Labdarības fonda “Rozā vilciens” dibinātāja Zinta Uskale dalās ar savu pieredzi un ieteikumiem krūts vēža jautājumos.

Lūdzu, pastāstiet par sevi!
Esmu dzimusi un uzaugusi Anglijā, 10 gadus nodzīvoju Francijā, bet Latvijā dzīvoju jau 16. gadu. Domāju, ka nekur vairs nepārcelšos, – šeit jūtos kā mājās! Deviņu gadus strādāju Rīgas Starptautiskajā skolā, un man šīs darbs ļoti patīk.

Kādēļ izveidojāt fondu “Rozā vilciens”?
2013. gada jūlijā man noteica diagnozi “krūts vēzis”, kam sekoja divas operācijas, ķīmijterapija un staru terapija. Izejot cauri visām šīm briesmām, sapratu, ka, Latvijā ir brīnišķīgi ārsti un medmāsiņas, taču trūkst profesionāla, psihoemocionāla atbalsta, kā arī praktiska palīdzība, piemēram, kāds kuram piezvanīt, kad ķīmijterapijas rezultātā noiet visi mati. Anglijā, piemēram, ir īpaši apmācītas medmāsas, kuras strādā tikai ar vēža pacientiem, piedāvājot gan psiholoģisku, gan praktisku palīdzību pacientēm un viņu tuviniekiem.
Labdarības fondu dibinājām kopā ar māsu un brāļa draudzeni, ar mērķi piesaistīt līdzekļus, lai sievietēm ar krūts vēzi piedāvātu iespēju izrunāties ar speciālistu par bailēm, skumjām un citām ar šo diagnozi saistītām emocijām. Apmaksājam arī konsultācijas un nodarbības pie fizioterapeita, jo pēc krūts un paduses limfmezglu operācijas var rasties kustību traucējumi un citi sarežģījumi, taču ar speciālista palīdzību var atgūt agrāko kustību brīvību.

Daudz ir dzirdēts par to, ka sievietei ir regulāri jāpārbaudās uz krūts vēzi. Kāda ir jūsu klientu pieredze – vai tiešām biežāk saslimst tās, kuras nepārbaudās?
Es neesmu ārsts un neesam veikuši šādus pētījumus, taču pie šīs slimības ir ļoti svarīga agrīna diagnostika, jo tad ārstēšanās nav tik smaga un sarežģīta. Ja sieviete regulāri iet pie ginekologa, kā arī pati pārbauda savas krūtis, tad laicīgi pamanīs aizdomīgas izmaiņas.
Par to, kā pašai pārbaudīt savas krūtis, var paskatīties “Rozā vilciens” mājaslapā, sadaļā “Noderīgi”. Tur arī atradīsiet citu informāciju par krūts vēzi, par to, kā pieteikties uz fonda apmaksātajām terapijām, kā arī par citām organizācijām, kuras sniedz atbalstu vēža pacientiem. http://rozavilciens.mozello.com/

Kādas ir lielākās kļūdas, ko sievietes pieļauj ārstēšanās procesā?
No savas pieredzes varu teikt, ka mana lielākā kļūda bija tas, ka visiem visu laiku teicu, ka man viss ir kārtībā, ka jūtos labi. Taču tieši gadu pēc operācijas man uznāca “krīze”. No rīta cēlos, bet nevarēju aiziet uz darbu, raudāju. Nevarēju īsti saprast kāpēc, jo patiesībā trakākais jau bija aiz muguras.
Man šķiet, ka aktīvās ārstēšanās laikā sieviete it kā saņemas, fokusē visus spēkus uz ārstēšanos un terapijām, un (kā manā gadījumā) patiesās emocijas norok. Gadu pēc operācijas man joprojām bija ļoti grūti runāt par piedzīvoto, par operācijām, rētām, terapiju sekām, utt. Domāju, ka šāda emociju norakšana un vēlme būt vienmēr stiprai ir diezgan raksturīga sievietēm! Tāpēc jau no diagnozes noteikšanas brīža piedāvājam sievietēm izrunāties ar speciālistu, lai kaut nedaudz atvieglotu šo procesu.

Kas notiek pēc izārstēšanās? Vai ar to viss beidzas?
Pēc aktīvās ārstēšanās perioda patiesībā nekas vēl nav beidzies. Ķīmijterapijas sekas man bija jūtamas vēl gadu pēc terapijas beigām, bet operāciju un staru terapijas sekas joprojām jūtu, un, visticamāk, ar tām būs jāsadzīvo visu mūžu. šobrīd Latvijā vēža pacients ir uzskaitē pie onkologa vēl 5 gadus pēc diagnozes noteikšanas. Ir regulāri jāapmeklē dažādi speciālisti, jātaisa analīzes. Tikai pēc pieciem gadiem uzskata, ka esi “izārstējies” un no vēža brīvs.

Vai varat pastāstīt, kas “notiek galvā”, kad sieviete uzzina par šo slimību?
Pirmā doma, neapšaubāmi, ir “ar mani ir cauri, man jāmirst”. Trieciens ir liels, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pie ārsta sieviete dotos kopā ar kādu tuvu cilvēku. Tomēr, jāpiebilst, ka grūti ir arī tuviniekiem, jo māc bailes un neziņa. Arī kolēģi un draugi bieži vien nesaprot ko teikt, kā izturēties.

Kādi būtu galvenie soļi, lai sievietei būtu vieglāk tikt pāri šai traumatiskajai pieredzei?
šajā situācijā ir ļoti svarīgi izjust atbalstu, lai būtu pie kā griezties pēc palīdzības. Pacientes, kuras ir izmantojušas iespēju pieteikties uz “Rozā vilciena” apmaksātajiem pakalpojumiem, saka, ka, lai gan pašas sākumā ir pat bijušas nedaudz skeptiskas par nepieciešamību izrunāties ar speciālistu, šādas konsultācijas ir ļoti palīdzējušas. Svarīgi arī sevi nepārvērtēt, pasaudzēt sevi. Nereti pacientes, cenšoties saudzēt savus tuviniekus, neatklāj, kā patiesībā jūtas. Tuvinieki arī jūtas bezspēcīgi, jo viņiem arī nav atbildes uz daudziem jautājumiem.

Kā cilvēki var atbalstīt Jūsu iesākto darbu un sievietes, kuras saskaras ar šo slimību?
šobrīd cilvēkiem ir lieliska iespēja atbalstīt sievietes ar krūts vēzi, izmantojot “Rozā vilciena” ziedojumu kastītes, kas ir izvietotas pie kasēm visos Rimi un Supernetto veikalos līdz pat 21. novembrim. Saziedotos līdzekļus izmantosim, lai sievietēm apmaksātu psihologa un/vai fizioterapeita konsultācijas un nodarbības. Līdz šim, galvenokārt, esam palīdzējuši sievietēm no Rīgas, taču ļoti vēlamies paplašināt atbalsta tīklu, piedāvājot šos pakalpojumus arī citās Latvijas pilsētās.