Es esmu cilvēks, sirgstošs ar hronisku, ar invaliditāti saistītu slimību. Pēdējos gados lēmumus kaut kur iet, braukt, piedalīties pieņemu arvien retāk, lai nebūtu jābēdājas, jāviļas, jājūtas neveikli vai jākaunas, raksta kāda sieviete.
Es, ja godīgi, iekožu lūpā, šo stāstu izlasot līdz galam.
Portālā The Mighty tika apkopotas cilvēku, kas sirgst ar hroniskām slimībām, atbildes uz jautājumu – “Kāda ir bijusi vislabākā jūsu draugu atbilde, kad jūs paziņojat, ka esat spiesti atcelt kopīgos plānus sliktās pašsajūtas dēļ?”
Lūk, ko šie cilvēki atsūtīja. Kad viņi ir spiesti savam draugam paziņot: “Lūdzu, piedod, – šodien slikti jūtos, nevarēšu ar Tevi doties, kā plānojām,” viņi ir saņēmuši sekojošas draugu atbildes, ar kurām vēlējušies dalīties kā labākajām:
“Es tūlīt atbraukšu, atvedīšu kaut ko ēdamu un muļķīgas filmas. Gribi vēl kaut ko? Šokolādi?”
“Neraizējies, es visu saprotu. Tava veselība šobrīd ir galvenā. Es tev vēlāk pārzvanīšu, pārbaudīšu, kā jūties.”
“Nekādu problēmu! Drīz piebraukšu, paskatīšos, vai tev ir viss nepieciešamais. Varbūt pa ceļam kaut ko paķert?”
“Tūlīt atbraukšu, paņemšu tavus bērnus – izstaigāsimies stundiņas trīs, bet tu tikmēr paguli.”
“Man ļoti žēl, ka šodien tev grūta diena. Es tūlīt atvedīšu zupu un kinofilmas. Izvedīšu ārā suni. Es tevi mīlu un esmu vienmēr līdzās, vienas īsziņas attālumā.”
“Mums tevis pietrūks. Neskumsti, parūpējies par sevi kārtīgi, taču, ja varam tev kaut kā palīdzēt, lūdzu, dod mums ziņu.”
“Es zinu, cik ļoti tu gribēji nākt, un es zinu, ka tu to nedari tīšām. Tev tagad noteikti ir sāpīgi un grūti – gan emocionāli, gan fiziski. Ja tu tagad gribi pabūt viens, darām, kā tev labāk – es nepavisam nedusmojos un vienmēr esmu tavs draugs.”
“Man ir ļoti garšīga kūka. Es tev tūlīt to atvedīšu – izklaidēsimies. Pie reizes es piestrādāšu arī par tavas veļasmašīnas operatoru, ja ļausi.”
“Esmu tavs draugs veselībā un slimībā, bēdās un priekos, bagātībā un nabadzībā. Ja tev kaut ko vajag – saki. Ja nē – es vienkārši būšu līdzās un mīlēšu tevi. Vienmēr.”
“Nekad nejūties vainīgs, ja tev kādreiz no kaut kā jāatsakās un kaut kas jāatceļ. Vienīgi tu zini, cik daudz šobrīd vari izturēt. Es priecāšos, ja tāpēc, ka šodien nekur neaiziesim, tu jutīsies labāk.”
“Tu vispār neesi vainīgs, nevajag atvainoties. Kad tu jutīsies labāk, atraksti – un tad mēs kaut ko pasāksim.”
“Es zinu, ka tu šodien noteikti atnāktu, ja varētu. Nākamreiz obligāti atkal tevi uzaicināšu.”
“Es tagad braucu pa darīšanām, vai tev atvest kaut ko no kafetērijas?”
“Es vēlāk piebraukšu. Nevajag neko gatavot un kārtot! Es gribu skatīties uz tevi, nevis uz tavu dzīvokli. Vienkārši pavadīt laiku kopā ar tevi, tevi mīlēt.”
“Jau ģērbju pidžamu un ņemu picu – braucu pidžamā pie tevis! Ja vienīgais, ko šobrīd spēj, ir gulēt, es vienkārši apgulšos blakām kā bērnībā.”
“Ko es varu izdarīt tavā labā?”
“Nekas briesmīgs. Kad tu jutīsies labāk, piezvani – es visu atcelšu un mēs ar tevi noteikti satiksimies. Kaut uz īsu brītiņu – varbūt papusdienosim vai iedzersim kafiju?”
Itālis Roberto Meloni Latvijā dzīvo kopš 2002. gada. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijas sievietes ir ļoti iedvesmojošas un mērķtiecīgas. Turklāt viņaprāt mūsu valstī viss spēks centrējas tieši dāmu rokās. Tas redzams gan brīdī, kad 70 gadīgas tantiņas ar apbrīnojamu spēku ziemā tīra ielas, gan tad, kad sievietes sevi apliecina profesijās, kas citur pasaulē ir nodotas vīriešu rokās. “Mani draugi itāļi, redzot, ka Latvijā sieviete vada trolejbusu, rāda ar pirkstu un brīnās – donna, donna! Jā, sieviete pie stūres!” stāsta Roberto Meloni. Vaicāts par Latvijas sievietēm, kuras iedvesmo temperamentīgo itāli, viņš atzīst, ka tā ir Baiba Sipeniece un Elita Patmalniece. “Baiba ir tik īsta! Kas viņai uz mēles, to viņa arī saka. Kad viņu satieku, Baibai vienmēr ir kāds labs vārds, ko pateikt. Viņa nebaidās būt atšķirīga!” Savukārt Elitā Patmalniecē viņš novērtē īpašo auru un enerģiju. “Uzreiz paliek labāk viņu satiekot,” jūsmo Roberto.
Meksikāni Havjeru Garsiju, kurš Latvijā dzīvo kopš 1992. gada, pārsteidz ne tikai Latviešu sieviešu skaistums, bet arī stiprais raksturs, gudrība un mērķtiecība. Viņš neslēpj savu apbrīnu par latviešu rakstnieci Zentu Mauriņu un salīdzina viņas dzīves gājumu ar meksikāņu gleznotāju Frīdu Kalo. Abas dzīvojušas ne tikai vienā vēsturiskajā periodā, bet pat esot manāmas līdzības viņu likteņos.
Savukārt vācietis Jorens Šteinhauers, kurš plašāku atpazīstamību guva ar savu grupu “Aarzemnieki”, Latvijā dzīvo trīs gadus. Jorens atzīst, ka dažiem latviešu sievietes varētu šķist lepnas, taču viņš ir pārliecināts, ka mūsu dāmas zina savu vērtību. Turklāt viņaprāt nav nejaušība, ka viens no Latvijas simboliem – Milda, kura tur trīs zvaigznes – ir tieši sieviete.
