Bērnam augot, būtiski sekot līdzi viņa sēdēšanas pozām. Kuras no tām būtu jākoriģē, lai neveidotos stājas deformācija, un kā to pareizi darīt, skaidro Rimi Bērniem eksperte, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča.

Kāpēc sēdēt pareizi ir svarīgi? 

Ievērot pareizu sēdēšanas pozu ir būtiski, lai nepārslogotu muskuļus, neveidotos stājas deformācija un asimetrija, skaidro Rimi Bērniem eksperte. Stājas traucējumi ar laiku var izraisīt sāpes galvā un citās ķermeņa daļās. Īpaši bieži šādas problēmas attīstās, nepareizi sēžot viedierīču lietošanas laikā. “Bērniem ātri var rasties saspringums plecu daļā, no kā tālāk attīstās galvassāpes,” piebilst Jekaterina Bovtramoviča. Ilgstošas sēdēšanas laikā būtiski ķermeņa pozu ik pa laikam mainīt un arī izkustēties.

Sēdēšanas poza uz grīdas 

• Situācija. Spēlējoties vai skatoties televizoru, bērniem bieži patīk atrasties uz grīdas. Taču viņi mēdz sēdēt ar salīkušu muguru un W veidā novietotām kājām – saliektiem ceļiem un pēdām uz aizmuguri. Šādā pozā dibens atrodas pie zemes. 
• Fizioterapeites komentārs: “Poza ir pieļaujama tikai zīdaiņa vecumā, kad mazulis ilgi nespēj nosēdēt vienā stāvoklī. Lielākiem bērniem uzmanības noturība ir lielāka, un ar W veidā novietotām kājām viņi spēj nosēdēt gana garu laika periodu. Ilgstoša atrašanās šādā pozīcijā izraisa pēdu, ceļu, muguras un stājas deformāciju.”
• Kā būtu pareizi? Rotaļājoties uz grīdas, vislabāk būtu sēdēt garensēdē – uz priekšu iztaisnotām kājām un taisnu muguru. Ja pozu grūti noturēt, muguru var atbalstīt, piemēram, pret krēslu, dīvāna vai gultas malu. Aiz jostas daļas ieteicams aizlikt sarullētu dvielīti. Vēl var sēdēt uz grīdas tā sauktajā turku pozā. 

Sēdēšanas poza mācoties vai zīmējot

• Situācija. Mācoties, zīmējot vai citādi radoši darbojoties, bērni mēdz sēdēt uz grīdas salīkušu muguru un priekšā sakrustotām kājām vai arī tupēt uz viena ceļa.
• Fizioterapeites komentārs: “Ja bērns ilgstoši ieņem un notur kādu ķermeņa pozīciju, stājas deformācija veidojas ļoti ātri. Izlabot to ir grūti. Aprakstītajā situācijā var attīstīties muguras un ķermeņa stājas deformācija.”
• Kā būtu pareizi? Mācoties un radoši darbojoties, bērnam vēlams sēdēt atzveltnes krēslā ar roku balstiem pie galda. Tas dod iespēju turēt taisnu muguru, bet plecus – nolaistus. Abām pēdām jāatrodas uz zemes. Ja krēsls ir par augstu un bērna kājas nesniedzas līdz grīdai, zem pēdām var novietot paliktni vai nelielu soliņu. Nepieciešams ievērot 3×90 grādu likumu. Tas nozīmē, ka gūžas locītavās, ceļos un potītēs jābūt taisnam leņķim. 

Sēdēšanas poza, skatoties viedierīcē 

• Situācija. Bērniem, lietojot viedtālruni, patīk ierāpties gultā un skatīties ekrānā, novietojot ķermeni sāniski un atbalstoties uz viena elkoņa.
• Fizioterapeites komentārs: “Šādā pozīcijā galva atrodas pagrieztā stāvoklī, skatiens vērsts šķībi, pleci rotēti uz iekšu, ķermeņa poza ir asimetriska. Tas var izraisīt stājas vājumu, deformāciju, asimetriju. Ilgstoši noturot nesimetrisku pozu, veidojas muskuļu pārslodze. Vēl tiek pārslogoti plaukstu muskuļi, kas var izraisīt sāpes rokās.”
• Kā būtu pareizi? Vislabāk būtu sēdēt krēslā ar roku balstiem un atzveltni, pievēršot uzmanību potīšu, ceļu, gūžu locītavu pozīcijai, un viedierīci novietot uz galda. To drīkst turēt arī rokās, taču jāpievērš uzmanība tam, lai ierīce atrastos acu līmenī 30–40 attālumā, skatiens būtu vērsts taisni, pleci netiktu savilkti uz priekšu. Vienmēr jācenšas ievērot simetriju! Ja bērns viedierīcē spēlē spēles vai skatās filmas, ieteicams pozu ik pa laikam mainīt un pēc 20–30 minūtēm atpūtināt acis.

Svarīgi! 

Zīdaiņiem un bērniem līdz divu gadu vecumam viedierīcēs vispār nevajadzētu ļaut skatīties. Pirmsskolas vecumā to nevajadzētu ļaut ilgāk par 0,5–1 stundu dienā, pārtraukumiem jābūt vismaz 15–20 minūšu gariem. Pusaudžiem viedierīces ieteicams lietot ne ilgāk par divām stundām dienā un arī ar pārtraukumiem.

Rimi Bērniem eksperte vecākus aicina: pavērojiet, kā sēž jūsu bērns dažādās situācijās! Kā sēž, mācoties pie galda, kā – lasot grāmatu, skatoties TV vai lietojot mobilo tālruni.

Vasarā, kad bērni ir aktīvāki nekā ziemā, visbiežākās traumas, ar kurām ikdienā saskaras bērnu mediķi, ir kritienu radītās traumas. Turklāt daudzas no tām rodas tāpēc, ka nav ievērota elementāra drošība. Kampaņa “Pārvērt pārdrošību par drošību!” skaidro, kā samazināt bērnu traumatismu, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks turpina stāstīt par biežāk sastopamajām traumām un to, kā tās novērst.

Bērns krītot var gūt dažādas traumas: sākot no it kā tikai sāpīgiem nobrāzumiem, sasitumiem vai mežģījumiem, līdz pat daudz nopietnākām traumām, kas ne tikai neļaus izbaudīt atlikušo vasaru, bet var ietekmēt arī visu turpmāko dzīvi. “Diemžēl kritiena rezultātā iegūtās traumas smagumu varam noteikt tikai tad, kad tā gūta. Nav universālas receptes, kas noteiktu, no kāda augstuma bērnam krītot, būs tikai sasitums, bet, piemēram, jau par 10 cm augstāka, salūzīs kauls. To nav iespējams paredzēt, viss notiek individuāli. Tāpēc mēs, mediķi, sastopoties ar pacientu un viņa vecākiem, mēģinām noskaidrot, kā trauma gūta. Tas nav tādēļ, lai kādu strostētu vai “pratināšanas” pēc, bet gan lai saprastu traumas smagumu un kā to ārstēt,” stāsta dakteris Jānis Upenieks.

Dažādās vecuma grupās atšķirīgi riski kritienu traumām

Ārsts novērojis, ka ir dažādas riskantas situācijas, kad iespējams gūt traumu kritienā, un tās atšķiras bērniem dažādās vecuma grupās. Pirmais kritiena traumu risks kļūst aktuāls zīdainīšiem apmēram 4-5 mēnešu vecumā. Tas ir brīdis, kad bērns iemācās darīt ko jaunu, proti, sāk velties, pagriezties. “Bijām pieraduši, ka noliekam mazulīti uz gultas un tur viņš mierīgi guļ. Kad bērns iemācās pagriezties, tas var būt sekundes jautājums, kad no sāna viņš jau ir pārvēlies uz vēdera. Ja bērniņš ir dīvāna malā vai uz pārtinamā galdiņa, pat mirklīga uzmanības novēršana no viņa var novest pie kritiena,” skaidro speciālists. Taču vecākiem jāņem vērā, ka arī mazuļi, kas jaunāki par 4 mēnešiem noteikti  nav atstājami vieni uz pārtinamās virsmas, gultas malas vai citām paaugstinātām virsmām. Arī šajā vecuma grupā pastāv risks gūt ievainojumus krītot.

Kad mazais cilvēciņš sāk staigāt, tad ir jau cita veida kritieni un iespējas gūt traumas. Līdzsvara izjūta vēl nav nostabilizējusies, ir vēlme ātri kaut kur doties. Kājiņas cilājot mēdz sapīties, aizķerties, un bērns krīt. Tomēr šāds kritiens bērnam no sava auguma augstuma lielākoties ir nekaitīgs, tās parasti nav dzīvībai kritiskas traumas. Risks iegūt smagākas traumas šādiem bērniņiem palielinās tad, ja vecāki atstāj vaļā logus vai balkona durvis, un bērns, kuram ir liela vēlme izzināt pasauli, mēģina pakāpties pie atvērta loga, iziet uz balkona. Tāpat uzmanīgiem jābūt, ja ir vairāku līmeņu dzīvesvieta ar trepēm. Tāpēc brīžos, kad bērnu nevarat pieskatīt, trepes jānorobežo. Ir jāmāca bērnam kāpt pa trepēm augšā un lejā. Bērniņi augšup kāpt iemācās diezgan ātri, bet drošības nolūkos svarīgāk ir iemācīties pa tām nokāpt. Kamēr bērns patstāvīgi, pieturoties, nevar nokāpt pa trepēm, jāierāda, ka to var droši darīt rāpus un atmuguriski: bērniņš ar dibenu pa priekšu raušas lejā. Protams, šāda pārvietošanās vecākiem ir jāuzmana.

Nākamā vecuma grupa, kura piedzīvo tai raksturīgus kritienus, ir pirmsskolas vecuma bērni (3-6 gadi). Viena no pirmajām papildprasmēm, ko bērns iemācās, ir braukt ar riteni. Sākumā tas var būt ritenītis, kurš ripo, bērnam atsperoties ar kājiņām, vai ar balansu stabilizējošiem ritenīšiem, pēcāk jau “nopietnāks” velosipēds. Izmantojot šos braucamrīkus, bērni mēdz krist no tiem. Šādu kritiena traumu diapazons var būt plašs: tikai nobrāzts elkonis vai kāja, vai arī smagākas traumas. “Ja bērnam ir nopirkts velosipēds, vienalga, cik liels – maziņš balansa ritenītis vai kalna velosipēds pusaudzim –, kā obligāts nosacījums – jāvelk ķivere. Turklāt ķiveres vilkšanai nav vecuma cenza: tas jādara kā maziem, tā lieliem bērniem. Varbūt kāds jautās, kāpēc trīsgadniekam, kurš brauc ar balansa riteni, no kura nevar nokrist, vilkt ķiveri? Tas ir jautājums par to, kā bērns pierod pie drošības prasībām. Bērnam jāzina: ja viņš brauc ar riteni, tad galvā obligāti jābūt ķiverei. Ja to nedarīs no mazām dienām, tad arī vēlāk, kad bērns paaugsies un mēģināsiet viņu piespiest vilkt ķiveri, būs liela pretestība. Svarīgi arī, lai nav dubultstandartu ģimenē: lai bērns jau no agras bērnības redz, ka, dodoties izbraukumā ar velosipēdiem, arī mamma un tētis (ne tikai bērni) velk ķiveri. Ja bērns vēl nav tik labi apguvis riteņbraukšanu, drošībai var noderēt arī elkoņu, ceļu sargi,” saka J. Upenieks.

Skolas vecumā bērniem jau ir citas intereses un aktivitātes, tāpēc biežāki ir kritieni no kustīgiem braucamrīkiem. Mediķi atzīst: pēdējā laika aktualitāte ir traumas, kas gūtas, krītot no skrejriteņiem jeb skūteriem, kas var būt arī elektriski darbināmi. “Šobrīd tas ir ļoti nesakārtots lauciņš. Jauns arī, jo pirms vairākiem gadiem par šādām ierīcēm un to radītām traumām nerunājām. Pašreiz skūteri ir ļoti populāri, turklāt attīsta diezgan ievērojamu ātrumu. Rodas nopietns traumu risks, tos nepareizi lietojot. Pašlaik procesā ir šo ierīču lietošanas regulējuma izveide, kas noteiktu arī prasības skūteru vadītājiem,” stāsta mediķis. Viņš iesaka bērnam noteikti lietot ķiveri, bet vecākiem izvērtēt bērna vecumu, prasmes un satiksmes noteikumu zināšanas, lai pieļautu pārvietošanos ar šo braucamrīku. Kā arī neļaut uz skrejriteņa pārvietoties divatā – ne diviem draugiem, nemaz nerunājot par vecākiem ar bērniem. “Kritieni no skūteriem notiek bieži, jo tie tiek ļoti aktīvi lietoti, un kritiena traumas, tostarp ļoti smagas, gūst gan pieaugušie, gan jaunieši. Mazāki bērni vairāk izmanto “parastos” skrejriteņus vai skrituļslidas, ar kurām traumējas. Novērojam arī diezgan lielu skaitu kritienu traumu, lēkājot pa batutiem (ja vēl vecāki noslinko un neuzliek batutam aizsargtīklu, tad var gūt arī nopietnas traumas),” secina J. Upenieks.

Siltajā laikā bērni traumas krītot gūst, arī kāpjot kokos, mēģinot pārkāpt pāri sētai, rotaļu laukumos. Arī zirgu izjādes kļuvušas populāras, īpaši meiteņu vidū. Kopumā izjāde ir ļoti laba nodarbe bērnam, bet risks savainoties ir kā jebkurā aktīvā darbībā. Tāpēc arī izjāžu laikā noteikti jāvelk ķivere. “Tie ir atsevišķi gadījumi, kad bērni gūst traumas no kritiena, šī statistika nav satraucoša, pretēji kritieniem no braucamrīkiem,” piebilst ārsts. 

Ja bērns guvis traumu krītot

Vecāki no savas bērnības noteikti atceras gadījumus, kad sanāca nobrāzt elkoni vai celi krītot. Toreiz brūču apstrādei bija jods, kas koda brūcē, un briljantzaļais šķīdums, kas koda vēl vairāk. Mūsdienās ir pieejams daudz dezinficējošo šķīdumu, kas ir nekodīgi, un bērniem brūču apstrāde nav sāpīga, kā arī ir dažādi līmējami plāksteri brūces pārklāšanai. 

Ja bijis smagāks kritiens, kā izvērtēt, vai bērns ir jāved pie ārsta? Ja bijusi galvas trauma un zaudēta samaņa, ārsts noteikti būtu uzmeklējams, jo tā ir pirmā pazīme, kas liecina, ka bērnam var būt galvas smadzeņu satricinājums vai pat kaut kas nopietnāks. Ja pēc kritiena bērnam ir slikta dūša, vemšana, viņš ir kļuvis apātisks, miegains, arī tad noteikti būtu jāvēršas pie ārsta. Satraumējot roku vai kāju, ir izteikta tūska – palielinās pietūkums, bērns neļauj tai vietai pieskarties, locītavu nekustina un katra kustība bērnam rada sāpes. Tad būtu jācenšas nekustināt satraumēto vietu, un tā būtu jāparāda mediķim, lai ar rentgena palīdzību var pārliecināties, vai ir tikai spēcīgs sasitums vai tomēr kaulu lūzums. Asiņojošu brūci (nevis vienkāršu nobrāzumu) iesaka notīrīt, liekot tai virsū spiedošu pārsēju. Ja brūce ir lielāka par diviem trim centimetriem un tā pat ļoti neasiņo, tā tomēr būtu jāparāda ārstam, jo var gadīties, ka brūce būs jāsašuj, lai sadzīstot nepaliktu neglīta rēta. Turklāt tas būtu jādara pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl brūces malas ir svaigas. 

Braucot ar riteni, var gadīties gūt vēdera traumu, piemēram, krītot uzsisties uz riteņa rokturiem. Ja pēc šādiem gadījumiem bērns sūdzas, ka sāp vēders, ir slikta dūša, jāvēršas pie ārsta, lai  izvērtētu, vai nav gūta nopietna trauma. Vēdera dobumam tiek veikta sonogrāfija, lai redzētu, vai triecienā nav skarti iekšējie orgāni, jo tas diemžēl var traumēt gan aknas, gan liesu vai aizkuņģa dziedzeri. 

Kur vērsties pēc palīdzības? Viss ir atkarīgs, kur jūs ar bērnu atrodaties. Ja ir darbdiena un darba laiks, iespējams, varat tikt bez rindas pie sava ģimenes ārsta. Ja pie tā netiekat vai arī, ja trauma ir nopietna, jādodas uz tuvāko neatliekamās palīdzības nodaļu. Ja esat devušies atpūsties, tad būtu jāvēršas jebkurā tuvākajā slimnīcā, kur neatliekamās palīdzības nodaļā sniegs palīdzību arī bērnam. Savukārt, pirms doties ārzemju ceļojumā, ieteicams noskaidrot savas veselības apdrošināšanas nosacījumus un iespējas medicīniskās palīdzības saņemšanai, piemēram, kur atrodas tuvākās slimnīcas vai traumpunkti, uz kādu tālruņa numuru zvanīt nepieciešamības gadījumā.

Paredzēt risku un mācīt drošību

Saprotams, ka ik sekundi savam bērnam klāt nenostāvēsi. Bērnam ir jābūt aktīvam, lai attīstītos un augtu, taču daudzos gadījumos vecākiem tomēr iespējams novērst nepatikšanas, pirms tās notiek. Ir vienkāršas lietas, kuras var paredzēt, atpazīt pārdrošu rīcību un bērnu ieceres, lai vēlāk nebūtu jādodas uz traumpunktu vai slimnīcas uzņemšanas nodaļu. “Katrs vecāks savu bērnu pazīst labāk par citiem. Zinot bērna dabu un paradumus, varam laikus novērst traumu risku. Tāpat kā mēs bērnam mācām dažādas ikdienā nepieciešamas prasmes, ir jāmāca drošības prasmes, jāstāsta, kādas traumas iespējamas krītot. Tieši tāpat, kā mēs bērnam skaidrojam, kāpēc automašīnā nepieciešams lietot drošības jostu, jāpaskaidro arī kritienu riski. Tas ir nepieciešams pašam bērnam, nevis tāpēc, ka to grib mamma vai tētis. Pieaugušajam ar vienu acs kaktiņu vienmēr jāspēj redzēt, ko bērns dara, īpaši – mazi bērni. Mūsu varā ir pašiem novērst riskus, piemēram, neturot vaļā logus vai balkona durvis bez uzraudzības, lietojot ķiveres. Mums, pieaugušajiem, ir jāspēj paredzēt situācijas attīstības scenārijus (kā bērns varētu rīkoties), tā palīdzot izvairīties no kritienu traumām,” padomu sniedz ķirurgs Jānis Upenieks.

Raksts tapis Eiropas Sociālā fonda finansētās kampaņas “Pārvērt pārdrošību par drošību!” ietvaros – tās mērķis ir izglītot un informēt dažāda vecuma bērnus, viņu vecākus un citus pieaugušos par drošību, biežāko traumu veidiem katrā vecumposmā, traumu gūšanas apstākļiem un profilakses pasākumiem, lai samazinātu bērnu traumatismu Latvijā. Visi kampaņas informatīvie materiāli pieejami Veselības ministrijas tīmekļvietnē www.esparveselibu.lv un Bērnu slimnīcas tīmekļvietnē www.bkus.lv. Kampaņas aktualitātes tiek atspoguļotas arī sociālajos tīklos.

Parunāsim par šo jautājumu sīkāk. Ceru, ka jums nav tāds bezmiegs, par kādu stāstīts anekdotē: kāda sieviete sūdzējusies par bezmiegu, bet pati ar savu skaļo krākšanu nav ļāvusi gulēt visai ģimenei. Bet arī to var saprast.

Miegs ātri un pilnīgi pāriet, bet, ja cilvēks pavada nomodā kaut vai pusstundu no miegam paredzētā laika, tad tas ir ļoti mokoši, un mums liekas, ka nomods bijis bezgalīgi ilgs. Kad sieviete no rīta apgalvo, ka viņa visu nakti nav acis aizvērusi, tad patiesībā viņa nav gulējusi tikai zināmu, bieži vien samērā īsu laiku. Tomēr pat tāds acīm redzams pārspīlējums nav jāizsmej, jo tas tikai lieku reizi pierāda, cik nepieciešams cilvēkam ir miegs.

Kas ir miegs?

Šūnas, kas smadzeņu garozā regulē organisma darbību, iedarbojoties nepārtrauktam ilgstošam kairinājumam, t.i., savas darbības rezultātā, nogurst. Lai izvairītos no pilnīga izsīkuma, tajās rodas kavēšana, kas ir noteikta veida aizsargreakcija pret pārmērīgu piepūli. Pasaulslavenais fiziologs I. Pavlovs ar saviem mēģinājumiem pierādīja, ka kavēšana no viena kavēšanas centra izplatās uz blakus esošajām šūnām un pēc tam arī pa visu smadzeņu garozu. Kad smadzeņu garozā notiek kavēšanās process, – cilvēks aizmieg.

Kavēšana

Miegs iestājas, arī iedarbojoties vienmērīgam troksnim, piemēram, braucot vilcienā, klausoties monotoni lasītas lekcijas vai lietus troksni. Smadzeņu šūnas miegā atpūšas. Tāpēc miegs cilvēkam ir absolūti nepieciešams un pilnīgs bezmiegs, kas ilgst vairākas dienas, var būt pat nāves cēlonis.