Ne velti šorīt man bija ļoti grūti piecelties – izvīstījusies ārā no siltās segas, atklāju, ka uzsnidzis pirmais sniegs. Mani pārņēma tāda pavisam dīvaina sajūta, jo vēl tikai vakar priecājos par skaisto, silto un krāsaino rudeni. Jutos pat nedaudz vīlusies par balto sniegu visapkārt – likās, ka man kāds ar varu mēģina uzspiest ziemīgo sajūtu.

Braucot uz darbu, sapratu, ka šis īgnais un pelēkais sindroms ir pārņēmis ne mani vienīgo – paveroties apkārt, sāka pat likties, ka ap mani riņķo tikai drūmi un dusmīgi cilvēki. Kad to sapratu, pati nedaudz sapurinājos, sasparojos un mēģināju smaidīt un meklēt lietas, par kurām priecāties.

Tā padomājot, atklājās, ka ir taču ne mazums notikumu, kas ir mana smaida vērti – piemēram, pēdējā mēneša laikā esmu atklājusi teātra biļešu lētās cenas un ik nedēļu apmeklēju kādu neredzētu izrādi. Pagājušo nedēļu biju uz Dailes teātrī rādīto "Penelope un Diks" – nu ziniet, kārtējo reizi pārliecinājos, ka vīriešu un sieviešu attiecībās ir lietas, kas nemainās. Piemēram, tendence par uzmanības pievēršanu – ja mēs savam vīrietim visu laiku klūpam virsū ar savu lielo mīlestību, viņš tajā lielajā komfortā tiek izlutināts un ar laiku jūtās tik pārliecināts par savu vietu attiecībās, ka attiecību kopšanai un "uzfrišināšanai" sāk pievērst arvien mazāk un mazāk uzmanības. Taču, kā tiklīdz mēs vairs katru dienu neatgādinām, cik ļoti viņu mīlam, viņš sāk mazliet ausīties, nedaudz satraukties un attiecībām pievērst arvien vairāk uzmanības. Ja neticiet, izmēģiniet šo triku pašas – vismaz visām man zināmajām sievietēm tas ir iedarbojies!

Pavisam drīz kopā ar draudzeni došos uz vēl vienu Dž. Dž. Džilindžera izrādi "Lodes pār Brodveju" – nez, kādas gudrības sasmelšos no tās… 🙂

Lai jums jauka un krāsaina nedēļa!

Kopš esmu sākusi strādāt Cosmo, aizvien vairāk cilvēku man jautā, kur es smeļos iedvesmu jaunu rakstu tapšanā. Varu atklāt noslēpumu, – ja mēs visi gaidītu iedvesmu, tad žurnāls visticamāk iznāktu tikai reizi gadā. Joks! Dažkārt pietiek ar svešinieka smaidu, nejaušu komplimentu vai sen gaidītu tikšanos, lai iedvesma smeltos pāri malām. Arī man ir savs iedvesmas saraksts!

Vide

Nezinu kāpēc tam ir tik liela nozīme, taču kārtīga un estētiska vide ļauj domām plūst brīvāk. Un ja vēl vāzē ieliek svaigi plūktus ziedus, tad var notvert īsto noskaņu.

Laiks

Esmu tipiska pūce, tāpēc manas labākās idejas dzimst naktī, kad klusums ir gandrīz sataustāms un pilsēta ir iegrimusi dziļā pārdomu miegā.

Ūdens

Labākie virsraksti man rodas dušā. Ūdens nomierina, dod spēku un palīdz sakoncentrēties. Dažkārt, ietinusies dvielī, basām kājām, es skrienu uz istabu, lai pierakstītu svaigi dzimušās idejas.

Lasāmviela

Protams, klasiķu darbi ir nenovērtējami, taču dažkārt pietiek ar dažām smeldzīgām dzejas rindām – A.Čaks vienmēr zina, kas man nepieciešams.

Pilsētvide

Lauku ainavas ir elpu aizraujošas un skaistas, taču es esmu īsta urbāniste un mani nekas tā neaizgrābj kā šaurās Vecrīgas ielas, laternu gaismas, vientuļas mājas vai Doma laukums īsi pirms saullēkta.

Garas pastaigas

Tas ir veids kā es sakārtoju domas, bet man obligāti šajā monologā jābūt vienai.

Šokolāde

Mēdz teikt, ka šokolāde veicina smadzeņu darbību, taču man šokolāde ir kas vairāk. Es to varētu ēst brokastīs, pusdienās, vakariņās un vēl vairāk!

Mūzika

Ir tādas dziesmas, kuras klausoties pārņem sajūta, ka tās rakstītas tieši man. Tāpat ir ar dziesmu izpildītājiem. Mans absolūtais favorīts ir Frenks Sinatra!

Glāze vīna

Un šoreiz nav svarīgi vai tas ir Merlot, Cabernet Sauvignon vai Chardonnay. Pāris malki un pirksti paši sit pa klaviatūru.

Cilvēki

Es nerunāju par cilvēkiem kopumā, es runāju par saviem cilvēkiem. Viens zvans vecākiem un liekas, ka pasaulē nav neatrisināmu problēmu vai nepaveicamu lietu.

Protams, šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl…

Es tikai gribēju mudināt tevi sākt! Negaidi, kad zvaigznes tev būs labvēlīgas, saule spīdēs no pareizā leņķa vai kāds pateiks priekšā kā rīkoties. Sāc ar mazumiņu: atskaņo savu mīļāko dziesmu, piezvani draudzenei, noskaties iedvesmojošu filmu vai pieraksties uz kulinārijas kursiem, un tava dzīve iemirdzēsies jaunās krāsās!

Un kas iedvesmo Tevi?

Manuprāt, ir diezgan interesanti apzināt savus radiniekus un to, kas pirms daudziem gadiem noticis ar mūsu senčiem. Vairākums standarta ģimenēs šie stāsti par vecvecvecākiem klejo no paaudzes paaudzē, bet citās- jebkura ziņa par ģimenes izcelšanos un saknēm ir kā jaunums vēl neatklātā pasaulē.

Atceros dienu, kā es bērnībā pirmo reizi braucu uz Latgali aplūkot māju, kurā augusi mana vecvecmāmiņa. Lai gan biju vēl ļoti maza, mani pārņēma tādas dīvainas izjūtas, it kā mani ar šo vietu saistītu kas īpašs. Laika gaitā liktenis iegrozījās tā, ka šajās lauku mājās vairs neesmu bijusi, bet tik un tā diezgan pārliecinoši varu teikt – reizē, kad būšu no šīs vietas netālu, noteikti aizbraukšu to aplūkot.

Par šo tēmu aizdomājos tāpēc, ka šajā nedēļā ar draugu uz Ventspils rajonu braucām meklēt vietu, kur dzimis viņa vecvectētiņš. Droši bija zināms tikai aptuvenais māju rajons un kādreizējais nosaukums. Skatījāmies vecās kartēs un – atradām! Atlika vienīgi aizbraukt un sameklēt. Tomēr arī tas nemaz nebija tik viegli. Aptaujājot kaimiņus, noskaidrojām mājas kādreizējo atrašanās vietu un devāmies to meklēt. Laužoties gandrīz puskilometru pa brikšņiem, krūmiem un nātrēm, bija diezgan grūti iedomāties, ka pirms simts gadiem tur bijis ceļš un skatam pavērušās sakoptas un skaistas lauku ainavas. Atklāti sakot, manī bija maza pārliecība, ka atradīsim ko tādu, kas liecinātu par kādreizējo ēkas atrašanās vietu. Un tomēr – mirklī, kad mēs caur zāli, kas garāka pāri mūsu galvām nojautām, ka stāvam pie veciem un gandrīz laika zoba "sagrauztiem" mūriem, mani atkal pārņēma TĀ sajūta. Ir tik labi zināt, ka kaut kur, dziļi meža vidū ir kāda vieta, kas tevi saista.

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ ikkatrai no mums kaut nelielu enerģiju ikdienas darbu steigā vajadzētu veltīt tam, lai apzinātu savas dzimtas saknes.

Šorīt, biroja virtuvē taisot kafiju, mans kolēģis Kaspars izteicās par tematu "sieviete pie stūres". Viņa stāstāmajā un secinājumos gan nebija nekas nedzirdēts, taču tas man lika aizdomāties par to, ka tiešām pastāv meiteņu un puiku lietas. Tā taču ir – eksistē ne viena vien lieta, ko mēs vīriešos tā līdz galam nekad neizpratīsim, kā arī ir vēl vairāk lietas, ko vīrieši nesapratīs meitenēs.

Salīdzinoši nesen Cosmopolitan interneta lapas lietotāja ar segvārdu Nobody savā rakstītajā Cosmo blogā arī bija aizskārusi šo tēmu. Viņas bloga ierakstu vari izlasīt šeit.  Pēc viņas rakstītā izlasīšanas secināju, ka tā ir pilnīga taisnība – telpās, kurās nav vietas vīriešiem, norisinās lietas, ko viņi nemūžam nesaprastu.

Līdzīgi ir ar mūžseno teicienu "man nav, ko vilkt mugurā". Vakar no rīta stāvēju pie sava kurpju skapja un, galvu saķērusi, domāju, kādus apavus izvēlēties. Mans puisis, jau sen sataisījies un gatavs iet ārā no mājas, nevarēja vien nobrīnīties, kā es, skatoties uz to lielo kurpju kaudzi, spēju ievaidēties: "man nav, ko vilkt kājās…"

Tomēr ir arī lietas, ko es nemūžam nesapratīšu vīriešos. Nu, piemēram, kāpēc gan vienas un tās pašas sporta ziņas jāklausās trīs reizes dienā? It kā pastāvētu kaut mazākā iespēja, ka Panorāmas ziņās tiks ziņots par Rīgas Dinamo uzvaru, ja pirms divdesmit minūtēm LNT teica, ka šie zaudējuši.. 🙂

Interesanti, kādas ir tās lietas, ko jūs nesaprotat savos vīriešos un ko viņi nesaprot jūsu rīcībā?

Jauns kalendārs uz galda, jauni mērķi un jaunas zvaigznes pie mūzikas debesīm – ar to saistās 12 daudzsološi, piedzīvojumu, festivālu un lieliskas mūzikas pilni mēneši. Mūzikas kritiķi paredz, ka 2014. gadā par mūzikas virziena noteicējām kļūs tieši sievietes, turklāt līdzās Bejonsī uzmirdzēs arī pavisam jaunas dīvas. Izbaudi meiteņu spēku mūzikā – vārdus un dziesmas, kurās šogad vērts ieklausīties!

Angel Haze

FKA Twigs

Betty Who

Yo-Landi Visser no Die Antwood

Beyonce

Hannah Reid no London Grammar

Charli XCX

Elliphant

“Men are for f***ing, women are for friendship”, teica leģendārā un vienmēr trāpīgā Samanta seriālā Sekss un lielpilsēta, un pēdējās draudzeņu ballītes laikā mēs par to kārtējo reizi pārliecinājāmies (un nē, mēs neesam feministes! :)). Tā kā temperatūra aiz loga ar draudošu ātrumu tuvojas nulles atzīmei un vakaros mūs nereti līdz kaulam izsaldē ledainas lietus šaltis, arvien biežāk ballītes pilsētā vai izbraucienus ar velosipēdiem mēs draudzeņu lokā nomainam pret siltu un salīdzinoši mierīgu pasēdēšanu mājās. 

Pētījums pēc pētījuma ir dokumentējis visus tos lieliskos bonusus, ko mums sniedz laika pavadīšana kopā ar draudzenēm – zemāks stresa līmenis, lielāka pārliecība par sevi un krietna deva optimisma. Turklāt reizēm pats lielākais bonuss šķiet tas, ka vari atpūsties lieliskā kompānijā, nemokot kājas augstos papēžos un neiespīlējoties šaurās kleitiņās. Laika pavadīšanas scenāriji katru reizi ir dažādi – sākot ar vīna dzeršanas maratonu, home made burgeru gatavošanu, klasisku filmu skatīšanos, bezgalīgo pļāpāšanu par attiecībām un vīriešiem, un beidzot ar karaokes dziedāšanu Youtube atrasto labāko 90. gadu hitu pavadījumā.

Cik bieži Tu rīko draudzeņu ballītes un kādas ir Tavas iecienītākās aktivitātes to laikā? 🙂

Izmisušas meitenes, kas lūdz naudu, Blaumaņa/ Kr.Barona/ Čaka ielas rajonā, kļuvusi par izplatītu parādību. Pēdējā mēneša laikā divas reizes mani uzrunājušas pēc paskata noraudājušās, pazaudējušās meitenes ap gadiem sešpadsmit septiņpadsmit, kuras lūdz naudu, lai tiktu līdz mājām. Tikai… man gadījās vienu no viņām atšifrēt.

Iegrimusi savās domās, es gāju pa Blaumaņa ielu, kad pēkšņi mani panāca līdzjūtību izraisoša balss: "Palīdziet, lūdzu!" Atskatījos, man pretī izmisis skatiens, acis knapi redzamas no kapuces apakšas, visādi citādi labi ģērbusies meitene. Viņa stāstīja, ka no Ādažiem ar draudzeni atbraukusi uz Rīgu, palikušas pa nakti pie draudzenes drauga, bet tas viņu apzadzis. Paņēmis naudu un pasi. Vai es nevarot iedot trīs latus, lai viņa tiek līdz Ādažiem?

Es stāvu un klausos un domāju: nu kāpēc mana iekšējā sajūta liedz uzreiz sniegties pēc naudas? Man nav žēl trīs latus, lai izlīdzētu meitenei, arī stāsts liekas ticams un izmisums ir gan acīs, gan balsī un stājā… bet nu kaut kas tomēr attur. Es vilcinos un nolemju vēl uzdot pāris jautājumu.

Prasu: kāpēc tu nezvani vecākiem vai draugiem, lai tev palīdz? Viņa: bet tas draudzenes draugs nozaga arī mobilo telefonu. Nu labi. Vēl paguvu nodomāt, ka es jau nu gan ietu uz policiju un mājās brauktu ar autostopiem, bet nu labi, varbūt meitenei tiešām bail. Un vispār – labs darbs ir labs darbs, un gan jau meitene, kurai es tagad palīdzu, arī kādreiz kādam palīdzēs. Jau sniedzos pēc naudas maka un tajā brīdī dzirdu: zvana mobilais telefons! Tas nav manējais. Ieskatos meitenei acīs: totāls izbīlis. Vairs ne miņas no izmisuma un čīkstulīgās balss.

Es saku: "Zvana tavs nozagtais mobilais telefons. Pasaki tiem cilvēkiem, kas zvana, lai palīdz tev tikt uz mājām." Skaidrs, ka viss stāsts bija izdomāts un meitene šādā veidā centās izkrāpt naudu no līdzjūtīgiem garāmgājējiem. Galvenais, ka viņa beigās pateica: "Labi." Un viss.

Visu ko bija gadījies redzēt, lūdzot naudu, bet jaunas meitenes, turklāt tik profesionālas tēlotājas – nekad.