Lai gan neesmu nekāds ziemas fans – labāk dzīvotu mūžīgajā vasarā, tomēr nu arī man sāk gribēties sniegu. Ārā tik draņķīgs laiks. Visu dienu liekas, ka ir kaut kāda krēslas stunda – pilnīgi neizturami. Nav ne saules, ne sniega. Un tad vēl tie cilvēki, kas staigā drūmām sejām un domām. Labi, saprotu, ka šobrīd dzīve nepavisam nav rožu dārzs, bet nu pasmaidīt taču varētu. Pilnīgi liekas, ka kaut kāds izmisums – tomēr ceru, ka vismaz Ziemassvētku laiks to visu mainīs. Kaut vai uz pāris dienām…

Labs rīts pirmdienā… Svētdienas vakarā man uzmācās domas par to, cik gan mēs patiesībā maz zinām par cilvēkiem, ar kuriem esam kopā… un tajā pat laikā ir cilvēki, kuri mums šķiet tik tuvi, lai gan mēs par viņiem nezinām tikpat kā neko! Jau labu laiku mokos ar savu divējādo pasauli, ar salīdzināšanu, ar domāšanu… vienu brīdi tam bija tik maz laika.. arī tagad nav, bet šīs domas uznāk un tur neko nevar izdarīt! Un tad grozies no vieniem sāniem uz otriem un pārdzīvo par to, par ko varbūt nemaz nebūtu jāpārdzīvo… Un nevari aizmigt, bet kad tomēr izdodas, tad no rīta secini, ka tas ir bijis ļoti vēlu, nevari pamosties un galva tāda dulla.. un tad atkal uznāk tās domas par to pašu, kā dēļ vakarā nevari aizmigt… Tāpēc vēršos pie Tevis – dod padomu – kā nedomāt par muļķīgām lietām, nenodarboties ar lietu analīzi tur, kur tas nemaz nav vajadzīgs? Kā aizliegt sev domāt vēlu vakaros, pirms gulētiešanas, lai varētu aizmigt mierīgu sirdi un prātu un nenoslogot sevi ar muļķībām? Kā laist pāri galvai un neatcerēties vārdus, ko pasaka mīļš cilvēks un Tu saproti, ka viņš nesaka visu, ko domā tikai tāpēc, lai neaizvainotu Tevi… Kāpēc dienā, kad būtu jāsmaida, Tev nemaz to negribas darīt, bet Tu smaidi tikai tāpēc, lai citi domātu, ka viss ir kārtībā, lai gan īstenībā nemaz nav… Kā sakopot un atcerēties tikai pozitīvās lietas, bet negatīvo rakt zem akmeņiem? Un visbeidzot – ko darīt, kad saproti, ka apkārtējais negatīvisms beidz Tevi nost un Tu savu pozitīvismu vari pazaudēt kādā mirklī, ļaujot tam negatīvismam ienākt arī Tevī… Kā neļaut??? 07.12.2009.

tā nu sanācis,ka neapzinājos,ka attieci’bas aizņemt tik ļooti daudz laika,tapec nav sanacis ieraxtit nevienu rindiņu diezgan ilgu laiku. tad nu tā gajis man ir interesanti- pat ļoti… long story cut short- * vinsh man iedeva atslegas * iepazistinaju vinu ar darba biedriem ,jo vinsh bija mans + 1 draudzenes dz.dienaa * sastridejamies.ja ta to var nosaukt,lai gan laikam jau nevar,jo vinsh atdzinaas ka nekad pret nevienu neko tadu nav jutis (piebildishu vina pedejas attiecibas bija 2 gadus ilgas) * pavadita pasakaina diena pec pirmaa ”striida” * nakama reize kad gaju pie vinja,uzejot augsha atsledzot durvis- dzivoklis viss vienas svechu gaismaa- muusu dziesma, paskains balto rožu,balto liliju pušķis * picas vakars pie masica – japiebildt viņš cepa picas mums visiem * vakar mr veda mani uz pasakinu restoranu. taa nu cheeky vel joprojam bauda mirkļus ar savu mr. veseliba vel klibo,bet tikunta saglabaju pozitivismu un zinu ka buus labi. ceru,ka jums iet labi,meginashu palasit blogus,diskusijas lai saprastu kas tagad aktuaals 😀

Vai tas nav lieliski , atklāju vienu web lapu ( http://ienacunnoperc.eclub.lv ) , kur var iegādāties brendu lietas par tiešām pieņemamām cenām. Jā, zinu drošvien domāsiet , ka tas ir kaut kāds sūds , bet tā nav !!! Pati esmu iegādājusie un tiešām patīk. Vienkārši griēju ar Jums padalīties , un man ir vienalga, ko Jūs par mani sakat un domājat , zinu , ka citām meitenēm tas ari interesē , vnk te dažas ir uzkāpušas pārāk augstu savam degunam!!!

Kā jau vairums no mums arī es pabiju Londonā ,bet ne darba meklējumos ,bet gan uz kāzām un kristībām..bet tas nav tik būtiski. Vienmēr ir licies ,ka Londona ir savādāka.Patika man centrālā Londona ,skaistas celtnes, interesanti cilvēki.Un galvenais ļoti daudz iespēju ,ne tikai darba iespēju. Un padzīvojot tur mēnesi ,atgriežoties mājās nolēmu ,kad man ir jāpadalās ar citiem ,ar saviem iespaidiem un varbūt kādiem padomiem. 1.Nestrādā pie arābiem!! (Nopietni) 2.Nemelo nevienam par to no kurienes nāc ,jo poļus,lietuviešus un krievijas iedzīvotājus tur necieš! 3.Labākās darba iespējas ir Londonā ,neskatoties ka tur ir padārgi ,ir daudz lētu veikalu un salīdzinot ar viņu algām daudzām precēm ir smieklīga cena. 4.Es uzbarojos pa vienu mēnesi uz veseliem 10kg ,kaut gan esmu bijusi laba tūriste un esmu dienā nostaigājusi ap 5km…nerunājot par metro nobrauktajiem..! 5.Tas pats ”starbucks” un citie lielie tīkli piedāvā nesliktas algas ,(draugi strādā un ir ļoti apmierināti)nebāzies strādāt uz kādu fermu ,algas nav sliktas ,bet tu neizbaudīsi savu brīvo laiku. 6.Darbu meklē pati un netici nevienam ,viņiem ir oficiāla valsts iestāde,kura bezmaksas palīdzēs ,protams tur būs minimālā alga tad ,bet ja priekšniekam patiksi ,viņš nevilcinoties pacels algu un noslēgs individuālo līgumu ,bez valsts starpniecības. 7.Nedodies viena ,vai nu pie draugiem vai ar draugiem ,maksā viņiem kā kurā darbā un parasti 1 reizi 2 nedēļās. 8.Ir viena ļoti populāra sludinājumu adrese : www.gumtree.com Vienīgi man nepatika tās vienādās mājas daudzviet un pārāk liela cilvēku uzmanība,tur pieklājības līmenis ir pazems starpcitu,viņi ēd plovu metro,krāsojās utc. Īsti angļi nedzīvo Londonā ,viņiem nepatīk tās iebraucēju burzmas. Gadījumā ,ja rodas jautājumi ,atbildēšu.! Veiksmi.

Prieks mijas ar dīvainām izjūtām! Prieks par to, ka atkal viņu satikšu.. pavisam drīz! Es taču to tik ilgi gaidīju! Simtām reižu izdomājos domās – vai viņš grib mani satikt vai nē, vai man to vajag, vai nē, kā būtu labāk, utt. Gribas atkal viņu redzēt, to smaidu un acis.. Gribas viņam pieskarties.. citādi, kaut arī esam jau tikušies, viņš man tāda nereāla parādība šķiet, mazliet mistiska… sajust viņa ādas siltumu… ir sajūta, ka no pieskāriena viņam caur manu ādu izstrāvos kaut kas kā tāda elektrība… Gribu pārbaudīt… 🙂 Bet dīvainas izjūtas uznāk, kad iedomājos, ka man šis prieks ir jānoslēpj, jāpatur sevī un es nevaru nevienam, nevienam to izstāstīt… Pat ne izrādīt… un ir jādomā atrunas, lai dabūtu šo brīvo laiku sev, tikai sev, lai varētu darīt ko gribu… tikties ar viņu… bet atrunas – tie ir sava veida meli, noklusējums… tas man nepatīk… 🙁 🙁 Kāpēc šo tikšanās prieku ir jāaizēno šai dīvainajai sajūtai??? Ceru, ka tas pāries… Bet laikam jau tā ir tā saprāta balss, kas runā un saka – nedari to, kamēr sirds kliedz – nē, dari, jo Tev to vajag! Vai tiešām vajag??? :/ Kamēr atruna bija galvā, tā nešķita tik smaga, kā tā kļuva tajā brīdī, kad to skaļi pateicu… Vai tas pāries? Vai prieks beigās būs pārāks par šo sajūtu… Redzēsim… Varbūt tad te būs īstais laiks izvērtēt, ko es saņemu un ko zaudēju šī prieka dēļ.. Vai īslaicīgā prieka? Pie kā tas viss novedīs? Vai es vispār to gribu zināt? (t) 04.12.2009.

Nebiju nekad tā piedalījusies te konkursos un tagad slimojot izmēģināju, kā šeit ir! Itkā rādās, ka esmu laimējusi dāvankarti "Wax House& Ayurveda centre," tikai zvanīt gan neviens nav zvanījis. Ir kaut kāds laika posms, kurā viņi to izdara ? (t)

Labrīt, labdien, labvakar! 🙂 Laikam jau tāds ir liktenis, ka jāpiedzīvo vairāki atteikumi, pirms saņem apstiprinājumu.. Tas tā ir ne pirmo reizi! Saka, jo ilgāka gaidīšana, jo lielāks prieks no kārtotā! Bet kad gaidi par ilgu, vai nesanāk, ka vairs tā īsti negribas – pāriet visa gribēšana? Un kā noteikt – ir par ilgu vai vēl var paspēt? Vai ir kāda mēraukla tam? Droši vien jau nav! Tāpat, kā nevar izvērtēt – cik stipri tu mīli to otru cilvēku! Vai tas ir pieradums, rutīna? Vai tu mīli to cilvēku, vai to, ko viņš dara, vai varbūt to, kā viņš Tev liek justies? Un kad tu vairs nejūties tā, kā juties tad, kad teici – es esmu iemīlējusies, tad tu saki – viss, laikam es viņu vairs nemīlu! Bet varbūt cilvēku arī veido tas, ko viņš dara un kā liek justies citiem?! Vai arī otrādāk – tas, kā viņš rīkosies un kā viņš liks justies citiem cilvēkiem ir tieši pakārtots tam, kāds tas cilvēks ir pēc rakstura, dabas, utt. Vai tomēr cilvēks izvēlas dažādi izturēties pret dažādiem cilvēkiem un tieši tāpēc mēs viņu mīlam – ka tieši tā viņš izturas pret mums? Mēs mīlam šo izturēšanos, nevis cilvēku, mēs mīlam tās sajūtas, kas mums liek justies labi! Tāpat ar to gribēšanu – mēs gribam justies kādā noteiktā veidā, un, kad mēs to nesagaidām no viena cilvēka, tad bieži ir jāmeklē kāds, kurš mums liktu justies tā, kā mēs to vēlamies! Tāpēc cilvēki šķiras un saiet kopā! Svešas intereses, svešas vēlmes, svešas patikšanas un svešas sajūtas! Un tad saproti, ka patiesībā tu nemīli to cilvēku, nekad neesi mīlējusi… tu esi mīlējusi to sajūtu, kas kā putns uzspurdz debesīs un gozējas saulītē pats, ļaujot savam kažokam spīdēt, bet nenesot siltumu un spožumu Tev tur lejā… Man laikam tumsas šajā laikā ir pārāk daudz… Tad tumšas domas nāk galvā… :/ 03.12.2009.

Sveiciens pēcpusdienā! Man šodien dziļais besis nāk virsū! Tas lietus ir vienkārši nomācoši.. nu jau vairs nav normāli, ka līst visu dienu un pat nedomā mitēties… tad arī visādas drūmas domas nāk galvā! Lai gan viens otrs man ir aizliedzis domāt drūmas domas, bet ko es varu padarīt? Domām jau nevar pavēlēt, tās pašas atnāk un pašas projām iet.. un šādā laikā tās projām neiet! Jo domām tāpat kā mums, cilvēkiem, negribas mērcēties slapjumā… visur apkārt sarunas tik par un ap ziemassvētkiem, visiem visādi darba pasākumi, eglītes, salaveči… Bet man pietiktu ar vienu… 😀 😀 Tu jau zini, ar kuru.. protams, ar to, kuru nevar dabūt! Kāpēc cilvēkiem dzīvē ir tā – to, ko varētu dabūt, to īsti negribas, bet ko nevar dabūt, to gribas tā, ka pilnīgi asaras nāk virsū… Vai tā vienkārši ir tāpēc, ka nevari dabūt un tiklīdz dabū, tā vairs negribas? Bet ja gribas vairāk un vairāk, vēl un vēl?? Tad to sauc par lielummāniju??? 🙂 Un ja gribas to, ko nedrīkst? Tad kā to sauc? :-/ 02.12.2009.

ziemassvētki tādiem šausmīgi lieliem soļiem jau nāk šurpu, un mani pārņēma tādas kā dzīves pārdomas. es nonācu pie slēdziena, ka vēlos būt laba. muļķīgi varbūt, bet tā nu tas ir. es vēlos, lai no manas galvas pazūd tās skaudīgās, nievājošās un dusmu domas. bet visvairāk es vēlos, lai es spētu saprast savu omīti. viņai ir 80 gadu un paaudžu konflikts mūsu starpā ir vairāk kā milzīgs. viņai savs raksturs, man savs. viņai savas prioritātes, uzskati, man savi. mums ir tik maz kopīga. es zinu, ka viņa jūtas vientuļa un grib, lai es pēc iespējas biežāk esmu mājās. bet es vienkārši nevaru atteikties no savām ballītēm un saviem treniņiem, lai vienkārši būtu mājās un otrā istabā skatītos televizoru. pirms ziemassvētkiem es gribētu savest visu kārtībā. jo ziemassvētki ir ‘ģimenes’ svētki. bet parasti sanāk tā, ka tie ir mans tumšākais gada laiks. šķiet, pēdējie trīs ziemassvētki nav pagājuši bez asarām… mana ģimene ir mamma, ar kuru man pilnīgi pretēji ir labas attiecības, un omīte. neviena cita tāda tuva radinieka man nav.. un ir skumji, ja mēs nespējam savus ego apslāpēt… mamma ir tāda pati kā es, mēs abas vienkārši nespējam pieņem omes nostāju. visi tie viņas sīkumi ir tik… kaitinoši. es nezinu, vai no vecuma vai kā, bet viņa ir tik izklaidīga, vienmēr pēc viņas ēšanas virtuves galds ir vienās drupačās un slapjumos. viņa savam sunim atļauj gulēt uz galda. viņa vienmēr apčurā poda malu (piedodiet, es vēlos izkratīt sirdi tā pavisam) un nekad kārtīgi nenolaiž ūdeni. viņa viemēr kunkst, ka tērējam pārāk daudz elektrības un rauj ieslēgtu datoru ārā no kontakta. kad viņa mazgā grīdu, viņa neizgriež grīdaslupatu un tā viņas istaba pludo žūst 4 stundas. varbūt jūs, meitenes, varētu man ieteikt, par ko aprunāties ar omi, kā pieciest tos visus kaitinošos viņas sīkumus? kā gaiši nosvinēt ziemassvētus? kā..? kā kļūt labākai galu galā?

Sveika, dienas viducītī! 🙂 Tikko dzirdēju pa radio, ka no vakardienas uz šodienu redzētie sapņi ir jāatceras, jo tie mēdz būt viedi! Vai zini, ko es vakar redzēju sapnī? Ka es biju devusies uz kafejnīcu… No rīta tam nepievērsu ne mazāko uzmanību, jo tas nelikās nekas īpašs, bet izdzirdot radio teikto nolēmu palūkoties, ko tieši nozīmē redzēt sapnī kafejnīcu… – iepazīšanās ar pretējā dzimuma pārstāvi, viegls flirts, utt. 😀 😀 😀 Varētu padomāt, ka sapņi tiešām norāda uz to, kas ar mums notiek… Tu tici sapņiem??? 🙂 Vakar biju devusies uz kulta filmu Jauns mēness… Patiesībā filma bija tieši tāda, kādu esmu gaidījusi! Viegla, skaidri uztverama, bez īpašiem samudžinājumiem un sarežģījumiem, relaksējoša, nesteidzīga, utt… Protams, pēc filmas bija par ko padomāt, par attiecībām, par cilvēkiem, par draudzību… Bet ja godīgi, tad es nesaprotu, kāpēc visas meitenes tā fano par Edvardu un viņa „mīlestību” ar Bellu??? :-/ Man, ja godīgi, daudz, daudz labāk patika Džeikobs 😀 😀 un viņa attieksme pret Bellu! Kā viņš ienāca mājās pie Bellas, kad tur bija Alise un uz Bellas iebildumu, ka tā taču nav viņa teritorija atrūca – „I think I don’t care”… Lūk, tas ir vīrietis!!! Tāds, kurš darīs visu, lai būtu kopā ar savu sievieti, pat pārkāps nerakstītos cilts likumus… (l) Neesmu lasījusi grāmatas un nemaz negribu lasīt, lai gan datorā visas četras un arī piektā daļa ir man angļu valodā… Pagaidām negribu.. jo negribu vēl zināt, kā tas viss beigsies… ļaujot sev nedaudz pasapņot un pafantazēt, ko es rakstītu, ja būtu autore! 😉 Lai jums skaists šis vakars! Mēness gaismu sirdī un saldus sapņus bez nozīmēm… 😀 01.12.2009.

Čau, mīļā sirds! 🙂 Mani ir pārņēmis sniega un ziemas gaidīšanas drudzis! Nu cik var ilgi būt šis pelēkais un riebīgais laiks, kad apkārt ir dubļi un slapjums? Un tumšie mākoņi… vienu dienu pēc otras! Vai tiešām mūsu mīļās labās ziemas, kādas tās bija manā bērnībā, būs zudušas uz visiem laikiem??? Gribu sniegu! Tādu baltu un pūkainu, tādu, kas krīt lielām mirdzoši baltām pārslām! Tādu, ko var ķert uz degungala, tādu, kas pārklāj visu ar mīksto, mierīgo, balto un svinīgo pārklāju… tādu, kas vizuļo saulainā ziemas dienā, kas gurkst zem zābakiem, kad steidzies uz darbu, tādu, kas rada sastrēgumus un neizbraucamus ceļus, tādu, par kuru visu dienu runā cilvēki un par kuru ziņu portāli publicē jaunākos foto! Es gribu! Bet nevar jau dabūt visu, ko gribu, ne? 😀 😀 Šodien atkal ir smaidu diena, jo e-pastā rotājas viņa vēstule un top skaidrs – tikšanās būs! 🙂 Laikam jau taisnība tiem, kas saka, ka labs nāk ar gaidīšanu (kā man nepatīk šis teiciens! Bet vai vispār ir kāds, kuram tas patīk???)… Man atkal rodas vēlme lasīt viņa vēstules starp rindiņām, bet tad pārņem sajūta, ka nevajag – vīrieši taču visu mēdz rakstīt (teikt) tieši, bez zemtekstiem! Tie ir tikai mūsu, sieviešu izdomājumi, ka vīrietis ir gribējis pateikt ko tādu, ko nav pateicis, bet mēs izlasām un saprotam, ka ar šo un šo teikumu viņš tā ir domājis! 🙂 tāpēc lasu precīzus vārdus – „Tu tik ļoti gribi…” „nesaki divreiz un es kaut ko izdomāšu…” – uztveru tieši – ja es kaut ko ļoti gribēšu, tad atliek vienreiz pateikt un viņš izdomās, kā to dabūt gatavu! 🙂 Vai tas nozīmē, ka viņam ir simpātijas pret mani??? Ja nebūtu, laikam jau tā neteiktu… 😀 😀 😀 30.11.2009.

Kāda jēga teikt – gribu Tevi satikt… un pēc tam nedēļu klusēt…. Bet tā jau ar tiem vīriešiem ir! Un tā situācija jau arī nav tik vienkārša, lai piezvanītu un teiktu – tad nu tā – gribi mani redzēt vai nē? Bet ilgoties man arī ir apnicis! Kamēr esi darbā, brauc mājās, kaut ko dari, tikmēr ir miers, bet kad gadās brīži kā šis, kad ir vienkārši brīvs laiks, tad uznāk tādas ilgas… vienkārši viņu redzēt, runāt ar viņu, skatīties, kā viņš smejas… dzirdēt viņa smieklus, klausīties ko stāsta, skatīties uz acīm… It īpaši zinot, ka šis bija brīdis, kad tas varētu būt reāli, nevis tikai manās iedomās… :-/ :-/ Viss. Pietiks par VIŅU!!! Šodien sagatavoju adventes vainadziņu, ieliku vienu lielu baltu sveci, kuru dedzināšu katru dienu – kam man četras! 🙂 Un lampiņu trijstūrīti ieliku logā! Tad nu tā – gatavojos Ziemassvētkiem, – tūlīt jau pirmais decembris un cik tur vairs, būs Ziemassvētki! Un tad skaties – atkal gads riņķī! Laiks padomāt, ko šis gads ir devis un ko ņēmis.. jāmeklē līdzsvars.. tik daudz sliktā bijis… un tik daudz labā. Būs jāņem un jāsaraksta uz lapiņas, lai redzētu, vai sanāk līdzsvars vai nē! 😀 Un jāsāk domāt par to, ko dāvināt arī mīļajiem šajos svētkos.. It īpaši jau Viņam! Gribas pārsteigt! Interesanti, par ko viņš priecātos??? Negribas neko banālu.. bet gribas tādu, lai tas izvilinātu Viņā smaidu un liktu domāt par mani.. 😀 Būs jāpadomā… 26.11.2009.

Miljons gadus nekas nav rakstiits. Jau vairak neka 2 menesi aizvaditi sheit. Te joprojam silts, laigan jutas, ka nak ziema, ja pirms tam katru dienu temperatura bija 35-40 gradi, tad tagad labi, ja aiziet lidz 30 gradiem. Pa vakariem bez jacinas no majas vairs neiziesi. Bet lidz ar to, ka gaiss paliek vesaks, okeana udens liekas siltaks un var mierigi peldeties 🙂 Joprojam dzivojam sava vecaja dzivokliti, bet tiesi pirms ziemassvetkiem ievaksimies lielaka. Tusinu laiks beidzot pagajis, tagad uzsakta nopietnaa dziive 😀 Laigan, cik gan nopietna dzive te var but.. Pashi vietejie ir visnenopietnakie cilveki uz pasaules! Ja tavs prieksnieks ir spanis un tu kave darbu, tevi vel paslaves par to, ka tu vispar esi atnacis 😀 Pirms paris dienam bijam Dublina, ja gribat iepirkties jebkura laika, noperkat biletes uz turieni un pa taisno uz veikalu penneys. Neko vairak jums nevajadzes, ja gribat sapirkties leti 🙂 Planoju uz turieni aizlaist vel pec 10. decembra, sapirkties davanas uz ziemassvetkiem. Ar 10 eur uz cilveku pietiks lai piekrametu pilnu maisu ar lupatam. Ka piemers…nopirku kurpes nocenotas no 16 eur uz 1 eur 😀 Visadus kreklinus, jacinas par 1 eur, dzinsi par 3 eur. Taa neko sev 🙂 Joprojam nedaudz bail no vulkana, jo te ik pa bridim notiek visadi misekli ar dabas lietam..pirms apmeram 2 nedelam los gigantes(apmeram 20 km no manis) pludmale nobruka klints un apraka vairakus desmitus cilveku…Ziemlos ir pludi un apmeram reizi nedela udens limenis loti pacelas un ir tik lieli vilni, ka baywatch nelauj peldeties okeana. Cerams, ka taa nav ziime uz to, ka driiz buus izvirdums 😀 Nu tas tados lielos vilcienos ta ka butu viss laikam 🙂 Censos ik pa laikam pasekot lidzi tam, kas notiek latvija, bet laikam bezjedzigi, jo neko labu zinas nestasta 🙂 Cerams, ka jums vairak vai mazak viss ir normali, lai laba diena 🙂

Sievietes loma sabiedrībā un iespēja sevi realizēt katrā laikmetā un iekārtā bijusi ļoti dažāda. Bija laiks, kad sieviete tika uztverta tikai un vienīgi kā māte un bērnu aukle un ne mazākā mērā nebija domājams, ka sievietei būs teikšana un pat liela teikšana politikā un valsts dzīvē. Laikā, kad sabiedrībā valdīja izteikts patriarhāts, sievietes vieta tika ierādīta mājās pie bērniem un pavarda. Taču tagadējā pasaule brīžiem pat liek brīnīties – kur sievietes ņem tik daudz enerģijas, lai no rīta pabarotu un ikdienas gaitās pavadītu ģimeni, pa dienu aktīvi un radoši strādātu, bet vakarā vēl tikpat enerģiski iepirktos veikalā, lai pagatavotu vakariņas izsalkušajai ģimenei. Patiesībā pati sabiedrība nolikusi sievietes šādās pozīcijās – sievietei pastāvīgi ir jāpierāda, ka viņa nav sliktāka par vīrieti, lai veiksmīgi vadītu uzņēmumu, brauktu ar mašīnu, strādātu par prezidenti. Tas ir sava veida mūžīgais dzinējs – sievietei visu laiku kādam kaut kas ir jāpierāda. Un tas liek darīt vairāk arī tad, kad šķiet, ka vairs nav spēka. Vairs nevar saskaitīt, cik daudz Latvijas sieviešu brauc ar automašīnu.. Protams, ka tas bijis lielisks iemesls, lai pasaulē rastos un joprojām aktīvi darbotos dažādas feminisma kustības, sieviešu tiesību aizstāvēšanas organizācijas. Valstis spiestas rīkot dažādas kampaņas, lai pierādītu, ka sievietei nedrīkst maksāt mazāku algu par to pašu darbu tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Ne jau kampaņas un protesti mainīs sabiedrības viedokli, bet gan spēja katram un ikvienam mainīt domāšanu. Sievietei esot līdzvērtīgai biznesa partnerei, ir jāspēlē stiprā dzimuma loma. Būt stiprai un lēdijai – paradoksāli, bet nav neiespējami. Vai sievietes tiek dikriminētas? Kāpēc sievietes saka, ka ir vienlīdzīgas vīriešiem tomēr gadījumos, kad vīrietis izturas pret sievieti kā vienlīdzīgu pārmet, ka viņš nav pasniedzis roku kāpjot ārā no sabiedriskā transporta. Kur īr robeža starp līdztiesību un galantumu? Galu galā mūsdienu sievietēm ir tik daudz iespēju tomēr viņas cenšas vienalga pierādīt vīriešiem, ka tur viņiem līdz jeb kurā jomā. Arī alkohola lietošanā. Kaut gan tajā pašā laikā kad tiek pieņemtas vīriešu kompānijā kā pilnīgi līdztiesīgas pēkšņi sajutušas, ka pret viņām izturas kā pret savējo sāk činkstēt, ka viņās neredz sievieti. Un tad rodas jautājums kāda tad vispār ir sieviešu loma mūsdienu sabiedrībā? Dzemdēt bērnus un sēdēt mājās kā kārtīgām mājsaimniecēm vai arī tomēr būt blakus, atbalstīt un iet vienā solī ar vīriešiem? Vai būt klusām un mierīgām? Vai trakulīgi pārgalvīgām un azartiskām? Es uzskatu ka sievietei jābūt tādai kāda viņa pati vēlas. Ir sievietes, kurām varētu patikt sēdēt mājās un audzināt bērnus. Ir sievietes, kurām patīk karjera. Sievietes loma – būt sievietei!! Jekaterīna Hlopova BAT Sabiedrisko attecību studente

njaa Miiljuminj veelies palasiit? ;)~~ Nju tad uzraxtiishu Tev ko iipashu! 😉 Tuukstoshiem tumshi zili taurenji paceelaas spaarnos un tobriit es apjautu,ka esmu zaudeejusi Tevi… Sajuutu virpulji un izmisums… Dzelonjstieples paari manai maigajai dveeseliitei.. Aukstums un karstums-liesmas aptveera sirsninju un iegruuda mani bezdibenii…tobriid apjautu,cik svariigs tomeer biji man-Spiitniecei,Kakjenei,Mezjonei un tomeer…» vaajajai sievietiitei.. Es izdziivoshu-nezaales neizniixt! Un tam taapat reiz bija jaanotiek-balstoties uz to,ka miilestiiba ir tikai vienpuseeja… Da ko gan es zinu? Tanii briidii kaut kas saluuza manii,kaut kas nomira un kaut kas dzima no jauna-jaa- vareetu pienjemt,ka mana dziives bilde tobriid bija melnaa kraasaa.. tad es piegaaju pie mieriigaas juuras un meegjinaaju taalumaa saskatiit sauli-saule grima juuraa-kraasojot to oranzji dzeltenos un saartos tonjos… njaa.. Tu biji prom-tur taalees..-pazudi kopaa ar sauli… Par sauli es neskumu-taa riit atkal atnaax.. Turklaat iestaastiiju sev,ka Meeness man patiik labaak! 😉 Pasmaidi Meenestinj-ko atkal raadi savu druumo sejas izteixmi-man taa jau skumji- a tavas izvalbiitaas acis un valjaa atveertaa mute situaaciju nu nemaz neuzlabo! Gaidiiju zvaignes,bet atnaaca maakonji un atnesa sniegpaarslas.. jau ziema..-bet es veel biju iestreegusi vasaraa-kameer skatiijos tajaa virzienaa,kur Tu aizgaaji… tad es pienjeemu,ka katra sniegpaarsla ir kaa kriitosha zvaigzne un saaku veeleeties veeleeshanaas-tik daudzas veeleeshanas- krita uz zemes un paarklaaja to ar maigu,baltu segu un bilde atkal mainiijaas..

Labrīt, Dienasgrāmata! Mani pamazām sāk pārņemt skumjas… Vai tas ir pārāk darbīgās nedēļas iespaidā, jo pa nedēļu padarīto darbu apjoms jau sen ir sasniedzis nedēļas beigas, bet kalendārās dienas nespēj tam tikt līdzi? Varbūt vienkārši lietus atnes skumjas? Nezinu… :-/ Vakar, kad sēdēju savā mašīnā stāvvietā, raudzījos uz lietus lāsēm uz priekšējā stikla… Esi kādreiz pavērojusi? Kā viņas nokrīt viena pēc otras – ātri, ātri, vēl ātrāk… un tad sāk pamazām savienoties, veidojot tērcītes, upītes, ieskaujot arvien vairāk un vairāk lāsīšu, līdz beigās tikai atsevišķās vietās uz stikla ir mazas saliņas, kur lietus vēl nav ticis.. un tad viss plūst uz leju, veidojot interesantus zīmējumus un liekas, ka lietus lej gaužas asariņas… un tad – klik – viens pavērsiens un logu tīrītājs notīra visu šo lietus gleznu un pilīšu spēle var sākties no jauna… 🙂 Vērojot lietu es aizdomājos par asarām.. logs raudāja.. bet es pati? Sen neesmu raudājusi.. nav bijis iemesla! It kā jau var teikt – tas taču labi, jo, ja nav jāraud, tad jau viss ir kārtībā un norit labi šajā dzīvē.. Bet no otras puses – kā tad ar to, ka asaras attīra dvēseli? Dažreiz raudot šķiet, ka atbrīvojies no visa sliktā un tad paliek tik labi, tik viegli.. Vai tas nozīmē, ka neraudot, mūsos krājas sliktās lietas? Bet citreiz ir tā, ka raudot nepaliek vieglāk, bet gan tikai smagāk un smagāk…Un kad mēs raudam – tad nav tā kā ar logu – klik, un visas asaras noslaucītas ar vienu vēzienu.. Kas tad palīdz apstāties – noraust redzamās asaras un novērst neredzamās.. (t) 26.11.2009.

Piedāvāju dažāda veida make-up! Esmu sertificēta vizāžiste – stiliste. Papildus piedāvāju iegādāties Mary Kay kosmētiku. Zvaniet – 27410812 Atrodos Siguldā

Heisā, hopsā, liekam jaunu bildi iekšā! 🙂 Viss pamazām ieiet atpakaļ tajās sliedēs, kas bija līdz šim. Tas emociju pacēlums, kas bija pēc tikšanās, nu sāk aprimt un dienas rutīna dara savu. Zinu, ka tā ir labāk, jo, ja nebūs tā, tad nebūs it nekā. Bet es negribu it nekā! Vienreiz jau tam izgāju cauri, un otrreiz negribu. Ja jau viss izvērtās tā, ka viņš atgriezās un gāja vēl tālāk, tad tam ir kaut kādi iemesli.. Gribētos jau domāt, ka šie iemesli esmu es un mūsu savstarpējās simpātijas! 🙂 Bet vai to var tā pavisam droši zināt? Nojaust – jā, bet zināt… Un atkal nonākam pie tā, ka bail jautāt.. 😀 😀 😀 Gan jau! Saņemšos kādu dienu drosmi un pajautāšu! Atceries, kā viņš teica – nu vai tad tu tāda bailīga esi? 😀 😀 Vienu dienu apsēdos un sāku lasīt visas viņa vēstules pēc kārtas – tās, kas tapušas no pašiem sākumiem.. Ko tik mēs nerunājām… atkal nācās smaidīt visu dienu! 😀 😀 Un radās spožā ideja – sakopēt visas tās vēstules un saglabāt vienā dokumentā – interesanti, cik lappuses tur sanāktu?! 🙂 varētu taisīt mapīti – mūsu sarunas… Kad paliktos skumji, varētu paņemt un palasīt… Vai zini, viņam vispār ir bijušas daudzas tādas spārnotās frāzes… Un es ņēmu un sarakstīji tās uz līmlapiņām, aplīmēju visu monitora apakšējo malu un tad strādājot uzmetu acis un smaidīju.. Smieklīgi no malas izskatījās, bet likās – tik mīļi… Atkal smaidu… jebkura lietas, kas saistās ar viņu, liek smaidīt, katra doma, katrs mirklis.. forši! Turpinām smaidīt!!! 🙂 🙂 🙂 25.11.2009.

Es protu mīlēt divējādi – ar acīm un ar sirdi, tikai man tas nekad neizdodas vienlaicīgi. Vienmēr, kad iepazīstos ar kādu nežēlīgi izskatīgu pretējā dzimuma pārstāvi, kuru ieraugot, ļimst ceļi, un kad gandrīz vai jau iztēlojos, kā es izskatīšos viņam blakus, agrāk vai vēlāk pār mani nāk tā skarbā atklāsme, ka mums patiesībā taču nav nekā kopīga un, pat ja ir, tad kaut kas tomēr tā īsti neštimmē. Savukārt tad, kad šķiet, ka esmu atradusi bez maz vai savu dvēseles radinieku, ar kuru sarunājoties, stundas paskrien kā minūtes, atkal jūtu, ka ar to vien tomēr nepietiek, gribas arī to vizuālo baudījumu, tā teikt. Jā, iespējams, esmu pārāk prasīga, bet tas laikam ir kaut kas tāds, ko vienkārši nevar mainīt. Var jau, protams, mēģināt sev iestāstīt, ka izskatam nav nozīmes, ja sajūtu līmenī viss saskan un otrādi, tomēr es neprotu pavēlēt tam savam "klikšķim" ieslēgties vai izslēgties, kad vien iegribas. Nez vai vispār ir iespējams mīlēt vienlaicīgi un vienlīdz stipri gan ar acīm, gan sirdi arī tad,kad "rozā briļļu" laiks ir pagājis?..

Angļu valodas stunda. Zem galda esmu sakrustojusi savas jaunās, melnās kurpītes ar nelielu papēdi. Seja koncentrējusies darba burtnīcā un pirksti automātiski raksta uzdevumus. Ka tikai vairāk uzrakstīt, ka tik ātrāk paspēt, jo ja kaut uz mirkli atslābšu, atgriezīsies manas domas. Kaut kā skumji. It kā ne par ko. Blakus man sēž klasesbiedrene Diesel džinsās un ar adītu džemperi mugurā. Viņa ir ārkārtīgi sasmaržojusies. Ar acu kaktiņu redzu, ka viņas uzdevumi netiek pildīti, bet šķiet, ka viņa to var atļauties, jo viņai nav jādomā. :-/ Ejot prom no garderobes, neveikls smiekliņš un atā klasesbiedrenei, kura brauc prom uz 2 nedēļām. Es izeju viena un ceru, ka nebūs jāiet kopā ar 2 klasesbiedrenēm, kas turas aizmugurē. Vajadzētu iet ar viņām, bet es negribu ne ar vienu runāt. Ārkārtīgi spēcīga mūzika man ausīs. "In the shadows", pēc tam Mikas "Happy ending".Smidzina lietus, man salst kakls un saprotu, ka mana gaita ir pārāk neveikla. Mājās neviena nav. Pirmās 5 minūtes. Tad atnāk mamma, ar kuru uzreiz sakasos. Viņa aizmirsa pie draudzenes telefonu un aiziet atkal prom. Esmu viena. Man ir kaut kā neomulīgi dzīvē šodien. Un par ko? Es mācos teicami, tomēr neesmu pati labākā. Man ir jauki klasesbiedri un draugi, tomēr ti nav paši "krutākie". Es piektdienās kopā ar draudzeni, braukājos ar riteņiem, nevis dzeru uz ielas. Man ir tik daudz kas jādara – jāspēlē klavieres, jāiet uz olimpiādēm, jāraksta domraksti 2 valodās, neskaitāmi kontroldarbi. Negruzies, man saka klasesbiedrene, bet es ik pa brīdim skumstu. Par to, ka vecākiem nav milzīgas algas, par to, ka tēties ļoti bieži ir sliktā omā, ka ome pārāk bieži sākusi slimot, ka ar mammu nav tik labas attiecības, ka sastrīdējos ar draugu, kuram negrasos atvainoties, ka…ir tik skumīgi ne par ko. 🙁 :’-(

Labrīt! 🙂 Gaidīšana atmaksājas! Pirms gulētiešanas pārbaudot inboxu, pārņem prieks! IR! 🙂 🙂 🙂 Kā vienmēr mīļā labā vēstule, ar mīļo, jau tik zināmo uzrunu!!! Un es atkal smaidu… Gribi zināt, kā tas viss iesākās? Pirms pāris gadiem (konkrētāk, pirms gadiem 3) savā sievietes dullumā, mirkļa vājumā izdarīju kaut ko sev gluži netipisku… Man gribējās papļāpāt. Tāpat vien. Darbā bija klusuma periods un bija pavisam garlaicīgi.. Tajā laikā žurnālistiem bija mode eksperimentēt ar internetu un kādā žurnālā biju lasījusi par eksperimentu ar iepazīšanās portāliem… 😀 Tā radās ideja – veikt eksperimentu uz sevis… Ievietoju sludinājumu slavenajā ss portālā, ka man ir garlaicīgi un gribas ar kādu parunāties! Neprāts, ne? Bet bija sava deva brīvības, jo es varēju atbildēt un varēju arī neatbildēt.. 🙂 Ja Tu zinātu, cik bija vēstuļu!!! Protams, lielākā daļa atsijājās uzreiz, jo tie bija pusmūža krīzes cilvēki, kuri meklēja mīļākās! Tā kā es negrasījos kļūt par to, kura uzklausīs raudošu veču žēlabas par to, cik sieva slikta un cik reti viņiem ir sekss, vēl jo vairāk – man nepavisam negribējās ne sūtīt foto, ne skriet uz randiņiem, tad biju gatava jau pasludināt, ka eksperiments ir izdevies un mūsdienās atrast vīrieti, ar kuru var vienkārši parunāties, caur iepazīšanās portāliem nav iespējams – ha, vai tad vispār varēja būt cits secinājums? Tāpēc jau tie ir iepazīšanās portāli!!! 😀 😀 Kā par brīnumu, mans secinājums izrādījās maldīgs! Bija VIŅŠ! 😎 Sarunas bija vienkāršas, mīļas – tā, it kā es runātu ar sen pazīstamu cilvēku, draugu… Un tā arī viss sākās – tāpēc inbox, nevis draugiem.lv (starp citu, viņu tur nemaz nevar atrast, jo viņa tur nemaz nav!!! :D).. Un tā tas turpinās vēl joprojām – inbox vēstules 3 gadu (nu labi, nedaudz mazāk, jo bija brīdis klusuma – bet par to citreiz) garumā! Un es joprojām tās gaidu ar nepacietību… 24.11.2009.

tram ta ram ta ram. īsti jau nemaz nav ko raxtīt. gribeju vnk parātīties,lai Jūs zinātu ka es vel starp dzīvajiem. gāja man dažādi pa šito laiciņu. mocijos ar veselibu (veljoprojām) bet tai pašā laikā baudiju mīļus,jaukus uzmanibas apliecinājumus no mana Mr puses. Feina sajūta kad Tu nakts vidū uzmodies no tā ,ka kāds Tev nobučo pieri. vai mīļi apskauj. skatās uz Tevi ar mīlīgām ačelēm.tēlo baigi nopietno un stipro mirklī kad man ir ļoti slikti,tādā veidā cenšoties mani morāli atbalstī, bet lidz ko esi mājās viena viņš uzraxta ,ka viņš tik ļoti jūtot līdzi,ka varot just manas sāpes. Ka viņš plāno kā iepazīstinās mani ar savu tēti(kas mani vel biede jo ir par ātru) un parādīs savu dzimto pilsētu. . . varetu vel turpināt un turpināt. šo sestdien pirmo reizi iepazīstināšu Mr ar saviem draugiem. jo esu uzaicināta uz dzimšanas dienu kurā drikstu ņemt līdzi savu +1. exciting. . . kā jau teicu- nekā īpaša,bet nu gribējās uzraxtīt kko 😀

Sveika, Dienasgrāmata! Sen neesmu Tev rakstījusi, šķiet, būs kādi 5 – 6 gadi! 🙂 Tu jau zini, pa šo laiku daudz, kas ir noticis. Bet svarīgākais ir tas, ka esmu nolēmusi atkal ķerties pie Tevis rakstīšanas! Man prieks! Ceru, ka Tev arī… Mazā zaļā kladīte nu ir pilna un tā kā jaunu turpinājumu es Tev reālā veidolā neesmu atradusi, tad nolēmu, ka pilnīgi loģiski mūsdienu pasaulē būtu, ja Tu taptu elektroniski! Atradu cosmo lapu, kur var rakstīt blogus un nolēmu – tā, kā mani neviens te nepazīst, kāpēc gan nevarētu rakstīt un izlikt savu pasauli te (vai vismaz kādus Tevis fragmentus)! Ja kāds izlasīs, varbūt kaut ko arī pateiks.. 😀 Tad nu tā, stāstāmā ir daudz, bet visu jau nemaz nevar uzreiz izstāstīt! Tas viss taps pamazām, kā jau parasti! Vienkārši ir kaut kur jāraksta, lai domas nekrātos un neliktu man justies kā tai domu vācelītei no Potera filmām.. Un Tu jau vari iedomāties, protams, domu objekts ir Viņš. Viņš šoreiz tiešām ar lielo burtu… Savādāks, īpašāks… es nezinu.. vienkārši sirds ietrīsas no domas par viņu, tā mūsu tikšanās, tie skatieni, tie smiekli… 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 Es gan gaidu turpinājumu, gan baidos no tā! Es saprotu arī, ka es nedrīkstu… bet vai mani tas kādreiz ir atturējis? Tu jau mani zini, un es arī sevi zinu… Šodien jau 6 reizes esmu pārbaudījusi savu inboxu, bet nekā… un kā par spīti, vēl tagad viņiem profilakse.. :-/ Viens ir skaidrs – man jāiemācās salikt savas emocijas kastītē… Kaut vai tādēļ, lai neaizbiedētu viņu… Kā Tu domā? 23.11.2009.

Uznācis tāds skumīgais… 🙁 Jā un vēl esmu viegli aizkaitināma. Liekas, ka viss kaitina. Esmu neapmierināta ar visu un tai skaitā pati ar sevi. Skolā krājas parādi tā stulbā datora dēļ. Es zinu, ka izeja ir. Es zinu, ka izdomātu veidus ka nodot darbus, ja ne laikā, tad vismaz ne pēdējā brīdī. Bet nav negribas… Mani sēž slinkums pret pilnīgi visu. Šodien visu dienu pa māju svaidos apkārt neko prātīgu nedarot. Kādu brīdi atpakaļ aizsnaudos pie veca cosmo nummura. Velāk lasot interviju ar Šomasi,kas intervijā uzsver cik svarīgi ir plānot laiku, man sāk likties, ka tā ir visa mana problēma. Pēdējā laikā viss, kas man ir bijis laicīgi ieplānots, ir izdevies vienkārši lieliski. Turpmāk centīsos dzīvot vēl vairāk pēc "The Secret" likumiem un plānošu savu laiku. Vienīgais puslīdz jautrais pasākums bija sava mīļotā machovīrieša pierunāšana aiziet uz veikalu pēc higēniskajām paketēm. Viņš baigi negribēja. 😀

Tiku apcirpta. :-/ Un tagad svārstos starp dusmām uz sevi un cerību, ka kādreiz tas man atmaksāsies. Vai ir vērts savu muļķību un vientiesību pārvērst "pasaules glābšanā" un sava veida labdarības akcijā? Konteksts – esot svešā valstī, nerunājot valsts valodā (bet nedaudz to saprotot), "aizdevu" svešiniekam naudu, lai viņš tiktu mājās (un kas to lai zina, vai patiešām šim mērķim). Protams, ar solījumu, ka rīt naudiņa tiks pārskaitīta. Nedēļa jau riņķī, bet "rīts" vēl nav pienācis. Un tagad savu muļķību un vientiesību mēģinu attaisnot ar cerībām, ka kādreiz nelaimē kāds varbūt palīdzēs arī man. (t) Bet galvā skan tik vien kā: "Būs aitas, būs cirpēji". Vismaz tagad esmu guvusi mācību un lieku reizi pārliecinājusies, ka patiešām pirmais iespaids par cilvēkiem man izveidojas nepareizs. Ļaujiet, došu jums padomu – ja domājat ar sirdi, tad filtrējat ar prātu. Veiksmi! 🙂

18.novembrī ar ģimeni Rīgā paņēmām "Ģimenes info paku"… Cik liels bija mans izbrīns, ka mans novads vairs neatrodas Rīgas rajonā, bet gan Limbažu rajonā. Tāds nedaudz mulsinošs jaunums manai ģimenei. 😀 Bet viens labums ir. :p Varbūt tagad, par cik es vairs neskaitos Rīgas rajonā, varēšu dabūt vietu kojās. 😀 :p

Nu, meitenes, cik reizes savā dzīvē jūs esat iznākušas no savas kotlešu piedūmotās virtuves un iesēdušās kailas vai, vēl labāk, īpaši sarūpētā erotiskā veļā sava vīrieša klēpī, kad viņš kārtējo vakaru sēž pie datora? Nevienu? Priekš kam? Jums sekss tāpatās ir reizi nedēļā? Galvenais ir mīļums? Mīļums un sapratnes patiešām IR galvenais, bet neaizmirstiet par savām dzimuma atšķirībām, neaizmirstiet par saviem ieročiem, kas no kājām spēj gāzt gan Kazanovu, gan Hitleru, gan Džordžu Klūniju. Kāds mans kursabiedrs, kurš ar savu meiteni kopā bija jau septiņus gadus, reiz studentu vakarā klubā man izpļāpājās, ka viņiem ar draudzeni esot brīnišķīga tradīcija – no katra ceļojuma atvest vienu seksīgu veļas komplektu. Lai arī tas sācies kā joks, nu jau skapī esot sakrājusies teju vesela kolekcija. Toreiz viņš man pateica ko tādu, ko ik pa laikam atceros arī savā, nu jau gandrīz sešus gadus ilgajā laulībā: „To tev apstiprinās katrs vīrietis – tad, kad sieviete izkāpj ārā no savas blūzītes vai kleitiņas un parādās tik nekautrīga un pašpārliecināti atkailinājusies, vīrietis viņu iekāro kā redzot pirmo reizi. Un vienalga, vai viņi būtu kopā trīs, desmit vai divdesmit gadus”. Lai arī pašas labi apzināmies, ka vīrietis patiešām mīl ar acīm, kaut kā tomēr to veiksmīgi aizmirstam un skumstam, kad mūsu dāvātais rokas pulkstenis vai vakariņas sveču gaismā nemaz tās liesmiņas viņa acīs vairs neaizdedzina. Mīļās dāmas, parādiet man kaut vienu vīrieti, kurš drīzāk izvēlēsies attiecību atsvaidzināšanas nolūkos jūsu ceptās kotletes, nedēļas nogales izbraucienu uz trušu māju vai Bočelli koncertu, ja viņa izvēle varētu krist arī uz iespēju redzēt jūs provocējošā seksīgā veļā vakarā, kas veltīts tieši viņam. Tagad atceroties šo sarunu un domājot par to, kādēļ vīrieši spēj smaidīt gluži kā muļķīši, ieraugot savu sievieti seksīgā veļā, nāk prātā vēl daži fakti. Viņi visi, pat visciniskākie, burtiski izkūst, ieraugot savu sievieti izaicinošā veļā, jo vīrietim piemīt mednieka sindroms – visi vīrieši ir medītāji un nevēlas ar savu medījumu dalīties. Brīdī, kad viņa „medījums” parādās – tik atkailināts, tik neaizsargāts un tik skaists, apziņa, ka tas viss skaistums un erotika pieder viņam un tikai viņam, padara vīriešu trakus. Visbeidzot, vīrieši nemīl resnas, tievas, bālas vai brūnas sievietes. Viņi mīl pašpārliecinātas sievietes, kas prot sevi pasniegt un lepojas ar savu ķermeni. Es savā mūžā neesmu sastapusi nevienu nobriedušu stiprā dzimuma pārstāvi, kas uzskatītu, ka seksapīlu vispirms veido āda, kauli un apkārtmērs, bet pašpārliecinātība, iznesība un sava ķermeņa apzināšanās ir tikai patīkama piedeva. Gluži otrādi, erotiskā veļa ir uzdrīkstēšanās, ko vīrieši novērtē, tā ir sevis pasniegšana otram cilvēkam īpašā veidā. Un galu galā, tā ir oriģināla dāvana sievietei, tuvai sievietei. Nenobīsties, ja viņš tev ko tādu uzdāvina, uzdrīksties un redzēsi, kādu satuvināšanos un prieku spēj sagādāt šādi mirkļi. Seksīga veļa ir forša dāvana! WWW.FANCY.LV P.S. pārpublicēts no orb.lv ko sakat par Šo rakstu? tā ir vai tā nav?

Lai arī cik tas nebūtu nožēlojami tā nu tas ir. Man portatīvais tikai dumi sīc un iekšā neslēdzas. (e)(Pašlaik rakstu no sveša kompīša) Un līdz ar to mana mācību dzīve ir ka put! Ir jau moderni un ērti, ka augstskolās viss ir datorizēts, md. jāsūta netā un pat mācību grāmatas ir netā, bet ko darīt, ja gadās, ka uz pāris dienām noplīst kompītis? Man šajāsdažās dienās TĀDA kaudze ar parādiem sakrājusies!!! Un tas tikai vienas stulbas kastītes dēļ. Varbūt dažš labs gudrītis teiks,lai eju uz universitātes bibliotēku un tur arī rakstu savus kopsavilkumus, BET man tā lieta iet tik lēni (specliteratūra angliski), ka tad vajadzētu iekārtoties bibliotēkā uz visu dienu darba dienās un nedēļas nogalēs, vārdu sakot pārvākties tur. Es tomēr cenšos būt optimiste un visā saskatīt arī pozitīvo- rīt brīvdiena un es varēsu kādu brīdi veltīt arī sev, nevis cauru dienu nosēdēt pie datora, rakstot n-tos kopsavilkumsus un esejas, beidzot iesākšu latviešu valodas pusgada svarīgo darbu, kuru par katru cenu nosolījos sev, ka neatstāšu uz pēdējo nakti pirms nodošanas. Jo šitāda darbu iekavēšana un atstāšana uz pēdējo vakaru/nakti ir baigā nervu bendēšana. Kaut gan tāda jau ir tā studentu daba. Es cenšos pretoties- šad un tad arī sanāk. 🙂 + vēl varēšu palasīt grāmatiņu un pilnveidot savu valodiņu! 😀 Kaut gan diez vai tas sanāks, lasot Kendaisas Bušnelas "Četras blondīnes" 😀 Nopirku grāmatu out let, cerēdama,ka šis Bušnelas gara darbs būs tik pat labs kā viņas Sex un lielpilsēta, tomēr ne. Bet manī sēž skopulis un saka, ja naudu par grāmatu samaksāji, tad izlasi to! Vispār, lai no šādām reizēm izvairītos, būs jāpiesakās kādā bibliotēkā.

Nu tā. Ko jūs domājat par jaunākajām tendencēm modē. Es domāj kapēc viss atgriežas no agrākajiem laikiem un tikai kaut kas tiek mainīts?! Vai tiešām mūsu laika dizaineriem un cilvēkiem pietrūka fantāzijas? Es negribu kosmisku apģērbu, bet vai tiešām tik grūti izdomāt ko jaunu…?!

Sniegs. Saka, ka sniegs ir tīrs un balts. Dažreiz pat piemin, ka tas esot svētības simbols. Teikās var izlasīt arī to, ka sniegs it kā esot sega, kura, ziemai atnākot, apklāj dabu ar sevi. Sasilda un dod patvērumu no aukstā sala. Bet vai tiešām vienmēr sniegs būs un asociēsies tikai ar to labo? Vai tiešām neviens nekad nerakstīs neko slinktu par viņu? Vai tiešām tūkstoš pārsliņu mirgojums un baltums mums radīs labas, īpašas emocijas? Man gan sniegs asociējas ar divām emocijām: kā ar labo tā arī ar slikto. Tas ir forši, staigāt pa sniegu, baltu, mīkstu un spīdīgu. Katra sniegpārsliņa tīrajā kupenā staro savādāk. Mirgo. Katrai šai sniegpārsliņai sava forma, savs izliekums. Bērni priecājas un rotaļājas, taisa sniega eņģelīšus un pikojas. Un bez šaubām taisa arī visiem zināmus sniegavīrus. Prieks. No viņiem izstaro prieks un pilnīga laimes sajūta. Arī manī tāds ir, bet savādāks. Man patīk iet pa laukiem, īpaši pa pļavām, un redzēt vietas, kurās vēl cilvēka kāja netika sperta un sniegs ir vienmērīgi uzsnidzis. Parasti es apmeklēju tādas vietas pie upes uz pļavas. Sauso zāli tik tikko var saskatīt, bet koki „pliki” stāv pa malām. Skats kā no kādas da Vinči gleznas. Upe pēdējos gados nav aizsalusi, un tāpēc tā „gleznai” piešķir vēl lielāku skaistumu. Viegla vēja plūsmiņa sakustina tumšos matus. Tas ir mans skaistums. Skaistums, ko es ikkatru ziemu saskatu, kad esmu viena iedziļinājusies savās pārdomās, savos sapņos un arī savās raizēs. Tad es esmu pilnīgi mierīga un gandarīta. Skaistums ņem virsroku un iekļauj mani sevī. Bet kas tad ir sliktais? Pelēks, dubļains sniegs? Nē. Manā uztverē sliktais saistās tikai ar vienu: ar manas vecvecmātes bērēm. Tas bija sen, tomēr es nekad nevarēšu aizmirst to sajūtu, ka kādu zaudēju. Bija janvāra diena. Naktī izkritušais, sniegs laistījās savā krāšņumā visā pilsētā. Tikai viena lieta nevarēja man dod pilnīgu mieru. Jau no paša, paša rīta. Bēres. Domu, ka tagad mana radiniece gulēs kapos, daļa manis, nevarēju izmest no galvas. Daļa tās manis, kura man visu bērnību mācīja visus tos pamatus, kurus es tagad zinu. Ar kuru es skraidīju pa to pašu sniegu. Tad es biju priecīga. Tad. 6 pēdas zem zemes viņu sildīs un klās bieza balta sniega kārta. Tikai tas man deva mierinājumu un gandarījumu, ka viņai tomēr būs ērti, silti un viņa būs pasargāta. Bet tomēr šī doma nebija tik spoža un laba. Katru un katru reizi atceroties to, mani pārņem aizdomas, ka mums tikai liekas, ka sniegs ir balts un pūkains. Varbūt tieši otrādi, tas ir netīrs un ass, acis mūs māna. Bet nevar spriest uzreiz par visiem. Katram savas domas, savi nolūki, savi uzskati. Kas ir sniegs? Tā ir viela mūsu pārdomām. Ar katrām jaunām vai vecām atmiņām mēs iedomājamies citu sniegu-savādāku. Vienu es zinu droši – tas nav tikai un vienīgi parasts sniegs.

nu tā kā es biju slimnīcā,tieši šajās dienās ieraudziju kuri cilvēki ir tie uz kuriem varu paļauties,kuri ir te priekš manis pat tad kad esu nožēlojama,nekur nederīga. un šajād dienās ieraudziju ,ka varu paļauties uz puisi par kuru nesen stāstiju. viņš bija tas kurš visu dienu pat darba atrodoties nemitīgi man raxtija sms tikai tapec,lai es neskumtu,lai man butu vieglak tikt pāri grūtajam laikam. pa taisno no darba burtiski skrēja uz slimnicu lai paspētu uz ”apciemotāju-laiku”. un palika studu pec tam kad isteniba apmekletaju laiks jau bija beidzies. vinsh burtiski tika sviests laukā. vakar vins mani atnāca apciemot,apraudzit uz mājam,jo zina ka es vel nedeļu nedrikstu kustēties. un vakar bija tā diena ,kurā mēs noskaidrojām ,ka tagad varam viens otru saukt par ”girlfriend and boyfriend”. cheeky* tagad oficiali ir aizņemta meitene. kā mēs nonācām lidz šij sarunai? sakam runāt par atvaļinajumiem,un viņš teica,ka jau tagad sakot planot holidayus kopa ar mani,tad vinsh prasija vai tas nav biedjoshi,nedaudz divaini,jo tas ir diezgan atri. atbildeju,ka nē,jo ari es jau par tadu lietu biju aizdomajusies. bija neilgs klusuma mirklis viņš pavaicāja kā es viņu saucu kad kadam stastu par viņu. teicu ka ”puisis ar ko satiekos” bet man nebutu nekas preti pret ”puisis” . nu taa nu nonacam pie lemuma ,ka ir laiks . 🙂 p.s. jauku Jums vakaru (l) (l)