Kādēļ vecāki ir tik cietsirdīgi pret saviem bērniem? Vai ir kāda jēga uzvelt saviem vecākiem atbildību par to kaitē­jumu, kas nodarīts ar šo cietsirdību? Un ko darīt, lai nepie­ļautu tās pašas kļūdas?

Vecāki IR CIETSIRDĪGI PRET SAVU BĒRNU, jo ir ieguldījuši viņā. Vecākiem ir ambīcijas, ko viņi vēlas realizēt caur savu bērnu, – tādēļ viņi ir cietsirdīgi. Vecāki vēlas izmantot bērnu. Tajā brīdī, kad tu vēlies kādu izmantot, tu kļūsti cietsirdīgs. Jau doma vien izmantot kādu par līdzekli rada cietsirdību, varmācību.

Nekad neizmanto kādu par līdzekli, lai kaut ko sasniegtu, jo ikviens cilvēks pats par sevi ir pilnība.

Vecāki ir cietsirdīgi, jo viņiem ir idejas, – viņi vēlas, lai viņu bērns ir kaut kas. Viņi vēlas, lai viņu bērns kļūst bagāts, slavens, cienīts. Viņi vēlas, lai viņu bērns piepilda pašu nepiepildīto ego. Viņu bērns būs viņu ceļš.

Tēvs vēlējās kļūt bagāts, taču nekad tā arī nekļuva. Tagad tuvojas nāve, agrāk vai vēlāk viņš tiks nošķirts no dzīves. Tēvs ir izmisis, jo vēl nav guvis panākumus. Viņš meklēja un centās… bet tagad tuvojas nāve – tas šķiet tik netaisni! Tēvs vēlas, lai dēls turpinātu viņa darbu, jo dēls pārstāv viņu. Dēls ir viņa asinis, viņa projekcija, viņa daļa – dēls ir viņa nemirstība. Kas īsti zina par dvēseli? Neviens par to nav īsti drošs. Cilvēki tic, taču ticība rodas aiz bailēm, un dziļi iekšienē pastāv šaubas.

Ikviena ticība nes sevī šaubas. Bez šaubām nevar būt ticības. Lai nomāktu šaubas, mēs radām ticību, taču šaubas turpina grauzt sirdi gluži kā tārps ābolu. Tās iekšienē turpina tevi ēst, tās tevi pūdē no iekšpuses. Kurš gan īsti zina par Dievu un dvēseli? Tā var arī nebūt patiesība.

Vienīgā cilvēkam zināmā nemirstība pastāv caur bērniem – tā tas ir. Tēvs zina: “Es turpināšu dzīvot savā dēlā. Es būšu miris, drīz vien es būšu zem zemes, bet mans dēls būs šeit. Un visas manas vēlmes ir palikušas nepiepildītas.” Tēvs uzspiež šīs nepiepildītās vēlmes, iespiež tās sava dēla apziņā: “Tev tās ir jāpiepilda. Ja tu tās piepildīsi, es būšu laimīgs. Ja tu tās piepildīsi, tu būsi atmaksājis visus savus parādus tēva priekšā. Ja tu tās nepiepildīsi, tu būsi mani nodevis.”

No tā rodas cietsirdība. Tāpēc tēvs sāk veidot bērnu atbilstoši savām vēlmēm. Viņš aizmirst, ka bērnam ir pašam sava dvēsele, pašam sava individualitāte, pašam sava iekšējā izaugsme, kas jāat­tīsta. Tēvs uzspiež savas domas, viņš sāk bērnu iznīcināt.

Tēvs domā, ka viņš mīl… Taču viņš mīl tikai savas ambīcijas! Viņš mīl arī savu dēlu, jo dēls būs noderīgs, viņš kļūs par līdzekli. Tā ir cietsirdība.

Tu jautā:
Kādēļ vecāki ir tik cietsirdīgi pret savu bērnu?

Vecāki neko nevar mainīt, jo viņiem ir nepiepildītas iedomas, ambīcijas, vēlmes. Viņi vēlas tās piepildīt, viņi vēlas turpināt dzī­vot savā bērnā. Tāpēc vecāki apcērp, nogriež, veido, rada modeli savam bērnam. Un bērns top iznīcināts.

Viss ir lemts iznīcībai, ja vien uz zemes neradīsies jauns cilvēks, kurš mīlēs mīlēšanas pēc, ja vien neradīsies jauni vecāki, kuri mīlēs bērnu tīrā prieka pēc, kuri mīlēs bērnu kā Dieva dāvanu. Vecāki, kuri mīlēs bērnu, jo Dievs ir bijis tik… devis tādu svētību. Vecāki, kuri mīlēs bērnu, jo bērns ir dzīvība, viesis no nezināmā. Viesis, kurš iekārtojies tavā māja, tavā esamībā, kurš izvēlējies tevi par savu ligzdu. Tu esi pateicīgs, un tāpēc tu mīli bērnu.

Ja tu patiešām mīli bērnu, tu viņam neuzspied savus uzskatus. Mīlestība nekad neuzspiež nekādus uzskatus, nekādu ideoloģiju. Mīlestība dod brīvību. Tu neveido. Ja tavs bērns vēlas kļūt par mūziķi, tu necenties viņu atrunāt. Kaut gan tu labi zini, ka būt par mūziķi nav labākais darbs, ka viņš būs nabadzīgs, ka viņš nekad nekļūs ļoti bagāts, ka viņš nekad nekļūs par Henriju Fordu. Vai arī ja bērns grib kļūt par dzejnieku un tu zini, ka viņš paliks ubags. Tu to labi zini. Bet tu to pieņem, jo cieni bērnu.

Mīlestība vienmēr ir cieņas pilna. Mīlestība ir godāšana. Tu cieni! Tāpēc, ja tā ir Dieva griba, kas tiek īstenota caur bērnu, tad lai tā arī būtu. Tu neiejaucies, tu nestājies ceļā. Tu nesaki: “Tas nav pareizi! Es zinu labāk! Es esmu nodzīvojis dzīvi, bet tev nav nekā­das sajēgas par dzīvi un tās izaicinājumiem. Es zinu, ko nozīmē nauda. Dzejas rakstīšana tevi nenodrošinās ar naudu. Kļūsti labāk par politiķi! Vai vismaz par inženieri vai ārstu.” Bet bērns vēlas kļūt par kokgriezēju vai kurpnieku, vai bērns grib kļūt vienkārši par klaidoni un baudīt dzīvi – atlaisties zem kokiem un pludmalēs un klejot pa pasauli.

Ja tu mīli, tu neiejaucies. Tu saki: “Labi, ej ar manu svētību. Meklē un tiecies pēc patiesības. Kļūsti par ko vien vēlies. Es tev nestāšos ceļā. Un es tev netraucēšu ar savu pieredzi. Tu neesi es. Tu esi radies caur mani, bet tu neesi es, tu neesi mana kopija. Tu nebūsi mana kopija. Tev nebūs mani atdarināt. Es esmu dzīvojis savu dzīvi, un tu dzīvo savējo. Es tevi neapgrūtināšu ar savām neiz­dzīvotajām pieredzēm. Es tevi neapgrūtināšu ar savām nepiepildī­tajām vēlmēm. Es tevi atvieglošu. Un es tevi atbalstīšu. Lai par ko tu vēlētos būt, esi! Ar visu manu svētību un atbalstu.”

Bērni rodas caur tevi, bet viņi pieder Dievam, viņi pieder pilnī­gumam. Neuzskati viņus par savu īpašumu. Nesāc domāt, ka viņi tev pieder. Kā gan viņi varētu tev piederēt?

Tikko tevī dzimst tāda doma, rodas cietsirdība.

Tu jautā:
Kādēļ vecāki ir tik cietsirdīgi pret saviem bērniem? Vai ir kāda jēga uzvelt saviem vecākiem atbildību par to kaitējumu, kas nodarīts ar šo cietsirdību?

Nē, es nesaku, ka ir jēga uzvelt atbildību saviem vecākiem, jo viņi savukārt ir cietuši savu vecāku dēļ un tā tālāk un tā joprojām…

Ir nepieciešama sapratne. Grēkāžu atrašana nelīdzēs. Tu nevari vienkārši sacīt: “Es esmu iznīcināts, jo mani vecāki mani ir iznī­cinājuši. Ko es varu darīt?” Es zinu, ka vecāki ir postoši, bet, ja tu kļūsti modrs un to apzinies, tu vari izlauzties no modeļa, ko vecāki tevī ieaudzinājuši.

Tu vienmēr esi spējīgs izlauzties no jebkura slazda! Tava brīvība varbūt ir bijusi iesprostota, taču brīvības būtība ir tāda, ka tā nevar tikt neatgriezeniski iznīcināta. Brīvība paliek vienmēr, un tu vari to atkal atrast. Varbūt tas ir sarežģīts un grūts uzdevums, taču tas nav neiespējams.

Nav jēgas vienkārši uzvelt vainu citiem, jo tas padara tevi bezatbildīgu. Tas ir tieši tas, ko freidisma psihoanalīze līdz šim ir darījusi ar cilvēkiem, tas ir psihoanalīzes kaitīgums. Tu aizej pie psihoanalītiķa, un viņš liek tev justies labi, sakot: “Ko gan tu vari iesākt? Tavi vecāki bija tādi ­– tava māte bija tāda, tavs tēvs bija tāds, tava audzināšana bija nepareiza. Tādēļ tevi moka visas šīs problēmas.” Un tu jūties labi, jo vairs neesi atbildīgs.

Kristietība divu tūkstošu gadu garumā ir likusi tev justies atbildīgam, likusi tev justies vainīgam, jo tu esi grēkojis. Šobrīd psihoanalīze ir nonākusi otrā galējībā, tā saka, ka tu neesi grēko­jis, ka tev nav jājūtas vainīgam, ka ar tevi viss ir pilnīgā kārtībā. Aizmirsti visu par vainas sajūtu un aizmirsti visu par grēku. Citi ir atbildīgi!

Kristietība ir nodarījusi daudz ļaunuma, radot vainas apziņu. Taču tagad psihoanalīze, radot bezatbildību, kaitē no otras puses.

Tev jāatceras, ka tavi vecāki rīkojās tā vai citādi, jo bija iemācīti tā rīkoties, – viņu vecāki tika to viņiem mācījuši. Arī viņus uzau­dzināja vecāki, viņi nav šeit nokrituši no skaidrām debesīm. Tad kāda jēga virzīt atbildību atpakaļ pagātnē? Tas nelīdzēs. Tas nepalīdzēs atrisināt nevienu problēmu. Tas tikai atbrīvos tevi no vainas apziņas. Tas ir labi, tā ir psihoanalīzes gaišā puse. Psiho­analīzes svētība ir tajā, ka tā atbrīvo tevi no vainas apziņas. Taču tumšā puse ir tā, ka tā tevi tur arī atstāj, tā neliek tev uzņemties atbildību.

Justies vainīgam ir viena lieta, uzņemties atbildību – pavisam kas cits. Es mācu jums atbildību. Ko es domāju ar atbildību? Tu neesi atbildīgs ne savu vecāku, ne Dieva, ne priestera priekšā.

Tu esi atbildīgs savas iekšējās esības priekšā. Atbildība ir brīvība! Atbildība ir sapratne: “Es esmu tas, kuram ir jāņem rokā manas dzīves groži. Gana! Mani vecāki darīja kaitējumu. Viņi darīja, ko varēja, – abi divi, gan labu, gan sliktu. Tagad es esmu kļuvis par nobriedušu personu. Man jāņem viss savās rokās un jāsāk dzīvot saskaņā ar sevi. Man jāveltī visa mana enerģija manai dzīvei tagad.” Un uzreiz tu sajutīsi milzīgu spēku ieplūstam sevī.

Vainas apziņa liek tev justies vārgam. Atbildības izjūta liek tev justies stipram. Ar atbildības izjūtu tevī atmostas sirds, pašpārlie­cinātība, ticība.

Tāpēc dzīvo īstu dzīvi – saskaņā ar savu iekšējo balsi, nevis saskaņā ar kādu citu balsi no nekurienes. Ne saskaņā ar Bībeli vai Korānu. Ja Dievs noteiktā veidā ir runājis Korānā, tas bija domāts īpaši Muhamedam, nevis tev. Tas bija Dieva dialogs ar Muha­medu, nevis ar tevi. Tev ir jāatrod pašam savs dialogs ar Dievu. Tev ir jārada pašam savs Korāns!

Ja Jēzus tika runājis tos skaistos vārdus, tad tie radās dialogā starp viņu un pilnīgumu. Tāpēc neatkārto tos vienā laidā. Tie tev neko nenozīmē. Tie nav dzimuši tevī, tie nav daļa no tevis! Tie ir kā plastmasas puķe. Tu vari paņemt plastmasas rozes ziedu un iekārt to rožu krūmā, un, jā, tas būs līdzīgs, taču tas nebūs tas pats, kas rozes zieds, izaudzis no krūma.

Tu vari maldināt cilvēkus. Tos, kuri nezina, var piekrāpt. Viņi, iespējams, redzēs daudz skaistu ziedu rožu krūmā, kaut arī tie visi būs plastmasas. Taču tu nevari piemānīt rožu krūmu – tu nevari piemānīt sevi. Tu vari turpināt atkārtot Jēzu, taču tie vārdi nav Dieva iečukstēti tavā ausī. Tie nav domāti tev. Tu lasi vēstuli, kas adresēta citam! Tas ir pretlikumīgi, tev nevajadzētu vērt vaļā to aploksni. Tev vajadzētu tiekties atrast pašam savu saikni ar pilnīgumu.

Tādu saikni es saucu par atbildību. Spēja atbildēt (angļu val.responsibility — ‘atbildība’; response — ‘atbildēt’) ir spēja spontāni komunicēt. Atbildēt nozīmē reaģēt uz dzīves situācijām saskaņā ar paša sirdi, nevis saskaņā citiem. Kad to sajūti, tu kļūsti par individualitāti. Tad tu stāvi pats uz savām kājām.

Un atceries: tikai tad, ja tu stāvēsi pats uz savām kājām, kādu dienu tu spēsi staigāt bez kājām un lidot bez spārniem. Citādi ne.

Un tu jautā:
Kā lai nepieļauj tās pašas kļūdas?

Vienkārši mēģini izprast šīs kļūdas. Ja izproti, kāpēc tās tiek pieļautas, tu tās nepieļausi. Patiesības saskatīšana ir transformē­joša. Patiesība dod brīvību. Vienkārši izproti, kāpēc tavi vecāki ir tevi sagrāvuši. Viņi gribēja labu, bet viņu apziņa nebija pietiekami augusi, viņi nebija cilvēki, kas apzinās. Viņi vēlējās, lai tu būtu lai­mīgs. Vecāki pavisam noteikti vēlēja tev laimi. Tādēļ viņi gribēja, lai tu kļūsti par bagātu vīru, cienījamu vīru. Tādēļ viņi iegrožoja tavas vēlmes, apcirta tavas alkas, veidoja tevi, locīja tevi, struktu­rēja tevi, deva tev raksturu, apspieda un uzspieda visu ko. Vecāki darīja, ko varēja. Viņu nodomi bija labi. Viņi gribēja, lai tu esi laimīgs, kaut arī paši nesaprata, ko dara. Kaut arī paši nekad nav zinājuši, ko nozīmē būt laimīgam. Viņi bija nelaimīgi cilvēki. Un to neapzinājās.

Vecāku nodomi bija labi, nedusmojies uz viņiem. Viņi darīja, ko varēja. Jūti vecākiem līdzi, taču nekad neturi naidu uz viņiem. Nedusmojies! Viņi bija bezpalīdzīgi. Viņi bija iesprostoti noteiktā slazdā. Vecāki nezināja, ko nozīmē būt laimīgam, taču viņi bija pārliecināti, ka laimīgs ir tas, kam daudz naudas. Viņi tam vel­tīja visu savu dzīvi. Vecāki ir izniekojuši visu savu dzīvi, pelnot naudu, bet, neskatoties uz to, viņi ir paturējuši prātā to stulbo iedomu, ka nauda nes laimi. Un viņi mēģināja saindēt arī tavu būtību. Vecāku nodoms nebija tevi saindēt, viņi domāja, ka piepilda tevi ar eliksīru. Viņu sapņi bija labi, un viņu nodomi bija labi, taču viņi bija nelaimīgi cilvēki un to neapzinājās, tādēļ nodarīja tev kaitējumu.

Tāpēc apzinies! Meklē laimi! Uzzini, kā kļūt laimīgam! Meditē, lūdz, mīli! Dzīvo kaislīgi un intensīvi! Ja zināsi, kas ir laime, tu nekad nebūsi cietsirdīgs pret citiem, tu nespēsi tāds būt. Ja kaut mazliet esi patiesi sajutis, kas ir dzīve, tu nekad nevienu neiznī­cināsi. Kā gan tu varētu būt iznīcinošs attiecībā pret saviem bēr­niem? Tu nevari būt iznīcinošs attiecībā ne pret vienu.

Ja esi to apzinājies, ar to pietiek. Tad tev nav jājautā: “Kā lai nepieļauj tās pašas kļūdas?” Savukārt, ja tu neesi laimīgs un to neapzinies, tu nevari izvairīties no tādu pašu kļūdu pieļaušanas. Tu pieļausi tās pašas kļūdas! Tas ir neizbēgami, tev ir lemts pieļaut tās pašas kļūdas.

Es nevaru tev iedot gatavu risinājumu, es varu tikai palīdzēt saprast. Un sapratne ir šāda: tavi vecāki bija nelaimīgi, tāpēc, lūdzu, esi laimīgs. Tavi vecāki neapzinājās, tāpēc apzinies tu. Un šīs divas lietas – apzināšanās un laime – patiesībā nav divas dažādas lietas, bet gan vienas monētas divas puses.

Sāc apzināties, un tu kļūsi laimīgs! Un laimīgs cilvēks nav var­mācīgs cilvēks.

Vienmēr atceries: bērns nav pieaugušais, tev nevajadzētu gai­dīt, ka viņš rīkosies kā pieaugušais. Viņš ir bērns! Viņam ir pilnīgi citāds redzējums, citāda perspektīva. Tev nevajadzētu uzspiest bērnam savas pieaugušā nostājas. Ļauj viņam būt bērnam, jo viņš vairs nekad nebūs bērns. Tiklīdz bērnība ir zaudēta, ikviens sāk just nostalģiju, ikviens atceras tās dienas kā laiku paradīzē. Netraucē bērnu!

Dažkārt tev ir grūti pieņemt bērna redzējumu, jo tu pats esi to zaudējis. Bērns cenšas uzkāpt kokā. Un ko dari tu? Tu uzreiz sāc uztraukties, ka viņš var nokrist, salauzt kāju vai kaut kas var noiet greizi. Savu baiļu dēļ tu skrien un pārtrauc bērna nodarbi. Ja tu zinātu, kādu prieku sniedz kāpšana kokā, tu palīdzētu bērnam to iemācīties! Tu viņu vestu uz skolu, kur māca kāpt kokos. Tu viņu nepārtrauktu. Tavas bailes ir labas, tās brīdina, ka bērns var nokrist, tomēr atturēt bērnu no kāpšanas kokā nozīmē apturēt viņu no augšanas.

Kāpšana kokos ir ļoti būtiska. Ja bērns nekad nav kāpis kokos, viņš kaut kādā ziņā paliek nabags, viņam trūkst kādas bagātības – visa mūža garumā. Tu bērnam esi atņēmis kaut ko skaistu, un viņam nav cita ceļa, kā to iegūt. Vēlāk viņam būs arvien sarežģītāk kāpt kokā, jo tas izskatīsies vai nu stulbi, vai muļķīgi, vai smiek­līgi.

Ļauj bērnam kāpt kokā. Ja tev ir bail, palīdzi viņam, ej un pamāci viņu. Kāp arī tu līdz ar bērnu! Palīdzi viņam mācīties, lai viņš nenokrīt. Turklāt šad un tad nokrist no koka nav nemaz tik slikti. Katrā ziņā tas ir daudz labāk, nekā palikt bez kaut kā būtiska uz visiem laikiem…

Bērns grib iet laukā lietū, grib skraidīt apkārt lietus laikā. Bet tev ir bail, ka viņš varētu saaukstēties vai saslimt ar plaušu karsoni vai ko citu. Un pareizi vien ir, ka tu baidies! Tad dari kaut ko, lai bērns ir mazāk uzņēmīgs pret saaukstēšanos. Aizved bērnu pie ārsta, pajauta ārstam, kādus vitamīnus tev vajadzētu bērnam dot, lai viņš var skraidīt laukā lietū un priecāties, un dejot. Un tev nebūs jāuztraucas, ka bērns varētu saķert iesnas vai plaušu karsoni. Tikai neapturi viņu! Dejot uz ielas lietus laikā ir tāds prieks! Palaist to garām nozīmē palaist garām kaut ko ļoti vērtīgu.

Ja tu zini, kas ir laime, un to apzinies, tu spēsi just bērnam līdzi, tu spēsi just to, ko jūt bērns.

Bērns lēkā un dejo, un klaigā, un bļaustās, bet tu lasi savu avīzi, savu muļķīgo avīzi. Tu jau zini, kas tur rakstīts, – tur vienmēr ir rakstīts viens un tas pats. Bet tu esi aizkaitināts. Avīzē nekā nav, bet tu esi aizkaitināts. Tu apsauc bērnu: “Nebļausties! Netraucē tēti! Tētis dara ko nozīmīgu – lasa avīzi.” Un tu apturi nepār­traukto enerģijas plūsmu, tu apturi degsmi, tu apturi dzīvību. Tu esi varmācīgs.

Es nesaku, ka vienmēr ir jāļauj bērnam tevi traucēt. Tomēr deviņdesmit reizēs no simts tu esi nevajadzīgi aizkaitināts. Un, ja tu tās deviņdesmit reizes neapsauksi bērnu, viņš sapratīs. Kad tu saproti bērnu, bērns saprot tevi, jo bērni ir ļoti, ļoti atsaucīgi. Ja bērns redz, ka viņš nekad netiek apsaukts, tad vienreiz, kad tu teiksi: “Lūdzu, es kaut ko daru…” – bērns zinās, ka to nesaka pieaugušais, kurš bez mitas viņu rāj. To saka pieaugušais, kurš atļauj visu.

Bērniem ir citāds redzējums.

“Tagad, lūdzu, visi klusu!” saka skolotāja. “Es gribu tādu klu­sumu, lai varētu dzirdēt adatu nokrītam.” Klasē iestājās dziļš klu­sums. Pēc apmēram divām minūtēm no telpas aizmugures atskan mokpilna balss: “Dieva dēļ, lai taču tā adata beidzot krīt!”

Bērnam ir pašam savs redzējums, sava izpratne, savs ceļš. Cen­ties viņu saprast. Saprotošu prātu un bērnu vienmēr vienos dziļa harmonija. Tie ir stulbi, apzināties nespējīgi, nesaprotoši cilvēki, kuri vienmēr ietiepīgi paliek pie saviem uzskatiem un nekad neieklausās citu redzējumā. Bērns ienes pasaulē svaigumu. Bērns ir jauns apziņas veidols. Bērns ir tīrs svētuma nesējs dzīvē. Esi cieņas pilns, esi saprotošs.

Un, ja tu esi laimīgs un modrs, tev nav nekādas vajadzības uztraukties par to, kā nepieļaut tās pašas kļūdas, – tu tās nepie­ļausi. Bet, lai tā būtu, tev jābūt pilnīgi atšķirīgam no saviem vecā­kiem. Apzināšanās radīs šo atšķirību.

– Ošo

avots: normundsastra.eu