Nu, jau no sestdienas rīta esmu pieslimusi. sākumā biju domājusi riktīgi atpūsties, padarīt savu slimību par spa kurortu, bet kas man sanāca? Katru mīļu stundiņu es sēžu pie datora un skatos Vampire Diaries(starpcitu, tiešām labs seriāls) + dāvinu sev arvien jaunus kilogramus, ēdot visādus saldumus. 😀 (l) Nu man pietiek, rīt uz skolu!!!!!!!!!!

sveikas dāmas. kādu laiku nēsu apciemojusi cosmo.lv. tā nu sanāca,ka biju slimnīcā uz 4 dienām. tās kuras lasija manu iepriekšējo blogu zina,ka jau laicinu atpakaļ uztaisiju analīzes ,kuras nebija diezko labas,tieši pretēji. tagad itkā esu ārā no slimnīcas,bet sēzu gultā un nezinu palidzēs man tabletes vai nē. jo antibiotikas kuras jau 7 dienas dzēru,mans ķermenis izrādas neņem pretī. tad nu slimnīca pasūtija kkadas specialas. tās šodien saņēma, un uzreiz ļāva iet mājās (kas isti normali nav jo vini nezin vai šīs zales iedarbosies). garīgais galīgi uz nulli. sežu sestdienā mājās,jutos pēc D. ceru ka Jums meitenes pa šo laiku ir gājis daudz,daudz labāk . es tagad taka apmalidijusies cosmo sarunās nezinu ko lasit ko nē. kad pedejo reizi biju cosmo.lv bija tā karstaa diskusija kur chepiite un velviena meitene tika nodevetas par karalienēm (nu tā diskusija par pakaļgala laizišanu- jek jek jek.)

Ir tik grūti pašai ar sevi.Mana diena sākas uzreiz ar domu – neesmu perfekta…Ēdiens manu dzīvi savā ziņā ir padarījis par elli – nevaru bez tā un nevaru ar to … Manas rīšanas lēkmes mijās ar badošanos.Mana diena paiet domājot par ēdienu – ko ēst, cik daudz, nē,to nedrīkst,tu jau tā resna…Kad skatos spogulī,redzu tikai taukus.Reti ievēroju arī ko skaistu savā ķermenī,bet tās ir īpašas dienas!Dienas,kad jūtos laimīga tāda, kāda esmu, cik žēl,ka tās ir tik reti..Loģiski domājot saprotu,ka neesmu resna,manam augumam pat ļoti atbilstošas formas,bet…es tās ienīstu.IENĪSTU!!! Man žēl sava puiša,kuram dienu no dienas nākas to visu klausīties – atkal un atkal…Un lai ko man apkārtējie neteiktu,es NEVARU CIEST SAVU ĶERMENI. Reizēm domāju,mēģinu saprast kad tas viss man ir sācies.Kad?Kad bij tā PIRMĀ reize,kad ēdiens sāka pārņemt visu manu prātu (veselo saprātu)? Netieku skaidrībā… Kad uznāk rīšanas lēkmes,varu ēst VISU un DAUDZ, līdz paliek slikti.Tad es sevi ienīstu! Reizēm atbrīvojos no ēdiena.Tad atkal jūtos labi, līdz nākamajai dienai. Jo rīts tomēr nekādus brīnumus nesola un sākas kārtējā cīņa – vai šodien atkal būs kā vienmēr? Vai šodien es ēdīšu vai tomēr nē? Kad man uznāk badošanās posms, sevi ļoooti stingri kontrolēju.Un esmu laimīga, kad svari rāda PAREIZO ciparu. Tad es lidoju! Līdz atkal…atkal sākas viss no gala. Vairs nezinu kā ir normāli dzīvot un ēdienu uztvert TIKAI kā ēdienu. Man tas ir kas vairāk, savādāk…Mana diena paiet domājot tikai par to – vai šodien es būšu normāla, vai patikšu sev un būšu laimīga, vai tomēr kādu citu dienu………

Ir brīži, kad tu nedomā ne par ko, tu vienkārši ļaujies dzīvei. Tu izbaudi katru brīdi. Tu apstājies un redzi mirkļa skaistumu. Redzi, cik dedzinoši sarkana ir mežrozes oga sniegā. Redzi, kā sniegpārslas smiedamās krīt tev uz deguna. Pamani, cik silts smaids ir tev tuvam cilvēkam. Un tu vienkārši esi tajā sekundē tik patiess, tavas izjūtas ir īstas, tava sajūsma aizrauj apkārtējos. Varbūt arī liek kādam tevī iemīlēties. Spontāna dzīve ir skaista, bet bieži vien cilvēki, rīkojoties strauji un neapdomīgi, izdara kļūdu, ko nākas nožēlot. Daudz ir tādu ģimeņu, kurās vecāki saviem bērniem nemaz neiemāca, kā pareizi baudīt dzīvi vai pat vispār ieaudzina pesimismu, gaužoties, cik tā ir grūta. Es nāku no tādas ģimenes. Esmu pabijusi starp tiem jauniešiem, kas teicienu: " Ņem no dzīves visu, ko tā dod,"- saprot nepareizi. Starp tiem, kas ņem, bet vēl neatšķir, kas ir labs, kas ir slikts; darot kaut ko aizliegtu, attaisnojas, ka vienkārši bauda dzīvi. Kādā žurnālā lasīju trīs sabiedrībā pazīstamu sieviešu vēstules pašām sev 18 gadu vecumā par lietām, ko būtu gribējušas zināt jau agrāk. Tikai viena no viņām pateicās pati sev par saprātīgumu, abas pārējās, šķiet, daudz ko nožēloja, piemēram spēlēšanos ar jūtām, nesapratni attiecībās, kas tagad vēl aizvien nepatīkami nāk atmiņā, kā arī to, ka atriebjoties ir nodarījušas pāri pašas sev. Arī es mēdzu rotaļāties ar citu jūtām. Pēdējā laikā saprotu, ka tas viss nāk atpakaļ, liktenis atspēlējas. Agrāk es domāju, ka dzīvi baudīt nozīmē izdraudzēties ar pēc iespējas vairāk puišiem, vazāt viņus aiz deguna, būt sliktajai meitenei, kas vienmēr dabū, ko vēlas, nevis labajai, kas nonāk debesīs. Un patiesībā, to visu darot, es ne mirkli nebiju laimīga. Es gribētu, kaut arī es, atskatoties uz pagātni, spētu nenožēlot it neko, bet es nožēloju. Pirmkārt jau to, ka skolā nemācījos ar visu atdevi. Otrkārt to, ka esmu bieži vien ļāvusi sevi ietekmēt un pamudināt uz ko tādu, ko es patiesībā nemaz nevēlos darīt. Treškārt- es daudzus esmu sāpinājusi ar savu rīcību. Darot kādam pāri esmu nodarījusi pāri pati sev. Lai neizniekotu laiku, ir jāieklausās gan savā sirdī, gan prātā, tā, lai nekas nav jānožēlo, bet reizē, lai tas notiktu spontāni. Baudīt dzīvi nozīmē nevis ņemt no tās, bet dot. Un vienmēr pajautāt sev, vai tas, ko tu dari, ir tas, ko tu gribi darīt. Alīna Anaņko BA "Turība" 1. kursa studente

"Esmu spēka pilna!" šo tekstu centos sev iestāstīt, vedot savu reksenīti vakar pastaigā. Pateisībā esmu pārgurusi, bet vēl tik daudz kas jādara, ka nekas cits neatliek kā iegalovot sev pretējo. Un galu galā saka tacu, ka gandrīz viss ir prātā, tāpēc arī nogurums man ir tikai domās. Patiesībā man spēks ir atliku likām un vēl šovakar un vispār varu paveikt ļoti daudz. Tā vajag. Citādi ko es darīšu nākotnē, ka man tik maz spēka? Kā tikšu līdz kalna virsotnei, kā gāzīšu kalnus? Tikai ar savu spēcīgo enerģiju, kas man ir papilnam un neizsīstoša. Labs ir! Jāķeras klāt komunikācijas vēsturei. 🙂

Asaras…Enjgjelji raud…Par tavu nokliidusho dveeseli…Es censhos iedegt gaisminju lai paraadiitu tai celju…Nee…Never actinjas ciet…Naac…Sheit ir izeja…KLuss kliedziens…Tava sirsninja kliedz…Vieniigi es to dzirdu…Raudi…Mazinjaa…nekaunies…Es esmu ar tevi…Izkliedz visu kas tev iekshaa…KLiedz!!!…Padod plauxtas…Re…Tas ko ieliku tavaas plauxtaas…Tas ir mans engjeliitis..Tas tev…Nee nedod atpakalj..Es tev to daavinu…Praatiigi nesaspied…Vinjsh mazinjsh…Es tevi tik ljoti miilu ka man nav nekaa zjeel…KLiedziens…Caur asaraam…Jaa….Kliedz….Raudi…Es vienmeer buushu tev liidzaas…un kas, ka mani saapinaaji…Viss naak un iet…Tev jaazin, ka shim mazajam enjgjeliitim tu vari izstaastiit…un tas arii tur palix…Pie vinja…Tu vari raudaat…Tu vari kliegt…Neviens to nezinaas…Miiljum….Atljauj…Un nesaki ka neesi to pelniijusi…Jo tik pat labi es neesmu pelniijusi tevi…Miilu…

Ahh… Jūtos apreibus! Dzērusi gan neesmu. Ir tāda kā sajūsma, par to cik forši, ka es esmu, ka mācos un ir tacu Lācplēša diena! Aij, tāds prāta patumsums. 😉 Labu garastāvokli arī jums! (l)

Sveikas!!! Visaam kam interesee Mary Kay kosmeetika,naakat pievienojaties, un uzziniet vairaak par to,un Jums intereseejossaam lietaam par skaistumkopssanu!!! ……………………………………………. Mary Kay ir ekskluziva kosmetika no ASV. Savai klasei neticami leta, bet viss ir logiski- nav veikalu un parpirceju uzcenojumu! Es labprāt pastastisu vairak par iespejam lietot un izplatit talak so kosmetiku! un protams- visas, kas ir grib padiskutet par so kosmetiku laipni gaiditas saja diskusija- visas, kas lieto vai nelieto vai tikai velas to darit!!! 🙂 Ar cienu,Mary KAY skaistumkopssanas konsultante(kosmetologs). (atvainojos ka rakstits bez garumzimem,vienkarsi datora sistema nav LV alfabeta…)

čau, čau! vakar noķēru iedvesmu un tapa man dikti forši auskari.. 🙂 prieks pašai. 🙂 domāju, būtu forši ar tādiem iepriecināt arī citas.. 😉

Vairākums cilvēku interesējas tikai par to mīlestības daļu, kuru saņem paši, tādēļ mēs cenšamies izskatīties pēc iespējas pievilcīgāki pretējā dzimuma acīs. Tikai retais ir gatavs dot vairāk un patiesi iemācīties mīlēt! Mīlestība sākas tieši ar tās došanu otram cilvēkam un tikai tad mēs varam to ņemt. Tieši spēja dot, ir mīlestības lielais noslēpums! Mīlestība līdzinās vientuļam namiņam kalnos, kur tu atradīsi tikai to, ko būsi atnesis līdzi! Savu lielo mīlestību cilvēks var sastapt tikai tad, kad to ir atradis pats savā sirdī, tikai tad radīsies iespēja izpausties savstarpējās pievilkšanās spēkam! Partnerattiecībām ir jēga tad, ja otrs mūs konfrontē ar mūsu trūkumiem – parāda, kas ar mums “nav īsti kārtībā“, kas traucē mums būt mums pašiem. Partnerattiecību mērķis ir divu cilvēku savienība, kas kopā un blakus viens otram ir kļuvuši tik stipri un neievainojami, ka spēj pastāvēt viens bez otra. Cilvēkam jāpārstāj interesēties par to mīlestības daļu, kuru saņem, viņam pašam beidzot jāsāk tā dot, jārod piepildījums mīlestībā, jākļūst par mīlestības avotu, un tad viņa dzīve būs piepildīta! (Cilvēka spēja mīlēt parāda viņa dvēseles brieduma pakāpi.) Cilvēks ilgi saglabās mīlestību, ja partnera izaugsmi un laimi šajās attiecībās uzskatīs par vissvarīgāko! Pat, ja mīlestība būs iekritusi rokās, to neizdosies paturēt, ja nepārtraukti nepūlēsies tās labā, jo mīlestība ir ceļš, kas jānoiet, ja vēlamies sasniegt mērķi. Šis mērķis ir abu partneru laimīga savienība, izaugsmes brīvība, kopīga priecāšanās par dzīvi un sevi! Mīlestība ir visu aptveroša enerģija, kas piepilda visus, kas tai atveras. Mīlestība var būt gluži kā zibens no skaidrām debesīm – ,kad mēs stāvam kā zibens ķerti, zaudējam reālo pasaules izjūtu, pametam vai dodam citādu triecienu saviem tuviniekiem, galu galā – tas izmaina visu līdzšinējo dzīvi – viss šķiet tik skaisti un labi kopā ar šo sastapto cilvēku. Taču tā ir tikai jūsma, jā tikai jūsma, kas ilgst aptuveni dažus mēnešus, līdz iestājas garlaicība, ja attiecības neizjūk pavisam. Bet, ja tā padomā, tad, vai nav labāka šī mierīgā mīlestība -, bez stresa un neprātīgas rīcības. Īstenībā jau mīlas vētras ir piemērotas tikai kino ekrānam, nevis reālajai dzīvei. Reāli sirds pukst mierīgi, prāts ir pilnīgi skaidrs, nekā rožaina un sapņaina, daudz maz kopīgas ikdienas problēmas, un jāvaicā, vai mums patiešām žēl, ka viss satraukums un jūsma ar laiku ir zudusi? Mīlēt cilvēku nozīmē atdot viņam sevi, gribēt un vēlēt viņam vislabāko, neprātojot par savu algu! (jo mīlestība sevi piepilda tieši došanā!) mīlestība ir prieks, ko jūtam domājot par mīļoto cilvēku un esot kopā ar viņu1 Tas ir prieks būt viņa tuvumā un kopā ar viņu darboties! Mīlēt nozīmē ielaist otru savā dvēselē – ļaut piedalīties visās sev svarīgās dzīves norisēs, un arī apstiprināt gatavību dalīties ar it visu jebkurā laikā un vietā! Taču bieži, kad cilvēks saka: “Es Tevi mīlu!“, viņš domā, kaut arī neapzināti: “Man tevi vajag,“ vai arī, “ …tikai nepamet mani!“ Šie cilvēki patiesu mīlestību tā arī nav iepazinuši, jo patiesi otru cilvēku varēsim iemīlēt tikai tad, kad tikpat ļoti mīlēsim paši sevi, t.i., jāmīl sevi tā, lai arī vienatnē mēs varētu būt laimīgi. Sevi mīlot tik ļoti nesāpēs arī citu cilvēku izteiktās dzēlības par mums. Kamēr mums kāds ir vajadzīgs, mēs nevaram būt patiesi brīvi! Ja esam atbrīvojušies, ja vairs nemoka bailes tikt atstātiem, mēs spējam partnerim dot vairāk brīvības, un tad ir iespējams īsta, dziļa un patiesa mīlestība, jo mīlestību nevar nedz ieslodzīt, nedz paturēt ar varu. Bieži cilvēkiem patīk tikai otra izskats vai raksturs un, ja tā nebūtu, tad viņi nezina, vai vispār būtu kopā, – viennozīmīgi tā nav mīlestība. Mīlestība var ienākt mūsos un pārvērst visu dzīvi tikai tik daudz, cik mēs tai atveramies! Mīlestība dziedē un pamazām izgaismo visu, kas traucē mums sasniegt mūsu pašu īsto būtību. Ja kāds mūs ļoti mīl, kļūst redzams viss, kas ar to nesaderas –bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmas, skumjas, u.c., šķietami bez kāda īpaša iemesla. Lai attiecības nekļūtu par pieraduma rezultātu, tās ir jākopj! Tās ir kā augs, kā puķe, kas novīst, ja par to nerūpējamies! Iemīlēšanās ir visjaukākais process, kas mēs iepazīstam paši sevi caur otru cilvēku. Partnera dvēsele ir arī mūsu pašu dvēseles spogulis. Mīlestībai ar iemīlēšanos ir tikai tik daudz sakara, cik šīs izjūtas pamudina mūs kontaktēties ar otru cilvēku un meklēt ko vairāk. Iemīlēšanos raksturo sakāmvārda: “Mīlestība padara aklu.“ Īsta mīlestība nekad nav akla, tā labi redz un izprot arī otra cilvēka patieso būtību. Mīlestība ir tolerance, iejūtība, nemitīga vēlme gādāt par otru. Tas ir maigums, uzticēšanās, piedošana, uzticība un sapratne, ka partneris tāpat ir cilvēks ar saviem trūkumiem un ka viņš tikpat kā nav pārveidojams, bet ir mīlestības cienīgs arī bez nepārtrauktiem tuvības brīžiem. Tikai tad, ja abi būs gatavi nepārtraukti mācīties un pārvarēt grūtības, var attīstīties veiksmīgas pašu veidotas partnerattiecības! Lai tā notiktu, mums jāpārstāj meklēt tas īstais un vienīgais, jo“ īsta“ nemaz nav! Un viļoties nav jēgas vainot otru, šeit nav vainīgo, ir tikai nespēja tikt galā ar savu uzdevumu. Ja cilvēks vēl nav gatavs cieši saistīties, tad parasti gadās tā, ka arvien satiek “ne īsto“ partneri. Tātad vispirms ir jāvēlas šīs saistības! Cilvēka īstās attiecības ir attieksme pašam pret sevi – viss pārējais ir tikai šīs attieksmes spoguļattēls! Tādēļ mēs pievelkam sev līdzīgus cilvēkus. Tāpat kā cilvēks mācās mīlēt sevi, tāpat viņš automātiski saņems mīlestību un atzinību no citiem. Ja cilvēks labi jūtas pats savā sabiedrībā, tad labi jutīsies arī kopā ar ikvienu citu. Ja gribam mīlēt sevi, tad ir svarīgi atzīt savas vajadzības un mācīties tās izpaust. Mēs bieži vien baidāmies to darīt, jo negribam parādīt, ka mums kaut kā trūkst, taču, ja arī nerunājam par to, šīs slēptās vajadzības paužam netieši un telepātiski. Līdzcilvēki to jūt un novēršas, jo jūt, ka nespēj mums palīdzēt, kamēr mēs paši neapzināmies, ka jāsāk sev palīdzēt! Jo pozitīvāks ir mūsu paštēls, jo pievilcīgāki mēs kļūstam arī citu acīs! Mēs prasam mazāk, jo mums visa ir gana. Attiecību krīze rodas tas, kad mēs vairāmies spert attiecīgo soli uz priekšu situācijas risināšanai jeb jaunā situācijā cenšamies izlīdzēties ar vecajiem paņēmieniem. Lai pieņemtu otru tieši tādu, kāds viņš ir, ir jāpiedod visi aizvainojumi un no jauna jāatveras partnerim, tieši tad cilvēks sāk mīlēt arī visus apkārtējos cilvēkus, jo saprot – ,ka katrs izpaužas tā, kāds viņš ir. Katra cilvēka īpašības jāpieņem kā viņa tādesamības stāvoklis – tieši šāds cilvēks ir, lai to izbaudītu, izprastu un augtu. Tādā veidā var izprast visus cilvēkus, un, ja cilvēks pieņem visus, tad viņš pieņem arī pasauli, sāk mīlēt to un izturas pret to kā pret draugu. Tieši tad, kad mēs iemīlēsim paši sevi un būsim laimīgi un apmierināti paši ar sevi – tā spējot būt vieni un reizē arī laimīgi, tad būs radušies vislabākie priekšnoteikumi patiesai mīlestībai – tad tā būs pati no sevis un to nevajadzēs izspiest! Patiesi mīlēt nozīmē arī pa īstam būt īstenībā! Cilvēkam nav jāmācās mīlēt, vai jāmācās mīlēt pašam sevi, viņam tikai jāļauj, lai mīlestība brīvi plūst – vienkārši jāļaujas un patiesi jāizdzīvo katrs kopā pavadītais mirklis! Ideālās partnerattiecībās māksla nav kopā mācīties mīlestību, bet gan atradināties izturēties bez mīlestības un arvien vairāk to laist sev klāt! Jānovērš blokādes un šķēršļi, lai tā parādītos abu partneru dzīvē. Mēs mīlam, ja mēs domājam par viņu, darbojamies viņa labā un viņa dēļ un dzīvojam viņam- partnerim! Ja mēs, cilvēki, būtu mīlestībā ar sevi, tad tas ar katru brīdi ienestu arvien vairāk un vairāk brīvību partnerattiecībās un, ja mēs mīlētu un pārstātu vēlēties, lai mūs mīl vispirms, pārstātu mīlestību uzskatīt par īpašumu, tad mūsu attiecības būtu patiesi laimīgas un piepildītas! 🙂

paaris nedeeljas neesmu skatiijusies, kas notiek cosmo.lv. Pashlaik garlaikojos baaraa, noleemu apsveicinaaties ar cosmo meiteneem. Pashlaik ir apmeeram pus 11, aaraa kaadi 25 graadi. Peedeejaas dienas diezgan maakonjainas, bet silts taapat. Nekas jauns sheit nenotiek, saak palikt nedaudz garlaiciigi, bet par doshanos atpakal uz latviju nedomaaju, labaak garlaikojos siltumaa nekaa ziemaa 😀 🙂 Bijaam ar draudzeni vienaa klubaa pirms paaris dienaam, ieeja 25 eur, kokteilis 10 eur, taads blatotaaju klubs, visi ar armani utml saulesbrilleem uz galvas, laigan jau sen nakts vidus un saule nespiid 😀 nakts viduu milziigs striptiiza shovs, gan puishi gan meitenes dejo. Nu taa taadiem pavisam maziem ieskatiem… Suudiigaa restoraanaa viesmiiles sanjem saakot no 900 eur meenesii. Apmaksaats atvaljinaajums 40 dienas gadaa, mediciina un viss apmaksaats. Taa kaa ar algaam te galiigi nav slikti 🙂 Labi, nezinu ko lai veel taadu pastaasta, viss ir baigi forshi, pietruukst mans suns 😀 bet viss paareejais labi 🙂 Lai jums labs vakars, aa nee jau nakts, nu un naakamaa diena 😛

nu kaapeec zin ko gaidi visvairaak (uz doto briidi) , kaveejas visilgaak? katru riitu gaidu pastnieku ar ceriibu,ka nu shodien atnesiis manu pierakstu uz usg. tik ljooooti nevaru sagaidiit naakamo usg, sirds nemieriiga!gribas apstiprinaajumu,ka ar mazo viss kaartiibaa… / taam kas briinaas kaapeec pierakstu gaidu pa pastu, taam varu pateikt- te (UK) taada sisteema,slimniica ar kuru tu esi saistiita gruutnieciibas laikaa naakamo pierakstu(datumu un laiku) atsuuta pa pastu./ man ir jau teju 17taa nedeelja, naakamajam usg jaabuut ap 20nedeelju… ehhhh… :’-(

Sveikas! 🙂 Varbūt kādai ir vecie cosmo žurnāli (2007.gada- februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, augusts un 2009.gada aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, septembris un oktobris ), kurus var man iedot? Man vienkārši ļoti, ļoti vajag izplēst dažas lpp par modi.. un varbūt tie žurnāli jums vienkārši stāv un jūs vairāk to nelietojat.. Būšu ļoti, ļoti pateicīga 🙂

Esmu tikko atnākusi no skolas. Augstskolas. Šodien bija eksāmens, par kuru baidījos vismaz pēdējo nedēļu. Pārsteidzoši, ka mana intuīcija pēdējā laikā arvien biežāk liek par sevi manīt. Es, protams, paļaujos. Un neesmu vīlusies. Taču paralēli tam, esmu pieļāvusi iespēju, ka tās vienkārši ir sakritības. Vēl pārsteidzošāk – šodien izzuda visas manas līdzšinējās šaubas par sakritības varbūtību. Vai tas nav lieliski, ka pamostoties mani pārņēma spēcīga pārliecība, ka pirms dodos, ārā no mājām, vajag atkārtot tieši TO vienu jautājumu, nevis pārējos 76??? Un kāpēc, ienākot auditorijā, man vajadzēja izvilkt tieši TO pašu jautājumu, kuru atkārtoju mājās savas sirdsbalss teiktā iespaidā? Tai jābūt pārāk lielai sakritībai, lai izvilktu tieši vienu, konkrētu biļeti no 77. Tieši to, kuru man visvairāk vajadzēja. Paldies, mana Intuīcija! (l)

Šodien mani līdz asarām aizkustināja šī dziemsma. http://www.krustaskola.lv/1/288/ (zem foto ir iespēja noklausīties dziesmu) Negribu izvērsties garos un neko neizsakošos tekstos. Vismaz ne tagad. Šobrīd man pietiek ar to, ka jūtos lepna, ka esmu latviete. Tā ir bijis un būs vienmēr!

Aizvien lielāku popularitāti iekaro Vintage jeb bieži vien tā dēvētā krīzes mode, kas nu jau kļūst par teju vai dzīvesstilu. Lai arī interese par Vintage drēbēm, aksesuāriem un citiem priekšmetiem ir liela, ne visi zin, kur tad īsti atrodamas šīs "zelta bedres". Jau vairāk kā divus mēnešus es veidoju THE PURPLE BLOG, kurā stāstu par dažādiem notikumiem un vietām,lietām… Ja arī Tu vēlies ielūkoties Vintage pasaulē vai paplašināt savu personīgo šāda tipa veikalu sarakstu, ielūkojies http://nebetapurpleblog.blogspot.com/ Starp citu, arī tepat, mūsu mazajā Latvijā, ir online Vintage veikals (arī par to lasi vairāk THE PURPLE BLOG), kurā Tu vari ne vien aplūkot, bet arī iegādāties iekarotās kleitas, svārkus, bikses un topus. Uz tikšanos THE PURPLE BLOG!

Malkoju tēju un domāju par attiecībām. Par romantiskām attiecībām. Kāpēc tās cilvēkiem ir tik svarīgas? Kāpēc sabiedrībā valda uzskats, ka, esot viens, cilvēks nevar būt laimīgs, viņa dzīve nevar būt piepildīta? "Neuztraucies, tu noteikti vēl satiksi savu īsto", tā parasti uzmundrina mammas un draudzenes, bet kurš ir teicis, ka mums katram ir šāds "īstais"? Ir taču arī cilvēki, kas tā arī nekad nesatiek savu īsto. Tāpat kā ir cilvēki, kas nekad visas savas dzīves laikā nav bijuši Āfrikā, nav ēduši suši vai slimojuši ar vējbakām.. Tad kāpēc lai attiecības būtu izņēmums? Kāpēc mēs tik ļoti kādu gaidām?

vakar jūtos vienkārši superīgi! kapēc? nav ne jausmas… vakardiena vispār bija laba.. visu dienu nepavadīju mājās kā divas iepriekšējās dienas! varbūt svaigais gaiss nāca par labu?! vakar arī parādījās vēlme pēc nedaudz lielākas kārtas kosmētikas.. ja ņem vērā, ka parasti esmu par slinku, lai krāsotos, tad šodien laikam sanāk, ka to izdarīju arī par visām iepriekšējām reizēm! bet vismaz jutos super!! un pat saņēmu komplimentu.. no māsas gan, bet kompliments paliek kompliments!

Gadā ir tikai divas dienas,kurās mēs neko nevaram iesākt: viena ir vakardiena un otra – rītdiena. Tādējādi šodien ir īstā diena,lai mīlētu ,ticētu, darītu un galvenokārt – dzīvotu!

Es nezinu, kāpēc, bet sāku te pavadīt arvien vairāk laika. Iespējams tāpēc, ka saprotu, ka šeit "dzīvojas " tiešām feinas meitenes, ar kurām domāju, ka varētu saprasties labi arī reālajā dzīvē, ne tikai virtuālajā. Un sarunas vedas pavisam nepiespiesti, jo rādāks, ka ir kopīgas intereses un uzskati par dzīvi, varbūt pat vērtibas. Tas tiešām ir tik forši atrast jaunas paziņas, iespējams pat draugus ar laiku!!! Biju jau to aizmirsusi, jo kādu laiku sanācis ar vairāk vai mazāk vieniem un tiem pašiem cilvēkiem satikties. Jā, forši 🙂 Un šodien…tik jauki, ka meitene, kura no manis brošiņu nopirka, iedeva man sirsniņšokolādītes 🙂 tiešām mīļi 🙂 ( viņa jau pati zinās, kura tā ir ) Cilvēki ir forši. Nav vērts koncentrēties uz ļaunībām 🙂

…šodiena nav parasta diena, vismaz man nē.. pa Tv rāda kātējo meksikas ziepju operu.. mazliet muļķīgi, bet tā rada mājīgu noskaņu.. + vēl tase piparmētru tējas un garastāvoklis noteikti būs labs visa vakara garumā 🙂 …šodien izgrebu savu helovīnu ķirbīti.. maziņš un omulīgs.. 🙂

hū. beidzot tas laika sprīdis, kad mani viss kaitina, neapmierina un uzdzen dusmu, ir garām. ir jauna nedēļa, un turpmāk daudz lietas mainīsies. šorīt nolēmu, ka es savu dzīvi svinēšu. nolēmu uz visu skatīties pozitīvi un līdz šim man lieliski izdodas: * nolēmu zābakus nepirkt šomēnes, bet gan atlikt tikai pusi no nepieciešamās summas un nākammēnes pielikt klāt otru pusi – lai nav mēneša beigās jāknapinās. [lai apstiprinātu sajūtu, ka jāknapinās nebūs, nopirku sev laša steiku, ko vakariņās pagatavot ar dažādām garšvieliņām, un jau tagad nevaru sagaidīt vakaru!] * nudien priecīga esmu par šīs dienas atklājumu – pie mājām netāli esošajos humpīšos pamanīju grāmatu plauktu, dažādas grāmatas [sākot ar lubenēm un beidzot ar biogrāfijām] ar izdevuma gadu ne senāku par 2000-šo, visas par 20 sant. Tā kā man tik ļoti patīk lasīt, bet esmu pamanījusi, ka e-bibliotēkā dikti acis gurst, kad es kārtīgi pieķeros klāt kādam gabalam, tad dažs labs gabals orģinālvalodā un uz papīra par sliktu noteikti nenāks! vēl angļu valodas zināšanas sanāks uzlabot. * un es nomizoju sev burkāniņus, ko pagrauzt – jau trīs dienas dikti gribējās, bet nekādi nevarēju saņemties pārvarēt slinkumu, jo burkānu mizošana noteikti ir mana pēdējā mīļākā nodarbe virtuvē! tik garšīgi. tik daudz prieka, par tik maziem sīkumiem – es noteikti tā turpināšu! 🙂

Nu jau vairāk kā pirms diviem mēnešiem dienas gaismu ieraudzīja Latvijas ielu modes blogs FASHIONDINNER.lv. Doma par šādu blogu tā veidotājai Beātei Ligerei radās jau sen, iedvesmojoties no citiem ārzemju ielu modes blogiem, kā, piemēram, hel-looks.com un hoyfashion.com. FASHIONDINNER.LV ideja ir apkopot un atspoguļot stilu Latvijas ielās. Iespēja nonākt bloga foto galerijā ir ik vienai/am, jo blogā redzamie civlēki ir nejauši uz ielas satikti, pamanīti. Tātad, ja Tev ir interese par to, kā ģērbjas un izskatās cilvēki Latvijā, ja meklē idejas un iedvesmu sava stila paildināšanai vai atsvaidzināšanai, ienāc FASHIONDINNER.LV! P.S. Seko mums arī twitter.com: fashion_dinner! 😉

Viss kā pasakā, tikai jāzin kā.. 🙂

Kāds laiciņš ir pagājis.. šovakar uznāca klusa vēlme kko uzrakstīt.. Draugam atkal ir darbs 🙂 es par viņu, protams, ļoti priecājos, bet..kā jau visām lietām arī šim aspektam ir savi mīnusi. viņš ir tur-es te. jā,es cenšos to saprast, ka viņš šobrīd nevar atrast Rīgā tādu darbu, lai varētu normāli dzīvot mēs abi kopā.. tur viņam darbiņš ir labs, alga laba un garantija, ka darbs nepazudīs!bet.ehh. CIK grūtas ir tās dienas, kad jāšķiras!!!un cik grūti ir tikties tikai maksimums 3 dienas nedēļā- precīzāk vakarus. Darbadienās viņš strādā+nedēļas nogalēs piehaltūrē. tik ļoti pietrūkst viņa,ir par maz.. Bieži iedomājos, kā pagājušogad dzīvojām abi kopā Rīgā- es varēju katru vakaru ieritināties, viņam blakus. No rīta celties un redzēt viņu..visas šis lietas.tā pietrūkst! bet cenšos jau, protams, nečīkstēt un kaut tās divas dienas būt viņam, lai mums ir labi. un lai gan zinu, ka katru reizi šķiramies uz nedēļu..nu grūti nu 😀 laikam, nekad nespētu viņu aizlaist prom peļņā uz ārzemēm- uz vairākiem mēnešiem. neizturētu! tad drīzāk abi,, Tā lūk..bija man tusiņš ar iepriekšējo klasi. nu kā jau vienā no blohiem minēju-kas tad tā par klasi 😀 ieradāmies 8 cilvēki! tie foršākie, protams 😛 bet nez..kaut kas šoreiz nebija..iepriekšējo reizi tik sirsnīgi runājāmies,utt,utt-varbūt tāpēc, ka tas tusiņš notika pilnīgi spontāni! šoreiz vairāk plānojām..bet tā vai tā- bija jauki! bet sapratu, ka ar manu tagadējo kursu (tieši meitenēm)man ir super labākas attiecības kā skolas laikos ar klasesbiedrenēm. Ir cilvķi ar kuriem es varu parunāt ko vairāk!kurām neinteresē tikai džeku sms,utt,utt! aaaa1šodien man prieka diena 😀 beeeeidzot saņēmos un nokārtoju savu parādu- šaumīgo ZPD(ja kāda zin kas ir R.Lazda- sapratīs mani 😀 ) un man bija tāds prieks par iegūto atzīmi-6!nopietni!zinu, ka tas skaitās "gandrīz labi", bet pēc visa tā, ko pārcietu un kādas kļūdas man tur bija..vienkārši vaauouu! tiešām prieks:) tagad jāsaņemās citiem darbiņiem! uzrakstīju uz A4 lapas-kas jāizdara,bet..kkā tie darbiņi nesvītrojas laukā 😀 Rītdien ir Mākslas akcija Rīgā- dažādi tiešām interesanti pasākumi notiek Rīgā bezmaksas!aizejiet;)es pati diemžēl netieku..programmu var aplūkot-www.kulturbloks.lv un jā…rītdien atbrauc viņš , nedēļa ir pagājusi(l)jau tagad tauriņi vēderā!aaaaa (l) nu lūk..zinu, ka gari-variet nelasīt 😀 vinkārši..man gribējās uzrakstīt. Lai jums viss jauki 🙂

šodien jau tie vējuvēji ir pierimuši, un par vakarnakts gaudošanu un lapu bezkaunīgo raušanu liecina vairs tikai lauztie zari grāvjmalēs un "akdievsakšausmas" ziņas televīzijā. nē, nē, man nav nekas pret vēju. arī pret lietu un aukstumu ne. es vakar sapratu, cik tālu mēs esam no dabas. no tāda īstuma, patiesuma un vienkāršības. runa vispār ir ne tik daudz kā par dabas varenību, kā par sajūtām. un, lai jums vieglāk saprast manu nakts melnuma atklāsmi- es dzīvoju tādos puslīdz laukos, privātā mājā ar mammu, omi, diviem suņiem un kaķi, mācos vidusskolā, no dzīves īpaši neko daudz nesaprotu un interesantākā un tajā pašā laikā neizprotamākā lieta pasaulē man liekas cilvēki. tad nu tā. ar mazo biogrāfiju būtu tā kā cauri. par vakarvakaru… man vakar nebija elektrības (un, taisnību sakot, nav vēl joprojām. nu tikai vannasistabā. kā es tgd sēžu pie datora? ak, ja jūs redzētu to vadu mudžekli, pa visu māju.. pagarinātaji, pagarinātaji, pagarinātāji…) jā, vai arī jums liekas, ka es vislaik novirzos no tēmas? vakar elektrības nebija vispār. un man sākumā likās, ka es sajukšu prātā vai nomiršu no garlaicības. nekāda datora, interneta, televizora, pat gaismas, lai varētu palasīt. tikai pāris līdzjūtības īsziņas no klasesbiedra. bet ziniet? tas nebija garlaicīgākais vakars manā mūžā. arī sliktākais ne. tas nebija pat ‘parasts’. man tas patika. kāpēc? tāpēc ka beidzot es nepavadīju visu vakaru viena savā istabā pie datora, mamma neskatījās televizoru. beidzot mēs… aprunājāmies. tā vienkārši, tā no sirds. par neko. un, ticiet man, kļuva tā siltāk ap sirdi. tā sajūta, ka ārā plosās bezmazvai pats nelabais, bet tu sēdi te iekšā, siltumā, sirds’siltumā. šīs visas cilvēku izdomātās uzpariktes cilvēkus tikai šķir. vienkāršība vieno. tāpat arī šodien… es tikai pārliecinājos, ka dienu var sasildīt nejau biezas šalles un trīs džemperi, bet gan sirds’siltums. un tas sirds’siltums ir tik viegli saskatāms. nevajag nemaz filmas un pilčeres romānus. vajag īstus, mīlošus cilvēkus. un man bija neizsakāms prieks un milzonīgs smaids sejā par pārīti, ko šodien redzēju, ejam pa ceļu sadevušos rokās un liegi runājot. nu ‘pārītis’ skan tā varbūt nepiemēroti, jo vieņiem bija vismaz sešdesmit gadu katram, bet citu vārdu es nespēju šobrīd piemērot, viņi BIJA pārītis. tas, lūk, ir sirds’siltums. un tas tiešām sasilda. sirdi, rokas, prātu. jā, mīļie, aprunājieties ar sev tuvajiem aci pret aci nevis skaipā. runājiet vienkārši par neko. par neko, bet no sirds. ieklausieties. un kļūs sirds’silti. un uzziniet, cik ipatīkami ir no rīta pamosties no apskāviena nevis dedzinošās spuldzīšu gaismas. sasildiet sirsniņas.

Mīlestība, mīlēt, cienīt, saprast, uzklausīt. Ar ko īsti atšķiras mīlestība starp sievieti un vīrieti no draudzīgas mīlestības, no radnieciskas mīlestības? Vai jūtu ķīmija patiešām ir tā, kas liek lidot, liek saredzēt dzīvi daudz košākās krāsās, liek sirsniņai strauji pukstēt? Katram ir savi uzskati vai izpratne par mīlestību. Par šo tēmu ir neskaitāmi dzejoļi, stāsti, romāni, skaidrojumi, pārdomas, strīdi. Bet kā atšķirt draudzību, pieradumu un sapratni no patiesas un tīras mīlestības? Ir mirklis – skaists, vienreizējs, neaizmirstams, romantisks. Skudriņas, apjukums, zūd spēja koncentrēties, īsāk izsakoties – notiek sprādziens. Bet tas nevar vilkties mūžīgi. Tas ir tikai viens mirklis, citam īsāks, citam ilgstošāks, bet pienāk tā realitāte, kad pasaka vairs nav pasaka, nav prinča, nav princeses. Pasaka ir izdzīvota, atgriežamies realitātē. Protams, tad sākam dzīvot reālu dzīvi, risināt reālas problēmas, ikdiena, raizes, rutīna. Mīlestība ir visspēcīgākā no emocijām, tā ir sajūta, kuras dēļ vien ir vērts dzīvot šo dzīvi. Un nekad viss nevar būt lieliski, ideāli, pienāk krīze, aiziet krīze, atnāk romantika, aiziet romantika. Protams, šo romantiku vienmēr varam radīt paši, bet ja nav laika un kādā brīdī tu sāc domāt un pārdomāt? Un tev pietrūkst kaut vai tikai to trīs maģisko vārdu, kaut vai tikai viena mīļa komplimenta, kaut vai kāda mīļvārdiņa. Bet tas liekas tik pašsaprotami, no vīrieša puses tāds teksts: tu tak zini, ka tevi mīlu, tu tak zini, ka esi skaista, kādēļ man tev tas jāatkārto? Bet tas ir tāds sīkums, kas paceļ spārnos. Bet vīrietim tas nav saprotams. Ir jāvelk kā ar knīpstangām, bet viss, kas nenāk no sirds, neliekas patiess, un tas, kas ir mākslīgs, nekādā ziņā nevar izraisīt patīkamas emocijas un likt noticēt. Sieviete ir māte, bieži vien ģimenes galva – audzina bērnus, dara visus saimnieciskos darbus, rūpējas par ģimenes siltumu, pusdienām, vakariņām, plus vēl pelna naudiņu. Vīrietis strādā, domā, atnāk mājās un ir briesmīgi noguris, ieslēdz savu mīļāko sporta kanālu, un neuzdrošinies viņu traucēt. Tā ir vairumā, protams, ir vīrieši – nu superideāli, bet neticu, ka viņam nav cits netikums… Varbūt tas ir tikai priekšstats, personīgais vērtējums. Vai ir skaidri definēts, kas ir īsta mīlestība. Sapratne, draudzība, cieņa, mīlestība. Šīs īpašības ir sastopamas ikvienā patiesā, skaistā draudzībā. Bet cik ilgi saglabājas „rozā brillīšu" sindroms un cik ātri atklājas, kas aiz tām brillītēm slēpjas? Gribas veidot ideālu ģimenes modeli? Vai partneris ir jāmeklē, vai tas pats atnāks? Vai atnāks tāds, kādu sieviete vēlas? Vai ir jāgaida klikšķis? Bet klikšķis var arī maldināt. Jā, definēt nav iespējams. Mīlestība – tās ir spēcīgas emocijas, un tās izdzīvot ir īsta laime. Tas ir jāsargā un jāsaudzē, un bieži vien ir vērts atteikties no ideoloģiskiem stereotipiem; ja uznāk kāds ”kašķis”, ir jāredz un jāsaprot vīriešu vājās puses un jāliek viņiem saprast arī mūsējās. Ja vīrietis cenšas, tad viss ir kārtībā, jo reti kuram izdodas pavisam! Bet censties – tā jau ir laba zīme! Dzīvojam vienreiz, tādēļ nevajag atteikties no mīlestības. Tā, iespējams, atnāk tikai vienreiz – tik skaista, svēta, vienreizēja un burvīga! / tvnet /

Lai gan ārā vēss, slinkums šodien mani neatturēja no idejas par rudenīgu pastaigu īstenošanas. Ārā bija auksti, bet pastaiga izvērtās pavisam interesanta. Ieliku somā fotoaparātu un devos ielās. Pārbraucu pāri Imantas gaisa tiltam, jo slinkums bija iet tik lielu gabalu. Tas nekas, ka nodoms bija pastaigāt. 😀 Izkāpu pie Botāniskā dārza un devos Āgenskalna virzienā pa NavBūtiskiKādu ielu. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, mans mērķis bija Āgenskalna ieliņas, nevis tikpat labi Uzvaras parks vai vēl kas. Tā es laiku klaiņoju pa dzelteno lapu piebirušajām ieliņām, gar pussabrukušām mājām, baudīdama rudenīgo noskaņu. Un mani ļoti priecēja fakts, ka tie daži cilvēki, kas ik pa brīdim paspīdēja pagalmos vai pagāja man garām, bija tikpat mierīgi, cik es un noskaņa visapkārt. Tā es klīdu ik pa brīdim kautko nobildēdama un ielūkodamās veco māju logos. Ļoti interesanti, patiesībā. Vienā logā redzamas skaisti ziedošas puķes, citā – Salatēva uzlīme no pagājušajiem Ziemassvētkiem. Bet tas ir tikai ievads manam šīs dienas "atklājumam". Izgāju vairākus līkumus līdz attapos pie Mārtiņa kapiem. Varbūt izklausīsies amizanti, kas arī man pašai sākumā tā šķita, bet nodomāju – Kāpēc gan neieiet? Katru dienu, braucot viņiem garām, mani pārņem domas, kāpēc Rīgā, nebūt ne nomaļā mikrorajonā ir tik pamesti un nesakopti kapi? Bet tieši tā iemesla dēļ, ka viņi ir nesakopti, mani pārņēma vēlme tur nedaudz pastaigāt. Pilns ar dzeltenām kļavu lapām. Un tiešām – miers. Neņemot vērā to, ka apkārt braukā mašīnas. Nedaudz satrūkos, kad ieraudzīju sētnieku. Un, atzīšos, sakautrējos. Ko gan viņš varētu padomāt par mani? Bet drīz aizmirsu par viņa klātbūtni un devos dziļāk iekšā. Staigāju un pētīju. Izmētātie, ar sūnām apaugušie pieminekļi radīja tādu labu auru un deva man drošības sajūtu, ka man nav no kā baidīties. Jo kapi man nekad nav patikuši. Pārvarēju savu nepatiku. Un šīs dienas pastaigu kapos es uztveru kā pastaigu vēsturē. Tiktiešām. Jo, cik nu varēju salasīt, uz pieminekļiem bija dažādi senu Latvijas amatpersonu vārdi. Viņu ģimenes. Lielākajā daļā pieminekļu iekaltie teksti bija vācu valodā, un tas man lika painteresēties, kāpēc tik daudz vāciešu ir guldīti Mārtiņa kapos?. Un Kas mani visvairāk pārsteidza? Tur ir guldīts arī komponists Emīls Dārziņš. . . Negaidīts nobeigums manai pastaigai, bet vērtīgs. Ilgi neuzkavējos, devos mājās, domādama jau pavisam citas, ar ikdienas skrējumu saistītas lietas. Lai gan parasti, ja nav slinkums un ir patīkami iespaidi, tos rakstu savā dienasgrāmatā, kāpēc gan neuzrakstīt te, Cosmo? he 😀

Mēs tikāmies, kā putni tiekas gaisā, Kas iecerēto krastu meklēt prot, Bet tomēr dienas vieglprātīgi kaisot Mēs – šķirāmies – viens otram spītējot Tu pateici, ka nemīli mani Es sapratu – Tev patīk sāpināt Un tonakt, tālām zvaigznēm vēsi zvīļot Mums arī vārdos vēsums jaucās klāt Tik bieži domāju par Tevi…. Un pārmetums man vienmēr līdzi ies "Ja mazāk mīlētu mēs paši sevi, tad Laikam nevarētu izšķirties!"

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam jautājumu – kāpēc tik daudz sieviešu, neskatoties uz to, ka ir skaistas, gudras un čaklas, tomēr nespēj atrast sev piemērotu partneri un dzīvo vienas? Vai tiešām vaina ir jāmeklē kur dziļāk – jādodas pie psihologa un jālūkojas pēc kādas sen aizmirstas bērnības traumas? Man arī nav bail, ka mani kāds varētu uzskatīt par stipru, jo es tāda patiešām esmu, un vai tas ir kāds grēks? Bet tik un tā, ja esmu dominējoša un man ir tendence nomākt cilvēkus ar savu enerģiju, tad, ja vēlos būt ar to otru kopā, man ir jāmēģina sevi kontrolēt, un tas attiecas uz attiecībām starp cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, tas var attiekties arī uz manām draudzenēm. Bet šajā ziņā sevi ir jāpaanalizē. Tāpat pilnīgi droši var teikt, ka Latvijā sieviešu – skaistu, gudru, ņemamu – ir vairāk nekā viņām adekvātu partneru, nevis sugas pārstāvju kā tādu. Ja sievietei ir beigušās attiecības un viņa ir sapratusi, ka tā bijusi viņas jaunības kļūda, neprāts, un tagad viņa zina, kas viņa ir un ko grib, viņa ir atvērta. Bet tie vairs nav skrējieni pa klubiņiem meklēt izmisumā jebkādu eksemplāru, jo tur var dabūt partneri naktij. Bet šī sieviete grib veidot attiecības un jau ar domu, ka ienāk ar stabilu vērtību un ir arī gatava kaut ko no tā atvēlēt otram cilvēkam, līdz ar to gaidot ko līdzīgu pretī. Bet kur tad šie devēji un ņēmēji ir? Vīriešiem ir tendence baidīties no sievietes prasībām. No vienas puses, viņiem tas imponē, no otras puses, viņi ir tādi kā apslinkuši, sieviešu apčubināti un negrib vairs piepūlēties. Viņš labāk paņems zaķi, kuram dzīvi regulēs viņš, nekā tādu zaķi, ar kuru kaut kas ir jāsaskaņo un jāsadarbojas. P.S. kādu ilgāku laiciņu atpakaļ es pati ļāvos COSMOPOLITAN rakstam par brīvām sievietēm un mani varējāt redzēt žurnāla lapās… Bet vai no tā laika līdz šim ir kas mainījies!? O! JĀ! 😀