Ziemassvētki ir sena tradīcija, kas ir cieši saistīta ar kaut kā jauna sākumu. Neatkarīgi no tā, vai svētkus svinam kristietības vai senlatviešu tradīciju garā, velkam dedzināt bluķi vai lūkojamies pēc Betlēmes zvaigznes, Ziemassvētki ievada jaunu periodu un liek atvadīties no tā, kas ir bijis un pagājis. Šajā laikā daudzi cilvēki kļūst krietni jūtīgāki un piedzīvo spēcīgas emocijas, jo rūpīgāk novērtē pagājušo periodu. Sajūtas vēl vairāk pastiprina pasaulē notiekošais. Svētku laiks nāk ar gaidām un cerībām, taču, kur gaidas un cerības, tur nereti iespējamas arī vilšanās. Kā izbēgt no Ziemassvētku skumjām un vientulības sajūtas?
Kā mazināt vilšanās sajūtu?
Ziemassvētku brīnumus gaidīt ir jauki, tomēr ar to jāuzmanās – ja brīnums nenāk un nenāk, vilšanās sajūta ir neizbēgama. “Cilvēks var justies neapmierināts, ka viņam nav īsti labi veicies aizejošajā gadā, nav piepildījušās iepriekšējo svētku vēlēšanās un apņemšanās, un rodas nomācoša sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Protams, tas ir atkarīgs no katra cilvēka rakstura un personības, bet jebkuri izvirzīti, tomēr nesasniegti mērķi var raisīt sajūtu – man nekas nesanāk, es netieku galā, esmu neveiksminieks,” saka AS “Olainfarm” pārstāvju darba efektivitātes vadītājs, sistēmiskais ģimenes psihoterapeits Aldis Miglinieks.
Īpaši spēcīgi šādas sajūtas var pārņemt, ja kaut kas buksē attiecībās ar tuviniekiem, draugiem, dzīvē svarīgiem cilvēkiem. “Svētku kontekstā emocijas var būt ļoti atkailinātas un spēcīgas, esam ievainojami un saasināti uztveram apkārt notiekošo. Vienlaikus svētku laiks ir laba iespēja kaut ko būtiski mainīt, lai turpmāk klātos labāk. Ja attiecībās visu gadu bijušas problēmas, Ziemassvētku brīnums diez vai notiks, bet svarīgākais ir apzināties, kā tad mums iet, cik apmierināti ar to esam un kādas izmaiņas nepieciešamas, lai nākotnē justos labāk,” saka A. Miglinieks. Viņš piebilst – ir svarīgi ticēt izmaiņu iespējamībai, Ziemassvētku laikā – brīnuma iespējamībai, bet svarīgākais ir izprast, kur ir katra paša resursi un kas jāpaveic, lai šis brīnums notiktu.
Ar ko sākt, lai nejustos vientuļi?
Svarīgi apzināties, ka dzīvošana vienam automātiski nenozīmē, ka ir jājūtas vientuļam. Vientulību var izjust arī ģimenes lokā, trokšņainā draugu pulkā un pat kopā ar mīļoto cilvēku, ja mūsu gaidas attiecībās nav piepildījušās. Aldis Miglinieks uzsver – ļoti būtiski ir pieņemt sevi, censties atrast sajūtu, ka ar sevi kopā nekad neesam vientuļi, ka esam atbildīgi par savu pašpietiekamību. Savukārt domājot par attiecībām ar tuviniekiem, ir noderīgi izvērtēt, vai tās nebalstās uz kādu no tik populārajām, taču neauglīgajām izdzīvošanas stratēģijām – cīņu vai bēgšanu.
“Ja cilvēks reiz ir iemācījies šādi reaģēt uz grūtībām, viņš tā arī turpina funkcionēt – vai nu cīnās ar otru cilvēku jeb nemitīgi strīdas, vai arī bēg no attiecībām. Šajā komplektā labi iederas arī izvairīšanās – ja mājās rodas grūtības, nav nekā vienkāršāka, kā ieiet savā istabā, aizvērt aiz sevis durvis, norobežoties un izlikties, ka mani ģimenes locekļu konflikts neskar. Taču šīs izdzīvošanas stratēģijas nav palīdzošas. Daudz palīdzošāka ir sadarbības stratēģija, uz kuru aicinu ikvienu lasītāju. Reālās dzīves situācijās var nebūt vienota redzējuma par to, kā vislabāk nosvinēt Ziemassvētkus, bet ir svarīgi dažādas idejas un domas pārrunāt, lai vienotos, kā organizēt savu svētkus tā, lai priecīgi būtu visi iesaistītie,” saka eksperts.
Lai nejustos vientuļi, ir jāapzinās savas emocijas, jāanalizē grūtību cēloņi, jāpieņem pašam sevi. Ja tomēr pašam neizdodas tikt galā, nevajadzētu kautrēties meklēt palīdzību un atbalstu. Ja cilvēks dzīvo viens, ir vērts būt pietiekami drosmīgam, lai piebiedrotos draugiem un svinētu svētkus kopā. Ja dzīvojam ģimenē – necīnīties, nestrīdēties, nebēgt, bet darīt visu iespējamo, lai savstarpējā saruna veidotos uz sadarbības un draudzības pamatiem.
Kur meklēt prieku?
Nav nekā vienkāršāka, kā uzsmaidīt kāpnēs sastaptam kaimiņam vai pasveicināt pārdevēju, ko katru dienu satiekam piemājas veikalā. Tomēr tieši šādas mazas laipnības un mazi prieki nereti veido lielāku un noturīgāku laimes sajūtu.
Aldis Miglinieks min piemēru: “Vaira Vīķe-Freiberga nesen kādā intervijā stāstīja, kā rast prieku, dzīvojot tālu prom no sabiedriskās dzīves epicentra. Viņa atgādināja, ka katram ir svarīgi apzināties, kas viņu patiešām iepriecina, un tam nav jābūt kaut kam grandiozam un lielam. Kā piemērs tika minēta tīri izmazgāta grīda vannasistabā un tās spodrība, kas ļauj no sirds priecāties. Tas ir vienkāršs, bet ļoti vērtīgs piemērs. No sirds un labi izdarītas lietas iepriecina – laipns vārds, smaids, izpalīdzība, labs darbs. Tāpat kā pieticīgā svecīte adventes vainagā – varbūt kādam tieši šī mazā gaismiņa ir nozīmīga prieka avots.”
Kā vairot svētku sajūtu?
Tā kā svētku vakarā pie skaisti klāta galda gribēsies apsēsties visiem, nevajadzētu uzkraut visus svētku sagatavošanas darbus uz viena cilvēka pleciem. Kopīga gatavošanās svētkiem piepildīs ar gaišumu un mīlestību visu adventes laiku – un tas ir gana ilgs, četras nedēļas.
“Uzvelkot skaistas drēbes, mēs uzģērbjam arī labu garastāvokli, taču ar to vien nepietiks. Ja mamma ir pagatavojusi svētku vakariņas, uzkopusi māju, saklājusi skaistu galdu, bet pārējie ģimenes locekļi ierodas kā viesi, skaidrs, ka mamma būs pārgurusi un svētku vakars nenoritēs tā, kā gaidīts. Svarīgi ir iesaistīties un uzburt svētkus visiem kopā – vienalga, vai svinam mājās, vai ejam uz baznīcu, dodamies kaut kur dabā, uz restorānu vai uz koncertu. Tas atkal ir stāsts par spēju sadarboties, lai visi būtu priecīgi, izbaudot kopā būšanu,” iesaka Aldis Miglinieks. Viņš aicina plānot pienākumus, kaut vai kopā izcept piparkūkas vai izvēlēties eglīti. Tas nekas, ka citus gadus eglītes sagāde ir bijis tēta pienākums – šoreiz tas var kļūt par lielisku ģimenes piedzīvojumu!
Vai esmu mazāk vērtīgs, ja nesaņemu kāroto dāvanu?
Laikā pirms Ziemassvētkiem bērni raksta vēstules Ziemassvētku vecītim, un, ko tur liegties, – arī pieaugušie sapņo par kādu īpašu dāvanu. Bet kā mazināt vilšanās sajūtu gan dāvanas saņēmējam, gan pašam dāvinātājam, ja Ziemassvētku vecīša saraksts krietni pārsniedz reālās iespējas?
“Tas ir līdzīgi kā ar attiecībām,” skaidro Aldis Miglinieks, “ja varam dabūt to, ko sagaidām, viss ir lieliski, bet vispār jau ne visu, ko no dzīves gaidām, tā mums var sniegt. Un tad cilvēks piedzīvo vilšanos. Līdzīgi ir ar dāvanām – gaidas, sevišķi bērniem, var būt nepamatoti lielas. Bērnus var labi saprast, viņiem ir svarīgi just vecāku beznosacījuma mīlestību, turklāt bērni vēl īsti neapzinās lietu vērtību. Ja bērns gaida dāvanas, ko vecāki nevar atļauties, pieaugušo uzdevums ir to izskaidrot, sakot – es tevi sadzirdēju, saprotu, esmu pamanījis, un man ir ļoti svarīgi, lai tu būtu priecīgs, taču dzīvē ir savi ierobežojumi – pat ja kāds klasesbiedrs vienmēr dabū visas kārotās mantas. Te droši var izmantot pasakas un stāstus, kuri palīdz bērniem saprast, ka sapņot un ilgoties var un vajag, bet ne visas gaidas ir iespējams piepildīt – vismaz ne uzreiz. Taču apliecināt savu mīlestību ar dāvanu ir ļoti svarīgi, iespēju robežās piemeklējot to, kas visvairāk iepriecina.”
Vecāki dzīvo šķirti. Vai svinēt kopā bērnam par prieku?
“Šis ir sarežģīts jautājums,” atzīst Aldis Miglinieks. “Te ļoti daudz kas atkarīgs no situācijas un vecāku sadarbības prasmēm. Ja vecāki izveidojuši jaunas attiecības, jāņem vērā arī tas, ko domā un kā jūtas jaunie partneri, tomēr svarīgi izvērtēt, kā būtu labāk bērnam. Ja vecāki nespēj būt draudzīgi, pat tikai pāris stundas uzturoties vienā telpā, diez vai kopīga svinēšana sagādās prieku, un šādā situācijā varbūt ir labāk, ja svētki netiek svinēti kopā. Ja ir iespējams vienoties, ir tiešām jauki, ja bērns var izbaudīt atmosfēru pozitīvā gaisotnē gan vienā, gan otrā ģimenē – pie mammas un pie tēta, un varbūt pat svinēt visiem kopā. Šī ir situācija, kad pieaugušajiem iespēju robežās vajadzētu pakārtot savas darbības bērna interesēm, un tas atkal ir stāsts par sadarbošanās prasmēm – par ko mamma un tētis šajos svētkos var vienoties, lai gan paši, gan bērns justos labi.”
Tikai mūsu pašu spēkos ir izvēlēties, kā svinēsim savus Ziemassvētkus: vīlušies par nebūšanām pagātnē vai priecīgi šodienā un ar cerīgu skatu nākotnē.
