Šodien mani līdz asarām aizkustināja šī dziemsma. http://www.krustaskola.lv/1/288/ (zem foto ir iespēja noklausīties dziesmu) Negribu izvērsties garos un neko neizsakošos tekstos. Vismaz ne tagad. Šobrīd man pietiek ar to, ka jūtos lepna, ka esmu latviete. Tā ir bijis un būs vienmēr!

Aizvien lielāku popularitāti iekaro Vintage jeb bieži vien tā dēvētā krīzes mode, kas nu jau kļūst par teju vai dzīvesstilu. Lai arī interese par Vintage drēbēm, aksesuāriem un citiem priekšmetiem ir liela, ne visi zin, kur tad īsti atrodamas šīs "zelta bedres". Jau vairāk kā divus mēnešus es veidoju THE PURPLE BLOG, kurā stāstu par dažādiem notikumiem un vietām,lietām… Ja arī Tu vēlies ielūkoties Vintage pasaulē vai paplašināt savu personīgo šāda tipa veikalu sarakstu, ielūkojies http://nebetapurpleblog.blogspot.com/ Starp citu, arī tepat, mūsu mazajā Latvijā, ir online Vintage veikals (arī par to lasi vairāk THE PURPLE BLOG), kurā Tu vari ne vien aplūkot, bet arī iegādāties iekarotās kleitas, svārkus, bikses un topus. Uz tikšanos THE PURPLE BLOG!

Malkoju tēju un domāju par attiecībām. Par romantiskām attiecībām. Kāpēc tās cilvēkiem ir tik svarīgas? Kāpēc sabiedrībā valda uzskats, ka, esot viens, cilvēks nevar būt laimīgs, viņa dzīve nevar būt piepildīta? "Neuztraucies, tu noteikti vēl satiksi savu īsto", tā parasti uzmundrina mammas un draudzenes, bet kurš ir teicis, ka mums katram ir šāds "īstais"? Ir taču arī cilvēki, kas tā arī nekad nesatiek savu īsto. Tāpat kā ir cilvēki, kas nekad visas savas dzīves laikā nav bijuši Āfrikā, nav ēduši suši vai slimojuši ar vējbakām.. Tad kāpēc lai attiecības būtu izņēmums? Kāpēc mēs tik ļoti kādu gaidām?

vakar jūtos vienkārši superīgi! kapēc? nav ne jausmas… vakardiena vispār bija laba.. visu dienu nepavadīju mājās kā divas iepriekšējās dienas! varbūt svaigais gaiss nāca par labu?! vakar arī parādījās vēlme pēc nedaudz lielākas kārtas kosmētikas.. ja ņem vērā, ka parasti esmu par slinku, lai krāsotos, tad šodien laikam sanāk, ka to izdarīju arī par visām iepriekšējām reizēm! bet vismaz jutos super!! un pat saņēmu komplimentu.. no māsas gan, bet kompliments paliek kompliments!

Gadā ir tikai divas dienas,kurās mēs neko nevaram iesākt: viena ir vakardiena un otra – rītdiena. Tādējādi šodien ir īstā diena,lai mīlētu ,ticētu, darītu un galvenokārt – dzīvotu!

Es nezinu, kāpēc, bet sāku te pavadīt arvien vairāk laika. Iespējams tāpēc, ka saprotu, ka šeit "dzīvojas " tiešām feinas meitenes, ar kurām domāju, ka varētu saprasties labi arī reālajā dzīvē, ne tikai virtuālajā. Un sarunas vedas pavisam nepiespiesti, jo rādāks, ka ir kopīgas intereses un uzskati par dzīvi, varbūt pat vērtibas. Tas tiešām ir tik forši atrast jaunas paziņas, iespējams pat draugus ar laiku!!! Biju jau to aizmirsusi, jo kādu laiku sanācis ar vairāk vai mazāk vieniem un tiem pašiem cilvēkiem satikties. Jā, forši 🙂 Un šodien…tik jauki, ka meitene, kura no manis brošiņu nopirka, iedeva man sirsniņšokolādītes 🙂 tiešām mīļi 🙂 ( viņa jau pati zinās, kura tā ir ) Cilvēki ir forši. Nav vērts koncentrēties uz ļaunībām 🙂

…šodiena nav parasta diena, vismaz man nē.. pa Tv rāda kātējo meksikas ziepju operu.. mazliet muļķīgi, bet tā rada mājīgu noskaņu.. + vēl tase piparmētru tējas un garastāvoklis noteikti būs labs visa vakara garumā 🙂 …šodien izgrebu savu helovīnu ķirbīti.. maziņš un omulīgs.. 🙂

hū. beidzot tas laika sprīdis, kad mani viss kaitina, neapmierina un uzdzen dusmu, ir garām. ir jauna nedēļa, un turpmāk daudz lietas mainīsies. šorīt nolēmu, ka es savu dzīvi svinēšu. nolēmu uz visu skatīties pozitīvi un līdz šim man lieliski izdodas: * nolēmu zābakus nepirkt šomēnes, bet gan atlikt tikai pusi no nepieciešamās summas un nākammēnes pielikt klāt otru pusi – lai nav mēneša beigās jāknapinās. [lai apstiprinātu sajūtu, ka jāknapinās nebūs, nopirku sev laša steiku, ko vakariņās pagatavot ar dažādām garšvieliņām, un jau tagad nevaru sagaidīt vakaru!] * nudien priecīga esmu par šīs dienas atklājumu – pie mājām netāli esošajos humpīšos pamanīju grāmatu plauktu, dažādas grāmatas [sākot ar lubenēm un beidzot ar biogrāfijām] ar izdevuma gadu ne senāku par 2000-šo, visas par 20 sant. Tā kā man tik ļoti patīk lasīt, bet esmu pamanījusi, ka e-bibliotēkā dikti acis gurst, kad es kārtīgi pieķeros klāt kādam gabalam, tad dažs labs gabals orģinālvalodā un uz papīra par sliktu noteikti nenāks! vēl angļu valodas zināšanas sanāks uzlabot. * un es nomizoju sev burkāniņus, ko pagrauzt – jau trīs dienas dikti gribējās, bet nekādi nevarēju saņemties pārvarēt slinkumu, jo burkānu mizošana noteikti ir mana pēdējā mīļākā nodarbe virtuvē! tik garšīgi. tik daudz prieka, par tik maziem sīkumiem – es noteikti tā turpināšu! 🙂

Nu jau vairāk kā pirms diviem mēnešiem dienas gaismu ieraudzīja Latvijas ielu modes blogs FASHIONDINNER.lv. Doma par šādu blogu tā veidotājai Beātei Ligerei radās jau sen, iedvesmojoties no citiem ārzemju ielu modes blogiem, kā, piemēram, hel-looks.com un hoyfashion.com. FASHIONDINNER.LV ideja ir apkopot un atspoguļot stilu Latvijas ielās. Iespēja nonākt bloga foto galerijā ir ik vienai/am, jo blogā redzamie civlēki ir nejauši uz ielas satikti, pamanīti. Tātad, ja Tev ir interese par to, kā ģērbjas un izskatās cilvēki Latvijā, ja meklē idejas un iedvesmu sava stila paildināšanai vai atsvaidzināšanai, ienāc FASHIONDINNER.LV! P.S. Seko mums arī twitter.com: fashion_dinner! 😉

Viss kā pasakā, tikai jāzin kā.. 🙂

Kāds laiciņš ir pagājis.. šovakar uznāca klusa vēlme kko uzrakstīt.. Draugam atkal ir darbs 🙂 es par viņu, protams, ļoti priecājos, bet..kā jau visām lietām arī šim aspektam ir savi mīnusi. viņš ir tur-es te. jā,es cenšos to saprast, ka viņš šobrīd nevar atrast Rīgā tādu darbu, lai varētu normāli dzīvot mēs abi kopā.. tur viņam darbiņš ir labs, alga laba un garantija, ka darbs nepazudīs!bet.ehh. CIK grūtas ir tās dienas, kad jāšķiras!!!un cik grūti ir tikties tikai maksimums 3 dienas nedēļā- precīzāk vakarus. Darbadienās viņš strādā+nedēļas nogalēs piehaltūrē. tik ļoti pietrūkst viņa,ir par maz.. Bieži iedomājos, kā pagājušogad dzīvojām abi kopā Rīgā- es varēju katru vakaru ieritināties, viņam blakus. No rīta celties un redzēt viņu..visas šis lietas.tā pietrūkst! bet cenšos jau, protams, nečīkstēt un kaut tās divas dienas būt viņam, lai mums ir labi. un lai gan zinu, ka katru reizi šķiramies uz nedēļu..nu grūti nu 😀 laikam, nekad nespētu viņu aizlaist prom peļņā uz ārzemēm- uz vairākiem mēnešiem. neizturētu! tad drīzāk abi,, Tā lūk..bija man tusiņš ar iepriekšējo klasi. nu kā jau vienā no blohiem minēju-kas tad tā par klasi 😀 ieradāmies 8 cilvēki! tie foršākie, protams 😛 bet nez..kaut kas šoreiz nebija..iepriekšējo reizi tik sirsnīgi runājāmies,utt,utt-varbūt tāpēc, ka tas tusiņš notika pilnīgi spontāni! šoreiz vairāk plānojām..bet tā vai tā- bija jauki! bet sapratu, ka ar manu tagadējo kursu (tieši meitenēm)man ir super labākas attiecības kā skolas laikos ar klasesbiedrenēm. Ir cilvķi ar kuriem es varu parunāt ko vairāk!kurām neinteresē tikai džeku sms,utt,utt! aaaa1šodien man prieka diena 😀 beeeeidzot saņēmos un nokārtoju savu parādu- šaumīgo ZPD(ja kāda zin kas ir R.Lazda- sapratīs mani 😀 ) un man bija tāds prieks par iegūto atzīmi-6!nopietni!zinu, ka tas skaitās "gandrīz labi", bet pēc visa tā, ko pārcietu un kādas kļūdas man tur bija..vienkārši vaauouu! tiešām prieks:) tagad jāsaņemās citiem darbiņiem! uzrakstīju uz A4 lapas-kas jāizdara,bet..kkā tie darbiņi nesvītrojas laukā 😀 Rītdien ir Mākslas akcija Rīgā- dažādi tiešām interesanti pasākumi notiek Rīgā bezmaksas!aizejiet;)es pati diemžēl netieku..programmu var aplūkot-www.kulturbloks.lv un jā…rītdien atbrauc viņš , nedēļa ir pagājusi(l)jau tagad tauriņi vēderā!aaaaa (l) nu lūk..zinu, ka gari-variet nelasīt 😀 vinkārši..man gribējās uzrakstīt. Lai jums viss jauki 🙂

šodien jau tie vējuvēji ir pierimuši, un par vakarnakts gaudošanu un lapu bezkaunīgo raušanu liecina vairs tikai lauztie zari grāvjmalēs un "akdievsakšausmas" ziņas televīzijā. nē, nē, man nav nekas pret vēju. arī pret lietu un aukstumu ne. es vakar sapratu, cik tālu mēs esam no dabas. no tāda īstuma, patiesuma un vienkāršības. runa vispār ir ne tik daudz kā par dabas varenību, kā par sajūtām. un, lai jums vieglāk saprast manu nakts melnuma atklāsmi- es dzīvoju tādos puslīdz laukos, privātā mājā ar mammu, omi, diviem suņiem un kaķi, mācos vidusskolā, no dzīves īpaši neko daudz nesaprotu un interesantākā un tajā pašā laikā neizprotamākā lieta pasaulē man liekas cilvēki. tad nu tā. ar mazo biogrāfiju būtu tā kā cauri. par vakarvakaru… man vakar nebija elektrības (un, taisnību sakot, nav vēl joprojām. nu tikai vannasistabā. kā es tgd sēžu pie datora? ak, ja jūs redzētu to vadu mudžekli, pa visu māju.. pagarinātaji, pagarinātaji, pagarinātāji…) jā, vai arī jums liekas, ka es vislaik novirzos no tēmas? vakar elektrības nebija vispār. un man sākumā likās, ka es sajukšu prātā vai nomiršu no garlaicības. nekāda datora, interneta, televizora, pat gaismas, lai varētu palasīt. tikai pāris līdzjūtības īsziņas no klasesbiedra. bet ziniet? tas nebija garlaicīgākais vakars manā mūžā. arī sliktākais ne. tas nebija pat ‘parasts’. man tas patika. kāpēc? tāpēc ka beidzot es nepavadīju visu vakaru viena savā istabā pie datora, mamma neskatījās televizoru. beidzot mēs… aprunājāmies. tā vienkārši, tā no sirds. par neko. un, ticiet man, kļuva tā siltāk ap sirdi. tā sajūta, ka ārā plosās bezmazvai pats nelabais, bet tu sēdi te iekšā, siltumā, sirds’siltumā. šīs visas cilvēku izdomātās uzpariktes cilvēkus tikai šķir. vienkāršība vieno. tāpat arī šodien… es tikai pārliecinājos, ka dienu var sasildīt nejau biezas šalles un trīs džemperi, bet gan sirds’siltums. un tas sirds’siltums ir tik viegli saskatāms. nevajag nemaz filmas un pilčeres romānus. vajag īstus, mīlošus cilvēkus. un man bija neizsakāms prieks un milzonīgs smaids sejā par pārīti, ko šodien redzēju, ejam pa ceļu sadevušos rokās un liegi runājot. nu ‘pārītis’ skan tā varbūt nepiemēroti, jo vieņiem bija vismaz sešdesmit gadu katram, bet citu vārdu es nespēju šobrīd piemērot, viņi BIJA pārītis. tas, lūk, ir sirds’siltums. un tas tiešām sasilda. sirdi, rokas, prātu. jā, mīļie, aprunājieties ar sev tuvajiem aci pret aci nevis skaipā. runājiet vienkārši par neko. par neko, bet no sirds. ieklausieties. un kļūs sirds’silti. un uzziniet, cik ipatīkami ir no rīta pamosties no apskāviena nevis dedzinošās spuldzīšu gaismas. sasildiet sirsniņas.

Mīlestība, mīlēt, cienīt, saprast, uzklausīt. Ar ko īsti atšķiras mīlestība starp sievieti un vīrieti no draudzīgas mīlestības, no radnieciskas mīlestības? Vai jūtu ķīmija patiešām ir tā, kas liek lidot, liek saredzēt dzīvi daudz košākās krāsās, liek sirsniņai strauji pukstēt? Katram ir savi uzskati vai izpratne par mīlestību. Par šo tēmu ir neskaitāmi dzejoļi, stāsti, romāni, skaidrojumi, pārdomas, strīdi. Bet kā atšķirt draudzību, pieradumu un sapratni no patiesas un tīras mīlestības? Ir mirklis – skaists, vienreizējs, neaizmirstams, romantisks. Skudriņas, apjukums, zūd spēja koncentrēties, īsāk izsakoties – notiek sprādziens. Bet tas nevar vilkties mūžīgi. Tas ir tikai viens mirklis, citam īsāks, citam ilgstošāks, bet pienāk tā realitāte, kad pasaka vairs nav pasaka, nav prinča, nav princeses. Pasaka ir izdzīvota, atgriežamies realitātē. Protams, tad sākam dzīvot reālu dzīvi, risināt reālas problēmas, ikdiena, raizes, rutīna. Mīlestība ir visspēcīgākā no emocijām, tā ir sajūta, kuras dēļ vien ir vērts dzīvot šo dzīvi. Un nekad viss nevar būt lieliski, ideāli, pienāk krīze, aiziet krīze, atnāk romantika, aiziet romantika. Protams, šo romantiku vienmēr varam radīt paši, bet ja nav laika un kādā brīdī tu sāc domāt un pārdomāt? Un tev pietrūkst kaut vai tikai to trīs maģisko vārdu, kaut vai tikai viena mīļa komplimenta, kaut vai kāda mīļvārdiņa. Bet tas liekas tik pašsaprotami, no vīrieša puses tāds teksts: tu tak zini, ka tevi mīlu, tu tak zini, ka esi skaista, kādēļ man tev tas jāatkārto? Bet tas ir tāds sīkums, kas paceļ spārnos. Bet vīrietim tas nav saprotams. Ir jāvelk kā ar knīpstangām, bet viss, kas nenāk no sirds, neliekas patiess, un tas, kas ir mākslīgs, nekādā ziņā nevar izraisīt patīkamas emocijas un likt noticēt. Sieviete ir māte, bieži vien ģimenes galva – audzina bērnus, dara visus saimnieciskos darbus, rūpējas par ģimenes siltumu, pusdienām, vakariņām, plus vēl pelna naudiņu. Vīrietis strādā, domā, atnāk mājās un ir briesmīgi noguris, ieslēdz savu mīļāko sporta kanālu, un neuzdrošinies viņu traucēt. Tā ir vairumā, protams, ir vīrieši – nu superideāli, bet neticu, ka viņam nav cits netikums… Varbūt tas ir tikai priekšstats, personīgais vērtējums. Vai ir skaidri definēts, kas ir īsta mīlestība. Sapratne, draudzība, cieņa, mīlestība. Šīs īpašības ir sastopamas ikvienā patiesā, skaistā draudzībā. Bet cik ilgi saglabājas „rozā brillīšu" sindroms un cik ātri atklājas, kas aiz tām brillītēm slēpjas? Gribas veidot ideālu ģimenes modeli? Vai partneris ir jāmeklē, vai tas pats atnāks? Vai atnāks tāds, kādu sieviete vēlas? Vai ir jāgaida klikšķis? Bet klikšķis var arī maldināt. Jā, definēt nav iespējams. Mīlestība – tās ir spēcīgas emocijas, un tās izdzīvot ir īsta laime. Tas ir jāsargā un jāsaudzē, un bieži vien ir vērts atteikties no ideoloģiskiem stereotipiem; ja uznāk kāds ”kašķis”, ir jāredz un jāsaprot vīriešu vājās puses un jāliek viņiem saprast arī mūsējās. Ja vīrietis cenšas, tad viss ir kārtībā, jo reti kuram izdodas pavisam! Bet censties – tā jau ir laba zīme! Dzīvojam vienreiz, tādēļ nevajag atteikties no mīlestības. Tā, iespējams, atnāk tikai vienreiz – tik skaista, svēta, vienreizēja un burvīga! / tvnet /

Lai gan ārā vēss, slinkums šodien mani neatturēja no idejas par rudenīgu pastaigu īstenošanas. Ārā bija auksti, bet pastaiga izvērtās pavisam interesanta. Ieliku somā fotoaparātu un devos ielās. Pārbraucu pāri Imantas gaisa tiltam, jo slinkums bija iet tik lielu gabalu. Tas nekas, ka nodoms bija pastaigāt. 😀 Izkāpu pie Botāniskā dārza un devos Āgenskalna virzienā pa NavBūtiskiKādu ielu. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, mans mērķis bija Āgenskalna ieliņas, nevis tikpat labi Uzvaras parks vai vēl kas. Tā es laiku klaiņoju pa dzelteno lapu piebirušajām ieliņām, gar pussabrukušām mājām, baudīdama rudenīgo noskaņu. Un mani ļoti priecēja fakts, ka tie daži cilvēki, kas ik pa brīdim paspīdēja pagalmos vai pagāja man garām, bija tikpat mierīgi, cik es un noskaņa visapkārt. Tā es klīdu ik pa brīdim kautko nobildēdama un ielūkodamās veco māju logos. Ļoti interesanti, patiesībā. Vienā logā redzamas skaisti ziedošas puķes, citā – Salatēva uzlīme no pagājušajiem Ziemassvētkiem. Bet tas ir tikai ievads manam šīs dienas "atklājumam". Izgāju vairākus līkumus līdz attapos pie Mārtiņa kapiem. Varbūt izklausīsies amizanti, kas arī man pašai sākumā tā šķita, bet nodomāju – Kāpēc gan neieiet? Katru dienu, braucot viņiem garām, mani pārņem domas, kāpēc Rīgā, nebūt ne nomaļā mikrorajonā ir tik pamesti un nesakopti kapi? Bet tieši tā iemesla dēļ, ka viņi ir nesakopti, mani pārņēma vēlme tur nedaudz pastaigāt. Pilns ar dzeltenām kļavu lapām. Un tiešām – miers. Neņemot vērā to, ka apkārt braukā mašīnas. Nedaudz satrūkos, kad ieraudzīju sētnieku. Un, atzīšos, sakautrējos. Ko gan viņš varētu padomāt par mani? Bet drīz aizmirsu par viņa klātbūtni un devos dziļāk iekšā. Staigāju un pētīju. Izmētātie, ar sūnām apaugušie pieminekļi radīja tādu labu auru un deva man drošības sajūtu, ka man nav no kā baidīties. Jo kapi man nekad nav patikuši. Pārvarēju savu nepatiku. Un šīs dienas pastaigu kapos es uztveru kā pastaigu vēsturē. Tiktiešām. Jo, cik nu varēju salasīt, uz pieminekļiem bija dažādi senu Latvijas amatpersonu vārdi. Viņu ģimenes. Lielākajā daļā pieminekļu iekaltie teksti bija vācu valodā, un tas man lika painteresēties, kāpēc tik daudz vāciešu ir guldīti Mārtiņa kapos?. Un Kas mani visvairāk pārsteidza? Tur ir guldīts arī komponists Emīls Dārziņš. . . Negaidīts nobeigums manai pastaigai, bet vērtīgs. Ilgi neuzkavējos, devos mājās, domādama jau pavisam citas, ar ikdienas skrējumu saistītas lietas. Lai gan parasti, ja nav slinkums un ir patīkami iespaidi, tos rakstu savā dienasgrāmatā, kāpēc gan neuzrakstīt te, Cosmo? he 😀

Mēs tikāmies, kā putni tiekas gaisā, Kas iecerēto krastu meklēt prot, Bet tomēr dienas vieglprātīgi kaisot Mēs – šķirāmies – viens otram spītējot Tu pateici, ka nemīli mani Es sapratu – Tev patīk sāpināt Un tonakt, tālām zvaigznēm vēsi zvīļot Mums arī vārdos vēsums jaucās klāt Tik bieži domāju par Tevi…. Un pārmetums man vienmēr līdzi ies "Ja mazāk mīlētu mēs paši sevi, tad Laikam nevarētu izšķirties!"

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam jautājumu – kāpēc tik daudz sieviešu, neskatoties uz to, ka ir skaistas, gudras un čaklas, tomēr nespēj atrast sev piemērotu partneri un dzīvo vienas? Vai tiešām vaina ir jāmeklē kur dziļāk – jādodas pie psihologa un jālūkojas pēc kādas sen aizmirstas bērnības traumas? Man arī nav bail, ka mani kāds varētu uzskatīt par stipru, jo es tāda patiešām esmu, un vai tas ir kāds grēks? Bet tik un tā, ja esmu dominējoša un man ir tendence nomākt cilvēkus ar savu enerģiju, tad, ja vēlos būt ar to otru kopā, man ir jāmēģina sevi kontrolēt, un tas attiecas uz attiecībām starp cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, tas var attiekties arī uz manām draudzenēm. Bet šajā ziņā sevi ir jāpaanalizē. Tāpat pilnīgi droši var teikt, ka Latvijā sieviešu – skaistu, gudru, ņemamu – ir vairāk nekā viņām adekvātu partneru, nevis sugas pārstāvju kā tādu. Ja sievietei ir beigušās attiecības un viņa ir sapratusi, ka tā bijusi viņas jaunības kļūda, neprāts, un tagad viņa zina, kas viņa ir un ko grib, viņa ir atvērta. Bet tie vairs nav skrējieni pa klubiņiem meklēt izmisumā jebkādu eksemplāru, jo tur var dabūt partneri naktij. Bet šī sieviete grib veidot attiecības un jau ar domu, ka ienāk ar stabilu vērtību un ir arī gatava kaut ko no tā atvēlēt otram cilvēkam, līdz ar to gaidot ko līdzīgu pretī. Bet kur tad šie devēji un ņēmēji ir? Vīriešiem ir tendence baidīties no sievietes prasībām. No vienas puses, viņiem tas imponē, no otras puses, viņi ir tādi kā apslinkuši, sieviešu apčubināti un negrib vairs piepūlēties. Viņš labāk paņems zaķi, kuram dzīvi regulēs viņš, nekā tādu zaķi, ar kuru kaut kas ir jāsaskaņo un jāsadarbojas. P.S. kādu ilgāku laiciņu atpakaļ es pati ļāvos COSMOPOLITAN rakstam par brīvām sievietēm un mani varējāt redzēt žurnāla lapās… Bet vai no tā laika līdz šim ir kas mainījies!? O! JĀ! 😀

Izlaiduma laiks ir brīdis, kad jaunieši var atvilkt elpu pirms jaunām uzvarām un izbaudīt to, ko dēvē arī par izlaiduma drudzi, kad tiek pirktas un šūtas kleitas un uzvalki, kas pēc iespējas vairāk izcels viņu personību. Par romantiku Latvijas modes mākslinieka Dāvida domas par izlaiduma tērpu bija kā uzskicētas, jo dizainers uzbūra moderna izlaiduma ainu. «Meitenēm nekādas kūkas uz galvām, bet gan skaisti kopti mati, nevajag sevi padarīt vecākas. Vairāk romantikas! Gaisīgas kleitiņas tā ap celi, un nav garās vakarkleitas, vairāk viegluma un stila.» Runājot par puišiem, Dāvids pieminēja, ka izlaidumā puišiem varētu būt visiem vienādi uzvalki — uniformas, bet lai tiem būtu radošs akcents. «Galvenais, lai nebūtu garlaicīgi,» piebilda Dāvids. Viņš ierosināja, ka puiši izlaidumā varētu iztikt bez ierastās žaketes un ierasties uz svētkiem baltos kreklos ar aproču pogām un ideālas piegrieztnes biksēm. Mode nav apstājusies Tradīcijas ir kā pārbaudīta vērtība, kura vienmēr pateiks priekšā, ko vilkt un kā izskatīties, tomēr dažkārt pienāk brīdis, kad ar vasaras vēsmām jāļauj dzīvē ienākt kam jaunam un svaigam. Baltijas Modes federācijas prezidente Elēna Strahova savos priekšstatos par modernu izlaidumu bija radoša. «Jaunība ir laiks, kad vajag eksperimentēt, un izlaidums ir tas brīdis, kad vari ļaut brīvu vaļu fantāzijai. Nav obligāti vienmēr jāievēro tradīcijas, dažkārt ir jāiet uz priekšu. Var pat ņemt piemēru no starptautiskajām pret-a-porter kolekcijām un, piemēram, atnākt stilizēta kovboja imidžā, kā tas bija redzams «D-squared» modes skatē. Nevajag izvēlēties vieglāko ceļu — ģērbties pēc šabloniem,» saka E. Strahova. Pavasara un vasaras sezona piedāvā tik daudzas aktuālas tendences, tad kādēļ tās neizmantot, arī piemeklējot sava izlaiduma tērpu. Dažādas lentītes, rišiņas, krokojums un ieloces, romantiski gaisīgi šifona audumi, kas lieliski piestāv gan sezonai, gan izlaidumam. Modes salona «Siluets» līdzīpašniece Olga Tarenoka uzsvēra: «Kad klienti nāk pasūtīt izlaiduma tērpus, mēs vienmēr piedāvājam vispirms apskatīt ārzemju katalogu, kur ir apskatāmas pēdējās novitātes apģērba dizainā. Tad, protams, iesakām izpausties radoši, bet ar gaumi fasona izvēlē. Meitenēm vajadzētu saglabāt meitenīgumu un stilīgu gaisīgumu, lai nebūtu smagnēju audumu, lai kleita atbilstu vecumam un izceltu tā skaistumu. Bet puišiem vienmēr jāizskatās vīrišķīgi, lai izlaidumā jaunieši izskatītos saderīgi un harmoniski.» O. Tarenoka atzina: «Bet ir klienti, kuriem jau ir skaidra doma par savu izlaiduma kleitu, un dažkārt tas ir pat kaut kas ļoti ekstravagants, kas jau robežojas ar avangardu. Es uzskatu, ka kleitai jābūt romantiskai, ar ziedu motīviem vai tagad aktuālajiem zirnīšiem, bet, ja kliente labi jūtas avangarda kleitā, tad tas ir veids, kā izpaust savu personību.» Lai ko arī jūs izvēlētos, galvenais atribūts būs skaists smaids un pārliecinoša, eleganta stāja, kas jebkuru tērpu padarīs vēl interesantāku un krāšņāku. Gaidot izlaidumu Daži jaunieši ir visai praktiski, iegādājoties izlaiduma tērpu. Diāna Spiridovska, kurai šogad būs izlaidums, saka: «Gribētos, lai izlaiduma kleita nebūtu vienai reizei, vajadzētu nopirkt tādu, lai to var uzvilkt arī uz citiem pasākumiem. Bet katrā gadījumā tā būs pagarināta silueta un daudzkrāsaina.» Jauniešu izvēlētā prioritāte ir tomēr gaiši tērpi. Līga Kastenasa teic: «Godīgi sakot, man vēl nekas nav izdomāts! Bet dizainerus nemeklēšu! Noteikti pirkšu kaut ko gatavu, jo bail, ka šuvējas tāpat neuzšūs tā, kā man patiks. Gribu kaut ko gaišu! Visticamāk — baltu. Gribu vai nu kleitiņu, vai sakomplektēt augšiņu ar svārkiem! Kaut kā tā. Un līdz ar to arī baltas kurpītes! Ar kedām jau neiešu!» Arī vairākums puišu izteica viedokli, ka izlaidumā visdrīzāk būs ģērbušies salīdzinoši klasiski un atbilstoši tradīcijām. «Es uzskatu, ka man būs parasts izlaiduma apģērbs. Melns klasisks uzvalks, balts krekls, melnas kurpes, melnas zeķes, šlipse. Manuprāt, tas būs klasiskais stils. Kā jau oficiālai daļai,» domā Gunārs Ķīsis. Ekspertu viedokļi Modes māksliniece Natālija Jansone: «Galvenais, lai apģērbs atbilstu personībai. Kāds var pat izvēlēties melnu kleitu un neievērot tradīciju izlaidumā ierasties apģērbā gaišos toņos, bet galvenais, lai jaunieši neizskatītos vecāki par saviem gadiem.» Modes mākslinieks Dāvids: «Meitenēm nekādas kūkas uz galvām, bet gan skaisti kopti mati, nevajag sevi padarīt vecākas. Vairāk romantikas! Gaisīgas kleitiņas tā ap celi un nekādas garās vakarkleitas, vairāk viegluma un stila.» TOP aktualitātes meitenēm * ziedu motīvi zīda un šifona kleitām * gaisīgas, romantiskas kleitas * gaisīgas kleitas ar volāniem un rišām * zirnīšu raksti * grieķu stila kleitas ar izceltu krūšu līniju, ap celīti * retro noskaņa mūsdienīgā redzējumā, piemēram, kleitām plecu līnija lukturīša formā * laiviņkurpes bez papēža (piemēram, kā «Valentīno» modes skatē) * kurpes platformas, bet ar paplatu papēdi, nevis standartplatformas * ja ir vēlme, var pieskaņot aktuālas mazas somiņas, kur vieta atradīsies tikai telefonam, lūpu spīdumam un pūderim * krekla veida piegrieztnes kleitas, kurām augšdaļa atgādina kreklu, bet lejasdaļa var būt brīvi krītoša, veidojot kaskādes efektu vai ar ielocēm, vēlams pāri celim. Šādām kleitām piestāvēs tikpat eleganta josta. Jostu var izvēlēties kā šauru, apmēram 3 centimetrus, tā arī platāku līdz pat 8, 10 centimetriem. Bet ar ļoti platām jostām jābūt uzmanīgām, jo tās var veidolu padarīt nedaudz smagnēju, galvenais nepārspīlēt un skatīties, vai konkrēta josta veido harmonisku modernu duetu ar kleitu TOP aktualitātes puišiem * ideālas piegrieztnes bikses * aproču pogas * vienas pogas žakete, kas izcels siluetu, uzsverot plecu līniju * bēškrāsas uzvalki, kuriem vēlams nepieskaņot baltu kreklu, bet gan kreklu, kas būtu arī bēšā krāsā, tikai par toni vai diviem gaišāks par pašu uzvalku * nekādas baltas zeķes!!! Izņēmums ir tad, kad esat nolēmis visus apžilbināt ar spilgti baltu uzvalku («Versace» šīs sezonas vīriešu kolekcijas stilā) * apavus varat piemeklēt gan ar spicākiem (kovbojstilā) purngaliem, gan ar ovāliem purngaliem. Galvenais, lai apavi nebūtu pārmērīgi klasiski un neinteresanti. Tāpat arī nevelciet apavus ar kvadrātainiem pīļu pleznu purngaliem * kaklasaiti izvēlieties pēc noskaņojuma, ja gribat — velciet, ja negribat — nevelciet, ja uzvalks un krekls ir lieliski sakombinēti, kaklasaite nav obligāta * klasiska stila piekritējiem nav ieteicams uz izlaidumu vilkt rakstainus kreklus, kaut arī tie tagad ir topā * jostas, vēlams šauras ar elegantu sprādzi. Un, kaut arī viens no moderniem virzieniem ir eklektika jeb stilu sajaukums, šajā jautājumā ievērojiet tradīcijas — jostai ir jābūt vienādā krāsā ar kurpēm * pati nozīmīgākā šīs sezonas aktualitāte puišiem — ieklausīties meiteņu stila ieteikumos un nekautrēties prasīt modes padoma.

Tā kā jaunas meitenes mēdz ietekmēties no vīriešiem, ar kuriem mīlējās pirmoreiz, tad bieži vīriešu nezināšana un seksuālās sapratnes trūkums ietekmē sievietes izturēšanos visā viņas tālākajā erotiskajā dzīvē. Tomēr dzimumakts zināmā mērā līdzinās dejai — sieviete gan ir atkarīga no vīrieša vadības, bet viņa zina, kur likt kāju, un abiem partneriem ir jābūt vienlīdz radošiem, lai tas, ko viņi dara, būtu kas vairāk nekā ikdienišķa pieredze. Ne jau vienmēr ir vainojams vīrietis un viņa lempīgums — īpaši, ja tavā varā ir viņam palīdzēt. «Mēs vienmēr mīlējāmies vienā un tajā pašā pozā,» stāsta 32 gadus vecā Mišela. «Viņš allaž uzrāpjas man virsū, es guļu apakšā, un tā tas notiek ikreiz. Kādu dienu es nodomāju, ka pietiek, laiks ir to izbeigt. Un es pati uzkāpu viņam virsū. Mums abiem tas patika, un viņam tas nemaz nebija nepatīkami. Viņš jau bija iegrimis rutīnā, no kuras izsist varēja tikai tāda mana rīcība.» Bet ne jau visās sievietēs ir Mišelas dumpīgā dzirksts.«Pirmoreiz ar vīrieti gulēju deviņpadsmit gadu vecumā,» man stāstīja Sandra, kam tagad ir divdesmit divi gadi. «Viņš bija gandrīz divreiz vecāks par mani. Viņš no manis neko neprasīja — pietika ar to, ka es guļu atplestām kājām. Viņš mani tikpat kā neskūpstīja un neglāstīja. Reizēm man to gribējās, bet es nezināju, kā to panākt. Kad pirmoreiz mīlējos ar Teriju, kas joprojām ir mans draugs, dabiski, apgūlos atplestām kājām un ļāvu viņam rīkoties. Tā tas ilga pāris nedēļu, līdz viņš neizturēja. Viņš jautāja: «Vai tu nevari mazliet pakustēties? Tu esi aizmigusi, vai?» Es ļoti satraucos un sāku raudat. Galu galā sāku saprast, kas jādara, bet mani biedē tas, ka visu atlikušo mūžu varēju nodzīvot ar pārliecību, ka tas ir īstais mīlēšanās veids — vienkārši gulēt un ļaut vīrietim rīkoties.» Kāds ārsts, kam ir ilgstoša pieredze seksuālo problēmu jautājumos, stāsta: «Tagad jau viss ir daudz labāk nekā kādreiz, bet mani joprojām pārsteidz daudzu meiteņu un sieviešu nezināšana, kad saruna skar nozīmīgus seksuālus jautājumus. Es nevainoju viņas — es vainoju viņu vecākus, viņu skolotājus un sistēmu, kas apgrūtina šīm meitenēm gūt informāciju par seksu un to, kā cilvēki mīlējas.»

Valentīna dienā — tuvāk sirdij! Šokolādes konfekšu un citu saldumu dāvināšana Svētā Valentīna dienā ir tradīcija jau kopš 17. gadsimta. Lai apvienotu tradīcijas ar patiesiem mīlestības apliecinājumiem, «Rimi» piedāvā «Mīlestības receptes», kurās sniegti padomi, kā svētku kārumus saviem mīļotajiem varam pagatavot paši. Receptes piedāvā idejas iecienītāko konfekšu — «Serenāde», «Gotiņa», «Trifele», «Rafaello» un citu — pagatavošanai mājas apstākļos. «Rimi Olympia» šefpavārs Ivo Babincevs īpašu uzmanību pievērsis tam, lai konfekšu pagatavošanai vajadzīgās sastāvdaļas būtu viegli pieejamas visos «Rimi» veikalos, kā arī lai receptes būtu tik saprotamas un konfekšu pagatavošana tik vienkārša, ka nesagādātu ne mazākās grūtības arī tiem cilvēkiem, kas ikdienā ar gatavošanu ir uz «jūs». «Rimi» «Mīlestības receptes» ne vien rosinās jūsu idejas par pašdarinātiem svētku pārsteigumiem, bet arī pačukstēs priekšā atbildi uz jautājumu, kā romantiskā, jautrā un saldā noskaņā svinēt Valentīna dienu kopā ar saviem mīļajiem! Marcipāna konfektes Nepieciešams: 200 g marcipāna masas 300 g tumšās šokolādes valrieksti dekorēšanai Pagatavošana: Marcipānu sagriež kubiciņos, ūdens peldē izkausē šokolādi, marcipāna kubiciņus mērcē šokolādē, dekorē ar valriekstiem un ļauj sacietēt.

Viens no veidiem, kā vīrietis atzīstas savās jūtās, ir mīļotās sievietes iepazīstināšana ar ģimeni un tuvākajiem draugiem, jo tas liecina, ka viņš patiešām mīl. Turklāt šāda rīcība liecina ne tikai par to, ka vīrietis ar jums lepojas, bet arī to, ka viņs vēlas jūs iepazīstināt ar tiem cilvēkiem, kam viņa dzīvē ir liela nozīme. Viņš grib, lai jūs izrādītu rūpes par viņa vecākiem un draugiem (neaizmirstiet: atcerēties viņa mātes dzimšanas dienu ir jūsu, nevis vīrieša pienākums!), kā arī lai viņi rūpētos par jums. Turklāt, ja esat iepazīstināta ar cilvēkiem, kas tuvi vīrietim, tad jums ir lieliska iespēja gūt itin labu priekšstatu par to, kā viņš uzvedas ierastajā vidē. Nereti sievietes sūdzas, ka mīļotais vīrietis neiepazīstina ar savu ģimeni un ka viņas it kā tiek turētas nomaļus. Ja ilgāku laiku nekas nemainās, tad diemžēl jāatzīst, ka vīrietis pret jums neizjūt mīlestību un ka viņa interese par jums nav pietiekama. Daži vīrieši mēdz attiecības it kā sadalīt pa atsevišķiem posmiem. Viņiem ir sieviete, ar ko doties uz randiņu, kāda cita, ar ko mīlēties, vēl kāda — nopietnām attiecībām. Pajautājiet mīļotajam — vai viņš vēlas, lai jūs piedalītos visās viņa dzīves norisēs, vai arī jūsu attiecības ir ierobežotas? Mīlestība tās dziļākajā nozīmē ir — visā, kas pieder tev, dalīties ar mīļoto.

Visās tajās dzimumu cīņās par šķiršanos, pamešanu, to, kurā vecumā drīkst šķirties un kurā vairs ne, pilnīgi tiek aizmirsta cieņa. Nespēja šķirties civilizēti vai/un pieņemt tos, kas to spēj, ir rādītājs sabiedrības zemajam intelektuālajam un emocionālajam līmenim. Protams, šķiršanās nav nekas slavējams. Bet dīvaini, ka sabiedrība ir nemierā nevis ar šķiršanos kā tādu, bet ar to, ka laulātie (vai vienkārši pāris) pēc šķiršanās spēj uzturēt pozitīvas attiecības. Uz tiem, kas to spēj un pat dara ar prieku (tiekas, pārrunā dzīvi, rūpējas par bērniem, ja tie ir), skatās kā uz dīvainiem. Vai nu uzskata, ka tā ir ļauna izlikšanās, tagadējo «pusīšu» krāpšana, vai arī vēlme atgūt bijušās attiecības, vai vēl kas. Tikai ne cilvēcīgas attiecības… Vēl skumīgāk, ja šādu attieksmi pauž viens no pāra. Tad otrs, kurš ir inteliģentāks un gudrāks, tiek padarīts par muļķi, jo vēlas būt cilvēks, kas nenīst otru, kurš taču tik tikko ir bijis tev pats tuvākais… Izbrīnījos, lasot kādas šķirtas sievietes monologā sašutumu, ka viņas bijušais vīrs spēj uzturēt ar viņu neitrālas, bet cilvēciskas attiecības, citēju: «..nav ko izlikties par pieaugušiem cilvēkiem.» Nu jā… Tur viņai tiešām nav ko izlikties! Bet vīrietis tiek ievilkts negācijās, viņam to negribot. Vēl sliktāk, iespējams, ka cietējs ir arī bērns… Tā tiešām nav normāla pieauguša cilvēka attieksme. Jā, šķiršanās nav patīkama, bet tas nav iemesls aizmirst jebkuru cieņu pret otru… Pārsteidzoša ir arī jauno «otro pušu» (diemžēl atkal jāatzīst — biežāk sieviešu) spēja sadarīt dažnedažādas riebeklības, lai tikai traucētu savam bijušajam mīļotajam dzīvot — tomēr tuvam cilvēkam! Kāda tur tad ir bijusi tā mīlestība? Tās nav bijis! Populārajā Rukšānes slejā «Sestdienā» lasīju par cilvēkiem, kas otru vai otra jaunos draugus aprunā un visādi cenšas ieriebt. Kas pats trakākais — tas cilvēks arī spēj noticēt citu teiktajam par savu bijušo draudzeni — tam, ka ticis krāpts vēl attiecību laikā utt. Ja cilvēku draudzība būtu bijusi stiprāka par negatīvajām emocijām, ja viņi turpinātu būt draugi, spītējot izmaiņām mīlas un seksa dzīvē, tas nebūtu iespējams. Tādās attiecībās, kur bijusi un vienmēr ir savstarpēja cieņa, nevienam citam no malas nav tās saldās iespējas jaukt viena vai otra tagadējās attiecības vai vienkārši bojāt noskaņojumu. Par mīlestību bieži tiek saukta iekāre — fiziska, finansiāla un/vai emocionāla. To fizisko un finansiālo iekāri vēl mēdz atpazīt, bet emocionālo gan ne… Jā, jā, emocionāla iekāre, tā sakot: viņš būtu tik jauks, lai ar viņu kopā skatītos zvaigznēs un runātu par Kantu… Ļoti jauka un atzīstama vēlme, bet tā vien vēl nav mīlestība… Tiek aizmirsts, ka attiecību pamatā jābūt arī cieņai. Par normu tiek uzskatīts kaut kāds mistisks «pienākums», kas automātiski nozīmē atteikšanos no katra personīgajām spējām lemt un izvēlēties. Dīvaini ir tie, kas no mīlestības «pa taisno» iebrauc naidā, nevis tie, kas ciena otru pat tad, ja attiecības mainās, un savu laimi organizē paši.

Manas runas ir garas ir skaljas Nenoturees tuukstosh rokas Izteikumu deelj man buus jaapaciesh elles mokas Tu saki ka ir traki teksti Mani nesaprati Bet es tomeer turpinaashu Kaut vai visu nakti Galvu augshaa mana miiljaa Nebuus tagad jaapuush trubaa Arii par tevi buus Kaut kas shajaa dziesmaa Es speekus sanjemu un atnjemu Tev tavu atminju Un klusi smaidot Saku tev par pieminju Mees buusim kopaa Kameer vien elpoju Skolotaaj nesit Par to ka asinis klepoju Taa nu es te seezhu Jau kuro vakaru censhos savaas rindaas radiit Mazaako sakaru Chetras sienas, pudeles Nevienas dziivas dveeseles Negribu es vientuljsh Aiziet no shiis pasaules Taadeelj tevi mekleeju Savu prieku nesleepju Kaut gan iisti nezinu Kur lai tevi atrodu…

Nesen aizdomājos par skaistumu kā etalonu, par skaistumu kā pienākumu, skaistumu kā pieradumu un skaistumu kā muļķību. Sanāca, ka bija jādodas uz kādu iestādi Pārdaugavā, kas, pēc mammas teiktā, savu vietu nebija mainījusi jau vismaz gadus 20. Arī pēc izskata samērā noplukusi ēka, kas droši vien savu restaurāciju nepiedzīvos. Nav jau Gaismas Pils, tā teikt. Bet ne jau par to stāsts. Es paliku gaidīt, kamēr mamma kabinetā kārtoja savas lietas. Lai apkalpotu vienu cilvēku, tā kabineta darbinieces 10 min laikā devās uz 2. stāvu 4 reizes.(var jau būt, ka ne tā viena cilvēka dēļ, bet tā nākas katru brīdi bizot; mazums, var jau būt, ka tajā 2 stāvā atrodas vienīgais telefons un internets visā ēkā :D). Arī no blakus kabineta dāmas un meitenes ‘bizoja’ augšā lejā… augšā-lejā, augšā lejā…kamēr raibs gar acīm. Patiešām, ilgojos tikt ātrāk prom. Un visām daiļā dzimuma pārstāvēm tā-ādi centieni būt tādām, būt līmenī un vēl sazin kur. Īsti tik oficiāla jau tā iestāde nebija, ka darbinieki nesātu ļoti zolīdus kostīmus, nolaizītus matus un izblinātus zobus 😀 , bet manī izbrīnu izraisīja, ka visām sievietēm bija kurpes ar papēžiem. Ne jau šādiem tādiem papēžiem, bet bet izcili klabošiem un grabošiem. nepārspīlējot, pa 15 min man garām pa 1.stāvu, lai ietu augšā un lejā sievietes gāja garām vismaz 15 reizes, un domāju, ka tās nebija vienīgās pa to dienu. Papēdīšu klabēšana lika palikt nemierīgai – pilnīgi neērti, ka cilvēkiem tādas mokas kādu droši vien max Ls 10 dienā dēļ, kad ir ik pēc 2 minūtēm jāiet uz otro stāvu atzīmēties un noteikti uz papēžiem! Ir pietiekami laiviņu, kas izskatās zolīdi, īpaši ar bikškostīmu -kāda vaina, un ir tik daudz apavu ar gumijas zoli kaut vai. Varbūt tur reizi dienā atnāk kāds vīrietis vai cits cerīgs eksemplārs, kura dēļ censties? Es jau nu noteikti neskraidītu visu dienu maršrutā pirmais-otrais stāvs ar augstpapēžu kurpēm kājās. Jāpiebilst,ka ne es vienīgā tā sāku domāt, kāds pensijas vecuma kungs nošņācās par līdzību ar zirgu skriešanās sacensībām: "Dip-Dap"..

Un tā jau 5. mēnesi. bezdarbība. Skolas brīvlaiks ne vienmēr sagādā tās patīkamākās sajūtas ;(

es vēlos satap savu oto pusīti es vēlos iepadzīties ar kādu puisi es vēlos lai viņam patiktu tāda kāda esmu relajā dzīvē.betlai viņš mani mīētu, vai viņš mācētu dziedād,bet man pašai nav neviena drauga un draudzenes,manā pilsētā. kā es ienīstu savu džīvi es nevaru ciet savu dzīvi es vēlos izlaudēties ja man būtu draugi īstajā dzīvē?!. 😎 😉 😀

…es piedzimu! …man ļoti patika šī pasaule! …es ienācu ģimenē, kur jau bija brāļi un māsas! …man viņi ļoti patika! …es augu un pieņēmos prātā! …tad jau sāku iet skolā! …uzradās arī simpātiski puisīši, kas man ļoti patika! …sāku kļūdīties un labot tās! …tad jau izlaidums! …vēl viena skola un izlaidums …visam pa vidu – mācos dzīvot! …satieku vienu vīrieti, kura aura man liek trīcēt labsajūtā! …"ES TEVI MĪLU" …randiņi! …randiņi! …saņēmu viskaislīgāko bildinājumu! …ES PRECOS – garā baltā kleitā! …un atkal visam pa vidu – mācos dzīvot! …saņemu dāvanas un puķes! …turot ciet degunu, lieku veļasmašīnā smirdīgas zeķes! …Bet Es Viņu Mīlu! …grūtniecības tests – POZITĪVS! …skaistākais laiks visā dzīvē – iemīlēšanās un grūtniecība(GRIBĒTA)! …dzemdības- tik grūtas, ka zinu, ja kas ar mums atgadīsies esmu spējīga uz visu! …ESAM FANTASTISKA ĢIMENīTE!!! …un visam pa vidu vēl joprojām – MĀCOS DZĪVOT!!!

kādreiz gāju mākslas vingrošanā. varēju izdarīt daudz lietas. tagad esmu nolēmusi atkal pastaipīt sevi kaut vai tik tālu, ka varu atkal uztaisīt špagatu. tālu jau vairs līdz tam nav… bet vēl kāds laiciņš nepieciešams!:D

nu viss joprojaam ir baigi forsi, karstums ir taads, ka veemiens naak, bet sodien okeaanaa bija milziigi vilni, skalojaas paari lavas akmeniem 😀 es esmu galiigi apslimusi, bet nu tas jau bija gaidaams sheit 😀

Paldies par iespēju novadīt vienu mācību stundu pirmajā klasē. Dažam tā varbūt bija tīrā izklaide, citam savukārt treniņš iespējamai nākotnei. Tāpēc arī uztraukums dubultlielāks nekā jebkur citur. Un tad es tā padomāju – kas tad mācīs tos mūsu mazos ķiparus ja ne mēs paši? Mašīnas? Datori? Skolotājs būs vajadzīgs vienmēr. Bērniem, bērnu bērniem…bet kas notiek ar izglītības sistēmu pašlaik? Saprotams – sēžot ādas krēslā un pārskaitot tūkstošu savā kontā, nožēlojams pedagogs kādā skolā ir pēdējais, par ko cilvēks domā. Nu jā..bet kas būs ar bērniem un viņu izglītību? Tikai tur, klases priekšā stāvot, es sapratu, cik tas ir smalks darbs ar neskaitāmām smalkām īpatnībām un niansēm. Mazie bērnuki katrs ir tik atšķirīgs, katram no tiem ir vajadzīga atšķirīga attieksme un pieeja. Ziniet, tā ir neaprakstāma sajūta, kad mazs meitēns, kārtīgi salicis rociņas uz galda, uzticīgi skatās un klausās tevī, sarunājās, domā līdzi. Nav labākas sajūtas, kad kādam tu esi autoritāte, kad kāds maziņš cilvēciņš grib noiet tos pāris metrus tev pie rokas 🙂

Rudens… Ilgi domāju ar ko man šis gada laiks patīk un tai pašā laikā – kamdēļ man viņš liekās tik drūms, pelēks, depresīvs… Atceros, savus neskaitāmos (12mit, neskaitot augstskolas gadus) skolas rudeņus. Tas bija pozitīvu emociju un mazu satraukumu pārpilns. Pakrūtē kņudēja, jo bija jāmiņ taciņa uz skolas pusi. Uz skolas, kurā mīt daudzas gudrības, daudzi notikumi, skolotāji, klases biedri. Biedri, kas daudzi vēl tagad man ir kā saules stari – nekad neaizmirst, vienmēr apjautājās kā sokās, kas jauns. Un tas ir tik jauki – gadiem ejot nezaudēt draugus ar kuriem darīts tik milijons lietu. Lietu kuras glabāju skumjajiem rudens vakariem, lai tos atcerētos. Un saprast, ka dzīve taču ir tik varen raiba. Tik varen skaista. Tik varen krāsaina! Bet nākās arī secināt, ka rudens atnes drūmu, pelēku, tumšu laiku. Tas ir manāms visapkārt. Paskaties tālāk pa degungalu – cilvēki kā „gliemeži” ieritinājušies savā čaulā, un sajūta, ka visi masveidā, kā lāči, dodas ziemas miegā. Melnā krāsa drēbēs parrādās biežāk. To vēroju arī pēc sevis, jo nezinu kamdēļ es pašlaik šai krāsā jūtos vislabāk. Bet vai pie vainas rudens? Hmmm… Man šķiet, ka nē! Man šķiet, ka cilvēki tādā veidā vēlās „maskēties”. Noslēpties. Justies nemanāmiem un plūst pa dzīves ceļiem… Un tad man radās jautājums – kamdēļ plūst pa straumi, ja labāk ir ņemt palīgā rokas un peldēt tai pa priekšu!? Vai tas būs ātrāk? Vai tā būs labāk? Vai tas mūs darīs laimīgus? Nezinu. Bet zinu to, ka mums jāmācās nenokart savus degungalus. Jāmācās pacelt snīpi augstāk un arī rudenī ieraudzīt saules staru. Nepadoties. Bet iet un darīt! Darīt visu ar smaidu un dzirkstelīti, un tad jau kāds to novērtēs. Kāds noteikti pateiks paldies, kāds noteikti uzslavēs, pasmaidīs, papriecāsies, novērtēs! Atceries arī Tu – novērtē ik dienu, ik vienu! Viss labais vienmēr atnāks atpakaļ, dubultīgi! Dubultīgi! Tamdēļ mana „recepte” rudenim – vairāk smaidiet, katru dienu atrodiet lietas, notikumus, cilvēkus par kuriem papriecāties, katru dienu sāciet ar domām – „Ko labu es šodien varu izdarīt”, un ja kas labs ir sakrājies sevī – neskopojies un saki! Saki! Jo varbūt šai momentā tam cilvēkam šie vārdi nāks pašā laikā! Un atceries – ja ir auksti – uztaisi gardo kakao un atrodi laiku „attiet” no darbiem un pasapņot, padomāt par labajiem darbiem, kurus vari vēl uzspēt izdarīt, par lietām, kas Tevi dara laimīgu vai laimīgāku, par notikumiem, kas liek pasmaidīt un saņemties. Un apskati savu drēbju skapi un „spītējot” rudenim uzvelc ko krāsainu – es ticu, ka diena būs vēl pa vienu saules staru spožāka! Tici, tā būs! Un šeit man gribās pieminēt vienu, varbūt naivu, citātu, kuru jau sen, sen izlasīju Rukšānes rakstā „Sestdienā”, un kurš ir iepaticies tik daudziem (it īpaši manam dvīņukam): „Tevī ir daudz vairāk nekā Tu domā!” tā teiktu Vinnijs Pūks vai varbūt Sivēns. „Vajag tikai rakt!” Mīļie draugi – ROKAM! Nepadodamies! Cenšamies domāt tikai gaišas domas, jo… „Domas ir spēki – Ko Tu domā – Tas esi Tu!” / Rainis / Lai saule sejā ik dienas un smaids no sejas nepazūd! 🙂 V.