Sveikas mīļās meitenes, man jums ir neliels lūgums pēc palīdzības. Svētdien ciemos brauks sen neredzēts puisis un nezinu ko lai liek galdā. Nau jau tā ka nemāku taisīt ēst, bet šoreiz tiešām nezinu ko, lai tādu uztaisa. Negribās neko tādu šiku, lai baigi izceltos un neko tādu, kas parādītu, ka vispār neko nemāku 😀 Nekādas baigās vakariņas netaisos taisīt, jo nemaz arī nesanāktu laiks, svētdien man vēl pa dienu jāstrādā, bet kaut kādas nelielas uzkodas gan derētu. Būtu jauki, ja jūs man palīdzētu ar kādu padomu 🙂

Cik ir cilvēku, kuriem tu patiesi vari uzticēties? Uzticēt sevi visu, kā atvērtu grāmatu.. izlikt visas savas dziļākās sirdssāpes kā uz paplātes? Iespējams, ka man ir paveicies – man tādi ir divi. Mamma un labākā draudzene. Cilvēki, kuri ar mani ir kopā tādēļ, ka es viņiem patīku kā cilvēks.. kuri mani neizmanto, kuriem no manis nekas nav vajadzīgs. Cilvēki, kuri uzklausīs un atbalstīs. Klusībā nepriecāsies par manām neveiksmēm. Nestāstīs to tālāk citiem. Un tomēr es nevienam no viņiem nespēju atklāt sevi visu, līdz galam. Neapzināti, pat ar šiem tuvākajiem cilvēkiem, man ir maska. Man ir jābūt stiprai, neatkarīgai, apmierinātai un optimistiskai. Ir jābūt…bet kāpēc? Kurš man to ir licis? To visu esmu izdomājusi es pati. Es nemaz neatļauju sev aizdomāties par to, vai tiešām es esmu stipra, apmierināta ar dzīvi. Es neatļauju sev būt pašai. Es to visu krāju sevī, pat nepamanot. Un tad, dienā, kā šī, es attopos, ka ir grūti elpot. Ka es pati sevi nepazīstu. Ka nespēju atklāties nevienam…tikai pati sev.

Šodien kā vēl nekad vai vismaz nu ļoti, ļoti sen nebiju izbaudījusi tik ļoti daudz negatīvu emociju. Ieguvu arī atziņu, ka draugu man nav. Negaidīti! Sāpīgi… Bet tāda ir patiesība… Darbā nepatīkamas emocijas, skolā neiet, mīļotais cilvēks… zūd, visticamāk, ka zaudēts… Lai gan nekad nav bijis arī mans… Taču iespēja bija… Kā pārvarēt šo negatīvo emociju vilni? Kā izķepuroties un caur asarām uzsmaidīt? Kā celties un ar paceltu galvu iet tālāk? Kā nedomāt – kā būtu, ja būtu? Tik daudz jautājumu, bet atbilžu…

Snovborderi – 99,8% ir smuki, forši (+ ar lielisku augumu) un pilnīgi traki (man tas liekas pluss), taču brīdī, kad viņš Tevi mēģina apprecēt, rēķinies, ka nevainīgās ieņemšanas ceļā esi sev ieguvusi totālu bērnu. Pie tam, bērnu ar vismaz 3 nopietniem sasitumiem, 1 lauztu kaulu un 1 smadzeņu satricinājumu ik (sniega) sezonu. Ā, un daudz dzer un ballējas.Vasarā skeito (skat. zemāk) Bez manierēm. Tātad: der jautrībai, regulāriem apmeklējumiem slimnīcā, neder nekam nopietnam. Skeiteri – ir vēl 100000 reizes ļaunāki. Pirmkārt, ir pohuisti, otrkārt, šmucīgi (nu jā, otrais ir loģisks turpinājums pirmajam), treškārt, skatīties, kā čalis skeito skeitparkā, ir briesmīgi garlaicīgi (izņemot gadījumus, kad viņš ir slikts skeiteris un bieži krīt). Vienmēr ir bez naudas, sapņo par Portugāli. (Taču uz tumšas ielas es labāk turētos tuvāk 16gadīgam skeiterim, nekā vīrietim policijas formā. + regulāri nobrāzumi un lūzumi, daudz dzer un ballējas. Bez manierēm, toties vairums ir sirsnīgi. Der: tīnītēm un, ja esi ar mieru regulēri izmaksāt kino..un visu citu, neder: pēc 20 Sociālo tīklu fanāti – ir interesanti, vienmēr informēti par to, kas notiek, ar savu viedokli un bez bailēm to izteikt publiski (acīmredzami!), taču izšķiroties no tāda, uzreiz visos viņa soc.portālos parādīsies garumgaras ziņas par to, kādu tipu sievietes neprecēt. Un bildes ar Tevi un viņu. Un tikai Tevi. un bildes no vietām, kur esat bijuši kopā. Der: ja Tev patīk bieži apmeklēt dažādus pasākumus. Neder – ja negribi, lai pēc bildēm viņa blogā var sekot notikumiem Tavā dzīvē – kad esi nofotografēta miegā/kožot superduperdubultajā čīzburgerī/esi saķērusi Rota vīrusu/dzemdē/vienkārši izskaties slikti. Izklaidīgie: mīļi, jauki, lieliski, labprāt gatavo (tikai pagatavotais nav baudāms, jo ir piededzināts/pusjēls/nepilnā sastāvā/ļoti jocīgā konsistencē), taču, ja, dodoties prom uz divām nedēļām, uzticēsi viņam savu puķu podu laistīšanu, atgriežoties savā dzīvoklī, viņš Tevi sagaidīs ar teikumu ", kā jau pagājušas 5 dienas?" un mirušiem istabas augiem. Der: pacietīgajām. Neder: kārtīgajām un augu/dzīvnieku īpašniecēm. Celtnieki u.t.m.l.: Tavas guļamistabas durvis nekad nečīkstēs, plaukti un lampas nebūs jāskrūvē pašai, taču viņa zelta gredzenu un ķēžu kolekcija pārspēs Tavējo. Un pēc šķiršanās uzzināsi, ka viņš nav iezemējis Tavas veļasmašīnas kontaktu (lai ko tas nozīmē) un tā ir izskaidrojams tas, ka, katru reizi, mazgājot traukus, Tu jūti nelielus, bet nepārtrauktus strāvas triecienus. Iespējams, ka pametīs Tevi, jo, siltinot kādas daudzdzīvokļu mājas ārsienu, pa trešā stāva logu būs ieraudzījis savu mūža mīlu, kura, nezinot, ka pie viņas loga atrodas kaut kas (varbūtēji) sapratīgāks par kaiju, no dušas būs iznākusi ārā kaila. Der: Neder, jo kaut ko vienmēr nolaidīs greizi un ar saviem gēniem noindēs jebkurus kultūras asnus jūsu bērnos. Mākslinieki: Gudri, asprātīgi, interesanti, ar labu gaumi un manierēm. Uzgleznos Tevi. Gleznu pārdos Jarmarkā. Viņš izdomās, ka grib mājās taisīt vīnu. Vīnu taisīsi Tu. Un to vīnu, kas būs iesprādzis griestos, arī mazgāsi Tu. Malku vedīsi Tu, Tu arī šķūrēsi sniegu un pērnēsāsi mēbeles un mēģināsi tikt galā ar cauru jumtu un suni – bosiku. Rēķinus maksāsi Tu. Depresīvs. Der: ideālistēm. Neder: ideālistēm (un citām) ar trauslu veselību un nervu sistēmu. FiloZofi (nevis "s" – jo man tā labāk patīk, lai tā sofija iet iesālīties) – ir gudri, ar manierēm, iejūtīgi, saprotoši, rūpīgi, u.t.t., taču brīnās, ka Tu nesaproti latīņu valodu, pārāk daudz runā par attiecībām (arī tad, ja tas ir tikai sekss) un vispār, vēl joprojām apsver savu iepriekšējo attiecību dimensijas, nojēgumu, problemātiku, patību, šmatību u.t.t. Bet visdrīzāk vēl nav tikuši tām pāri. Der: ja to visu uztver vienkārši (un sāk mācīties latīniski). Neder: ja Tevi neinteresē ēnas uz sienām. Operatori: Diezgan gudri, mazliet interesanti, parasti – glīti. Taču ar gadiem uzaudzē darba tulznu (uz vēdera). Visu labo ar skoču. Ģērbjas draņķigi un noplucīgi. Pie friziera iet reti. Pērk nejēgā daudz dzelžu, stiklu un trubu (t.i., foto un video tehniku&aksesuārus, objektīvus un statīvus). Un ja par to sāk runāt, tad – uz stundām. Der: mmmmmm…dažām. Neder: pārējām Fotogrāfi: romantiski, pašpārliecināti un lecīgi. Der: modelēm vai modelēm to be. Neder: gudrām meitenēm. Marihuānas pīpētāji: draudzīgi un smaidīgi. Smaržo pēc zāļu tējas. Neko neatceras. Randiņa laikā 120 reizes ārkārtīgi aktīvi + ieinteresēti vaicā: "Kā iet? Kas jauns?" Der: marihuānas pīpētājām. Neder: depresīvajām un nepacietīgajām. Pokera spēlmaņi: neatlaidīgi. Neatlaidīgi turpinās zaudēt, neatlaidīgi turpinās uzskatīt, ka esi slikta draudzene, jo neatbalsti laika nosišanu interneta pokera spēlēs, jo tūliņ takš viņš vinnēs lielo piķi. Iemainīs kopīgu vakaru ar filmu un saldējumu pret spēli, jo ir taču pierakstījies šai spēlei un noteikti šoreiz vinnēs.Tas nekas, ka ir bijusi noruna, ka kamēr ciemojies pie viņa vai viņš ciemojas pie Tevis, viņš nespēlēs. Der: muļķēm. Neder: reālistēm. Alkoholiķi: sirsnīgi, draudzīgi, mīļi. Aizmirsīs visu, ko solījuši. Aizmirsīs Tavu vārdadienu, aizmirsīs visu, ko apsolījis (piemēram to, ka vairs nedzers), gala beigās aizmirsīs arī to, ka esi no viņa aizgājusi. Krīzes situācijā, kad Tev ļoti, ļoti, ļoooti vajadzēs viņa palīdzību, būs tā pārdzēries, ka nebūs pamodināms ne ar kādām metodēm. Pēc trim dienām, kad beidzot attapsies un Tu cerēsi pateikt visu, ko par viņu domā, izrādīsies traks. Der: NEDER!!!! NEKAD, NEKAD, NEKAD UN NEVIENAI!!!!!

Labrīt/labdien, mīļā Cosmo meitene. Šoreiz es vēlos parunāt par tēmu "brīvdiena klubā" veidojot atsauci uz Mīļuka izveidoto aktuālo diskusiju. Man vienkārši sanāca dusma – smieklīgi, vai ne (?) – jo tomēr es pati esmu bijusi šādā gluži nē, bet ļoti līdzvērīgā situācijā un pat vel tālāk. Vēlējos pastāstīt Jums, kuras domā, ka pati sieviete vienmēr ir vainīga un pastāstīt pati sev, ka esmu malacis, jo ar visu tieku lieliski galā. Tātad. Pirmkārt, es nekad neeju uz Vecrīgu vai kādu citu pasākumu viena – draugi, gan vienmēr smaidot saka – miesasargi aŗī var nākt. Bet mācība man ir smaga un es tiešām pilnīgi nekad neeju pirmkārt, ar kaut kādām mistiskām draudzenēm, jo viņas visas ir tikpat neaizsargātas kā es un otrkārt, vienai man šķiet ir pilnīgs neprāts iet, jo tu esi vēl neaizsargāta, pat tad, ja izvēlies apreibinošās dziras nelietot. Varbūt, sauciet mani par paranoitiķi, taču mana pieredze rāda, ka tā ir vienīgā izeja. Tātad vienmēr ejot kaut kur ballēties ņemam līdzi – puisi, kurš gan vajadzības gadījumā var tevi panest, kurš bezizejas gadījumā var tevi fiziski aizstāvēt un kurš vienmēŗ nostājas tavā pusē un ir gatavs patēlot tavu dusmīgo puisi, ja kādam neaiziet, ka deja ir tikai deja. Un man tiešām ir paziņu lokā daudz šādu puišu. Kuri ir man tikai labi draugi un kuriem pašiem ir meitenes un kuri tālāk attiecībā uz savam meitenēm praktizē tieši šos pašus pamatnoteikumus piektdienas ballītēm. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka drīkstam piedzerties kā rukši, bet tas mūs pasargās tad, ja kaut ko iebērs glāzītē un palīdzēs nokļūt mājās tiklīdz būs viss pieņēmis pārlieku lielus apgriezienus. Kas attiecas uz pašu situāciju – arī man ir gadījies atmosties gultā kailai pie paziņas. It kā iepazināmies, mēnesi draudzējamies un tad viņš uzaicināji mani pie sevis uz bāru. Aizgāju viss bija kārtībā un no viena brīža pazūd filma. Tad rīts – aizslēgtas durvis privātmājai un puisis pats apmierināts ar situāciju un savu rīcību. Zinot, kas noticis es sevi valdīju un kļuvu draudzīga, lai iztiktu, bez liekiem ekscesiem un iespējamas turpmākas vardarbības. Pagāja laiciņš un atskanēja teksts "lūk, tavs telefons, es nezinaju, ka tu visu uztversi tik mierīgī". Vēlāk satiku vienu meieteni, bijuso klasesbiedreni, kura teica, redzējusi, kā mani bezsamaņā ieliek mašīnā tajā vakarā. Bet viņa redzieties padomāju, ka tā tam ir jābūt – nav pat klāt pienākusi. Lieki piebilst, ka vēlāk man bija morāli pārmetumi sev un lieki piebilst, ka es labu laiku nekur negāju – bet problēmu, tas neatrisina un atmiņas neizgaisina. Ar laiku sāku runāt par šo lietu kā pieredzi bagātinošu notikumu un man tiešām ir žēl meitenes, kuras var vazāties kailas pa Vecrīgas ielām un, kuras piedalās Slapjo kreklu konkursos turpat uz letes un tamlīdzīgi. Bet es pilnīgi vienmēr redzot meiteni, kurai ir kādas problēmas, vai kura knapi kājās turās, sūtu savu "miesasargu" noskaidrot situāciju. Un, kas attiecas uz policiju – tik tiešām, ja viņi paši nebrauc tev pakaļ – nav jēgas doties pie viņiem. Gadījās tā, ka darba dienas vakarā gāju cauri Audēju ielai uz Krastmalu – džinsās, džemperī un botās. Un mani piekāva – divi pajoliņi. Protams, kad es atjēdzos sapratu, ka jāzvana policijai – apzagta es nebiju, es nezinu, aks viņiem nepatika. Bet tur man pasgaidroja – veiks ekspertīzi, rakstīs iesniegumu, bet vairumā gadījumu vairāk neko arī neatklāj. Es jutos pārāk slikti, lai vēl brauktu uz Matīsa ielu un tādeļ sazvanīju draugus, kuri mani gaidīja un veiksmīgi nokļuvu mājās, velāk man konstatēja smadzeņu satricinājumu – smagus sasitumus un tamlīdzīgi. Bet ko viņiem vajadzeja un kāda bija viņu motivācija – vellns zina. Tādēļ skeptiķēm, kuram viss šis liekas paranoitiski un tām, kuras uzskata, ka meitenes pašas vainīgas – lūdzu domājiet ko Jūsu sacītais nozīmē cilvēkam, kuram kas tāds ir bijis jāpiedzīvo. Reizēm apstākļi ir cūkas un reizēm komentāri ar nosodošu piegaršu ir aizvainojoši. Bet visām pārējām es tomēr iesaku, rūpīgi izvēlēties ar ko doties izkalidēties un rūpīgi izvēlēties vietas un starp katru kokteilīti izdzert glāzi ūdens. Un vienmēr nēsāt līdzi aktīvo ogli, jo tā ir absorbējoša un prezervatīvus – ja ne pašu avāriju. Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. 😉

Naksnīga dežūra iekš DzN. Bērni, bērniņi -mazi, zilgani, brēcoši, pa vienam, pārī. Puisīši, meitiņas- peciņas. Un jaunās māmiņas -varones. Lai gan par varoņiem gribas saukt tētus, kas ir klāt. Velns, uztaisīt ta uztaisīja, bet kad ārā jādabū, tad nu spied, sieviete…Vaigus piepūtusi, vēl censties ieklausīties vecmātes norādījumos, kā atvieglot procesu. Daudzām māmiņām nav līdzi neviena. Nezinu, vai es gribētu dzemdībās savu vīrieti, jo tomēr…varbūt tas ir par daudz. Zinu, ka man klāt būs vai nu māsa, vai draudzene. Vīrietis….man bail zaudēt sievieti viņa acīs. Tas ir jauns un nebijis līmenis – māte. Visādā ziņā atbalstu ģimenes dzemdības, bet nu Mans vīrietis mani sagaidītu pēcdzemdību palātā. Tas ir mans pagaidu viedoklis. Protams, ir tēti, kuri aktīvi interesējas, cenšas balstīt, pamasēt muguriņu. Būt klāt un pa rokai. 🙂 Nu tad meitenes, lai arī cik stipras latviešu sievietes mēs nebūtu, ļausim sevi mīlēt 🙂 Nepīsimies ar vārguļiem, kam žēlsirdīga suņa paskats, tukšu runu skandētājiem. Mēs taču esam pelnījušas krietnus vīrus 😉 Ai, grūtnieces ir tik skaistas -atnāca un stūķē vaigos mūsu šokolādi. (l)

Labrīt, mīļā Cosmo meitene. Dienas tiešām rit strauji – vienu dienu tu vēl esi par jaunu, lai krāsotos, bet nākošajā jau svārki tapuši īsāki un tad pienāk diena, kad sāc draudzēties ar Cosmo un glamūrīgām kleitām. Nezinu kādēļ, bet šī doma man nelika mieru jau labu laiciņu. Un ir tik daudz ko atcerēties, bet dienas rit ātri un visu nepagūstu pat iegaumēt. Ir dienas kuras pavisam negribot izplēnē no atmiņas. Un tad vel ir tādas dienas, kuras pavisam ļoti – nu, tā – mierīgu sirdi varētu iemainīt, pret kādu zudušo, bet kas tev devis? Jāsadzīvo vien ar to, kas ir. Iemācīties mīlēt katru dienu, kura neizbāl – māksla, kas prasa daudz, jo ne visas šīs dienas ir tīkamas un ne visas dienas iet roku rokā ar ikdienu. Mīlēt – relatīvaku jēdzienu, laikam grūti būtu atrast. Mēs varam mīlēt – kā es saku – visu un neko. Un arī tā ir pareizi mīlēt. Mēs varam mīlēt savu suņuku un kaķēnu, mēs varam mīlēt saldējumu karsta dienā, un saulrietus ziemā, varam mīlēt vecākus un varam mīlēt vīru, mēs varam mīlēt it visu un tajā pat laikā atdurties pret strupu secinājumu – mēs nemākam mīlēt tā no sirds, jebšu manā gadījumā – citreiz es zinu, ka es vienkārši mīlu sevi par daudz. Veidosim atsauci uz Sekss un lielpilsētas Samantu arī viņa mīlēja, bet sevi viņa mīlēja vairāk. Un tas nav noziegums, pat ja mīlestībai pret sevi nav robežu un citi saka, kas ar to pietiktu pus pasaulei. Un tad vēl ir tā mīlestība, kuras nav vispār – tā kura slēpjas zem rozā brillēm un ar laiku "izbāl". Nav neīstas mīlestības – jo var mīlēt visu un neko. Un tad vēl bez dienām un mīlestības ir reizes. Ir tādas reizes, kuras ir tik īpašas tādēļ, ka tās ir un ir tādas reizes, kuras vērtību iegūst tikai vēlāk, kad saprotam, ko īsti šī reize nozīmēja. Es runāju par reizēm, kad ārā līst un tas sagādā neērtības, bet ir tādas reizes, kad saprotam – līst, jo vēlamies raudāt. Un kad lietus raud mūsu vietā, mēs ļaujamies nebaidzamiem gara lidojumiem – mēs klejojam, jo pēkšņi lietus ir vērtība. Tā ir daļa no mums un tad ir labi. Un ir tādas reizes, kad zinam – nedrīkst ēst saldējumu, jo ievērojam Atkinsa diētu, bet tik ļoti gribas un mēs nespējam sevi atturēt. Un tad pienāk diena, kad tu sevi sāc cienīt par spīti visam un varbū tieši sis saldējums lika tev saprast, ka tu esi vērtība sev un savā dienā un savā mīlestības piramīdā. Un tad arī šis saldējums kļūst par vērtību, jo tas ir aizsākums, kam lieliskam un nebeidzamam. Tad vēl ir nepiedomātās lietas – piemēram, mēs visi zinam, ka skaļa mūzika austiņās bojā dzirdi, bet ir vēl kāds cits aspekts kādeļ kalusīties to klusāk. Mēs paļaujamies tikai uz savu redzi. Tātad, ja no stūra kamēr šķērsojam, ielu – pēkšņi izgriezīsies kāds traks auto vai ātrā palīdzība – mēs riskējam ar savu dzīvību un veselību – bet dziesma bija tik mīļa, ka savādāk klausīties nevarēja. Lieta pie kuras mēs nepiedojam, kad šķērsojot ielu klausamies iPod. Un ja reiz tik sīka lieta kā austiņas spēj būt tik biedējoši bīstama – cik daudz vēl "nepiedomātās lietas" neatbildēs ar piedošanu, kad izmisīgi lūgsimies visus pasaules varēnos, lai tie mums piedod un ļauj beidzot mācīties… Kādeļ mācīties ir tik grūti – kādēļ būt ir tik grūti? Kādēļ reizem mīlēt ir viegli – bet reizēm tik grūti? Un ja mēs piedomātu pie lietām – vai dzīvot vairs nebūtu tik bīstami mūsu jūtām, emocijām un psihei? Un vai dienasbūtu atminēties patīkamāk un viieglāk? Vai par visu varētu runāt nesakot katram skapī ir savs skelets? Viens nu ir skaidrs – utopijā dzīvot nav iespējams. Romantikā nav robežu – viss tiecas aiz robežām un tālāk pēc neiespējamām tālēm un idilliskām sajūtām – realitātē viss ir tāds kāds tas ir – īsts un esoš – pastāvošs. Mēs gribam romantiku realitātē? Mēs gribam neaizsniedzamas tales un sajūtas, šodien un te? Tas nav tas kas apcerēts Aspazijas dzejā, bet tas ir iespējams – uz mirkli. Uz sekundes simtdaļu, jo dienas rit. Nepielūdzzami stauji. Arī utopija ir uz mirkli iespējama, ja vien mēs spētu dalīties ar sevi un mīlēt – visu un neko. Ja iemācīties apdomāt un iemācīties vārdus skaisti ietērpt sajūtās. Nepiedīvotu vilšanos, ja visus spētu asocēt ar savām mirkļa izjūtām, jo mēs nekļūdamies – nekad – mēs tikai aizmirstam iemeslus, jo reizem aizmirstam to patieso vērtību. Mēs aizmirstam kādēļ likās tik nepieciešami pateikt "es mīlu", kādēļ "diena ir svarīga" un aizmirstam kādēļ "es apēdu saldejumu" un pāri visam mēs aizmirstam cik lietus ļoti "raud manā vietā". Ar siltu mīlestību, šodienā – ēdot saldējumu – klausoties tikai vienu no divām austiņām – mīlot visu un neko – Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)

kleitas aizmugure

Gāju laukā veikt savus maģiskos un raganiskos rituālus, jo domāju, ka ir pilnmēness. Dedzināju savu iepirkumu čekus, jo ceru,ka man tā nauda atnāks atpakaļ. Es nezinu kā tā nauda nāks vai brauks, bet nu esmu sākusi tagad gaidīt savus tūkstošus par kleitām. Neko vairāk par deguma smaku savā jakā neesmu sagaidījusi. Labi, man šodien bija uzdevums noskaidrot vai zvaigznes labi redzamas un vai vērts ir laukā sēdēt un gaidīt,kad kritīs kāda zvaigzne. Es nezinu, kas tā par lietu, bet es neredzēju nevienu krītošo zvaigzni. Tas, ka neredzēju nevienu krītošo zvaigzni, nozīmē,ka visas manas vēlēšanās tāpat jau ir piepildījušās. Ziniet, es pagājušajā gadā redzēju padsmit krītošos vizulīšus, vēlējos visādas vēlēšanās uz Vella paraušanu, bet nepiepildījās. 😀 Visu šo laiku, kamēr biju ārā un lūkojos debesu lokā, domāju par to,ko lai aši vēlos tajā brīdī,kad kritīs kāda. Neko nevaru izdomāt. Ko man vajadzētu vēl dzīvē? Re, man jau viss ir tāpat. Bet ziniet, kura metode ir labāka? Ceriņu. Nu tad gan var ēst ceriņus,cik vien lien. Man tā piepildījās – 10 gadu vecumā dabūju gan riteni, gan pilnu vēderu pieēdu. Un stārķim lūgt, lai viņš atnes jums brālīti vai māsiņu, vispār ir bezjēdzīgi. Viņam taču nav ausis! Viņš nedzird, kad tu sērīgā balstiņā viņam bļauj: “Stārķi,stārķi, atnes man brālīti!” Un tā viņš man neatnesa brālīti. (e) Ejot pāri tiltam pirmo reizi arī var ievēlēties vēlešanos. Šī metode ir visefektīvākā. Kauns stāstīt, ko ievēlējos. Tagad nožēloju,ka neievēlējos, ko labāku, ja tik efektīvi. Jārosina, lai Šleseri un Ušakovi padomā par vēl kādu tiltu Rīgā. Ak, biju piemirsusi par metodi, ja stāvi starp diviem cilvēkiem, kuriem vienāds vārds. Nav mēģināta, vienmēr aizmirstu.

Sveikas dailjaas daamas, taa kaa Jus dadzas ar ar smukaam lietaam esiet uz Tu gribu dzirdet jusu viedokli. man rudenii jaiet uz drauga braalja kaazam, tad nu vakar biju pirkt kleitu. nopirku vienu bet nesu 100% parliecinata par izveli. ko juus sakaat? rudens kazaam krasa itkaa atbilstosha + ligava shadu kraasu izvelejusies kaa teemu. uz muguras ir izgriests pliks tristuris.kaa jums?

Varbūt Jums tas liksies pavisam vienkāršs stāsts, bet man tā liekas kā pasaka – pasaka, kurai diemžēl nav beigu.. vismaz pagaidām.. Pēdējie divi manas dzīves mēneši ir pagājuši lidinoties kā pa mākoņiem. Pati nesaprotu tas ir labi vai slikti, jo viss notiek kā seriālos.. Pirms vairāk kā četriem gadiem biju neprātīgi ieķērusies vienā puisī, tikai diemžēl vai nu es viņam nepatiku, vai arī bij kāda cita vaina, to nu man laikam nekad neuzzināt.. Laikam ejot iepazinos ar citu puisi, nodzīvojām kopā vairāk kā 3 gadus, bet tomēr liktenis mums lika šķirties.. Bet tad, kādā pavisam vienkāršā vakarā uzradās šis puisis, kurā biju pirms daudz gadiem ieķērusies.. Ar pavisam vienkāršu vēstulīti – "kādēļ tik vēlu neguļu?" Protams, man tas bij liels šoks, jo nebijām tikušies un pat redzējušies vairākus gadus. Un izrādās, ka iemesls kādēļ nebijām redzējušies ir visiem zināmā un lieliskā Anglija. Pēc pāris sarakstēm konstatēju ka viņš jūnijā brauks uz Latviju. Protams, viņš atbrauca, mēs satikāmies, pavadījām diezgan daudz jaukus brīžus kopā, gan pie jūras, gan ballītēs… Bet pienāca laiks, kad viņam bij jālido atpakaļ, tā kārtīgi pat nepaspējām atvadīties. Nu jau vairāk kā mēnesi viņš ir prom, bet mans prieks nepazūd, jo katru dienu saņemu no viņa zvanus, kas parasti ieilgst no pus stundas līdz stundai. Runājam par visu – par to kas tajā dienā piedzīvots un kas būs rīt.. Jūtos tiešām kā seriālā, jo nekad nebiju domājusi, ka kādreiz kas tāds notiktu, jo patiesībā bijām diezgan atšķirīgi cilvēki, bet tomēr, pēc visa kopā pavadītā laika un garajām sarunām sapratu, ka esam diezgan līdzīgi. Skaisti, pat pārāk skaisti, tik nez kapēc man ar to nepietiek.. Neprotu nolaisties uz zemes.. vēl joprojām jūtos kā mākoņos, jo nezinu kā būs tālāk un vai vispār kaut kas būs.. Runāts ir daudz par to, bet viņš uz Latviju tik ātri ar nevar atgriezties un prom es ar nevaru lidot.. Ir tik daudz iemeslu, kas neļauj mums būt kopā. Brīžiem pat uznāk depresija, ka tad, kad Tu beidzot varētu būt laimīga, vienmēr būs kāds iemesls, kas neļaus Tev tādai būt. Ir dienas, kad liekas, ka jāmet tam visam ar roku, jānolaižas uz zemes un jādzīvo tālāk, bet tad atskan telefona zvans, es sadzirdu viņa balsi un atkal jūtos kā no jauna piedzimusi.. Tik grūti saprast ko darīt tālāk. Mest tam visam ar roku? Nē, tas būtu pārāk viegli. Gaidīt un cerēt, ka tomēr viss izdosies? Jā, tas būtu tas, ko man visvairāk gribētos, bet žēl ka nevar paredzēt kas būs pēc mēneša, diviem vai gada…

Saule, Juua, milotais cilveks, forshi cilveki ar kuriem sapazinamies, Shisha, baseins, hotelis, miegs, romantika, vasaas svelme, kaisle, miers, dejas z baara letes, muzika, kalni …. jeb-> es un mans Mr esam atpakal no atvalinajuma 🙂

Šodien atvērās četri jauni veikali Rīga Plaza, nolēmu tos iečekot. Vispirms aplūkoju Plazas mājas lapu rigaplaza.lv, kura solīja lielas atlaides jaunajos veikalos un vienkārši atlaide esošos, bija iespējams izdrukāt atlaižu kupnus, kur atlaide ir no 3-25 ls par pirkumu, protams, beigās izrādās 3 – 25 nav lati, bet %.Lai nu kā aplūkoju jaunos veikalus, divi man neaktuāli veikali – pārdod panas un otrs mūzikas diskus vai ko tamlīdzīgu. Veikas Mohito, ļoti skaistas lietas, par vidējām cenām, žakete ap 35 ls, maiciņas ap 18, ļoti oriģinālas, bet ne pārāk lētas. Veikals Reserved, kurš Plazas mājas lapā sola visām precēm 15 % atlaides, MMM… drēbes zināmas, vidējas kvalitātes vidējas cenas. Iegāju veikalā tieši atklāšanas brīdī izdomāju nopirkt divas lietas žaketi un apakšveļu. Pirmā veikala nelaime, visām precēm nav 15 % kā solīts tikai dažām, otrā veikala nelaime, nevar norēķināties ar bezskaidru naudu, trešā nelaime, Plazas bankas automāts jau tukšs, dabūju naudu no kolēģes, ceturā nelaime nedarbojas no plazas mājas lapas izprintētie atlaižu kupni, pārdevējas smaidīgas piedāvā tā pat visām precēm 15%, bet tas nekas manai jau tā pat būtu pienāku šie 15%, jo paņēmu no īpašās 15 % atlaižu vietas. Samaksāju ar karti un aizbraucu uz mājās. Tagad skatos čekā, apakšveļai uzreķināti 15% žaketei nē, zaudējums 4.80, zvanu uz Plazas informāciju, viņiem nav reserved telefons, zvanu uz Alfas reserve uzinu telefonu, Plazā šo telefonu neviens neceļ. Ko nu esmu dusmīga, baucu uz plazu, rādu čeku, pārdevēja dievojas, ka atlaide rēķinās automātiski un no 40 ls 15% ir 60 santīmi :)), izsauc menedžeri tā sarēķina pareizi izlabo čeku, atdod man čeku un brīnās ko es gaidu..aa Jūs arī naudu gribēsietīšu atpakaļ, protams, atkal gaidu. gaidu.. sagaidu. Beigās pasaku, ka rakstīšu par viņu veikalu atsauksmes, saņemu Reserved krūzi :). Resumējums veikala menedžere jauna un nepieredzējusi, pārdevēja nepieredzējusi, bet smaidīga un pats labākais Reserved mājas lapā ir dievīga mūzika, un manas iegādātās žaketes cena ir vēl lētāka kā ar Reserved atvēršanas atlaidēm !! Tāda mana pieredze.

Jau kopš agras bērnības mēs esam ieprogrammētas meklēt katra savu HAPPY END! Kad bijām pavisam mazas, mamma mums lasīja priekšā pasakas, mēs paaugāmies, un pašas sākām tās lasīt. Pelnrušķīte, Sniegbaltīte, Ērkšķrozīte, Skaistule un Briesmonis un kādas tik vēl nē! Pusaudzes gados skatījāmies visas ziepenes pēc kārtas, kā Marija laimīga apprec Pedro, Esmeralda- Huanu Karlosu un Paloma savu Djego! Vēl vēlāk bariņš paziņu iziet pie vīra, neatkarīgi no tā, lielas vai mazas kāzas, bet jaunlaulātie izskatās tik laimīgi un skaisti… Un mums šķiet, ka arī mēs vienu tādu esam pelnījušas- princi baltā zirgā!Uz priekšu, meklē un preci nost! BET! Pasakas beidzas ar kāzām, tāpat kā lielākā daļa ziepeņu. Tāpat arī draudzenes dzīvo savu “ideālo dzīvi” ar savu idealo vīrieti. Pirms sāc domāt, kā citiem ir paveicies, rēķinies ar to, ka, lai arī pasakām turpinājumu autors nav uzrakstījis, vairumā gadījumu tas ir vienāds. Princis apprecēja Pelnrušķīti, kura, protams, bija skaista, čakla un saticīga, bet izrādījās, ka viņas zupa nav ne tuvu tik garšīga un pankūkas mēdz piedegt nevis vienreiz, bet regulāri! Tāpat arī pēc Marijas un Pedro kāzām neviens nerāda, kā kāzu naktī jaunais vīrs, laimīgi precējies, piedzeras un atlūzt, labākajā gadījumā gultā, sliktākajā- zem galda. Mute vaļā, no tās ik pa brīžam atskan dīvainas skaņas un sīka siekalu urdziņa saslapina vai nu grīdu, vai spilvenu, ja ir palaimējies nogāzt galvu uz tā! Arī pēc draudzeņu kāzām sākas reālā dzīve, no kuras liela daļa realitātes, diemžēl (vai par laimi) tiek noklusēta. Neviens taču nestāstīs, ka vīrs miegā, piebikstot sievai, mēdz murgot kaut ko no sērijas, “celies, cūka, laiks braukt uz tirgu” vai, ka viņš pēc kārtīgs svētku vai ikdienas maltītes naktī mēdz sabojāt gaisu tik ļoti, ka no rīta nabaga sievai, kam tās šausmas nācies ostīt, sāp deguns, turklāt, izrādās, ja arī viņai ir paveicies un viņas vecis paceļ poda brilli, tad viņš to nenolaiž atpakaļ un daudz reižu viņa pati, skrienot uz tualeti un kārtīgi nepaskatoties, kur sēžās, ir uzsēdusies uz auksta poda malas! Un tie ir tikai sīkumi, nemaz nerunājot par nespēju daudz maz sakarīgi saprasties ar viņas vecākiem un draugiem, kamēr viņai pašai ir jāsamierinās ar vīra bļaustīgo, rupjo jociņu un skaļo atraugu laidēju, draugu baru, kas ar savu klātbūtni viņus pagodina vai katru nedēļas nogali, kad viņa pati labprātāk nodotos tantriskajai jogai, pastaigai ar mīļoto, vakariņām sveču gaismā vai vismaz kāda salkana romāniņa lasīšanai Danielas Stīlas stilā. Bet mēs tikai brīnamies, kur rodas izšķirto pāru skaits pēc laika. Viss taču sākās tik skaisti, kad tas viss beidzās!?! Patiesībā, manuprāt, tas beidzās jau pašā sākumā, kad meitenes, salasījušās Cosmopolitain padomus, kā un kur atrast ideālo vīrieti, metās kādu nogrābt un, kaut aiz ausīm, aizvilkt pie altāra, sak, re, es arī tā varu. Bet šī paša žurnāla redaktori aizmirsa izstāstīt, ko ar to ķēmu pēc tam iesākt! Nevajag aizmirst, ka princis, tas ir tikai tituls, kas ne vienmēr nāk komplektā ar naudas žūksni apkalpojošā personāla noalgošanai, bet viņš ir pieradis pie apkalpošanas un saimniecībā ir visai nederīgs, ne viņš Tev aizskarus pieliks, ne lampiņu nomainīs, būs vien tas jādara pašai, tāpat kā iepirkumu stiepšana un ēst gatavošana/mājas uzkopšana/bērnu audzināšana. Protams, mašīnai eļļu Tev nenomainīs ķirurgs un arī datoru viņš tev nepārinstalēs. Dažādām dzīves situācijām noder kāds “ideālais”. kad man sāpēja zobs, es ilgi sev pārmetu, kāpēc reiz apprecējos ar automehāniķi/celtnieku, nevis zobārstu, bet, tajā pašā laikā, kad mājās nojūdzās ūdens sūknis, es biju diezgan laimīga, ka ir, kas to uzreiz salabo 🙂 sirdij nepavēlēsi un neizvēlēsies vīru pēc profesijas, tas nu ir fakts. Bet arī gaidīt no viņa ideālu vai vismaz cerēt viņu par tādu padarīt, ir naivi! Ja girbi kādu audzināt, nopērc suni, vēlams plīša, jo tie tiešām neslapinās uz paklāja un nenoēdīs visu Tavu skaistumkopšanai paredzēto naudu. Reiz lasīju ar ko tad gurķis/banāns/burkāns ir labāks par vīrieti. Arī tur nebija pieminēts, ka, lai arī šie daudz nerunā un nepukst, jo viņiem nav mutes, viņiem nav arī mēles 😛 un, neviens neminēja arī to, ka ar laiku pat vislabākais burkāns savīst un vēlāk arī sapūst! Un SMIRD:D pasaulē nav nekā ideāla, ir tikai lietas, kuras mēs par tādām izvēlamies uzskatīt! Ja vēlies turpināt gaidīt savu princi baltajā zirgā, good luck, ja paveiksies, vismaz zirgs būs kaut nedaudz lietojams, kaut vai, lai labi izskatītos visiem zināmo portālu galerijās, no kurām arī lielai daļai rodas šis, apzināti radītais, nepareizais priekšstats par otra cilvēka dzīvi, jo neviens taču tur neliek bildes ar vīra atstāto nenomazgāto šķīvi, izmētātajām zeķēm, apsiekaloto spilvenu un sīkiem, nodevīgiem matiņiem uz ziepēm. Šo pašu var attiecināt arī uz sievietēm, neba nu viņi vienīgie vainīgi, bet pārsvarā jau tomēr sievietes ir tās sapņotājas, vīriešiem pietiek ar izcilu pavāri virtuvē, brīnišķīgu mammu bērnistabā, labu namamāti viesistabā un augstas klases prostitūtu guļamistabā. Tikai, viņš nevar atļauties viņas visas uzturēt… 😛 Nekā personīga, protams, tas ir tikai mans viedoklis. Šorīt bija daudz laika par šo tēmu padomāt, visus iebildumus pie mana priekšnieka, ka man ir tik daudz neplānotu paužu darbā:D

Debesis tumšas, bet tur tālu tālu prom spīd zvaigznes. To dotā gaisma vēl spoži staro, bet iespējams pati zvaigzne sen zudusi. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri bieži vien ilgi nogulsnējas mūsu atmiņā. Citreiz tās ir patīkamas atmiņas, bet citreiz tos šausmīgos brīžus gribās aizmirst un nekad, nekad neatcerēties… Jau vakars, bet miegs īsti nenāk, darīt arī itkā nav ko. Tikko vārītais ābolu ievārījums smaržo pa visu dzīvokli. Dīvaina miera un reizē arī nemiera sajūta. Viņu satiku pavisam nesen darba darīšanās, Viņš nav nekāds smukulīts no glancētajiem žurnāliem, tomēr Viņa stāsts mani aizrāva. Tādu pašaizliedzību vēl nebiju redzējusi, tādu mīlestību pret darbu ko dara arī nē. Šīs dažas dienas katru brīdi ilgojos Viņu satikt, kaut vai uz pāris vārdiem, pāris smaidiem… Njā bet tagad Viņš ir devies uz savām mājām un es esmu savējās. Esmu pārliecināta, ka vairs netiksimies, bet ko gan var zināt. Skumji, nostaļgiski un nedaudz vientuļi. Bet tomēr rodas cerība, ka taureņi turpinās dejot, un rīt taču jauna diena, kas zin, kas var notikt, kādi pārsteigumi gadās, kad tos negaida. Galu galā, viss, kas notiek, notiek uz labu.

Uzzīmēju kalendāru un saskaitīju dienas līdz pirmajam rudens mēnesim. Vai zini, cik to ir palicis? Tik, lai būtu mirklis savākt daudz, daudz saules staru nebaltai dienai. Tik, lai pamanītu 1000 zvaigžņu debesīs. Tik, lai saņemtu mīļāko vīriešu komplimentus par savu daiļumu! Tik, lai apgūtu māku apgriezt pankūku, metot to gaisā, lai pie griestiem tā nepieliptu! Tik, lai nosvinētu skaistu dienu! Vai darīsim tā, lai mums priecīgākas šīs 16 vasaras dienas? Vai izveidosim prieka rezervi cepurīšu, silto zeķu un pūkaino cimdiņu sezonai? Jā! Vai cepsim rīt melleņu pankūkas un baudīsm tās, elpojot vasarīgo gaisu?

taa kaa man nav ko darit, vel stunda lidz jaunajam darbam, tad moska kaut kas jauzraksta. es jau zinu, ka mani ipasji te neviens negaida, bet man kaut kaa vienalga, es pati sevi gaidu :D:D nu tad taa, esmu te nodzivojusi 55 dienas, ir gajis visadi, pirmaas 2 nedelas es nereaali gribeju majas, pinkskeju katru vakaru, nevareju izturet, kaa man te riebaas, un apzina, ka netieku maajas likas vnk sausmiga, bet tagad ir daudz, daudz labak! lai arii es parsvaraa esmu visu laiku viena, esmu jau pieradusi un tas mani galigi vairs nebiedee, pat man patik, ka nav nevienam jaatskaitas ko es daru, bla bla bla 😀 menesa laikaa esmu jau nomainijusi 3 darbus 😀 no viena es aizgaju, no viena mani atlaida un tagad tresais meginajums, ceru, ka bus beidzot labi, nekad jau nevar zinat, kaa bus, bet nu tad jau redzes… es tikai ar katru dienu parliecinos, ka esmu savaa istajaa vietaa un nekur citur man nemaz nevajag but, seit ir super, un galvenais, ka visu laiku karsti, zinu, ka juus tur jau visi salstat 😀 nezinu, kas notiek zinjaas lv, bet gan jau nekas labs. parliecinajos, ka seit likumdosana ir vnk pasaa labakajaa limenii jau nacas sastapties par varas iestadeem, izcakareju vienu vietu un dabuju pikji 😀 edu beizji garneles 😀 un dzeru alu vai sangriju, un visu laiku iespegts ventilators, taa delj gan man bija teneperatura 3 dienas 39, bet nu nekas, karstuma atrak izarsteejas 😀 karoce, nezinu, vai jums parak vispar interesee, tas ko es uzrakstiju, visu jau nevar stastiit, zin kaa pasaule maza 😀 bet nu vairak vai mazak skaidriba gan jau radaas :D:D:D davai, turaas, nesalstat 😀

sveikas, tātad par piektdienu. 🙂 ar draudzeni devāmies uz kādu ballīti, sanāca tā ka mums bija diezgan maz naudiņas. nopirkām katrai pa aliņam, un devāmies uz centru. tāka nebija naudiņas nenopirkām biļeti, bijām jau tā darījušas iepriekš, tāpēc ticējām ka kontrole neiekāps. bet protams ka iekāpa. izkāpām ārā un teicām ka mums naudas nav. viņš neatlaidās, tā nu beigās iedevu viņam savu ieejas naudu priekš ballīti. ar draudzeni nezinājām ko darīt tālāk, tā arī beigas aizgājām krastmalu un iedzērām aliņus. visstulbākais ka es kontrolei lūdzos, jo savādāk mums nebūs kur palikt pa nakti. viņi nu gan nav iejūtīgi. tā nu tika izbojāts mūsu vakars

Šorīt, pavērusi acu plakstus, ieskatījos pulkstenī. Tas rādīja 20 steidzīgas minūtes pāri vienpadsmitiem. Nodomāju: ”Kur gan Tu steidzies?” Un atkal sapratu, ka man neizdosies, pie tam šī būs kārtējā reize. Vakar apņēmos šodienu sākt citādāk. Gribēju pamosties un sajust prieku- prieku par savu apņēmību un prieku par ticību sev. Arī aizvakar, arī trešdien es vēlējos, lai rītdiena ir citādāka- tāda, kādu to esmu iztēlojusies. Nebija. Rītdienu es vēlos citādāku. Gribu smaidīt, ieraugot saules staru rokas, uz jautājumu ”Kurš ir stiprāks?” vēlos teikt: ”Es!”, savus sapņus padarīt par mērķiem un tos sasniegt. Es vēlos ticēt. Es vēlos ticēt, ka izdosies. Vai tiešām esmu pārāk maz vēlējusies, ka neesmu varējusi sevi pārliecināt par izdošanos? Kāpēc bailes no tā, ka laiks tā steidzas, nepadara siprāku un nemudina būt apņēmīgākai?

Ir piektdienas vakars. Sēžu istabā un rakstu blogu – nezinu, kur lai sevi iebāž. Ar vīriņu tikko sastrīdējāmies. It kā nekas, bet tomēr – apnicis, ka mani apber ar dāvanām. Tik pliki un nejēdzīgi. Saģērbos, uzkrāsojos – cerēju, ka viņš mani kaut kur aizvedīs – tā vietā paziņoja – dosimies spēlēt biliardu. Sapīku, bet neko neteicu – cerēju, ka varbū, tas tomēr ir joks. Uzvilku botas pie auduma biksēm – ienācu istabā un pateicu – tad es eju šāda. Un atbildē – ā, nu labi – tad ejam. Jēziņ – nekādu komentāru – tikai sēž datorā un velns zina ko tur dara. šodien mums jubileja, bet izņemot dāvanu vietā neesmu saņēmusi neko. Agrāk es nevarēju atkauties no viņa komplimentiem – tagad tā tik loti trūkst. Liekas, ka viņam viss ir vienalga – kādreiz viņš komentēja un ķircināja par visu, bet tagad kā tāds sapuvis mūdzis. Gala rezultātā apcirtos. Un viņš man paziņo – varam arī nekur neiet. It kā mēs vispār kaut kur baigi biezi dotos. Tad, kad vēlos doties viena – viņš pūšas kā pūpēdis, jo redziet – greizsirdīgs. It kā būtu kāds iemesls. Es neesmu vainīga, ka viņš strādā Vecrīgā, es neesmu vainīga, ka viņam tur ir apnicis, es neesmu vainīga, ka viņam nevajag draugus, kad viņš atpūšas – Es vienkārši NEESMU vainīga. Es vienmēr lieku justies viņam īpašam, ne pārlieku un tomēŗ ar sīkumiem – vienmēŗ, esmu uzticīga un cenšos īpaši neiespringt uz sīkumiem, bet viņam pēdējā laikā viss ir pilnīgi vienalga. Īstenībā, raudāt gribas. Vai tiešām ir tik grūti saprast otru? Protams, šeit to pasu var teikt arī par mani. Bet tā dziļā vienaldzība – un kad pajautā – vai kaut kas ir mainījies – nē, mīļā, beidz tu pati zini ko es domāju. Un tādā ar vienu aci televizorā stilā. Kā man pietrūkst to laiku, kad viss bija savādāk. Kad viss bija vienkāršāk un romantiskāk, kad es jutos īpaša un mīlēta – kad viņam nebija vienalga kādi izskatījās mani mati un ko biju uzvilkusi mugurā. Īstenībā sīkumi un tomēr. Ja ar kādu tik ilgi esi kopā sāc meklēt lieku reizi vainu sevī. Un tad sajūta tik nomācoša. Neko nespēj izdarīt pareizi, lai izpelnītos kaut trīsām pārņemtu smaidu. No šīm attiecībām dzīvē nebiju ko tādu gaidījusi. Bet tpat jau būš tumšs – ko uztraukties – var iet arī pidžammā. Es nealkstu pārmaiņas, ir jauki būt divatā, bet ir cilvēcīgi, fiziska nepieciešamība arī sāvādāk. Mīļāk, jaukāk, košāk, spožāk. Varbūt vienkārsi samierināties? Ja jānostāda prioritātes – ballītēm zūd vērtība. Bet justies kā tādai pelēkai mājas pelei. Varbū sākt par sevi nerūpēties vispār un tad vienu skaistu dienu – paķert uz šoku – BAMS un IR. Bet tā jau būtu noziedzība pašai pret sevi. īstenībā es nezinu, tāda sevis želošana vien sanāk, bet kas gan cits cels sunim asti, ja ne pats? Es gribu savādāk, bet kā ir tā jāddzīvo – jo krasas pārmaiņas es nevelos un par mīlestības trūkumu sūdzēties nevaru, arī gultā viss ir fantastiski, un sadzīviski – bet piliens darvas… Un ja mīl, tad cieš? Nē, murgs. Ar to ir jācīnās un steidzami. Labvakar,Cosmo meitene. 🙂

Sveikas! Jā… rakstīšu par mīlestību! Par mīlestību, kura nav iespējama pat pie teiciena – nekad, nesaki – nekad! Kaut šoreiz tā būtu! Cik ļoti sāp, ka nekad nebūšu ar viņu kopā. Cik smagi ir dzirdēt viņa balsi, redzēt viņu smaidam un zināt, ka esmu palaidusi savu iespēju garām… Kā būt? Kā nedzīvot sapņos, bet pieņemt skarbo realitāti? Kā nedomāt par viņu? Kā saņemt sevi rokās? Spēju domāt tikai par viņu… un cerēt, ka atkal izdzirdēšu viņa balsi… un sagaidīt otro iespēju…

Šī rīta rudenīgi dzestrais laiks nosaldēja manas augstpapēžu basenītēs ietērptās kājas, un laikam šis vēsums izmainīja dvēseles stāvokli, kad neviļus nonācu pie domām par bērnības sapņiem, ilūzijām un realitāti, pie kuras attopamies, kad izaugam. Bērnībā gan nebiju "klasiskā" leļļu meitene, drīzāk mani biežāk varēja pamanīt lecot no viena koka zaru uz citu zari kopā ar puikām, bet tas bija tas foršais laiks, kad nebija iedalījums: meitenes – zēni, visi bija viens vesels, bijām vienkārši bērni. Ja sāpēja, tad sāpēja vienīgi tas, ka nedabūjām kāroto saldumu vai sāpēja no koka krītot sasistais celis. Vairāk nekas. Ak, jā, es būtu ar mieru izciest reizes desmit, simts un pat tūkstošiem reižu sasistā ceļa sāpes, lai man nekad dzīvē nebūtu sāpējusi sirds. Kad izlēkājāmies ar puikām pa kokiem, tad jau šad tad savācāmies ar meitenēm, biezi iztiekot bez lellēm, jo pašas bijām kā lelles mammu ietērptās sarkanās, baltās, rozā un zilās kleitiņās, ar bantēm matos, kuras nereti bija lielākas par pašu galvām. satikāmies un nodevāmies sapņiem, bet tie bija tie sapņi, kuros puikas netika ielaisti, tad gan bija sadalījums puikas pa labi, meitenes pa kreisi. Sapņojām par prinčiem baltos zirgos (katrai jau tajā laikā bija savs princis, kura simpātiju stiprumu varēja izmērīt pēc tā, cik stipri viņš parāva aiz matiem), par baltām kleitām un karietēm un to, kā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Un tā varējām sapņot augām dienām, kādu reizi jau iztēlojoties reālu princi. Kad nācām lielākas, tad bērnību prinčus jau bija nomainījuši citi prinči, kurus klusībā uzlūkojām. Ķiķinot līmējām bildes burtnīcā, kur abi ietērpti balti melnās drēbēs, zirgu karietes nomainot pret mašīnām. Tā jau nekas nebija mainījies, tikai scenārijs, pati galvenā lieta jau nebija mainījusies – sapnis par lielo dienu un to, kā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi jau nekur nebija zudis. Tad nāca pirmā lielā mīla, kurai jau tikko uzzinot uzvārdu, tas tika pielīmēts pašu vārdiem, lai pārbaudītu, vai smuki skan. Ja neskanēja, tad izdomājām simts un vienu iemeslu, ka tomēr tas skan smuki 🙂 Tie bija tie gadi, kad katrs nākamais likās īstais, vienīgais, katra nodejotā deja, vai neveiklais skūpsts pēc ballītes likās kā liktenīgais, vienīgais un īstais. Un katram tika piemērīta un izdomāta domās jau cita baltā skaistā kleita. Tad jau nāca tie prātīgie gadi, kad baltās kleitas sapnis nekur nebija zudis, taču ļoti mainījušās vērtības, kuram tad gribas parādīties tajā baltajā kleitā. Bildes slepenajās burtnīcās vairs netika plēstas nost un pārlīmētas uz citām, uzvārds jau nu arī bijis kļuvis mazsvarīgs, un vēl visi lielie un mazie sirsnīgie iemesli kapēc tas ir īstais arī tika aizmirsti un mēs esam sākušas domāt ar prātu, nevis sirdi. Un līdz ar prātu, ir pazudis sapnis par balto kleitu, karieti, kristāla kurpi un mūžīgo – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Kāpēc mēs pazaudējām bērnības neprātu (kaut gan man labāk patiktu to saukt par saprātu), kāpēc visi sapņi, domas, ilūzijas un vēlmes ir kaut kur pazudušas un nav īstenotas? Kāpēc lietas, kā piemēram, labs darbs, mašīna, māja, izglītība, par kuru mēs bērnībā pat neierunājāmies, tagad mums ir pārpārēm, bet tas, par ko sapņojām diendienā gan klusībā pie sevis, gan ar draudzenēm, mums nav vispār. Vai tiešām ir tā, ka bērnība paiet un viss izsapņotais paliek tur un tiek uz mūžiem aizmirsts? VAI TOMĒR NEVAJADZĒTU TO NO SIRDS PIEPILDĪT? Ietinam rudens dzestruma skartās pēdiņas segā, izvelkam savas bērnu dienu burtnīcas, aizveram acis un pasapņojam, varbūt sapnis tagad atgriezīsies un īstenosies! Par baltu kleitu, par princi (nu jau var arī bez zirga), par mūžīgo – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…

Sveikas. Šodien tāda lietaina diena,ne? 😀 Bet tādas dienas ir lieliskas ,lai pārdomātu dažas lietas dzīvē. Pašlaik man fonā skan tv un rokās ir vīna glāze, un radās iedvesma uzrakstīt blogu. Pēdējā laikā skatos, ka cosmo sarunās ir ļoti daudz sarosījušās diskusijas par attiecībām un visvisādas ar tām lietām saistītas problēmas. Un es sāku domāt, kāpēc gan tas viss ir tik sarežģīti? Kāpēc mēs visu sarežģījam vēl vairāk? Bet, ja godīgi, man liekas, ka viss patiesība ir ļoti vienkārši, bet mēs to atsakāmies uztvert tik vienkārši un visu sarežģījam savu ,pašu galviņās. Protams, es nesaku ,ka pilnībā visas situācijas ir vienkāršas, jo tiešām ir ļoti dažādi gadījumi. Un vispār ,manuprāt, nav attiecības-nav problēmu [ 😀 ] ,protams, izņemot to ,ka nav attiecības, ja tādas gribās. Ko es gribēju ar šo visu pateikt, ka būtu veselīgāk ja mēs padomātu par to visu vienkāršāk , un secinātu acīmredzamo nevis cerētu, ka kaut kas ,kaut kad mainīsies. Un pašas izturētos saudzīgāk pret sevi un nemocītu sevi ar kaut kādiem kretīniem. Un runājot par sevi, es ceru, kad nāks tas ”īstais”, lai visas šīs lietas atrisinātos pašas par sevi… Think simple.Think real. 😉

Kā jau šur tur ir manīts, Baldones dūņu kosmētikā ietilpst arī dūņu sejas maska. Ja godīgi, tad šis ir pats jautrākais produkts no visiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tad var nosmērēties melns. Žēl, ka man pagaidām ir sanācis tikai seju iesmērēt. Tad nu tā. Pirmo reizi dūņu masku mēģinājām četras meitenes. Bija paredzēts to darīt visām kopā, bet viena pasteidzās. Bet labi vien bija, redzējām visu kas un kā. Nu tā teikt, mums bija izmēģinājumu trusītis. Pirmās atsauksmes – var just, ka velk ādu. Bet viņa masku bija uzsmērējusi ļoti plānā kārtā, tāpēc tā ātri žuva. Kopumā atsauksmes visai labas, jo beigās paliek ļoti mīksta āda. Tālāk pienāca kārta atlikušajām trijām. Uz visām bija viens produkta iepakojums, tāpēc tas gāja uz izķeršanu. Jāpiebilst, ka man ne pārāk patika šis iepakojums, jo dūņas jāspiež ārā ar spiešanu (tā kā pūšamais dezodorants). Turpmāk izvēlēšos tādu kā krēma burciņu vai lielo majonēzveidīgo spainīti. Beigās kaut kā jau sadalījām un visas bijām ar melnām sejām. Es īpaši pacentos un preci nežēloju, kā rezultātā arī nekādas vilkšanas sajūtas nebija. Un tik tiešām, pēc tām 15-20 minūtēm, kad masku jau var mazgāt nost, āda paliek dikti mīksta. Tā kā Baldones dūņu maska attīra un kopj sejas ādu, tāpēc noteikti to lietošu atkārtoti. Kaut gan visas esam jaunas, patīkamus rezultātus sajutām jau pēc pirmās lietošanas reizes. Tūlītējiem rezultātiem jābūt vecākas ādas īpašniekiem. Vēl tāda piebilde, ka sākumā masku var lietot līdz par 3 reizēm nedēļā, pakāpeniski samazinot līdz vienai reizei nedēļā. Vai tu jau pamēģināji? Oriģināls atrodams iekš http://baldones-dunas.lv/

Kā uztaisīt tieši Jums piemērotu make-up? Kā pareizi izvēlēties kosmētiku un rūpēties par savu izskatu? Kādi matu griezumi un frizūras Jums piestāv un kā pašam ieveidot matus un veidot vakara frizūras kā salonā? Kā pareizi kopt matus? Elementāras sabiedriskas uzvedības normas un etiķetes jēdziens – to visu Jūs uzzināsiet un iemācīsieties izmantot maksimāli pareizi un efektīvi. Programmā: 1. Stila un imidža jēdziens, to atšķirības. Imidž-tēla veidošana, kā atrast savu stilu, sievietes silueta klasiskās proporcijas, personīgās garderobes veidošanas psiholoģija. 2. Optiskā māksla. Auguma tipi, silueta korekcija ar apģērba krāsas un formas palīdzību – rekomendācijas, krāsu un toņu raksturojums un īpatnības. 3. Koloristika. Paletes noteikšana (pavasaris, vasara, rudens, ziema) – praktiski. Teorija par krāsu tipiem (ieteikumi make-up, krāsās, audumos, siluetos, koptēlā). 5. Apģērbs un siluets. Kombinācijas, noteikumi un princips. Gaume un mode. 6. Aksesuāri Noteikumi, tipiskākās kļūdas, stilistiskas iezīmes apavos, somās, cepurēs, rotās. Make-up 1. Āda, tās īpatnības un kopšana. Kosmetoloģijas un higiēnas pamati (teorija). 2. Make-up jēdziens. Make-up materiāli. Make-up bāze un noteikumi (teorija). 3. Sejas morfoloģija. Uzacis. Sejas ovāla formas (teorija + prakse), uzacu formas noteikšana, to korekcija. 4. Make-up. Pamats (teorija+ prakse). Korektors, tonālais krēms, vaigu sārtums, pūderis (teorija + prakse). Pamata uzklāšana + ovāla korekcijas veidi. 5. Acis (teorija) Acu krāsošanas veidi, noteikumi, pamatprincipi, variācijas. 6. Dienas make-up + „natural eyes” krāsojums (prakse). 7. Vakara make-up + „cat eyes” krāsojums (prakse). 8. Make-up + „smoky eyes” krāsojums (prakse). Frizūras 1. Mats, tā uzbūve. Pamatkopšana. Faktori, kas bojā matu. Matu griezums un frizūras, ņemot vērā sejas ovālu, vaibstus, auguma proporcijas (teorija un prakse). 2. Frizūru un griezumu piedāvājumi dažādiem matu tipiem. Kā pareizi ieveidot matus, elementārie vakara matu sakārtojumu veidi un frizūras. Smaržas 1. Parfimērijas vēsture. Ieskats parfimērijas trendos un 20. gs. parfīmu vēsturē (10-ie, 20-ie, 30-ie utt. gadi). 2. Parfimērijas un aromātu pamatgrupas. 3. Parfīms un aromaterapija. 4. Aromātu tipi. Aromātu notes: 5. Kas ir smaržas, parfimētais ūdens, tralētas ūdens, odekolons utt. Cik ilgi un kā pareizi glabāt parfīmus. Kā pareizi nopirkt parfīmu (testeri, licenzes, iepakojums utt.). Parfīms kā aksesuārs. „Parfimērijas garderobes” jēdziens un pamatiezīmes. Sieviešu parfīmi. Vīriešu parfīmi. Smaržas un vizuālais iespaids. Sieviešu parfīmi no A līdz Z (brendi, markas). Parfīms un stils (parfīms un dabiska toņu palete). Franču, amerikāņu, itāļu, vācu, japāņu parfimērijas tradīcijas. 6. Smaržas un raksturs. Smaržu psiholoģiski – vizuālais iespaids (aktīvais, vamp utt.). Visi materiāli iekļauti cenā. Kursus vada: stiliste Jeļena Veļičko Kursu ilgums: 3 mēneši (12 nodarbības, 2 stundas katra)

Sveikas miiljaas meitenes! 🙂 Man ar puisi driiz apritees gads, kopsh esam kopaa. Gribeeju pajautaat, ko vinjam uzdaavinaat, vai kaa vinju iepriecinaat? piemeeram, romantisku vakaru, svechu gaismaa u.t.t. vai arii kaaadu originaalu pastaisiitu daavaninu, bet nevaru izdomaat ko! :-/ Mees abi veel dziivojam pie vecaakiem, taapeec ar to vakaru ir kaa ir. bet varbuut var kautkur aiziet? Dziivoju Jelgavaa 😛 Ceru ka juus man vareesiet ieteikt kaa nosvineet sho dienu! (l) Paldies. (Atvainojos par pieturziimeem, neesmu pie sava datora, un shajaa nevaru taas atrast 🙁 )

"Tu viņu pazīsti?" tūkstošiem atmiņu paskrien garām, bet es tikai nočukstu: "Vairs NĒ!" Tā šķiet pati grūtākā lieta, ko izdarīt, bet tev tas ir jāizdara, jāizmirst čalis, kurš ir aizmirsis tevi ! Un, kad tu to izdari, dzīve kļūst skaistāka ! 🙂

Agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek. Tik negaidīti, tik satraucoši, tik asinis sabangojoši. Parasts sestdienas vēlais vakars. Šoreiz pa mājām, pusglāze vīna uz naktsskapīša, gultā žurnāli, fonā klusi guldzina televizors un pa vidu es – izpūrusi un drusku skumja par šī vakara neplānoto vienatni. Pī-pī! Iemirgojas mana telfona ekrāns. Ziņa! Droši vien vīrietis, lai pateiktu, ka ilgojas pēc manis. Tveru pēc telefona un nedaudz viļos – mans platoniskais vīrieškārtas draugs. „Vai varu Tev šovakar kaut ko piedāvāt?”. Atbildu, ka laikam būs labāk, ja viņš vakaru pavadīs ar savējiem (bērniem un sievu), gan jau tikai priecāsies, ka neblandās apkārt (kāpēc viņš raksta, ne zvana?). „Bet man Tevis pietrūkst, pietrūkst Tavu sarunu.” Esmu pārsteigta, viņš nekad nav lietojis šādus izteicienus, turklāt esmu pateikusi, ka šī tēma mums ir tabu. Atbildu, ka nevajag muļķīgi runāt, turklāt mēs jau esam pārsprieduši gandrīz visas iespējamās un neiespējamās tēmas, neko jaunu taču tik un tā nepateikšu, vai tad kaut kas deg? „Bet vai mēs tiešām šovakar nevaram satikties?”. Sāku kļūt burkšķīga. Kas tam vīrietim ir uznācis? Jau vairākkārt esam izrunājuši, ka esam vienkārši draugi un mūsu sarunu seansi nekādā gadījumā nedrīkst traucēt manām attiecībām un viņa laulībai. Ja ir kas ārkārtējs, skaidri un gaiši jāska, kas par lietu. Aizburkšķu, ka mēs to jau esam izrunājuši, vai tad viņš nesaprot, ka mūsu saskares punkti iespējami tikai tādā biežumā, intensitātē un veidā, kādā tie ir šobrīd? „Nu jā, visu saprotu, bet mana sieva mani nesaprot.” Kas tam cilvēkam ir iekodis?! Viņš ir piedzēries, sapīpējies? „Čalīt, varbūt Tu esi tas, kas nesaprot sievu? Mēs par to vairākkārt jau esam runājuši un manas domas zini – vainīgi parasti ir vismaz divi. Neticu, ka tu visus padsmit kopdzīves gadus esi bijis zelta gabaliņš. Visbeidzot, man šķiet, ka tev vienkārši vajag nokārtot savas attiecības jūsu divu starpā, jo tā ir tikai jūsu darīšana un atbildība. Piedod, ka skarbi, bet esmu pret tevi godīga.” Klusums. Telefons klusē, putni aiz loga klusē, pat iela klusa un rāma. Glāze tukša (pa kuru laiku?) un tāda kā drusku vainas apziņa. Tātad tomēr aizvainoju. Tomēr pāršāvu pār strīpu. Kāpēc man vajadzēja būt tika nešpetnai? Viņš taču nekad neko sliktu man nav teicis, tikai puspajokam rājis, sakot – mazuli, tu tiešām esi traka, ka savos gados dzīvo tā, kā dzīvo! Vienmēr visu labāko. Kurš man pēkšņi atveda garšīgās zāļu tējas, kad biju slima un jutos pēc suņa? Kurš man darbā ienesa „Vari”, lai iepriecinātu? Kurš Valentīndienā dūca telefonā mierinājuma vārdus (kā zinādams, ka man tos vajag, kaut gan pēc tiem nelūdzu), kad es kārtējo reizi biju vienatnē? Pī-pī! Telefons tomēr izrāda dzīvības pazīmes. Jā, ir ziņa no viņa! „Piedodiet, bet Jūs visu laiku sarakstījāties ar sievu. Parasti vīra telefonā nespiegoju, bet šoreiz intuīcija nepievīla.” Un tā tālāk. Jā, tad tāda ir sajūta „kā seriālā”. Nē, nav pārmetumu, apvainojumu, jocīgi, pat saņemu uzslavu no viņas. Viņa man neko nepārmetot, jo esot sapratusi, ka vīra vārdi par to, ka viņam nav afēras ar citu, ir patiesība. Tomēr, tomēr. Es jau jūtu to mazo dzalkstījošo greizsirdības dzelonīti. Īlenu tak maisā nepaslēpsi! Lai jau. Kurš gan ir teicis, ka viņai nav tādu tiesību? Atbildu, ka viņa var gulēt mierīgi – mana persona viņas laulību neapdraud ne par milimetru. Viņa atraksta vēl kaut ko (nu jā, arī to, ka tam jāpaliek starp mums) un komunikācija pārtrūkst uz draudzīgas (?) nots. Pēcāk ilgi nevaru aizmigt un domāju. Kā tagad rīkoties? Tas, ka neko neteikšu, ir skaidrs. Vai man tagad vajadzētu visu nogriezt kā ar nazi? Bet – kāpēc? Es ar viņu nemīcos, neguļu, šķirties nerosinu. Un kā es viņam paskaidrošu iemeslu? Vai mana lojalitāte pret sievieti šoreiz nav vienlīdzīga ar nodevību pret viņu? Tik daudz jautājumu. Nevienas atbildes. Pī-pī! Izbīstos. Vai viņa ir pieķerta urķējamies pa telefonu un tagad būs skandāls? „Rietumu frontē bez pārmaiņām un es Tevi ļoti mīlu. 1943. gada janvārī Volhovas purva ierakumos.” Vīrietis. Tomēr iedomājies par mani! Kaut kā viegli paliek. Dažas lietas mēdz sakārtoties pašas. Un kas galvenais – Rietumu frontē bez pārmaiņām. Tieši to man šovakar vajadzēja dzirdēt visvairāk.

Sveikas! gribēju jautāt, kā jūs pieteicāties uz RSU kojām..zvan’jāt uz tiem nr. kas ir atrodam mājas lapā..vai braucāt uz Mārupes ielu un pašas pieteicāties? Ceru,ka padalīsieties ar info 🙂

Sveika, mīļā Cosmo meitene. Šoreiz iedvesmojos no sarunu sadaļas. Vienkārši vēlējos izklāstīt savu viedokli, jo arī man drīz gaidāms sis lielais notikums. Un, iespējams, man izdosies būt argumentētai un taktiskai – jo kāzām ir gan plusi gan mīnusi. Tātad. Sākumā vēlos teikt, ka jebkurā gadījumā tā ir katra cilvēka paša izvēle – precēties vai nē un katra pāra kopīga vienošanās par savas saimniecības izveidi. Laulības ir sadarbības līgums ilgtermiņā, kam ir jābūt balstītam uz abpusēju, brīvprātīgu vēlēšanos un kuru nedrīkst aizēnot ļauni nodomi. Tā nedrīkst būt piespiedu un nedrīkst būt salta aprēķina, jo šāda laulība ir sodāma. Laulības nav balta kleita, šampanietis un neaizmirstama ballīte – laulības ir drošība, solījums, dažās reliģijās, piemēram, kotoļu ticībā – nešķiramas, mūžīgas saites un atbildība kā vienam pret otru, tā dažiem pret Dievu un sabiedrību, valsti un bērniem. Jau izsenis laulības ir veids kā nostiprināt attiecības un definēt tās. Un kā jau mēs visi zinām, laulības agrāk bija ne tikai pūrs un saimniecību apvienošana, bet goda jautājums. Es saprotu meitenes, kuras nevēlas apgredzenoties – taču vai Jūs visu savu dzīvi esat gatavas būt tikai piegulētājas? Atvainojos par izteicienu, bet kā gan savādāk to definēt? Un protams, tas nebija domāts kādā uzprokošā, pārākā pakāpē. Tātad – es tomēr uzskatu, ka laulība nav atslēga uz drošibu, taču uz zināmu stabilitāti un komfortu. Pasākumus vienmēr apmeklējot ar vīru, bērnu tēvu un definēt savu statusu tā, lai tas atbilstu izjūtām – komforts, jo tev vienmēr ir kāds uz kuru paļauties – vienmēr kāds kurš atbalstīs un neaizies tikai tādēļ, ka viņam nav jāmaksā par to, lai aizietu. Laulības ir spiediens. Tas ir iemesls, lai censtos saglābt un veidot savstarpēju komunikāciju, tas ir darbs ar sevi un vienam ar otru. Es domāju, pāris ir spiests risināt konflikta situācijas, nevar vienkārši salikt čemodānus un aiziet, jo viņš neatveda no veikala saldējumu. Laulības nav skaists pasākums – tā ir sevis un otra cilvēka iepazīšana, izprašana un pielāgošanās māksla. Gredzens pirkstā, skaisti skan, taču no psiholoģijas viedokļa tas ir arī slogs. Tas vienmēr kalpo par atgādinājumu, ka ir arī otrs – tur mājās, tādēļ jebkurš lēmums pieņemts vai pārsteidzīgi sperts solis, vienmēr atbalsojas prātā un uzdzen vai nu vainas apziņu vai atgādina par atbildību, aks tiek nesta. No psiholoģijas viedokļa gredzenam ir ļoti liela nozīme, vēl mēs varam teikt, ka tieši tādeļ īpašņieka gredzens ir partnera dāvāts un iekšpusē teorētiski vienmēr jābūt iegravētam partnera vārdam. Bez tā visa laulībā dzimušiem bērniem vienmēr būs tēvs – tavs vīrs, taču saskaņā ar likumdošanu puisis var atteikties no tava bērna, ja tas ir dzimis ārpus laulības, tādejādi – jau sarunu sadaļā minētie alimenti un uzturnaudas izpaliek, jo tēvs bērnu nevēlas. Manuprāt, vairums sieviesu vienkārsi nav īsti sapratušas vai domajušas par laulību patieso būtību – nav īsti līdz galam izpratušas tiesības un pienākumus ko šī savienība uzliek, vai priekšrocības ko sniedz. Te arī ir lielākā sieviešu problēma – viņas vēlas būt neatkarīgas, taču īsti nesaprot, ka neatkarīgs cilvēks ir pats sev un nevienas kāzas vai bērni nespēj to atņemt, cita lieta ir papildus pienākumi, bet tieši tādēļ tu mīli otru – jo viņš ir tavs balsts. Tieši tādeļ ir auklītes un bērnu dārzi. Nevajag apgalvot, ka tu kāzas nevēlies – tas ir muļķīgs princips, kurš neretos gadījumos sievietes noved krustcelēs un nelaimē. Ja tu kādu mīli, daudz vieglāk no morāles, ētikas, likuma un sabiedrības puses ir noslēgt šo abpusējo līgumu ar neierobežotu termiņu. Pēc termiņa beigām, ja neesi bijusi spējīga iemācīties sadarboties, jo esi pārāk "neatkarīga" vai otrs nav izrādījis padziļinātu interesi tu vari tikai iegūt. Jebkurā gadījumā, es uzskatu – vienīgais iemesls kādeļ neprecēties ir nespēja definēt ne tikai savas jūtas pret otru, ne tikai nespēja uzņemties atbildību par saviem vārdiem un dzīvi, bet arī absolūta sievietes muļķība, vieglbrātība un egoisms pret otru. Vēl tas varētu būt muļķīgs attaisnojums sievietei kura dzīvo viena ar pieciem kaķiem 60 gadu vecumā – viņa arī bija pārāk neatkarīga savā jaunībā. īsāk sakot esmu izklāstījusi vismaz aptuveni, savu viedokli un ceru, ka mana nostāja ir tapusi skaidrs. Jauku vakaru, Cosmo meitene – šodien ir piektdiena – lieliska diena jaunam sākuumam. (l)

Jā, turpinājums un jā-par Viņu. Es zinu, ka nedrīkstu turpināt domāt, jo pazīstot sevi zinu, ka varu nenoturēties un tomēr censties atgādināt viņam par sevi. Gudri cilvēki to sauc par dvēseles striptīzu-kad Tu sev un citiem atklājies mazliet vairāk nekā vajadzētu, mazliet vairāk nekā drīkst. Tad nu līdzībās runājot, novelkot topiņu, palika vēl krūšturis, ko novilkt. Viņam nepatika ikdienišķas lietas, Viņš gribēja augstāk, tālāk, ātrāk, savādāk. Augstāk Šoreiz bija pienākusi kārta-augstāk. Kārtējo reizi, kad apsvērām, ko pasākt randiņā, Viņš ierosināja lidot. Nē, man nevajadzēja meklēt pasi un ierasties lidostā 2 stundas iepriekš. Mēs devāmies uz Spilves lidostu, kurā Viņš jau bija sarunājis iespēju apskatīt Rīgu no augšas. Es redzēju Viņa acīs vilšanos brīdī, kad Viņš uzzināja-mums būs jālido atsevišķi, jo tobrīd vienīgā pieejamā lidmašīna bija divvietīgā, ar vietu pilotam un pasažierim. Kā man patika Viņa vilšanās, tas bija kā mazs triumfs, mana mikro uzvara un tomēr mēs lidojām atsevišķi. Neskatoties uz to, ka scenārijs neizdevās romantisko filmu cienīgs-gaisā neviens nesatvēra manu roku un necentās noskūpstīt, pasludināju to par labāko randiņu. Tālāk. Sarunājām doties vakariņās. Jautājums bija, nevis uz kuru restorānu, bet uz kuru pilsētu aizbraukt vienkāršās vakariņās pēc darba, lai pēc tām dotos katrs uz savām mājām. Pilsēta bija Liepāja un restorāns-jūras mala. Viņš bija pasūtījis neskaitāmus veidus ar suši un nopircis šampanieti. Kā vienmēr. Neskatoties uz to, ka vējš sapūta smiltis uz ēdiena, tas bija garšīgākais suši, kuru līdz šim biju ēdusi. Ne garšas dēļ. Vietas un sabiedrības dēļ. Ātrāk Tā kā vēl joprojām nebiju izlasījusi Viņa acīs to, ko vēlējos, biju devusies uz randiņu ar citu vīrieti. Randiņš neizdevās. Varbūt tāpēc, ka centos vīrieti salīdzināt ar Viņu. Jaunais zaudēja ar 0:13. uzreiz pēc randiņa, piezvanīju Viņam, man vajadzēja papļāpāt ar kādu, kurš manu omu spēj uzlabot pat stāstot nopietnas lietas. Protams, klusībā cerēju uz aicinājumu tikties. Tas sekoja, es biju gatava ielas vidū spiegt aiz sajūsmas, bet Viņam paziņoju, ka piekrītu, jo šovakar man plānu nav. Tik vienaldzīgā tonī, it kā grasītos satikt visvienkāršāko paziņu. Zaudētāja rozi salauzu un iemurcīju somiņā. Satikāmies un izdomājām, ka mums jāpaspēj uz saulrietu. Tā kā vislabākais saulriets ir Saulkrastos, bet mēs bijām Rīgā un saule draudīgi tuvojās horizontam, zvanījām uz 118, lai noskaidrotu, cikos saule riet. Laika nebija daudz, bet paspēt vajadzēja un viss. Viņš traucās kā nenormāls. Ieķēros sēdeklī un uzmetu acis spidometram- 210 km/h. Es nekad nelepojos ar pārmērīgu ātruma pārsniegšanu un nosodu, ja to dara citi, Bet ar Viņu es biju gatava pārkāpt visiem saviem principiem. Dubultā. Uz saulrietu paspējām un jau sen biju pārstājusi brīnīties, ka Viņa mašīnā atkal atradās šampanietis. Savādāk. Ar Viņu savādāk bija viss. Viņš necieta ne mazāko mušas nospiedumu uz auto stikla, tāpēc regulāri to tīrīja, mēs braucām neskaitāmos benzīntankos tikai tāpēc, ka kārtējo reizi beidzās logu šķidrums. Neskaitāmas reizes Viņš, tiekoties ar mani, kopā ar logu šķidrumu bija nopircis karsto šokolādi, jo zināja, ka man tā ļoti garšo. Jau vairākus gadus neciešu netīrus logus mašīnām. Mums ļoti bieži ar notikumiem, cilvēkiem, lietām, vietām saistās kādas konkrētas dziesmas. Nav neviena dziesma, kas man saistītos ar Viņu. Es nezinu, kāpēc, bet nav. Es ļoti ceru, ka ieraksti, kas saistītos ar Viņu vairs nesekos, citādi zinu, ka labi tas nebeigsies. (t)

if i just lay here šī dziesma man ,personīgi, pēdējā laikā neliek mieru, kaut vai nezinu tās īsto nosaukumu, visu laiku man skan galvā. 😀 [varbūt kāda zin?!] Šajā mēnesī esmu guvusi vienu atziņu – ko tu visvairāk vēlies, būs visgrūtāk sagaidīt, bet par ko viss vairāk saceries, par to visvairāk aplauzīsies.

Vienmēr taču ir tā, ka kaut ko ļoti gribās. Bet vai tas vienmēr piepildās? Citreiz piepildās un viss ir lieliski, bet dažreiz iegūtais nav nemaz tik vērtīgs, kā sākumā likās. Tur parasti slēpjas clvēka muļķība, jo kamēr kaut kā nav, tam ir neticami augsta vērtība, bet kad tas iegūts vairs nav vajadzīgs. Šādās situācijās laikam jau svarīgākais ir ceļš, kas ved uz nosprausto mēŗķi. Bet ko darīt, ja tik ilgi ietais ceļš nekur nenoved un visas iespējas zudušas, dzīve ir nospraudusi pavisam citu ceļu? Mēģināt par visām varītēm atgriezties sākumā un neatkāpjoties tiekties pie Sava mērķa? Vai tomēr pakļauties nolemtajam? Citreiz taču negaidītie pavērsieni atver kaut ko jaunu, nebijušu, iespējams tā ir ideālā iespēja, kura noteikti jāizmanto. Galu galā katrs ceļa posms, katra kļūda rada pieredzi, rada mūs pašus.

Kādu laiku jau domāju par to, ka vēlos izkratīt sirdi, bet tā īsti nezināju kam. Draugi man ir, taču, šoreiz priekšroku nolēmu dot rakstīšanai. Jau apmēram 6 gadus dzīvoju kopā ar vīrieti, kā man šķiet/šķita – cilvēku ar kuru vēlos nodzīvot līdz mūža galam. Bet nu laikam pēc kārtas. Iepazinos ar viņu, kad viņš bija dilemmas priekšā – viņš nespēja izdarīt soli un aiziet no sievas un bērna, vai precīzāk – no bērna. Es nebiju viņa aiziešanas iemesls. Varbūt mans piemērs viņam lika saņemties un aiziet. Arī es biju šādu soli savā dzīvē spērusi un salīdzinoši nesen. Sākumā mēs šad un tad iedzērām kopā tēju, jo ne viņš, ne arī es savā dzīvē neko nemeklējām, bijām vīlušies iepriekšējās attiecībās un gribējās atpūtas. Taču vēlāk viņš mani sāka aplidot, nenoturējos un pieņēma to. Attiecībās iesaistījām arī bērnus, ar laiku arī sākam dzīvot kopā, ceļot kopā. Kamēr bijusī sieva par mani nezināja, viss bija kārtībā. Kad uzzināja, bērnu sāka kūdīt pret mani. Par šiem gadiem atklausījos(un dzirdu vēl aizvien) tik daudz jēlību, riebeklību, apsaukāšanu, apmelošanu un ko tik ne, ka laikam jau tas mērs man ir pilns. Piebildīšu to, ka visus šos gadus neesmu viņam liegusi tikšanās ar bērnu, kā arī iesaistīšanu mūsu ģimenē. Kad viņa bērns slimoja, visbiežāk mātei nebija laika, tāpēc viņš dzīvoja pie mums vai precīzāk – ar mani. Pagājušajā vasarā uzzināju, ka bērnam kopš trīs gadu vecuma stāstīts, ka esmu ragana, kas nobur cilvēkus. Tagad man ir skaidrs, kāpēc, kad atbrauc drauga dēls, gaiss kļūst biezs… Daudzreiz esmu sev teikusi, ka bērns nav vainīgs, ka viņam tāda māte. Bet nu jau šim tekstam seko – es arī neesmu vainīga un arī mans bērns nav vainīgs. Kad atbrauc drauga dēls, mājās iestājas haoss un spriedze. Katru reizi nāk ārā tādi teksti, kas manai sirdij liek lūzt… viens no pēdējiem bija drauga bērna teiktais, ka mana meita nav man līdzīga, laikam jau ir paņemta no bērnu nama. kad viņam jautā, kāpēc tu tā saki, viņš tikai smejas sejā. Pēdejā laikā, viņš dzīvo viens – māte no rīta uz darbu, vakarā vēl kautkur, kur sirds iekāro, un ap deviņiem beidzot ir mājās. Bērns dzīvo viens, attiecīgi to var redzēt attieksmē – jo praktiski ir tikai viņa viedoklis un viss. Ja taujāsiet pēc Bāriņtiesas, tad teikšu, ka griezāmies un arī policijā, bet ja māte nav alko, narko atkarībā un nav ielas meita,tad viss ir skaisti un tēvam nav izredžu. Policija vispār pateica, ka tā nav viņu darīšana. Bāriņtiesa jau arī izcēlās – uz sūdzībam reaģē tik pēc pāris dienām. Mans vīrietis sities galējībā, žēl viņam sava bērna (man jau arī). Kad bērns atbrauc pie mums, tad šis no biksēm gatavs izlīst,lai izdabātu un izdomātu izklaidi viņam un arī mums visiem. Viss jau labi, man patīk, ka kopā darbojamies, taču… visas šīs aktivitātes ir tikai tad, kad ir viņa bērns (t.i. katru otro nedēļas nogali, viņš dzīvo citā pilsētā). Kad viņa bērns nav, tad mēs varam kaut visu dienu pie TV nosēdēt un es viņu nevaru dabūt ārā no mājas. Tad nu lūk, dzīvoju es savā dilemmas pasaulē… Cilvēks man mīļš un vēl aizvien uzskatu, ka ar viņu vēlos nodzīvot līdz mūža galam, taču patreiz sirdī iemājojusi dusma tāda, ka nesaprotu kā man būt. Viņa dēls brīžiem ir man tik nepieņemams, ka mums par to ir strīdi (vairs nespēju slēpt). Skatoties uz viņa dēlu, es saskatu viņa bijušo sievu, kas vēl aizvien dara man riebeklības, pašu dēlu, kas nu jau apzināti dara tā, lai es un mans vīrietis strīdētos, un mans vīrietis, kas izdabā visam bērna iegribām, bet man un manam bērnam no tā atlec – gandrīz nekas. Pēc pēdējās viņa bērna vizītes pie mums, esam abi pārdomās. To var redzēt un just. Jūtu, ka viņš vēlas būt kopā ar mani, bet mana attieksme pret viņa bērnu viņam nav pieņemama. Neperu, nesitu, mani vienkārši var izbesīt elementāras lietas, man iestājas neoma. Es pati to visu apzinos un cenšos kontrolēt. Taču visam ir robeža un šķiet mans kausiņš ir pilns. Atminos, ka nesen vīrietis man teica, ka man jāmaina attieksme pret viņa bērnu. Tad es pie sevis nodomāju, cik viegli, ka visu var novelt tikai uz mani. Varbūt tiešām ir pienācis laiks iet katram savu ceļu, taču, esmu bez darba un iespējas kur aiziet. Tāpēc nekas cits neatliek, ka samierināties un dzīvot kā ir, ja nu vienīgi – mainīt savu attieksmi pret viņa bērnu. Rakstītajā nepieminēju, ka vīrietis pret manu meitu izturās ļoti labi, bet šajos pēdējos mēnešos, viņš ir ieinteresēts tikai savā dēlā. Kad es viņam to pateicu, viņš palika uz mani dusmīgs. Eh, nu neiznu kā man būt. Ar prātu daudz spēju saprast un atbalstīt, taču arī es esmu cilvēks un man ir sirs, kura patreiz sāp… Kā man būt…

Ne pirmo reizi atklāju, ka mans tēvs ir alkoholiķis, bet man tā ir liela problēma. Bērība tēvs dzēris bija biežāk kā skaidrā. Visu bērnību baidījos, lai tikai kāds neuzzina kāds mans tēvs ir patiesībā. Vēljoprojām atceros, cik ļoti baidījos naktī, kad tēvs dzēra, ka viņš atnāks mājās, būs kārtējā kliegšana, skaļie zvani pie dzīvokļa durvīm. Vēl tagad saraujos, kad sākas kāds tracis ar kādu iedzērušo. Var jau būt, ka es visu uztvēru mierīgi, pat pārāk, bet tagad, tagad man ir bailes. Vienmēr, kad kadā ballītē pie manis pienāk puisis es atkal saraujos sajūtot alkohola smaku, man bailes, ka tūlī sāksies tracis, kāds kausies, kādam sāpēs.. Galu galā es baidos uzticēties puišiem, jo nebeidzamie tēva solījumi, kas netika un netiks pildīti sagrāvuši jebkādas uzticēšanās robežas. Man tagad ir ļoti labs draugs, vienkārši draugs, bet es jūtu, ka viņš vēlas nopietnas attiecības, bet es nespēju pārkāpt tēva slieksnim pāri. Vienmēr šķiet, ka viss būs tā kā mammai, vecmammai… Bet varbūt kaut kad beidzot vajadzētu saņemties un spert soli, mēģināt uzticēties, jo visi taču nav tādi kā mans tēvs? bet vēljprojām bail :-/

Lielākajai daļai šis mans ieraksts šķitīs sviests. Vai drīzāk-krējuma izstrādājums (tāds-nekāds), bet man šodien gribās rakstīt. Tas nekas, ka mani iepriekšējie bloga ieraksti bija ar domu izvilināt smaidu no tiem, kas lasīs. Šis būs citādāks. Kāpēc es par Viņu atcerējos? Ikreiz, kad sanāk kašķis attiecībās un gribas nesakrāmējot mantas vienkārši aizmukt, gribot negribot sanāk domāt. Domāt pārāk daudz. Un nelīdz nenormālā skaļumā uzgriesta mūzika. Tikuntā savas domas dzirdu. Jo vairāk nevēlos tās dzirdēt, jo skaļāk dzirdu-it kā manā galvā kāds turētu nospiestu "volume" pogu. Viņš uzradās brīdī, kad biju viena. Mans auto stāvēja nomests darba vietas stāvvietā. Ar to nebija iespējams braukt, izmisumā biju gatava pieraudāt spilvenus, jo princeses cienīgā manierē biju pieradusi, ka par auto parūpējas vīrietis. Jā, nenoliegšu, ka piekritu ar Viņu tikties TIKAI tāpēc, ka Viņš bija gatavs palīdzēt un kā atalgojumu pieprsīja manu sabiedrību pusdienās. Sajutos kā izmantotāja kvadrātā, taču nesapratu-tie ir mani spēles noteikumi, vai nemanāmi tos tomēr diktē Viņš? Viņš glāba mani no garlaicības. Katru reizi, kad tēloju, cik man viss ir skaisti, cik mana dzīve ir piepildīta, klusībā lūdzos, lai Viņš ierosina satikties. Es taču nevarēju tēlot vāju, nelaimīgu sievieti, izrādīt, cik ļoti man Viņš ir iepaticies, es gribēju, lai mani iekaro. Piekritu Viņa spontānajai idejai doties skrituļot uz Mežaparku. Mēs izlijām līdz pēdējai vīlītei un slapju žurku paskatā devāmies uz kino. Man bija vienalga, ka manas acis izskatās kā pandai un apakšveļa žuva lēnāk nekā džinsi. Brīdī, kad Viņš sūdzējās, cik ļoti negribās kārtot māju, pietiecos palīdzēt ar noteikmu, ka vakariņas gatavos Viņš. Tās bija izcilas. Es salauzu Viņa putekļu sūcēju, kurš maksāja gandrīz tikpat, cik mans sasodītais auto. Iedomājieties, cik sarežģīti ir salauzt putekļu sūcēja metāla cauruli? Man tas izdevās neticami viegli, bet Viņa acīs redzēju sašutumu. Pārāk banāli to būtu salīdzināt ar sejas izteiksmi, kad kāds ir apēdis tavu pēdējo desmaizīti. Bet noeteikti tā izskatās bērns, kad šmilšu kastē kāds viņam iemauc ar spēļu traktoriņu pa galvu. Viņš glāba mani brīdī, kad bija jādodas uz draudzenes kāzām, bet man nebija +1. Viņš ieradās izcilā uzvalkā, smaržojot tik labi kā nekad, izteica komplimentu manai kleitai, kurpēm un nagiem. Jā, Viņš ir no tiem, kas pamana katru sīkumu sievietes izskatā un atzinās, ka šausmās novēršas, ja ierauga atlupušu nagu laku. Kopš tās atzīšanās saviem nagiem sāku pievērt pastiprinātu uzmanību. Draudzenes kāzu naktī mēs aizmukām. Nozagām pāris šampaniešus un aizlaidāmies uz Kuršu kāpu. Jūs esiet mēģinājušas dzert šampanieti braucot pa LV ceļiem? Gandrīz neiespējami, toties iebraucot Lietuvā tas izdodas itin viegli, tāpēc noreibu ātri. Ceļā Viņš man ļāva gulēt Viņam klēpī. Bez zemtekstiem vai divdomībām. Vēl joprojām nesaprotu, kā Viņš varēja pastūrēt, ja mana galva atradās uz Viņa ceļiem. Tēloju, ka guļu, bet patiesībā baudīju mirkli. Mirkli, kurā nebija nekā TĀDA un tomēr… No rīta, kad bijām klāt, paņēmām guļammaisu, iekārtojāmies kāpas smiltīs, Viņš piedāvāja mani sildīt. Aizmigām. Devāmies tālāk, atradām nomaļu vietu un sauļojāmies. Kaili. Pēc tam vēl ilgi Viņu ķircināju, ka manā mobilajā telefonā ir neskaitāmas bildes ar viņu TĀDU. Viņš ticēja, bet neiebilda. Mēs izdauzījāmies pa neskaitāmām viesnīcām, valstīm, braucām ar skrituļslidām vietās, kur neviens cilvēks pie pilna prāta to nedarītu, taču viens otram neko nesolījām. NEKO. Negribēju sev atzīties, ka solījumu gaidīju. Nē, negribēju, lai mani bildina un sola laimīgu dzīvošanu līdz mūža galam, bet gribēju absolūtā klusumā izlasīt viņa acīs, ka viss ir iespējams. Neizlasīju. Aizmuku no viņa, iemīlējos citā vīrietī un biju laimīga. Nezinu, kā viņam klājas tagad. Mēs nekontaktējamies. Pat necenšamies skatīties un paspiegot viens otru sociālajos tīklos. Neinteresē? protams, ka interesē, bet vai vajag? 😉

Laikam jau dzīve tiešām ir kā melnbaltā zebra- balta svītra, melna svītra, balta, melna… un tā bez gala. Tikai šo svītru platums, garums ir atšķirīgs. Bet vai šad un tad cilvēks neatrodas kaut kā pa vidu starp melno un balto- uz kāda no pelēkajiem toņiem, jo dzīvē ne viss ir tikai melns un balts. Tāpēc jau arī ķīniešu iņ un jaņ nav tikai balts vai tikai melns. Galu galā nekas nav tikai slikts vai tikai labs. Man tagad ir tāds ogļu pelēkais posmss. Lai arī nesen pārrados no Stokholmas ar vislabākajām emocījām, pozitīvisma iedvesmota, tomēr ceļā uz mājām radās tāda kā slikta priekšnojauta. Par nelaimi tā piepildījās. Tētis kārtējo reizi satika savus pudeles brāļus, iedzeršanas ievilkās. Njā un šoreiz braukšana reibumā beidzās ar mašīnas sabojāšanu. Par laimi neviens necieta, bet tomēr. Nekādi nevau saprast, kāpēc citi nesavtīgi domā par citiem, rūpējas par apkārtējiem, bet pārējie izmato citu labvēlību un domā tikai un vienīgi kā iegūt labumu sev. Apbrīnoju mammas savaldību, nesavtību sakarā uz tēti, bet es tā nevaētu un arī negribētu. Ja agrāk mamma mēģināja saturēt ģimeni, tad tagad ir izmetusi tēvu laukā no dzīvokļa un no sirds. Bet varbūt ogļu pelēkais nav nemaz tik ļauns, jo citiem iet vēl grūtāk. Ir taču cilvēki, kuriem nav līdzekļu, lai normāli pabarotu savu ģimeni, lai apģērbtos, bet citiem atkal ir slikti, ja vēl kādam ir tāds pats gučī vai cita brenda mēsliņš… Brīžiem tā vien šķiet, ka viss labais beidzas tik ātri, bet sliktais nāk un nevar beigties. Bet melanajā zebras svītrā tomēr ir kas labs- apziņa, ka reiz tā beigsies un notiks kas ļoti labs. Lai nu kā, bet es Tev vēlu atrast visgaišāko zebru, lai melnās strīpas izbalo saulē vai solārija lampās, bet baltās, lai paliek platākas un vēl baltākas. 🙂

Mīlējoties ar partneri, visaugstākais izjūtu kāpums ir orgasms, kad sirds sāk pukstēt straujāk un elpošana paātrinās. Tik daudz runāts un dzirdēts par to, taču joprojām pat pieauguši cilvēki pārsteidz ar dažu faktu nezināšanu, taču jo plašāk tiek izzinātas ķermeņa spējas, jo īpašāks kļūst tuvības mirklis. 1) Atslābinoties un vienmērīgi elpojot, kulminācijas brīdi var panākt spēcīgāku un ilgāku. Orgasma brīdī skābeklis liek asinīm riņķot, asinsrite un elpošanas temps paātrinās. Kad dzimumorgāni tiek apgādāti ar asinīm, drīz pēc tam var sekot dzimumorgānu reflekss jeb orgasms. 2) Orgasma laikā savelkas iegurņa muskuļi, kurus šajā brīdī, vairākas reizes atslābinot un sasprindzinot, var paildzināt patīkamās sajūtas. 3) Jūtot, ka tuvojas kulminācijas brīdis, to uz ļoti īsu mirkli var pārtraukt, lai pēc tam, turpinot iesākto, izbaudītu ar vēl spēcīgākām sajūtām. 4) Dažām sievietēm mēdz būt ejakulācija, kas parasti tiek panākta stimulējot G-punktu, kas atrodas aptuveni 2.5 līdz 5 cm vagīnas sieniņas sākumā. Ne katra sieviete var apgalvot, ka savā dzīvē līdz šim būtu ko tādu izjutusi. Dažas sievietes, izjūtot pazīmes, kas liecina par ejakulācijas tuvināšanos, to aiztur, kautrējoties no partnera, iespējams, tieši tādēļ, ka par sieviešu ejakulāciju ir dzirdēts daudz retāk nekā tad, ja to piedzīvo vīrietis. Ejakulācijas izjūtas var būt līdzīgas vēlmei urinēt un, aizturot šo procesu, tiek traucēts orgasma sasniegšanas brīdis. Šāda bezkrāsaina, ūdeņaina šķidruma izdalīšanās, ko rada parauretrālais dziedzeris, sievietei ir augstākā uzbudinājuma pazīme. Lai baudītu šo mirkli, sievietei jābūt psiholoģiski nobriedušai šim procesam, nedomājot par to, kā uz to reaģēs partneris, un pilnībā jāatslābinās, tāpēc, lai pamudinātu viņu uz šādu soli, viņai ir jābūt informētai, ka arī partneris to noteikti vēlēsies. Jāizvēlas pozas, kurās uzbudinājuma brīdī visvairāk tiks stimulēts G punkts. Iespējams, ka vēl viens iemesls, kādēļ dažām sievietēm grūtāk panākt sekrēta izdalīšanos, ir, ja vīrietim ir grūtāk sataustīt G punktu. Lai piemērotu visbaudāmākos pieskārienus šai jūtīgajai zonai, rokas plaukstai jābūt uz augšu vērstai un var izmēģināt dažādu glāstu ilgumu, spiedienu un leņķi. To var stimulēt ar riņķveida, bungojošām vai masējošām kustībām. Ja ejakulācijas brīdis ir sagaidīts, to nevajadzētu pārtraukt uzreiz pēc sekrēta izdalīšanās, bet vēl īsu brīdi turpināt G punkta stimulēšanu, ļaujot turpināt izdalīties sekrētam un sievietei sasniegt orgasma augstāko punktu. Visticamāk, ka sieviete, kura ejakulāciju sasniegs pirmoreiz, būs apmulsusi, tādēļ vīrietis viņu var iedrošināt un pat paslavēt. 5) Glāstot vietas ap erogēnajām zonām, var vairot un kāpināt uzbudinājumu. Tas partnerei liks alkt pēc pieskārieniem tieši ģenitāliju zonai. Var sākt ar krūšu glāstīšanu, tuvinoties krūšu galiņiem, tos kairinot viegliem pirkstu galu pieskārieniem vai ar mēles galiņu, kas būtu īpaši jutekliski. 6) Vienlaicīgi glāsti dažādās ķermeņa zonās var sagādāt dubultu baudu, piemēram, ar vienas rokas pirkstiem stimulējot G punktu, ar otru – glāstīt klitoru. 7) Partnerei patiks pieskārienu dažādība, mainot to veidu un ātrumu, no ātriem, spēcīgiem glāstiem pārejot uz maigiem un plūstošiem. Pieaugot uzbudinājumam, klitors kļūst sevišķi jūtīgs uz pieskārieniem, tādēļ, lai to nesavainotu, sieviete pēc brīža visticamāk alks pēc maigākiem tam veltītiem glāstiem. Skūpsti ar mēli vai dzimumlocekļa galviņas pieskārieni tam būtu sevišķi maigi. Tas jāņem vērā, ja ir vēlme atkārtot vairākkārtēju orgasmu, jo pēc pirmā kulminācijas brīža, piemērotāki būs vieglāki pieskārieni. 8) Pārmaiņas pēc, kad ierasts no glāstiem pāriet uz dzimumaktu, var rīkoties pretēji, mainot secību, piemēram, no dzimumakta vai orālā seksa pievēršoties tikai skūpstiem vai mīlas pilniem apskāvieniem un glāstiem. Avots: http://sekss2.lv

Vasara, kur Tu joņo? Ābeļziedi, jasmīnu un ceriņu kupenas, tad liepas -viss jau bijis, paskrējis un pat piemirsts. Bet gribas vēl. Un atkal. Peldējos lietū -jūrā, īstā Liepājas jūrmalā. Skatījos, kā lietus lāses ietriecas un saviļņo bezgalīgo ūdens klajumu. Pirmo reizi šovasar peldēju. Skaists mirklis -skriet un bezspēkā ļauties viļņiem, lai tevi apņem. Un tā veidojas "vasaras mirkļu vācelīte" -ar šo peldi, ar saulrietiem, pastaigām, griezes dziesmu (diez vai par dziesmu to nosauksi) pļavā, upeņu ēšanu mēnesgaismā, Kalnciema ielas koncertvakari ar I.Ulmani un īstu dubultvaravīksni debesīs, plānās pankūkas ar svaigām zemenēm un aukstu pienu, un vēl, un vēl. Es tevi pazaudēju, un katru reizi atrodu no jauna… Jūtu, ka manī mostas mātišķā mīlestība, tādos lielākos apmēros kā iepriekš. Zinu, dabiski. Vēl jau gribas izdzīvoties, iztrakoties un iepazīt sevi. Ir mirkļi, kad Viņš kļūst tik samīļojams, kā mazs puika, tad arī saku: "Eh, puika mans lielais". Un pati brīnos, kas nu tās par emocijām un nezināmām alkām. Pa šo gadu, uh, kā esmu augusi…dzīvesgudrāka, vai? Izkopju gaumi, it visur- sevis izzināšana. Sāpīgs process, nemelot sev. Tikko noformulēju vēl vienu atklātu domu sev. Bez glaimiem un sarkšanas. Lasu, un pati nesaprotu, kur tajā visā pamatdoma. Haoss…kurā mēs patiesībā tik labi orientējamies.