Tā nu reiz ir. Arī šo rindu autors atceras apzinīgajā mūžā, kad tepat Latvijā bija viena "taisnība", "viena partija", "viens ģenerālsekretārs" un vēl viens kas "viens". Visi, kas aiz šiem rāmjiem – bija represējami, netika pielaisti labos amatos, reizēm bija zem dažu iestāžu uzraudzības, bet retākos gadījumos varēja doties piespiedu ekskursijā pie baltajiem lāčiem… *** Kad nu esam atjaunojuši Latviju un pat nodzīvojuši līdz tās "pilngadībai", vēl neesam tā īsti patiesi tikuši līdz brīvībai, kas allaž sākas tajā vietā – ko lepni saucam par galvu. Viss jau saprotams, mūsu vecāku un vecvecāku liktenis divās paaudzēs (ja katrai ierēķinam pa 30 gadiem – no piedzimšanas līdz nākamās paaudzes ģenerēšanai). Pēdas šādai komunistiskai domāšanai smagi iepotētas jau trešajai paaudzei, kurai tie gadi šodien sāk skaitīties ap pieminētajiem "30". Nu jā, brīvība ir – tiesība izvēlēties, paust savus uzskatus un, ja vēlamies, iziet uz ielas demonstrācijās (ja vien neaicinām uz vardarbību vai valsts iekārtas maiņu vardabīgā ceļā…).** Pie savas tēmas atgriežoties: ceļs uz brīvestību ir garš, teju kā Bībelē (nu atgādiniet man sižetu), kad tur viens 40 gadus vadāja savus līdzpilsoņus pa tuksnesi, līdz tieksme uz pavergošanu pavisam izgaisa. Ienākot (25.3.10.) šajā visumā brīnišķīgajā vietnē: es sapratu – man viss tas nāksies uz galvas. ** Tā nu tas ir: vispirms tikšu ievilkts kopējā pelēkā "aitu, lietus piļu, …" (un vēl varat pēc savas fantāzijas izdomāt) barā, t.i. padarīt sev līdzīgiem. Kaut ko tamlīdzīgu manu arī man tuvējos laukos, kur tādi apšņurkuši vīreļi piektdienas vakaros (kad tuvējā gaterī saņemta tā "dižā" alga) aicina iedzert ar viņiem alu (par manu naudu, protams). Ja atsakies, tad es "mauka, bļ*, uttt…" (kaut kur "sūtīt uz mežu" – nepietiek prāta)… ** Es jau varu aizvākties gan uz autiņu (BMW) portālu, gan uz "reperu" portālu, gan uz "folkloras" portālu, tur mani noteikti draudzīgi nories (no konservatīvi domājošiem, kuriem gan ir citas intereses – neko citu negaidu). Bet es eju uz interesantām vietām, kur sagaidāmas fifīgas un karstas diskusijas. Uz neko jau nepiesaucu un nesaucu… tikai preznetēju savu personību. Un, kam gan tas liegts!? Un tieku vaļā no primitīvā komunisma, kas sēž galvā ("kas nav ar mani, tas ir pret mani un nošaujams"). Pavasaris taču, laiks izvēdināt ne tikai istabas, bet arī aizsūnojušas smadzenes 🙂 🙂 🙂 === http://cosmo.lv/mine/forum/19/topic/59158?rand=803064308 Visumā jau nebija slikta arī šī diskusija ("Vīrietis augspapēžu kurpītēs").

Jau iepriekš rakstīju – tagad turpinājums. Vēlmes katram no mums ir dažādas. Vēlmes ir katram. Tiesa, tikai stiprie (stiprās!!) tās arī realizē. Šajā reizē neiegrimšu teorētiskos spriedelējumos.** Mana vēlme- saģērbties kā sievietei! Jā- patiesi. Atdzīšos: agrīnā jaunībā, kad man likās – esu tā kā saķēris "otro pusi", protams, šā iemesla pašķīrāmie. Bet nedaudz vēlākā jaunībā: tas ir tagad. Izlēmu, bet kamdēļ man šīs vēlmes ir jāapspiež. Jādzīvo dubulta dzīve!? Kāda suņa pēc? ** Tagad, kad man lielāka brīvība – vietā un laikā – es saģērbjos, un labi jūtos. Patīk, kad tērpā esu pie pc un čatojos! Ko tur stāstīt: viss ir attēlā!

tieši šādam laikam- dāmām!

Par dažu modes tendenci… Tā teikt: a kamdēļ vīrieši nevar staigāt t.s. "sieviešu ģērbā"? Viss mums te apkārt ir relatīvs. Laikam jau no aizseniem laikiem. Šo vārdu patiesajā nozīmē. Tostarp ari brīvībā ģērbties- … es šajā profilā (kā sagērbies) jūtos vislabāk. Bet: uz ielas gan neeju, jo esu dažās aprindās pazīstams, un mūsu līdzcilvēku dziļie aizspriedumi traucēs gan. Esam kāda jauna ceļa sākumā: lai tālāk ir kāda fantāzija. * Tātad: par ģērbšanos. Ļoti daudzkas šajā pasaulē ir relatīvs. Tostarp arī ģērbšanās kultūra. Laikam viss sākās pašos senākajos laikos: kad "tikko no kokiem nokāpām" un sākām izrādīt pirmās saprāta pazīmes. Un sākām, sargājoties no nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, ģērbties. Vīriešiem bija jāiet medībās – tamdēļ vajadzēja pieguļošus apģērbus, kas reizē neierobežo kustības (medījot, kaujoties ar kaimiņu cilšu dalībniekiem), sievētēm- drēbes platākas (kā nekā: reizēm bērniņš jānēsā zem sirds, vēlāk jāsilda jaundzimušais…). Tamdēļ vēsturiski izveidojusies tradīcija – vīriešiem bikses+jakas, sievētēm svārki- kleitas. Bet šodien esam (jācer…) nogājuši lielu attīstības daļu. Un urbanizētā sabiedrībā viss – joprojām ir pēc tradīciju inerces. Vīriešiem bikses, sievētēm kleitas un augspapēžu kurpes. * Par tām augspapēžu- … vēsturiski tās: vispirms lietojuši vīrieši. Vīrieši- jātnieki, kuriem kāpjot kāpšļos, bija daudz ērtāk turēties sedlos. Un no malas lūkoties slaidākiem. Tamdēļ viduslaikos augspapēžu zābākus valkāja tieši labi situēti augstmaņi. Tikai Francijā – apmēram 100 gadus pirms Lielās Revolūcijas (kas deva sākumu kapitālismam) sievietes ievēroja, ka augstākos papēžos pašas riktējas taisnākas, slaidākas. TRADĪCIJA (un mode augstākā) bija rokās. Tikai tradīcijas dēļ mēs ģērbjamies tradicionāli, un krasi pretēji viedokļi ļoti lēnām ieviešas sadzīvē… Brīvība- tā ir lieta, kas jāapgūst. Reizēm pavadot laiku vairāku paaudžu gaitā. 🙂

Realitāte mēdz izrādīties savādāka. Par sevi- kopš sevi atceros, kā uzzināju, ko nozīmē vārds ”aborts” un kāpēc tas tiek veikts, kā arī kādas sekas tas var atstāt uz sievietes veselību, vienmēr esmu bijusi pret. Vienmēr man bija licies, ka, lai nu kāda būtu situācija, bet ir iespējams uzaudzināt bērniņu un tas vienmēr nes laimi un prieku, kā arī pašas sievietes pēc tam ir laimīgākas. Šeit pat diskusijās, vienmēr esmu mēģinājusi meitenes pārliecināt, ak vajag atstāt un kauniājuis, kas ir, ak par izsargāšanos nedomā, bet pēc tam vaika, ka laikam ir stāvoklī un būs aborts jātaisa. Tad nu, vienu jauku dienu, sapratu, ak labi jāpārskaita, kad tad manām mr jābūt. Izsargāšanās- bija, bet kaut kāds mazliet če-pē bija pēc, ka iznāca, ka sperma tika uz palagiem, bet laicīgi nepamanīju un tā mēs tur pavārtījamies pāris stundas. Sajūtas, ka tas varētu būt noticis ar mani un tik bezgala muļģīgā veidā… nevaru izstāstīt, iekšā visa dzīve iet gar acīm un tu mēģini pieņemt situāciju, ja nu, ko ar skolas plāniem, ko ar vecākiem, ko ar darbu kā tālāk, kāda būs dzīve pēc divdesmit gadiem. Un tas, cilvēks, no kura, tas nu dien nav tas ar kuru gribas ģimeni, bērnus un saukties par laimīgajiem vecākiem, tas viss ” tā vienkārši gadījās”. Bezgala stulbi, stulbi un stulbi. Bet negribu būt vien no stulbajām zosīm, kas visu dzīvi sačakarē, jo nezin kā seksot izsargājoties!! rr… aina, vien, akd man tagad jāpasaka vīrietim, ar kuru mums nekas nav, ka mums būs bērns, ak emsu stāvoklī- vispār čau… nu kaut kāds debīlisms… kas no tā var iznāk, es ar bērnu, mēģinot dzīvot kā līdz šim, tikai visuŗ līdzi vēl bērns, viņs ik pa laikam alimentus un apciemojumus, vai mēģināt kopā dzīvot, jo tā vajadzētu?? sviests…. aborts… un viss ir tā kā nekad nekas nav noticis un bijis. nevienam nav tiesību nosodīt. Un dažreiz acīmredzāmā ”nepareizā” izvēla mēdz ar laiku būt ”pareizā”. desmit dienas un manas mr ir klāt, tātad ne šoreiz. Bet nepienāks tāda reize, jo es zinu, ak negribu būt stulba un šis te emociju karuselis, desmit dienas, tas man dod dzīvei mācību- domāt, ne tikai ļauties!! kā jums, esat pārdzīvojas – kaut tik es nebūtu stāvoklī, periodu!??

🙂 Tas var izklausīties mulsinoši, bet vislaimīgākie cilvēki dzīvo tādās zemēs, par kurām jūs sākotnēji pat nebūsiet iedomājušās, ka tās varētu būt tās laimīgās vietas. Piemēram, bargā Islande un Dānija, kurās ziema ir ļoti gara vai Vācijas pilsēta Osnabrika. Tie cilvēki, kuri dzīvo siltajās zemēs un bauda sauli ik dienas ir pieraduši un nepriecājas, ka daba viņiem sagādājusi gaišu un saulainu laiku. Toties mēs, kas biežāk redzam lietu nekā sauli, atplaukstam ik reiz, kad mūsu debesis rotā saulīte. Mana sajūta saulainā dienā uzlabojās par 80%, patiesībā, arī mana darba kvalitāte palielinās vismaz par 50%. Mēs savā ziņā esam ieguvēji, jo mums ir kāds faktors, kas mūs pozitīvi ietekmē. 🙂 (l)

Tikko atbraucu no sava mr dzimtās pilsētas. Kā gāja?-pasakaini. Braucām,jo Russ gribēja lai es iepazīstos ar viņa tēti. Pavadijām 3 dienas viņa tēva mājās,baudijām vīnu un tēta gatavotu ēdienu pie kamīna. no rīta ceļoties gāju trenēties uz sporta zāli kuru viņš ir iekārtojis otrajā stāvā un gājām pastaigās gar ziemeļu jūru. Šodien apciemojām mana mr opi (no mammas puses). biju pārtegta,negaidiju nonākt tik pasakainā vietā. Māja liela-ļoti,ļoti liela. kad prasiju Russa tētim cik mājā ir guļam-istabas(neskaitot halli,viesistabu,virtuvi,noliktavas) viņš teica,ka nekad nēsot izskaitijis ,bet es atļaušos minēt ka varetu būt 7-10. sēdējām stikla konservatorijā ,kura iekārtota japāņu noskaņās,pa logu skats uz vecu pili. kā noskaidrojās vēlāk,arī vecā pils piederot ģimenei,visus šos gadus viņi esot vietējiem kāziniekiem braukt bildēties tajā,bet šogad esot aizlieguši ,jo esot pārāk bīstami. Pēc opa apciemojuma,braucām nelielā ekskursijā. Russa tētis izvedāja mūs pa patiesi burvīgām vietām. skati- neaizmirstami. Tagad esu mājās un saņēmu sms no sava mr,ka tikko esot runājis pa tel ar tēti un tētis esot teicis,ka ļoti grib lai nākamo reizi mēs aizbrauktu apciemot,iepazistināt mani arī ar otru opi. domāju,ka tā ir laba zīme 😀 tiešām ļoti atvainojos par kļūdām,bet man tiešām krīt acis ciet,bet gribējās vel pirms gulētiešanas uzraxtīt blogu.

Jau pāris dienas domas grozās ap jautājumu- sekss! Kas tur ko domāt, vajag tikai dārīt?? hm… Nav man milzīgas pieredzes, drīzāk mazas, bet neesmu arī īsti kategorijā, kura gaida īsto un tikai ar īsto. Es drīzāk vēlos atrast Savu seksualitāti, to parliecību, atbrīvotību, kuru otrs cilvēks papildina nevis piepilda. Tad nu devos meklējumos. Zinot, ka šobrīd attiecības nevēlos, piekritu ”prieciņa” izklaidēm, ar domu, ka varēšu ekspermentēt un meklēt kas man un kā man patīk, kā arī apgūt ķādu devu pieredzes, ko partneris uzkrājis! Kā sanāca? Esmu šobrīd pārdomās, kā ir labāk, kad seksa nav, vai piekrist uz sliktu seksu. Kāpēc slikts, jo uzticējos, ka partneris ar lielāku pieredzi un seksā man nu dien nepatīk dominēt, bet gadās arī gadījumi, kad laikam vienkārši tā dzirkstele, kas ir pirms, kaut kur izplēn, kad esam bez drēbēm un viss ir procesā, pat nevaru izskaidrot, bet pieškārieni ne tādi, kustība drīzāk traucējošas un kaut kas… domās štukoju, nu kad tas ātrāk beigsies. Un dīvainākais, ka sarunājoties, flirtējot ir tāda ķīmija, viss ir līdz brīdim, kad sākas process, tad tas viss izūd. Skaidrs man ir, ak ar šo cilvēku vairāk nemēģināšu, alikam vienkārši nesaskan, un labāk iztieku bez, nekā pēc tam ir sirdsapziņas pārmetumi, nu ko es ielaidos, ja gultā jādomā, kad ātrāk tikšu ārā! Vai jums ir bijusi ”ķīmija” ar kādu, bet gultā viss tutū..???:)

pirms kadas h tiku majas no slimnicas. bija man tada ka neliela ”operacija” ja ta to var nosaukt. iemidzinaja un ielaida manii kameru. izgulejos es dikti labi,bet tagad tik looti saap. varetu rapot pa sienam. tagad esu majas ,dzeru pretsapenes,un skatos tv. manejais sodienu panema darba brivu brauca no rita ar mani uz slimnicu,un gaidija kad atvershu acis,uzmodishos. tagad ieritinaja mani sega,lai var iet uztaisit mums vakarinas. man ir pasai sava ”maasina” 😀 . pati labakaa maasina,kadu varetu veleties. (l)

Uhh, uhh .. ilgi vajadzēja, lai es saņemtos un uzrakstītu manu pirmo ierakstu šajā izkratisirsniņu.lv kvadrātiņā! Tā kā darbā parādījās neliels moments, kad var uzelpot, tad nu .. pieķēros un iesāku rakstīt! Īstenībā smaga diena, šodien (pat nerunājot par to, ka ir mana vārda diena!!!)- fonā skan Radio SWH (kā jau vienmēr) un es tikai klabinu un klabinu taustiņus. Saņēmu pat apsveikumus no dažiem labiem, kas bija piemirsti, sen neredzēti! Šodien sakārojās pavasari. Mazu daļiņu no pavasara (pum-purum-pum!!!)- gribu no skapja izņemt ārā kurpītes, kleitas un aidā .. iet ar smaidu pa ielu, atrast saulesbrilles skapī un uzlādēties no pavasara svaiguma! P.S. Cerams, ka nākamreiz uzrakstīšu kaut ko garāku, meitenes! Droši vien, ka diži interesanti nebija, bet nu .. tomēr .. Smaidiņu! 🙂 P.S. P.S. Uzzināsiet, kas izdomāja to dumjo reklāmu par Mārupes gurķi, dodiet zināt .. okey?

Dažreiz vajag uzspļaut tam, ko domā citi. Galu galā kam tad sava dzīve tiek dzīvota? Sev vai citiem? Man liekas, ka pirmkārt sev.

Sakaraa ar to,ka mans atvalinajums ir beidzies- sonakt palieku savaa dzivoklii,bez Mr. Vinja vardi no tikko atsutitas sms raksturos vislabak,to ko es tagad jutu. ”… one night apart and we are like junkies missing our drug!”

Ko dariit tad, kad nejuuutu vairs taurentinjus veederaa,kad attieciibas liekas kaa ieradums,kaa piekershanaas!Esam kopaa jau 4 gadus!Zinu ka miilestiiba nav muuziiga,bet taa arii nevar!Gribu no miilestiibas smaidiit,uzvesties kaa mazs beerns,dariit muljkiibas,gribu vnk miilestiibu!!Visi man saka lai mees shkiramies,bet nevaru to cilveeku atlaist no sevis prom!tik zeel to kopaa pavadiito 4 gadu,kad bij arii forshi,likaaas ka atradu savu Lielisko!Nevaru sanjemties un sakopot savas juutas!Bet laikam shiim attieciibaam nebuuus Happy ends?? 🙁

Jaa-jau atkal par attiecibam. Ir jau ir man ari citas lietas par kuram runat,bet ta ka esu sakusi par attiecibam tad ari turpinu par tam. Sodien beidzas mana pusotru nedelas ilgaa dzivosana pie Mr. isteniba juutos skumigi,jo esu tik loti pieradusi aiziet uz pilsetu,atnakt majas,taisit koledzas darbus,tad uztaisit vakarinjas un vakara sagaidit savejo maajaas. Pec pavakarinosanas ieritinaties zem segas uz divana un skatities Tv,runaties,smieties,dzert tejas. Jaa,nekas ipash vai aizraujosh,bet man patik. Patik,ka vakara laika vinsh vismaz 15 reizes nobuchos mani uz pieres,galvas(jo parasti mana galva ir vinja klepi)vai tas kaa vins ar pirkstu ”uzraxta” I Love U uz manas muguras,kutinot to. bet neko darit- darbs paliek darbs. un ta ka atvalinajums ir beidzies jasak atkal dzivot sava dzivokli. Velviena lieta kura manuprat bija dikti jauka- mana Mr mamma uzraxtija vinam sms lai saudzejot un rupejoties par mani,jo es esot ipasa. (ha ha-laikam vina mani vel nepazist). Un so jutu uzpludu izauca tikai viena sms kuru es vinai uzraxtiju apsveicot maamin-dienaa. Tas nozimeja loti daudz… Hmm-kas vel? -Jauku Jums visam so dienu.

guļu mājās, slimības dēl, jau 3. nedēļu. esmu sabiedriskais cilvēks, gribu satikt sabiedrību, protams, es varu aiziet uz veikalu un tur jau arī ir kaut kādi cilvēki, bet es tik sen neesmu bijusi nevienā saviesīgā vai ne saviesīgā pasākuma. gribu atpakaļ tur kur man pienākās būt, man nepatīk ziema, gribu ātrāk vasaru. gribu uzvilkt visas jaunās kurpes un kleitas!!! gribu lai kāds atbrauc ciemos.

ciw ciw visas dailjaas. es te paarak biezi vairs neiegriezos jo apzinos,ka lasit par manam attiecibam nav parak intresanti 😀 bet te nu es atkall esu. nu esam sadarijushi viskautko a so laiku. piektdien gaajam pie maneeja tantes uz gimenes vakarinjaam, iepazinos atkal ar jauniem cilvekiem. taa ka esu diezgan kautriga iepazistoties ar jauniem cilvekiem- tas man vienmer ir tads neliels stress. bet bija vairak neka jauki. vinja gimene tapat kaa vinsh ir loti atverts. sestdien gajam pie manas masicas uz baliti. pec tam uz klubu. sanaca mums neliels kaskis,nekas nopietns,bet es bik uzmetu lupu,tapec katrs palikam sava dzivokli. bet vakar man gribot negribot bija jaiet pie vinja jo bijam sarunajushi ka musu draugi brauks uz vakarinjam. satikamies,izrunajamies un viss atkal ir labi. izrunashanas vienmer palidz 🙂 vakar vakars bija viens no visjaukakajiem vakariem pedeja menesha laikaa. bija tik mierigi jauks vakars sedejam edam vakarinjas ,smejamies kopa ar draugiem, es pirmo reizi tris gadu laika pameginaju est galju . sakuma loti maz,maigu vistas galu bet izskatas ka es lenam vareshu atsakt to est. speeleejam ”friends” speli,es gan zaudeju bet man tikunta bija jautri 😀 kad draugi aizbrauca vakars veljoprojam turpinajas tikpat jauks ka iesaakaas. tagad sezu skatos ”amerciac next top model” un domaju ka vajadzetu kerties klat koledzas darbiem ,bet taads slinkums. 😀

Gribu justies kā sieviete. Gribu salkanu romantiku. Un gribu, lai man dāvina puķes! Un, lai dāvina nevis tāpēc, ka man kādi svētki, bet tāpēc, ka esmu skaista. Gribu pavasara kleitiņu un augstpapēdenes. Un gribu tā skaisti… – kā filmās, kā grāmatās. Gribu saņemt vēstuli. Īstu, uz papīra, ar roku rakstītu, ar aploksni un marku, un pasta zīmogu. Un gribu dejot lietū. (Ak, jā, tas noteikti ir no kādas filmas…) Bet man pietiktu arī ar krietnu pavasara devu.

Tad nu tā, negaidu, ka kāds diži lasīs manas gudrās pārdomas, bet šodien man tiešām uznāca kaut kāds domājamais. Tad nu tā – nesaprotu, kāpēc vienmēr notiek sekojošā veidā – es satiekos ar puisi, saprotu, ka viņš man neder, vēlos visu izbeigt, bet kaut kādā veidā viņš uzspēj to izdarīt pirmais – tad nu es palieku ar garu degunu un lielu škrobi, jo tad man sāk likties, ka man tas puisis tomēr patīk. 😀 Lai gan skaidrs ir tas, ka man vienkāršo kremt, ka viņš mani pameta pirmais! Nelietis! 😀 Nesen arī – atradu jaunu darbu, pastrādāju pāris dienas un sapratu, ka solītā nauda nav tā vērta, lai es atteiktos no visa, kas man šajā dzīvē ir svarīgs. Nolēmu paziņot pirmdien, ka es tomēr nevēlos tajā darba vietā strādāt, bet še tev – atnāk vēstule, ka laikam es īsti neesmu piemērota tam darbam. 😀 Atkal jau aplauziens, ka kāds ir uzspējis pirms manis mani noraidīt! 😀 Lai gan par darbu man nav škrobe – aizstaupīja man milzu stresu! 😀 Tagad ieguvu vienu kārtīgu mācību – nevajag gaidīt, bet uzreiz rīkoties un tad nākamreiz iespējams es nebūšu tā, kuru pametīs vai noraidīs! 😀 Lai Jums jauka un patīkama pēdējā brīvdiena! (l) ~Shady

Cik dīvaini liktos, bet rīta garastāvokli bieži vien nosaka kāds laiks ir mani pamodinājis aiz loga. Un tieši tagad, kad tuvojās pavasaris ir vēlme sasparoties, nenolaist rokas. Piepildīt ilgi cerētos un nepiepildītos sapņus. Ir vēlme mainīt un mainīties. Un tas, manuprāt, ir labi, ja ir vēlēšanās tiekties uz priekšu. To visu var sākt kaut ar elementārām lietām. Būt pamanītam! :-O Pamainīt savu gardorobi vai variēt ar apģērbu, kurš atrodas dziļākos plauktos. Ar minimālām izmaksām justies patiesi labi, kā arī iepriecināt sevi un citu sirdis un acis. Galvenais vai ir vēlēšanās un ja kāds to pamana, tad Tu jūties pakāpusies solīti uz priekšu – uz jaunām pārmaiņām! Viss ir mūsu pašu rokās, lai manītos, bet ne katru dienu sūdzētos un saskatīto to slikto. Padarot sevi par krāšņāko ziedu, apkārtējie uzplauks Tev līdzās! (l)

http://www.youtube.com/watch?v=Wg_gOR9-DG4 esi stipra- nepadodies. Tev ir tiaki 20 gadi un Tu jau esi tik daudz pārdzīvojusi dēļ vīriešiem, visu laiku neīstajiem. un lūdzu tagad neesalūzti un neej atpakaļ, lai arī kādus zelta kalnus nesolītu. paskaties atpakaļ, vairums no viņiem ir solījuši tādus un šitādus zelta kalnus, bet kur viņi ir tagad? tur pat uz vietas. Tu esi meitene kas nepātraukti iet uz priekšu mainās, Tev vajag cilvēku, kas mainīsies ar Tevi. Tev nevajag cilvēku, kas neko vairāk par sevi neredz, Tev vajag mīlestību!!! Viņš Tev nekad neko tādu līdz šim neizrādīja, neteica, ka mīl. Atļāvās pazemot citu cilvēku priekšā, samīļoja tikai tad kad bija sev izdevīgi. liekas, ka tas viss aiz aprēķina. es nez, Tikai lūdzu nesalūzti, tas jau vien, ka viņš mēģināja sakoļīt to meiteni, parāda cik ļoti esi savrīga vai arī neesi. tas, ka viņš meloja un neatzinās un vēljoprojām nespēt līdz galam atzīt. sāc sevi cienīt, dzīvo sev! nesalūzti un nepieņem atpakaļ, tev ir tiaki 20.. nemokies, ESI LAIMĪGA! (s)

Es gribu jau tagad strādāt savā specialitātē! Nu un tad, ka esmu tikai pirmā kursa studente?! 😀 Galvenais tacu ir vēlme, ne? 🙂 Kaut arī katrs lielāks solis uz priekšu mani mazliet biedē, jo solis uz priekšu ir solis nezināmajā, jo nekad nevar zināt, kas būs nākotē. Tikko atcerējos, ka viena meitiete šeit bija izveidojusi diskusiju par tēmu, kas mēs būsim pēc vairākiem gadiem un vai tas, ko mēs plānojam tagad būs piepildījies. Tad nu es tagad domāju kā tad būs? Traki intersanti. Esmu pāris reizes iedomājusies, ka varētu aiziet pie zīlnieces un apjautāties par nākotni… Nē, man bail, ka pateiks, ko sliktu. Un kā gan es varu zināt, ka viņa redz patiesību? Mazums viņa pasaka ko sliktu un tas mani tik ļoti ietekmē un tā arī notiek. Tāpēc, atgriežoties pie sākuma, man jāsāk praktizēt paruna "kas neriskē, tas nedzer šampānieti", un man šampānietis tā garšo! Tātad, es vairs nebremzēšos un pieteikšos kur tik var praktizēt un pilnveidot sevi, lai es būtu profesionāle savā specialitātē. Nav ko bremzēt, jāiet uz priekšu! Jā, un domājot par to, ka mēs jau nekad nezinam, kas ar mums notiks nākotnē, nav jau teikts, ka notiks kas slikts! Šodien sāku lasīt Valērija Kargina "Naudu un cilvēkus" un izrādās, ka Kargins ir studējis filoloģiju un jaunībā gribējis būt žurnālists!(Varbūt tāpēc viņa šī grāmata ir izdevusies tik laba! Patiesībā jau es par to vēl nevaru spries, jo esmu tikai sākumā, bet man pagaidām patīk.) Bet tagad bagāts baņķieris. Un par to zīlnieci runājot, kaut arī man ir bik bail, ka viņa varētu pateikt, ko sliktu, es tomēr vienmēr esmu domājusi, ka noteikti man pareģotu diženu nākotni! Un galvenais jau ir tas, ko es pati nākotnē sev pareģoju, vai ne? Jo tikai es pati spēju savu nākotni piepildīt! Jā, un vēēl! Es tacu vakar biju uz Irmas Kalniņas lekciju par saskarsmes etiķeti. Gudra sieviete. Centīsos paturēt prātā tos domu graudus un ieteikumus. Labs ir, jāiet cept pankūkas, vēders burkšķ, ka sen neko nav dabūjis. 😀 Cau! PS. Kaut kad vasarā šeit bija diskusija par pavārmākslas brīnumiem, un kāda bija ielikusi kūkas Šarlote recepti. Tētim būs jabileja gribās tieši to uzcept, diemžēl mazliet piemirsusies recepte. Meitene, ja esi šeit un lasi tagad, esi mīļa ieliec to recepti!

Dāvināt sevi – nenozīmē pārdot sevi, Gulēt blakus – nenozīmē pārgulēt, Neatriebties – nenozīmē visu piedot, Atsevišķi būt – nenozīmē nemīlēt!

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku… Un kā ir tagad? – kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns; – Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki; – Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus; – Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses; – Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; – Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu; – Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam; – Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es – Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi…. P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus……..

jaasaka arii es stingru nee esmu pieteikusi vakaru eeshanaa un taa vietaa lai uzeestos pagrauzhu jeepiiti!vasara tak tuvojas ar joni un negribu izlaist savu miesu taadu ljumiigu 😀 Noveelu visaam izturiibu un veiksmi ar sevis uzlaboshanu 🙂

Jau otro nedēļu sēžu mājās, jo ir bronhīts… Skolā kontroldarbi gandrīz katru dienu, bet mācīties mājās pa to laiku īsti nesanāk… Vājums, nelaba dūša, temperatūra un visam klāt vēl depresija… Skatos vecos seriālus un sapņoju par režisora karjeru. Vientulība. Draugi par mani aizmirsa, pat 8. martā neviens neapsveica! :’-( Šokolāde. Dzirdēju, ka šokolāde spēj ārstēt depresiju, bet man uz to ir alerģija!=((( PALĪGĀ!!! :-O

Beidzot tas ir klāt! Tas svaigias pavasara gaiss un saulīte. Un galvenais arā nav tas nepatīkamais slapjdarņķis! Nevaru vien sagaisīt, kad būs gana silts, lai varētu iet kāpās sauļoties. Gribas mazliet D vitamīna dabīgā veidā. 🙂 Vakar ar draudzeni bijām bibliotēkā. Rūpīgi nosolīos sev, ka nevienu gramatu neņemšu, jo mājās vēl stāv 4 bibliotēkas grāmatas, kas nav izlasītas. Tomēr biblitēkā man rodas tāda pati sajūta kā apģērbu veikalos- gribas visu, visu nopirkt! 😀 Tā nu es paņēmu vē dažas grāmatas un iebraucu vēl draudzenes lasītāja kartē, jo man jau bija saniegts limits. Viena no tām ir "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" esmu dzirdējusi, ka esot kas līdzīgs Koelju "Alķīmiķim", un vel nolēmu, ka jāiemet acs "Naudā un cilvēkos". Klau, kāda no jums ir lasījusi kaut ko no Rukšānes? Vakar tā kā cilāju viņas "Romāniņu", bet tā anotācija īsi neiazrāva.

sakshu ar sveicienu muusu – sievieshu dienaa. ka mans virietis sodien poateica,ka pasaule ir daudz labaaka jo mes esam uz taas. tad pie taa ari pieturamies. nekaa parak aizraujosha nenotiek. dzivoju,baudu dzivi. bija man patiesam izdevies weekends. sestdien gaajam uz turku restoranu un pec tam uz teatri. tik loti patik iziet ielaas ar savu virieti,smuki sapuceties un justies ka princesei,ejot blakus savam princim.. tik loti patik kaa mans virietis izvelas restoranu kura ir arii liels vegetaro edienu klaasts,kaa vinsh mani sauc par lady pasutot mums edienu,tas ka vinsh mani parsteidz ar mazam davaninjam. sho sestdien vinsh man atnesa davanu maisinju un taja ieksa lupu balzams no the body shop un ramitis ar musu bildeem,jo tris dienas pirms tam biju ieminejusies ka man nav neviena musu bilde ramiti. acimredzot vinsh piefikse sikumus. patik kaa vinsh parupejas lai man nebutu aukts iedodot savu zaketi.. jaa jaa – salkani. bet man patik neliela salkanuma piedeva. vakars bija tik izdevies,ka pat ne reizi neiedomajamies nobildeties,tapec bildes diemzel nebus… vakar visu dienu gandriz noguleju. parvietojamies no vinja dzivokla uz manejo ,vinsh man uztaisija superigas svedienas brokastis,es paedu un aizmigu 😀 noguleju lidz 3. tad atri skreju dusha taisijos jo mums bija jabut piecos pie vinja draugiem uz vakarinjam. man vienmer iepazistoties ar kadiem no vinja draugiem ir liels satraukums-ari soreiz bez ta neiztiku. bet bija tiesam superigs vakars. taisijam buritos un skatijamies dvd. nakam svedien vinji brauks pie mums. taa kas vel? tiko savacu maaju un tagad taisishu vakarinjas- kinieshu nudeles ar vokpannaa taisitiem darzenjiem+saljajiem riekstinjiem. esu akal maajsaimniece. shonedel dzivoshu pie vinja jo man darba atvalinajums . tikai uz koledzu jaiet 🙂 wiii im excited. atvainojos par shausmigi daudzajam kludam- vnk es skatoties tv neiemetu aci pc ekranaa,un tapec garanteju ka ir parpildiets ar kludaam + man nav garumzimes uz vinja pc. 😀

kandideeju uz nu jau savu 4to darba vietu.. kaa es to visu pavilkshu – ne mazaakaas nojausmas, bet,laikam,jau man ir liidz kaklam runas par to,ka kriizes laikaa nekas nav iespeejams.. ir iekshaa pieraadiit preteejo.. es pat vairs tolkam dienas neatshkjiru.sajukums ar kalendaaru.. shodien dziivoju paarlieciibaa,ka ir jau 3diena.labi,ka atjeedzos.. 😀 acis jau kvadraataa. guleets nav tik sen.. (jau esmu aizmirsusi,ko noziimee izguleeties).. normaala paartika ar netiek uznjemta,jo diena paiet skrienot no viena gala uz otru..labi,ka atliek kaads mazs laicinjsh draugiem,citaadi jau saaku tik dzirdeet,ka esot nozudusi no trases – tas darbs mani vai aprij.. ehh.. bet nu, kaa es reiz teicu : "wanna live- have to work and sleep after u get ur pay check".. pareizaa attieksme.. 😉

Sveiciens, jums dāmas, Starptautiskajā sieviešu dienā! 😀 😉

Tā… Šī diena ir aizritējusi. Un aizritējusi ļoti mierīga un tīri patīkama. Diena , kurā mazliet relaksējos un mazliet pastrājāju. Ideāli. Šorīt beidzot sagaidīju setdienas rītu un staipījos pa gultu ilgi, ilgi! Un īstenībā brīnijos, ka esmu pamodusies tik agri no rīta (9.12!)Bet, jā.. es apdarīju rīta darbiņus un izgāju gar jūru ar savu sunīti pastaigāties. Un, aahh, cik ārā bija skaisti! Tagad pavisam šiki varu teikt, ka man bija relaksējošs pasākums ar mūziku ausīs un saules peldi svaigā gaisā! Un galvenais, ka es nepadevos kārdinājumam slaistīties visu dienu neko nedarot! Mācījos daudz un cītīgi. Cenšos paturēt galvā savu apņemšasnos, ka visu darīsu pēc iespējas labāk. Bet no otras puses… man sāk likties, ka neko nedaru gana labi un visu vajag vēl labāk. Tādā veidā es sev laupu prieku par padarīto… Ai, nē tak! Prieks tāpat ir. Saprotu, ka lai sasniegtu augstās virsotes savā dzīvē ir jānovērtē un jāpriecājas par to, kas ir tagad. Kaut kur tieši dzirēdju, ka laime ir tad, kad tu esi laimīgs ar to, ko esi. Un ziniet es laikam esmu. Tātad man tgd ir feini un arī nākotnē būs. 🙂 (Šovakar man tāds iedvesmojoš garstāvoklis:D) No rīta vēl paguvu noskatīties kārtējo reizi "Gudro blondīni". Tā filma jau n-tās reizes tacu redzēta, bet man neapnīk. Man ļoti patīk, kā filmā ir parādīt, ka jebkurš var sasniegt to, ko vēlas, ja vien pietiek apņēmības. Un šeit parādās arī reāls piemērs teicienam "suņi rej, bet karavāna bruac tālāk". Jā, man patīk šī filma, lai arī cik muķīgi ur netiktu uzsvērtas blondīnes ar viņu trūkumiem un plusiem. Un ziniet? plusi ir daudz vairāk!

Stāsts par to kā es vakar braucu uz mājām ar taxi. Ar puisi bijām aizgājuši iekarot Rīgas klubs. Ap kādiem trijiem naktī izdomājām ka dosimies pa mājām un izsaucām taxi. Tā kā Alviks taxis ir viens no lētākajiem, tad zvanījām tam. Iekāpām pēc laika auto un pie stūres sēdēja sieviete. Pirmā pietura mums bija nepieciešaman Pļavniekos un otrā manas mājas Ķekavā. Pa ceļam šofere pajautāja vai man nebūs iebildumu, ja viņa paņems vīru līdz, jo nesen braukājot ar taxi un īsti negrib viena braukt pēc tam no Ķekava atpakaļ. Uz to neiebildu, bet ja vien būtu zinājusi kā tas viss beigsies būtu iebildusi. 😀 Jautrība sākās kad piefiksēju skaitītāja "mērījumus" (ja tā to var saukt) mana naudiņa tur skaitījās apmēram tā – 0,50 0,51 0,52 0,54 – isak sakot, ik pa laikam izlaida kadu santimu 😀 tad nu pļavniekos izlaidām puisi un braucāt pakaļ šoferes vīram, vīrs iekāpa mašīnā ar 2L alus pudeli rokās, tad mēs vēl iebraucām ieliet benzīnu, kur skaitītājs turpināja skaitīt manu naudiņu, tad pusi ceļa man nācās klausīties abu bļaušanā un strīdos, pie tā visa komplektā nāca manas bailes par to, vai vispār nokļūšu mājās, jo sieviete uz šosejas kur normāli cilvēki brauc ar 90km/h, brauca uz 50km/h, un ik pēc laiciņa gandrīz nobrauca no ceļa un nemitīgi raustīja mašīnu no vienas joslas malas uz otru. Beigu beigās kad jautāju cik jāmaksā man nosauca visu summu ko skaitītājs uzrādīja – tajā skaitā stāvēšanu benzīntankā un braukšanu pakaļ vīram – tā kā biju mazliet ierebusi un jau pa pusei aizmigusi es bez strīdiem un cenšoties savalīties pasniedzu 20 Ls ar vēlmi sagaidīt 6Ls atlikumu, man paziņoja ka nav ko izdot. Tad nu mēs vēl braucām uz benzīntanku izmanīt naudu, kas aizņēma vēl krietnu laiciņu. Kopumā viss man brauciens kas normāli aizņemtu aptuveni pusstundu, iznāca stundu garš un izmaksāja gandrīz uz pusi vairāk nekā parasti. Ak jā un maziņš bonusiņš – kamēr braucām mainīt naudu šoferees vīrs atvera plaši logu un izdomāja uzpīpēt un pie tam cigareti ko bija izdīcis no manis. Tā nu es tagad abrīnoju savu pacietību, bet nu nekad vairs nebraukšu caur šo takšu firmu.

To, ka pavasaris ierodas ar zeptiņjūdžu zābaka platuma soļiem sapratu tikai šodien, pieejot pie sava termometra un atklājot neiedomājamos +12! Tik žēl, ka saulītē :-/ Tad mani apgaismoja sildošie saules stari un vēl viena atklāsme piemeklēja mani – man vajag dabūt pludmales čībiņas, tik ļoti aktuālajā tirkīza krāsā! Atceroties savus vakar pirktos augstpapēžu gumijnieciņus mani pārņēma dziļa vilšanās sajūta slapjo kāju dēļ, pat jaukie, krāsainie punktiņi nepaglāba mani! :%27-( Ko šodien atklāju jaunu? Pavasari!

Es tā domāju, un domāju! Tagad bieži reklamē tonālos, kuri it kā nomaskē, izskatās dabīgi, ir pat caurspīdīgi, izlīdzina ādu! Nu jā, tas viss ir jauki, BET kāpēc tad man vispār klāt to tonālo, ja viņu vispār nevar redzēt? Ja man būtu superīga āda, es tonālo tik uz svētkiem uzliktu, bet man uz sejas ir gan pumpas (jā ,arī tās nomaskēju ar korektoru), gan vasaras raibumi. Es vēlos vieglu tonālo, bet arī, kas nomaskētu manas nepilnības. Tagad paskatoties reklāmas rullīti jaunajam tonālajam krēmam, kā viņš tiek uzklāts uz modeles skaistās sejas ādas. Nekāda dižā atšķirība, jo viņa arī bez tonālā izskatījās apburoši! Un ko tad viņš dotu manai sejas ādai? Neko īpašu, tikai patīkamu sejas toni. Dalāties arī ar savām pārdomām, ieteikumiem! 🙂

Mans tāds jautājums. Vai kādai ir tā gadījies. Es pateicu savam draugam, ka viņš man ļoti ļoti patīk un viņš aizlidoja uz Kipru. Es tā pie sevis nodomāju. Kur viņš aizlidotu ja pateiktu, ka sāku iemīlēties viņā. Jūs to varat saprast??? 😀