“Ir tāds īpašs rajons Pārdaugavā, kur baltas piecstāvu ēkas (t.s. hruščovkas) simetriski izkārtotas ap lielu iekšpagalmu, kas patiesībām vairāk līdzinās parkam vai lielam skvēram.

Tāda maza no ārpasaules noslēgta idilliska pasaulīte. Aiz loga koki, baloži, kaķi un bērni. Pagalmā uz veļas auklas žāvējās tikko mazgāta veļa. Jaunieši smēķē pie smilšukastes, bērni šūpojas čīkstošajās šūpolēs, kāds vecs vīriņš uz metāla līdztekām izpilda galvu reibinošus trikus, jaunās māmiņas izvedušas pastaigāties savus mazuļus, kādi desmit kaķi laiski gulšņā zālē, vietējie alkohola cienītāji gozējas saulītē pie vecā, nu jau gandrīz sabrukušā baseina un uzmana lielo atkritumu “centru”, kur var atrast it visu, sākot ar tukšām pudelēm, vecām mēbelēm, drēbēm un beidzot ar fotoaparātu ЛОМО (tas nu jau kādu laiku ir mans īpašums).

Mūsu mājas galā pagrabiņā kādam latviešu pārim pieder neliels veikaliņš un bārs, kurā pa lēto var iedzert, palasīt žurnālus (ir pat īpašs grāmatu plaukts un stāvlampa ar auduma abažūru) un parunāt ar vietējiem.

60. gados Āgenskalna priedēs tika uzbūvēts restorāns Baltija, kura sienas esot rotājis Latvijā pirmais abstraktais sienas gleznojums (mākslinieks A.Stankevičs), pie restorāna tika izveidots arī baseins. Savulaik šajā vietā pulcējās mākslinieki un radošās inteliģences pārstāvji, bohēma esot situsi augstu vilni, bet tagad šeit atrodas maizes ceptuve Saldais avots, kurā ik dienu var nopirkt svaigi ceptu maizi, gardas bulciņas un paštaisītu mīklu. Bet baseins gan ir pamests un tukšs. Vien baloži, kaķi un bērni…”

P.S. Un ko tu zini par vietu, kurā dzīvo?

Man apkārt ir vairāki cilvēki, kuri ar 1.janvāri ir nolēmuši atmest smēķēšanu. Gan tāpēc, ka pārāk dārgi, gan, protams, veselības dēļ. Iet kā nu kuram. Vienam vieglāk, otram grūtāk, bet, tā kā pati savulaik atmetu, tad zinu, ka atmešana var būt pat ļoti mokoša. Toreiz domāju arī par to, kāpēc vispār sāku pīpēt.

Draudzene iemācīja. Biju nelaimīgi iemīlējusies un apziņa, ka pīpējot tīšuprāt daru kaut ko neatļautu (manā ģimenē vecāki nepīpēja un mācīja to nedarīt), bija ļoti spēcīga emocija. Tā bija kā piedzīvojums, tajā varēja atrast prieku, un kaut kādā mērā šis piedzīvojums nomāca mīlas sāpes. Man iepatikās ļoti ātri. Bet es arī visu laiku paturēju prātā, ka ilgi nepīpēšu – audzināšana ņēma virsroku. Domāju, ka tad, kad paliks emocionāli vieglāk, tad arī atmetīšu.

Uz mani ļoti iedarbojās tas, ka mani tuvākie cilvēki nesmēķēja, un uzskatīja, ka smēķēšana nav ne stilīga, ne forša un patiesībā ļoti kaitīga.

Un tagad – kāpēc es to stāstu? Aizvakar stāvēju tramvaja pieturā, kurā izlikta Nacionālā teātra repertuāra reklāma. Sākot no 1.janvāra Teātra padome ir pieņēmusi lēmumu, ka teātru informatīvajos materiālos jābūt minētam, kurās izrādēs smēķē. Šo lēmumu pieņēma tāpēc, lai cilvēks pretēji savai gribai netiktu pakļauts cigarešu dūmiem. Ja izrādē smēķē, mierīgi vari turp neiet. Taču es burtiski apstulbu no tā, ka no kādām padsmit izrādēm, kuras var noskatīties Nacionālajā teātrī, astoņās smēķē.

Vai tā nav smēķēšanas popularizēšana? Un priekš kam tas vajadzīgs? Teiksiet, ka tas ir nepieciešams mākslinieciskās izteikšanās līdzeklis? Par to var strīdēties. Es, piemēram, uzskatu, ka ar retiem izņēmumiem tas nav nepieciešams. Drīzāk tas ir kaut kāds meinstrīms teātros, – ideja, ka smēķēšana uz skatuves ir stilīgi un baigi izteiksmīgi. Ai, labi, ko es te cepos, iespējams, ka visiem pārējiem tas patīk.

P.S. Es reiz satiku sievieti, kura stāstīja, ka viņa smēķē un veic dialogu ar savu cigareti: "Mums abām ir vienāda situācija: es nogalinu tevi, tu – mani. Mēs esam kviti." 

Gada nogalē atgriezos bērnībā, jo tieši šādas sajūtas man dāvāja ceļojums uz Lapzemi. Vispār es neesmu ziemas fans, bet, redzot tādu skaistumu, es sāku apskaust sāmus par viņu polāro nakti.

Biju iztēlojusies, ka polārā nakts ir tumsa 24h diennaktī, kas pasauli pārvērš drūmā mijkrēslī. Tāpēc biju pārsteigta, ka saule, pat būdama zem horizonta līnijas, spēj dot tik daudz gaismas, turklāt baltais sniegs, to atstarojot, debesīs rada veselu krāsu paleti. Tādu polāro nakti izturēt noteikti ir daudz vieglāk nekā tradicionāli pelēkās un depresīvās ziemas Latvijā!

Mums gan neizdevās ieraudzīt ziemeļu lielāko skaistumu – ziemeļblāzmu, taču sastapšanās ar ziemeļbriežiem, kas uz turienes meža ceļiem nav nekāds retums, joprojām ir mans Jaungada brīnums. Mēs izkāpām no mašīnas, un viņi tur stāvēja starmešu gaismā, un ar savām lielajām acīm skatījās tieši uz mums, stāstīdami stāstus par pasaules kārtību – kāda tā bija, ir un būs. Es nevarētu iedomāties skaistāku Jaungada vēlējumu!

Un kā nākamais brīnums mūs, atgriežoties mājās, sagaidīja sniegs… 

Brīnumi tomēr notiek! Šorīt pamostoties, ieraudzīju, ka ārā beidzot snieg un visi koki ir balti. Uzreiz radās tāda īsta svētku sajūta. Jaunais gads tuvojas arvien straujāk (nu palikušas vien kādas divpadsmit stundas), bet es vēl joprojām nezinu, kur un kā to sagaidīšu. Viens gan ir skaidrs – gribu būt kopā ar savu mīļo vīru. Bet pārējais nav tik svarīgi, laikam jau dažreiz vajag vienkārši ļauties notiekošajam. Un gan jau mūs sagaidīs kāds brīnums.

Pēdējās dienās pieķēru sevi visu laiku domājam par to, kas vēl šogad ir jāizdara, kādas lietas jānokārto, kādi cilvēki jāsatiek utt. Sajūta bija gluži kā pirms došanās tālā un ilgā ceļojumā (kad jānokārto visādas lietas, jāpārdomā, kādas mantas jāņem līdzi utt.), un es nevarēju vien sagaidīt mirkli, kad ceļojums varēs sākties.

Mīļas meitenes, novēlu jums laimīgu un brīnumainiem piedzīvojumiem pilnu jauno 2008. gadu! Lai izdodas viss iecerētais un lai katra diena būtu jauns izaicinājums! Mīlestību jums, prieku, saticību un daudz, daudz pozitīvu emociju! Un ceru, ka arī nākamo gadu mēs pavadīsim kopā! Jauku jums šo dienu!

P.S. Un kā jūs sagaidīsiet Jauno gadu?

Es šodien guvu vēl vienu apstiprinājumu tam, ka pasaulē ir ļoti ļoti daudz labu cilvēku – atsaucīgu, līdzjūtīgu un palīdzēt gribošu. Valsts asinsdonoru centrā bija milzīga rinda, lai nodotu asinis.

Laikam jau manā atskaites sistēmā šogad pietrūka viena labā darba, jo dienas vidū es pēkšņi atskārtu, ka asins nodošana varētu būt tieši tas, ko šogad vēl vēlos izdarīt. Pulksten 11 ierados Sēlpils ielā un gandrīz mainīju savus plānus: visur bija drausmīgas rindas. Braukuši pat ar autobusiem; māsiņas visos stūros sačukstējās, ka tik daudz cilvēku te sen nav bijis. Bet labi, ka nenobijos. Jo pēc tam, kad rindās biju pavadījusi 2 stundas, atpakaļ iet arī nebija jēgas – ja jau tik daudz laika te pavadīts. Vēl pēc stundas tiku uz krēsla, bet, tā kā man jau promejot garderobēs palika slikti, tad dakterīši vēl nepilnu stundu lūdza tur uzkavēties ar ožamo spirtu pie deguna. Pasākums, kas parasti aizņem nepilnu stundu, svētku laika labdarības gaisotnē ievilkās uz visām četrām. Varētu teikt, ka laiks pat aizgāja diezgan interesanti, jo vismaz šodien 90% asins donoru bija vīrieši. Gandrīz vai turpmākajos rakstos par iepazīšanās vietām būs jāiesaka Asinsdonoru centrs: tik daudz vīriešu vienuviet pilnīgi bez konkurentu klātbūtnes satikt var reti.

Bet sajūta gan tagad laba. Zinu, ka ziedoju puisītim Pēterim, kurš slimo ar leikēmiju, un asinis viņam jāpārlej katru dienu. Šī pasākuma bilanci uzlabo arī tas, ka a) šovakar man ir attaisnojošs iemesls dzert sarkanvīnu (veselības labā!), b) Jaunais gads var droši nākt. Ar šo ziedojumu man gribas Vecajam gadam pielikt foršu punktu.

Vakar draudzenes dzimšanas dienas ballītē izvērtās aizraujoša diskusija par sabiedrībā valdošo mītu, ka tikai vīrieši var mīlēties ar cilvēku, pret kuru viņam nav nekādu dziļāku jūtu, un ka sievietēm pat vienas nakts iekārei vienmēr ir dziļāka patikšana. Ko Tu par to domā? Vai sievietei var gribēties seksu vienkārši tāpat?

Man vienmēr ir šķitis, ka Ziemassvētki ir tāds kā atskaites punkts darbiem, kas gada laikā jāpaveic. Zinu, ka daudziem cilvēkiem jauns dzīves posms sākas ar jaunu gadu, taču man ir mazliet citādi. Šķiet, ka Ziemassvētku laiks ir tāds pārdomu un attīrīšanās laiks, līdz kuram jānokārto visas neskaidrības. Tad nu, kad līdz svētkiem viss ir pateikts un nokārtots, līdz Jaunajam gadam var to apdomāt un jaunu gadu sākt ar jaunām domām, jauniem plāniem un jaunu sajūtu.

Ja tā padomā, tad lietas, kas līdz Jaunajam gadam ir jāizdara, ir milzum daudz. Kā liecina interneta lapas aptauja, daudz meitenes vēl šogad vēlas kādam atzīties mīlestībā un gandrīz tikpat daudz- palūgt kādam piedošanu. Jā, šis ir īstais laiks, lai tiktu skaidrībā ar sevi, savām izjūtām un attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem. Līdz vakaram, kamēr vēl nesēžamies pie svētku galda un neskaitām Ziemassvētku pantiņus pie eglītes, jebkurai no jums novēlu sajūtu, ka viss ir nokārtots.

Vēl šajos svētkos gribu tev novēlēt, lai miers un saticība pavada tevi ik uz katra soļa. Atceries, ka nekad nebūs par lieku kādam uzsmaidīt un tuviniekiem pateikt, cik ļoti tu viņus mīli.

Priecīgus svētkus!

Ja jau par apdāvināšanos, tad par apdāvināšanos… Man ir ļoti mīļa un tuva radiniece gados, no kuras dāvanām es paniski baidos. Tāpēc ka viņa man pēdējo 5 gadu laikā ir uzdāvinājusi vismaz septiņus kristāla traukus vai trauku komplektus.

Viņa, protams, rūpīgi piedomā, kas man vēl varētu trūkt. Kad sāku dzīvot viena, man tika vesela puķaina servīze. Savukārt pēdējā vārda dienā viņa uzdāvināja greznu kristāla vāzi ar mājienu manam draugam, ka sievietes ļoti mīl ziedus.

Mērfija likums šai situācijā, protams, ir parastais – es ciest nevaru kristāla vāzes, mana gaume ir daudz pieticīgāka, man patīk vienkāršas lietas. Un ilgu laiku es savā nodabā purpināju, kā gan viņa, mani pazīdama kopš bērnības, nav to pamanījusi. Bet tad es attapos – kā gan es radiniecei varu ko pārmest,  ja viņa man dāvina to, kas viņai pašai ļoti patīk!

Šajā mirklī patinu filmu atpakaļ, lai atcerētos, ko es pati esmu dāvinājusi viņai, allaž ar lielu rūpību un mīlestību katru dāvanu apdomājot. Un aptvēru, ka nevienu (!) no manis dāvninātajām lietām neesmu viņu redzējusi lietojam. Nedz no tālām zemēm atvestos vēja zvanus, nedz itāļu espreso kanniņu, bez kuras es pati nemaz nespētu kafiju pagatavot, nedz glīto dārza lukturi ar saules baterijām. Visas šīs lietas droši vien stāv nobāztas dziļos plauktos tāpat kā manas kristāla vāzes, un mana radiniece ar šausmām gaida manu nākamo dāvanu – tāpat kā es viņas…

Traģikomiski, vai ne? Mēs visi no bērnības esam mācīti vadīties pēc principa "Dāvini otram to, kas pašam patīk". Bet tā vien šķiet, ka dažreiz šis princips vienkārši nedarbojas…

Uh, nu jau pēc pāris dienām būs klāt Ziemassvētku vakars. Godīgi sakot, šogad man nav tās īstas Ziemassvētku sajūtas (tās kņudinošās, ilgpilnās, satraucošās). Laikam pie vainas ir sniega trūkums. Nu nevaru es iedomāties šos svētkus bez sniega. Ļoti, ļoti gribu, lai notiek brīnums! Dāvanas radiem, draugiem un visiem saviem tuvajiem cilvēkiem gan esmu jau paspējusi sagādāt. Bet nebija nemaz tik viegli… tas prasīja laiku un, jā, arī izdomu.

Visgrūtāk bija ar dāvanu izvēli ģimenes vīriešiem un puišiem (nu gluži kā daudzām cosmo.lv  lasītājām, kuras regulāri forumā uzdot jautājumu: "Ko lai viņam uzdāvina?"). Savam mīļajam vīram dāvanas esmu jau izdomājusi vismaz kādu gadu uz priekšu (nenosaukšu gan neko konkrētu, lai viņš netīšām neizlasa un neatklāj manus noslēpumus…). Bet ilgi domāju, ko lai uzdāvina tētim ("kuram jau neko tādu nevajag"), savam lielajam brālim ("kuram viss it kā jau ir"), brāļadēlam utt. Beigās tomēr tiku galā ar šo ne tik vieglo uzdevumu, katram atradu kādu mīļu sīkumiņu (jo galvenais jau nav dāvanas vērtība, bet gan pārsteigums un sirsnība).

Pirms pāris gadiem biju aizrāvusies ar adīšanu, un tad uz Ziemassvētkiem draugiem parasti dāvināju pašadītas aproces un šallītes (manis izdomātais modelis bija šalle-apkakle, ko varēja uzadīt nieka 20 minūtēs), kā arī adītus spilvenus (tas gan prasīja vairāk laika, bet rezultāts bija to vērts!).

P.S. Kā tev ar Ziemassvētku noskaņojumu? Vai esi jau sarūpējusi Ziemassvētku dāvanas?

Meitenes, kuras purpina, ka žurnālā nav, ko lasīt! Šodien jums ir pavisam reāla iespēja piedalīties žurnāla veidošanā. Plānojot nākamā gada tēmas, mēs vēlamies uzklausīt arī jūsu vēlmes. Vai ir kāda tēma, par kuru vajadzētu uzrakstīt? Par ko jūs vēlētos lasīt vai lasīt vairāk? Varbūt tā ir nevis tēma, bet ierosinājums?

Šorīt datorā šķiroju vairāku gadu laikā tapušas digitālās fotogrāfijas, kuras uz Ziemassvētkiem vēlos uzdāvināt tuvākajiem draugiem, un samulsu ne pa jokam. Vienkārši tajās nemitīgi parādās cilvēki, kuriem šobrīd manu draugu dzīvē vietas vairs nav.

Piemēram, vienai manai draudzenei nākamvasar būs kāzas, taču manās pagājušā gada dzimšanas dienas svinībās viņa bija kopā ar pavisam citu puisi. Cita atkal man pavisam nesen atklāja, ka ir iznīcinājusi gandrīz visas fotogrāfijas, kas viņai atgādina par iepriekšējām attiecībām, tāpēc es nemaz neuzdrošinos viņai dāvināt bildes no kādām bezgala jautrām Jaunā gada svinībām (kaut tieši viņa tajās bildēs izskatās lieliski!). Savukārt vēl kāda laba drauga mīļotā sieviete mani tiešām iedzītu zemē, ja es viņam uzdāvinātu fotogrāfijas no laika, kad mums patika divatā dauzīties apkārt pa koncertiem. Un viss – mana ideja par Ziemassvētku dāvanu draugiem sabruka pāris minūšu laikā!

Taču vēl spēcīgāks piemērs par pagātnes ietekmi uz mūsu šī brīža attiecībām, šķiet, ir vēl kādas manas paziņas stāsts. Viņa jau vismaz pusotru gadu ir kopā ar puisi, kura gultā sēž iepriekšējās draudzenes dāvināts trusis. Ne jau dzīvs, bet mīkstā rotaļlieta. Lai kā viņa ir centusies to trusi nolikt kaut kur istabas stūrī, viņš vienmēr atgriežas gultā. Atklāti runāt par to ar savu draugu mana paziņa neuzdrošinās. Taču tagad viņi kopā pērk dzīvokli, un viņai ir gandrīz vienalga, kur ņemt meistarus, kuri remontēs viesistabu, jo vairāk par visu pasaulē meitene grib uzzināt, vai tas trusis ievāksies arī viņu dzīvoklī.

Kā ir ar Tavu pagātni? Kur Tu liec fotogrāfijas un dāvanas, kas Tev saistās ar iepriekšējām attiecībām?

Beidzot esam apkopojuši lielās anketas rezultātus, kāds, pēc jūsu pieredzes, ir vidējais vīrietis-maita (Zanes rakstu par šo tēmu varēsi lasīt janvāra Cosmo). Lasot jūsu iesūtītos aprakstus par sastapšanos ar nelietīgiem vīriešiem, pati skaitīju uz pirkstiem līdzi – jā, vienu tādu es pazīstu, šito arī…

Man personīgi vislielākā piesardzība izveidojusies pret tā saucamajiem harizmātiskajiem vīriešiem. Viņiem nav obligāti jābūt izciliem skaistuļiem, bet mistiskais šarms padara viņus par ļoti pievilcīgiem un iekārojamiem (nejaukt ar parastajiem brunču medniekiem, kuriem ir uztrenēts smaids un kuri, miedzot ar aci, visām saka vienādus komplimentus!). Nereti šāds vīrietis var būt pat ļoti savdabīgs – gan no ārējā izskata, gan izturēšanās viedokļa, un tieši šī unikalitāte maldīgi liek domāt, ka esi vienīgā, kurai viņš atklāj savas personības nebūt ne pūkaino pusi.

Viņi ir negausīgi un aizrautīgi – ātri notvēruši tevi savos harizmas tīklos, viņi aizrauj tevi sev līdzi elpu aizraujošā un ļoti personiskā piedzīvojumā. Viņi var atklāt tev savus vislielākos noslēpumus, atkailināt savu ievainoto dvēseli, izstāstīt aizkustinošus stāstus par traumatisko bērnību un sarežģītajām attiecībām par tēvu, piemēram. Un viņi prot uzklausīt tā, ka tai mirklī sajūties tik tuvu tam, ko sauc par intimitāti… Jūs runājat un runājat, pat nepamanot, ka jau sen sākusies nākamā diena.

Starp citu, sekss šiem vīriešiem tiešām nav galvenais mērķis. Viņi savu dabas doto harizmu izmanto citam nolūkam – lai iekarotu tavu uzticēšanos un tādējādi ātri un lielā porcijā kompensētu emocionālās tuvības deficītu. Kāpēc viņi neveido patiešām tuvas un emocionālas, turklāt ilgstošas attiecības? Viņi uz to nav spējīgi, jo lielāko baudu gūst tieši no šādas – vampīriskas intimitātes devas. Un tieši tajā mirklī, kad tu esi sasniegusi emocionālās tuvības augstāko punktu un esi pārliecināta, ka esi sastapusi fantastiski jūtīgu vīrieti un labāko draugu vienā personā, sapnis beidzas. Un viņa harizmas loks jau ir novilkts jauna upura virzienā. Goda vārds, to sajūtu pat salīdzināt nevar ar „pārgulēja un pameta”. Harizmātiskie vīrieši emocionāli tevī izrauj tādu caurumu, ka pēc tam ilgi nav iespējams attapties.

Harizma ir viena no tām Dieva dotajām dāvanām, ar kuru lielākā daļa cilvēku diemžēl krīt grēkā un izmanto ļaunprātīgi. Laikam tāpēc, ka ar tās palīdzību ir tik viegli manipulēt. Protams, šāda izmantošana viņiem vienmēr atspēlējas. Viņi savā dziļākajā būtībā ne tikai nejūtas laimīgi, bet arī kaut kā pamanās pazaudēt pat tās sievietes, kuras viņiem patiešām nozīmē ko vairāk par īslaicīgu emocionālo katarsi.

Starp citu, viņi paši nekad neatzīs, ka ir tevi izmantojuši. Melos viņus apsūdzēt nav iespējams, jo viss, ko viņi stāsta, tiešām ir patiesība. Neviens taču nav vainīgs, ka nebija lemts…

Vai arī tu tādus pazīsti?

Nē, nē, tas nebūs stāsts par tām lielajām un nopietnajām datorspēlēm, kas ievelk, pievelk un var pat pazudināt. Tas būs stāsts par tādu mazu niekošanos – t.s. galda spēļu (internetā) uzspēlēšanu. Vakar ieraudzīju, kā tiek spēlēta Shangai Dynasty, un uzreiz atcerējos vecos labos laikus, kad arī man ļoti patika brīvajos un ne tik brīvos brīžos uzspēlēt šo spēli.

Vakar gluži vai satrakojos, nespēdama uzreiz atcerēties, kur var internetā atrast Shangai Dynasty. Pēc kādām desmit minūtēm tomēr atradu, vienreiz uzspēlēju un atmetu ar roku. Bet pirms kāda pusotra gada šādu līdzīgu spēļu spēlēšana man bija pierasta lieta. It īpaši tad, kad bija grūti saņemties rakstīt kādu rakstu vai referātu. Tad es vienmēr izdomāju, ka ātri, ātri salikšu Solitaire, izspēlēšu Shangai Dynasty un tad nu gan visu izdarīšu. Bet vajadzēja jau arī uzvarēt, tāpēc bieži šis ātri, ātri ievilkās pat uz pāris stundām.

Izrādās, ka tagad pāris maniem draugiem ir jauna aizraušanās saistībā ar spēlītēm internetā. Viņi nevarot sākt dienu, ja nav izspēlēta kāda no Brain tematiskajām spēlēm portālā draugiem.lv. Es gan neesmu mēģinājusi un labāk arī nevajag, jo varbūt arī man tad drīz parādītos jauns pieradums.

P.S. Kā ir ar tevi? Vai esi kādreiz niekojusies ar datorspēlēm internetā?

Zane vakar rakstīja par laimes sajūtu, un mans šodienas ieraksts ir cieši saistīts ar laimi. Es jau pagājušajā sestdienā biju noformulējusi bloga ieraksta pirmo teikumu: "Sestdien man gadījās baigā laime." Un nevarēju sagaidīt, kad pienāks mana kārta rakstīt blogu. Nu lūk, sestdien man gadījās baigā laime.

Es pamodos no rīta un bija pilnīgi skaidrs: vajag frizieri. Tev nekad nav gadījies tā, ka pilnīgi no zila gaisa tu pēkšņi zini, ka tev vajag to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji? Vēl ļaunāk. Tu zini, ka tas, ko vēlies, ir gandrīz neiespējami… bet neiespējamība nemazina vēlēšanos.

Neiespējami tāpēc, ka vispār visa mana dzīve ir pēc pieraksta. Zobārsts: mēnesi uz priekšu, kosmetoloģe – no nedēļas līdz mēnesim, manikīre divas trīs dienas, ginekoloģe divus mēnešus, ģimenes ārste (atkarībā no nepieciešamības pakāpes) no divām stundām līdz nedēļai. Tapešu līmētājs – mēnesis, elektriķis – nedēļa, utt. Visā manā iepriekšpierakstītajā dzīvē vienīgi galdnieks pirms diviem mēnešiem teica: "Nu labi, brauciet kaut vai tagad." Visa pārējā sadzīve notiek pēc pieraksta. Kur es sestdienas rītā izraktu kādu, kas normāli nogrieztu matus?

Man ir brīnišķīga draudzene, kura strādā par frizieri. Pāris reižu viņa bija veidojusi man matus, bet ne griezusi. Tajā sestdienas rītā biju gatava riskēt par visiem 100%. Galu galā – sliktākajā gadījumā mati ataugs. Un es viņai zvanīju, kaut man nebija cerību ne uz to, ka viņa tajā dienā strādā, ne uz to, ka, ja viņa strādā, viņai varētu būt brīvs brīdis. Taču viņa teica: "Nu brauc! Man ir divas stundas brīvaa laika." Meitenes, kā tas skanēja! Kas tie bija par maģiskiem vārdiem tajā brīdī! Bez pieraksta. Tad, kad gribās, nevis tad, kad vajag. Kāds vieglums un kāda brīvība!

Man nogrieza ne tikai matus. Nogrieza iepriekšējo pierakstu. Un šī spontanitāte manā dzīvē bija… pēdējā reize, kad es jutos laimīga, Zane.

Esmu ievērojusi, ka viens no maniem mīļākajiem jautājumiem, kuru mēdzu uzdot interviju beigās, ir "kad tu pēdējo reizi juties ļoti laimīga/s?" Tad uz brīdi mēdzu nolaist acis no cilvēka, lai ļautu viņam iegrimt tuvākās un tālākās atmiņās. Drīz vien viņa sejā parādās mulss smaids un iemirdzas acis!

Sevišķi liela vērtība šim jautājumam ir tad, kad intervēju gada iedvesmojošākās Cosmo sievietes. Viņas vienkārši zina spēles noteikumus, proti, ka viņas pašas kādam ir iedvesmas avots, tāpēc intervijas laikā atļaujas būt ļoti patiesas.

Pārdomas par šo tēmu man ienāca prātā pēc vakardienas tenisa treniņa. Nebiju kādu laiku atkal spēlējusi, tāpēc tad, kad uz laukuma paņēmu rokās tenisa raketi un gaidīju pretinieka servi, man pa ķermeni skrēja skudriņas. Tas pats bija dušā pēc treniņa, kad bija nogurušas visas maliņas, taču pozitīvisms tāds, ka pietiktu puspasaulei. Un es kārtējo reizi sapratu, ka tas ir mans un ka nav ko aizmirst par lietām, kas ikdienā spēj sniegt tik daudz kolosālu mirkļu. Nenoliedzu, ka laimei vajag arī lielās sajūtas – mīlestību un draudzību, taču izrādās, arī tenisa treniņš var sniegt daudz. Kad Tu pēdējo reizi juties ļoti laimīga?

Pēc "nieka" pieciem mēnešiem, kopš esmu ievākusies jaunajā dzīvoklī, man beidzot izdevās noorganizēt sālsmaizes ballīti draugiem. Tagad man ir tāds emocionāls pacēlums, jo manas mājas godam izturējušas viesmīlības pārbaudījumu. Ir tik forši zināt, ka te labi jūtos ne tikai es pati, bet arī mani ciemiņi.

Mājas iekārtošanas process ievilkās meistaru dēļ – kā jau parasti. Rezultātā līdz pat pagājušajai nedēļai dzīvojām bez virtuves, kafiju vārījām uz prīmusa, bet krūzītes skalojām vannā. Nu šī romantiskā fāze ir beigusies, un beigu beigās es pat esmu pateicīga mūsu galdniekam par viņa gumijas stiepšanu, jo tagad katra mēbele, katra lampa un krēsls tik organiski iekļaujas mūsu vidē, it kā stāvētu te jau gadiem ilgi. Neko nesaprotu no fen šui, bet jūtu, ka mums tur pašiem savs fen šui ir tapis, vadoties pēc intuīcijas un – galvenais – nesteidzoties. Joprojām daudz kā trūkst, bet arī tas viss "atnāks" pamazām. Toties ir mājas centrālā daļa – liels ovāls galds, ap kuru ģimenei un draugiem sasēsties, tāpēc pirmo reizi mūžā Ziemassvētkus došos svinēt nevis pie mammas, bet aicināšu mammu un brāļa ģimeni ciemos.

Tagad skaidri zinu, ka nekad negribētu, lai manu māju iekārto dizaineris. Negribētu atnākt pie visa gatava, kur manā vietā kāds ir visu izdomājis. Droši vien sajūta būtu kā viesnīcā. Kā tu iekārtotu savu māju?

Ilgi domājām, kā lai iepriecina vecākus 40. gadu kāzu jubilejā. Līdz nolēmām viņus aizsūtīt uz Fontaine viesnīcu Liepājā – lai viņiem būtu viena jauka romantiska nedēļas nogale pilsētā pie jūras. Biju jau gatava visādām atrunām (“mēs nevarēsim”, “nav laika”, “visādi darbi jāizdara” utt.), bet par brīnumu (un prieku mums visiem) vecāki pieņēma šo dāvanu bez vilcināšanās. Tas viņiem bija liels pārsteigums.

Kāpēc izvēlējāmies tieši Fontaine? Paši tur pabijām pirms kādām pāris nedēļām. Manas mīļas darba kolēģes uz kāzām uzdāvināja nedēļas nogali šajā viesnīcā. Bet aizņemtības un, godīgi sakot, arī mazliet slinkuma dēļ mēs veselu pusgadu nevarējām saņemties braucienam uz Liepāju. Bet šķiet, bija vērts tik ilgi gaidīt, jo nedēļas nogale Fontaine bija vienkārši fantastiska. Nu mēs svēti nosolījāmies, vismaz pāris reizes gadā izbrīvēt laiku, lai dotos uz Liepāju.

It kā jau tur nav nekas sevišķs – parasta koka mājiņa ar vairākiem numuriņiem, kas katrs iekārtots savā stilā. Bet atmosfēra un gaisotne šajā viesnīcā ir gluži kā mājās – tik brīvi, nepiespiesti, draudzīgi, omulīgi, sirsnīgi (laikam šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi….). Mums lielākais pārsteigums bija tas, ka mūsu numuriņā bija veselas divas istabas! Tā kā diendienā dzīvojam vienistabas dzīvoklītī, tad tur mums bija kur izvērsties. Ceru, ka maniem vecākiem arī tur patiks, jo viņiem rezervējām to pašu numuriņu, kurā dzīvojām mēs.

P.S. Kā tu esi pārsteigusi savus vecākus? Un vai esi kādreiz bijusi Fontaine?

Vakar biju brīnišķīgā šovā "Cabaret plin plin". Skaisti tērpi, labs dziedājums, jauka atmosfēra – viss tiešām pārdomāts, lai skatītājiem būtu interesanta atpūta. Taču viena epizode mani sadusmoja pa īstam. Tā kur uz skatuves mīņājas kaila meitene, piesedzoties ar stilizētām "pāvu astēm".

Sadusmoja tāpēc, ka sievietes kailums tiek padarīts par izklaidi skatītājiem.(Jāatzīst, ka mans draugs oponēja, sakot, ka viņa nemaz nebija kaila. Labi, atzīstu, dibenā viņai bija zelta diegs un ap krūtīm viņa vicināja pāvu astes.) Bieži vien mākslā kails ķermenis ir veids, kā kaut ko uzsvērt, dramatizēt vai paspilgtināt, – un kailums kā izteiksmes veids uz skatuves attaisnojas. Bet šeit viss numurs ir vienkārši plikas meitenes mīņāšanās. Protams, ļoti labi izpildītas Busuļa dziesmas pavadījumā.

Man draud izklausīties pēc feministes, bet kāpēc viņai blakus nevarētu mīņāties arī čalis, kurš ar zelta diegu dibenā un piesedzoties ar cepuri izklaidētu klātesošās dāmas? Citādi pēc priekšnesuma vīriešu ovācijas krietni pārsniedza sieviešu ovācijas. Jeb vai spēle notiek galvenokārt uz vīriešu auditoriju? Vai arī tiek iepriekšpieņemts, ka kailas sievietes klātbūtnē citas sievietes jūtas ļoti omulīgi…?

Man pāris reižu nācies piedalīties korporatīvajās balllītēs, kur jaunajiem biznesmeņiem par prieku sievietes ar kailām krūtīm tiek padarītas par vakara naglu. Teikšu atklāti, ja man piepeši ir jāskatās uz citu cilvēku intīmajām zonām, man tas bojā garastāvokli. Vai tiešām bez dibenu un krūšu izrādīšanas trūkst veidu, kā izklaidēt ballītes viesus vai izrādes apmeklētājus? Domāju, ka vakardienas brīnišķīgajā izrādē neviens nebūtu sūdzējies par neinteresantumu, ja kāds viņas vietā būtu kaut ko nodejojis – foršu un ar noslēpumu.

Nesen, kad atgriezos no komandējuma, kāds draugs vaicāja, kurš ir tas, kas par manu atgriešanos izrāda visvairāk prieku. Nedomājot atbildēju, ka mans suns. Pēc tam, kad no sajūsmas bija izlēkājies, viņš istabā mēdza nogulties blakus un cieši jo cieši mani vēroja. Šodien paiet nedēļa kopš Seržo iemidzinājām.

Laikam visnepanesamākais man šķiet tas, ka viņam bija tikai četri ar pusi gadi un pēc teorijas viņam vēl bija jādzīvo vismaz divtik ilgi. Taču puika saslima ar epilepsiju, radās saasinājumi un mēs viņam vairs nekādi nevarējām palīdzēt. Jāatzīst, ka vēl neesmu samierinājusies ar to, ka mana ģimene (tai skaitā, arī es) izlēma par suņa eitanāziju, jo katru dienu man nāk prātā domas no sērijas "ja nu viņš atgūtos" un "mēs parāk vieglprātīgi izrīkojāmies ar viņa dzīvību."

Tagad sarunas par eitanāziju ir mana iemīļotākā tēma, jo gribu vismaz sevī rast atbildi uz jautājumu, vai mums ir tiesības to darīt, un, ko tur liegties, gūt mierinājumu pēc izdarītā. Taču tās nekad neaprobežojas tikai ar dzīvniekiem, un vienmēr tiek skarts jautājums arī par cilvēku eitanāziju. Tā, piemēram, Cosmo redaktore Baiba, kura tikko bija Amsterdamā dokumentālo filmu festivālā, stāstīja par filmu, kurā rādīja cilvēkus, kuri vēlas veikt eitanāziju. Kāds bija smagi slims un nevēlējās ciest vēl vairāk, taču bija arī vecāks pārītis, kuri vienkārši vēlējās kopā nomirt. It kā jau skaisti, jo viņi to vēlas darīt mīlestības vārdā. Ne viņiem kādas kaites, nekas. Taču šis stāsts gan man šķiet savienojams ar jēdzienu "visatļautība", jo, manuprāt, spēlēties ar dzīvību tad, ja tevi nemoka ne garīgas, ne fiziskas ciešanas, ir spļaušana acīs dzīvības likumiem.

Esmu atgriezusies no dokumentālā kino festivāla IDFA Amsterdamā tik pilna emociju un iespaidu, ka ne par ko citu kā vien par redzētajām filmām runāt nespēju. Pēc aptuveniem aprēķiniem redzēju apmēram 30. Un vismaz puse no tām deva vielu ļoti nopietnām pārdomām par vispārcilvēciskām problēmām, par kurām ikdienā neaizdomājos. Buša neaptveramā aprobežotība, Irākas karš, Izraēlas/Palestīnas konflikts, eitanāzija, AIDS, verdzība (izrādās, tā joprojām eksistē, piemēram, cukurniedru plantācijās Dominikānas republikā) – šīs ir tikai dažas no tēmām repertuārā.

Festivāla galveno balvu ieguva Gonsalo Arihona šokējošā filma Stranded par 16 Urugvajas regbija komandas puišiem, kuri, tikai pateicoties brīnumam, izdzīvoja 1972.gada lidmašīnas katastrofā sniegotajos Andu kalnos un spēja noturēt sevi pie dzīvības 71 dienu, pārkāpjot civilizācijas lielākajam tabu un pārtiekot no savu bojā gājušo biedru miesas. Tā kā filmas režisors ir izdzīvojušo vīru tuvs draugs, notikuma rekonstrukcija filmā ir drīzāk filozofiskas pārdomas par dzīvības brīnumu, nekā šausmināšanās par kanibālisma tēmu. Un, klausoties šo nu jau sirmo vīru stāstos (par cilvēka gaļas ēšanu viņi joprojām runā tikai aplinkus un nespēj to nosaukt vārdā), var tikai iedomāties, kādai ellei viņi toreiz gājuši cauri!

Tomēr galvenā priekšrocībā apmeklēt šādu festivālu ir iespēja gandrīz vai pēc katra seansa sastapt klātienē filmas autorus un bieži vien arī tās galvenos varoņus. Līdz ar to kino pārdzīvojums kļūst vēl personiskāks, vēl saprotamāks.

Tā viens no aizkustinošākajiem mirkļiem man bija tikšanās ar filmas Hear and Now varoņiem – pavecāku laulātu pāri, kuri abi kopš dzimšanas ir nedzirdīgi, bet 65 gadu vecumā kopā nolemj veikt dzirdes implantu operāciju. To, kā tas ir – pēc 65 gadu dzīves klusumā pēkšņi tapt konfrontētiem ar pasaules trokšņu dažādību, mēs, dzirdīgie, pat iztēloties nevaram. Taču šī filma man deva iespēju to vismaz attāli nojaust. Kamēr vīrs ar iegūto maņu spēja tikt galā visai veiksmīgi un kā mazs bērns skraidīja pa māju, darbinot urbi un izklaudzinot sienas, viņa sievai jaunatklātā skaņu pasaule radīja tādu apjukumu, ka jau drīz vien viņa iegrima dziļā depresijā un atteicās ieslēgt dzirdes aparātu. Tikai pateicoties vīra iejūtībai un mīlestībai, kurš pārliecināja sievu, ka šī nav nekāda sacensība un viņš var apstāties un pagaidīt, kamēr arī viņas dzirde progresē, viņi abi tagad atkal ir priecīgs un bezrūpīgs pāris, kuri palēnām, bet ļoti apņēmīgi mācās izmantot dzirdes priekšrocības. Un, kā es novēroju, festivālā viņi bija lielākie tusētāji!

Runā, ka pasaulē vislabākie pavāri esot vīrieši. Varu tam tikai piekrist. Kopš dzīvoju kopā ar savu draugu (nu jau likumīgo vīru) virtuvē rosāmies mēs abi. Jāatzīst, ka labāki sasniegumi pavārmākslā ir viņam. Par ko es tikai priecājos. Pēdējā laika lielākais šedevrs – pašcepta maize.

Nevarētu teikt, ka virtuvē esmu galīga nepraša. Pirms daudziem gadiem, kad kādā ģimenē auklēju bērnus, man bija jāgatavo arī ēst. Sākumā ļoti baidījos, bet ar laiku pieradu, ka man iedod kādu recepti, izskaidro kas un kā jādara un tad tikai uz priekšu. Vispārsteidzošākais bija tas, ka es kā veģetāriete, lieliski pratu pagatavot arī dažādus gaļas ēdienus, kurus pati pat nevarēju nogaršot.

Sākumā pret drauga gatavotajiem ēdieniem izturējos piesardzīgi, nebiju īsti pārliecināta, ka viņa eksperimenti man īsti ies pie sirds. Bet pavisam drīz pārliecinājos, ka viņš ir īsts pavārmākslas meistars, prot mani pārsteigt ar garšīgām, interesantām un pārsteidzošām maltītēm. Viņa unikālākā īpašība ir šķietami no nekā (kad mājās it kā nav nekā ēdama) pagatavot kaut ko gardu. Tā reiz, kad mājās bija beigusies maize, viņš ņēma un pats uzcepa maizi. Tagad tā esam pieraduši pie pašceptas maizes, ka vairs nemaz negribas ēst veikalā pirkto. Šādai, pašu rokām mīcītai un veidotai maizei ir pavisam cita garša un smarža. Ko lai saka, esmu gatava jauniem pārsteigumiem!

P.S. Un kā ir ar tevi un tavu vīrieti? Kurš no jums vairāk rosās pa virtuvi?

Meitenes, es šoreiz vēršos pie jums kā pie lasītāju lojālākās daļas. Mums darbā ļoti palīdzētu, ja jūs atbildētu uz 2 jautājumiem. Pirmais, vai jūs zināt, kā abonēt Cosmopolitan nākamajam gadam? Otrais, vai jūs to darīsit? Un, ja atbildēsit uz 3.jautājumu – kāpēc abonēsit vai kāpēc nē, tas mums ļautu vai nu sev pasist pa plecu vai liks domāt, kā uzlabot savu priekšnesumu jums. Jau iepriekš saku sirsnīgu paldies par piedalīšanos!

Tikko kāda LNT raidījuma pašreklāmā dzirdēju, ka filmu Rīgas sargi jau ir noskatījušies vairāk nekā 80 000 (!) skatītāju. Sievietes sižetā apgalvoja, ka filmas laikā pat vairākas reizes ir raudājušas. Es pagaidām nogaidu un neskrienu uz kinoteātri, jo…

Pirmkārt, jau trīs reizes centos noskatīties tās pašas komandas veidoto filmu Baiga vasara. Parasti vai nu aizmigu, vai arī tik ļoti nogarlaikojos, ka pārslēdzu citu TV kanālu.

Otrkārt, saistībā ar televīzijas digitalizācijas lietu Ēķis man nešķiet pats simpātiskākais cilvēks un man ar savu nopirkto biļeti negribas viņam nest peļņu.

Treškārt, esmu pārliecināta, ka Rīgas sargi nākamajā 18.novembrī tiks rādīti pa televizoru, un tad, ja pārstāšu dusmoties uz Ēķi, filmu šā vai tā noskatīšos.

Tajā pašā laikā daudzi mani draugi un paziņas filmas noskatīšanos ir pārvērtuši par ģimenes svētkiem. Viņi nopērk biļetes arī saviem vecākiem, un tad visi kopā dodas uz kino to noskatīties. Taču tad, kad prasu – kā patika, reti kurš spēj uz šo jautājumu atbildēt. Nesaprotu, kāpēc tā. Varbūt Tev ir nojausma, kāpēc daudziem ir tik grūti noformulēt viedokli par šo filmu? Ja esi redzējusi – kā pašai patika?

Lai jaukas brīvdienas!

Mūsu draugu kompānijā pēdējā laikā ir iegājies, ka saviesīgos vakaros spēlējam dažādas spēles – lai jautrāk. Interesanti, ka katrs ballītes namatēvs vai namamāte savā mājā rīko atšķirīgas spēles. Šobrīd mēs diezgan aktīvi esam pievērsušies trim nodarbēm – novusam, Riču-Račam un faktu spēlei "Latvija".

Vislabākais ir tas, ka katra no šīm spēlēm patiesībā ir oriģināla un lielās kompānijās spēlēt tās ir ļoti jautri. Piemēram, novusam esam izveidojuši savu turnīru – katru nedēļu tiekamies un tad veidojam dažādus spēlētāju topus. Savukārt, spēle Riču – Raču sākotnēji varbūt var likties pavisam ikdienišķa un neinteresanta, tomēr, ja satiekas četri cilvēki, kuriem ir par ko parunāt, ticiet man, Riču – Račs var būt dikti jauks izklaides veids paralēli draugu sarunām. Trešā ir mana mīļākā spēle, kura var izlīdzēt jebkurās viesībās. Tā ir gana intelektuāla, lai gudrie draugi to neuzskatītu par lieku laika izšķiešanu, un gana interesanta, lai nevienam nebūtu garlaicīgi. Turklāt no šīs spēles var iemācīties tik daudz lietas, kā arī atmiņā atsvaidzināt jau sen aizmirstus faktus un notikumus. Faktu spēle, kā jau minēju iepriekš, saucas "Latvija". Esam atklājuši, ka to vislabāk spēlēt, sadaloties komandās. Jo, ja atbildi uz kādu jautājumu nezinās viens, varbūt zinās kāds cits komandas biedrs. Turklāt šī spēle ir lielisks veids, kā sapazīties savā starpā pavisam nepazīstamiem cilvēkiem – man tā gadījās pagājušajā ballītē, kurā vienā komandā patrāpījās divas meitenes, kuras spēles sākumā viena otru nezināja, bet spēles beigās jau sapratās ļoti labi.

Un tagad gribēju jautāt jums- vai arī jūsu draugu kompānijā ir iegājies reizi pa reizei uzspēlēt spēles? Kādas tās ir?

Jau no bērnības esmu baidījusies no lieliem suņiem un… zobārsta. Bailes no suņiem man nācās pārvarēt nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet ar bailīgo zobārsta jautājumu tiku skaidrībā tikai pirms kāda mēneša. Nu uz pasauli varu skatīties daudz bezbailīgākām acīm.

Ar suņiem viss sākās tā – kad man bija seši gadi, kopā ar vecākiem devāmies ciemos pie mammas draudzenes. Pie vārtiņiem mūs sagaidīja viņu lielais vilku sugas suns, kurš aiz lieliem priekiem uzlika man uz pleciem ķepas, sāka laizīt seju un tad pēkšņi viņa augšzobi atradās pie manas pieres, bet apakšzobi kaut kur pie vaiga. Šoks bija milzīgs. Par laimi vienīgais, kas tagad atgādina par šo notikumu ir tik tikko saskatāma rētiņa.

Un tā es sāku baidīties no suņiem, skolas laikā pat dažreiz nevarēju iziet no mājām, ja pagalmā skraidīja kāds noklīdis šunelis. Tad bija jāsauc palīgā mamma. Bet reiz, nākot mājās no skolas, pagalmā mani sagaidīja milzīgs aitu suns. Bija tikai divi varianti – vai nu es baidos un viņš man uzbrūk vai arī pārvaru savas bailes. Nezinu, kur manī radās spēks, bet, ieraugot šo milzīgo suni, es spēju novērst no viņa skatienu un paiet garām. Bailes noriju gluži kā tādu rūgtu riebīgu tableti. Tagad ar suņiem esmu daudz draudzīgākās attiecībās, tomēr, ja redzu uz ielas kādu klaiņojošu lielu suni, tad gan labāk jau laicīgi pāreju ielas pretējā pusē.

Bet, runājot par zobārstu, pat īsti neatceros, kad sāku tā pa īsto baidīties. Nav jau tā nekāda patīkamā lieta, bet mūsdienās par laimi tas vairs nav tik sāpīgs process kā agrāk. Pirms mēneša (man vajadzēja saņemties kādu gadu!) beidzot devos pie zobārsta un jau uzreiz paziņoju, ka man ir ļoti bail. Bet smaidošā daktere teica, lai es tik daudz nesatraucos par to visu un sāka man lasīt priekšā anekdotes. Īsti pasmieties gan nevarēju, bet bailes bija kā ar roku atņemtas.

P.S. No kā esi baidījusies tu? Un kā pārvarēji savas bailes?

No visiem ceļu satiksmes pieklājības noteikumiem divi man ir vismīļākie. Tas, ka pasaka paldies, pāris reižu signalizējot ar avārijas ugunīm, un tas, ka lielās fūres ar labo pagriezienu signalizē, ka ceļš priekšā ir brīvs un droši var viņu apdzīt.

(Par trešo – pamidžināt ar tālajiem divas reizes pretīm braucošajiem, ka ceļā būs policija, šeit runāt nedrīkst, bet es ātri pateikšu, ka tas man arī patīk.)

Man šāda komunikācija patiešām uzlabo garastāvokli. Ņemot vērā to, ka uz ielas šoferi viens otru pārāk nelutina, pieredzēt šos divus jaukos žestus ir ļoti patīkami. Nezinu, vai tikai uz mani tas iedarbojas, bet pēc tam man nav grūti palaist arī citus un vispār rodas vēlme būt jaukai un braukt maksimāli pieklājīgi. Šos žestus es uztveru tik personīgi, ka pat mēdzu aizdomāties, kas tajā otrā mašīnā sēž pie stūres (smuks vai nesmuks, jauns vai vecs 😉 Skat. ilustrācijā.). Droši vien kā jau jebkuram citam cilvēkam mani ļoti iepriecina tas, ka mani ievēro un "uzrunā", šāda apmainīšanās ar laipnībām rada kaut kādu solidaritātes sajūtu.

Tas, protams, tikai veicina manu vēlmi purpināt par katru, ko esmu palaidusi, bet viņš pat paldies nevar pateikt. Nūģis tāds.

Klau, vai ir vēl kādas komunikācijas formas starp mašīnām bez jau uzskaitītajām? Varbūt tu zini…

Mana paziņa draudzenes kāzās iepazinās ar vīrieti, kura dēļ šobrīd ir gatava aiziet no vairāku gadu garumā sūri grūti izcīnītā amata un pārcelties uz dzīvi no Rīgas uz Valmieru. Turklāt nedēļu pēc abu pazīšanās viņa palūdza atstāt dzīvokli savam nu jau bijušajam draugam, ar kuru kopā bija gadu. Dzīvojam tikai vienu reizi, viņa saka.

Pagaidām es to visu vēroju no malas. Tiesa, ne vienaldzīgi, jo no sirds apbrīnoju paziņas spēju nestiept garumā gumiju un nevilcinoties pieņemt nozīmīgus lēmumus. Kaut bijusi vien uz pāris randiņiem, viņa:

1)izlēma pateikt "nē" savam puisim, ar kuru nemaz tik čābīgi negāja;

2)runāja ar vadību par to, ka vēlētos iet prom no kompānijas filiāles vadītājas amata Rīgā un labprāt strādātu tās filiālē Valmierā. Priekšnieces amats gan viņai tur nespīdot;

3)vairākas reizes nedēļā vakaros pēc darba Rīgā brauc uz Valmieru ciemos pie jaunā drauga. Širmis esot ciet, viņa pati saka.

Protams, paziņas veikumu uzskaitīju tāpēc, ka pašai ir interesanti padomāt par to, vai es būtu uz ko tādu spējīga. Lai arī ikdienā bieži vien rīkojos visai nepadomīgi un impulsīvi, šķiet, mīlas lietās, pirms metos jaunā piedzīvojumā, vismaz pie sevis konkrēto situāciju un tās sekas izanalizēju pārpārēm. Man nepatīk ar acīm ciet mesties nezinamajā, kaut reizēm derētu. Kā ir ar Tevi? Kas ir trakākais, ko esi izdarījusi mīlestības dēļ?

Man ļoti patīk satraucošā sajūta pirms gaidāma ceļojuma. Dažas dienas pirms tam laiku gribas patīt ātrāk uz priekšu, lai tikai beidzot varētu doties ceļā! …Līdz mirklim, kad reāli jāsāk kravāt čemodāni. Man tas tā riebjas, ka mantu kārtošanas procesā nereti vispār pāriet vēlēšanās kaut kur doties.

Tik daudzas reizes esmu devusies tuvākos un tālākos braucienos, bet vienalga neesmu iemācījusies racionāli un ātri sakravāt mantas. Ar skaudību noskatos, kā mans draugs piecās minūtēs samet somā visu nepieciešamo. Esmu pat mēģinājusi rūpīgi sastādīt līdzi ņemamo lietu sarakstu, bet tāpat vēl lidmašīnā turpinu nervozēt, vai tikai kaut ko neesmu aizmirsusi.

Šobrīd ar mani atkal notiek tas pats – pēc pāris stundām jābrauc uz lidostu (jā, mēs nedēļu neredzēsimies – es dodos uz dokumentālā kino festivālu Amsterdamā!), bet es joprojām nervozi pārvietojos pa māju, kā mantru purpinot pie sevis – „telefona lādētājs, fēns, lietussargs…” Pase, naudas maks un telefons jau drošā vietā rokassomiņā. Tad vēl jāatceras, ka visa nepieciešamā kosmētika obligāti jāiepako čemodānā, lai nebūtu jānervozē, ko drīkst ņemt lidmašīnā, ko ne…

Lai gan arī tas nepasargā no ķibelēm. Šopavasar pat gandrīz nokavēju vienu lidmašīnas reisu, un vienīgā iespēja tikt mājās bija ņemt lielo ceļojuma somu līdzi uz borta, jo bagāžas reģistrācija jau bija slēgta. Es ļoti novērtēju lidostas darbinieku pretimnākošo attieksmi, taču no stingrajiem noteikumiem „nekādu šķidrumu rokas bagāžā” man izsprukt neizdevās. Rezultātā es raudādama metu miskastē visus savus smalkos šampūnus un ķermeņa losjonus, kurus rokas bagāžā līdzi ņemt nav atļauts. Izglābt izdevās vien skropstu tušu, sejas krēmu, lūpu spīdumu un vēl pāris niekus, kuriem pietika vietas caurspīdīgajā litra tilpuma maisiņā. Neko darīt, tādi noteikumi.
Vismaz čemodānu gan vēl ne reizi neesmu pazaudējusi… tpu tpu tpu!

Gandrīz visas manas draudzenes, tuvākas un tālākas paziņas, radinieces, bijušās kolēģes un kursa biedrenes ir vai nu stāvoklī un drīzumā gaida mazuli vai jau kļuvušas par jaunajām māmiņām. Īsts demogrāfiskais sprādziens (par ko man ir liels, liels prieks!) Mēs ar vienu manu draudzeni laikam esam palikušas pēdējās. Un mums arvien biežāk uzdod jautājumu, kad tad beidzot tas notiks arī ar mums?

Es tad smejoties parasti atbildu, tā kā visas meitenes visapkārt ir stāvoklī vai ar maziem bērniņiem, es negribu būt 20 vai 21, kura pievienojas šim kuplajam pulkam. Gribu būt vienīgā. Nu jau man ir nojucis jauno māmiņu skaits (sākumā gan mēģināju visas saskaitīt).

Bet tas jau tāds joks vien ir.

Skatoties uz draudzeņu omulīgajiem mazuļiem, kuri ir viens par otru jaukāki, tā vien tik gribas viņus paņemt rokās un paauklēt. Iešana raudzībās jau ir kļuvusi par tādu kā rituālu. Pagājušajā nedēļā, kad ceļoju pa ārzemēm, iegādājos arī mazas dāvaniņas savu draudzeņu mazuļiem. Gribējās pirkt gandrīz vai visu pēc kārtas, tomēr centos turēt sevi rokās.

Pārbraucot mājās un izsaiņot visus iepirkumus, sapratu, ka man ”paliek pāri” mazas rozā zeķītes, kuras biju iecerējusies dāvināt draudzenei, kura drīz kļūs par māmiņu. Bet tikai mājās aptvēru, ka viņa taču gaida dēlu, nevis meitu! Ko gan tas varētu nozīmēt? 🙂

P.S. Kā ir ar tevi un tavām draudzenēm?