EROTISKO STĀSTU SĒRIJAS ceturtais stāsts ir jūsu acu priekšā. Tas ļaus atgriezties vasarā un apjaust, cik aizliegtais auglis ir sasodīti salds.
Pašpārliecināta, tieša, droša un kautrīgi samulsusi, neveikla un klusa, tik dažādas viņas bija, kad mans skatiens vērtējoši pārslīdēja pār divām skaistām būtnēm man pretim, māti un viņas meitu. Anita un viņas meita, Liene, abas bija atlidojušas uz Holandi brīvdienās, mēs āra restorānā nejauši sēdējām pie blakus galdiņiem, kad es izdzirdēju latviešu valodu un sasveicinājos. Anita ne mirkli nedomādama man atbildēja, piedāvājot vietu pie sava galda. Bija karsta vasara, saule dedzināja plecus un elpot bija grūti, plāns audums sedza cilvēku ķermeņus un krūtis cilājās skābekļa meklējumos.
Piedāvāju viņas aizvest, jo biju ar auto, uz ko Anita atbildēja ar piedāvājumu pavakariņot kopā, viņām bija palaimējies norezervēt skaistu mājiņu pie ūdeņiem nedaudz dziļāk Nīderlandes vidienē. Šādam piedāvājumam es nespēju atteikt.
Anita auto apsēdās man blakus, Liene aizmugurē, un jautri pļāpājot mēs devāmies ceļā. Lielveikals, vīns un nelielas uzkodas, un drīz jau mēs spērām soli pār durvju slieksnim. Blakus pletās brīnumains ezers, apkārt kluss un zaļš, lieliska vieta!
Vakariņojām divatā, jo Lienei bija savi mājas uzdevumi veicami, Anita vairs neslēpa savas simpātijas pret mani, es atbildēju un drīz mēs jau sēdējām uz mīksta dīvāna pie plaši atvērta loga, apskāvušies un saslēguši mūsu lūpas kaislīgos skūpstos. Anitai bija ap 36, varbūt nedaudz vairāk, tvirts iededzis augums, sievišķīgi gurni, krūtis. Viņas rokas atpogāja man krekla pogas, glāstīja mani, drīz arī bikšu siksna bija vaļā, un viņas plauksta pazuda manā apakšveļā, satvēra mani cieši un saspieda, acīs skatoties viņa velnišķīgi smaidīja, noliecās un paņēma locekli mutē, samitrinot, sūkājot, berzējot, es aizvēru acis un baudā atgāzu galvu… taču kāds zibsnis zemapziņā man lika sarauties, un, jā, no otrā stāva līdz pusei nokāpusi, Liene stāvēja kā sastingusi, vērojot mūs, bet tikai mirkli, un viņa pazuda, tikai kleitas stūris noplīvoja straujās kustības radītajā vēja plūsmā.
Anita vairs nebija apturama, siltais laiks, vīns, ērtā vide un es viņai bija laupījuši piesardzību, kleitas pogas līdz pusei vaļā, es ar baudu vēroju viņas krūtis šūpojamies ritmā, kamēr viņa berzēja un sūkāja manu daiktu, piecēlu viņu, un, man pāri ceļiem uzsēdusies ar seju pret mani, viņa prasmīgi pacēla kleitu, pavirzīja sāņus niecīgo apakšbikšu maliņu un, satvērusi manu locekli, iestūma to sevī. Karsts slapjums mani apņēma, cieši saspieda, mēs abi ieelsāmies, kad viņa lēnām sāka cilāties un berzēties gar mani, kaunuma lūpas cieši aptvēra manu locekli, likās, viņa apzināti sasprindzinās, lai sniegtu mums abiem vēl lielāku baudu, ļāvu savām rokām vaļu, satvēru viņas dupsi, papletu apaļumus vaļā kā gribēdams viņā ieiet vēl dziļāk, viņa vaidot atbildēja, krūtis nu jau pavisam atkailinātas šūpojās man sejas priekšā, viņa ļāvās man sūkāt savu krūšu galiņu, kas gan izrāvās no lūpām viņas straujo kustību dēļ. Es tikai uz mirkli pametu skatu pāri viņas plecam, “kas gan man prātā, “sevi nosodīju, viņai taču ir pārāk jauna, un atkal dejojošais Anitas augums, un augošā spriedze, sapratu, ka ilgi nespēšu noturēties, viņa kā juzdama manas bažas klusi čukstēja “neturies, beidz” un vēl ciešām man piekļāvās ar savu augumu, un es padevos un, pārņēmis vadību, turot viņu aiz gurniem, cik nu spēju triecos iekšā un izšļācos ilgi uzkrāto sēklu viņas miklajā makstī, likās, nekad neapstāšos, lija vēl un vēl un viņa klusi smilkstēdama nepārstāja kustību, līdz es tik ļoti atslābu, ka apstājās arī viņa. Ilgs skūpsts saslēdza mūsu lūpas, tad viņa veikli norāpās no manis, un kleitu rokā satvērusi nozuda vannas istabā.
Iestājās klusums.
Vakarā atkal trijatā sēdējām un spriedām par vietām, kur vajadzētu rīt aizbraukt, Anita vairs neslēpa no meitas savas simpātijas pret mani, sēdēja man pavisam tuvu, satvērusi manu plaukstu savā un ik pa brīdim apķerot manu roku vai uzsitot pa plecu kā senam, labam paziņam. Klusībā centos vērot Lienes uzvedību, bet meitene likās nemaz nebija izmainījusies, sēdēja atspiedusies pret krēsla atzveltni, iegrimusi savā telefonā un mākslīgajā sociālajā komunikācijā un izlikās, it kā nemaz nebūtu šeit. Kamēr Anita pievērsās galdam, ātri pārslidināju skatu pār Lienes augumu, slaidas garas kājas, nenobriedis augums, stalts un meitenīgs, likās, ka viņa pat ir garāka par māti, gaišā kleitiņa apslēpa gaišo apakšveļu, apakšbikses un nelielu krūšturīti, uz brīdi iedomājos, kāda viņa izskatās kaila … Un tajā brīdī aprāvos, jo Anitas skatiens noķēra manējo un kā brīdinot teica “pat nedomā, vecīt, ” uz ko mans skatiens steigšus meloja, ka ir nejauši apmaldījies un ka tam nav nekādas intereses par viņas gados jauno meitu, tomēr drošības labad skatiens ātri pazuda kaut kur istabas dziļumā, un balss ātri mainīja sarunas tēmu uz mājdzīvniekiem.
“Es viņu gribu, ” es nodomāju, zinot, kuru es ar to domāju. “Bet tu viņu nekad nedabūsi.”
Novēlējusi meitai arlabunakti, Anita paņēma mani pie rokas un uzveda otrajā stāvā, viņai vajadzēja turpinājumu. Ātri ieskrēju dušā un biju gatavs, viņa mani sagaidīja kaila gultā, pavedinoši nostājās četrāpus, atšaujot dupsi un ļaujot pilnīgi atklāti apskatīt savu nobriedušo augumu, viņa izliecās vēl dziļākā pozā un drīz vien mans loceklis pāršķēla viņas kaunuma lūpas un iegrūdās viņā dziļi no aizmugures. Es viņu mīlēju stipri, turot aiz gurniem un triecoties, cik spēka, nežēlojot, viņa tā gribēja un prasīja vēl un stiprāk, tomēr pirms beigt, es izvilku sevi no viņas, pagriezu Anitu uz muguras un pieplaku viņas kājstarpei ar lūpām. Satvērusi manus matus, viņa grūda manu galvu stiprāk sevī, mana mēle un lūpas kustējās ātrāk par laiku un pēc pārdesmit sekundēm viņa izgrūda baudas vaidu un saspieda manu galvu starp kājām tik stipri, ka ausīs ieskanējās un galva sareiba, un viņa turēja un nelaida mani vaļā, līdz kājas bezspēkā sabruka manā priekšā, un vairs tikai viņas krūtis satraukti raustījās, cenšoties atgūt elpu. Esmu pārliecināts, ka mūs varēja dzirdēt visā mājā, bet pašlaik es ne par ko citu nespēju domāt, kā tikai par savu uzkrāto uzbudinājumu, ko gribēju iztērēt, bet Anita nogurusi gulēja manā priekšā un svētlaimīgi smaidīja. Es apgūlos blakus, mazliet nomierinājos un mēs skūpstījāmies un maigojāmies, līdz mans loceklis pavisam atslāba un mēs aizmigām.
Atvēru acis un pirmajā brīdī nesapratu, kur es esmu. Pavisam tuvu pie manas sejas bija Lienes smalkā sejiņa. Atvēru muti pārsteigumā, bet viņa uzlika man plaukstu uz mutes. Bija tumšs, caur loga aizkariem spiedās vārga laternu gaisma, es gulēju kā sastindzis, vēroju jaunās meitenes acis, skropstas un plānās, sārtās lūpas, čukstus jautājot, vai viņa drīkst. Es acīm pamirkšķināju piekrītoši, nesaprotot, ko drīkst, tikai skatoties uz viņas slaido, jaunavīgo augumu garā baltā nakts kleitā, viņa bija pieliekusies tik tuvu un zemu, ka kleitas mala saliecās no sava svara un niecīgajā gaismā redzēju aiz tās Lienes spicos pupiņus stingri nostiepušos uz leju kā divus saldējuma konusus, arī viņa pamanīja man skatienu, paskatījās uz sevi un pasmaidīja. Es neko nespēju padarīt, mans loceklis kā elektrību dabūjis saslējās, es gulēju kails, un viņa to redzēja. Turot plaukstu man uz mutes, viņa pagriezās ar skatu uz leju, kā vērtējot manu augumu, likās, viņas skatiens virzoties lejup aiz sevis atstāja iededzinātu sliedi. Viņa sagriezās un sajutu viņas smalko plaukstiņu uzgulstam manam loceklim, viņas plauksta bija vēsa, es sakarsis un piebriedis, viņa neprasmīgi saņēma locekli plaukstā, saspieda un pavilka visu uz leju, atkailinot locekļa galvu, nu viņa atlaida plaukstu no manas mutes un noliecās, es guļot neko vairs neredzēju, bet sajutu, kā viņas mazā mutīte apņēma manu locekli, sajutu viņas zobiņus iegraužamies manī sāpīgi, jo biju viņai pārāk liels, neviļus sarāvos, bet viņa turpināja, turoties pie mana locekļa kā pie roktura. Es pietrausos sēdus, lai redzētu, kā viņas garie mati nekārtīgi izjukuši pārklāja mani, un viņa ar seju uz leju sūkāja manu locekli, neritmiski, sāpīgi, bet tik pārdroši uzbudinoši. Satvēru viņas galvu rokās un atliecu no sevis. Viņas acis staroja dīvaini nedrošā kaislē, kā uzvarētājai, kas no pēdējām rindām tikusi uz pjedestāla, skatījos viņai tieši acīs, turot viņas seju savās spēcīgajās plaukstās, es nezināju, ko man darīt, kā ir pareizi un kā – nepareizi, kā Nabokova Lolita viņa sēdēja manā priekšā puscaurspīdīgā naktskleitā, izspīlētiem krūšu galiem, izjukušiem matiem, smaidot man.
“Ko tu dari” es nočukstēju, bet viņa neatbildēja, bet stipri saspieda manu locekli, viņas plauksta to ne mirkli nebija atlaidusi. Kāds blakus sakustējās, Anita pa miegam pagriezās uz sāniem ar skatu uz mums, es sastingu bailēs kā trusis no čūskas skatiena, aizturēju elpu, bet Liene neapstājās, viņa turpināja masēt manu locekli, skatoties man acīs un nekam citam uzmanību nepievēršot, viņas kustības kļuva ātrākas un arī mana elpa, nenovērsu no viņas skatienu, no viņas lūpām, baltajiem zobiņiem, slaidajiem uzacu lokiem, spicā zodiņa, acīm, kurām es atdevos, es sarāvos no baudas, jūtot, ka tuvojos, loceklis piebrieda un pukstēja pirms sprādziena, Liene tikai turpināja, līdz es beidzu, izšļācos un jutu, kā silta slapjums notek pār manu ķermeni, viņas roku, palagu, un viņa neapstājās, bet kā apmāta turpināja mani berzēt, bet es vairs nespēju, es bezspēkā atkritu gultā un vainas un baudas pārpilns aizvēru acis. Vēl mirklis un viņas istabā vairs nebija.
Vēl brīdi gulēju pusnemaņā, skatījos tumšajos griestos un nesapratu, vai tas bija sapnis, vai pa īstam. Tikai slapjums palagā nemeloja. Un es aizmigu.
Arī nākošā diena sākās ar kaislīgu seksu, šķita, Anita nav remdināma, viņa mani pamodināja ar prasmīgu minetu, glāstot manas olas, viņa manu locekli iestūma sevī dziļi, un neatraujoties viņa turpināja, līdz mans uzbudinājums bija tik liels, ka satvēru viņu un apgriezu uz muguras un, iepletis viņas kājas, cik plati spēju, iegāju viņā. Mūsu acis satikās, mūsu mēles savijās, un es stipri triecos viņā, zināju, ka viņai tā patīk, saliecu viņas ceļus vēl vairāk un piespiedu tos viņai pie krūtīm, pasniedzot viņas kājstarpi sev vēl tuvāk, vēl platāk. Ar baudu vēroju viņas sievišķīgo ķermeni, mīksto vēderiņu, krūtis šūpojamies, viņas pirksti draiski grābstīja manu dibenu, piešķirot visam vēl lielāku baudu, es zināju, ka varēšu beigt viņā, un neapstājos līdz daba darīja savu, un es ierēcos un piepildīju viņu ar savu sēklu. Sabruku uz viņas ar visu svaru, un viņa vēl spieda mani sev klāt. Vēl brīdi atpūtāmies, man esot viņā, tad viņa kaila piecēlās un atvilka aizkarus – spilgta gaisma piepildīja istabu, viņa baudā izstiepās kā balerīna ar rokām cenšoties aizskart griestus un ļaujot man vēlreiz papriecāties par viņas skaisto augumu, viņa atvēra durvis uz koridoru.
Es paliku viens. Nē, ne pavisam viens, ar savām domām, ar dīvaino tauriņu sajūtu vēderā, ka atkal ieraudzīšu viņu. Sekss ar Anitu bija kā baltmaize, bet ieraudzīt Lieni bija kā uzziest maizei saldu ievārījumu. Ko man teikt, kā man uzvesties, kāpēc viņa tā darīja?
Brokastojot mēs sēdējām pie apaļa galda, Anita atkal bija kleitā, Liene – īsos šortos un t-kreklā, ak cik neiespējami grūti man bija novaldīt savu skatienu, kad Liene piecēlās un pirkstgalos izslējusies pastiepās pēc plauktā noliktās kafijas, it kā vienaldzīgi garlaikots, es tomēr nespēju sevi valdīt, mans skats kā piekalts apstājās pie Lienes meitenīgā dupša apaļumiem, kurus īsie šorti nespēja nosegt, krēsla atstātais nospiedums uz ādas, slaidās, garās kājas. Viņa apgriezās un pieķēra mani skatoties. Mūsu skatieni sastapās un es pamiru. Ko viņa man teiks, kādu ziņu nodos? Anita bija iegrimusi savā telefonā, viņa mūsu mēmo sarunu nemanīja, un Liene man atbildēja, ar pirksta galu aizskarot savu apakšlūpu, viņa sakustējās gurnos un satvēra rokās savas krūtis, saspieda tās kā lepojoties un lūpas sarullēja gaisa bučai, ko veltīja man. Es pārsteigumā iepletu acis, un viņa skaļi iesmējās. “Ai, nekas,” Liene atbildēja, kad mamma uztrūkās un jautāja iemeslu viņas smiekliem. Veikli kā pusaugu kaķene Liene paķēra savu iPhone un nozuda aiz virtuves durvīm.
Biju kļuvis oficiāls viņu pavadonis, visu dienu staigājām pa Amsterdamu, gar kanāliem, pa muzejiem, noīrējām riteņus un izvizinājāmies pa parkiem un tuvējiem mežiem, Liene neizrādīja man nekādu uzmanību, it kā manis nebūtu pavisam, runājās tikai ar Anitu un savu telefonu. Bet mani kā neārstējama inde iekšā gruzda nemiers un nesapratne, es nespēju vairs domāt par apkārtni, domas nekam nepieķērās ilgāk par 10 minūtēm, jo atkal atlēca atpakaļ pie Lienes, kāpēc viņa tā rīkojās, un kā rīkoties man? “Aizmirsti, izdzēs no prāta, paskaties uz Anitu, paskaties uz viņas seksīgo dibenu, “ es sev klusi teicu, kad kļuva pavisam grūti, bet es sevi vairs nekontrolēju, katra sekunde, ko veltīju Anitai, līdzi nesa trīs sekundes, kad domāju un skatījos uz Lieni. Viņas nebija līdzīgas, laikam Liene vairāk tēvā, slaida un tieva, bet Anitas šaurais viduklis un platie gurni bija citādāk skaisti. Jutos kā paradīzē, bet iekļuvis tur neatļauti, ka kuru katru brīdi varu paslīdēt un nokrist. Kaisle bija mans kārdinājums, neatļautais bija mans mērķis. “Diez, kāda ir viņas …” bet es nepaspēju domu izdomāt, kad Anita, skaļi zvanot velosipēda zvanu, aicināja piestāt parka ēnā. Nolikuši riteņus pie soliņa, mēs apstājāmies. Anita aizsteidzās uz kiosku pēc dzeramā, pirmo reizi pa dienu atstājot mani un Lieni nosacītā divvientulībā. Mulsi pētīju riteņa sēdekli, kā zeltu meklēdams, Liene tikmēr apsēdās uz parka soliņa, un sakrustoja savas garās kājas. Baltas botas, īsas baltas zeķītes, baltas, garas slaidas kājas, kas ieslīdēja zem šortiem, un gaiši zils krekliņš, nemanāmi krūšu kalniņi un kakls, tievs un nospriegots, zods un šauri vaigu kauli, sakniebtās lūpas, nāsis un acis … Kā no jauna viņu atklādams es slepus izpētīju Lieni, viņa pirmo reizi atrāvās no telefona, un mūsu skatieni sastapās. Viņas sejā nepakustējās ne muskulītis, kad viņa noņēma vienu kājo no otras un plaši tās iepletusi nolika pēdu uz zemes. Šortu saburzījies audums aizsedza viņas maigāko vietu, bet audums bija tik šaurs, šķita, tikai mazliet pavilkt uz sāniem un redzētu viņas kailumu, viņas meitenīgo kājstarpi, sašķeltu un aicinošu, aizliegtu, nekad nesasniedzamu, es jutu, kā piebriest mana vīrišķība, manas rokas apstājās ķimerēties ar riteni, es sastingu, nedaudz uz priekšu saliecies, baudīju skatu, ko viņa pati man dāvināja, vēl sekunde, un viņa atkal sakrustoja kājas un pagriezās prom no manis, pienāca Anita. “Braucam nopeldēties?” es dzirdēju Anitu sakām. “Nē, nēē, nedariet ar mani to!” Bet lēmums jau bija pieņemts, ātri aizmināmies nodot riteņus un drīz jau ripojām ar auto uz peldvietu netālu no mūsu īres namiņa.
Piebraukuši, noparkojāmies un devāmies pie ūdens. Ezera zilais ūdens kā spogulis kopēja baltos mākoņus un zilās debesis. Pludmalē bija daudz cilvēku, bērni šļakstinājās, pieaugušie izgūlušies lasīja grāmatu vai sēdēja un malkoja līdzpaņemtos dzērienus. Bija ļoti karsta diena.
Netālu no ūdens bija arī vairākas ģērbtuves, gluži kā Latvijā – līdz pleciem nosedzot garāku cilvēku, ļāva saprast, vai ģērbtuve aizņemta vai brīva. Nebija šaubu, ka Anita un es ģērbsimies kopā, tāpat nebija šaubu, ka kailiem esot, mēs kaut ko nerātnu sadarīsim, un tā arī bija, kad Anita bija bez kleitas un apakšbiksītes novilkusi, es izkāpu no džinsām un novilku pār galvu kreklu, Anitas roka pieskārās manam loceklim, to ieslēdzot gluži kā ar podziņu, es atbildot pieskāros viņas kājstarpei, tā jau pavisam mitra aicināja mani, klusi ķiķinot Anita pagriezās pret mani ar muguru un mazliet noliecās, cik spēja atšāva dupsi atpakaļ, man nācās nedaudz pietupties un jau pēc sekundes mans loceklis bija viņas makstī, neatļautība tikt pieķertam tik traki mūs uzbudināja, ka minūti, nemanāmi kustoties, mēs nodevāmies baudai, man kā ar radaru vērojot apkārtni, vai kāds netuvojas, un kāds bija mans pārsteigums, kad blakus ģērbtuvē, vien tikai pusmetru no manis, es pamanīju Lienes brūnmataino galviņu, viņa bija sāņus no mums, Anita viņu neredzēja, bet es gan, un Liene redzēja mani. Redzēju, kā viņas rokas paceļas, un pār tām pārslīd t-krekls, redzēju, kā viņas galva pazūd, kad viņa noliecās novilkt šortus, redzēju, kā viņa atkal izslejas un uz mirkli apstājas, skatoties uz mani, un es – uz viņu, es apstājos kustēties, elpot, un tikai ar nemanāmu kustību iegrūdu sevi Anitā, lēni ar ritmu, kas lēnāks par sekundi, es turpināju spiest savu locekli Anitas slapjajā pežiņā, bet acīm skatoties uz Lieni. Es nezinu, vai viņa saprata, jo Anita jau viņai nebija redzama, bet kaut kāds strāvojums gaisu bija piesātinājis ar erotisku elektrību, man šķita, ka visa pludmale redz, ar ko mēs te nodarbojamies, bet Liene tikai klusējot raudzījās manī, līdz aizgriezās un izgāja. Izgāju arī es no Anitas. Ilgāk aizkavēties būtu aizdomīgi. Viņa pagriezās pret mani ar seju un rotaļīgi noskūpstīja sākumā mani, tad nometās ceļos un arī viņu. Saģērbāmies un izgājām saulē.
Anitai apbrīnojami piestāvēja viņas peldkostīms, tumšs, bet ne melns, tas lieliski saskanēja ar viņas tumšajiem matiem, izcēla sievišķīgos gurnus, pilnīgās krūtis. Viņa izskatījās tik iekārojama, ka nācās sakārtot savu locekli biksēs, lai nav pārāk uzkrītoši. Pienāca arī Liene. Centos savu skatienu turēt viņas acu augstumā. Nu varbūt tikai drusciņ zemāk, pleci. Sarkans krūšturis, tik šaurs, bet nebija jau vēl, ko segt, slaids viduklis, stop, zemāk nē, nedari tā, vēderiņš un maza nabiņa, sarkans trijstūris zemāk, sasiets ar bantītēm sānos, un tik ciešs, ka iegrimis starp kājām un izveidojis dziļāku rievu tur, kur lūpas satiekas… Uzrāvu savu skatienu augstāk par zvaigznēm, paņēmu Anitu aiz rokas un devāmies tuvāk ūdenim. Brīvu vietu nebija daudz, izklājām līdzi paņemto palagu, pirmā nogūlās Liene, viņai blakus Anita un tad es, uzbudinājies, samulsis. Vainīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka nespēju valdīt pār sevi, ka biju atkarīgs kā narkomāns no nākošas devas, tikko no korķa nokāpis alkāns ar aukstu alus pudeli rokās. Apgūlāmies, sauļojāmies, Anita palūdza ieziest ar sauļošanās krēmu, labprāt lūgumu izpildīju, spaidot viņas apaļo dupsi tā, it kā tam draudētu sadegšana, maigi glāstīju visu viņas augumu, viņa nepretojās, pat attaisīja krūšturi, lai varu ieziest visu muguru, viņa nogūlās uz krūtīm un ļāvās saules stariem. Liene piecēlās, devās uz ūdeni. Es saņēmos, arī piecēlos. Anita palika guļam uz krūtīm, galvu sāņus pagriezusi. Devos aiz Lienes. Ļāvu sev vaļu. Ļāvu skatienam slīdēt pa ūdensniedres slaidajām kājām, pa nāriņas augumu, ar apaļo, mazo dupsīti, kas šūpojās gaitā, viņa pagriezās ejot un palēnināja gaitu, un, kad es biju viņai gluži aiz muguras, viņa spēji apstājās, un es ar inerci ieskrēju viņā, lēnām mūsu ķermeņi satikās, ar savām krūtīm pieskāros viņas mugurai, ar gurniem – viņas dupsim. Ieelpoju viņas smaržu, bet Liene iesmējās un ieskrēja ezerā, ūdens šļakatas saceldama, viņa laidās peldus, matus no samirkšanas sargājot. Ar ieskrējienu ieniru zem ūdens, aukstums sagrāba manu augumu kā spīlēs, atdzesējot ķermeni un prātu, likās, esmu pamodies no karsta sapņa, izbaudīju bezsvaru un zem ūdens slīdēju uz priekšu. Kad izniru, skatiens uzreiz meklēja Lieni. Viņas brūnā galviņa rēgojās virs ūdens pāris metrus tālāk, garie mati bija saņemti uz augšu un sasprausti, lai neizmirkst, kā bezmērķīgi peldēju uz viņas pusi, līdz mēs bijām blakus. Ezers nebija dziļš, pieceļoties kājās viņai ūdens bija līdz pleciem, man knapi līdz krūtīm, mēs stāvējām viens otram blakus, viņas āda aukstuma savilkta un zosādā izmetusies, mēs neko nerunājām, es pastiepu roku un saņēmu viņas plaukstu savā, slaidi pirkstiņi, šaura plauksta, viņa neizdarīja ne kustības, ne prom, ne klāt, tad viņu sev klāt pievilku es, mūsu augumu saskārās, viņas slapjais peldkostīms pieskārās pie mans ādas, un viņas smalkais augums bija pavisam blakus, ūdens lāse nopilēja no viņas zoda, redzēju, kā vējā viņa ietrīsas, vai varbūt tas nebija vējš, atlaidu viņas roku un, savas rokas zem ūdens nolaidis, uzliku viņai uz vidukļa. Viņa nekustējās, tikai skatījās man acīs, atklāti, padevīgi, neizprotami. Un tad vienā mirklī pagriezās un mani līdz galvai nošļākusi ar ūdeni metās prom, atstājot mani stāvam kā biedi pirms liktenīgā mednieka šāviena. Izpeldēju krastā, atgūlos, nezināju, kur likties. Man vajadzēja iedzert.
Pēc saules un ūdens peldes visiem uzmācās krietns nogurums, tika izlemts pusdienlaiku atpūsties mājās un turpināt kultūras programmu vakarā. Aizvedu mūs visus uz māju, iegājām iekšā, aizvilkām aizkarus, lai slēptos nu pēcpusdienas karstās saules un sadalījāmies pa istabām, Anita uzgāja augša pagulēt, Liene pazuda savas istabas virzienā, es paliku lejā, ieslēdzu TV, atvēru aukstu alu un izgāzos dīvānā. Biju jau iegrimis tīkamā pussnaudā, kad dzirdēju durvis atveramies. Pagriezos un gandrīz aizrijos ar alus malku. Liene iegāja istabā pilnīgi kaila. Mati bija sapīti garā bizē pāri plecam noslīdējuši līdz mazajām krūtīm, kas nevainīgi spicēja savu zirnīšu izmēra krūšu galiņus, viņa tieva, slaida, bāli nenosauļotu meitenes augumu nevērīgi pagāja man garām un piegāja pie galda pēc sava telefona. Es apstulbis gulēju, cerēdams, ka viņa mani nepamanīs un nemetīsies bēgt, ka ļaus man vēl tikai sekundi vērot viņas kailumu, viņa paņēma telefonu, pagriezās pret mani un pasmaidīja. Zilās, lielās acis un tumšās skropstas mani apbūra, un viņas slaikais augums, gurni, šķēlums starp kājām…. Viņa paņēma virtuves krēslu, nolika to tikai pāris metrus no manis un apsēdās. TV pieklusināti runāja snooker komentētājs, skaitot gūtos punktus vienā breikā, bet man priekšā apsēdās pasaules daiļākā būtne, jauna padsmitgadniece, kaila, slaida un erotiski nevainīga, viņa atspiedās ar muguru pret krēsla atzveltni izliecās kaķenes pozā un iepleta kājas, tāpat, kā iepriekš parkā, tikai šoreiz viņas kājstarpi nesedza vairs nekas. Es turējos pretim. Es skatījos viņai acīs. Es nenolaidu no viņas skatienu ne par milimetru. Es … Es nolaidu skatienu zemāk, pār mazajiem pupiņiem, vēl zemāk gar nabiņu un līdz viņas meitenīgajai kājstarpei, viņas tumši sārtās kaunuma lūpas bija iepletušās, vien maza pūku strīpiņa bija atstāta nenoskūta, kā pumpura ziedlapas viņas maksts pavērās manam skatienam, viņa nekustējās, bet ar interesi mani vēroja, es aizmirsu elpot, tikai glāstīju viņu ar iedomu pieskārieniem, aiztiku ar neesošiem pirkstiem, skūpstīju ar fantāziju lūpām. Satvēru savu locekli, izvilku to no šortiem un stipri saspiedu. Viņa neviļus pasmaidīja, pieskārās pirkstiem pie savām krūtīm, saspieda krūšu galus un nostiepa krūtis, cik vien viņas tvirtā jaunavīgā āda to ļāva, es skatījos uz viņu, klusēju un glāstīju sevi, aizvien straujāk, es ieelsojos, viņa tikai smaidīja un slidināja savas rokas zemāk sev pār izspiedušām ribām, līdz sāniem, tad uz gurniem..
“KO TU DARI!” atskanēja kliedziens no aizmugures, Anitas balss bija griezīgi spalga, paniska. Es pārsteigts nesagatavots ātri paslēpu savu mantību biksēs, lūdzoties pie visiem svētajiem, lai tikai palieku nepamanīts. Liene pietrūkās kājās un kā satraukts stirnēns bailēs lūkojās, kurp mukt no satrakota medību suņa, vienīgās durvis bija aiz mammas muguras, un viņa, aizsegusi savus pupiņus un kājstarpi, metās prom, es dzirdēju tikai skaļu plīkšķi, ar kādu plauksta smagi un sāpīgi krīt pār kailu miesu, un iestājās klusums. Jutu, ka Anita nāk tuvāk. Sekos drāma, es domāju, asinis ies pa gaisu. Un es pielēcu kājās pirmais, alu izšļakstīdams un miegaini gāzelēdamies mākslīgi izbrīnītā balsī prasīju, kas noticis. Anita neatbildēja, viņas acis meta zibeņus tā, ka man iekšā viss sarāvās, tik dusmīgu viņu nespēju iedomāties, un es turpināju, ka biju iemidzis un pamodos no viņas skaļā kliedziena, un redzēju Lieni aizskrienam, kas noticis?! Anita piegāja man klāt un ieskatījās acīs tik dziļi, ka likās kā ar miesnieka āķi izvelk visas iekšas, izlasa manas domas un pieslēdz pie desmitiem melu detektoru. “Nekas, “ viņa atteica un aizgriezās. Dzirdēju soļus augšup. Dzirdēju noklaudzam durvis. Iestājās klusums. Tovakar viņas vairs lejā nenonāca, arī es nejutos omulīgi iet pie Anitas, kaut kas mani atturēja. Sadrūmis slēgāju TV kanālus bezjēgā pa riņķi, domādams domas, izlemdams lēmumus.
Es nezinu, cik laika pagāja, kad piecēlos kājas, izstaipījos. Ārā bija pienākusi nakts, biju izdzēris vēl trīs alus un, nedaudz grīļodamies no noguruma, devos uz dušu. Vakara tualete un zobu birste un biju gatavs gulēt, turpat lejā uz dīvāna. Jau izslēdzu istabā gaismu, kad apstājos un uzdevu sev jautājumu. Un atbildi nesagaidījis, es izgāju no istabas un klusām kāpu augšā pa kāpnēm. Pa labi bija durvis pie Anitas, pa kreisi – Lienes istaba. Apstājos kā krustcelēs. Un atvēru durvis.
Bija tumšs, aizkari cieši aizvilkti. Klusa elpošana liecināja, ka viņa ir aizmigusi. Es kustējos lēnām, tik klusi, lai pats nedzirdētu. Es novilku savas apakšbikses, krekla man nebija jau no dušas, satvēru locekli rokās un lēni masēju, līdz tas piebrieda un stalti nostājās kā karavīrs pirms kaujas. Viņa gultā pagriezās, un es izdzirdēju klusu “Es tevi gaidīju”. Redzēju viņu guļam gultā kailu, ieplestām kājām, aicinot. Neteikdams ne vārda es nometos viņas priekšā ceļos un iegremdējos viņas atvērtajā sievišķībā. Izbaudot katru viņas ķermeņa sulas pilīti, katru mazāko kaunumu lūpu krociņu, dupsīša apaļumus un kāju slaidumu, es liku savai mēlei skriet pa viņas augumu, tikai knapi pieskaroties, tikai kairinot, un par atbildi es nedzirdēju neko, bet mana balva bija viņas garša uz lūpām, viņas siltums un maigums, kad viņa ļāva man dzert no sava baudas kausa. Es sakļāvu viņas kājas cieši kopā un ar spēku pagriezu viņu uz vēdera. Satvēris savu locekli, es smagi uzgūlos uz viņas muguras, iespiedu viņu palagos un meklēju ieeju, taustoties un instinktu vadīts, es beidzot sajutu to brīdi, kad varu triekties uz priekšu, centos būt maigs, bet neapstājos, līdz katrs mans centimetrs nebija iegājis viņā. Spilvens slāpēja viņas vaidus, un es drudžaini kustējos, nebremzējot sevi, nedomājot par neko citu, kā tikai par augumu, kas zem mana svara piespiests tumsā kaislīgi atdevās man, es kustējos aizvien ātrāk un stiprāk, turot viņu aiz pleciem, es triecos viņā jau no visa spēka, es biju sakarsis no uztraukuma un baudas, un tad es beidzu, vēl paspēju sevi izraut no viņas tvirtās miesas, lai izšļāktos pār viņas gaisā paslieto dibentiņu un uz muguras, tumsā neko neredzot un nesaprotot, es berzēju sevi vēl un vēl, lūgdamies aizmirstību par izdarīto un vēl tikai vienu vienīgu mirkli baudas….
Es aizbraucu neatvadījies.
Es neciešu neveiksmes. Mani audzināja par teicamnieci, es vienmēr tiecos pēc saviem mērķiem, cenšoties attaisnot sabiedrības gaidas. Es izlaidu pirmoklasi un gāju uzreiz jau otrajā. Pēc tam es nolēmu spēlēt pa nopietno un trīs gadu laikā ieguvu bakalaura grādu, bez neviena 9-nieka. Man bija 20 gadi, es jau gadu kā biju precējusies, mēnesi kā biju beigusi universitāti, ritēja mana otrā darba diena manā pirmajā darba vietā, kad es uz grūtniecības testa ieraudzīju divas svītriņas. Tad vēl es nezināju, ka tā bija pirmā manas atlikušās dzīves diena. Kļūstot par jauno māmiņu, daudzu cilvēku acīs es uzreiz kļuvu par neveiksminieci. Ja panākumus mēra ar sasniegumiem, lielisku rekomendāciju, augstāko izglītību un labi apmaksātu darbu, tad es nemaz necentos kļut veiksmīga. Tā vietā, lai strādātu līdz pusnaktij, vakarus un naktis es pavadīju šūpuļkrēslā ar krūts piena pleķiem uz T-krekla, sasietu zirgasti, bez grima, nogurusi un izmocīta. Es atceros sava mazulīša katru grumbiņu, katru centimetru, atceros viņa matu smaržu, viņa sirdspukstus, katru viņa elpu, kad viņš veica dziļu ieelpu un degunu iestūķēja man zem halāta. Es lasīju viņam grāmatas. Es jau zināju no galvas bērnu dzejolīšus. Es dziedāju dziesmiņas. Un kad es neko vairs nevarēju atcerēties no noguruma, es sacerēju pati savas un dziedāju līdz balss zudumam, līdz kamēr viņš aizmiga. Man joprojām bija lieli sapņi izmainīt pasauli, un es noskatījos, kā mani kursabiedri ceļoja apkārt pasaulei, izgaršoja dzīvi, ņēma no tās visu, ko vien varu. Un zināt, ko? Mēs visi bijām laimīgi. Viņi izmēģināja to, ko es neizmēģināju, un iespējams arī neizmēģināšu, bet man ir mazs puisītis, kura seja iemirdzas brīdī, kad viņš ierauga mammu, pat ar kafijas smaržu, vakardienas izsmērējušos skropstu tušu un izpūrušiem matiem. Ar viņu kopā esmu laimīga. Es gandrīz vai nomiru no laimes, kad viņš pirmo reizi pateica vārdu: “Mamma”. Man vēl ir jāsasniedz visi savu iepriekšējie mērķi. Man vēl jāatstāj savi neizdzēšamie nospiedumi tur, kur sapņoju, bet tagad man ir maziņš puisītis, kurš skatās, kā es no debesīm nonesu zvaigznes. Dažreiz viņš aizmieg, aplicis savas rociņas man ap kaklu vienkārši tāpēc, ka es viņam mazdrusciņ esmu vajadzīga, un vēl mazdrusciņ, un vēl. Un, ja man tas viss ir, tad es nekad nezaudēšu. Patiesībā, es tagad pavisam savādāk skatos uz neveiksmēm. Esmu iemācījusies atlaist sevī ieliktās gaidas, kuras man bija jāattaisno vai kuras es varēju attaisnot. Es sapratu, ka pietiek ar mīlestību. Skatīties, kā viņa acis iedegas, kad viņš noķer manu skatienu, būt par viņa drošības saliņu, būt viņam par visu pasauli – ar to pietiek. Мātišķums pie manis atnāca ātri. Daži var to uzskatīt par neveiksmi. Bet ne es. Es pilnībā padevos un atdevos mātišķumam, atļāvu tai nogludināt visas manas asās šķautnes. Tas mani izārstēja tā, kā es pat nevarēju iedomāties, un viss sākās ar tām divām svītriņām uz grūtniecības testa.
