Bieži vien mēs dzirdam šausminošas vēstis – bērni tiek seksuāli izmantoti, pazūd, kļūst par upuriem noziedzniekiem… Kā pasargāt savu bērnu?
Eksperti – psihologi un kriminālistikas speciālisti – sniedz rekomendācijas vecākiem, lai pasargātu savus bērnus no noziedzniekiem un kā atvasēm rīkoties riskantās situācijās.
Vecāku dežūru organizēšana
Ja palaižat bērnu pastaigāties vienu pašu, tomēr pieskatiet viņu pa logu vai sarunājiet kopīgu vairāku vecāku dežurantu pastaigu laikā.
Ja jums liekas, ka kāds pieaugušais aizdomīgi bieži parādās spēļu laukumā, pārrunājiet savas bažas ar citiem apmeklētājiem, aprakstiet viņa izskatu.
Jau dzirdot pirmo stāstu no jūsu bērna mutes par kādu pieaugušo, kurš viņam kaut ko ir piedāvājis, runājiet ar citiem vecākiem un organizējiet kopīgu pieskatīšanu bērniem ārpus mājas.
Kā rīkoties, ja redziet vardarību pret bērnu
Mēdz gadīties, ka pedofili, lai iemānītu savos tīklos upuri, izmanto savus nepilngadīgos paziņas. Kā likums, bērni nemana nekā aizdomīga tajā, ka vienaudzis, ar kuru viņi iepazinušies tikai stundu atpakaļ, sauc parādīt “kaut ko interesantu” vai aicina ciemos.
Bieži vien noziedznieks zina bērna vārdu, un tas nav pārsteidzoši. Spēlēs bērni sauc viens otru vārdos – pietiek vien pāris minūšu pastāvēt spēļu laukumā, lai uzzinātu, ka mazo sauc.
Labi audzināts bērns ir pieradis klausīt vecākos – viņš var būtībā kļūt par paša “labās audzināšanas upuri”. Tādēļ jums jāmāca bērnam, ka noziedzniekiem ne vienmēr ir briesmīga seja, viņš var būt pat ļoti patīkams sarunu biedrs. Bērnam to jāatceras un jābūt uzmanīgam ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Paskaidrojiet bērnam – ja pieaugušais vai vienaudzis mēģina pierunāt kaut kur doties kaut ko skatīties vai paspēlēties, bērnam kategoriski jāatsakās, sakot, ka vecāki neatļauj vai viņam tas nav interesanti – lai cik vilinošs piedāvājums neliktos. Un, atnākto mājās, viņam būtu jāpastāsta par cilvēku, kurš viņam kaut ko piedāvājis.
Nereti pieaugušais (vai vienaudzis) ir ļoti uzstājīgs un cenšas “spēlēt” uz bērna jūtām: “Es domāju, ka tu jau esi liels, bet tev, izrādās, mamma neļauj”. Šādā gadījumā bērnam jāmāca teikt un rīkoties, ka viņš uzies pie vecākiem un viņiem pajautās.
Ja bērnam kāds piedāvā uzstāties uz skatuves vai uzņemties filmā, vai piedalīties skaistumkonkursā, jāmāca, lai bērns, nekautrējoties pajautā, kad un kur viņš var kopā ar vecākiem ierasties.
Bērniem jāmāca, ka, redzot mašīnu, kura bremzē blakus bērnam, viņam jāatiet no tās iespējami tālāk un uz visiem jautājumiem, kā atrast kādu ielu, jāatbild, ka viņš nezina. Ja kāds izkāpj no mašīnas, jāskrien pēc iespējas ātrāk prom. Ieskrienot pirmajā tuvākajā pagalmā, bērns var skaļi kliegt: “Mammu!” un pamāt ar roku, it kā būtu ieraudzījis kādu, kuru sauca.
Palaižot bērnu prom no mājām, var sarunāt, ka bērns kliegs, ja viņam uzbruks: ja cilvēku uz ielas nav, vislabāk saukt: “Ugunsgrēks!” Ja cilvēki beidzot pievērsuši bērnam uzmanību, viņam jākliedz: “Mani sauc… mans mājas numurs… manus vecākus sauc…pazvaniet viņiem pa telefonu…”.
Izejot no dzīvokļa, bērnam jāpaskatās pa dzīvokļa actiņu. Ja aiz durvīm redzami svešinieki, vajag pagaidīt, kamēr viņi aiziet vai jālūdz, lai uz ielas pavada pieaugušais.
Jāiemāca, ka bērns nekādā gadījumā nedrīkst atvērt durvis pieaugušajiem, ja jūsu nav mājās. Pat ja tas ir policists vai komunālo pakalpojumu firmas pārstāvis, pastnieks vai kāds paziņa.
Audzināšanas noteikumi, kurus mēs paši pārkāpjam
Mājai, kurā dzīvo bērns, vienmēr jābūt drošai. Vairums noziegumu pret nepilngadīgajiem notiek māju kāpņu telpās vai citur daudzstāvu mājās – pagrabos, liftos. Padariet savu māju drošāku, neskopojieties un iegādājieties domofonu un slēdzenes. Prasiet no namu apsaimniekotāja, lai pagrabs un bēniņi būtu slēgti un citiem nepieejami.
Lūdziet bērnu stāstīt par nepazīstamiem cilvēkiem, kas vēršas pie viņa uz ielas, arī un it īpaši – ja svešais licis glabāt “noslēpumu”. Daudz atkarīgs no tā, cik vecāki ir vērīgi pret bērna stāstīto, kas ar viņiem noticis vai satraucis ārpus mājas.
Protams, par drošību jārunā bērna vecumam atbilstoši. Turklāt noteikumi par drošību regulāri jāpārrunā atkārtoti. Tam vajadzētu notikt mierīgi, ne uzstājīgi. Turklāt vecāki vienmēr ir piemērs bērniem. Atliek tikai vienreiz pašai mammai vai tētim atvērt durvis, nepajautājot, kas tur ir, kā viss, ko viņš mācījis par drošību, būs vējā.
Avots: ria.ru
Bettijai Džo ir 24 gadi un viņa sver gandrīz 300 kilogramus. Ar viņas augumu viņas normālajam svaram būtu jābūt 54 kilogrami, tādā veidā viņas svars tiek pārsniegts gandrīz sešas reizes. Meitene sāka pieņemties svarā pēc tam, kā viņu pusaudzes gados izvaroja. Tagad viņa vairs nevar apstāties.
