“Sveiki, man ir problēma, būtu pateicīga, ja jūs ko varētu ieteikt. Manu trīspadsmitgadīgo meitu vakar pameta puisis. Viņam ir 15. Tikšanās bija retas, viņi sazinājās galvenokārt pa telefonu vai sociālajā tīklā, tur arī viņš paziņoja par šķiršanos. Visu vakaru meita ļoti raudāja. Kā es varu palīdzēt bērnam tikt galā ar šo problēmu?” – tādu vēstuli saņēma psiholoģe, divu bērnu māte Svetlana Ripka. Viņa stāsta:
„Es iedevu savu tālruņa numuru un pa telefonu konsultēju šo mammu. Kad teicu, ka vissvarīgākais šādos periodos mammai paciest, izturēt meitas pārdzīvojumus, viņa jautāja: “Atvainojiet, bet, lūdzu, paskaidrojiet, ko tas nozīmē – paciest, izturēt”.
Es atbildēju: “Izturēt – tas nozīmē būt blakus. Būt fiziski, garīgi un emocionāli tuvu meitai šādu pārdzīvojumu brīžos un izturēt asaras, lūgšanos un vilšanos, nevis noliegt viņas pieredzi un sajūtas ar frāzi: “Tev tādu zēnu būs vēl daudz” vai “pati vainīga”, jo māte nezina, ko teikt, vai domā, ka tie ir sīkumi vai nespēj dzirdēt meitas raudāšanu. Izturēt nozīmē – pieņemt meitu tādu, kāda viņa ir. Tas nozīmē būt mammai – cilvēcīgai un mīlošai, neatkarīgi no scenārija”.
7 galvenie mātes principi attiecībās ar pieaugošo meitu
1. Pastāsti meitai par dabiskām fizioloģiskām izmaiņām organismā, lai viņai nerodas mazvērtības kompleksi. Vidējais vecums, kad meitenēm sākas menstruācijas, ir 12-13 gadi un hormonālās izmaiņas organismā ietekmē visas ķermeņa daļas un orgānus. Tāpēc kādai sāk strauji augt krūtis, citai – deguns, kādai pēdas izmērs ātri mainās. Viena paliek apaļīgāka, bet kāda, gluži pretēji, kļūst gara un tieva. Kopumā ne tikai katru mēnesi jāgaida un jājūtas neērti kritiskajās dienās, arī izskats izraisa neapmierinātību. Tāpēc māte mierīgi, vēlams jau iepriekš, stāsta meitai, ka visas pasaules sievietes iziet caur sievišķīgās būtības veidošanās un transformācijas posmu. Visas ķermeņa daļas pēc laiciņa harmoniski izveidosies, ieskaitot degunu, ausis un krūtis. Vēlams pastāstīt piemērus no savas dzīves, vecmāmiņas stāstu par viņas pieredzi pieaugot. Kā mamma pārdzīvoja par izskatu toreiz un kā ar smaidu šodien to atceras.
Noteikti uzsver higiēnu – rūpēties par savu sievietes veselību jāsāk no bērnības. Pusaudža gados meitenes lūdz pavadīt nakti pie draudzenes, dodas uz nometnēm, uz laukiem pie vecmāmiņas, tur mainās ar rotaslietām, kosmētiku utt. Slikta higiēna izraisa ginekoloģiskas slimības, kas savukārt var pāriet hroniskās slimībās un vēlāk sarežģīt grūtniecības iespējamību. Informē par to meitu.
2. Runā par attiecībām starp zēniem un meitenēm. Pubertātes laikā sākas pirmās simpātijas, pirmie randiņi, pirmā mīlestība. Pirmās attiecības atstās savu zīmogu uz visu tālāko sievietes likteni. Ir nepieciešams runāt par šīm attiecībām ar meitu. No paša sākuma izveidot savstarpējas uzticēšanās pilnas attiecības.
Ja meita atklāj savus noslēpumus un pārdzīvojumus, neliec sarunās akcentu uz moralizēšanu un norādījumiem, kā būtu jārīkojas. Uzdod uzvedinošus jautājumus, kas atklātu viņas vārdu un rīcības būtību: “Meitiņ, ko tev nozīmē – satikties? Un viņam? (Ja nezina, lai noteikti painteresējas). Ko tu ar to domā – tagad man ir puisis? Ko tu sagaidi no tādām attiecībām? Kāda ir tava loma tajās? Kā tu jūties tādas meitenes lomā, kurai ir draugs? Kādas jūtas tas izraisa? Kā tu domā – kas tevī viņu piesaistīja? Kādas ir tavas īpašības? Un viņa”? Uzzinot atbildes, jūs abas varēsiet saskatīt jaunus aspektus. Piemēram, satikties viņai nozīmē, ka puisis pēc skolas pavada uz mājām, bet viņam – vakaros skūpstīties. Un tad būs skaidrs, ka viņu cerības un gaidas nav vienādas, kādam būs jāpiekāpjas vai arī jāšķiras. Bet tad šķiršanās iemesls būs visiem saprotams.
Esi dabiska un atklāta komunikācijā ar meitu. Pastāsti par savu pirmo pieredzi, par draudzību ar zēnu, par pirmo mīlestību. Kādi zēni tev patika, kā viņš piesaistīja tevi, vai rakstīja tev dzejoļus, vai tu viņam zvanīji pirmā, vai tev bija draudzene „meiteņu” sarunām, vai māte zināja par taviem pārdzīvojumiem un pieredzi. Uzsver, ka esi laimīga par meitas uzticēšanos un pateicīga viņai par to.
3. Pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir un izrādi savas rūpes, tas kļūs par spēku resursu meitai. Attiecības un draudzība starp meitu un zēnu var sākties un beigties, un tad ir svarīga mātes reakcija – jebkādas meitas pieņemšana, ne tikai tādas, kas smaida vai skaisti deklamē dzejolīti. Paralēli nepieciešams parādīt, ka jebkurām attiecībām ir sākums un beigas. Jā, tā gadās, ka no mums kaut kas atkarīgs, un tā gadās, ka no mums nekas nav atkarīgs. Zēns pieņēma lēmumu pats un nedomā par meitas pārdzīvojumiem. Nekoncentrējies uz negatīvo, atbalsti un uzmundrini viņu: “Tev vēl vesela dzīve priekšā, kaut kur ir cits zēns, kam tu būsi vajadzīga. Vasarā dosies uz nometni un tava sirds būs brīva”. Problēmas pārformulēšana pozitīvā virzienā, mātes apskāvieni dos meitai resursus, kas ir svarīgi katram no mums kritiskās situācijās.
Sniedz meitai ne tikai verbālo atbalstu, bet arī ķermenisko – noglāsti kā tad, kad viņa bija maziņa, mierini, noslauki asaras, noskūpsti, apskauj. Raudošā pusaudze uz brīdi ievilkusi adatas un tev ir laiks satikt savu mazo apvainoto meitenīti, kura kā agrā bērnībā gaida tavu beznosacījumu mīlestību un maigumu. Nenoraidi šīs viņas vājuma minūtes, aizpildi pārdzīvojuma tukšumu ar mātes siltumu un tas dos viņai enerģiju tālākai vulkānam līdzīgajai pusaudzes dzīvei.
4. Nekad nepievil meitas uzticēšanos, neizmanto pret viņu viņas atklātību. Lai kā tev dažreiz negribētos mazliet „iedzelt” meitai, piesaukt viņas kļūdas, nedari tā. Tāda rīcība var uz ilgiem vai pat visiem laikiem aizvērt durvis uz viņas iekšējo pasauli.
5. Parādi, ka pusaudža gadi beigsies. Pārejas vecums ar garastāvokļa svārstībām pieaugošajai meitenei var šķist bezgalīgs. Jebkura traģēdija un vilšanās tiek piedzīvoti pirmo reizi un iepriekšējās pieredzes nav. Mātes piemēri par to, ka šis periods ir ierobežots, ka māte arī šajā laikā pieredzējusi visdažādākās sajūtas un notikumus, ļauj meitenei nejusties nepanesami vientuļai un pamestai. Tas dod cerību, ka arī viņa veiksmīgi pārdzīvos šo periodu, tāpat kā tu. Pastāsti, kā pārejas vecumu pārdzīvoja citas ģimenes sievietes vai tuvas draudzenes, kuras meita zina.
6. Iepazīstini ar jūtām un vēlmēm. Atklāj visas jūtu un emociju nozīmes: “Ko tu jūti tagad? Kad smejies? Kad tu raudi? Un ko tu vēlies – iet uz kino, šokolādi, vienaudžu atzīšanu un vienlīdzības sajūtu vai gribi būt par līderi”?
Meitai jāpalīdz iepazīt naidu, mīlestību un parastu draudzīgu neitrālu komunikāciju. Iepazīstot uzticību, vilšanos, aizrautību, pieķeršanos, greizsirdību un visu ko citu; zinot to, kā šīs sajūtas un vēlmes atšķirt, viņai nedraud apmaldīšanās šo sajūtu mežā turpmākajos gados.
7. Seksuāli izglīto meitu. Vai runāt ar meitu par seksu? Jo ātrāk, jo labāk. Protams, trīspadsmitgadīgi bērni paši var pateikt daudz. Internets, televīzija un akcelerācija dara savu darbu. Tomēr no mātes lūpām šī informācija var likties pārliecinošāka. Un tāda saruna parādīs, ka tu zini – meita aug un tu pieņem viņas pieaugšanu, šādu zināšanu vajadzību, esi gatava konsultēt, ieteikt un atbalstīt, ja viņa pēkšņi lūgtu palīdzību. Tu esi atbildīga par viņas zināšanām. Attaisnojumi, piemēram, – es nezinu, ar ko sākt, varbūt par agru, viņa par to neinteresējas var mierināt kādu laiku. Galvenais, lai nav par vēlu.
P.S. Pusaudzim ir ļoti svarīgi, ko par viņu domā draugi un draudzenes. Vecāku autoritāte atkāpjas otrajā plānā. Bet, kad “dzīve plaisā”, kad “kuģis grimst”, kad “pasaule sabrūk” un pieredzes kā to pārdzīvot nav, mūsu bērni vienmēr nāk pie mums pēc atbalsta, ar cerību, ka kādam brūkošajā pasaulē viņi ko nozīmē un dzīve nokārtosies. Pat ja dzirdi: “aizver durvis! nekas nav noticis!”, meita gaida tavu mīlestību. Ļauj viņai to sajust pilnībā, reiz viņa kļūs par mammu un sapratīs, cik grūti tas ir – pieņemt un izturēt meitas pieaugšanu”.
