Sveiki, mīļas meitenes, sievietes. Prieks būt tagad kopā ar Jūms . Tā ir pirmā reize, kad esmu reģistrējusies sieviešu portāla, parasti klusiņam lasu. Domāju, stastīt kas es esmu un tā nebūs interesanti: gan rakstīt, gan lasīt. 🙂 Tāpēc piedāvāju Jūms manas pārdomas par sievietem, mūsu nozīmi un pozīciju attiecībās un tā. Paldies visiem, kas izlasīs un arī izteiks savu viedokli 🙂 Pēdējā laikā redzu daudz visādu rakstu žurnālos, interneta portālos un blogos par sievietēm, sievietes lomu dzīvē, sociālo vietu un, protams, gārīgumu. Nekā īpaša tajās tēmās, protams, nav, bet interesanti ir tas, ka viss ir rakstīts no tāda viedokļa, ka sieviete ir dievīga un vispār vislielākais labums šinī pasaulē un vīrieši ar savu "rupjo spēku" un vēlmi visu kontrolēt ir bērnišķīgi un vispār viņu viedokli nevajag ņemt vērā, jo viņiem vienmēr viss nepatīk, ja kaut kas atšķiras no viņu vīzijas par problēmas risinājumu. Ja es būtu vīrietis, tad jūs droši varētu man iespert pa kājstarpi par manu skepsi pret tādu pasaules vīziju, bet, tā kā esmu sieviete, es tomēr piedāvāju nomierināties un padomāt par visu šo kopā ar mani. Sāksim ar pedējo – vīriešiem nepatīk, kad kaut kas notiek ne tā, kā viņi to vēlas vai redz. Pilnīgi piekrītu. Bet rodas jautājums vai sievietēm ir savādāk? Vai tad mēs nesākam dusmoties, apvainoties, uzvilkties un piedzīvot visas tās sliktākās emocijas, kad viss iet ne tā, kā bija plānots? Tieši tāpēc eksistē tāda lieta, kā kompromiss. Bet arī to daudzi saprot kā "kompromiss – tas ir daži risinājumu varianti, kuri mani apmierinās". Paskatoties vārdnīcā šī vārda nozīmi, lūk, ko redzam: – A settlement of differences in which each side makes concessions. – The result of such a settlement. Interesanti, vai ne? Tagad par sievietēm. Daudz tajos rakstos ir veltīts tam, ka jārūpējas par sevi. Bet protams! Jāmīl sevi! Jāciena sevi! Jālutina sevi! Tikai nedrīkst pieļaut, ka mūsu pasaule samazinās līdz mūsu vēlmju izmēram un viss griežas ap to. Sieviete pēc savas dabas ir māte – pašā bērnībā mēs jau sākām spēlēties ar lellēm-bēbīšiem, jau tādā vecumā mums parādās vēlme rupētes par sevi un tajos rakstos mums piedāvā kļūt egocentriskām un pozicionēt sevi kā pasaules centru. Mūsu mīļākā cilvēka pasaulē mēs arī esam pasaules centrs, tikai ja mēs nepiespiežam viņu tā mūs uztvert. Vēl viena interesanta doma tika izteikta: mums nav jāgaida, ka mūs mīlēs pretīm, jo mūsu mīlestības pietiks abiem. Pirmai daļai piekrītu – kad tu kaut ko gaidi, tā nav mīlestība. Bet kā mīlestības "var pietikt abiem"?! Godīgi, es ļoti ilgi par to esmu domājusi un daudz lasījusi. Lūk, ko Dr. Gerijs Čepmens sāka: "Mīlestība tek no mums, kad mēs mīlam. Mēs atdodam to. Bet ir nepieciešams, lai mēs arī saņemtu mīlestību no mīļotā, jo mūsu mīlestības tvertne ar laiku paliks tukša". Kāpēc, kad mīlam bez atbildes mīlestības, ir tik grūti un sāpīgi un mes gribam tikt no tā vaļā? Tāpēc, ka mēs atdodam visu un neko nesaņemam. Mēs paliekam tukši. Bieži, kā piemēru mums rāda austrumu sievietes. Bieži to dara cilvēki, kas nekad nav bijuši Austrumos un par dzīvi, par attiecībām Austrumos zin no grāmatām, kur bieži vien daudz ir izdomāts vai klāt piedomāts. Austrumos mīlestība attiecībās starp vīru un sievu nav galvenais: atbildība un respekts – uz tā viss turas. Ņemot vērā to, ka tā ir tradīcija, mentalitāte, pasaules uztveršes sistēma, kas krasi atšķiras no mūsu sistēmas un mentalitātes, runāt par austrumu dzīvesveidu un likt to kā paraugu ir mazliet nepareizi. Manuprāt, protams. Lūk, pie kā mēs nonācām: – mēs visi, gan sievietes, gan vīrieši gribam, lai viss būtu tā, kā mēs to gribam – tā ir cilvēka būtība. Bet pastāv kompromiss un tas mums palīdz iztikt bez asinsizliešanas; – sievietei obligāti jārūpējas par sevi. Nekāda gadījumā nedrīkst pamest sevi novārtā, jo taču zinam, ka "es esmu savs labākais draugs, ko es nedrīkstu zaudēt". Bet atkal bet – nedrīkst sevi izcelt pat ne uz pirmo, kur nu vēl pirmāko par pirmo vietu un kļūt egocentriskai, jo pēc savas būtības mes esam domātas, lai rupētos arī par citiem (ja ne mēs, tad kas to darīs?!); – nevajag jaukt austrumu kultūru un pasaules uztveres sistēmu ar mūsējo – tās pārāk atšķiras; un viens pukts, par ko neesam runājuši, bet kas ir ļoti svarīgs, domāju, viens no vissvarīgākājiem: – lai būtu laimīgi – mēs taču visi pie tā gribam nonākt, pie laimes – galvenais paskatīties acīs saviem spokiem (zaudējumi, apvainošanās, nodovība, salauzta sirds – gandrīz katrs to ir piedzīvojis), piedot sev un otram cilvēkam to, kas ir bijis un atbrīvoties no šī spoka. Jo kad esat vajāti, tad nevarēsiet būt laimīgi – vienkārši nepamanīsiet, kad laime atnāks, kā arī nevarēsiet garīgi pilnveidoties: kas tā ir par garīgu pilnveidošanos, kad runājam gudras lietas, no ārpuses esam mierīgi, bet iekšā, dvēselē ir vētra un nemiers? Tā ir spēle, meli (pie tam, melojam paši sev), bet kur ir šādas lietas, par kādu gan garīgumu varam runāt? Atcerēsimies šo, mācīsimies piedot, mīlēt sevi un citus. Tad varēsim atrast īsto ceļu pie laimes, ceļvedi, kā pa to iet un ejot arī garīgi attistīties un pilnveidoties kā personības. P.S. Būšu priecīga saņemt jūsu viedokļus un pozīcijas 😉

Lasot jauno Cosmo,aizkjeras taa lpp kur aprakstiits kaa dzzeks ieveroja draudzenes atslodze dienas :D:D:D taa sasmejos…Juuseejais arii ir kko tamliidziigu ieverojis?es agrak kad dziivoju kopaa ar puisi,vins mani apbriinoja kaa tik daudz varu nodoties sportam un eest tik veseliigi un uzreiz mineeja ka NEkad muuzhaa neko neieturees(tas domats par manam atslodzes dienam un treninja programmam) 😀

Pēdējā laikā esmu pamanījusi to, ka man daudz labāk draudzīgas attiecības veidojas ar vīriešu kārtas cilvēkiem… Patiešām, tikai draudzīgas attiecības. Man ir apnikušas tās visas sieviešu runas par lūpukrāsā, vīriešiem, kura atkal pamesta, kura ar kuru pārgulējusi.. Un tā tālāk…

Ar puišiem runāju par medībām, sportu, zemessardzi… Par visu interesanto. Un viņi mani pieņem tādu, kāda esmu. Vīrieši neparunā viens otru, neskauž nevienu un nenīst tāpat vien. Sapratu, ka man it nemaz nepietrūkst meiteņu sarunas. Protams, man ir draudzenes, bet ne tādas vislabākās…

Vai jūs ticat, ka starp sievieti un vīrieti var pastāvēt patiesa draudzība, kas nekad neaizies līdz gultas līmenim? Es domāju, ka jā… Vismaz šobrīd…

Tikko noskatījos filmu ”the Duchess”. Visu laiku man galvā cauri skanēja pateicība laikam un šādām stiprām sievietēm, aks ir mšudienas mainījušas. Man vienmēr liekas, ka esmu emocināli stipra sieviete un vienmēr izvēlēšos sev balkus cienīgu vīrieti vai iztikšu bez. Bet šobrīd apjaušu, ja man būtu vajadzējis dzīvot tajos laikos- es neizdzīvotu, tieši dēļ savas emocionalitātes. Gribētos teik, cik mēs esam alimīgas, ka šobrīd varam būt tik brīvas, cik pašas vēlamies, bet.. tad mani raisa pārdomas, kāpēc, lai mēs nebūtu tik brīvas, cik vēlamies būt. Un te atbilde ir arī otrais jautājums- ne jau visu uz pasaules mēs esam vienādi brīvas. Atceros savas pārdomas un šasums pēc filmas ”dessert flower” noskatīšanās. Un kādas ir mūsdienu islāma valstu sieviešu izaugšmu iespējas? Attceros vienu sarunu ar karavīru, kurš ir bijis i islāma valstīs, i āfrikā, i tepat eiropā. ideja, ko viņš visu laiku atkārtoja bija, ka mums nav nekādu tiešibu iejaukties un ko mainīt, vai pēc mūsu idejas ”uzlabot”, jo tur ir cita audzināšana un ticība, citas vērtības un ticības. Un pašas sievietes uzskata to par normu un nezinātu, ko ar savu brīvību iesākt. Daļēji piekrītu, bet joprojām pārsvarā esmu ideāliste, tāpēc tomēr ne, nepiekrītu… .. atgriežoties pie šis pašas filmas un tiem gadiem.. vai tad uzreiz mēs kļuvā brīvas, vienlīdzīgas? tas paņēma laiku un mūsu attīstību, paaaudžu attīstību. Un jauns gads, jaunas domas, un jautājums, ko es sev un varbūt jums arī vajadzētu uzdot, ir- vai mēs ar savu brīvību darām to, ko darītu, aj varētu tikai par tādu sapņot?

Not_for_sale, tā būs atbilde Tev, tikai pagarākā bloga ieraksta veidā 😉 Bērnībā izlasīju kalnu grāmatu. Protams, prātā palikuši kādi spilgtākie momenti. Aizķēra Poliannas tēva, kurš laikam bija invalīds – dzīves skatījums. Tā bija savdabīga spēle, ko abi ar meiteni spēlēja, viņi priecājās par to, kas viņiem IR. Un es novērtēju, ka esmu sieviete. Man patīk sajust dzīvi līdz mielēm…vai dieniņ, tā ka kaukt gribas. Aiz laimes. Vīrieši tā neprot. Savādāk, bet pa savam. To, ka ļaujamies vasaras lietum, noģērbjam kurpes, palēkdamies aizskrienam pa tvanošo asfaltu, izgaršojot un sajūtot lietus piles uz ķermeņa. Ja man nav loģiska pretargumenta, tad balstos uz intuīciju. Un man vienalga, ja vīrietis norausta degunu mana "darīšu tā, jo jūtu, ka tā būs pareizāk" priekšā, savās domās nokristot mani par pilnīgu nekonstruktivitātes iemiesojumu 😀 Nākamā īpašība, kas noteikti saistās ar sievieti – ir "māju sajūta", "pavarda turētāja". Tā smalkā nots, kad pie Tevis gribas atgriezties. Jo Tu nomierini, varbūt tieši otrādi – uzmundrini, Tu spēj veldzēt…Laime taču ir ligzdā, vai ne? Katrai noteikti ir īpašību kopums, kas nāk prātā, dzirdot vārdu "sieviete". Maigums, iejūtība, kaisle, dzīvesprieks… Pat neņemos visas piesaukt, tikai vēlos pateikt, ka mēs esam dažādas. varbūt šobrīd Tava dvēsele tiek skrāpēta kaķa nagiem, tāpēc varētu būt jebkas cits, izņemot sievieti. Sieviete…jā, protams, pirmais bērns puika, tas nozīmē, ka dzimta turpinās .Bet, redZi, arī konservatīvie japāņi atļāvuši par imperatori nākotnē kļūt mazajai Aiko. Tā ka – varbūt dzīve tomēr ir tāda, kādu mēs to iedomājamies, un ejam uz to…nevis skatāmies vēsturiskā aspektā (t)