Mēģinu ar sevi sarunāt, ka celties agrā un samērā dzestrā sestdienas oktobra rītā plkst.5:30 ir pavisam ierasta lieta, ja gribas paplašināt savus apvāršņus, kaut ko redzēt un izbaudīt. Vēlme pēc jaunu iespaidu gūšanas ir vilinošāka, lai gan, paskatoties uz silto gultu, no kuras nupat esmu izrāpusies, grūti tomēr šajā mirklī noķert to īpašo sajūtu, kura pārņem, tikai un vienīgi tad, kad laimīga, nedaudz nogurusi, taču iespaidiem pārpildīta atgriežos mājās no kāda tuvāka vai tālāka izbrauciena.

Ļoti piesaistīja tas, ka “Skaisto skatu aģentūra” radusi iespēju piedāvāt vienas dienas braucienu uz Igauniju, jo cik redzēts – parasti tādi izbraucieni uz tuvām Baltijas valstīm tiek plānoti divu dienu garumā.

Nez kāpēc, draugiem un paziņām stāstot, uz kurieni gatavojos brīvdienās doties, vairākas reizes gadās pārteikties, un Dienvidigaunijas vietā nosaucu Dienviditāliju. Tā jau teic, ka nekas nenotiek nejauši… Bet sīkāk par šo it kā nejaušo zemapziņā bāzēto pārteikšanos izstāstīšu vēlāk.    

Aspazijas bulvārī, Iekāpusi autobusā, gaidu savu aizgulējušos ceļabiedru, un, kad autobuss ir uzņēmis visus brauktgribētājus, dodamies ceļā. Visapkārt blāvo migla, kad šofera Dzintara vadītais autobuss mūs pamazām jau ir izvedis ārā no Rīgas un dodamies pa maršrutu Kocēnu novada virzienā.

Pirmā pieturvieta – Vidzemes pērle Valmiera un kafejnīca “Bastions” ar latvisku virtuvi un samērā plašu ēdienu klāstu. Kamēr pārējie bauda “Bastiona” piedāvājumu, mēs dodamies barot pīles. Un man ausīs ieskanas grupas “Prāta Vētra” dziesmas vārdi:

“Rudens kā rudens, Biezie un gājputni laižas uz Nīlu […]

Kad barojām pīles, Asaras krita tev lielas kā ozola zīles.”

Nīlas vietā atradām sev tuvāku galamērķi un pīlēm mūsu asaras nebija lemts redzēt. Ne vienmēr viss notiek, kā pasakās vai kā tiek izdziedāts liriskās dziesmās, jo patiesībā tikai katrs pats mēs radām savu attieksmi  un veidojam atmiņas!

Prieks, ka mūsu gide Līga Dziedātāja tajos brīžos, kad esam autobusā un pārvietojamies no viena apskates objekta līdz nākamajam, neļauj mums nīkt garlaicībā, bet sniedz ļoti plašu un daudzpusīgu izziņas materiālu gan ar dažādiem stāstījumiem, gan sagatavotiem attēliem. Brīžiem gan pārbraucieni no viena objekta līdz nākamajam ir tik īsi, ka nepagūstam iekārtoties autobusā, ieņemot ērtāko pozīciju, kad atkal ir jākāpj ārā, lai dotos iepazīt kādu jaunu interesantu vietu / ēku.

Atzīšos – ļoti īpašas sajūtas pārņēma, sasniedzot memoriālu (piemiņas zīmi) Baltijas ceļam pie Lilli-Unguriņu robežpārejas. Prieks, ka gide piedāvāja visai grupai izkāpt uz dažām minūtēm ārā no autobusa, lai klātienē aplūkotu šo memoriālu un uzņemtu kādas fotogrāfijas tās apkārtnē.

Brīdi pēc tam, kad šķērsojam Latvijas – Igaunijas robežu netālu no Rūjienas, saņemu sveicienu savai zemapziņai. Lūk, kāpēc vārds Dienvidigaunija manā prātā tik viegli transformējās par Dienviditāliju! Izrādās, ka ne tikai Itālijā ir savs Pizas tornis. Ļoti līdzīgs tam ir aplūkojams arī tuvākajos kaimiņos – Igaunijā, Karksi-Nuija apgabalā. Baznīcas tornis iezīmē Karksi ordeņa pilsdrupas, kas palikušas pāri no kādreizējās militārās aizsargbūves. Pieejot tuvāk baznīcai, var redzēt, ka baznīcas tornis negrasās sagrūt, starp torni un baznīcas pamatdaļu pat nav manāmas plaisas, tikai tik itāļu celtnei raksturīgais slīpums.

Ap pl.12 ierodamies Tāgeperas muižas kungu namā. Tas celts 20.gadsimta sākumā (1907.gadā, kā vēsta uz frontona redzamais gadskaitlis), mūsdienās atgādina grandiozu viduslaiku pili un vienu no iespaidīgākajām jūgendstila būvēm Eiropā. Tagad šeit ir ierīkota grezna viesnīca, SPA komplekss, pirts, semināru centrs, savukārt muižas priekšā – dažādu koku un augu sugām bagāts parks. Daudzi jaunlaulātie izvēlas kāzas rīkot tieši šajā greznajā muižas kompleksā. Mūsu ierašanās brīdī apmeklētājus priecēja krāšņi uzziedējušas rozes.

Pēc tam dodamies apskatīt Helmi. Pareizāk sakot – to, kas ir palicis no tās pāri, jo 14.gadsimtā celtā Livonijas ordeņa pils ir pārvērsta drupās. Atskatoties uz dīvaina izskata un rudens lietu izskalotajiem celmveidīgajiem pakāpieniem, gribas jautāt, vai tiešām mēs tos visus izgājām, ne reizi nenokrītot. Izgājām gan, jo bija labi koordinēts komandas darbs – viens otram padevām roku un pieturējām, tiklīdz kājas sāka slīdēt uz neīsto pusi. Netālu no pilskalna atrodas Helmes alas, kuras vietēji esot dēvējuši par elli.

Pusdienas baudījām ļoti elegantā kafejnīcā un tās bija patiešām gardas. Laikam jau vietēji igauņi, gaidot latviešu ēdējus, īpaši pacentās iepriecināt mūsu garšas kārpiņas, lai neizraisītu kaimiņu saķeršanos.

Pēc pusdienām tiekam aizvesti uz Valgas apriņķi, Mulgimā ievērojamāko vietu – Jegevestes muižu, kurā mūža nogali vadīja ievērojamais Krievijas karavadonis kņazs M. A. Barklajs de Tolli. Ja mani nomocīja jautājums, kāpēc esam nokļuvuši mauzolejā, kurā aplūkojami kņaza un viņa dzīvesbiedres sarkofāgi, gide ar burvīgo igauņu akcentu neminstinoties atbildēja, ka viņa, zinot, kuras valsts grupa ieradusies pie viņiem ekskursijām, pielāgojot savu stāstījumu. Tā, piemēram, mums tika stāstīts, ka patiesībā M. A. Barklaja saknes esot rodamas Latvijā. Ja jau tā, tad vairs nav jautājumu, kāpēc mums bija jāapbrīno šo cienījamo aizgājēju sarkofāgu krāšņums mauzolejā.

Dienas otrajā pusē esam ieradušies Otepē – Igaunijas ziemas galvaspilsētā. Ja par Latvijas ziemas galvaspilsētu tiek uzskatīta Alūksne, tad Igaunijā tāda ir Otepe. Šeit ir izvietots lielākais un modernākais un pasaules slavu guvušais Tehvandi sporta centrs, pie kura ik gadus starts tiek dots tradicionālajam Tartu slēpošanas maratonam, redzējām arī Tehvandi slēpošanas tramplīna skatu platformas. Tas ir unikāls Ziemeļvalstu tūrisma un sporta objekts 34m augstumā.  No tā varējām baudīt gleznainus Otepes skatus.

Lāču kalnā ir uzstādīts Enerģētiskais stabs, kas simbolizē dabas un cilvēka vienotību. Katra paša ziņā ir atļaut sev ticēt tam vai neticēt, bet, neliegšos, visi izmantojām iespēju piespiesties pie šī staba, uzņemot sevī jaunu enerģiju, dziedējot galvassāpes vai vienkārši jūtot sevī ieplūstam mieru.

Mājupceļā dodamies caur Valgu – Valku, kas šodien ir robežpilsēta bez robežām.

Igauņu miers izbaudīts, ledusskapja durvis rotā magnētiņš no Tarvas (igauniski – Darva jeb zeme, kur ir darva) un atmiņas papildina igauņu marcipāns.

Gide Līga, kā jau iepriekš minēju, neļāva mums grimt grūtsirdībā, ik pa laikam ko nezināmu izstāstot. Arī par kaimiņiem igauņiem, pie kuriem šodien braucām ciemos. Un, ja jau braucām, tātad, saistība ar ceļu, un laikam tieši tāpēc man vislabāk iespiedies prātā kāds stāstiņš par to, kas lieliski raksturo ceļu jautājumu risināšanu Igaunijā:

Ceļa zīme Igaunijā: “Braukt pa apli”. 
Papildplāksnīte: “Ne vairāk kā trīs reizes”.

Autors: Diāna Auziņa speciāli Dieviete.lv