Pēdējās dienās daru tik daudz sev neierasta, ka brīžam jūtos kā izmēģinājumu trusītis. Kino, pasakas un regbijs vienā putrā. Tiesa, gana baudāmā.

Par kino

Vasarā, kad atbalstīju draudzeni stāties maģistros kino režisoros, viņa man lika apsolīt, ka palīdzēšu viņai ar scenārijiem. Vēl abas nosmējām, ka kopā iesim pa sarkano paklāju. Tagad solījums ir jāpilda. Svētdienu pavadījām Vakarbuļļos, domājot scenāriju četras minūtes garai īsfilmai un filmējot gaismu un ēnu spēles. Ja ar filmēšanu mums gāja ļoti labi, proti, safilmētās peļķes, skatlogi un jūrā ieskalotais soliņš izpelnījās mācībspēku atzinību, tad ar scenāriju mums tik viegli neiet. Viss, kas nāk prātā, jau pēc pāris minūtēm šķiet pārāk banāls vai arī neatbild uz jautājumu, kāpēc to vispār vajadzētu filmēt. Tā nu esmu scenārija meklējumos un katru pretimnācēju uzlūkoju kā iespējamo filmas varoni.

Par pasakām

Savukārt vakar devos uz ierakstu studiju ierunāt latviešu tautas pasaku Laiskā vērpēja un vēl pāris citus mūsu tautas gara darbus. Varbūt esi dzirdējusi, ka biedrība Ideju Forums aicina sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ierunāt pasakas, kuras izdod ierakstos neredzīgajiem bērniem? Tuvāko mēnešu laikā ir plānots atvērt arī interneta lapu, kurā ikviens bez maksas varēs noklausīties šīs pašas pasakas. Cosmopolitan komanda ar patiesu aizrautību piekrita dalībai šajā projektā, jo biedrības mērķis ir popularizēt pasaku un dažādu stāstu lasīšanu bērnu un pusaudžu vidū, kā arī rosināt vecākus lasīt saviem mazuļiem priekšā. Nobijusies gan bija ne pa jokam, jo apzinos, ka, ikdienā runājot, vārdiem mēdzu noraut galotnes un latviešu pasakas piņķerīgo teikumu dēļ nav nemaz tik viegli skaisti nolasīt. Tā kā iepriekš zināju, kādas pasakas man būs jālasa, tad mājās skaļā balsī mazliet patrenējos un, ja tev gadās līdzīga situācija, iesaku darīt to pašu. Ierakstu studijā piecas pasaciņas nolasīju nepilnu desmit minūšu laikā un pārteicos vien divas reizes. Par spīti tam, ka bija jādzied gan kā zīlītei, gan jāizrunāt tādi vārdu salikumi kā "pilns tīnis klētī; vēl vērptu, ja būtu tītavas notīt." Īsts mēles mežģis.

Par regbiju

Taču, ja LTV7 šobrīd taisītu aptauju par to, kurš ir apzinīgākais kanāla skatītājs, man tā vien šķiet, ka es pretendētu uz pirmajām vietām. Goda vārds, es esmu redzējusi gandrīz visas regbija spēles, kuras tiek pārraidītas Pasaules kausa ietvaros, un nespēju atiet no TV ekrāna, kamēr spēle nav beigusies. Jo es to vairāk skatos, jo man tā šķiet aizvien izsmalcinātāka. Un, jo labāk saprotu noteikumus, jo karstasinīgāk dzīvoju spēlei līdzi. Kad manas ģimenes draugs, skots pēc tautības, to visu izdzirdēja, viņš atklāja, ka Lielbritānijā ir teiciens: "Futbols ir džentelmeņu spēle, kuru spēlē huligāni. Savukārt regbijs ir huligānu spēle, kuru spēlē džentelmeņi." Es jau nojautu, ka aiz muskuļu kalniem un uzsistajām acīm slēpjas galantuma paraugi. Iesaku tev novērtēt.

Regulāri aplaužos, pieķerot sevi, ka jau kuro reizi esmu līdz ausīm iegrābusies kādā konkrētā vietā vai lietā, lai gan vēl pirms mirkļa esmu postulējusi gudrību, ka lietām un vietām nu nekādā gadījumā nevajag pieķerties.

Pirms vairākiem gadiem pati nespēju izskaidrot savu histērisko asaru lēkmi, ieraugot postījumu, ko aiz gara laika bija sastrādājis mans suns. Viņš bija „paņēmis palasīt” manu lielo vācu valodas vārdnīcu. Protams, tā grāmata man tolaik tiešām bija noderīga, jo es studēju svešvalodas, bet ne jau tas bija galvenais. Vienu brīdi es pilnīgi bez racionāla pamatojuma līdz sirds dziļumiem biju apvainojusies uz savu suni par to, ka viņš bija iznīcinājis manu studenta identitātes simbolu. Mans draugs tikai paraustīja plecus un nopirka man jaunu vārdnīcu. Tomēr jaunā man nekad nav patikusi tik labi kā iepriekšējā.

Šo notikumu atcerējos pirms pāris dienām, kad centos sevi sabārt par vēl vienu pārlieku emocionālu izlēcienu. Pirms gada, kad kopā ar draugu biju Amsterdamā, mēs bijām noīrējuši pasakainu dzīvoklīti vecā mājā kanāla malā. Saimnieks to bija iekārtojis ar tādu gaumi un inteliģenci, ka par spīti aizraujošajai pilsētas dzīvei mums no tā negribējās iziet.

Šoruden aizrakstīju saimniekam e-pastu, ka mēs atkal vēlētos apmesties viņa dzīvoklītī, un viņš satrieca mani ar atbildi, ka mūsu iecerētajā laikā šo vietu jau rezervējuši citi. Ja godīgi, savā prātā atteikumu pat nebiju pieļāvusi, tāpēc uz brīdi atkal sajutos kā mazs bērns, kuram apsolīta, bet nav iedota konfekte. Un apraudājos.

Es atcerējos, kā mēs pirms gada sēdējām tās mājas stiklotajā erkerā, kuru rotāja eņģeļu statuetītes, un, klausoties klasisko mūziku, vērojām velosipēdistus, kuri braukāja šurpu turpu pār mazajiem tiltiņiem. Un tad mans draugs pateica bīstamo frāzi: „Mums vismaz reizi gadā vajadzētu šeit atgriezties…” Es laikam neapzināti biju uztvērusi to kā solījumu.

Gada laikā daudz kas ir mainījies. Mums pašiem tagad īrētā dzīvokļa un neskaidro attiecību vietā ir jauna, kopīga, brīnišķīga mājvieta, un, loģiski domājot, nekāda surogātmāju sajūta vairs nav nepieciešama. Tā es sevi mierinu, cenšoties aizmirst eņģeļu māju kanāla malā. Un man izdodas. Tikai, kad būsim Amsterdamā, man negribētos iet pa ieliņu, kur tā atrodas.

Šī ir populāra frāze tieši sieviešu vidū, un arī man pēdējā laikā tā ik pa brīdim ienāk prātā un liek aizdomāties. Kas tur skan cauri? Samierināšanās un pieticība, kas latviešiem ir "laba" rakstura iezīme, un tas atspoguļojas sākot ar tautas pasakām līdz pat veidam, kādā mēs tikām audzināti. Bet vai pieticība patiešām rotā cilvēku?

Domāju, ka noteikti. Rimti, viedi un ļoti skaisti man šķiet tie cilvēki, kuri dzīves "galveno čakarētāju" – dzīšanos pēc naudas – ir nolikuši pie vietas. Viņiem patiešām nevajag ne bembi, ne milzīgu komfortu, ne popularitāti vai varu. Iespējams, šī pieticība ir cilvēkā jau piedzimstot. Tikpat iespējams, ka cilvēks pie tā nonāk dzīves gaitā. Lai arī kā tur būtu, šāda pieticība ļoti atvieglo dzīvi un es ticu, ka tieši šie cilvēki ir laimīgi. 

Taču cits gadījums ir tad, ja cilvēkam nepiemīt pieticība, bet viņš cenšas sev iestāstīt, ka "man jau neko nevajag". Tas izklausās pēc samierināšanās ar likteni, kurā "neko jau nevar grozīt". Nu, piemēram, ja man ir vīrietis, kurš man nedāvina dāvaniņas. Bet man tik ļoti gribētos… Turklāt gribētos ne jau mazu mīļu nieciņu, bet kaut ko tādu, ko man patiešām no visas sirds gribētos. Vakariņas glaunā restorānā, auskarus vai jaunu televizoru. Var jau sev iestāstīt, ka varu visu pati un ne jau nauda dzīvē ir galvenais… galu galā citām ir vēl sliktāk. Bet vai tādējādi sieviete sev nemelo? Vai nepiever acis uz to, ko viņa ļoti vēlas, lai tikai nebūtu jāatzīstas, ka kopā ar šo vīrieti viņa to nedabūs?

Ar gadiem aizvainojums par to, ka viņai nekad nedāvina to, ko viņa patiešām vēlas, būs izaudzis tiktāl, ka, ja šī sieviete vienu dienu pārstās sev melot, iespējams, būs sperts solis pretī šķiršanai. No tā daudzi baidās, tāpēc izvēlas sev tēlot pieticību un turpina melot. Taču man nezin kāpēc šķiet, ka nepieticīgs cilvēks nespēj sev uzspiest pieticību, tāpēc tur apakšā gruzd nelaime. 

Sestdien man sev bija jāatzīst, ka esmu sajūsmā par kartupeļu talkām. Jau agrā rītā es zināju visas dienas scenāriju. Tas vienkārši atkārtojas gadu no gada.

Sākumā, kad pirms desmitiem ieradīšos laukos, no vecmammas un citiem talkas dalībniekiem saņemšu kurzemnieciski dzēlīgas piezīmes par to, vai tik agri no rīta galvaspilsētā ir sastrēgumi, savukārt es pastrīdēšos par to, ka omai jau sen ir jāliekas mierā ar tiem n-tajiem lopiem. Kad sapratīšu, ka runāt tāpat nav vērts un vecmamma, ar savām skaisti zilajām acīm veroties uz savu ābeļdārzu, nopietni teiks, ka nevar noskatīties, kā aizaug viņas lauki, es paņemšu grozus un beidzot došos uz kartupeļu lauku.

Šogad kartupeļu lauks bija miiiilzīgs! Bijām aptuveni 17 lasītāji, kas strādāja kādas sešas stundas. Šoreiz gan viņos biju nedaudz vīlusies, jo trūka kolorītāko tipāžu. Gandrīz visi bija mani radi un neviena paša ciema dzērāja, kuri ierasti kartupeļu talkās pelnīja nākamo pudeli un ēdāmo ziemai, kā arī ar saviem piedzīvojumu stāstiem kartupeļu rakšanu darīja krietni aizraujošāku. Šogad viņu nebija, tāpēc izpalika arī manas "vagara" funkcijas – vecmamma man parasti liek novērot, kā kurš lasa, lai atbilstoši lasītāja ātrumam un centībai viņam piešķirtu kartupeļu maisiņu. Tiesa, pusdienas kartupeļu lauka malā neizpalika.

Sestdien saēdos šprotu maizes un sadzēros šķīstošo kafiju. Tajā laikā pāri mums nerimstoši lidoja zosu un dzērvju kāši, un es pie sevis klusi smaidīju. Šķiet, tieši tad sapratu, ka kartupeļu talkas sāls neslēpjas radinieku nostrādināšanā, bet gan kopā būšanā. Citādi tiekamies tikai bērēs, kā teica kāds no manas dzimtas, laižot pa apli vienu kafijas liķiera glāzīti uz visiem. Un liķieri es dzeru tikai reizi gadā – kartupeļu talkā.

Šobrīd Rīgā norisinās tik daudz kino notikumu vienlaikus, ka jūtos apjukusi. Lai kā es mīlētu kino, man nākas samierināties ar domu, ka redzēt visu nav iespējams. Vakar Baltijas pērles vietā izvēlējos iešmaukt dokumentālā kino simpozijā un noskatīties vairākas fantastiskas filmas.

To, ka dokumentālais kino var būt foršāks par spēlfilmām, sapratu jau pagājušajā gadā, kad nokļuvu pasaules lielākajā dokfilmu festivālā Amsterdamā. Tur no rīta līdz vakaram blenzu ekrānā, muti atplētusi – daži dzīves scenāriji pārspēj zinātnisko fantastisku, goda vārds! Un, ja vēl to pamana un nofilmē talantīgs režisors un operators…

Toreiz mana absolūtā favorīte bija dāņu režisores Perniles Rozas Gronkjeras (Pernille Rose Grønkjær) filma Klosteris (The Monastery) – par vecu vientuļu vīru, kurš sevi dēvē par cilvēknīdēju un kuram ir savāda klemme uz cilvēku deguniem. Toties viņam ir sapnis savā vecajā, nolaistajā pilī ierīkot pareizticīgo klosteri. Sava sapņa vārdā viņš pat ir ar mieru mēģināt sadzīvot ar principiālu krievu mūķeni, kura šeit vēlas ieviest savu kārtību. Par viņu attiecībām (bet daudzējādā ziņā – arī par attiecībām starp filmas varoni un režisori, kurai ir izdevies iekarot vecā vīra uzticību) tad arī stāsta šis kino.

Vakar Rīgā šo filmu ar baudu noskatījos otrreiz. Un tiešām neatceros, kad vēl kinoteātrī būtu tik daudz smējusies un tik rūgti raudājusi. Jo var jau birdināt asaras, arī skatoties Hariju Poteru, taču no apziņas, ka stāsts, ko tev stāsta režisors, ir pa īstam, burtiski šermuļi skrien pār kauliem.

Oktobrī gaidāmajām Ziemļvalstu filmu dienām programma vēl nav izziņota, bet ja pamani tajā šo filmu, atmet aizspriedumus, ka dokumentālais kino ir pārāk nopietns un garlaicīgs, un noteikti noskaties! No sirds iesaku!

Divi vakardienas notikumi palīdzēja man pieņemt lēmumu par to, ko darīt Ziemassvētku laikā.

Rīts man sākās ar ļoti ļoti skumjo vēsti par Lučāno Pavaroti nāvi. Es sapratu, ka viņš paliek viens no tiem skatuves māksliniekiem, kurus "dzīvajā" man nav izdevies redzēt uz skatuves. Jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma, kad mācījos dziedāt, es vēlējos redzēt viņu dziedam, es gribēju dzirdēt viņa leģendārās augstās notis. No pagājušā gada vidus ik pa laikam internetā skatījos, vai kaut kur nebūs kāds koncerts. Tad, kad viņš vēl dziedāja, noslinkoju, bet tad, kad biju sataisījusies, uz skatuves viņs vairs nekāpa. Diemžēl jāsamierinās.

Bet vakarā man uz e-pastu pienāca airBaltic paziņojums, ka līdz svētdienai turpināsies lēto aviobiļešu izpārdošana. Tas man bija stimuls ātri sadomāt Ziemassvētku laika plānu. Ir vēl ļoti daudz pasaules klases dziedātāju, kurus es gribu dzirdēt, un kurus nedrīkst nokavēt. Tagad man ir liels stimuls un droši vien arī īstais laiks sākt realizēt to, ko līdz šim esmu atlikusi darīšanai "kaut kad nākotnē". Nē, jādara uzreiz, jo, kā pierāda mana vakarrīta pieredze, "vēlāk" var būt par vēlu.

Man ir žēl, ka man neizdevās redzēt Pavaroti dziedam uz skatuves, bet arī tas nav pats sliktākais. Es skumstu tāpēc, ka pasaule ir zaudējusi ģēniju, kurš ar savu balsi un darbošanos popularizēja klasisko mūziku un "aizveda" to līdz visplašākajām cilvēku masām.

Pirms pāris dienām pazaudēju auskaru. Un tagad, tiklīdz manā telefonā uzrādās, ka zvana kāds nepazīstams numurs, kāds mazs, mazs manas sirds stūrītis gaida, ka auskara meklēšana izvērtīsies par tādu pašu piedzīvojumu kā man jau reiz gadījās.

Šķiet, tas bija pirms gada, kad man piezvanīja kāds vīrietis un jautāja: "Zane, vai jums ir pazudis auskars?" Kad aizdomu pilna šo informāciju apstiprināju, viņš man pateica vienu frāzi, kas man vēl šodien liek pasmaidīt, proti, "tavs auskars ir pilī." Mans auskars ir pilī – pirmajā mirklī es neko nesapratu!? Vai tāpat kā Pelnrušķītei stikla kurpīte?!

Sāku tīt atpakaļ pēdējo dienu notikumus un secināju, ka auskaru esmu pazaudējusi, maldoties pa mūsu prezidentes pili, kad devos intervēt viņas preses sekretāri Aivu Rozenbergu. Tiesa, Aivai ar auskara atrašanu nebija nekāda sakara. To bija atraduši pils drošības dienesta puiši un paši par to arī man paziņoja. Pie ieejas pilī bija jāatstāj savi kontakti, tāpēc manis sameklēšana viņiem nebija nekas pārcilvēcisks.

Kad devos pakaļ savam auskaram (uz pili!), nevarēju vien beigt sajūsmināties, ka dzīvē ir mirkļi, kas norisinās gluži kā pasakā. Nez, vai puiši apzvanīja visas sievietes, kas tajā dienā viesojās prezidentes pilī? Pelnrušķītē taču tika izsludināta trauksme visā karaļvalstī 🙂

Uz Gruziju braucu ar drebošu sirdi, saklausījusies šausmu stāstus par nenormālo dzeršanu, kas mani tur sagaida. Biju daudz dzirdējusi par viņu tostu tradīciju un to, ka pēc katra no tiem vīna kauss obligāti jāiztukšo. Klusībā jau prātoju, kādu viltus aizbildinājumu izdomāt – ārsta parakstītas antibiotikas vai grūtniecību, lai izvairītos no drošas nodzeršanās.

Taču pēc desmit dienām gruzīnu vīriešu sabiedrībā, gandrīz ik dienas piedaloties viņu tradicionālajā „zastoļije”, secināju, ka pļēgurošanai Latvijā nav nekāda sakara ar gruzīnu vīna mīlestību.

Dzer viņi, protams, daudz, taču viesošanās laikā tā arī neredzēju nevienu piedzērušos cilvēku. Pirmkārt, viņi dzer tīru mantu. Ja ne gluži katrs pats, tad vismaz draugs vai kaimiņš taisa savu mājas vīnu, kurš izrādījās ārkārtīgi īpatnējs pēc garšas un krāsas (tas tāpēc, ka gruzīnu vīna raudzēšanas tehnoloģija ļoti atšķiras no Eiropas tradīcijām), taču neticami garšīgs un arī pārsteidzoši viegls. Sarkanvīnu parasti dzer sievietes (un arī tas vairumā gadījumu nav spiesta lieta), vieglāko baltvīnu atstājot vīriešu ziņā, kuriem jādzer vairāk.

Otrkārt, viņi dzer no mazām glāzītēm – nu, tādām, no kurām pie mums omes liķierīšus sūc. Labi zinot, ka glāzīti viena zastoļije laikā nāksies cilāt jo bieži, tilpums tiek izvēlēts saprātīgi. Vienīgais izņēmums ir īpaši ragi, kurus lieto tostu teicējs. Pasaka tostu un uzreiz arī iztukšo. Bet tosti gruzīniem, protams, ir gari un skaisti, tāpēc līdz nākamajai glāzei var gadīties gaidīt visai ilgi. Labs tamada (tostu vadītājs) nekad nepieļaus, ka kāds pie viņa galda zaudē pār sevi kontroli; iespējams, dažkārt arī tostu garums ir reibuma regulēšanas triks.

Treškārt (un tā, manuprāt, ir visbūtiskākā atšķirība), katrs vīna malks no visas sirds un dvēseles tiek kaut kam veltīts. Namatēvam, viesiem, Gruzijai, Latvijai…, vēlot visiem brīvību, laimi un veselību. Un tad jau arī reibinošā dzira nevis notrulina, bet pārvēršas dzīvības sulā, sniedzot prieku un enerģiju.

Gruzijā kā ortodoksālā kristiešu zemē vīnu nemīlēt esot grēks. Es par to pārliecinājos. Un nenodzēros! 🙂

Kopš mēs esam palaiduši Cosmopolitan mājas lapu, mani vienmēr ir interesējis, kādas mēs esam – meitenes, kas šeit dzīvojas. Ar ko nodarbojas? Kā dzīvo? Par ko domā un ko vēlas? Kas mums ir svarīgs? Kaut arī forumi daļēji atbild uz šiem jautājumiem, es šodien nolēmu veikt cita veida aptauju, kas varētu būt interesanta arī citām mājas lapas lasītājām.

Skatoties laukā pa logu, ir pilnīgi skaidrs, ka arvien retāk gribēsies vakarus pavadīt laukā, svaigā gaisā. Taču kaut kas vakaros jādara ir, tāpēc es gribētu uzaicināt tevi atcerēties, kā tu pavadīji pagājušās piektdienas, 31.augusta vakaru. Tā bija oficiālās vasaras pēdējā diena, un būtu interesanti dzirdēt, ko mēs visas šajā vakarā darījām. Par ko domājām? Ar ko tu biji kopā?

Es, piemēram, pagājušajā trešdienā pārvācos uz jauno īrēto dzīvokli Iļģuciemā, un piektdienas vakarā mērīju stūrus, lai ieplānotu kaut kādas jaunas mēbeles, un taisīju jauno pirkumu sarakstu. Tagad galvenais – lai no nemājīga un sveša dzīvokļa man izdotos izveidot manas mājas. Pēc tam – pašā vakarā – dzēru Rīgas sarkano šampanieti ar draugu par to, ka viens posms manā dzīvē ir beidzies, un cits – sācies.

Padalies arī tu! Varbūt izdosies uzzīmēt ainiņu, kāda bija piektdiena, 31.augusts, Cosmo.lv lasītāju dzīvē.

Šī nedēļa man nebija no vieglajām, jo saslima mans suns. Dienas pavadīju veterinārajā klīnikā un dzīvniekiem veltītos interneta forumos, savukārt naktīs savu četrus gadus veco vācu aitu sugas milzeni laidu iekšā mājā un, guļot ar viņu vienā istabā, klausījos viņa elpā.

Pagaidu diagnoze ir epilepsija. Izrādās, ka arī suņi slimo ar "krītamo" kaiti. Kamēr pārējie manas ģimenes locekļi suņa lēkmes brīdī centās tikt skaidrībā ar to, vai puika vēl maz ir dzīvs (visai stindzinošs ir skats, kad lielais vilks guļ viesistabā bez jebkādām dzīvības pazīmēm), es pa telefonu gribēju izsaukt dzīvnieku Ātro palīdzību. Vispirms zvanīju uz 1188, taču tur visas līnijas bija aizņemtas (tajā brīdī gribēju to kantori nožmiegt), tad neatlika nekas cits, kā meklēt jau iecienītās vetklīnikas telefona numuru. Atradu to kaut kādos pierakstos un pirms zvanīšanas dabūju skaitīt līdz desmit, jo rokas trīcēja un nāca raudiens, taču man ārstiem vajadzēja sakarīgi izstāstīt, kas par lietu. Sazvanīju klīniku, un medmāsa mierīgā un pārliecinātā balsī vairākas reizes atkārtoja, ka viņi pie suņa nebrauks, taču mums viņš nekavējoties jāved uz klīniku. Vēl paspēju iebilst, ka man tas nešķiet normāli, ja esam klīnikas pastāvīgie klienti, taču sievietes pārliecinātā un mierīgā balss darīja savu – es noticēju, ka viss vēl būs labi.

Pēc brīža suns nāca pie samaņas, un mēs viņu aizvedām uz klīniku. Tagad būs jāsadzīvo ar slimību, kas, iespējams, uzliesmos tieši pilnmēnesī. Ja agrāk tās naktis, kad debesīs spīdēja dzeltenais ritulis, bija manas mīļākās naktis mēnesī (laikam jau tāpēc, ka bērnībā kāds bija izstāstījis, ka tad cilvēki saka, ko domā, un visa dzīve notiek pa īstam, nevis tēlojot), tad, piemēram, vakar, kad vēlu nācu mājās, debesīs skatīties negribēju un arī naktī istabā aizkarus vēru ciet. Ir jau muļķīgi dusmoties uz mēnesi, bet man ir bail no nākamās reizes, kad sunim kļūs slikti. Turklāt tagad zinu, ka man nav pietiekami daudz zināšanu, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Es varu vien piezvanīt kādam, bet vai izglābt?

Nesen prātoju, vai nebūtu vērts pārreģistrēt tā saucamo "drauga tālruni". Citādi man jau gadus desmit ir izdevīgais tarifs ar puisi, ar kuru jau trīs gadus neesmu kopā, viņš mani knapi sveicina, nemaz nerunājot par sazvanīšanos. Tagad jāizlemj, kuru izvēlēties par savu jauno telefona draugu.

Lai gan, visticamāk, es tāpat noslinkošu un neko nepārreģistrēšu. Un vispār man ar telefonu ir visai vēsas, pat tramīgas attiecības. Bieži vien, kad savā nodabā kaut kur eju vai viena esmu mājās, pēkšņs tālruņa zvans manī rada trauksmes sajūtu. Man nepatīk, ka man zvana.

Kāds mans paziņa, iespējams, tieši šī paša iemesla dēļ kategoriski atsakās iegādāties mobilo telefonu. Viņš jau gadiem ilgi zvana tikai no būdiņas, droši vien zina no galvas visas telefona būdiņu atrašanās vietas Rīgā. Viņa draudzene to sauc par egoisma kalngalu un briesmīgi no tā cieš. Jo puisis viņai ir atņēmis jebkādu iespēju ar sevi sazināties. Viņš zvana tikai tad, kad pats var un grib. Ļoti ērti.

Savukārt, kāda mana draudzene bez mobilā noteikti nomirtu. Viņa ir tipiska telefona atkarīgā, un to perfekti ilustrē viņas ikmēneša rēķins. Melnajos dzīves periodos norunātā nauda pieaug proporcionāli viņas izmisuma līmenim. Kad draudzenei ir slikti, viņa momentā tver pēc telefona. Iznāk, ka viņai tas ir "palīdzības tālrunis" vārda vistiešākajā nozīmē.

Kādas ir tavas attiecības ar telefonu?

Pagājušajā nedēļas nogalē Rīgā (gluži tāpat kā Parīzē, Briselē, Romā, Madridē u.c.) notika mūsdienu kultūras forums Baltā nakts, kura moto bija – "Ir naktis, kad labāk palikt nomodā!" Arī es šajā naktī biju nomodā, kopā ar draugiem klīdu pa naksnīgo pilsētu, klausījos mūziku, vēroju video instalācijas, iedzēru karstu tēju stacijas tunelī un nejauši piedalījos vienā performancē. Tomēr skaistākais piedzīvojums šajā naktī bija kas cits…

Viens no Baltās nakts projektiem notika kanālā netālu no Kongresa nama, kur tika gaidīta Baltā govs atnākšana. Šim pasākumam tika izveidots speciāls video ekrāns, kas atradās ūdenī uz īpaši darināta plosta. Kad pasākums bija jau beidzies, viens no projekta organizatoriem piedāvāja nedaudz pavizināties ar savu piepūšamo motorlaivu. Precīzāk – aizvest mūs uz Noasu, kur jautrība turpinājās līdz pat divpadsmitiem rītā.

Bija pieci no rīta, mēs – vairāki cilvēki, iesēdāmies mazajā laiviņā un devāmies ceļā. Sajūta bija brīnumaina, ārā vēl nakts, vienīgā gaisma –  ielas laternu atspīdums ūdenī. Uz ūdens neviena, uz ielām arī ne. Pa kanālu nokļuvām līdz Centrāltirgum, kur zem kāda tiltiņa (izrādās, ka Rīgā tomēr ir daudz tiltu!) bija pietauvota liela barža, kurai mēs netikām garām. Bija tikai divi varianti – vai nu doties atpakaļ vai arī pašu spēkiem mēģināt baržu nedaudz pastumt malā. Mēs izvēlējāmies otro variantu.

Kad nokļuvām Daugavā, visapkārt bija pavisam tumšs. Lai mūs varētu saredzēt, es, sēžot laivas priekšgalā, izstieptā rokā turēju mobilo telefonu. Un šī niecīgā gaismiņa bija mūsu vienīgais ceļvedis. Tajā brīdī bija sajūta, ka es viena pati viegli slīdu pa Daugavas viļņiem. Gribējās, lai tas nekad nebeidzas. Tas bija visskaistākais piedzīvojums šajā baltajā naktī.

P.S. Kāds ir bijis tavs visinteresantākais naksnīgais piedzīvojums?

Tā kā mēs tev lūdzam atklāt savu skaistumkopšanas dienasgrāmatu, tad es nolēmu, ka nav jau īsti godīgi, ja pati Cosmo redakcija par to klusē. Lūk, mana bilance!

Patiesībā no skaistumkopšanas procedūrām, kuras veic salonos, regulāri izmantoju tikai vaksāciju. Tās dēļ mēnesī šķiros no aptuveni 18 latiem. Savukārt manikīru un pedikīru salonā esmu taisījusi vien pāris reizes. Man vienkārši šķiet, ka ar tām štellēm es pati ļoti labi tieku galā. Tiesa, karstais laiks manus nagu laku krājumus ir krietni paputinājis (lasi – sabojājis), tāpēc tuvākajā laikā nāksies tās iepirkt. Lielu robu manā makā tās gan neradīs, jo, pateicoties Cosmo skaistumkopšanas redaktorei Nanai, par velti šad un tad tieku pie citas dekoratīvās kosmētikas.

Atceros, kad tik tikko sāku strādāt Cosmo un Nana man ļāva izvēlēties kaut ko no saviem kosmētikas krājumiem, es grābu kā tāds negausis. Acu ēnas, ķermeņa mirdzumi, tušas, šampūni – elpa aizrāvās, cik ļoti man tos visus gribējās! Pirms pāris gadiem izrevidēju mājās sastiepto, un tagad mani dekoratīvās kosmētikas krājumi ietilpst nelielā kosmētikas makā. Laikam dzīvē ar visu ir tā – vajag kaut ko saēsties (sadabūt) tik, cik sirdij tīk, lai pēc tam pret to izturētos veselīgi. Tagad Stokmenā mierīgi varu pastaigāties pa kosmētikas nodaļu un zinu, ja kaut ko tiešām nevajadzēs, tad arī iziešu no tās ar tukšām rokām.

Turpinot manu skaistumkopšanas dienasgrāmatu, varu pavēstīt, ka uz solāriju neeju un arī pie friziera eju reizi pusgadā (ja Nana šito dzirdētu, viņa droši vien man sadotu pa kaklu). Tātad mani ikmēneša tēriņi skaistumkopšanā sastāv no ikdienā nepieciešamām lietām (šampūniem, dušas želejām, sejas un ķermeņa krēmiem), šādas un tādas dekoratīvās kosmētikas (nagu lakām, skropstu tušām, pūderkrēmiem) un vaksācijas. Manuprāt, tas viss kopā mēnesī summējas uz kādiem 35, 40 latiem. Tiešām ne vairāk, tāpēc man ir grūti saprast sievietes, kuras par skaistumu var atdot vairākus simtus. Kur var izgrūst tādu piķi?

Jau bērnībā mana sapņu pilsēta bija Liepājā. Vasarās dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, kas ir kādi 50 km no Liepājas. Mans vislielākais piedzīvojums vienmēr bija brauciens uz Liepāju – kopā ar tēti mēs klīdām pa pilsētu, meklējām dažādas interesantas mājas, ēdām saldējumu, gājām uz jūru. Kad biju jau paaugusies, sapņoju, ka savu īsto un vienīgo mūža mīlestību satikšu Liepājā uz gājēju ielas. Tagad tas šķiet visais uzjautrinoši… Tomēr šī pilsēta vienmēr ir bijusi manā sirdī un sapņos.

Uz gājēju ielas savu mūža mīlu gan nesatiku, bet dzīve iegrozījās tā, ka gandrīz visi mani draugi vairāk vai mazāk ir saistīti ar šo pilsētu. Liepājā dzīvo ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki – vēl pirms pāris gadiem bija tā, ka jebkurā laikā pie draugiem vai viņu vecākiem varēja sarunāt naktsmājas. Bet laikam jau visvilinošākā ir jūra – tikai pāris soļu attālumā no pilsētas kņadas.

Pagājušajā nedēļas nogalē atkal biju Liepājā un sapratu, ka šajā pilsētā ļoti labprāt kādreiz dzīvotu vai vismaz pavadītu savas vecumdienas. Žēl tikai, ka tas ir tik tālu no Rīgas un 200 km ir mazliet par daudz, lai mērotu tik garu ceļu diendienā uz darbu. Bet, citādi labprāt sevi sauktu par liepājnieci.

P.S. Kura ir tava vismīļākā pilsēta Latvijā?

Kopš pārdevu savu mašīnu un jaunu neesmu iegādājusies, braucu ar supertruperkrutu no priekšnieka nomātu Jaguāru. Stresam ir divi iemesli: pirmkārt, man ne pārāk patīk braukt ar ekstrēmi šikām mašīnām – jāuztraucas, lai tev kāds kaut ko nenoskrāpē vai vispār nenosper visu vāģi. Otrkārt, tā ir īrēta mašīna, un es piederu pie cilvēkiem, kuriem svešs īpašums ir jāuzmana vēl vairāk nekā savējais. Bet par savu īsto attieksmi pret "savu" Jaguāru es uzzināju vakar kādā pavisam nenozīmīgā situācijā.

Braucu pa Ernesta Birznieka-Upīša ielu. Nebija sastrēgumu laiks, tāpēc ātrums bija ap 50km/h, turklāt biju ievērojusi, ka aiz manis diezgan cieši brauc lielais BMW džips. Pēkšņi redzu, ka aiz pretimbraucošās mašīnas pār ceļu skrien paliels brūns suns. Tas, protams, nozīmē, ka tūlīt viņš skries pāri arī manai joslai, tāpēc es strauji bremzēju. Mans smadzeņu kalkulators paguva izrēķināt, ka līdz brīdim, kad suns būs ticis līdz manai joslai, es jau braukšu lēni un pagūšu izvairīties. Bet tajā brīdī tieši pirms manas mašīnas iznira maza, koši balta sunenīte, ko brūnais suns bija palaidis pa priekšu, un aiz mašīnas viņa nebija redzama.

Straujo bremzēšanu nomainīja vienkārši uzdošana pa bremzēm no visa spēka. Kamēr mašīna bremzējās, priekš manis laiks vilkās; es paguvu izdomāt, ka BMW var nepagūt nobremzēt un ieskriet Jaguāram pakaļā. Tas bija desmitās daļas no mirkļa ilgs lēmums, ka gan jau es izkruķīšos dzīvē tā, lai samaksātu Jaguāra skādi… bet es nevarēju noņemt kāju no bremzes un trāpīt sunītim. Aizmugurē braucošā BMW riepas nokauca, pēc mirkļa suņi par pāris centimetriem bija garām manai mašīnai, un būkšķa nebija. BMW bija malacis.

Es biju gandrīz apstājusies un pametu skatu pa labi: tur viņi aizskrēja. Kaut arī es jau iepriekš rakstīju, ka baltā bija kucīte un brūnais – suns, tieši šajā brīdī es to sapratu. Viņa koķeti uzleca uz trotuāra malas, viņš ar purnu pieskārās viņas ausij, varbūt kaut ko iečukstēja. Viņi bija divas laimīgas, iemīlējušās būtnes, kuriem ir sava pasaule un savi ceļu satiksmes noteikumi. Ilgāk es nekavējos, ar viņiem viss bija kārtībā, muguras pazuda tuvējā pagalmā.

Tas viss notika tik ātri, ka nobīties es paguvu tikai tagad. Rokas trīc, sirds sitās. Vēl kāds brīdis pagāja, līdz es nomierinājos, bet šajā situācijā skaidrs bija viens – tad, kad prāts nepaspēj visu izdomāt, tad mans instinkts dara visu, lai izglābtu suņus. Tas varbūt nebūtu nekāds brīnums, bet mani pārsteidza augstā cena, kuru biju gatava maksāt par šo soli.

Pavasarī nopietni sastrīdējos ar savu labāko draudzeni. Nedēļu neatsaucos uz viņas īsziņām un e-pastiem, jo nespēju tikt skaidrībā ar konflikta iemeslu. Man šķita muļķīgi lūgt piedošanu vai izrunāt notikušo, ja man pašai nebija skaidrs, kāpēc es eksplodēju. Pēc vētras man ir nepieciešams klusums.

Kad aptuveni saliku visu pa plauktiņiem, aizsūtīju draudzenei e-pastu, ka gribu viņu satikt. Neko vairāk. Patiesībā līdz šim gandrīz visas nepatīkamas situācijas es risināju tikai ar īsziņu vai e-pasta palīdzību, jo no izskaidrošanās pilnām sarunām aci pret aci man vienkārši ir bail. Mēs satikāmies, izrunājāmies, noraudājāmies, un man atmiņā palika draudzenes vārdi, ka viņa manā klusēšanas laikā dienu un nakti ir domājusi par to, kaut tikai mani nezaudētu. Vēl arī sarunājām strīdēties biežāk, jo citādi, kad klusējam par to, kas otrā nepatīk, var viegli ”norauties no ķēdes”.

Nedēļas nogalē tinu šo situāciju uz priekšu un atpakaļu, jo kādā pasākumā satiku meiteni, ar kuru mums vairāku gadu garumā ir diezgan saspīlētas attiecības. Mēs bijām ļoti labas draudzenes, taču kāda ballīte izvērtās par man tik sāpīgu izrādi, ka es pārstāju ar viņu runāt. Uz vēlākiem meitenes aicinājumiem satikties es neatsaucos, jo jutos nodota un patiesībā man viņai nebija ko teikt. Tagad, kad atkal satikāmies, viņa man kārtējo reizi atklāja to, cik ļoti es viņai pietrūkstu. Ir pagājuši vairāk kā divi gadi, un es sapratu, ka tikai tagad spēju viņai piedot. Un man neliek mieru jautājums, vai tad, ja es ar viņu būtu runājusi agrāk, mēs nezaudētu tos divus gadus no mūsu draudzības, vai tieši otrādi – ir situācijas, kuras var atrisināt tikai laiks?

Brīvdienās vēlreiz noskatījos Fransuā Ozona filmu 5×2, kas ir brīnišķīga divu cilvēku savstarpējo attiecību studija, un nu man no galvas neiziet kāda epizode, kurā vīrs mājas viesībās sievas klātbūtnē izstāsta stāstu par neuzticību.

„Es tikai reizi esmu pievīlis Marionu. Vienu vienīgu reizi,” viņš, turēdams rokā vīna glāzi, paziņo.
„Domā ir īstais brīdis?” tramīgi vaicā viņa sieva.
„Visi ir vaļsirdīgi. Es arī ko pastāstīšu,” uzstāj vīrs. „Tu neiebilsti, Mariona?” Un viņa spītīgi atbild: „Nē, neiebilstu.”
„Nu, labi. Tas bija pirms gada vai pusotra. Pie draugiem, kurus nebijām satikuši kopš kāzām. Piepilsētas mājā viņi rīkoja ballīti. Sanācām kādi divdesmit, skanēja mūzika, visi piemetušies līdz nejēgai. Ap pusnakti mūsu draugs izslēdza gaismu. Bija skaidrs, ka tiem, kuri vēlēsies, ballīte beigsies ar orģiju. Mēs viņus nemaz tik labi nepazinām. Bijām pillā. Tas man šķita amizanti. Sievietes izģērbās un apgūlās, uz grīdas bija nolikti matrači. Vīrieši neatpalika. Sākumā mēs stāvējām malām un ar interesi to vērojām. Tad Mariona saņēma manu roku un stipri to paspieda. Es vaicāju, vai viņa gribētu pamēģināt. Tu man atbildēji: „Nē, bet ej, ja vēlies.” Es teicu, ka iešu tikai kopā ar tevi, tu uzstāji, lai eju viens. Tu gribēji skatīties, un viss. Pienāca kāda meitene, un es sekoju viņai. Mariona mani vēroja, sēdēdama tumsā.”
„Tu gulēji ar to meiču Marionas acu priekšā?” vaicā vīrieša brālis.
„Jā, ne tikai ar viņu, bija arī citas,” viņš vaļsirdīgi atbild.

Un tad viens vienīgs kadrs atklāj sievietes patiesās jūtas: viņas seja tuvplānā un asara, kuru viņa steidzīgi notrauc. Uzreiz pēc tam viņa apstiprina, ka vīra stāstītais ir patiesība un bezrūpīgā balsī aicina visus uz kokteiļiem blakus istabā.

Vai jūs ticat, ka attiecībās ir iespējama savstarpēja vienošanās par neuzticību – tā saucamās brīvās attiecības? Es nē. Manuprāt, šādā modelī vienmēr ir slēpta sievietes pakļaušanās vīrieša vēlmēm. Pat, ja viņa nekad skaļi to neatzīs, redzēt mīļoto vīrieti citas sievietes apskāvienos nav un nevar būt patīkami – tas vienkārši ir pretrunā ar sievietes dabu.

Nesen pavisam nejauši uzzināju, ka kāds mans paziņa ik pa laikam fiziski ietekmē savu draudzeni. Man tas bija patiess šoks, jo es pat nevarēju iedomāties, ka ārēji pievilcīgais, šķietami inteliģentais, vienmēr draudzīgais un pozitīvais puisis varētu šādi rīkoties. Protams, viņi abi ir pieauguši cilvēki. Protams, viņi abi izvēlas, kā dzīvot un kā veidot savas attiecības. Bet fiziska vardarbība man ir un paliks nepieņemama.

Varbūt mans sašutums ir tik liels tāpēc, ka pirmo reizi tik tuvu (tik personīgi) saskaros ar šo tēmu. No vardarbības ģimenē cieš ļoti daudz sieviešu, arī bērni, bet, kamēr tie ir anonīmi cilvēki, to visu vairāk var uztvert kā sociālu problēmu, skarbu dzīves realitāti (kas, protams, neatstāj vienaldzīgu, bet tas notiek ar citiem…). Bet, ja tas notiek ar tev zināmiem cilvēkiem, tas ir jau pavisam cits stāsts.

Zinu, ka pāris manus draugus vecāki bērnībā ir pēruši vai citādi fiziski sodījuši. Man par laimi šāds soda veids ir gājis secen. Laikam jau dzīve mani ir lutinājusi. Bet es skaidri zinu, ja būtu situācija, kad mans draugs paceltu pret mani roku, tas uzreiz būtu gals mūsu attiecībām. Jo nevar jau tā "vienkārši" pakrist, lai salauztu degunu, un nevar "nejauši" sagrābt tevi aiz rokām, lai visas rokas būtu vienos zilumos.

P.S. Vai arī tu esi saskarusies ar fizisku vardarbību? Kā tu reaģēji (vai reaģētu) šadā situācijā?

Puspajokam pusnopietni man nesen viena darba kolēģe teica, ka man būtu jānodarbojas ar biznesu. To viņa novērojusi pēc maniem stāstiem par to, kā es kaulējos. Jo es to patiešām daru!

Man pēdējais stāsts bija par to, kā es pārdevu mašīnu. Pircējs (kurš gribēja nokaulēt cenu no 8075 līdz 8000 eiro) nebija spējīgs man nesamaksāt prasīto naudas summu, jo es pateicu, ka es kā sieviete jau tā nodarbojos ar vīriešu darbiem – pārdodu mašīnu, un tie 75 eiro man nepieciešami, lai es nopirktu kleitu. Nu kā lai vīrietis atteiktu kleitu! Nekā. Tā es mašīnu pārdevu par visai smieklīgu summu 8075 eiro.

Vēl pirms apmēram pieciem gadiem es nespēju paklaulēties. Pat tirgū – ja kaut kas maksā tik un tik, tad norādīto summu arī samaksāju. Man vienkārši bija kauns kaulēties. Bet viss sākās kādā dienvidu valstī, kur tūristiem ir nenormāli saskrūvētas cenas. Es ieraudzīju masku. Lielu, skaistu, krāsainu masku, un es zināju, ka man to vajag. Bet viņa maksāja 70 dolāru. Pārdevējs, protams, gribēja, lai es to masku nopērku, un es ilgi viņu grozīju rokās. Pārdevējs pēc kādām pāris minūtēm jau pats nolaida 10 dolārus un turpināja stāstīt, kā tā maska man nesīs laimi. Es tikai klusēju un mēģināju saņemties pateikt to, ko man bija mācījuši: ja tev piedāvā cenu, tad izdali ar 4 un piedāvājies nopirkt. Un tad es pēkšņi izspļāvu, ka pirkšu par 18 dolāriem. Pārdevējs uztaisīja nelaimīgu sejas izteiksmi, kaut ko nopurpināja un aizgāja masku ietīt. Jau pec brīža, kad biju norēķinājusies un maska iesaiņota, viņš laimīgs smaidīja un novēlēja man brīnišķīgu dienu. Tajā mirklī es sapratu, ka šajā kaulēšanās rituālā ir mazliet no teātra un spēles. Kuram stiprāki nervi, labāks stāsts "kāpēc man vajag lētāk/ dārgāk" un tēlošanas spējas. Beigās saprotot, cik daudz naudas esmu ieekonomējusi, varēju teikt, ka maska jau bija darījusi mani laimīgu.

Vēlāk šo teātra un spēles apvienojumu esmu izmantojusi daudz jo daudz. Latvijā, piemēram, gandrīz katram lielākam pirkumam oficiālos veikalos var nokaulēt cenu par 5 – 10%. Gan apelējot pie tā, ka šī ir pagājušās sezonas prece (piemēram, velosipēdiem), gan pie tā, ka tev ļoti patīk, bet nu baigi dārgi un varbūt būtu iespējams kaut vai mazliet atlaidīte (obligāti – žēlas acis). Pie mums bieži vien pārdevēju alga atkarīga no pārdoto preču skaita, tāpēc viņi arī ieinteresēti pārdot.

Vienīgais izņēmums ir mūsu tirgus, kur tantītes pārdod pašu lasītas ogas vai sēnes. Tur es nekad nekaulējos. Bet visādi citādi mēs ar draugiem smejamies, ka drīz es jau būšu tādā azartā, ka kaulēšos pat "Rimi". Tāpēc ja tev pēkšņi gadās gara rinda, kas nekust uz priekšu, paskaties pie kases, vai es nemēģinu kasierei iestāstīt, ka deviņos vakarā nevar būt svaigi ceptas bulciņas, un tāpēc man pienākas studentu atlaide.

Vakar bija savāda diena. Pēcpusdienā tikos ar divām jaunām sievietēm, kas seksu atbalsta tikai pēc laulībām, savukārt pēc intervijas skrēju uz Unas Celmas un Daces Rukšānes filmas Nerunā par to pirmizrādi. Tajā seksa pirms laulībām ir gana.

Lai arī abi vakardienas notikumi pirmajā mirklī var šķist krasi pretēji, pirms aizmigšanas pēkšņi aptvēru, ka manis intervētās meitenes un filmas galveno varoni 30 gadīgo Beatrisi nebūt nešķir siena. Man šķiet, ka viņas ir pat ļoti līdzīgas – diezgan apmulsušas, turklāt mēģina savu pašvērtējumu balstīt uz ārējiem apliecināšanās līdzekļiem. Viena uz īpašas kartītes paraksta solījumu, ka atturēsies no seksa līdz laulībam, otra piecas minūtes pēc šķiršanās no mīļotā izmisīgi (jāatzīst, ka tajā pašā laikā ļoti mērķtiecīgi) metas nākamā skavās. Tie nav stāsti par vīriešiem cūkām, bet sieviešu izvēli un, iespējams, nespēju beigt sev melot.

Vakar arī ievēroju, ka jūs uzsākāt diskusiju par Cosmo aptaujas jautājumu, proti, vai tu gribētu savu nevainību saglabāt līdz laulībām. Pēc sarunas ar jaunajām sievietēm, kas tā ir nolēmušas darīt, un iepazīšanos ar Beatrisi manī vēl vairāk nostiprinājās pārliecība, ka vispirms jau ir jāiemācās mīlēt sevi, jo tad nebūs ar zobiem un nagiem jāaizstāv sava pozīcija. Tev vienkārši tas vairs nešķitīs svarīgi.

Pāris mēnešus nebiju skatījusies televizoru un jūsmoju par lielisko sajūtu, kādu sniedz nepiesārņotas smadzenes. Tāpēc nesen pirms pārvākšanās uz jauno mitekli abi ar draugu spriedām, ka jaunajā mājā kabeļtelevīziju neslēgsim. Vecais aparāts ir, piekabināsim kaut kādu istabas antenu, lai vismaz Panorāmu var redzēt, bet neko vairāk. Filmas skatīsimies caur projektoru, mūzika ir diskos – ko vēl vairāk vajag?

Tomēr televizora nelabais gars (citēju kādu savu draugu, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka televizors ir sātans, kas ievelk un nelaiž vaļā) mums pietuvojās no pavisam citas puses…

Protams, mūsdienās vairs bez interneta neiztikt, tāpēc sākām interesēties par pieslēguma iespējām. Aģents no kompānijas, kura mūsu rajonā vienīgā pārdod pieeju internetam, laipnā balsī mums pastāstīja, ka ņemt tikai vienu pašu internetu mums galīgi neesot izdevīgi. Tik ilgi vārdoja, ka mums reāli pa lēto ne tikai kolosāli kvalitatīvu digitālo televīziju klāt piesviedīs, bet vēl arī mājas telefonu, kamēr sākām minstināties. Draugu vilināja iespēja paskatīties, ko pēdējā laikā rāda ARTE, es sapriecājos, ka paketē ir arī viens spāņu kanāls, kas palīdzētu man atsvaidzināt valodas zināšanas. Telefonu gan mums nebūtu, kur likt, bet, ja jau par velti…

Tā mēs kļuvām par modernā mārketinga "trīs vienā" kārtējiem upuriem. Tagad mums mājās ir ne tikai ļoti nepieciešamais interneta pieslēgums, bet arī pilnīgi nevajadzīgs un ne īpaši glīts tālruņa aparāts un mulsinošs skaits televīzijas kanālu.

Vakar vakarā televizoru ieslēdzām – tieši uz stundu. Smieklīgi, bet no visām 120 plašās pasaules programmām izvēle krita uz LTV 1. „Kaisi nu cūkām pērles,” droši vien teiktu kabeļtelevīzijas kompānijas pārstāvis, ja to redzētu.

Nedēļas nogalē kopā ar draugiem, meklējot patvērumu no tveicīgā laika, aizgājām līdz Daugavai. Pārdaugavā Vanšu tilta kreisajā pusē ir brīnumaina vieta – netālu no krasta ūdenī atrodas vairāki akmens bluķi, pie kuriem senāk tika sieti plosti. Ja no malas izskatās, ka ūdens šajā vietā ir diezgan dziļš, tad patiesībā bez pūlēm var aiziet līdz šiem akmeņiem, uzrāpties augšā, sēdēt un netraucēti vērot saulrietu un Vecrīgas ugunis. Pēkšņi mēs pamanījām, ka ūdenī peld aizvērta pudele.

Tā kā pudele atradās netālu no krasta, viens no draugiem, daudz nedomājot, to izvilka ārā. Pudele bija rūpīgi aiztaisīta, bet iekšā bija balta lapa. Attaisīt pudeli nebija nekādu problēmu, bet ar lapiņas izvilkšanu gan bija ko pacīnīties – beigās nācās pudeli saplēst.

Uz lapas bija šāds teksts:

"Šo vēstījumu pudelē ievietoja un Rīgā, Daugavā pie Saules akmens savā kāzu dienā 2007. gada 11. augustā svinīgās ceremonijas laikā ūdenī palaida Dace un Juris. Laimīgie atradēji, uzrādot pudeli ar šo vēstījumu, pretī saņems pilnu šampanieša pudeli pēc sekojošas adreses…"

Pudeli mēs atradām tajā pašā dienā – 11. augustā. Vēstījums bija peldējis vien pārsimts metrus no Saules akmens labajā pusē līdz Vanšu tilta kreisajai pusei. Tas patiešām bija patīkams pārsteigums. Tagad tikai jādodas pēc šampanieša, vienīgi pudeli, kurā atradās vēstījums mēs gan paspējām saplēst.

P.S. Vai arī tu kādreiz esi nosūtījusi vēstījumu stikla pudelē? Vai atradusi ko līdzīgu?