Piecdesmit gadus atpakaļ sievietēm vecumā ap 50 gadiem samazinājās olnīcu funkcija, kritās sievišķo hormonu līmenis, mainījās sociālā aktivitāte un sākās cits dzīves posms. Mūsdienās novecošanās notiek lēnāk – lielākā daļa sieviešu pēc 50 gadiem turpina strādāt, sasniedz augstākās karjeras virsotnes, ir sociāli un seksuāli aktīvas. Kas mainās sievietes veselībā novecojot un kā rūpēties par sevi šajā dzīves posmā, skaidro “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga un “MFD Veselības grupas” ginekoloģe Ingrīda Circene.

Novecojam dažādi

Novecošanās ir dabisks un ilgstošs process ikviena cilvēka organismā, ko izraisa vielmaiņas intensitātes samazināšanās. Tā var izpausties dažādi – fiziski, psihiski un sociāli. Pirmās novecošanas pazīmes pirms menopauzes iestāšanās, ko parasti sievietes pamana, ir tas, ka mēnešreizes kļūst neregulāras vai arī tās izbeidzas pilnībā. Katrai sievietei šis process var sākties individuālā vecumā, taču lielākoties tas ir vecumā starp 45 un 55 gadiem. Ir arī sievietes, kurām jau agrākā vecumā var būt neregulārs mēnešreižu cikls vai pagarināts menstruālā cikla garums, kam vēlāk seko spēcīgas asiņošanas. To visu būtiski ietekmē citas blakus saslimšanas, kas nav saistītas ar reproduktīvo sfēru. Tāpat arī dzīves laikā piedzīvotās operācijas un iedzimtība var individuāli ietekmēt menopauzes iestāšanās laiku. 

“Tad, kad sievietēm beidzas mēnešreizes – ar nosacījumu, ka tas nav saistīts ar grūtniecības iestāšanos vai kādu disfunkciju – sievietes var ievērot, ka menstruāciju cikls kļūst neregulārs un sākas tā dēvētie karstuma viļņi, ko papildina arī nervozitāte un svīšana naktīs. To visu ietekmē izmaiņas hormonu līmenī. Ņemot vērā, ka olšūnu pilnīga nobriešana kļūst neregulāra, samazinās reprodukcijas iespējas un sieviete, protams, arī savā zemapziņā pārdzīvo, ka tālākā dzimtas turpināšana vairs nebūs iespējama,” skaidro ginekoloģe Ingrīda Circene.   

Daudz un dažādas izmaiņas

Sākoties premenopauzei menstruāciju cikli var būt nepilnvērtīgi un medicīniski tos sauc par anovulatoriem – cikli ar olšūnu nenobriešanu. Lai to varētu pārbaudīt un konstatēt, ārsts veic hormonu izmeklēšanas paneli, kurā nosaka dažādu sieviešu hormonu daudzumu organismā. Stresu un neirozes papildina vēlīnie menopauzes jeb attālinātie simptomi, kas iestājas 2 līdz 3 gadus pēc tam, kad ir beigušās mēnešreizes. Raksturīgākie vēlīnie simptomi ir:

• maksts gļotādas sausums; 
• urinācijas traucējumi; 
• urīna nesaturēšana;  
• urīnceļu infekcijas;  
• maksts noslīdējumi;  
• maksts infekcijas; 
• mati kļūst plānāki un trauslāki; 
• āda zaudē elastīgumu un kļūst plānāka;
• aktuālāki ir sirds asinsvadu slimību riski;  
• palielinās iespēja attīstīties Alcheimera slimībai. 

Visas augstāk minētās izmaiņas ir saistītas ar viena hormona – estrogēna – nepietiekamību sievietes organismā. Estrogēns ir galvenais sieviešu hormons un tam ir nozīme menstruālajā ciklā un reprodukcijā.

Savukārt farmaceite skaidro, ka līdzās šīm izmaiņām nedrīkstam aizmirst arī par citām novecošanas pazīmēm – locītavām, kauliem, muskuļiem un ādas veidojumiem. Ar gadiem locītavas kļūst sāpīgākas, bet kauliem samazinās blīvums, kā rezultātā cilvēks kļūst vājāks un jutīgāks pret dažādām nejaušām traumām, piemēram, sastiepumiem un lūzumiem, tāpēc sievietēm ap 65 gadu vecumu vajadzētu veikt kaulu skenēšanu, lai pārbaudītu, vai viņām nav osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība. Arī muskuļi ar laiku zaudē spēku, izturību un elastību, kas ietekmē cilvēka koordināciju, līdzsvaru un stabilitāti. Tāpat sievietēm pēc 50 gadiem nepieciešams pievērst uzmanību dažādiem ādas veidojumiem – ne vienmēr tie šajā vecumā var būt labvēlīgi.

Arī medicīna mainās

Ņemot vērā, ka sievietes organismā šīs daudzās izmaiņas izraisa estrogēna samazināšanās, tad vienīgais pilnvērtīgais risinājums ir hormonu aizvietojošā terapija. Šobrīd medicīnā estrogēna efektīvākā terapija ir transdermālā metode – plāksteri vai gēli. Ja pārsvarā traucē izmaiņas makstī un urīnceļos, tad iespējams lietot lokālo estrogēnu, piemēram, vaginālos krēmus un lodītes. Šādus preparātus nozīmē ārsts, balstoties uz katras sievietes individuālo situāciju un slimības vēsturi. Ja sievietei ir dzemde, t.i., kādu iemeslu dēļ dzīves laikā tā nav izņemta jeb veikta histerektomija, tad estrogēnu terapija tiek kombinēta ar progesteronu.

“Mūsdienās medicīna strauji progresē, tai skaitā arī estētiskā ginekoloģija, kuras piedāvātās iespējas vēl aizvien daudzas sievietes neizmanto, lai gan tās viņām ļoti palīdzētu, uzlabojot gan veselību, gan dzīves kvalitāti. Tāpat ir arī pieejama CO₂ lāzera terapija, kas uzlabo kolagēna ražošanu maksts gļotādā. Kolagēns makstī ir būtisks, lai audus noturētu stingrā stāvoklī un nodrošinātu elastīgumu. Kā papildu ārstēšanas iespējas maksts un urīnceļu elasticitātes nodrošināšanai ir ar trombocītiem bagātinātas plazmas injekcijas, kurās izmantota pašas sievietes plazma. Iespējamas arī hialuronskābes injekcijas,” norāda ginekoloģe Ingrīda Circene.

Savukārt farmaceite skaidro, ka papildus lietojot C vitamīnu saturošus uztura bagātinātājus, tiek novērota labvēlīga ietekme uz kolagēna veidošanos audos.

Farmaceite Zane Melberga dalās 5 ieteikumos, kam jāpievērš īpaša uzmanība, kad novecojam 

1. Lai nodrošinātu stabilu pH un laktobaktēriju līmeni, kas rūpējas, lai sievietes makstī neveidojas dažādas infekcijas, ieteicams lietot intīmās mazgāšanās līdzekļus. Tos var iegādāties aptiekās kā bezrecepšu produktus.

2. Menopauzes laikā var lietot uztura bagātinātājus, kuru sastāvā ir E vitamīns, kas samazina oksidatīvo stresu –  ja tas ir mazāks, tad arī novecošanās process palēninās. 

3. Pēc menopauzes iestāšanās ieteicams lietot uztura bagātinātājus vai kompleksos vitamīnus, kuru sastāvā ir kalcijs un D vitamīns. Tie palīdz stiprināt kaulus, kuru stiprums pēc menopauzes īpaši samazinās.

4. Locītavām ieteicams lietot uztura bagātinātājus, kuru sastāvā ir kolagēns, glikozamīns, hondritīns, hialuronskābe un C vitamīns, kas nodrošina kolagēna sintēzi organismā, palīdzot uzturēt locītavu elastību.

5. Svarīgi atcerēties, ka visos gadalaikos neatkarīgi no laikapstākļiem, ir jālieto sejas un ķermeņa krēmi vai fluīdi ar SPF. Šāda krēma lietošana sniedz aizsardzību pret tādām novecošanas pazīmēm kā nokarena āda, krunciņas un pigmentācija, ko rada UV stari. 

Tāpat arī farmaceite Zane Melberga un ginekoloģe Ingrīda Circene atgādina, ka sievietei vismaz reizi gadā ir vēlams doties pārbaudīt savu veselību, veicot ginekoloģisko apskati, pārbaudot krūtis, veicot ultrasonogrāfiju un mamogrāfiju. 

Ik gadu 29. septembrī tiek atzīmēta Pasaules Sirds diena, lai veicinātu zināšanas un izpratni par sirds veselību, jo sirds un asinsvadu slimības nemainīgi ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem. Par to, kādas ir izplatītākās sirds slimības un ko darīt, lai pienācīgi rūpētos par savu sirds veselību, stāsta BENU Aptiekaspiesaistītā eksperte, Veselības centrs 4 filiāles Diagnostikas centrs kardioloģe Baiba Barone un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Kā skaidro kardioloģe B. Barone, pēc Latvijas datiem sirds un asinsrites slimības tiek uzskatītas par cēloni aptuveni pusei no visiem nāves gadījumiem. Protams, jāņem vērā arī blakusslimību ietekme, taču jebkurā gadījumā sirds un asinsrites slimības ieņem pārliecinošu pirmo vietu. Otrajā vietā ierindojas onkoloģiskās saslimšanas, bet trešajā pērn bija Covid-19.

Biežākie sirds veselības riski

Lai izprastu sirds veselības riskus, ir jāsaprot, kas slēpjas aiz šī apzīmējuma un kādas ir biežākas kardiovaskulārās slimības, kas palielina mirstības risku. Kardioloģe B. Barone skaidro – sirds un asinsrites slimības, kas visbiežāk kļūst par nāves cēloni, ir koronārā sirds slimība, insults un sirds mazspēja.

Vienlaikus jāņem vērā, ka koronārā sirds slimība, kuras sekas var būt gan miokarda infarkts, gan sirds mazspēja, nereti saistīts ar virkni citu slimību un dzīvesveida kļūdām, piemēram, cukura diabētu, augstu holesterīna līmeni, smēķēšanu, mazkustīgu dzīvesveidu. Savukārt insults var būt išēmisks (saistīts ar smadzeņu asinsvadu nosprostošanos aterosklerozes vai trombozes dēļ) vai hemorāģisks (saistīts ar asinsvada plīsumu). Išēmiska insulta gadījumā viens no biežākajiem iemesliem ir mirdzaritmija, bet asinsizplūdumu galvā bieži izraisa augsts un nekontrolēts asinsspiediens. Sirds mazspēja parasti ir kādas citas sirds slimības sekas, tas var būt pārciests miokarda infarkts, sirds muskuļu slimības, vārstuļu slimības, slikti kontrolēta arteriāla hipertensija un citi iemesli – gan dzīves laikā iegūti, gan iedzimti.

Iedzimtība vai dzīvesveids?

Mēdz būt tādas sirds slimības, kuras pamatā nosaka ģenētika. Vairumā gadījumu tās ir diezgan retas slimības, piemēram, sirds muskuļu slimības (kardiomiopātijas), atsevišķas iedzimtas aritmijas u. c. Taču visbiežāk populācijā sastopamas tā dēvētās multifaktoriālās sirds slimības, kurām raksturīga ārējās vides un ģenētisko riska faktoru mijiedarbība. Pie tām pieskaitāma koronārā sirds slimība, primāra arteriāla hipertensija, cukura diabēts un citas. Šo slimību gadījumos to, vai šī slimība attīstīsies un cik agrīnā vecumā, nosaka dzīvesveids. Tādējādi videi un apstākļiem, kādos uzaugam, ko ikdienā lietojam uzturā, cik daudz kustamies, kādi ir mūsu darba apstākļi un ikdienas stresa līmenis, ir būtiska ietekme, tādēļ ir ļoti svarīgi jau agrīnā vecumā rūpēties par savu sirds veselību.

Vēl viens nozīmīgs faktors rūpēm par sirds veselību ir savas ģimenes slimību vēstures (arī nelabvēlīgo iedzimtības faktoru) pārzināšana, uzsver kardioloģe B. Barone. Runājot par sirds slimībām, būtu svarīgi zināt, vai ģimenē ir bijuši agrīni kardiovaskulāri notikumi – infarkts, insults (vīriešiem līdz 55 gadu vecumam, sievietēm – līdz 65 gadu vecumam), pēkšņa nāve agrīnā vecumā vai sporta, fizisko aktivitāšu laikā (tādos gadījumos var būt kardiomiopātijas vai iedzimtu ritma traucējumu risks). Ja esam informēti par šiem riskiem, varam tos mazināt, labāk kontrolēt – laicīgi veikt pārbaudes, piemēram, holesterīna līmeņa analīzes, ehokardiogrāfiju, Holtera monitorēšanu, atbilstoši individuālajai situācijai. Mēs nevaram ietekmēt savu vecumu, dzimumu, nelabvēlīgo iedzimtību, bet mēs varam ietekmēt pārējos – modificējamos kardiovaskulārā riska faktorus, piemēram, asinsspiedienu, holesterīna līmeni, smēķēšanu, lieko svaru, uzsver ārste. Tādēļ savlaicīgi vērsieties pie sava ģimenes ārsta, veiciet vajadzīgo diagnostiku un, ja nepieciešams, vērsieties pie kardiologa. Īpaši pacientiem, kam jau ir sirds slimības, ir būtiski atrast savu kardiologu, pie kā regulāri novēroties, lai savlaicīgi pamanītu sirds slimības pasliktināšanos un progresiju, un darītu visu nepieciešamo savas sirds veselības labā.

Biežākie maldi un kļūdas

Savas veselības atstāšana otrajā plānā. Latvijā cilvēki ir ļoti pacietīgi, paiet diezgan ilgs laiks, līdz vēršamies pie ārsta, saka kardioloģe B. Barone. Īpaši cilvēkiem, kas veic lauku darbus un ir citādi aizņemti – bieži veselība tiek nolikta otrajā plānā. Tomēr tai ir jābūt katra cilvēka prioritātei, jo nereti pie ārsta vai slimnīcā nonāk pacienti jau ar notikušu infarktu vai insultu, ko varēja novērst, ja palīdzība tiktu meklēta pie pirmajiem brīdinošajiem signāliem.

Neapzinīga un neregulāra medikamentu lietošana. Reizēm pacienti uzskata, ka medikamentus, piemēram, sirds mazspējas vai citu sirds veselības problēmu ārstēšanai, var lietot kursa veidā un pārtraukt lietot pēc iepakojuma beigām. Tomēr daudzu sirds slimību gadījumā medikamenti ir jālieto ikdienā visa mūža garumā, nevis kursa veidā. Ārste uzsver, ka medikamentu lietošanas patvaļīga pārtraukšana ir nepareiza. Vienmēr jāvadās pēc ārsta norādījumiem, un, ja rodas jautājumi par medikamentu lietošanas izmaiņām, tas noteikti ir jāpārrunā ar ārstējošo ārstu.

Arī BENU Aptiekas klīniskā farmaceite I. Priedniece uzsver, ka neregulāra vai nepareiza zāļu lietošana ir būtiska problēma. Šis apstāklis neļauj sasniegt terapijas mērķus, piemēram, samazināt asinsspiedienu, pulsu vai holesterīna līmeni. Visi ārsta nozīmētie medikamenti ir jālieto regulāri – katru dienu nozīmētajā devā un režīmā, bez saskaņošanas ar ārstu zāļu lietošanu nepārtrauc un devas nemaina. Terapija  tiek piemeklēta katram pacientam individuāli, ņemot vērā blakussaslimšanas, izmeklējumu rezultātus un citas vajadzības. Daudzos gadījumos nepietiek ar vienu medikamentu, tad tiek lietoti vairāki medikamenti. Lai atvieglotu medikamentu lietošanu, hipertensijas gadījumā bieži tiek nozīmēti medikamenti, kas jau vienā tabletē satur divu vai trīs komponentu fiksēto devu kombinācijas, padarot pacientam ārstēšanās procesu ērtāku un uzlabojot pacienta līdzestību. 

Pārlieku paļaušanās uz “labiem gēniem”. “Manā vecmāmiņa dzīvoja līdz 90 gadiem – ilgdzīvošana mums ir gēnos!” šo vai līdzīgu secinājumu nereti sanāk dzirdēt no pacientiem kā attaisnojumu vieglprātīgākai pieejai savai sirds veselībai, saka kardioloģe B. Barone. Tomēr, kā uzsver ārste, nedrīkstam vieglprātīgi paļauties uz “labajiem gēniem” vien. Pirmkārt, jau minētie faktori rāda, ka mūsu dzīvesveidam ir ļoti būtiska nozīme arī gadījumos, kad nav nelabvēlīgu iedzimtības faktoru. Otrkārt – nevaram būt pilnīgi droši, ka, neskatoties uz ģimenes veselības vēsturi, mūsu situācija ir atšķirīga, tādēļ pret veselības pārbaudēm ir jāizturas atbildīgi.

Lai sirds justos labi

Pirmais solis uz sirds un vispārējo veselību ir rūpes par sevi un veselīgs dzīvesveids. Sirds veselības profilaksei klīniskā farmaceite I. Priedniece iesaka:

• Atteikties no kaitīgajiem ieradumiem – smēķēšanas, ierobežot alkohola lietošanu.
• Veikt regulāras fiziskās aktivitātes vismaz 30 minūtes dienā – vai tās būtu pastaigas, nūjošana, peldēšana vai cits jums piemērots sporta veids. Lai ikdienā ir vairāk kustību!
• Uzturēt normālu ķermeņa svaru un ikdienā uzņemt veselīgu un sabalansētu uzturu, priekšroku dodot Vidusjūras diētai, samazinot sāls, cukura un kofeīna patēriņu, iekļaujot šķiedrvielas, antioksidantus un Omega-3 taukskābes saturošus produktus. Ēdienkartē jāiekļauj dažādi dārzeņi, pākšaugi, augļi un ogas, rieksti, zivis un jūras produkti, pilngraudu produkti, olīveļļa, liesa gaļa, piena produkti ar zemu tauku saturu, bet jāizvairās no piesātinātajiem taukiem un transtaukskābēm. Neaizmirst ikdienā izdzert arī pietiekami daudz ūdens!
• Neaizmirst par profilaktiskajām pārbaudēm – mērīt asinsspiedienu un pulsu, noteikt holesterīna un glikozes līmeni asinīs, kā arī hronisku saslimšanu gadījumā regulāri lietot ārsta nozīmētos medikamentus!
• Rūpēties par savu emocionālo labsajūtu – tas palīdzēs arī sirds veselībai. Lai mazāk stresa! Jāatvēl laiks atpūtai no darbiem un 7–8 stundu veselīgam miegam.
• Sirds veselībai no vitamīniem un minerālvielām nozīmīgi ir D, C vitamīns un B grupas vitamīni, magnijs un kālijs. Labvēlīga ietekme ir zivju eļļai, kas satur vērtīgās Omega-3 taukskābes. No dabas līdzekļiem sirds veselībai noder vilkābele, mātere, baldriāns, ķiploks un, lai palīdzētu uzturēt normālu holesterīna līmeni, izmanto no sarkanā rauga rīsiem iegūto monakolīnu K, bet enerģijai koenzīmu Q10 saturošus līdzekļus.

Savukārt kardioloģe B. Barone nobeigumā uzsver – iespēju robežās vairojiet prieku savā dzīvē! Mainiet savus ieradumus un sāciet ar rūpēm par sevi! Rūpējieties par labu mentālo un fizisko veselību un pašsajūtu! Ieprieciniet savu sirdi ar kustīgu dzīvesveidu, kurā ietilps ari pozitīvas emocijas un veselīgs uzturs. Sekojiet līdzi saviem veselības skaitļiem, lai, ja tajos kaut kas neatbilst normai, to var savlaicīgi labot. Nebaidieties no došanās pie ārsta un uzticieties savam ģimenes ārstam un kardiologam (ja jums jau tāds ir). Dodieties svaigā gaisā un baudiet Latvijas skaisto rudeni!

Lai stipra un vesela sirds!

Skaists, žilbinošs smaids sākas jau bērnībā – ar vecāku sniegtu piemēru, pareiziem mutes dobuma paradumiem, uzturu un citiem aspektiem. Ar ko vecākiem sākt? Kurā vecumā bērnam ieplānot pirmo zobārsta vai higiēnista apmeklējumu? Par šo un citiem jautājumiem stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta Estētikas klīnikas zobārste Darja Ķīse.

Topošajām māmiņām

Grūtniecība ir īpašs laiks jebkuras sievietes dzīvē – grūtniecības laikā, mainoties hormonālajam fonam ķermenī, tiek pārstrukturēts visu orgānu un sistēmu darbs. Māmiņai ir jāpievērš uzmanība gan rūpēm par sevi, gan bērniņa veselību. Tas nozīmē, ka šajā laikā īpaši svarīgs ir pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs, kā arī vitamīni un minerālvielas – kalcijs, fosfors, fluors, D vitamīns un u. c. Tāpat uzturā ir jāiekļauj ar A vitamīnu bagāti pārtikas produkti (olas dzeltenums, zivju eļļa, sviests), A provitamīns (dārzeņi un augļi, garšaugi, ogas), D vitamīns (jūras veltes, olas dzeltenums, sviests, kartupeļi, pētersīļi), C vitamīns (spināti, citrusaugļi, kāposti, mežrozīšu augļi), kalcijs (kāposti, selerijas, piena produkti), fosfors (graudaugi, siers, zivis, biezpiens, rieksti, pākšaugi) un fluors (gaļa, kartupeļi, valrieksti, klijas, piens, āboli, greipfrūti). Eksperte atgādina, ka grūtniecības laikā notiek ne vien visu 20 piena zobu kronīšu mineralizācija (īpašs zobu attīstības process, kura laikā topošie zobi uzņem minerālvielas), bet grūtniecības beigās notiek arī mazuļa pastāvīgo sānu zobu mineralizācija.

Zobu pareiza attīstība un to veselība mazulim ir tikpat svarīga kā pārējo orgānu attīstība, tāpēc topošai māmiņai ir svarīgi regulāri rūpēties par savu mutes dobuma veselību. Pirms grūtniecības plānošanas zobi būtu jāsalabo. Turklāt mīts, ka grūtniecības laikā zobus nedrīkst ārstēt, ir absolūti nepamatots! Pirmkārt, no plānveida zobu labošanas būtu jāatturas 1. grūtniecības trimestrī, kad bērniņam notiek visu orgānu sistēmu veidošanās. 2. un 3. trimestris ir piemēroti zobu labošanai. Otrkārt, noteikti informējiet savu zobārstu un higiēnistu par grūtniecību, lai varētu izvēlēties grūtniecībai atbilstošu anestēziju, uzsver D. Ķīse. 

Pirmie zobiņi

Pirmais izšķīlušais piena zobiņš vecākiem vienmēr sagādā prieku, tomēr jāatceras, ka mazulim tas rada diskomfortu, vecāki var pamanīt izmaiņas uzvedībā – bērns kļūst niķīgs, raudulīgs, samazinās apetīte, miegs kļūst nemierīgs. Vecāki var novērot, ka bērns cenšas iekost visā, ko satver savās rociņās, novēro paaugstinātu siekalošanos. Parasti pirmie zobiņi – apakšžokļa priekšējie zobi – izšķiļas aptuveni sešu mēnešu vecumā. Bet jāatceras, ka katra cilvēka organisms attīstās individuāli un ir iespējamas divu līdz trīs mēnešu novirzes no paredzamā zobu šķilšanās laika. Šajā etapā vecāki var palīdzēt bērnam, iesmērējot smaganas ar speciāliem aptiekās iegādājamiem geliem, iedodot graužamo riņķi, kas atdzesēts ledusskapī. Šie līdzekļi palīdzēs atvēsināt sakairinātās un niezošās smaganas. 

Apmēram gada vecumā bērna mutes dobumā vajadzētu būt apmēram astoņiem zobiņiem. Jābūt modriem, ja gadu vecam bērnam joprojām nav neviena zoba. Dažiem bērniem var būt novēlota zobu šķilšanās, taču pašiem nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus  secinājumus, noteikti jākonsultējas ar kvalificētu zobārstu, kurš nepieciešamības gadījumā nozīmēs papildu izmeklējumus. Divarpus līdz trīs gadu vecumā piena zobu sakodiens ir pilnībā izveidojies un vajadzētu būt 20 piena zobiņiem, tomēr jāatceras, ka ir iespējamas nobīdes gan zobu šķilšanas laikā, gan zobu šķilšanas secībā.

Kas jāzina par bērnu mutes dobuma kopšanu?

Rūpes par mazuļa mutes dobuma kopšanu ir jāuzsāk vēl pirms pirmo zobiņu šķilšanās. No rīta un vakarā mutes dobums ir jāiztīra ar speciālām salvetēm, kas ir domātas mazuļu mutes dobuma kopšanai, kuras var iegādāties zobārstniecības klīnikās un aptiekās. Pēc pirmā zobiņa parādīšanās to ir jāsāk tīrīt ar speciālu silikona uzpirksteni, kas palīdz arī masēt smaganas. Bērnam paaugoties, jāizvēlas vecumam atbilstoša zobu birste, kuru bērnam ir ērti satvert ar rociņām, ir pieejamas arī zobu birstes ar “stoperi” uz birstes kāta, kas pasargā bērnu no aizrīšanas riska. Fluors iz zinātniski pierādīts kā neatņemams kariesa profilakses un emaljas stiprināšanas līdzeklis. Pirmajai zobu pastai būtu jābūt fluoru saturošai ar fluora koncentrāciju līdz 1000 ppm (part per million). 

Pēc gada vecuma bērnu zobu pastas fluora koncentrācijai jābūt 1000 līdz 1500ppm. Proti, jāatceras, ka zobu pastas daudzums atšķiras katrai vecuma grupai. Līdz gada vecumam daudzums uz zobu birstes ir izsmērētas zobu pastas pēdas pa zobu birstes sariņiem. Līdz trīs gadu vecumam – rīsu graudiņa lielumā. Pēc trīs gadu vecuma zobu pastas daudzums ir zirnīša lielumā. Svarīgi piebilst, ka bērnu zobu birste jāmaina reizi trīs mēnešos. Ja ģimenē ir divi bērni, tad katram bērnam jābūt savai zobu birstei, kā arī nekādā gadījumā nedrīkst tīrīt ar vecāku zobu birsti, jo uz tās saru virsmas atrodas mikrobi, ko mēs ienesam bērna mutes dobumā, uzsver eksperte. Jāatceras, ka fluorīdi ir efektīvi tad, kad atrodas uz zobu virsmas, tāpēc pēc zobu tīrīšanas mutes dobums nav jāskalo, bet var tikai izspļaut zobu pastas un siekalu pārpalikumus.

Zobu diegs ir neatņemama zobu tīrīšanas sastāvdaļa. Bērnam, kam ir izšķīlušies visi piena zobi, jāsāk diegot arī zobu starpas. Tas jādara arī vecākiem, tādējādi ne vien rūpējoties arī par saviem zobiem, bet arī sniedzot pozitīvu piemēru. 

Svarīgi atcerēties, ka bērns nespēj parūpēties par savu veselību pats, tāpēc līdz 7-10 gadu vecumam zobus viņam palīdz tīrīt vecāki – bērns tīra pats ar pareizām kustībām, bet vecākiem obligāti būtu jāpārtīra bērna zobiņi ar mīkstu zobu birsti, fluora saturošu zobu pastu 2 minūtes. Maziem bērniem ir jārāda spoguļa priekšā pareizas kustības, arī jāiemāca pareizi turēt zobu birsti.

Pirmā vizīte pie zobārsta un higiēnista jāieplāno gada vecumā. Tas nebūt nenozīmē, ka vizīte būs saistīta ar ārstēšanu, drīzāk tā ir iepazīšanās ar speciālistu, apskate un laba ieraduma veidošanās, piebilst D. Ķīse. 

Situācija Latvijā – satraucoša

Mutes dobuma stāvoklis bērniem Latvijā kopumā ir neapmierinošs. Atsaucoties uz pieejamajiem datiem, Latvijā 12 gadus veciem bērniem patlaban ir vidēji trīs līdz četri bojāti, plombēti vai izrauti pastāvīgie zobi, kamēr Rietumeiropas valstīs šis skaitlis ir ap vienu vai pat mazāks. Arī pieaugušā vecumā liela daļa Latvijas iedzīvotāju norāda uz būtiskām mutes dobuma problēmām. BENU Aptiekas Veselības monitoringa dati atklāj, ka pēdējā gada laikā biežākās mutes dobuma problēmas iedzīvotāju pašu vērtējumā ir zobakmens – šādu problēmu norādīja 39% respondentu, nepietiekams zobu baltums (36%), zobu caurumi (35%), jutīgi zobi (30%) un smaganu asiņošana (25%), kam seko slikta elpa – 19%, gudrības zobu radīts diskomforts – 8%, tikai 12% snieguši atbildi, ka pēdējā gada laikā ar mutes dobuma problēmām nav saskārušies, bet vēl 4% sniedza citu atbildi. 

Zobārste D. Ķīse atgādina, ka mutes dobuma atslēga ir veselīgs uzturs, pareiza un regulāra mutes dobuma kopšana, profilaktiskās vizītes pie zobārsta un higiēnista. Svarīgi atcerēties, ka mēs, pieaugušie, veidojam piemēru saviem bērniem!

Aptauja veikta sadarbībā ar pētījumu kompāniju SKDS, aptaujājot 1005 Latvijas iedzīvotājus.

Sāpes ir sajūta, ko pazīst ikviens – traumas, iekaisuma vai citu faktoru rezultātā organismā norisinās izmaiņas, par ko ķermenis ziņo, radot sāpju sajūtu. Sāpēm mēdz būt dažādi veidi un atšķirīgas intensitātes pakāpes, kas palīdz diagnosticēt sāpju cēloni un ļauj noteikt atbilstošāko ārstēšanas metodi. Kāpēc ir svarīgi laikus atpazīt sāpju veidu un zināt, kādus pretsāpju līdzekļus lietot, piedzīvojot sāpes, skaidro aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceite Ivanda Krastiņa.

„Saskaņā ar Starptautiskās Sāpju izpētes asociācijas definīciju sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai līdzinās šāda bojājuma radītai pieredzei. Sāpēm vienmēr ir multidimensionāla daba, un tās ietekmē sensoros, emocionālos un kognitīvos aspektus. Jāņem vērā, ka ikviens cilvēks sāpes izjūt individuāli un reakcija uz tām var būt atšķirīga – to ietekmē indivīda fiziskās un psiholoģiskās īpašības. Sāpju sajūtu var pastiprināt nomākts garastāvoklis, depresija vai skumjas, savukārt mazināt – prieks un pacilātas emocijas. Lai noteiktu atbilstošu un efektīvu sāpju ārstēšanu, iesākumā nepieciešams izprast sāpju veidu un intensitāti,” stāsta Apotheka sertificētā farmaceite Ivanda Krastiņa.

Kritēriji sāpju novērtēšanai un izmeklēšanai

Neskatoties uz sāpju subjektīvo dabu, to novērtēšanai un izmeklēšanai tiek pielietoti standartizēti mērījumi un metodes. Sāpju veidus iespējams klasificēt atbilstoši atšķirīgiem kritērijiem:

• pēc lokalizācijas – galvas, zobu, locītavu vai citu ķermeņa daļu sāpes;
• pēc patofizioloģiskā mehānisma – sāpes var būt nociceptīvas, proti, radies audu bojājums, kas kairina jušanas receptorus, tādējādi izraisot sāpes, vai neiropātiskas – tādas sāpes, ko izraisa traucējumi impulsu pārvadē pa nervu šķiedrām;
• pēc sāpju cēloņa – objektīvs cēlonis – trauma vai iekaisums, kā rezultātā radies audu bojājums –, bez objektīva cēloņa – psihogēnas, somatoformas sāpes, ko izraisa uztveres traucējumi;
• pēc sāpju ilguma – akūtas sāpes, kas turpinās līdz četrām nedēļām, vai hroniskas sāpes, kas ilgst vairāk nekā četras nedēļas.

Izvērtējot sāpju intensitāti, visbiežāk tiek pielietota vizuālā analogā skala, ļaujot indivīdam patstāvīgi analizēt, novērtēt un atzīmēt sāpju pakāpi uz nogriežņa:

• 0 – sāpju nav,
• 1–3 – vāji izteiktas sāpes,
• 4–6 – vidēji stipras sāpes,
• 7–9 – stipras, izteiktas, intensīvas sāpes,
• 10 – maksimāls sāpju slieksnis, visstiprākās iespējamās sāpes.

Sāpju terapijas stratēģija balstās uz sāpju novērtējumu, papildus veicot arī aktīvu pacienta iztaujāšanu.

Četras pakāpes efektīvai sāpju ārstēšanai

Sāpes ārstējamas, ņemot talkā četru pakāpju ārstēšanas principu. 1. pakāpē pielieto nenarkotiskos pretsāpju medikamentus, tai skaitā bezrecepšu preparātus, piemēram, paracetamolu, ibuprofēnu, acetilsalicilskābi, diklofenaku un citus. 2. un 3. pakāpē tiek pievienoti dažāda stipruma opioīdi jeb narkotiskie pretsāpju līdzekļi, psihotropie medikamenti, antidepresanti, spazmolītiķi, kā arī sedatīvie jeb nomierinošie līdzekļi. 4. pakāpē stipras darbības narkotiskos līdzekļus ievada perfuzori – izmantojot īpašu zāļu ievadīšanas sistēmu –, pēc nepieciešamības kombinējot tos ar nenarkotiskiem pretsāpju līdzekļiem un citiem atsāpināšanas veidiem. Katrā no četrām sāpju ārstēšanas pakāpēm medikamentozo ārstēšanu iespējams papildināt ar citām metodēm, piemēram, fizikālo terapiju, ārstniecisko fizkultūru vai psihoterapiju. Pretsāpju efektu tāpat pastiprina arī B grupas vitamīni, bet neiropātisku sāpju vai neiromuskulāru traucējumu (krampju, muskuļu sāpju, vājuma) gadījumā noderīgs būs magnijs.

Pie vieglām vai vidēji stiprām sāpēm visbiežāk pielietojama 1. vai 2. pakāpes ārstēšanas metode, savukārt pie izteikti intensīvām vai maksimāli stiprām sāpēm terapijā tiks izmantota 3. vai 4. pakāpes ārstēšanas stratēģija. Ņemot vērā pacienta individuālo veselības stāvokli, optimālu ārstēšanas veidu nosaka ārsts. 

„Ja sāpju izcelsme un lokalizācija ir skaidra – nomoka galvassāpes, zobu sāpes, menstruāciju sāpes, sāpes, kas radušās pēc traumas, un tamlīdzīgi – par piemērotāko risinājumu iespējams konsultēties aptiekā pie farmaceita. Izvērtējot situāciju, farmaceits piedāvās bezrecepšu pretsāpju medikamentu vai ieteiks nekavējoties doties pie ārsta,” uzsver Apotheka farmaceite Ivanda Krastiņa.

Kas jāņem vērā, lietojot pretsāpju medikamentus?

• Pretsāpju terapija ir jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, turklāt piemērojot optimālu medikamentu devu – laikus nenovērstas sāpes vai nepietiekami novērtēta sāpju sajūta paildzinās medikamentu lietošanas laiku, un sāpju remdēšanai būs nepieciešamas lielākas preparātu devas. Tas, savukārt, palielina dažādu blakņu iespējamību.
• Pirms zāļu lietošanas svarīgi konsultēties ar farmaceitu – sarunas laikā speciālists noskaidros, vai pacientam nav individuālas nepanesamības pret kādu no medikamenta sastāvā atrodamajām vielām. Tāpat nepieciešams rūpīgi sekot līdzi veselībai visu zāļu lietošanas laiku, pārliecinoties, ka medikamenti neizraisa blakusparādības. Novērojot blaknes, nepieciešams vērsties pie ārsta vai farmaceita. 
• Bez ārsta vai farmaceita konsultācijas nevajadzētu palielināt vai samazināt medikamentu devu, kā arī savstarpēji kombinēt dažādus pretsāpju medikamentus. Tas var negatīvi ietekmēt sāpju mazināšanas gaitu un izsaukt nevēlamas blaknes.
• Ja ārsts noteicis kombinētu bezrecepšu pretsāpju līdzekļu lietošanu, jāatceras, ka šāda metode pieļaujama tikai īslaicīgi, pie vidēji stiprām vai stiprām sāpēm. Medikamentus nedrīkst kombinēt regulāri un ilglaicīgi – kad sāpes mazinājušās, nepieciešams pāriet uz vieglākiem monopreparātiem.

„Medikamentozo terapiju iespējams kombinēt ar nefarmakoloģisko terapiju, tādējādi gūstot lielāku efektu un uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti. Jūtot sāpes, mēs lielākoties paliekam nevarīgāki, mazkustīgāki, muskuļi saspringst, asins apgāde audos samazinās, kas attiecīgi veicina jaunas muskuļu grupas sasprindzināšanos, palielinot nervu audu jutīgumu – proti, sāpes. Masāža, ārstnieciskie vingrojumi un fizikālās procedūras mazinās sasprindzinājumu un uzlabos asinsriti, tādā veidā panākot analgētisku efektu. Līdzīgi darbojas arī siltuma procedūras vai sildošie krēmi, gēli un plāksteri. Tie paplašina asinsvadus, uzlabo audu vielmaiņas cirkulāciju, tā palīdzot mazināt sāpes. Jāņem vērā, ka siltuma procedūras ieteicamas pie hroniskām, ilgstošām locītavu un muskuļu sāpēm, taču nav izmantojamas traumu vai iekaisumu gadījumā, kad tās var pastiprināt asiņošanu un veicināt tūskas vai limfas sastrēguma veidošanos. Akūtu traumu gadījumos labāk pielietot aukstuma procedūras, kas sašaurina asinsvadus un palēnina nervu impulsu pārvadi. Šādas procedūras paralēli medikamentozajai ārstēšanai drīkst veikt trīs dienu garumā,” skaidro Apotheka farmaceite Ivanda Krastiņa.