Septembris lēni tuvojas noslēgumam, tā pat arī mūsu erotisko stāstu sērija. Šovakar piedāvājam baudīt sērijas 12. stāstu par katras sievietes slēpto fantāziju… Patīkamu lasīšanu!
Lidmašīna nolaidās Jaltas lidostā, un viņi ar Natašu izgāja sakarsētajā, no karstuma viegli vibrējošajā gaisā, ieraudzīja visuresošās ukraiņu tantiņas ar saulespuķu sēklām, snikeriem un dažādiem citādiem niekiem un Viktors sajuta, ka Maskavas sasprindzinājums pamazām norimst.
Faktiski tā bija Natašas ideja – aizbēgt uz pāris nedēļām uz Krimu, paslēpties no nebeidzamajiem telefonu zvaniem, problēmu, piedāvājumu un līgumu lavīnām. Visu naudu jau nekad nevar nopelnīt.
Kāpēc gan Krima, ja būtu iespējams aizlidot uz Kipru un velns vien zina, uz kurieni vēl – kaut uz Antāliju. Tā bija nostaļģija, atmiņas. Tas pārsteidza arī Viktoru pašu: putekļainās, nekoptās ieliņas, muļķīgie, neregulāri kursējošie autobusi, padomju Ukrainas nejēdzīgā arhitektūra, pat apbružātais tvaikonītis “Malahotka” nez kāpēc izraisīja patīkamas izjūtas. Arī karbovancu kurss atļāva padzīvot zaļi, baudīt dzīvi.
Kopā ar citiem atpūtniekiem viņi iespraucās trolejbusā – vēl viena muļķība – un sāka kustēties gar sarkanajām klintīm, akācijām un baltām mājiņām. Divas stundas karstā trolejbusā, kur neviens nepievērš citiem ne mazāko uzmanību, nepagāja velti: Viktorā pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā sakustējās vīrietiskais pirmsākums. Viņš ar patiku vēroja Natašas apaļīgos ceļgalus, kas izaicinoši raudzījās no viegli uzrautajiem svārciņiem un visbeidzot nolika roku uz viena no tiem. Bija patīkami domāt par šauro vagīnu starp kājām tur dziļumā uz sēdekļa. Domas bija drusku juceklīgas un rosīgas -pavisam līdzīgi viņas nerātnajiem matiņiem…
Viņi izkāpa tā saucamajā jaunajā pasaulē, kā jau bija plānojuši. Vieta, kas kādreiz bija bijusi visai respektabla (grāfs Rumjancevs, sārtais šampanietis, Šaļapina grota) tagad nez kāpēc vairs neizraisīja atpūtniekos interesi. Tā likās esam dziļa, nepietiekami civilizēta nomale. Nu, vēl jo labāk! Viņi abi bija pietiekami izbaudījuši civilizāciju tā, ka tā vai līda ārā pa ausīm. Tā tas arī bija iecerēts – padzīvot dabisku dzīvi kaut kur pašā krastā starp klintīm, paņemot līdzi prīmusu, telti, akvalangus un veicot retus pārgājienus uz vietējo veikaliņu, lai sarūpētu Kokakolu vai minerālūdeni. Viņi vēlējās pasauļoties un beigu beigās nodoties seksam pēc patikas. Nataša jau zināmu laiku, kaut arī neuzbāzīgi, sūdzējās par seksa trūkumu. Viņa to, protams, pateica ārkārtīgi delikāti. Patiesībā viņš jau kādus trīs mēnešus viņu apmierināja tikai ar pirkstiem un mēli. Ak jā grūti šodien pelnīt skanošo!
Kāds cits varbūt teiks: nu, tad atsakies no ārkārtīgi saspringtā un riskantā biznesa, izvēlies ģimenes laimi un mājas pavarda siltumu. Bet tā taču nesanāk! Kāds gan tur var iznākt pavarda siltums, ja no otras puses pa visām šķirbām sūksies iekšā nabadzība, bads, un tu kļūsi atkarīgs no katra muļķadesas ar biezāku maku kabatā! Nu nē, bez nicināmā metāla ne soli. Ja viņš būtu bijis trūcīgs, Nataša sen jau būtu nozudusi no redzesloka, bet tagad – masāžisti, makijažisti, vibratori, video… Vispār, ja arī viņam brīžiem sanāk “par īsu”, tad vismaz viņam ir iespēja šos trūkumus kaut kā kompensēt. Bez tam, vērot masturbējošo Natašu, starp citu, ir reta bauda. Tā varbūt pat pārspēj baudu izdrāzt viņu. Pat noteikti pārspēj. Nu, ja tā pilnīgi atklāti, viņš pašu peņa iegrūšanu nekad netika uzskatījis par baudas virsotni. Nepatīkami par to runāt, taču, loceklim ienirstot vagīnā, viņš pat kaut kādā mērā baidās – nē tas būtu pārāk stipri teikts – samulst, saspringst. Tās ir tādas iracionālas bailes. Nē, ne no zobainas vagīnas, protams. Droši vien tās ir bailes no neveiksmes, no fiasko. Kaut gan varētu likties, kas gan tur tik briesmīgs? Kurš kuru uztur? Vai tad viņa nav no viņa atkarīga ar visām panckām?
Viktors pasmaidīja un ar īpašniecisku kustību pavirzīja plaukstu tālāk zem svārkiem uztaustot miklo vagīnu. Tā bija patīkama un nomierinoša doma, un Nataša izturējās atbilstoši, apliecinoši: ja nu viņam sagribējies paceļot zem viņas svārciņiem, paspaidīt slēpto vietiņu vai pat iekļūt tās iekšienē – lūdzu, viņam uz to ir tiesības. Pārāk daudz pateicības viņa ir tam parādā. Jā, arī mācības universitātē viņš apmaksāja, un tā nebija maza summa. Vai viņa ir prostitūta, kurtizāne? Tas ir strīdīgs, sarežģīts un smalks jautājums. Zināmā mērā katra sieviete ir prostitūta, kurtizāne. Viss ir atkarīgs no robežām, pakāpes un pieņemtajām normām. Un vēl no aprobežotības. Labi ir tiem sievišķiem, kas neapzinās savu pārdodamību, svēti tic mīlestībai un visu dzīvi nodzīvo nevainībā. No otras puses nav nekā briesmīgāka par prostitūtu, kas ar rūgtumu atzīst sevi par tādu pērkamu un pārdodamu lupatu. Ar to viss ir zaudēts. Nē, labāk to visu uzskatīt par abpusēji noderīgu simbiozi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Viktors arī kā vīrietis ir pieņemams un ne sevišķi nogurdina ar seksuālu uzmākšanos. Un ja arī reizi pāris mēnešos sakopo spēciņus, kādēļ gan , nepalocīties viņa apskāvienos?
Vispār viņa vienmēr ar neizpratni ir klausījusies draudzeņu jūsmīgajos stāstos par kārtējo brīnišķīgo, neparasto, superspēcīgo drāzēju, locekli, peni un tā tālāk. Viņai pat šķita, ka šajā nenormālajā vēlmē tikt “izdrāztai”, caurdurtai, saplēstai, vai kā to visu sauc sajūsminātas meitenes, ir zināma piedeva mazohisma. Nu kādēļ gan jātop uzsēdinātai uz mieta? Vai gan nav simtreiz labāk, ja vīrietis ir maigs, ja tam patīk glāsti, masāža, masturbēšana, onanēšana, ieaijāšana un viegls reibonis… Ak, visus pasaules locekļus viņa atdotu par bezgalīgu kaķa aplaizīšanas seansu! Un tādēļ – lai dzīvo pus impotentie! Tieši viņi ir centīgi, tieši viņi ir prasmīgi un ar vainas apziņu. No tiem arī virves vijamas…
Viņi izkāpa uz šosejas un devās lejup. Sākuma ceļš bija diezgan plats, pēc tam pārvērtās gandrīz taciņā. Taciņa vijās gar augstu krastmalas klinti simtgadīgu koku ēnā. Dažbrīd caur stumbriem pavīdēja jūra un tad likās, ka tālāk tā paceļas kā mierīga varena siena. Šaurajās cakainajās spraugās starp sudrabaini zaļajām lapām tās krāsa bija vēl zilāka. Zālē, krūmos, vīnogulājā un kokos – visur dziedāja cikādes. Bija karsta bezvēja diena. Viņi novilka apavus un kailās pēdas patīkami dedzināja sakarsusi zeme.
Viktors gāja pa priekšu un laiku pa laikam apstājās pagaidīt, kamēr Nataša viņu panāks.
-Nu ko, karsti?
-Nav nekāda glābiņa! Derētu izpeldēties!
-Nekas, tūlīt būsim klāt. – arī Viktors kāri raudzījās lejup jūras zilgmē. – Tu jau vari novilkt visu lieko – nu, krūšturi, bikšeles. Te taču neviena nav.
Nataša nolika sporta somu putekļos, noslaucīja no pieres sviedrus un, sacēlusi svārkus, norāva biksītes. Ar manikirēto kājas pirkstiņu viņa satvēra auduma kliņģerīti un ielingoja aizā. Abi pieliecās un smejoties vēroja biksīšu lidojumu. Drīz, vicinot spārniņus, tām sekoja arī krūšturis. Pavisam cita lieta, – teica Nataša, sakārtojot drēbes.
Viktors neviļus vēroja viņas stingro, atsperīgo augumu, ko sedza tikai ārkārtīgi plāns vasaras kleitiņas audums. Jā, Gagros kaut kas tāds viņiem tik vienkārši nebeigtos. Tā ir viena no Krimas priekšrocībām: atpūta, nesasprindzinoties, bez nepieciešamības pastāvīgi pierādīt un uzturēt savu vīrietību, bez šīm bezjēdzīgajām tēviņu spēlēm, gaiļu kaujām. Tur, Gruzijā, arī mātītes sāk uzvesties savādāk -vieglprātīgāk un nepārprotamāk.
Viņi jau bija gandrīz nonākuši līdz jūrai un tagad no augšas uzmanīgi noskatīja piemērotu apmetnes vietu. Bija svarīgi, lai līcītis būtu nomaļš, no divām pusēm norobežots ar akmeņiem, lai būtu ērti piekļūt ūdenim un uzsliet telti. Protams, tam visam būtu jāatrodas pēc iespējas tālāk no nekautrīgām acīm. Viņš to tieši tā bija iedomājies – padzīvot kā Paradīzē – kailiem, tikai diviem vien ar jūru, klintīm un sauli.
Viena no taciņām viņus izveda ārkārtīgi mājīgā līcītī, un viņi jau priecājās, kārīgi veroties varenajos viļņos un krasta smiltīs, bet aiz pagrieziena pavīdēja kaut kas dīvains un pazīstams, un Viktors aptvēra, ka viņu priekšā, kādus desmit vai divpadsmit metrus tālāk, guļ pilnīgi kaila sieviete. Ko tur runāt, viņai bija krāšņa figūra: bronzas krāsas iedegums, krūšu smailes, ūdens lāses. Dāma, acīmredzot, bija tikko izpeldējusies. Viena tādā nostūrī un nenieka nebaidās!
Pēc inerces viņi paspēra vēl dažus soļus un ieraudzīja teltis, kaut kādu iedzīvi, un visbeidzot uz akmeņiem vēl dažus kailus sieviešu ķermeņus. Viktoram pat aizrāvās elpa, tik gleznaina bija šī aina, tik skaista kailā miesa. Divas sievietes nostāk it kā miegaini kustējās, berzējās viena gar otru, un Viktoram kļuva skaidrs, ka viņas nododas seksam – bezkaunīgi un atklāti, visu acu priekšā.
-Skaties! – Nataša nočukstēja, pamājot ar roku kaut kur sānis.
Viktors pagrieza galvu un ieraudzīja paštaisītu plakātu: “Večiem ieeja stingri aizliegta! Lezbiešu nometne.”
Lesbietītes… Jā, tas bija interesanti! Viena no meitenēm kā ronis tieši no akmeņiem ieslīdēja ūdenī un viņi no augšas vēroja viņas spēcīgo kāju darbošanos. Viņai pievienojās kāda cita, un ūdenī sagriezās seksa karuselis – ar smiekliem, klaigām un šļakstiem. Nataša skatījās kā noburta. Pārītis starp akmeņiem pa to laiku bija tiktāl iesilis, ka aizmirsa visu uz pasaules. Viņu garie saldkaislie baudas vaidi, likās, varētu uzbudināt pat svēto…
No jūras viņus pamanīja. Atskanēja brīdinājuma svilpiens, un no telts iznāca pamatīga meiča, tērpusies halātā, bet bez biksītēm. Viss liecināja par to, ka šī bocmaniete te komandē. Nekautrējoties kailuma, viņa atlieca galvu un uzmanīgi vēroja neaicinātos viesus.
-Ei, mās, viņa pēkšņi iesaucās viegli aizsmakušā balsī, acīmredzami vēršoties pie Natašas. – Nāc pie mums! Mums te iet forši. Meitenes, skatieties, cik viņa skaista!
Visas pacēla galvu un smaidīja.
-Es emu ar vīrieti, – samulsusi skaidroja Nataša.
-Ak, lai viņš iet, tas mūlāps! Kam viņš tev? Ar mums būs jautrāk! – skanīgi iesmējās slaidā meitene, viegli glāstot augstos gurnus.
Pie mums ir paradīze!
Pārītis uz akmeņiem skanīgi skūpstījās. -Nāc, mēs tevi paglāstīsim! – bocmaniete atkal sauca.
Nataša nolika somu un paspēra dažus nedrošus soļus viņu virzienā.
-Nataša, ko tu?! – izmisīgi iesaucos.
-Kādas Natai actiņas, kā-ādas krūtiņas! -lejā iedziedājās bronzas krāsā iedegusi blondīne.
Nataša arvien drošāk devās pie viņām. Viktors metās viņai pakaļ, mēģinot kaut ko izdarīt, kaut kā pārtraukt šīs šausmas.
-Uz kurieni? Apstājies! – draudīgi iesaucās bocmaniete, un Viktors ieraudzīja viņas rokās divstobreni. – Vai tad tu neredzi? Večiem ieeja aizliegta!
Bet tā taču ir mana sieva!
-Iztiksi! Ļauj viņai no tevis atpūsties. Tajā pat laikā Nataša jau atradās jauno draudzeņu lokā, viņu apskāva, skūpstīja, glāstīja un pamazām izģērba. Bocmaniete palika sardzē, bet apkārt jauniņajai jau bija izveidojies vai vesels spiets. Viņu noguldīja uz dvieļa, no kaut kurienes bija uzradies Viktoram nezināms šķidrums, un Natašu sāka uzmanīgi ierīvēt. Viņa izbolīja acis un drebēja baudā…
Viktors nezināja, ko iesākt. Skriet uz ukraiņu miliciju? Bet lezbisms ar likumu nekad nav bijis aizliegts! Pierunāt Natašu atgriezties? Bet kā? Uzbrukt nometnei? Bet šie sievišķi droši vien atsistu viņa vīrišķīgo uzbrukumu!
Viņš redzēja, ka Nataša arvien vairāk uzbudinās. Viņš pazina šos īsos vaidus un cisku drebēšanu, un pievērtās acis. Viņš redzēja, kā amazoņu pirkstiņi veikli skraida pa Natašas visjūtīgākajām vietiņām, cik brīvi tie iekļūst un iznāk no pludojošās vagīnas. Viņam pat ienāca prātā, ka šie ašie pirkstiņi atgādina bites pie ziedošas puķes.
-Nu, nepārdzīvo tik ļoti! – negaidīti laipni viņu uzrunāja sievišķis halātā. – Viņa atgriezīsies pie tevis. Tikai ļauj viņai atpūsties, ievilkt elpu. Bet pats tu vari apmesties kaut kur tepat tuvumā. Papeldies, pasauļojies.
-Vai drīkst, es paskatīšos? – Viktors kā apburts vēroja rotaļu uz akmeņiem.
– Var! – dziedošā balsī atļāva sievišķis. – Pats arī paonanē – kļūs vieglāk.
Viktors pa pusei automātiski satvēra locekli, izdarījās dažas nedrošās kustības un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka tas ir viens no aizraujošākajiem seksuālajiem piedzīvojumiem viņa nabadzīgajā, nožēlojamajā biznesmeņa dzīvē. Apakšā drāž viņa Natašu, viņa klaigā un lokās uz akmeņiem kā ievainots putns. Viņš sāka dāsni izšļākt spermu un pēkšņi pamanīja, ka viņam pa vaigiem tek asaras – miera un atbrīvošanās asaras…
