Kā bērns arī es zīlēju ar margrietiņas lapiņām – mīl, nemīl, mīl, nemīl… Bet paaugoties man drīz vien kļuva skaidrs, ka nākotni zināt nevēlos un ka maģija mani nevilina. Pēdējā laikā ik uz soļa redzu apstiprinājumu savai pārliecībai.

Kāda paziņa man nesen sašutusi stāstīja, ka viņas pusaudzei meitai skaudīgie konkurenti uzlikuši lāstu – viņa tieši pirms atbildīgām vieglatlētikas sacensībām salauzusi roku. Klausījos un nespēju noticēt, ka šī sieviete atsakās pieņemt daudz vienkāršāko izskaidrojumu – to, ka bērnam varbūt ir pārslodze un ka trauma ir SOS signāls tam, ka ir jāapstājas.

Latvieši ir māņticīga tauta un savās ķibelēs labāk vainos kaimiņienes ļauno aci, nekā reizi par visām reizēm ieklausīsies sevī. Diemžēl netrūkst arī šarlatānu, kuri metas šo īpašību izmantot. Viņi sauc sevi dažādos vārdos – par gaišreģiem, dziedniekiem, ekstrasensiem, un neliedz savus pakalpojumus ne izmisušiem mīlētājiem, ne nopietniem slimniekiem.

Es ticu dziednieku psihologa spējām pārliecināt cilvēku noticēt sev un izveseļoties, un lai slavēti tie, kas aprobežojas ar šo savu varēšanu. Diemžēl daudzi "brīnumdari" paši jau sen slimo vai nu ar mantrausības vai lepnības grēku (vai – vēl ļaunāk – ar abiem) un tīksminās par savām spējām manipulēt ar cilvēkiem.

Protams, es nenosodu tos, kuri izmisumā meklē palīdzību pie dziedniekiem un ekstrasensiem, ja tas ir pēdējais cerību salmiņš. Tikai, dzirdot nostāstus par vēl vairāk izpostītām dzīvēm, gribas kliegt un sadot tādiem "labdariem" pa purnu. Nu, kā lai citādi vērtē tāda cilvēka rīcību, kurš savā uzpūtībā uzdrošinās apgalvot, ka var palīdzēt atrast pazudušu bērnu? Un tad jau tā izmisušajiem tuviniekiem ceļ priekšā versijas: "Ir dzīvs, bet šausmīgi mokās." Vai arī: "Ir aizvests uz ārzemēm un dzīvo pie labiem cilvēkiem." Bet pēc pāris dienām policija atrod bērna līķi…

Kāda portāla aptaujas rezultāti liecina, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju tic gaišreģu spējām atrast pazudušus cilvēkus. Vai esat dzirdējušas kaut vienu gadījumu, kad tas tiešām būtu noticis?

Dažnedažādas produktu un pakalpojumu reklāmas jau sen ir kļuvušas par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Reklāmas ir it visur. Es personīgi esmu pieradusi tās ignorēt. Dažreiz TV ir tik garas reklāmas pauzes, ka pilnīgi var aizmirst, kādu filmu vai raidījumu tu esi skatījies. Tomēr vienu reklāmu es nespēju ignorēt.

Jūs jau droši vien arī esat redzējuši būvniecības firmas Nelss reklāmas, kur lepni tiek paziņots, piemēram, ka ”Tomātu mums nav!” Un tajā pašā laikā tomāts ar naglu tiek pienaglots pie galda. Vai ar urbi tiek urbts siera gabalā. Negribu izklausīties pēc vecas tantes, kurai patīk moralizēt, tomēr es uzskatu, ka tas ir neētiski.

Izpratne par to, ko drīkst darīt (ko ir ētiski darīt) un ko nedrīkst (pārkāpj ētikas normas) tiek iemācīta jau bērnībā. Piemēram, ar ēdienu spēlēties nevar. Ja negribi, tad neēd, nevis pienaglo sviestmaizi pie galda. Vai aplej ar sarkanu krāsu kotleti, kas negaršo. Jo varbūt kāds tieši šajā pašā mirklī sapņo par svaigu tomātu salātiem vai gardu siermaizi, bet nevar atļauties to nopirkt.

Firmas pārstāvji noteikti ir samaksājuši kaudzi naudas par šo reklāmas kampaņu. Bet mani tas nevis mudina iepirkties Nelss veikalos, bet gan nekad nerādīties tiem pat tuvumā. Nu vismaz tuvākajā laikā ne.

Lasu kultūrģeogrāfa Edmunda Valdemāra Bunkšes grāmatu "Īntīmā bezgalība", sajūsminos par citātiem, kuros atpazīstu sevi, un rodu teorētisku pamatojumu tam, kāpēc mani lauki man šķiet skaistākā vieta pasaulē.

Lūk, viens no grāmatas citātiem: "Mani bezgala valdzināja dziļā aka pagalma vidū; to ietvēra zems baļķu četrstūris. Pirmajā rītā vecmāmiņa man piekodināja tikai neiet ne tuvumā, jo:..tā ir vieta, kur mājo velns. Tu tikai paskaties uz lielajām piena kannām, kuras izvelkam no akas, lai vestu uz steķiem pie šosejas! Paskaties, kāds tām dibens! Re, velns tās saspārdījis ar saviem nagiem! – Cik bieži es prātoju par to velnu! Es nedroši pielavījos akai tik tuvu, lai varētu palūkoties lejup melnajā ūdenī, pa pusei cerēdams, ka velns uz mirkli iznirs, tomēr tai pašā laikā baidīdamies no tā."

Man, atšķirībā no grāmatas autora, lauku akā dzīvoja Ūdens māte, nevis velns. Un viņai ļoti "garšoja" bērni. Akā dzīvojošā Ūdens māte bija tik iespaidīgs tēls, ka to saistīju arī ar tuvējo ezeriņu. Pat tad, kad jau pusaudžu gados peldēju ezeram pāri, lai otrā krastā ēstu pērnā gada dzērvenes, laižot kājas ūdenī, uzmanīju, lai tām nepieķeras Ūdens māte. Starp citu, viena tieši šajā ezerā vēl joprojām nemīlu peldēties.

Bez atgādinājuma par Ūdens māti, kultūrģeogrāfs ar šo citātu raksturoja veidu, kā veidojas mūsu izpratne par skaistu ainavu. Izrādās, tam ir milzīga saistība ar sajūtām. Pats Bunkše to dēvē par "sajūtu ainavu". Visbiežāk tieši tāda ainava, kādā bērnībā piedzīvojam aizraujošākos un jaukākos mirkļus, mums vēlāk saistās ar sakārtotību un skaistumu. Re, tieši tāpēc man neviens neiegalvos, ka jaunbūve svešā vietā ir skaistāka par nu jau sačokurojušos guļbūvi vecvecāku īpašumā. Tajā vienkārši nav atmiņu par bunkuru mežā un manu kurkuļu audzētavu.

Līdz MD nodošanai man ir palikušas 240 stundas. Mani nekas cits neinteresē, un vienīgais, kam es vakar pirms gulētiešanas uzmetu aci, ir Eirovīzija.

Man ir, ko teikt par Latvijas Eirovīzijas dziesmu. Es zinu, ka daudziem patīk, bet man nē. Tajā, ka 6 nobrieduši vīrieši uz skatuves moka vienu dziesmu par mīlestību pret vienu meiteni, ir kaut kas… bērnišķīgs. Es saprotu, ja puišeļi nevar saņemties vienatnē vai divatā uzkāpt uz skatuves un uzraut Eiropai dziesmu par mīļoto meiteni, bet sešatā… izdziedāt mīlestību pret sweet girlish smile, that makes my heart tremble [..] and this night will be love between us [..], and the perfume of your skin invites me… Es gribētu redzēt to meiteni, kura atbildētu šādam mīlētāju kolektīvam. "This night for ever will be…" Iedomājoties tādu nakti ar sekstetu, es laistos.

Es vēl saprastu, ja viņi ar vārdiem vai melodiju spēlētos, ja starp viņiem norisinātos simboliska cīņa vai viņi papildinātu viens otru. Ja tur būtu ievads, kulminācija un nobeigums, bet vairāk izskatās tā, ka viens nevar saņemties meitenei atzīties mīlestībā, tāpēc čomi sanāk palīgā, tā sacīt, kopā drošāk. Tā pat nav dziedāšana zem loga, jo arī tur ir kāds viens, kurš ir galvenais dziedātājs, pārējie ir pavadošie. Tas ir koris par mīlestību nezinkam.

Vēl viens variants – mārketinga triks, lai iepatiktos katrai gaumei. Jau no melodijas skaidrs, ka džeki vītero par mīlestību, un, ja nesaproti itāļu valodu, vienai liksies, ka viņai kaut ko skaistu dzied tipisks smukulītis. Otrai – omulīgs un apaļīgs. Trešajai – tievs un garš, ar auskaru, utt. Un beigu akordi tik skaisti, ka, pat nezinot, par ko viņi dzied, varētu aizlidot viņiem līdzi… 🙂 Ko tur liegties – Latvijas finālā daudzie balsotāji aizlidoja arī.

No pusfinālistēm es turu īkšķi par Ungāriju. Unsubstantial Blues. Viņu pametis džeks, un viņai vairs nav, ko zaudēt. Izņemot šo gaistošo, nenozīmīgo blūzu. Sieviete, kas, lai pateiktu džekam savu sakāmo, nesaaicina draudzenes un tad tā draudzīgi, pulciņā, iet pie viņa. Man patīk tāda drosme un atbildības uzņemšanās. Par to es arī balsošu.

Protams, ka tas, par ko es runāju, ir zemteksti, bet tomēr ļoti ļoti svarīgi.

Lai cik ļoti es priecājos, ka mani radinieki lieliski saprotas ar manu puisi, pēdējā laikā man sāk šķist, ka tie viņu mēģina privatizēt. Jūtu, cik viņam grūti atteikt, kad viņi kaut ko lūdz, bet es nevajadzīgi stresoju, cenšoties pasargāt viņu no radu uzmācības.

Svētdienu speciāli rezervējām labiem darbiem, lai palīdzētu manai mammai dārzā. Pasākums bija visnotaļ jautrs, jo uzdevums bija tuvākajā apkaimē sameklēt saimniecību, kurā vēl būtu aizķērušies kūtsmēsli. Man kā pilsētniecei tas, protams, bija atklājums, ka mūsdienās Ikšķilē sūdus pat ar uguni nesameklēsi. Bet mamma ir reāliste, tāpēc īpaši lielas cerības uz mūsu ekspedīciju nelika. Tomēr mēs gan saimniecību atradām, gan mana drauga jauno mašīnu iesvētījām, piekraujot pilnu bagāžnieku ar kūtsmēsliem. Tā nu mammas acīs viņš pēc šīs neiespējamās misijas kļuva bezmaz par Supermenu.

Vakarā pēc svētīgi padarīta darba abi bijām labā omā, kad piezvanīja krustmāte un veikli noorganizēja, lai mans draugs mūs ar mammu nākamajā dienā aiztransportē pie viņas „uz vārdadienas rasolu”. Nekādi iebildumi netika uzklausīti, un arguments, ka draugam šonedēļ darbā svarīgs projekts, nebija arguments. Mani krustvecāki vēl uzmeta lūpu, ka viņš nepaliek uz vakariņām, bet gan pa galvu pa kaklu skrien atpakaļ uz darbu. Jau tad bišķi sadusmojos uz muterītēm, kuras īsti neķer lauku un kaut kā neadekvāti uzvedas.

Bet nākamajā dienā es uzsprāgu pavisam, kad mammai savajadzējās atvest kaut kādus būvmateriālus virtuves remontam (labi zinot, ka mans auto ir servisā) – ar mājienu, ka mans draugs varētu izpalīdzēt. Pēdējo dienu ģimenes kaprīžu kontekstā tas mani pagalam aizkaitināja. Iedod tik radiniekiem mazo pirkstiņu, – no rokas vari atvadīties. Viņu acīs mans draugs nu ir Supermens, kurš atbrauks, aizvedīs, visu izdarīs un vēl pie viena jautri un saviesīgi papļāpās.

Kad biju izbļaustījusies, nomierinājos un padomāju, ka katram taču ir tiesības uz savu subjektīvo realitāti. Kāpēc es uzskatu, ka drauga darbs ir svarīgāks par krustmātes rasolu? Pieņemsim, ka viņam šobrīd dzīve griežas ap vienu šausmīgi nozīmīgu Eiropas līmeņa projektu. Taču arī manai mammai viņas remonts virtuvē šobrīd ir svarīgākā lieta pasaulē! Un patiesībā man nav nekāda iemesla dusmoties, ja kāds no viņiem lūdz palīdzību. Galu galā – katram pašam ir arī jāmācās teikt „nē”.

Nu jau kādu laiku es dzīvoju kopā ne tikai ar savu draugu, bet arī ar viņa kaķi. Lielu, rudu, skaistu un ļoti emocionālu dzīvnieku. No sākuma viņš bija ļoti greizsirdīgs, pa nakti gulēja mums pa vidu un ik pa laikam ar nagiem it kā netīšām ieskrāpēja man mugurā. Viņam vēl joprojām ļoti patīk mani kaitināt, piemēram, piecos no rīta skaļi graužot palmu lapas un gaidot, kāda būs mana reakcija (un viņš ļoti labi zina, kāda!).

Bet vienā jautājumā kaķis ir stingrs un nepielūdzams kā ceļu policijas inspektors. Mēs nevaram ”publiski” (tas ir viņam redzot) ar draugu samīļot viens otru un mīlināties. Jo tad uzreiz ir klāt kaķis-inspektors, kurš sēž mums blakus un ar pārmetoši stingru skatienu vēro, ko mēs darām. Nu, vēl trakāk nekā vecmāmiņa vai krustmāte no laukiem! Lai pasāktu ko vairāk, ir jārīkojas zibenīgi – jāiemāna kaķis virtuvē un stingri jāaizver durvis…

Reiz ar draudzenēm runājām par šo delikāto jautājumu. Vienai draudzenei mājās ir suns, kurš arī izrāda aktīvu interesi par pieaugušo ”rotaļām”. Ar suņa iespundēšanu neejot tik viegli, jo viņš parasti visai aktīvi izrāda savu neapmierinātību – rej, smilkst, skrāpējas ar nagiem. Bet otrai draudzenei mājās ir kaķis un viņa jau ir pieradusi, ka dzīvnieks ar interesi vēro notiekošo, piemēram, sēžot uz skapjaugšas vai palodzes.

P.s. Kāda ir jūsu pieredze šajā jautājumā?

Brīvdienās vēl bez laiskošanās šupuļtīklā un puķu dobju ravēšanas paspēju izpētīt TV kanālu piedāvājumus. Un tad nu sadusmojos ne pa jokam. Par mahinācijām, kas tur tiek veiktas.

Tā kā tikai nesen sev atklāju krievu humora šovu Greizie spoguļi un man tas tiešām patīk, tad vairāk uzmanības pievērsu Krievijas telekanāliem. Patiesībā Viasat piedāvājums jau gandrīz no tiem vien arī sastāv. Cenšoties desmitos kanālu atrast savu iecienīto humora šovu, nonācu pie secinājuma, ka Krievijas televīziju saturs balstās uz trim "vaļiem":

1)humora šoviem,

2)dokumentālām un mākslas filmām par karu

un

3)plastikas ķirurgu uzlaboto popzvaigžņu koncertiem (ar Filipu Kirkorovu priekšgalā).

Viss, kas nepieciešams, lai gan savas valsts iedzīvotājiem, gan kaimiņiem uzburtu ainu, ka Krievija zeļ un plaukst. Dzīvo mūžīgā līksmē un priekos. It kā ir sasniegumi karā, spoži tērpi un sapucēti cilvēki uz skatuves, kā arī māka pasmieties par sevi. Taču, manuprāt, tas viss sevī slēpj ko dziļāku.

Iedomājies, vai cilvēkam Krievijas laukos, kuram alga ir niecīga vai darba vispār nav, skatoties šādu mākslīgi radīto pasauli, pat citu realitāti, radīsies jautājumi par to, kāpēc viņa bērniem nav ko ēst vai ciematā valda alkoholisms? Nē, jo, smejoties par humora šovu jokiem, birdinot asaras pie filmām par 2. pasaules karu un dziedot līdzi Filipam, viņš aizmirst, kādā ellē reāli dzīvo. Ekrāns taču rāda spožu un varenu pasauli, kurai it kā pieder arī viņš. Propaganda – vienā vārdā sakot.

Es vakar spēlēju kokli. Vispār jau tas nebūtu nekas īpašs, ja tas nenotiktu pirmo reizi pēc 15 gadiem. Biju apsolījusi draudzenes kāzās kocerta Daudz laimes! ietvaros nospēlēt divas dziesmiņas; tā kā notikums tuvojas, bija jāiet uzskaņot kokle un jāatceras notis.

Pirmā sajūta: es neko neatceros, viss pinās un tinās, un vispār pirksti par garu izauguši. Tā kā kokle man arī nav nekāda jaunā un viena stīga trūkst, nācās arī dziesmas pārrakstīt citā harmonijā. Tā nu es sēdēju un skaitīju 5 notis uz augšu un 5 uz leju un kavējos atmiņās par skolas laiku un pagrabu, kurā notika kokles stundas.

Man tur vienmēr bija mazliet bail iet, jo kāpnes bija tumšas. Tāpēc es skrēju, un palēnināju soli tikai pie pašām kokles klases durvīm. Tur mani gaidīja skolotāja Kauliņa, mēs sēdāmies pie kādas no koklēm un es atspēlēju uzdoto. Pēc kāda pusgada man atļāva koklētāju ansamblī spēlēt basu. Tā ir pati vienkāršākā partija, kurā parasti jāspēlē nevis akordi, bet jārausta stīgas pa vienai. Es tāpat nekad nebiju pārliecināta, vai rauju pareizo stīgu, tāpēc jo sevišķi koncertos centos raut pēc iespējas klusāk. Ja nu gadījumā kļūdos, tad lai neviens nedzird. Rezultātā manu partiju nevarēja dzirdēt. Kad Kauliņa teica: "Elīn, nu taču spēcīgāk spēlē!" es kā vien mācēdama, ar visu ķermeni rādīju, ka spēleju skaļi, bet ar rokām vienalga centos spēlēt tā, lai neviens nedzird. Interesanti, ko par to domāja Kauliņa…?

Tikpat klusi arī vakar es sāku spēlēt. Pirmais akords, protams, nesanāca. Bet līdzko man izdevās nospēlēt kaut ko melodijai līdzīgu, tā man bija… baigā laimes sajūta. Zini, lai cik dīvaini tas neliktos, bet pirkstiem ir atmiņa. Viņi atceras pozīcijas. Arī acīm ir atmiņa, un tā uzreiz nostrādā pie nošu lasīšanas. Kaut kāda fantastika. Kādu pusstundu es ņēmos ap to kokli – pavisam aizmirsos un aizrāvos. Man palikušas divas nedēļas. Gribas, lai ir tā skaisti. Gribas, lai skan. Gribas, lai mana pārlieciba šoreiz būtu tik liela, ka es varbūt uzdrošināšos spēlēt skaļi. Galu galā, spēlēšu viena pati, un nevis basu, bet visu melodiju.

Brīvajās dienās pieķēros izrevidēt studiju laiku papīrus ar sākotnēji nepielūdzamu apņēmību: visu lieko metīšu ārā. Man jau vajadzēja nojaust, ka šis pasākums ievilksies uz nedēļu, jo katrai aprakstītajai papīra lapai jāiztur pārbaude, vai tā ir vai nav cienīga ieiet manā nākotnē.

Ar drēbju skapja revīziju ir daudz vieglāk, jo tur man ir savi aprēķini. Ja kādu drēbi neesmu vilkusi gadu, tātad – ārā. Bet kā lai novērtē trīs studiju periodos sakrāto? Trīs stāvgrūdām pilnus plauktus ar mapēm, kastēm, kopētām grāmatām un sīkā rokrakstā sadrukātiem lekciju pierakstiem? Atstāt visu nākamajām paaudzēm? Diez vai, ņemot vērā, ka mūsu bērni, visticamāk, dzīvos pavisam citā izglītības sistēmā un negribēs meklēt informāciju putekļainu papīru kaudzēs. Nodot visu makulatūrā ar domu – kas jau ir galvā, tas ir? Šausmīgi žēl! Iedomājoties par smago darbu, kas ieguldīts…

Atcerējos amerikāņu eksperimentālā kino režisoru Alanu Berlīneru, kura filmas nebūtu iespējamas bez rūpīgi attīstītas arhivēšanas mānijas. Tās ir kā milzu mozaīkas, kas sastāv no viņa paša dzīves un visas planētas vēstures fragmentiņiem (mākslinieka apsēstību lieliski ilustrē viņa mājas lapa www.alanberliner.com). Lieki teikt, ka viņa ģimene nav sajūsmā par visām tām lietām un informāciju, ko viņš savelk mājās. Berlīners krāj visu – sākot no avīžu izgriezumiem un nepazīstamu cilvēku fotogrāfijām, beidzot ar akmeņiem un… skaņām (!), un tas viss ir sakārtots viņam vien saprotamā sistēmā. Arī es uz mirkli aizsapņojos par tādu skapi visas sienas garumā, kur mazās, sistemātiskās atvilktnītēs būtu savietota visa mana dzīve. Brrr… un noskurinājos.

Es gan esmu sentimentāla, bet ne perfekcioniste. Tāpēc izvēlējos ļoti emocionālu pieeju. Bertolds Brehts man riebās, tāpēc visu milzīgo mapi bez žēlastības noliku makulatūras kaudzē; ekspresionisma periods un ievads filmu analīzē, rūpīgi pārcilāts, atrada vietu atpakaļ plauktā. Un tādā garā. Atmetu principu „gan jau kādreiz var noderēt” un atstāju vien to, kas sirdij tuvs. Man joprojām ir pilns plaukts ar lekciju pierakstiem, taču tā vismaz ir vairs tikai viena trešdaļa no tā, kas bija. Kas zina, varbūt kādu dienu veikšu vēl stingrāku revīziju.

Pagājušajā piektdienā mēs – Cosmo radošā komanda desmit meiteņu sastāvā devāmies ceļojumā uz Nītauri. Tas patiešām bija viens no jaukākajiem šī pavasara piedzīvojumiem! Ar sauli, pozitīvām emocijām un prieku. Un vēlreiz prieku!

Es pirmo reizi mūžā tā pa īsto braucu ar riteni. Līdz šim man bija tikai tāda kritienu un vēlreiz kritienu pieredze. Laikam jau man paveicās ar braucamrīku, jo brālis man aizdeva riteni – ”īstu raķeti”. Tas bija elektroritenis, ar kuru ir ļoti viegli braukt (kalns nav nekāds šķērslis!), bet to ir diezgan grūti novaldīt (jo šis ritenis ir trīs reizes smagāks par parasto). Nokritu tikai vienu reizi, kad mēģināju pirmo reizi apgriezties. Šis brauciens (12 km pa lauku ceļu) man bija īsta iekšēji uzvara!

Nākamajā dienā mums bija jāpiedalās orientēšanās sacensībās. Nekad mūžā neko tādu nebiju darījusi. Un vispār esmu īsta ”topogrāfiskā idiote”, pavisam mierīgi varu apmaldīties trīs priedēs vai ”pazaudēties” pašā pilsētas centrā. Sadalījāmies divās komandās. Ar orientēšanos viss bija o.k., jo maršruts bija ļoti viegls un karte ar kompasu atradās ”drošās” rokās. Viss bija atkarīgs no ātruma! Bet es jau uzreiz brīdināju savas komandas biedrenes, ka nevarēšu paskriet. Tomēr tad, kad jau bija redzama finiša taisne, es sāku skriet. Skrēju visiem pa priekšu, neapstājoties un pati brīnoties, ka spēju kaut ko tādu izdarīt. Mūsu komanda uzvarēja. Kaut gan tas nemaz nebija tik svarīgi, man pats svarīgākais bija tas, ka es spēju paskriet.

Šīs divas dienas paskrēja tik ātri kā viens elpas vilciens, bet atmiņas un pozitīvās emocijas vēl ilgi sildīs manu sirdi. Paldies visiem!

Nupat vairākas interneta lapas ziņoja, ka Viktorija Bekhema beidzot ar savu apģērbu ļāvusi noprast, ka viņas krūtis jau sen kā ir palielinātas ar silikona implantu palīdzību. Pagājušā nedēļā mēs ar redaktori Baibu par šo tematu karsti diskutējām.

Nē, nevis par to, vai esam par vai pret krūšu palielināšanu. Vienkārši, pārrunājot kārtējos jaunumus, kurus uzzinām no ārzemju preses, secinājām, ka daudzas sievietes, kas savas krūtis ir palielinājušas ar implantu palīdzību, pēc tam no visas sirds tās cenšas parādīt plašākai publikai. Protams, viens no izskaidrojumiem varētu būt mazvērtības kompleksi, kas pat ar ķirurga palīdzību netiek atrisināti, taču mums šai tendencei radās arī otrs izskaidrojums.

Iespējams, sievietes, kas palielinājušas savas krūtis ar implantu palīdzību, tās vairs neuztver kā daļu no sevis, bet gan kā visparastāko aksesuāru. Nu kā krelles vai brošu. Jo vismaz es – lai vai cik lielu izgriezumu kleitai izvēlētos, ikdienas tērpos pavisam atkailināties nevēlos. Man ieslēdzas tāds kā pašsaglabāšanās instinkts, kas neļauj pārkāpt robežas un liek sargāt savas krūtis. Savukārt man pazīstamām sievietēm, kurām krūšu formu ir palīdzējis uzlabot ķirurgs, drēbes ar katru dienu kļust aizvien caurredzamākas un caurredzamākas. Un krūšu atkailināšana viņām nozīmē tikpat daudz, cik man mini svārki. Šķiet, viņām tās vairs nav nekas īpašs un intīms. Vai pie vainas ir svešķermenis krūtīs?

Mani sajūsmināja Cosmo ekskursija, kas izrādījās aktīvākā, kas mums ir bijusi. Gan braucām ar riteņiem apskatīt strausu fermu, gan gājām naktī lāpu gājienā pa Vienkoču parku, gan izturējām orientēšanās sacensības, bet šoreiz gribu pastāstīt par vienu spēli, ko spēlējām. Tā bija viena no smieklīgākajām lietām, kas vispār notika brauciena laikā, un tieši tāpēc, ka tā tik laba, nolēmu par to pastāstīt.

Principā to var spēlēt jebkurā kompānijā. Katram spēlētājam ir jāierodas uz spēli ar 3 foršām, taču pašam saimniecībā nevajadzīgām lietām, vai tādām, kas vairs nepatīk, vai ko neizmanto. Tas var būt jebkas – sākot ar rotaslietām vai DVD, līdz pat Ulmaņlaika tējkannām, padomju galdautiem, tamburīnam, gaļas maļamai mašīnai, grāmatām – viss, kas vien ienāk pātā. Tikai noteikums tāds, ka to nedrīkst pirkt. Ir noteikti jāņem tas, kas jau mājās bijis.

Dāvana ir jāiesaiņo – taču tā, lai nevarētu pateikt, kas tur iekšā. Jaiesaiņo smuki un "iekārojami" – lai citiem iepakojums izraisītu interesi. Visas dāvanas tiek sakrautas kaudzītē, spelētāji sasēžas apkārt.

Viens sāk mest metamo kauliņu. Ja uzmet 1 vai 6, drīkst paņemt vienu dāvanu un nolikt sev priekšā. Tā pagaidām ir viņējā. Spēle notiek pa apli, līdz ir paņemtas visas dāvanas.

Pēc tam tiek uzņemts laiks, piemēram, 20 minūtes, un viss notiek tāpat, kā iepriekš, tikai tagad, ja uzmet 1 vai 6, var atņemt kādam to, ko tev ļoti gribas. Bet ir jārēķinās, ka arī tev pēc tam to var atņemt. Sākas īstā jautrība, jo dažas dāvanas kļūst patiesi populāras, un par tām notiek cīniņš. Kad 20 minūtes pagājušas, spēle apstājas. Un tagad sāk pēc kārtas izpakot dāvanas un skatīties, kas ir dabūts.

Tas ir patiesi smieklīgi, jo izrādās, ka dāvanas, par kurām notika vislelākie cīniņi, ir kaut kāda glīti iepakota kefīra sēne (ko iemet pienā, un 2 dienu laikā rodas kefīrs) vai vēl kaut kas tikpat smieklīgs. Un par kaut ko patiesi foršu un vērtīgu neviens tā arī nebija interesējies.

Tici man, adrenalīna spēlē netrūkst. 🙂

Šorīt biju uz kārtējo tenisa treniņu un uzzināju, ka ar 1. maiju atkal varēšu spēlēt iemīļotajos Mežaparka atklātajos kortos, nevis sakarsušās hallēs. Tas nozīmē tikai vienu – vasara ir jau degungalā un man atkal būs pa spēkam sportot divas reizes nedēļā!

Tieši pirms gada izlēmu pamēģināt tenisa spēli, jo man neiet pie sirds ne aerobika, ne joga, ne citas kolektīvas nodarbes, kur mazo telpu dēļ jāuzmanās, vai "neiekraušu" kādai treniņa biedrenei pa ausi. Sportošanas laikā manī ir pārāk daudz enerģijas, lai es spētu sevi ierobežot pāris kvadrātmetros. Turklāt ikdienā jau tā satieku tik daudz cilvēku, ka man vakaros bieži vien negribas piedalīties sporta klubu garderobju sarunās. Un es atradu izeju.

Tenisā es varu izskrieties tik, cik man tīk (pēc stundu ilga treniņa to nemaz vairs negribas :)), un, kamēr nepiedalos dubultspēlēs, nevienam arī nevaru uzskriet virsū. Turklāt man ļoti patīk cīnīties. Un tenisā es to vien daru. Sārtiem vaigiem un plandošiem svārciņiem. Patiesībā jau tie svārciņi pirmajos treniņos mani visvairāk interesēja. Šodien gan secināju, ka apbrīnojamā kārtā manā īpašumā ir tikai divi tenisam domāti svārki. Jau pēc pāris treniņiem svarīgāka šķita jaunu triku apgūšana, nevis vienkārši daiļa virpuļošana svārciņos.

Un vēl kas – sākumā mani biedēja šī sporta veida finansiālās izmaksas. Tomēr izrādījās, ka nav tik traki. Rudenī un ziemā sportošanu samazināju uz reizi nedēļā, jo slēgto telpu īre tiešām ir diezgan dārga. Nākamnedēļ gan atgriezīšos pie divām reizēm nedēļā, jo atklāto kortu īre izmaksā aptuveni tikpat, cik viens baseina apmeklējums vai aerobikas nodarbība. Un kur vēl var klausīties putnu dziedāšanā, ķert saules starus un … virpuļot baltos svārciņos?

Pēc tik trakas nedēļas kā šī Cosmo komanda liek punktu eksistenciālām pārdomām un beidzot dodas svinēt svētkus.

Žurnāla piecu gadu jubilejas numurs jau sen veikalos, bet mēs tikai tagad beidzot esam saņēmušās atzīmēt padarīto darbiņu, to kārtīgi nosvinot. Ko tur lai saka – labāk vēlu, nekā nekad. Citādi jau sāka likties, ka strādājam arvien vairāk, bet atpūsties – slinkums. Un darbs var ņemt ļaunā, ja to nenosvin. Tāpēc, lai nebūtu nekādas aizbildināšanās un ātras izklīšanas pa mājām, šoferītis mūs visas (kopā ar mūsu divriteņiem) šodien sakrāmēs autobusā un aizvedīs prom no galvaspilsētas. Uz vienu kārtīgu divdiennieku.

Es degu nepacietībā izlaist kādu līkumu ar riteņiem un vakaru pavadīt sarunās pie vīna glāzes. Man tas nozīmē beidzot nepalaist garām to acumirkļos mērāmo brīnumu, kad zied ķirši un plaukst lapas. Nemaz nerunājot par iespēju pa ilgiem laikiem kārtīgi parunāties ar kolēģiem. Tiekamies nākamnedēļ!

Te manī ir tik liela enerģija un spēks, ka bez vismazākās piepūles varu izdarīt neiedomājami daudz. Te atkal mani pārņem nežēlīgs nogurums un es ieslīgstu gluži vai letarģiskā miegā, kad ir grūti tikt galā pat ar visikdienišķākajām lietām. Šonedēļ man ir tāda dzejas nedēļa.

Pirmdiena.

Pirmo reizi piedalījos Jauno autoru seminārā, bet ne kā jaunais autors, bet gan jauno dzejnieku dzejas recenzente. Jutos kā īstā tiesas sēdē – trīs tiesneši (recenzenti) un viens apsūdzētais, arī pats sev advokāts (jaunais autors). Bijām diezgan bargi, bet, domāju, ka taisnīgi. Viens no jaunajiem dzejniekiem (kuram arī bija vistalantīgākie teksti) mums, recenzentiem, uzdāvināja dāvanas. Man tika baltas, nedaudz lietotas sieviešu slidas.

Trešdiena.

Rakstnieku savienībā notika Dzejas dienām veltīta sapulce. Prezentēju savu izauklēto projektu Ceļojums ar dzejniekiem (ekskursiju ar dzejas lasījumiem pa dažādām vietām Rīgā). Šogad ceļojums notiks Mežaparkā. Nevaru jau sagaidīt šo pasākumu, kas parasti gan dzejniekiem, gan citiem gājiena dalībniekiem dod daudz pozitīvu emociju un prieku.

Ceturtdiena.

Šodien jau trešo reizi man būs jāiejūtas dzejnieces Mirdzas Ķempes tēlā. Dubultos jātiekas (man kā Mirdzai Ķempei) ar Eriku Ādamsonu (kura tēlā iejutīsies kāds mans nezināms aktieris). Lasīsim viens otram mīlestības vēstules.

Ķempe reiz rakstījusi Ādamsonam: ”Nekad neesmu redzējusi tik garīgu ķermeni kā Tev. Tu esi viegls un gandrīz nesatverams, pat Tavas kaislības drīzāk šķiet smaržas.”

Skaisti.

P.s. Un tagad es ļoti gaidu rītdienu, kad pirmo reizi došos izbraukumā kopā ar Cosmo radošo komandu. Lai dzīvo piedzīvojumi!

Es vakar izlasīju Zanes ierakstu un noraudāju visu vakaru. Vispār es esmu tikusi pāri savu vecāku nāvei – tajā nozīmē, ka es varu dzīvot normālu dzīvi, nedomājot katru dienu par notikušo. Bet, dzirdot, ka kāda meitene zaudējusi mammu apmēram tajā pat vecumā, kad es, es gribot negribot aizklīstu atpakaļ tajā laikā.

Visvairāk pietrūkst fiziska pieskāriena mammai. Viņa bija nedaudz īsāka par mani, un es precīzi atceros, kur stāvēja viņas galva, kad mēs bijām apskāvušās. Es vēl aizvien mēdzu nostāties virtuvē, kur es skaidri atceros, ka mēs reiz bijām apskāvušās, un to atcerēties sīkās detaļās. Man ir svarīgi neaizmirst to sajūtu.

Un otra lieta, ko man svarīgi neaizmirst – viņas balsi. Ko un kā viņa teica, ienākot mājās ("Ku-kū, vai te kāds ir?"), kā viņa izrunāja "knipucītiņuminītiņimais pintiķipinītis" un ko nozīmēja "sisueizi". Tad, kad man jau galīgi kaut kas aizmirsies, tad es piezvanu māsai: "Klau, kas tas bija par vārdu, ko viņa teica tādso un tādos gadījumos?" Tad mēs abas cenšamies atcerēties. Man ir saglabājies tikai viens videoieraksts, kur redzami mamma un tētis kustībā un ar balsi – māsas kāzās. Tas man ir liels dārgums.

Zanei taisnība par tām iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Es pat domāju, ka neatkarīgi no vecuma bērns kļūst pieaudzis tajā brīdī, kad nomirst mamma. Un šo momentāno pieaugšanu es saistu ar to, ka tajā brīdī bērns pazaudē vienīgo cilvēku pasaulē, kurš sniedz beznosacījumu mīlestību. Kurš mīl tevi nevis par to, kāds tu esi, bet par to, ka tu vispār esi. Laikam tieši tam ir visgrūtāk tikt pāri.

24 stundu laikā uzzināju, ka vienai no manām draudzenēm ir pieteicies bērniņš, savukārt otrai mūžībā aizgāja mamma. Šķiet, viņi vēl paspēs satikties debesīs.

Lai arī esam māņticīga un sevī noslēgta tauta, kas par dzīvību un nāvi skaļi nerunā, man tomēr gribējās tev par to pastāstīt. Jo tieši vakar sapratu, ka mēs ar draudzenēm ieejam tajā dzīves posmā, kad kļūstam atbildīgas par nākamo paaudzi un atvadāmies no iepriekšējās. Dzīves ritums tautasdziesmās, taču, kad ar to sastopies aci pret aci…

Un vēl, kas man vismaz šobrīd sāp visvairāk – pirms pāris dienām izdomāju savu mammu aizvest ceļojumā uz Itāliju, lai n-tajās brīvdienās, kas tuvojas, mēs varētu palaiskoties kafejnīcās un parkos. Izpētījusi lidmašīnu biļešu cenas, atmetu tam ar roku. Neatdošu taču lielu daļu no saviem ietaupījumiem par trīs dienu ceļojumu! Tajā pašā laikā mana draudzene šobrīd atdotu visu, lai tikai vēl uz mirkli pabūtu kopā ar savu mammu.

Redzot, kā tagad sarūk attālumi starp pilsētām un robežas starp valstīm, es dažkārt iedomājos par laiku, kad ceļot bija daudz sarežģītāk, un situāciju savā dzīvē, kad mīlestība mani nostādīja izvēles priekšā: doties svešumā līdzi vīrietim, kuru esmu mīlējusi desmit gadus jau kopš sešpadsmit gadu vecuma, vai salauzt sirdi sev un viņam un ļaut, lai uzvar bailes.

Riskēt toreiz biju gatava ar visu… ja vien… Ja vien toreiz kāds būtu paņēmis mani aiz rociņas un apsolījis: viss būs labi! Ja eņģeļi būtu ļāvuši man pa durvju šķirbiņu ieskatīties nākotnē, kurā mūsu mīlestība no jūsmīgu ilūziju kultivēšanas vēstulēs ir pārvērtusies par harmonisku un reālu kopdzīvi.

Bet vīrietis bija godīgs un teica: „Es nezinu, kā būs. Man nav ne jausmas, kā mēs dzīvosim. Bet es tevi mīlu.” Viņš neteica: „Nebaidies!” Viņš teica: „Man arī ir bail.” Toreiz mani šis „man arī ir bail” pārbiedēja līdz nāvei, jo tam pretī man bija jāatdod visa mana līdzšinējā dzīve, darbs, mājas un draugi.

Klusībā lūdzos, kaut viņš mani nolaupītu un aizvestu ar varu (lasi: ierastos pēc manis baltā zirgā), bet viņš – tieši otrādi – neko neuzspieda un pacietīgi gaidīja, kamēr es pati uzņemšos atbildību un pieņemšu lēmumu. Kaucot aiz sāpēm, es izlēmu. Pazaudēju šo cilvēku un daudzu gadu cerības. Ko es ieguvu? Visu to, kāda tagad ir mana dzīve, kāda esmu es. Un pārsteidzošo pieredzi, ka neko nenožēloju.

Dažus gadus vēlāk kāds gudrs cilvēks man pateica zīmīgus vārdus: „Nav nepareizu lēmumu. Ja reiz tu esi pieņēmusi lēmumu, tātad tas ir pareizs.”

3 iemesli, kuru dēļ mēs viņu varam gaidīt Latvijā: 1. interesi par Rīgas arhitektūru un kultūru izrāda apmēram 75 000 britu tūristu gadā. Tas taču nozīmē, ka viņiem te patīk. 2. Vecrīgā Viljams jutīsies kā mājās – angļu valoda skan daudz skaļāk nekā latviešu. 3. nevar būt, ka Viljams no britu tūristiem nav dzirdējis par to, cik Rīgā labi izklaidēties.

Es nevaru apgalvot, ka nebūtu ieinteresēta, lai Viljams atbrauc šurp. Iespējams, ka pirmo reizi viņam arī izdotos paslepus no paparaci atmukt un ietusēt ar draugiem. Bet, ņemot vērā to, ka latviešu priekšā ārzemnieki nepaliek vienaldzīgi nekad, kāpēc lai Viljams būtu izņēmums.

Viņš iemīlēs, piemēram, Ievu. Dažas reizes viņam varbūt arī izdosies ar Ievu satikties kaut kur slepeni, bet PĒC TAM! Latvija būs pasaules ziņu virsrakstu pirmajās rindās: "Princis Viljams jau pusgadu slepeni tiekas ar latvieti Ievu" un klāt Eiropas karte, lai visi zina, no kurienes Ieva cēlusies. Latvijai nekādi PR rullīši vairs nebūs vajadzīgi.

Es domāju, ka latvietes jau sen pelnījušas ieprecēties kādā karaļnamā. Citādi visi tikai jūsmo – cik mēs smukas, labas un gudras, bet kādai taču ir jābūt pirmajai, kas nokļūst karaļnamā, vai ne?

Nesen redzēju ļaunu sapni. Visi vīrieši, kuriem ir bijusi vieta manā dzīvē, bija iespundēti trako namā, un man bija jāizdara izvēle, kuru vēlos glābt. Vienam no viņiem bija īpaši skumjas acis.

Zinu, zinu, Freidam par manu nakts piedzīvojumu būtu savs viedoklis, taču nākamajā rītā man par visu vairāk pasaulē gribējās uzzināt, vai ar puisi, kuram manā sapnī bija izmisuma pilnas acis un kuru pēdējo reizi satiku pirms diviem gadiem, nav noticis kas slikts. Taču es nevarēju saņemties viņam dot par sevi ziņu. Vienkārši mani mulsina attiecības, kādas mums ir izveidojušās pēc mūsu "oficiālās" šķiršanās. Tagad mēs esam pavirši paziņas. Un patiesībā ne ar viņu vien.

Tas arī ir mans "cepšanās" iemesls – man ir grūti saprast, ka pēc tuvas draudzības vīrietis un sieviete kļūst vien par kautrīgiem sveicinātājiem vai pat izvairās viens no otra. Kādu laiku mēs taču esam bijuši tuvākie cilvēki pasaulē! Visbiežāk es zinu gan viņa suņa, gan vecmāmiņas vārdu, taču, lai kā man gribētos uzzināt, kā viņiem iet, neatļaujos to pavaicāt. Cenšos savā sejā iezīmēt vienaldzības vaibstus, lai arī gar acīm paskrien spilgtākie notikumi, kurus esmu kopā ar viņu piedzīvojusi. Iespējams, kāds teiktu, ka nespēju pagātni atstāt pagātnei, taču man ir neizsakāmi grūti cilvēku, kurš man ir bijis ļoti svarīgs, iekļaut "čau, čau" paziņu lokā.

Starp citu, pāris dienas pēc tam, kad redzēju ļauno sapni, uzzināju, kā klājas puisim, par kuru domāju. Par viņu izlasīju rakstu avīzē. Mistika.