Ja neesi nopirkusi biļeti uz rītdienas Zemfiras vai Krisa Rī koncertu, tad no sirds iesaku piektdienas vakaru pavadīt Mākslas akadēmijas karnevālā. Šogad tas notiks 70.(!) reizi pēc kārtas, un, spriežot pēc savas pieredzes, šajā naktī Mākslas akadēmija un tās iemītnieki pieņem visus.

Pēc vidusskolas beigšanas uz Mākslas akadēmijas karnevāliem gāju katru gadu. Visbiežāk gan to izdomāju pēdējā brīdī, tāpēc tērpa izvēlei daudz laika neatlika. Un tad nu izlīdzējos ar izlaiduma kleitu, kuru vienkārši vilku izgrieztu uz otru pusi. Tā kā kleitai odere ir no smalka melna auduma, kas sniedzas līdz pat potītēm, tad koptēls ir gana pārdabisks un romantisks. Savukārt sejas slēpšanai izmantoju dažādas maskas. Un vakara loma gatava!

Patiesībā šogad vienu karnevālu jau esmu izbaudījusi. Kad nupat biju Šveicē, Bernē, tur ielas bija pilnas ar dīvainiem radījumiem: zaļmatainiem klauniem, Skotijas Nesijām, zeltītām princesēm, ABBA-s līdziniekiem un vēl, un vēl. Trīs dienas no vietas (dienu un nakti!) rībēja bungas un skanēja stabules, jo notika gadskārtējais Fashnacht karnevāls.

Ja rītvakar izlemšu aiziet uz Mākslas akadēmijas karnevālu, varu pačukstēt, kādā tēlā mani visdrīzāk varēs sastapt. Fashnacht karnevālā redzēju fascinējošas raganas skaistās tumši zaļās kleitās un greznās cepurēs. Viņām uz pleca bija uzsēdināti mākslīgi melni kaķi un somiņu vietā – plastmasas žurkas. Izskatījās kolosāli!

Pagājušonedēļ, slimojot pa māju, noskatījos visu papildināto Gredzenu pavēlnieka DVD versiju ar apjomīgu komentāru materiālu piedevām. Un jāatzīst, mani beidzot pilnībā apbūra Tolkīna radītā pasaule. Tā jau mēdz teikt – jo vairāk par kādu lietu zini, jo vairāk tā tevi sāk interesēt.

Speciālais DVD izdevums, manuprāt, ir obligāts pirkums visiem Tolkīna un Pītera Džeksona filmas faniem – visas trīs filmas te ir pagarinātajā versijā (katra kādu stundu garāka nekā kinoteātrī redzētā!), milzum daudz informācijas par to, kā filma tapusi, kā arī brīnišķīgas intervijas ar Tolkīna pētniekiem literatūrzinātniekiem, kuras man šķita pats vērtīgākais ieguvums. Jo, protams, Gredzenu pavēlnieku var skatīties kā vienkāršu pasaku, tomēr ir bauda iegremdēties Tolkīna mitoloģijā mazliet dziļāk un ieraudzīt tur visas civilizācijas sapņus un cerības.

Jau vairākas dienas no prāta neiziet kāda brīnišķīga doma, kuru formulējis viens no Tolkīna pētniekiem. Viņš uzsver CERĪBU kā centrālo tēmu visās trīs grāmatās, kas dzen uz priekšu stāsta galvenos varoņus pat šķietami bezcerīgās situācijās. Tolkīns pats esot lietojis frāzi „cerība bez garantijām”. Ar domu, ka izmisumā var atļauties krist tikai tie, kuri bez jebkādām šaubām skaidri zina, kas notiks nākotnē. Tādējādi sanāk, ka izmisums ir ne tikai grēks, bet arī vienkārši absurda kļūda, jo neviens no mums nezina, kas ar mums notiks. Tāpēc vienmēr pastāv cerība! Šo argumentu, manuprāt, laiku pa laikam ir vērts sev atgādināt…

Starp citu, Tolkīns izgudroja arī jēdzienu eucatastrophy jeb antikatastrofa. Ja katastrofa nozīmē piepešu pavērsienu no labā uz ļauno, tad antikatastrofa Tolkīna izpratnē bija pēkšņs, neparedzams notikums, kas kā gaismas stars pāršķeļ šķietami bezcerīgu bēdu un haosa stāvokli. Skaisti, vai ne?

No sirds rekomendēju – šobrīd britu Amazonē (amazon.co.uk) Gredzenu pavēlnieka triloģija maksā 28 mārciņas. Goda vārds – par to ir vērts maksāt daudz vairāk!

Tas notika pirms kādiem diviem mēnešiem. Laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu man pēkšņi piezvanīja kāds sens paziņa N. un piedāvāja piedalīties vienā pasākumā. Precīzāk, man nekas cits neatlika, kā vien piekrist piedalīties, jo viņš teica, ka es esmu goda viesis. Viss notika Mencendorfa namā, kur mani sagaidīja vācu pensionāri – vecuma no pāri 60 gadiem līdz pāri 80 gadiem. Zināju, ka man būs jālasa sava dzeja, bet man pat prātā nevarēja ienākt, ka klausītāji būs vācu tūristu grupa.

Par laimi, man bija arī sava "atbalsta grupa" – mans mīļais vīrs, jo viena pati es to visu nespētu izturēt. Pasākuma pirmajā daļā, kas ilga kādu stundu, N. vāciešiem stāstīja par latviešu literatūru un lasīja (gan vācu, gan latviešu valodā) priekšā dzeju – Čaku, Māru Zālīti, Māri Čaklo u.c. Pensionāri garlaikoti knosījās savos krēslos, viņiem viss notiekošais nemaz neinteresēja, lai neteiktu vairāk, viens kungs bija iesnaudies, kāda cita kundzīte sačukstējās ar blakus sēdošo sirmgalvi. Kaut kur aiz sienas notika bērnu diskotēka, mūzika skanēja uz pilnu klapi un CD ik pa laikam aizķērās. Vācu pensionāri atgādināja skolniekus, kas ar varu sadzīti uz kārtējo garlaicīgo pasākumu skolas aktu zālē.

Pēkšņi vienai dāmai, kas sēdēja pirmajā rindā, iezvanījās mobilais telefons. N. nesamulsa, bet paņēma no viņas mobilo telefonu un sāka nepazīstamajam cilvēkam lasīt priekšā Čaka dzeju. It kā jau bija smieklīgi, bet tas, kas sekoja, mani patiešām šokēja. Kundzīte nemācēja izslēgt savu mobilo – N. to paņēma, nolika uz grīdas un ar visu spēku sita ar kāju. No malas izskatījās, ka viņš sit pa telefonu, bet, pēc tam izrādījās, ka telefons tomēr bija nolikts mazliet tālāk. Pensionāri tā kā nedaudz pamodās, dažs labs iesmējās, un tad jau sekoja kafijas pauze.

Man pēc šīs pirmās daļas gribējās mukt prom, jo, ja jau viņiem nepatika tādas klasiskas vērtības kā Zālīte un Čaks, kur tad vēl mani panti. Bet neko darīt, esmu taču gada viesis. Pensionāri ar garlaikotām sejām klausījās N. stāstu par manu dzeju un dzīvi. Kad pateicu, ka strādāju Cosmo un rakstu par seksu, pensionāri atkal nedaudz sarosījās. Tad sāku lasīt dzeju – diezgan skaļā balsī (lai nomāktu mūzikas troksni aiz sienas un neļautu onkulītim atkal iesnausties). Pēc tam N. ilgi visus tirdīja, lai taču uzdod man kādu jautājumu. Tad viena tantiņa saņēmās un vārgā balstiņā teica: "Tā taču nav dzeja!" N. metās mani aizstāvēt, bet es stāvēju un nezināju, ko man tagad darīt – smieties vai raudāt.

P.S. Solīto lielo honorāru par šo pasākumu gan es vēl joprojām neesmu saņēmusi.

Atzīšos – es to nevaru un nevaru saņemties izdarīt. Es nevaru sevi piespiest regulāri iziet ārā un skriet treniņu. Jā, ir dienas, kad to izdaru, taču ar regularitāti gan tur nav nekāda sakara. Nedēļas nogalē biju aizbraukusi uz Kuldīgas olimpiskā centra vieglatlētikas manēžu, kurā norisinājās 38. Latvijas vieglatlētikas čempionāts telpās. Skatījos, brīnījos un iedvesmojos.

Protams, nekas nevar tā iedvesmot sportot, kā pavasara un vasaras tuvošanās. Ar mani ir tā – tiklīdz jūtu, ka putni sāk čivināt un saulīte silda citādi, manī dzimst sajūta, ka vajag sportot arvien vairāk un vairāk. Man ir paveicies ar to, ka gandrīz visi mani draugi ir ļoti sportiski. Reizēm mēdzam treniņus skriet kopā, reizēm – uzmundrināt viens otru vai pavilkt uz zoba, ja kāds sācis par daudz slinkot. Ir labi, ja ir kāda papildus motivācija, kas palielina tavu gribasspēku pēc darbadienas beigām vēl saņemties aiziet uz baseinu, aerobiku vai vienkārši ārā paskriet.

Mazliet dīvaini, bet fiziskā slodze mani patiesībā nevis nogurdina, bet gan dod jaunus spēkus. Droši vien, ka ar jums ir līdzīgi. Bet interesanti, – kas ir tas, kas jums liek saņemties un piespiest sevi sākt sportot? Un kā tieši jūs sevi uzturat formā?

Šobrīd izplatītākais attiecību un arī ģimenes modelis ir tāds, kurš akceptē partneru individuālo brīvību. Tās galvenais princips – neviens nevienam neko nav parādā. Ja raksturi nesaskan, tad kaut vai rītdien katrs var iet uz savu pusi. Interesanti, ka individuālās brīvības modelis, kas raksturīgs mūsdienu sabiedrībai, būtībā nozīmē brīvību sievietēm. Kas no tā visa izriet?

Sabiedrībā, kurā gan vīriešiem, gan sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas, bieži ir novērojama poliandrija (jā, jā, tā pati daudzvīrība), kad sieviete vienlaicīgi mēdz uzturēt attiecības ar vairākiem vīriešiem, kuri piedalās bērna audzināšanā. Lai arī pirmajā brīdī šis termins saistās ar kādu mežonīgu kultūru, tomēr, gan jau arī tu pazīsti krietni daudz sievietes: darba biedreni, kaimiņieni vai radinieci, kuras uztur labas attiecības ar sava bērna bioloģisko tēvu, dzīvo kopā ar pavisam citu vīrieti, savukārt bērna audzināšanu visbiežāk uztic savam brālim. Citādāk kā par poliandriju šo ģimenes modeli nosaukt nevar.

Spēcīgs arguments poliandrijas saskatīšanai mūsu ģimeņu modeļos, manuprāt, ir arī tas, ka, lai arī notiek attīstība dzimumu lomu dalījumā un, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, jaunie tēvi arvien vairāk piedalās bērna audzināšanā, tomēr ikdienas rūpes par bērniem vēl joprojām vairāk uzņemas māte un arī sabiedrībā valda uzskats, ka mātei ir daudz lielākas tiesības uz bērnu nekā viņa tēvam (šis pieņēmums ļoti bieži ietekmē pat tiesas lēmumus, kad tiek lemts par aizbildniecības piešķiršanu). Turklāt laulība zaudē aktualitāti kā ekonomisks un sociāls institūts, jo sieviete pat ar bērnu var izdzīvot viena, nesaistoties ar kādu legāli fiksētās attiecībās. Līdz ar to jautājumos, veidot vai neveidot ģimeni, ar ko to darīt, noteicošā loma ir sievietes viedoklim. Re, izvēle ir mūsu rokās.

Šorīt ieslēdzu radio un, dzirdot pieminam mīlētāju dienu katrā otrajā teikumā, aizdomājos par iemesliem, kāpēc es personīgi to nekad neesmu svinējusi. Laikam galvenokārt tāpēc, ka šie svētki Latvijā ieviesās laikā, kad jau biju pietiekami apzinīgā vecumā, lai man pietiktu drosmes atzīties mīlestībā arī jebkurā citā dienā.

Kad vēl mācījos pamatskolā, tad gan 8.marts (kas tolaik lieliski pildīja visas Valentīndienas koķetās funkcijas) bija diena kalendārā, kuru neprātīgi gaidīju un no kuras arī šausmīgi baidījos. Tai rītā, ejot uz skolu, sirds dauzījās kā negudra. Es zināju, ka klases zēni būs nolikuši uz meiteņu galdiem nīkulīgas sarkanas tulpītes un romantiskas apsveikumu kartiņas. No tā, cik parakstu būs tajā kartiņā, bija atkarīgs mans pašvērtējums. Tātad mani mīl tik un tik zēni.

Pāris nedēļas pirms tam – Armijas dienā, mēs, meitenes, bijām sagatavojušas aptuveni līdzvērtīgu „pārsteigumu”. Šī spēlīte gadu no gada atkārtojās kā tāds rituāls. Mainījās tikai spēlētāju kombinācijas. Abās šajās dienās bija oficiāli pasludināta atļauja paust simpātijas pret pretējo dzimumu. Jebkurā citā dienā tas būtu bijis pārāk riskants pasākums.

Tagad esmu pieaugusi un priecājos, ka varu izrādīt savas jūtas 365 dienas gadā. Sauciet to par snobismu, tomēr es nevaru sevi piespiest kolektīvā vienotībā ar vēl dažiem simtiem tūkstošu citu romantiķu patētiski atzīties mīlestībā cilvēkam, kurš man nozīmē daudz vairāk par Valentīndienas šokolādes sirsniņu balagānu.

Nesen redzēju kādu ļoti interesantu raidījumu – vēsturiski dokumentālu apskatu par stjuartes profesiju. Atzīšos, ka piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem ne īpaši patīk lidot – no lidojuma man vairāk stresa nekā prieka, tāpēc vismaz no sākuma sev apkārt gandrīz neko neievēroju. Un stjuartes man asociējas tikai ar būtnēm, kas stāsta un rāda, kā rīkoties lidmašīnas avārijas gadījumā, tādējādi uzdzenot vēl lielāku paniku. Tomēr šis nebūs stāsts par lidošanu un bailēm, bet gan par bezbailīgajām stjuartēm, kurām ik dienu ir jāstrādā augstu, augstu debesīs.

50. gados, kad lidot ar lidmašīnu varēja atļauties tikai ļoti elitāra publika, stjuartes profesija kļuva gluži vai par katras jaunas meitenes sapni. Tika izveidotas daudzas speciālas skolas, kurās varēja apgūt visas iemaņas, kas nepieciešamas šai prestižajai profesijai. Stjuartei bija jābūt skaistai, noteikti slaidai, gudrai, smaidīgai, izpalīdzīgai… Stjuartes nedrīkstēja pieņemties svarā (ne par gramu!) un viņām bija jāvalkā speciālas korsetes, lai izskatītos perfekti un nevainojami. Nu īsts skaistuma kults.

Puķu bērnu laikā – 60. gados stjuartēm tikai veidoti ļoti izaicinoši un krāsaini tērpi, bija pat speciālas papīra kleitiņas (ar krāsainām puķēm), kuras tika vilktas lidojuma laikā , bet pēc tam vienkārši saņurcītas un izmestas miskastē. Lidojums bija īsti svētki – skaistas, jaunas meitenes īsos svārciņos, dzērieni, garšīgas uzkodas, labs garastāvoklis un nekāda pamata uztraukumam (par iespējamo avāriju vai terorisma draudiem).

70. gados stjuartes kļuva par īstu seksa simbolu – viņu svārciņi bijuši jau tik īsi, ka pastiepjoties uz augšu, pasažieru-vīriešu acīm esot atklājies visai pikants skats. Avio kompāniju reklāmās stjuartes, tērpušās seksīgos peldkostīmos, aicināja vīriešus lidot kopā ar viņām (starp citu, stjuartes nedrīkstēja būt precējušās!). Vīrieši nereti arī "palaida rokas", bet šajā ziņā stjuartes bija bezspēcīgas. Līdz ar pirmajiem terorisma draudiem – kaut kad 70. gadu beigās, kad kāds psihiski nelīdzsvarots vīrietis lidmašīnā izvilka pielādētu ieroci (un ar stjuartes palīdzību šī draudīgā situācija tika novērsta), sabiedrība beidzot saprata, ka stjuartes ir ne tikai skaisti "zaķi", kas lidojuma laikā iznēsā dzērienus un priecē vīriešu acis, bet gan īstas profesionāles, un ka stjuartes profesija ir ne tikai "lidināšanās pa gaisu", bet nopietns un visnotaļ bīstams darbs.

Teikšu godīgi – līdz šim man pavisam tiešā veidā nebija nācies saskarties ar jauniem džekiem, kuri kaut kādā veidā ir no kā atkarīgi. Alkohols, datorspēles, totalizatori, spēļu zāles un tādā garā. Tomēr Cosmo interneta lapas diskusijās šādas atkarības ir gandrīz otrais biežākais temats, par kuru stāsta/ uztraucas meitenes.

Lasot kādu sarunu par puiša aizraušanos ar pārāk biežiem spēļu zāles apmeklējumiem, sāku prātā pārcilāt savu paziņu loku un, jā – atradu līdzīgu gadījumu. Atceros, ka nesen, iepazīstoties ar kādu jaunu paziņu draugu, teju pirmais jautājums, ko gribēju viņam uzdot, bija: "Tu taču ar viņiem neej spēlēt automātus?". Manā gadījumā atbilde bija "Nē", un es šo tematu ātri vien liku mierā. Tomēr joprojām uzskatu – ja puisis atzītos, ka regulāri ar draugiem apmeklē spēļu zāles, mans viedoklis par viņu izveidotos pavisam citāds.

Protams, aizraušanās ar azartspēlēm ir nopietna slimība, tomēr pēc mana skatījuma ir vēl vesela kaudze ar problēmām un netikumiem, ar kuriem aizraujas apkārt sastopamie brīvie puiši :). Piemēram, tā pati tusēšana un alkohols. Situācija sekojoša: Tu klubā iepazīsties ar superīgāko vīrieti, jūs sākat veidoties kā pāris. Tomēr, ja sākumā tev patika, ka katru nedēļas nogali jūs joprojām turpināt apmeklēt klubu un satikties ar viņa draugiem, tad pēc trim mēnešiem tev sāk gribēties pavisam ko citu – to, ko var definēt kā mierīgu ģimenes dzīvi. Viss ir labi, ja viņam ir tāpat. Bet ja nu nē? Ja viņš nav gatavs atteikties no sava iepriekšējā dzīvesveida, kurā nozīmīgu lomu ieņem šī tusēšana un alkohols? Ko tad?

Protams, cilvēki ir dažādi. Ir vīrieši, kuri iemīlas un meitenes dēļ gatavi atteikties no jebkā (un, kas svarīgi, pēc tam ar savu izvēli ir apmierināti un meitenei visu turpmāko kopā būšanas laiku nepārmet, ka viņa, redz, puisi piespiedusi mainīt dzīvesveidu), ir vīrieši, kuri atsakās no tusēšanas meitenes dēļ un pēcāk ir dziļi nelaimīgi par to, ka tā noticis. Ir arī tādi, kuri vienkārši savā dzīvē neko nemaina un iet jau pa iemīto taciņu. Katrā ziņā, ja arī tu esi nokļuvusi līdzīgā situācijā, noteikti tev novēlu, lai izrādītos, ka tavs vīrietis pieder pie pirmā manis aprakstītā tipa! 🙂

Ja vieniem harmoniju un klusu smaidu var ienest, piemēram, austrumu reliģijas, tad man tādu izdevās iegūt Šveicē. Pagājušajā nedēļā tur baudīju ziemu un kaifoju par to, ka dienā vienīgais izaicinājums man bija paspēt uz vakariņu laiku tikt lejā no slēpošanas trasēm. Es biju īsts mietpilsoņa paraugs!

Brokastis – astoņos no rīta, autobuss uz kalnu – astoņas minūtes pāri deviņiem, pirmā iečekošanās pacēlājā – divdesmit minūtes pāri deviņiem, divu stundu ilga sauļošanās 2000 metru augstumā – no vienpadsmitiem līdz vieniem, pošanās lejā no Alpu virsotnēm uz pansiju ielejā – ap trijiem, duša – pēc pieciem, vakariņas – sešos, pēc tam vakara pastaiga pa ciemiem un jau desmitos dziļš miegs. Īsāk sakot, sešas dienas manā parasti tik haotiskajā ikdienā beidzot bija režīms, kuru es no sirds izbaudīju. Sports, regulāras ēdienreizes un izslēgts mobilais telefons ir tās lietas, kuras Rīgā man ir krietni par maz.

Interesanti, ka pirms ceļojuma par šo tematu runājām redakcijā. Elīna posās uz ASV, savukārt es uz savu Šveici. Kad teicu, ka man ļoti gribētos kādā no Alpu virsotnēm pāris stundas vienkārši sēdēt un nedarīt neko (lasi – sauļot seju), Elīna teica, ka viņa tā nevarot, ka neesot iespējams tā vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Šķiet, vēl kāds no redakcijas minēja, ka tā esot velta laika izšķiešana. Tagad, kad esmu atpakaļ, varu apgalvot, ka tas ir iespējams un, manuprāt, tā ir dabiska meditācijas forma, kuras prasmi steigas pilnajā ikdienā mēs sevī diezgan vardarbīgi apspiežām vai pat esam aizmirsuši. Cik gan daudzi no mums vēl mūsdienās prot tā skaisti nedarīt neko (nav runa par slaistīšanos) un izbaudīt mirkli?

Starp citu, brīvdienu laikā neizlasīju ne rindiņas no detektīvromāna un augstskolas materiāliem, kurus biju paņēmusi līdzi. Tiem pieskāros tikai tad, kad lidoju atpakaļ uz Rīgu. Tad, kad manī atkal sāka mosties teicamnieces sindroms un "man-visu-vajag-paspēt" drebulis, kurš ceļojuma laikā bija veiksmīgi iemidzināts.

Šausmīgi nepatīk tā saucamā „draugu būšana” darba lietās. Ideālā variantā darbā vajadzētu profesionālas un neitrālas attiecības, kurās draugus iekšā nejaukt. Taču tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa cilvēku, ar kuriem jebkad esmu kopā strādājusi, kaut kādā veidā ir bijuši savstarpēji saistīti arī kā draugi. Rīga ir maza.

Nesen kolēģis man vaicāja, vai es nezinu kādu uzticamu un apzinīgu darbinieku atbildīgam amatam. Kad viņš bija nosaucis virkni nepieciešamo zināšanu un īpašību, kuras viņš sagaida no jaunā darbinieka, es uzreiz atcerējos savu draudzeni no studiju laikiem. Iedevu viņam draudzenes telefona numuru un teicu, lai droši zvana, ka viņa noteikti būs ieinteresēta.

Pēc tam vairākas dienas mocījos no sajūtas, ka esmu šai situācijā kaut kā iesaistīta. Draudzene man zvanīja un satraucās, ka pagaidām tā arī neviens vēl viņai neesot devis nekādu ziņu, vai es kaut ko nezinot. Atklāti pateicu, ka nezinu vis un labāk arī nemēģināšu neko noskaidrot. Par laimi kolēģis viņai tomēr piezvanīja un pārrunas risinoties cerīgi… Un atkal! Lai arī kā es priecātos, ja draudzenei izdotos vienoties par jauno darbu, lai kā es būtu par visiem 100% pārliecināta par viņas atbilstību amata prasībām, man nepatīk tā atbildības sajūta, no kuras nav iespējams izvairīties, iesakot kādam savu draugu. Un ja nu viņi nesastrādājas? Un ja nu manai draudzenei šis darbs nepatīk?

Zini jau zinu, patiesībā man gar to nav nekādas daļas – visi pieauguši cilvēki, kas spēj pieņemt pareizos lēmumus. Galu galā paziņu tīkls vienmēr ir bijis vispopulārākais resurss, kur cilvēki meklē darbiniekus, jo draugu atsauksmes ir visātrākais veids, kā iegūt informāciju par nepazīstamu cilvēku. Tā nu es sevi mierinu un turu īkšķus par savu draudzeni, lai viņai izdodas.

Kā tu domā – vai draugi un darbs ir savienojamas lietas?

Intuīcija vispār ir tāda ļoti smalka padarīšana, tāda nedefinējama izjūta, dīvaina priekšnojauta vai, kā citi to dēvē, sestais prāts. Es nezinu, vai man ir laba intuīcija, jo bieži vien mana iekšējā balss ir mani maldinājusi vai "sastāstījusi" galīgākās muļķības. Bet vienā lietā intuīcija gan līdz šim mani nav pievīlusi. Stāsts ir par manām draudzenēm un viņu izvēlētajiem puišiem. Tāda visnotaļ "kutelīga" tēma, vai ne?

Kad kādai manai draudzenei uzrodas jauns puisis – man, protams, uzreiz (ak, šī sieviešu ziņkārība!) gribas redzēt, kā viņš izskatās, uzzināt, kā viņi abi iepazinās, saprast, kas viņš par cilvēku utt. Sākumā viss tiek turēts lielā noslēpumā un tad pienāk tā lielā diena, ka draudzene kopā ar savu otro pusīti "iziet tautās". Un pēc tam seko slepenais jautājums: "Nu, ko tu domā? Kā tev viņš?"

Un pāris reizes man ir bijusi iekšēja sajūta, ka man draudzenes jaunajā puisī kaut kas ļoti nepatīk (ne jau vizuāli, bet gan "pēc būtības"). Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem pirmais iespaids ir ļoti svarīgs. Protams, ne jau man ar šo cilvēku būs jādzīvo kopā un, no vienas puses, tas nepavisam uz mani neattiecas. Bet iekšējā balss dara savu…

Tikai vienu reizi es esmu atzinusies draudzenei un izstāstījusi par savām sajūtām. Parējās reizes esmu noklusējusi, tomēr visos gadījumos draudzeņu attiecības ir beigušās ar krahu. Nezinu, vai tā bijusi intuīcija vai vienkārši sakritība, bet fakts paliek fakts.

P.S. Un kā tev ir ar intuīciju?

Vienmēr esmu centusies dzīvot tā, lai gūtu pēc iespējas vairāk labu emociju. Vienmēr katrā no jauna satiktā cilvēkā mēģinu atrast labās īpašības un lietas, kas piesaista. Laika gaitā pati sev esmu pierādījusi – mēģinot saskatīt labo, pasaule visapkārt kļūst pozitīvāka un krāsaināka un dzīvot ir daudz priecīgāk.

Šķiet, ar katru jaunu tikšanos manī kas izmainās. Mana būtība un domas veidojas kā mozaīka no citu cilvēku rakstura un domu gabaliņiem. No kāda es paņemu uzņēmību un vēlmi cīnīties, no kāda – mieru un mīļumu, savukārt vēl no cita – prieku par ikdienišķām lietām. Jā, iespējams, visā šajā mozaīkas tapšanā esmu nedaudz pazaudējusi pati sevi, tomēr saprotu, ka man tas ir svarīgi – izveidoties tādai, kādu mani veido man nozīmīgie cilvēki.

Un ziniet, kas man liekas ļoti jauki? Tas, ka arī mani draugi un paziņas prot no citiem aizgūt labās īpašības vai ieradumus. Viens iemācījies neuztraukties par lietām, kuras tāpat nevar izmainīt, cits – beidzot turēt kārtībā savu dzīvokli un piespiest sevi nomazgāt traukus uzreiz pēc ēšanas.

Jā, protams, ir lietas vai īpašības, par kurām tā uzreiz nevar pateikt – šis aizgūts no tā un tā. Tomēr es par dažām lietām zinu pavisam skaidri – es apzinos, kāpēc dzeru tieši kumelīšu tēju vai kāpēc veikala plauktā roka stiepjas tikai un vienīgi pēc melleņu jogurta. Ir labi apzināties, ka kaut kur uz pasaules ir cilvēki, kuri pasmaidītu, ja zinātu, ka es tā daru viņu dēļ.

Kad policijas uzmanība tika vērsta uz šobrīd nosacīti notiesātā Dzintara Jansona, maigi izsakoties, neveselīgo interneta komunikāciju ar mazgadīgām meitenēm, mūsu likuma sargi sākotnēji atteicās ierosināt lietu ar aizbildinājumu, ka vīrieša seksuālajos aicinājumos bērniem nesaskatot nozieguma sastāvu. Bet, kad pāris „ārvalstu pilsoņu” ar slimu fantāziju parādīja ar pirkstu uz operas izrādes plakātu, modrā Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde iztapīgi metās novērst tik kliedzošu bērnu pornogrāfijas propagandu.

Kad šī ziņa pagājušonedēļ parādījās Delfos, pirmajā mirklī nespēju noticēt, ka tas nav joks. Izrādījās – nav vis. Likuma sargu iebiedēta, LNO plakātu žigli novāca. Par spīti tam, ka spēja ļoti sakarīgi paskaidrot kailā Pinokio ideju izrādes reklāmā. Plakāta autore Katrīna Neiburga, kuras pašas dēls ir redzams „skandalozajā” fotogrāfijā, mākslas darba aizliegumu pilnīgi pamatoti nosaukusi par atklātu ņirgāšanos.

Dzintaram Jansonam piespriesti pieci gadi nosacīti, bet vairākām divpadsmitgadīgām meitenītēm, kuras sarakstījās (viena no viņām pat satikās) ar perverso onkuli, uz visu atlikušo mūžu paliks atmiņas par pazemojošu seksuālu uzmākšanos.

Savukārt par Katrīnas Neiburgas mazajam dēlēnam nodarīto psiholoģisko traumu būs atbildīga Valsts policija – reiz viņš uzzinās, ka viņa nevainīgajā bezdzimuma muguriņā policistu kungi saskatīja pornogrāfiju… Eņģeļu nevainības laikmets beidzies?

Atzīšos, ka pirms kāda laika biju diezgan aizrāvusies ar taro kāršu tulkošanu. Kāds mans draugs (starp citu, puisis) man tik ilgi par to visu stāstīja, ka es izdomāju pamēģināt. Viņš man arī palīdzēja nopirkt šīs kārtis un parādīja, kas un kā jādara. Pēdējo reizi taro kārtis manās rokās bija pirms kādiem diviem mēnešiem (pēc vairāk nekā gada pārtraukuma), kad mana draudzene ļoti lūdzās, lai izlieku. Un tieši tad es sapratu, ka vairs negribu ar to nodarboties.

Bet savulaik man pat bija izveidojies tāds kā savs “klientu” loks. Vismaz reizi nedēļā kāda draudzene uzprasījās uz taro kāršu seansu. Parasti mēs no sākuma papļāpājām un tad, kad tika izliktas kārtis un es sāku tās tulkot (ar grāmatas palīdzību), gandrīz visa mūsu saruna parādījās taro kārtīs. No malas varētu šķist, ka es speciāli no sākuma “izvilinu” informāciju, lai pēc tam varētu visu tā smuki pastāstīt, bet tā jau nu gluži nebija. Es to visu vairāk uztvēru kā tādu nopietnu sarunu ar padziļinātu analīzi, vienmēr atceroties (un stāstot arī citiem), ka tās ir tikai izvēles iespējas un nevis simtprocentīga taisnība un nākotnes pareģošana.

Ceru, ka tagad neuzskatāt mani par kaut kādu raganu vai burvi. 🙂 Visinteresantākās bija tas, ka reiz izliku taro arī savam tagadējam vīram. Mēs bijām nesen iepazinušies un toreiz es viņu uztvēru tikai kā labu draugu. Un bez nekādiem zemtekstiem es viņam stāstīju, ka viss viņa dzīvē būs labi, ies tikai uz augšu, viņš satiks jauku meiteni un, iespējams, izveidos ģimeni. Es nekādā gadījumā nedomāju, ka šī meitene varētu būt es pati. Tas laikam ir bijis mans visskaistākais pareģojums. Un tāpēc punkts un beigas. Taro kārtis man vairs nav vajadzīgas.

P.S. Vai tu esi kādreiz saskārusies ar taro? Un ko tu par to visu domā?

Jautājumos, kas saistīti ar zālēm, pārtikas piedevām un tautas medicīnu, es varu kļūt pilnīgi frīkaina. Man nepatīk dzert zāles, jo tā man šķiet ķīmija, bez kuras visbiežāk var iztikt. Tāpat es nelietoju pārtikas piedevas. Toties tautas līdzekļus es esmu ar mieru izmēģināt gandrīz jebkurus.

Mani vienmēr ir vadījusi doma, ka mūsu senči ārstējās tikai ar tautas līdzekļiem. Viņi bieži vien vadījās pēc principa, ka dzīvam organismam – cilvēkam – vislabāk var palīdzēt tas, kas nācis no dzīva organisma, pārsvarā augu valsts. Un smejies vai raudi, bet ja agrāk es mēdzu ātri vien saķert visādus vīrusus un citas zarazas, tad kopš es dzeru visdažādākās zāļu tējas, mana imūnsistēma ir daudz stiprāka.

Es vakar iedzēru (atklāti sakot, arī šodien) bebra pautu uzlējumu. Imūnsistēmas stiprināšanai un enerģijas atgūšanai pavasarī. Meitenes, mani pārliecināja viena sieviete, kas par tautas medicīnu zina visu, un viņa to bija pagatavojusi. Man no sākuma likās, ka es to nevarēšu, bet, atklāti runājot, nekas traks. Drausmīgi smird, bet, tā kā es bērnībā gribēju kļūt par dakteri, tad pierunāju sevi saņemties. Rūgts. Bet, salīdzinot ar to, cik dažreiz rūgta šķiet dzīve, šis trieciens pa garšas kārpiņām ir nieks.

Tagad gaidu ietekmi. Ai, gan jau par bebru nekļūšu. Un viss pārējais vai nu atvairīs gripu, vai arī vismaz nenodarīs nekādu ļaunumu.

Man bija tas gods pārstāvēt Cosmopolitan žūrijā, kas lēma par to, kuriem cilvēkiem pasniegt Latvijas Stila un Modes balvas 2007. Esmu izdarījusi savu izvēli, taču vēl nezinu, kuri 6. februārī taps nosaukti par Stilīgāko aktieri, Gada top-modeli vai Gada modes mākslinieku. Bet vismaz šīs vērtēšanas rezultātā esmu sev noformulējusi, ko es saprotu ar jēdzienu "stilīgs". Un tas nav maz 🙂

Patiesībā vēl nesen smīkņāju par stilīguma piesaukšanu pa labi un pa kreisi, jo biju pārliecināta, ka nevar uz vienas kārts likt, piemēram, Deividu Bekhemu (tas ir, smukpuisīti ar perfektu matu griezumu) un Pītu Dohertiju (džeku, kuram allaž izskats ir kā paģiru rītā). Taču, vērtējot mūsu populāros cilvēkus, atklāju, ka pati bez minstināšanās Agnesei Zeltiņai lieku blakus Ingu Alsiņu un Mārim Verpakovskim – Mārtiņu Rubeni, tas ir, cilvēkus, kuri bieži tērpjas slavenāko Itālijas zīmolu drēbēs, nešķiroju no tādiem, kuri neizvēlas šīs kategorijas apģērbu. Man vienlīdz labi patīk tie, kuri padusē ir iežmieguši Valentino somiņu, un tie, kuri pār plecu ir pārmetuši indiešu tārbu. 

Un tad es sev noformulēju, ka, protams, stilīgumu bieži vien var piedēvēt tiem cilvēkiem, kuriem ir ķēriens un gaume(!) sakombinēt slavenu dizaineru darinājumus vai padodas eleganta sekošana jaunākajai modei, taču uz mani lielāku iespaidu atstāj tas, ja cilvēks godam spēj "nest" savu ārējo tēlu un ir ar to harmonijā. Nu ir taču cilvēki, kuri, lai vai kādās Dolčēs un Gabbanās staigātu, izskatās neveikli un samocīti – lūk, viņi, manuprāt, nespēj iznest apģērbu, kuru ir uzvilkuši mugurā.

Savukārt populārajiem cilvēkiem es esmu izvirzījusi vēl vienu prasību – lai viņi ne tikai svētku reizēs atceras, ka noteikts stāvoklis sabiedrībā un nodarbošanās pieprasa arī zināmu dresskodu pat nakts vidū (tieši tāpēc neciešu, ka daudzi mūziķi uz skatuves kāpj kā no brīvdabas piknika atnākuši. Johaidī, skatuve pieprasa pārdomātu tēlu!). Manuprāt, tieši šī noteikuma ignorēšana ir iemesls tam, ka katru gadu par stilīgajiem Latvijā tiek nosaukti gandrīz vieni un tie paši cilvēki (Andris Bulis, Renārs Kaupers, Maija Silova utt.). Jo pārējie vienkārši savam stilam nepievērš uzmanību un ģērbjas kā pagadās. 

Kā domā Tu?

Nesen viesībās pļāpājot ar kādu augstskolas pasniedzēju, mani ieinteresēja viņa viedoklis par to, kādai būtu jāizskatās maģistrantūras studenta ikdienai. Es nespēju iedomāties, ka kāds Latvijas students spēj atbilst šīm prasībām.

Maģistrantūras studentam pēc Latvijas izglītības likuma (aprēķinot pēc kredītpunktiem) studijām būtu jāvelta 50 stundas nedēļā, respektīvi, 10 stundas dienā, ja pieņemam, ka brīvdienas ir jārezervē atpūtai. Tātad, ja students visu pirmo dienas pusi pavada lekcijās, pēc tam viņam būtu jādodas uz bibliotēku un pāris stundas jāpavada tur. Pēc tam lasīšana un studēšana jāturpina mājās. Vēlu vakarā viņš uz pāris stundām varbūt dodas piestrādāt bārā, bet pēc tam iet mājās un liekas gulēt. Un nākamajā rītā viss sākas no gala.

Protams, arī šis pasniedzējs zina, ka tas ir ideālais scenārijs, pēc kura viņš pats vairākus gadus ir studējis Kembridžā, jo saņēma stipendiju (un tajā dzīves posmā viņam neesot bijis laika izlasīt nevienu uz studijām tieši neattiecināmu grāmatu). Latvijas apstākļos mēs, šādi dzīvojot, ātri vien atdotu galus, jo mums vienkārši nebūtu, ko ēst.

Taču es ļoti labi saprotu arī viņa bažas par straujo izglītības līmeņa krišanos. Vismaz šis pasniedzējs apgalvo, ka mūsu studenti strauji zaudē konkurētspēju ar studentiem citās Eiropas valstīs. Mēs vienkārši izlasām mazāk un zinām mazāk. Arvien biežāk sanāk tā, ka uz augstskolu aizstaigājam kā uz kaut kādiem kursiņiem. Nu kurš, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka līdz ar maģistra grāda iegūšanu ir kļuvis par savas nozares Speciālistu ar lielo burtu? Ja godīgi, es nevaru.

Sestdien man pirmo reizi mūžā tika veikta neliela operācija. Biju nobijusies ne pa jokam, kaut gan jau sen zināju, ka tas ir jāizdara un viss. Vēl biju uztraukusies tāpēc, ka mans ķirurgs būs vīrietis. Godīgi sakot, ar ārstiem es esmu uz “Jūs”, bet no dakteriem-vīriešiem vispār mēģinu izvairīties. Taču pēc sestdienas manas domas ir mainījušās. Un tikai uz labo pusi.

Viss jau ir atkarīgs no cilvēka, bet laikam viena no labākajām ārstu-vīriešu īpašībām ir spēja pajokot pat ļoti saspringtā situācijā. Un spēja saglabāt vēsu prātu, kontrolēt situāciju. Jo tad ir daudz vieglāk aizmirst lielo baidīšanos un ļauties notiekošajam. Tā notika arī ar mani. Un tad arī viss mans šķietamais mulsums bija kā ar roku atņemts.

Vēl biju patīkami pārsteigta, ka ārsts bija daudz uzmanīgāks un maigāks (ja tā var izteikties) nekā mana ārstējošā daktere (kaut gan arī viņa ir ļoti laba un profesionāla). Tā kā nu visa operācija man šķiet tikai tāds nieks vien. Un man ir prieks, ka mani līdzšinējie aizspriedumi pret ārstiem-vīriešiem ir zuduši. Visticamāk uz visiem laikiem!

P.S. Kā ir ar tevi? Vai tu dod priekšroku dakterim-vīrietim vai sievietei? Un vai mulsti no ārsta-vīrieša?

Ir kāds TV ziņu varonis, kas mani sajūsmina. Tas ir Aivars Lembergs. Tad, kad pret viņu nebija uzsākta tiesvedība, viņš bija kaut arī vienmēr šarmants, bet mūžīgi par kaut ko taisnojās vai kaut kam pretojās. Bet, kopš viņš regulāri ierodas tiesu zālēs fanu pulciņa vadībā, viņš katru reizi televīzijā izskatās pēc zvaigznes.

Vienmēr žilbinošs smaids, optimisms un omulība, miesassargu (vai apsardzes) ielenkums un ziedu klēpis rokās… Sakiet vēl, ka sliktāk, nekā Holivudas zvaigzne pašā karjeras plaukumā. Tieši ziedu klēpis man patīk visvairāk – katrā ziņu sižetā tā kā uz kāzām. Fantastika! Paradoksāli, cik daudz mīlestības (jo ko gan citu nozīmē šie ziedi) Lembergs dabū sajust tieši tad, kad pret viņu tiek gatavota apsūdzība.

Kļūst mazliet baisi, jo šonedēļ piepildīju savas Jaungada apņemšanās. Pirmkārt, atradu jaunu tenisa treneri, jo iepriekšējā gaida bērniņu, un tagad no treniņiem atkal neizsprukšu. Otrkārt, iestājos maģistrantūrā. Kāpēc es "cepos" par to visu? Tāpēc, ka vismaz šobrīd man vairs nav Lielo Vēlmju, kuras piepildīt.

Vistrakāk ir ar to maģistrantūru. Jau pamatskolas laikā, pārskatījusies filmas par Dienvidamerikas ciltīm, sapņoju reiz dzīvot kādā puertorikāņu ciemā un pētīt vietējo vēsturi un kultūru, taču līdz šim Latvijā nebija iespēju studēt antropoloģiju. Savukārt šogad Stradiņa universitātē tika atklāta sociālās antropoloģijas maģistrantūras programma, un, protams, šādu iespēju es nevarēju palaist garām. Eseja, pārrunas un vakar uzzināju, ka esmu uzņemta. Un ko es daru? Staigāju apkārt ar nekādu sejas izteiksmi, savukārt pašsajūta tāda it kā būtu dzērusi trīs dienas no vietas. Šķiet, vēl nespēju pieņemt to, ka var piepildīties lieta, kuru esmu vēlējusies vismaz desmit gadus. Mani pat tracina tas, ka šis sapnis ir zudis.

Kā Tu uzvedies, kad piepildās kaut kas šķietami neticams?

Vakar redakcijā pārspriedām šo tēmu un nonācām pie secinājuma, ka daudzas sievietes frāzi „es jūtos slima” lieto daudz pamatotāk nekā vīrieši, kuri nereti tēlo mirējus, jau saķerot nelielas iesnas.

Manuprāt, lielos vilcienos vīriešus var iedalīt divās kategorijās. Pie pirmās pieder tie, kuri jau pie vieglas saaukstēšanās atgriežas bērnībā un sāk niķoties. Viņi atsakās celties no gultas, atsakās no tavām gādīgi pagatavotajām zāļu tējām, par tabletēm vai ārsta izsaukšanu nemaz nerunājot. Viņi uzmet lūpu, pagriežas pret sienu un pieprasa, lai liek viņus mierā, bet istabā gaiss no sasprindzinājuma un ciešanām kā pirms negaisa… Kādai manai paziņai vīrs bija sacēlis traci, atsakoties mērīt temperatūru ar parasto dzīvsudraba termometru, jo viņš nespējot noticēt, ka 21.gadsimtā joprojām jāizmanto tik arhaiski medicīnas piederumi.

Otra vīriešu kategorija jebkuru slimības pazīmi stoiski pacieš un neatzīsies sāpēs pat uz moku sola. To, ka viņam ir iekaisis pleca nervs, tu pamani tikai tad, ka viņš vairs lāgā nevar pakustināt vienu roku. Pat šādi pieķerts, viņš turpina liegties un uz visiem mēģinājumiem izdibināt patiesību atbild: „Nē, mīļā, man nekas nekaiš.” Šis vīriešu tips, manuprāt, ir pat vēl bīstamāks par pirmo, jo vēsā mierā var ielaist nopietnu kaiti līdz neārstējamai stadijai – jo neies jau čīkstēt! Vecāki taču mācīja, ka zēni neraud.

Arī starp sievietēm, protams, sastopamas spartietes un hipohondriķes, tomēr kopumā mēs savu veselības stāvokli spējam novērtēt daudz objektīvāk. Varbūt arī te mums jāpateicas intuīcijai un dabas dotai spējai ieklausīties savā organismā?

Bērnībā man tētis stāstīja par savu mammu, t.i. manu vecmāmiņu (starp citu, viņu arī sauca Ērika Bērziņa, bet es viņu diemžēl nekad neesmu satikusi), kurai esot ļoti paticis laiku pa laikam pašas spēkiem pārveidot dzīvokļa dizainu vai, precīzāk, iekārtojumu. Kamēr neviena neesot bijis mājās, viņa dzīvoklī pārbīdījusi mēbeles un visu pārkārtojusi. Un visiem ir bijis liels pārsteigums, ka atkal kaut kas ir mainījies. Arī man patīk tā darīt. Šo īpašību laikam esmu mantojusi no savas vecmāmiņas.

Kad vēl dzīvoju pie vecākiem, tad vismaz reizi mēnesī (nu labi, dažreiz pat reizi divās nedēļas) pārbīdīju savā istabā mēbeles. Istaba bija maziņa, bet es biju atradusi vismaz kādas četras piecas kombinācijas, kā un kur novietot gultu, grāmatu plauktu, rakstāmgaldu utt. Vecāki jau bija pie tā pieraduši, par kaimiņiem gan nezinu, jo parasti mēbeles pārbīdīju vēlu vakarā. Un tad, kad biju pārkārtojusi savu istabu, mani vienmēr pārņēma daudz, daudz pozitīvu emociju. Tas, ka bija mainījusies apkārtējā vide, mani piepildīja ar enerģiju un spēku. Un tādu sajūsmu, kāda ir, pārvācoties uz jaunu dzīvokli.

Tagad šādus eksperimentus veicu retāk. Tomēr arī tagadējais dzīvoklis ir piedzīvojis vismaz trīs kardinālas pārvērtības. Vakar, kad mums negaidot (pusotru mēnesi ātrāk, nekā bija solīts) piegādāja jaunu gultu, nācās ļoti operatīvi pārkārtot visu istabu. Tagad mūsu mazajā dzīvoklītī ir gan milzīga gulta, gan vecais dīvāns, no kura vēl neesam atbrīvojušies. Skats jau visai amizants, bet, galvenais, ka es atkal varēju kaut ko pārmainīt!

P.S. Vai arī tev patīk darīt kaut ko līdzīgu?

Man šodiena solās būt ļoti interesanta, jo iešu tikties ar Latvijas Ginekologu asociācijas prezidenti, dakteri Daci Matuli. Mēs runāsim par tēmu, kurai uzmanību Matule pievērsa kādā konferencē: sievietes Latvijā cenšas vispirms uztaisīt karjeru un tikai pēc tam radīt bērnus. Taču viņa kā ginekoloģe mudina apvienot karjeras veidošanu un bērnu dzemdēšanu līdz 30 gadu vecumam.

Toreiz viņa stāstīja, ka gan sievietei, gan bērnam labāk esot, ja sievietei vēl nav to 30 gadu. Un viņa mudināja nebaidīties savienot darbu un ģimeni.Kaut arī grūti, tas ir iespējams un atmaksājas. Redzēs, kā mums veidosies saruna, es to patiešām gaidu.

Manā draugu lokā vairāk tomēr ir to sieviešu, kuras vēl nav dzemdējušas, kaut 30 gadi vai nu jau pienākuši, vai arī nav aiz kalniem. Iemesli tam visdažādākie, tomēr nevar noliegt, ka mums vienmēr bijis uzskats – nav, kur skriet. Kad dzīvē pats esi nostabilizējies/ -usies, tad arī var domāt par bērnu. Tagadējai trīsdesmitgadnieku paaudze, kas dzīvo pilsētā, daudzi tā uzskata. Iespējams, tas pārņemts no rietumiem. Un tikpat iespējams, tas nāca kā pretreakcija mūsu mammu dzīvēm, kurām agri piedzima bērni, vienas pašas viņas ar bērniem bija nokāvušās un pašu dzīvēm laiks ir atlicis tikai tagad, kad bērni jau izauguši. Negribt atkārtot mammu kļūdas, mēs izvēlējāmies dzemdēt vēlāk. Bet vai tas ir labāk?

Viss, skrienu gatavoties sarunai.

Es spilgti atceros 20. janvāra vakaru pirms 17 gadiem. Tēvam tika svinēta vārda diena, tāpēc pieaugušie bija aizņemti ar sarunām, savukārt mēs – bērni – spēlējām spēles. Tiesa, pat svinību vakarā nevarējām iztikt bez Miedziņa, taču, kad ieslēdzām televizoru, multenes vietā rādīja šaušanu no Bastejkalna.

Tā kā dzīvojām pašā Rīgas centrā (tieši pretim Rīgas cirkum), tad ložu skaņas varēja dzirdēt arī izslēdzot televizoru. Vien svinību karstumā tajās neieklausījāmies. Ja šodien domāju par to vakaru, acu priekšā vienmēr ir aina, kā mūsu viesi zibens ātrumā apģērbjas un, klausoties, no kuras puses skan šaušana, skrien uz dzelzceļa staciju. Vēlāk uzzinājām, ka uztraukuma dēļ vilcienā viņi visi kā viens atstāja balles kurpes.

Saistībā ar 20. janvāri vēl ļoti spilgti atceros tajā pašā (vai varbūt nākamajā?) vakarā TV rādītos kadrus, kā tumšajā Bastejkalnā, kuru šķēla vien oranžīgas ložu gaismas, tika nošauts Jura Podnieka studijas operators Andris Slapiņš un nāvīgi ievainots Gvido Zvaigzne. Savukārt viņu biedri savā starpā sauca pēc palīdzības un cietušos centās nogādāt uz Vecrīgu. Tad gan man laikam bija bail. Vairāk kā visās iepriekšējās dienās, kad tēvs un krusttēvs sargāja televīziju un citus valstiski svarīgus objektus. (Starp citu, dzīvojām vienā istabā komunālajā dzīvoklī, tāpēc barikāžu laikā no rītiem ar neviltotu prieku modos augšā, lai saskaitītu, cik cilvēki pēc nakts maiņas uz barikādēm šoreiz guļ uz grīdas. Vecāki toreiz pat nepazīstamiem novadniekiem piedāvāja naktsmājas.)

Savukārt pēc 20. janvāra notikumiem pāris dienas man nebija jāiet uz skolu, jo tā atrodas tieši pretim Bastejkalnam, un negaidītās brīvdienas vismaz tobrīd atsvēra visus pārdzīvojumus. Vēlāk gan ar klasesbiedriem pēc stundām klejojām gar Bastejkalna skulptūrām un meklējām ložu pēdas tajās (manuprāt, ja uzmanīgāk pameklētu, tās varētu atrast arī tagad). Taču smieties un dauzīties pārtraucām tikai vienā vietā. Tur, kur tika nošauts skolnieks Edijs Riekstiņš. Bija sajūta, ka viņš ir mūsējais.

Ko Tu atceries no barikāžu laika?

Nevaru saprast, ko lai turpmāk daru ar romānu ekranizācijām – sevišķi tādu romānu, kuri man ļoti daudz nozīmē.

Pirms nedēļas biju uz filmu Piedošana. Ļoti laba filma – nav pat, kur piesieties (lai gan man ne visai patika Keiras Naitlijas tēlojums), tomēr filmas noskatīšanās izjauca manī to ļoti īpašo, gandrīz fizioloģisko katarses sajūtu, ar kuru vēl ilgi staigāju pa pasauli pēc Iana Makjuena tāda paša nosaukuma romāna izlasīšanas.

Pašlaik kinoteātrī rāda filmu pēc manas teju vai mīļākās grāmatas – Markesa Mīlestība holeras laikos motīviem. Un man ir bail iet to skatīties. Tāpēc, ka Markesa romāns ir tik daudzslāņains, gandrīz maģisks, ka es vienkārši neticu, ka to ir iespējams ietvert reālos vizuālos attēlos. Laikam jau ļaušu, lai šis neticami skaistais stāsts par mūžīgu mīlestību, ko tik meistarīgi uzbūris viens ģeniāls kolumbiešu rakstnieks, paliek dzīvot manā fantāzijā. Negribu sev atņemt tādu dārgumu.

Vai, tavuprāt, eksistē kāda romāna ekranizāciju, kas būtu tikpat izdevusies kā literārais oriģināls? Bet varbūt ir kāda grāmata, par kuru tu esi domājusi – kaut būtu arī tāda filma…?

Stāsts būs par strīdēšanos – bet nevis tādu "privātu" strīdēšanos (zem četrām acīm, nevienam neredzot un nedzirdot), bet gan publisku "izrēķināšanos" vienam ar otru. Manā draugu lokā ir kāds jauks pāris, jau ilgāku laiku viņi dzīvo kopā, un šķiet, ka viss viņu dzīvē ir lieliski. Tomēr, satiekoties ar draugiem, viņi gandrīz vienmēr sāk strīdēties. Viss jau būtu o.k. (tas, kā viņi risina problēmas, ir viņu pašu darīšana), bet, ko darīt apkārtējiem, kuriem uz to visu ir jānoskatās no malas.

Cilvēki, protams, ir dažādi – kāds prot problēmas risināt mierīgi, bet citam vienīgais veids, kā izteikt savu viedokli, ir kliegšana. Es pēc dabas esmu mierīgs cilvēks, tāpēc mani vienkārši tracina, ka kāds man blakus strīdas. Jo es nezinu, kā man reaģēt šādā situācijā – izlikties, ka neko neredzu, vai gluži pretēji – iejaukties strīdā (mēģinot nomierināt kareivīgos pretiniekus).

Viss notika Jaungada naktī, mēs bijām ciemos pie jau iepriekš minētā pāra. Bija īsta svētku noskaņa – svētku galds, sveces, laba mūzika utt. Bet tad viņi sāka strīdēties. Istabā bijām mēs trīs, pārējie viesi bija veikli aizlavījušies uz virtuvi. Sākumā viņi vienkārši sarunājās, tad pamazām balsis kļuva arvien skaļākas, līdz sākās īsts ģimenes skandāls. Es gribēju iet prom, bet tad atskanēja jautājums: "Ko man tagad darīt? Pasaki, ko man viņai teikt?" Es godīgi pateicu, ka nezinu, un izgāju ārā no istabas. Viss beidzās ar to, ka mēs visi (uzaicinātie ciemiņi) aizmukām pastaigāties pa naksnīgo pilsētu. Kad pēc kādas stundas atgriezāmies, viņi jau bija nomierinājušies, un šķita, ka nekas tāds vispār nav noticis. Tomēr vakars bija sabojāts. Pēc šī vakara nolēmām ieturēt nelielu pauzīti un kādu laiku ar viņiem nesatikties.

P.S. Vai arī tu esi nokļuvusi līdzīgā situācijā? Un kā reaģē tu, ja tev blakus kāds strīdas?

Man virtuvē starp logiem ir vieta, kur guļ bizbizmārītes. Man, starp citu, kopš bērnības viņas ļoti patīk, un, kad nolēmu īrēt šo dzīvkli, bizbizmārīšu klātbūtne mani iepriecināja. Un tā es dzīvoju ar pārliecību, ka viņas tur guļ. Bet vakar viena pēkšņi pamodās un drasēja apkārt pa palodzi. Vai tas liecina, ka klāt ir pavasaris?

Kaut gan īstenībā es sevi pieķēru pie domas, ka man viņa jāglābj. Man jau liekas, ka īstais aukstums vēl būs; pagaidām neticu, ka ar šīm pāris aukstajām dienām ziema ir beigusies. Bet kā glābj bizbizmārītes? Un vai sarkanās ar melniem punktiem var sadzīvot kopā ar melnajām ar sarkaniem punktiem? Un ko tad, ja šodien, aizejot mājās, visas deviņas manas starplogu bizbizmārītes būs pamodušās?

Tagad, rakstot šo blogu un jau iztēlojoties sevi ar burciņu, kuru turēšu zem sildlampas, atcerējos kāda drauga teikto, kurš dzīvo Hamburgā. Mēs reiz Latvijā palikām pa nakti lauku mājā un bijām visu nakti nokāvušies ar nenormāliem odu bariem. Es biju nogurusi un nelaimīga, bet viņš teica – mēs vēl varam būs laimīgi, ka mums ir odi. Hamburgā reiz viņam bija ielaidies ods, un tas viņam bija liels pārsteigums un prieks. Un īstenībā gaidīts ciemiņš, jo Hamburgā piesārņotības dēļ vispār neviena dzīva būtne nelido. Ja nu vien kāda mutantmuša, kura pielāgojusies jebkādiem dzīves apstākļiem.

Tev vajadzēja redzēt manu sejas izteiksmi, kad sestdien kādā ballītē uzzināju, ka pāris man pazīstami čaļi drīzumā dosies uz Taizemi… seksa meklējumos! Puišu vecums: ap 25. Attiecību statuss: brīvie ērgļi, kuri it kā kādu mīl, taču viņiem nekas nesanākot. Čemodānu saturs: suvenīru vietā prezervatīvi.

Pirms pāris gadiem lasīju Mišela Velbeka grāmatu Platforma, kuras centrā ir kāds ar TV, vientulību un alkoholismu apsēsts pusmūža ierēdnis, kurš, saņēmis tēva atstāto mantojumu, kā sekstūrists aizbrauc uz Taizemi. Tā manā galvā iezīmēja spilgtu sekstūrista portretu: pusmūža vācietis ar bālu sejas ādu un palielu vēderu, haki krāsas šortos un divām mazām taizemietēm pie sāniem. Iespējams, pārspīlēju, jo pati tur nekad neesmu bijusi, taču tāds nu bija mans viedoklis līdz šim. Un tagad es uzzināju, ka arī mūsu jaunie, smukie un muskuļotie (jā, viņi pat regulāri iet uz trenažieru zāli) vīrieši dodas uz Taizemi baudas meklējumos! Lieki piebilst, ka tagad jūtos krietni apmulsusi.

Ar draudzenēm vēlāk runājām, ka nav īsti godīgi, ka mūsu pašu vakariņas ar ārzemniekiem (pat darba kolēģiem!) šie paši čaļi uzskata par pārdošanos, bet savu izgājienu propogandē kā azartisku un vīrišķīgu piedzīvojumu. Kur nu vēl visas seksuāli transmisīvās slimības, AIDS un transvestīti, kas tur priekšā… Tā nu mēs savā starpā kaut ko purpinājām, kamēr čaļi svētlaimē mēģināja sarēķināt, cik meitenes vienā dienā varētu viņus apkalpot.

Lai jūs nedomātu, ka man ir kas slēpjams saistībā ar darba dabūšanu šajā redakcijā, jāseko vien Zanes un Ērikas pamudinājumam un jāpastāsta par notikumiem pirms nu jau vairāk nekā 6 gadiem.

Toreiz tikko biju labprātīgi aizgājusi no darba Vakara Ziņās un nozvērējusies sev, ka žurnālistikas man kādam laikam būs gana – galu galā, arī es pēc izglītības esmu filologs (vācu val.) nevis žurnālists, un sapīšanās ar presi ne mirkli nav bijis apzināts mērķis. Nolēmu dažus mēnešus izbaudīt godīgi nopelnīta bezdarbnieka statusa priekšrocības, uzrakstīt maģistra darbu un par strādāšanu domāt vēlāk.

Kad maģistra darbs bija pabeigts, sāku izsūtīt pieteikuma vēstules uz vairākām darba vietām, kuras šķita interesantas un piemērotas manai izglītībai – uz Gētes institūtu, Adenauera fondu, Hāgenas Tālmācības universitātes centru un tamlīdzīgi. Tā teikt, beidzot gribēju kļūt nopietna un ar pilnu apziņu veidot savu karjeru, neļaujot nejaušībai novirzīt mani no uzņemtā kursa. Ha! Ar mani tā vienkārši nenotiek. No pāris vietām atnāca pieklājīgi atteikumi (galu galā, manā CV nebija nedz tulka, nedz administratīvā darbinieka pieredzes, tikai korespondenta un redaktora amati), savukārt pēc darba intervijām, uz kurām tiku uzaicināta, es biju pilnīgā šokā par darba devēju prasību un piedāvātās algas katastrofālo neatbilstību! Piemēram, Hāgenas Tālmācības centrā viņi gribēja darbinieku ar augstāko izglītību, vismaz divu svešvalodu zināšanām, autovadītāja apliecību un – vēlams – personīgo auto (jo darba pienākumi ietvertu biežus komandējumus uz Baltijas valstīm), bet vairāk par 200 latiem maksāt nebija gatavi. Tā mani mēģinājumi sākt izglītībai atbilstošu karjeru beidzās, pat vēl nesākušies.

Atcerējos, ka pirms kāda laika biju sūtījusi pieteikumu Elīnai Stengrevicai uz redaktora vietu topošajā Cosmopolitan. Atbildi nesaņēmu (es zinu, mēs joprojām grēkojam un neatbildam uz visām jūsu vēstulēm, bet, tikai šeit strādājot, es saprotu, ka tas vienkārši nav iespējams, kamēr mūsu redakcijai nebūs pašiem savas sekretāres… Piedodiet!), bet daudz nebēdāju, jo biju taču nolēmusi mainīt karjeras kursu!

Elīnu toreiz personīgi nepazinu, bet pazinu meiteni, kas tur bija pieņemta darbā par štata žurnālisti. Piezvanīju viņai un vaicāju, vai Cosmo nevajag ārštata rakstītājus – pagaidām, kamēr neesmu atradusi stabilu darbu. Tai mirklī kauliņi bija mesti. Mans pirmais raksts (par „randiņu izvarotājiem” – brrrr….) Elīnai ļoti patika, es turpināju rakstīt, bet, sākot no Cosmo ceturtā numura, es jau oficiāli biju pieņemta darbā kā žurnāla redaktore.

Tie seši gadi, kurus esmu pavadījusi šeit, bez liekiem komentāriem pasaka, ko man šis darbs nozīmē. Man joprojām ir interesanti, un es joprojām trakoti priecājos katru rītu ieraudzīt savas brīnišķīgās kolēģes.

Mana stāsta morāle ir caur un caur nepedagoģiska, taču tas ir mans personīgais dao: ne vienmēr ir vērts skriet ar pieri sienā, dažreiz tieši ļaušanās straumei noved pie jaukākajām lietām dzīvē.

Zanes nesenais ieraksts par šo tēmu mani iedvesmoja, bet mans komentārs (par to, ka "nevar jau tā pāris teikumos izstāstīt, kā es nokļuvu Cosmo, tas jau ir vesela bloga ieraksta vērts stāsts") lika pildīt dotos solījumus. Cosmo es nokļuvu divas reizes, un nu jau pusotru gadu uzticīgi strādāju vienā komandā.

Tālajā 2002. gadā man piezvanīja Elīna (ar kuru biju iepazinusies kādas intervijas laikā, starp citu Elīna intervēja mani, nevis es viņu) un stāstīja par kādu jaunu projektu – žurnālu Cosmopolitan. Tajā laikā es biju redaktore Latvijas enciklopēdijā, rediģēju dažādus arhitektūras, mākslas, literatūras un kultūras šķirkļus. Ar žurnālistiku man nebija nekādas lielās saistības, jo pēc izglītības esmu literatūrzinātniece (10 gadus esmu studējusi latviešu literatūru), tomēr es piekritu kļūt par Cosmo literāro redaktori. Strādāju pie pirmajiem diviem žurnāla numuriem un paralēli arī enciklopēdijā. Pēc pāris mēnešiem sapratu, ka šāda "dubultā" slodze man nav pa spēkam un izšķīros par labu enciklopēdijai. Bet Cosmo ieteicu savu kursa biedreni Danu, kura vēl joprojām ir žurnāla literārā redaktore.

2006. gadā man atkal piezvanīja Elīna un aicināja nākt uz Cosmo, bet nu jau kā redaktorei. Ilgi nevarēju izšķirties, kādu pusgadu strādāju mājās, bet kopš 2006. gada jūlija esmu kopā ar Cosmo redakcijas lielisko komandu (tā kā mana torte būs jūlijā :)). Atzīšos, ka man ir ļoti labi kopā ar Cosmo, dzīve ir gājusi tikai uz augšu (kā nekā šajā laikā es satiku savu vīru un iepeldēju laulības ostā). Esmu daudz ko iemācījusies un iemīlējusi arī žurnālista darbu. Īpaši man patīk intervēt dažādus cilvēkus, mana pirmā lielā intervija bija ar jauno aktrisi Kristīni Krūzi – un tas bija labs sākums, jo saruna raisījās viegli un nepiespiesti.

Ak, ja jūs zinātu, cik dažreiz ir grūti viegli rakstīt! Lasot Cosmo šķiet, kas viss ir tik viegli, bezrūpīgi, gaisīgi (varbūt dažreiz pāri slīdoši…), tomēr tam visam apakšā ir nopietns darbs, plānošana, koncentrēšanās un liela atbildība pret izdarīto (nu nevaru es tā vienkārši izrediģēt rakstu un aizlaist prom, man ir ļoti svarīgi, lai man pašai patīk šis raksts, lai es to sajūtu, lai man rodas kaut kādas emocijas…).

Katru mēnesi es lasu jūsu rakstītās vēstules (rakstiet biežāk un vairāk!) un atzīšanās par dažādiem smieklīgiem atgadījumiem, katru mēnesi strādāju pie rakstiem par attiecībām un seksu (mana devīze: "Laba seksa nekad nevar būt par daudz!") un vēl, un vēl… Cosmo nu ir kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Bet pats svarīgākais ir cilvēki, ar kuriem diendienā strādājam vienā komandā! Es nekad negribētu pazaudēt šo brīnišķīgo sajūtu, ka ir prieks satikt "savējos", un mēs visi kopā varam padarīt dzīvi kaut drusciņ labāku, priecīgāku un smaidīgāku!

Es esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā arvien biežāk tiek pārrunāts jautājums, kāpēc Cosmo var nopirkt tik vēlu – tikai ap 5.-7.datumu. Tas ir izraisījis neapmierinātību un nepatiku, jo citi žurnāli iznāk mēneša pēdējos vai pašos pirmajos datumos, tāpēc vēlos jums godīgi pastāstīt, kāpēc tas tā notiek.

Lai arī kā tas neizklausītos, šādu lēmumu pieņēma izdevniecības īpašnieki reklāmdevēju dēļ. Jā, tas ir stāsts par žurnāla atkarību no reklāmām – nebūs reklāmu, nebūs žurnāla. Iznākot vienu nedēļu vēlāk, reklāmdevējiem ir iespēja vienu nedēļu ilgāk iesniegt reklāmas. Līdz ar to ir vairāk naudas un lielākas iespējas veidot žurnālu labāku. Meitenes, ir lietas dzīvē, kas ir jāpieņem kā esošas, un kuras nevar mainīt. Manā profesionālajā dzīvē diemžēl šī ir lieta, ar kuru jāsamierinās.

Taču ir arī labā ziņa: tieši Cosmo ir tas žurnāls, kuru varēja pakļaut riskam izdot nedēļu vēlāk. Tieši pateicoties žurnāla spēkam un popularitātei, kā arī tam, ka mums ir tik lojāla, liela un stipra auditorija. Protams, ka arī mēs, uzlabojot saturu, cenšamies jums šīs neērtības kompensēt.

Mīļās, tāpēc negaidiet žurnālu pirmajos datumos. Lai katru mēnesi nebūtu jākreņķējas par to, ka nav un nav. Sāciet gaidīt no 4. vai 5.datuma! Es ļoti ceru, ka jūs piedosiet savam žurnālam šo īpašību – tāpat kā piedodat savai māsai to, ka viņa mostas pusstundu vēlāk.

Pirms kāda laika redakcijā solīju, ka janvārī darbā ieradīšos ar torti. Šķiet, tieši šajās dienās paiet pieci gadi kopš strādāju Cosmo. Kāda foruma lietotāja uzdeva jautājumu, kā mēs – redakcijas meitenes, katra šeit nokļuvām. Ceru, ka pārējās man pievienosies un ieraksta komentāros pastāstīs savus stāstus, savukārt man tas notika tā…

…kursa biedru vidū dzirdēju baumas, ka Cosmopolitan meklē žurnālistus, piezvanīju uz redakciju, norunāju tikšanos ar redaktorēm un saņēmu pirmo uzdevumu. Nekā ērkšķaina? Man, atceroties to visu, vēl joprojām šķiet neticami, ka divdesmitgadīgs skuķis, kura savam draugam stāsta, ka augstpapēžu kurpes nekad nenēsāšu, jo neesmu nekāda caca (un tāda vēl grib strādāt dzīves stila žurnālā!), mācās tikai trešajā kursā un žurnālistikā gandrīz neko nav darījusi, var iegūt darba devēju uzticību.

Tieši tādā jaunības maksimālisma laikā es sāku strādāt Cosmo. Sākumā man bija jāmeklē meiteņu un puišu smieklīgās atzīšanās, kā arī jāuzraksta vēl pāris sīkumi, taču drīz vien man uzticēja rakstīt pirmo lielo rakstu par mēness fāžu maiņām, kuru, ja godīgi, redaktores man pēc pirmās nodošanas lika pamatīgi pārtaisīt. Vēl pēc mēneša rakstīju rakstu par klitoru, kas izsauca pamatīgu jandāliņu manu draugu un tuvinieku vidū, savukārt es pati, runājot par seksu, sāku krietni mazāk mulst.

Kas tagad ir mainījies? Par saviem rakstiem no A līdz Z ļoti bieži atbildu vien pati, žurnāla ietvaros organizēju kampaņu par karjeras un bērnu apvienošanu, par kuru varēsi lasīt marta Cosmo, atlasu Seksīgos letiņus, rakstu blogu internetā utt. Ar to visu es gribēju pateikt, ka nevajag baidīties darīt lietas, kuras pirmajā brīdī šķiet neiespējamas. Re, pirms tiem pieciem gadiem piezvanīju uz Cosmo redakciju un man uzticējās! 

Vienā gan varu atzīties – man ir ļoti bail par to, ka citi darba piedāvājumi man līdz šim nav šķituši gana aizraujoši. Tieši tāpēc iebildu kādai draudzenei, kura tikko noskatījās filmu Sātans Pradas bruņčos un priecājās, ka galvenā varone aizgāja no darba modes žurnālā. Manuprāt, īstajā dzīvē šāds scenārijas ir gandrīz neiespējams! Ja tu esi jauna un zinātkāra sieviete, tad darbs glamūrīgā žurnālā ar katru dienu aizrauj aizvien vairāk un vairāk (protams, reizi pa reizei uznāk apnikums, taču tad noder sarunas ar draugiem vai pat priekšniekiem). Jo tas, par ko mēs rakstām, ir tas, kas interesē un aizrauj arī mūs pašas. Tāpēc, lai arī starp spožām fotogrāfijām un Holivudas zvaigznēm, žurnālā ir arī mūsu sirdis un dvēseles.

Kāpēc, nokļūstot vietā, kur dzērieni un ēdieni ir pieejami bez maksas, cilvēka dabā ir sākt to visu negausīgi grābt, neatkarīgi no tā, cik izsalcis vai izslāpis viņš būtu?

Tādas pārdomas mani pārņēma pēc brokastīm Helsinku viesnīcā, kurā bija pieejama bagātīga bufete. (Protams, šī ēdienreize parasti ir iekļauta viesnīcas cenā, un tomēr tas ir citādi, nekā ja tev piestāda rēķinu par katru apēsto kumosu.) Es katrreiz apjūku, kad visādu našķu ir tik daudz, un pusstundu noslaistos gar galdiem, kamēr izvēlos to, ko kārojas visvairāk. Kā novēroju, lielākā daļa viesnīcas apmeklētāju pārāk nelauza galvu un uz neskaitāmiem šķīvjiem sakrauj visu, ko redz. Kad viņi pieceļas no brokastu galda un dodas atpakaļ uz saviem apartamentiem, viņu atstātajos traukos paliek kaudzes ar drusku pabakstītu ēdienu. Diezgan izvirtīgs skats, maigi izsakoties.

Pagājušās nedēļas TV Izklaidē publicētajā intervijā ar skotu aktieri Džeimsu Makevoju (viņš ir lielisks jaunajā filmā Piedošana!) viņš runā par to, cik bīstama ir burzīšanās smalkajās aprindās un glamūrīga uzdzīve. Un atkārtoti iesaka saviem amata brāļiem turēties pa gabalu no visām tām vietām un ballītēm, kurās dzērienus izsniedz par brīvu. Makevojs piekodina pirkt dzērienus pašiem par savu naudu, tādējādi samazinot iespēju nodzerties.

Ja pieņem, ka savu aicinājumu viņš adresē cilvēkiem, kuri saņem daudzciparu honorārus un par trūcību nu nekādi nevarētu sūdzēties, pirmajā brīdī šķiet dīvaini – vai tiešām burvju formula "BEZ MAKSAS" var kārdināt bagātniekus? Tos, kuri varētu atļauties jebko?

Tā vien šķiet, ka ar pārticību šai parādībai nav nekāda sakara. Vai varbūt – tieši otrādi? Jo naudīgāks cilvēks, jo negausīgāks? Varbūt arī Parisai Hiltonei nebūtu tik daudz ķibeļu ar alkoholu, ja ballītēs viņa kokteiļus pirktu pati par savu naudu?