Stāsts būs par strīdēšanos – bet nevis tādu "privātu" strīdēšanos (zem četrām acīm, nevienam neredzot un nedzirdot), bet gan publisku "izrēķināšanos" vienam ar otru. Manā draugu lokā ir kāds jauks pāris, jau ilgāku laiku viņi dzīvo kopā, un šķiet, ka viss viņu dzīvē ir lieliski. Tomēr, satiekoties ar draugiem, viņi gandrīz vienmēr sāk strīdēties. Viss jau būtu o.k. (tas, kā viņi risina problēmas, ir viņu pašu darīšana), bet, ko darīt apkārtējiem, kuriem uz to visu ir jānoskatās no malas.

Cilvēki, protams, ir dažādi – kāds prot problēmas risināt mierīgi, bet citam vienīgais veids, kā izteikt savu viedokli, ir kliegšana. Es pēc dabas esmu mierīgs cilvēks, tāpēc mani vienkārši tracina, ka kāds man blakus strīdas. Jo es nezinu, kā man reaģēt šādā situācijā – izlikties, ka neko neredzu, vai gluži pretēji – iejaukties strīdā (mēģinot nomierināt kareivīgos pretiniekus).

Viss notika Jaungada naktī, mēs bijām ciemos pie jau iepriekš minētā pāra. Bija īsta svētku noskaņa – svētku galds, sveces, laba mūzika utt. Bet tad viņi sāka strīdēties. Istabā bijām mēs trīs, pārējie viesi bija veikli aizlavījušies uz virtuvi. Sākumā viņi vienkārši sarunājās, tad pamazām balsis kļuva arvien skaļākas, līdz sākās īsts ģimenes skandāls. Es gribēju iet prom, bet tad atskanēja jautājums: "Ko man tagad darīt? Pasaki, ko man viņai teikt?" Es godīgi pateicu, ka nezinu, un izgāju ārā no istabas. Viss beidzās ar to, ka mēs visi (uzaicinātie ciemiņi) aizmukām pastaigāties pa naksnīgo pilsētu. Kad pēc kādas stundas atgriezāmies, viņi jau bija nomierinājušies, un šķita, ka nekas tāds vispār nav noticis. Tomēr vakars bija sabojāts. Pēc šī vakara nolēmām ieturēt nelielu pauzīti un kādu laiku ar viņiem nesatikties.

P.S. Vai arī tu esi nokļuvusi līdzīgā situācijā? Un kā reaģē tu, ja tev blakus kāds strīdas?

Man virtuvē starp logiem ir vieta, kur guļ bizbizmārītes. Man, starp citu, kopš bērnības viņas ļoti patīk, un, kad nolēmu īrēt šo dzīvkli, bizbizmārīšu klātbūtne mani iepriecināja. Un tā es dzīvoju ar pārliecību, ka viņas tur guļ. Bet vakar viena pēkšņi pamodās un drasēja apkārt pa palodzi. Vai tas liecina, ka klāt ir pavasaris?

Kaut gan īstenībā es sevi pieķēru pie domas, ka man viņa jāglābj. Man jau liekas, ka īstais aukstums vēl būs; pagaidām neticu, ka ar šīm pāris aukstajām dienām ziema ir beigusies. Bet kā glābj bizbizmārītes? Un vai sarkanās ar melniem punktiem var sadzīvot kopā ar melnajām ar sarkaniem punktiem? Un ko tad, ja šodien, aizejot mājās, visas deviņas manas starplogu bizbizmārītes būs pamodušās?

Tagad, rakstot šo blogu un jau iztēlojoties sevi ar burciņu, kuru turēšu zem sildlampas, atcerējos kāda drauga teikto, kurš dzīvo Hamburgā. Mēs reiz Latvijā palikām pa nakti lauku mājā un bijām visu nakti nokāvušies ar nenormāliem odu bariem. Es biju nogurusi un nelaimīga, bet viņš teica – mēs vēl varam būs laimīgi, ka mums ir odi. Hamburgā reiz viņam bija ielaidies ods, un tas viņam bija liels pārsteigums un prieks. Un īstenībā gaidīts ciemiņš, jo Hamburgā piesārņotības dēļ vispār neviena dzīva būtne nelido. Ja nu vien kāda mutantmuša, kura pielāgojusies jebkādiem dzīves apstākļiem.

Tev vajadzēja redzēt manu sejas izteiksmi, kad sestdien kādā ballītē uzzināju, ka pāris man pazīstami čaļi drīzumā dosies uz Taizemi… seksa meklējumos! Puišu vecums: ap 25. Attiecību statuss: brīvie ērgļi, kuri it kā kādu mīl, taču viņiem nekas nesanākot. Čemodānu saturs: suvenīru vietā prezervatīvi.

Pirms pāris gadiem lasīju Mišela Velbeka grāmatu Platforma, kuras centrā ir kāds ar TV, vientulību un alkoholismu apsēsts pusmūža ierēdnis, kurš, saņēmis tēva atstāto mantojumu, kā sekstūrists aizbrauc uz Taizemi. Tā manā galvā iezīmēja spilgtu sekstūrista portretu: pusmūža vācietis ar bālu sejas ādu un palielu vēderu, haki krāsas šortos un divām mazām taizemietēm pie sāniem. Iespējams, pārspīlēju, jo pati tur nekad neesmu bijusi, taču tāds nu bija mans viedoklis līdz šim. Un tagad es uzzināju, ka arī mūsu jaunie, smukie un muskuļotie (jā, viņi pat regulāri iet uz trenažieru zāli) vīrieši dodas uz Taizemi baudas meklējumos! Lieki piebilst, ka tagad jūtos krietni apmulsusi.

Ar draudzenēm vēlāk runājām, ka nav īsti godīgi, ka mūsu pašu vakariņas ar ārzemniekiem (pat darba kolēģiem!) šie paši čaļi uzskata par pārdošanos, bet savu izgājienu propogandē kā azartisku un vīrišķīgu piedzīvojumu. Kur nu vēl visas seksuāli transmisīvās slimības, AIDS un transvestīti, kas tur priekšā… Tā nu mēs savā starpā kaut ko purpinājām, kamēr čaļi svētlaimē mēģināja sarēķināt, cik meitenes vienā dienā varētu viņus apkalpot.

Lai jūs nedomātu, ka man ir kas slēpjams saistībā ar darba dabūšanu šajā redakcijā, jāseko vien Zanes un Ērikas pamudinājumam un jāpastāsta par notikumiem pirms nu jau vairāk nekā 6 gadiem.

Toreiz tikko biju labprātīgi aizgājusi no darba Vakara Ziņās un nozvērējusies sev, ka žurnālistikas man kādam laikam būs gana – galu galā, arī es pēc izglītības esmu filologs (vācu val.) nevis žurnālists, un sapīšanās ar presi ne mirkli nav bijis apzināts mērķis. Nolēmu dažus mēnešus izbaudīt godīgi nopelnīta bezdarbnieka statusa priekšrocības, uzrakstīt maģistra darbu un par strādāšanu domāt vēlāk.

Kad maģistra darbs bija pabeigts, sāku izsūtīt pieteikuma vēstules uz vairākām darba vietām, kuras šķita interesantas un piemērotas manai izglītībai – uz Gētes institūtu, Adenauera fondu, Hāgenas Tālmācības universitātes centru un tamlīdzīgi. Tā teikt, beidzot gribēju kļūt nopietna un ar pilnu apziņu veidot savu karjeru, neļaujot nejaušībai novirzīt mani no uzņemtā kursa. Ha! Ar mani tā vienkārši nenotiek. No pāris vietām atnāca pieklājīgi atteikumi (galu galā, manā CV nebija nedz tulka, nedz administratīvā darbinieka pieredzes, tikai korespondenta un redaktora amati), savukārt pēc darba intervijām, uz kurām tiku uzaicināta, es biju pilnīgā šokā par darba devēju prasību un piedāvātās algas katastrofālo neatbilstību! Piemēram, Hāgenas Tālmācības centrā viņi gribēja darbinieku ar augstāko izglītību, vismaz divu svešvalodu zināšanām, autovadītāja apliecību un – vēlams – personīgo auto (jo darba pienākumi ietvertu biežus komandējumus uz Baltijas valstīm), bet vairāk par 200 latiem maksāt nebija gatavi. Tā mani mēģinājumi sākt izglītībai atbilstošu karjeru beidzās, pat vēl nesākušies.

Atcerējos, ka pirms kāda laika biju sūtījusi pieteikumu Elīnai Stengrevicai uz redaktora vietu topošajā Cosmopolitan. Atbildi nesaņēmu (es zinu, mēs joprojām grēkojam un neatbildam uz visām jūsu vēstulēm, bet, tikai šeit strādājot, es saprotu, ka tas vienkārši nav iespējams, kamēr mūsu redakcijai nebūs pašiem savas sekretāres… Piedodiet!), bet daudz nebēdāju, jo biju taču nolēmusi mainīt karjeras kursu!

Elīnu toreiz personīgi nepazinu, bet pazinu meiteni, kas tur bija pieņemta darbā par štata žurnālisti. Piezvanīju viņai un vaicāju, vai Cosmo nevajag ārštata rakstītājus – pagaidām, kamēr neesmu atradusi stabilu darbu. Tai mirklī kauliņi bija mesti. Mans pirmais raksts (par „randiņu izvarotājiem” – brrrr….) Elīnai ļoti patika, es turpināju rakstīt, bet, sākot no Cosmo ceturtā numura, es jau oficiāli biju pieņemta darbā kā žurnāla redaktore.

Tie seši gadi, kurus esmu pavadījusi šeit, bez liekiem komentāriem pasaka, ko man šis darbs nozīmē. Man joprojām ir interesanti, un es joprojām trakoti priecājos katru rītu ieraudzīt savas brīnišķīgās kolēģes.

Mana stāsta morāle ir caur un caur nepedagoģiska, taču tas ir mans personīgais dao: ne vienmēr ir vērts skriet ar pieri sienā, dažreiz tieši ļaušanās straumei noved pie jaukākajām lietām dzīvē.

Zanes nesenais ieraksts par šo tēmu mani iedvesmoja, bet mans komentārs (par to, ka "nevar jau tā pāris teikumos izstāstīt, kā es nokļuvu Cosmo, tas jau ir vesela bloga ieraksta vērts stāsts") lika pildīt dotos solījumus. Cosmo es nokļuvu divas reizes, un nu jau pusotru gadu uzticīgi strādāju vienā komandā.

Tālajā 2002. gadā man piezvanīja Elīna (ar kuru biju iepazinusies kādas intervijas laikā, starp citu Elīna intervēja mani, nevis es viņu) un stāstīja par kādu jaunu projektu – žurnālu Cosmopolitan. Tajā laikā es biju redaktore Latvijas enciklopēdijā, rediģēju dažādus arhitektūras, mākslas, literatūras un kultūras šķirkļus. Ar žurnālistiku man nebija nekādas lielās saistības, jo pēc izglītības esmu literatūrzinātniece (10 gadus esmu studējusi latviešu literatūru), tomēr es piekritu kļūt par Cosmo literāro redaktori. Strādāju pie pirmajiem diviem žurnāla numuriem un paralēli arī enciklopēdijā. Pēc pāris mēnešiem sapratu, ka šāda "dubultā" slodze man nav pa spēkam un izšķīros par labu enciklopēdijai. Bet Cosmo ieteicu savu kursa biedreni Danu, kura vēl joprojām ir žurnāla literārā redaktore.

2006. gadā man atkal piezvanīja Elīna un aicināja nākt uz Cosmo, bet nu jau kā redaktorei. Ilgi nevarēju izšķirties, kādu pusgadu strādāju mājās, bet kopš 2006. gada jūlija esmu kopā ar Cosmo redakcijas lielisko komandu (tā kā mana torte būs jūlijā :)). Atzīšos, ka man ir ļoti labi kopā ar Cosmo, dzīve ir gājusi tikai uz augšu (kā nekā šajā laikā es satiku savu vīru un iepeldēju laulības ostā). Esmu daudz ko iemācījusies un iemīlējusi arī žurnālista darbu. Īpaši man patīk intervēt dažādus cilvēkus, mana pirmā lielā intervija bija ar jauno aktrisi Kristīni Krūzi – un tas bija labs sākums, jo saruna raisījās viegli un nepiespiesti.

Ak, ja jūs zinātu, cik dažreiz ir grūti viegli rakstīt! Lasot Cosmo šķiet, kas viss ir tik viegli, bezrūpīgi, gaisīgi (varbūt dažreiz pāri slīdoši…), tomēr tam visam apakšā ir nopietns darbs, plānošana, koncentrēšanās un liela atbildība pret izdarīto (nu nevaru es tā vienkārši izrediģēt rakstu un aizlaist prom, man ir ļoti svarīgi, lai man pašai patīk šis raksts, lai es to sajūtu, lai man rodas kaut kādas emocijas…).

Katru mēnesi es lasu jūsu rakstītās vēstules (rakstiet biežāk un vairāk!) un atzīšanās par dažādiem smieklīgiem atgadījumiem, katru mēnesi strādāju pie rakstiem par attiecībām un seksu (mana devīze: "Laba seksa nekad nevar būt par daudz!") un vēl, un vēl… Cosmo nu ir kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Bet pats svarīgākais ir cilvēki, ar kuriem diendienā strādājam vienā komandā! Es nekad negribētu pazaudēt šo brīnišķīgo sajūtu, ka ir prieks satikt "savējos", un mēs visi kopā varam padarīt dzīvi kaut drusciņ labāku, priecīgāku un smaidīgāku!

Es esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā arvien biežāk tiek pārrunāts jautājums, kāpēc Cosmo var nopirkt tik vēlu – tikai ap 5.-7.datumu. Tas ir izraisījis neapmierinātību un nepatiku, jo citi žurnāli iznāk mēneša pēdējos vai pašos pirmajos datumos, tāpēc vēlos jums godīgi pastāstīt, kāpēc tas tā notiek.

Lai arī kā tas neizklausītos, šādu lēmumu pieņēma izdevniecības īpašnieki reklāmdevēju dēļ. Jā, tas ir stāsts par žurnāla atkarību no reklāmām – nebūs reklāmu, nebūs žurnāla. Iznākot vienu nedēļu vēlāk, reklāmdevējiem ir iespēja vienu nedēļu ilgāk iesniegt reklāmas. Līdz ar to ir vairāk naudas un lielākas iespējas veidot žurnālu labāku. Meitenes, ir lietas dzīvē, kas ir jāpieņem kā esošas, un kuras nevar mainīt. Manā profesionālajā dzīvē diemžēl šī ir lieta, ar kuru jāsamierinās.

Taču ir arī labā ziņa: tieši Cosmo ir tas žurnāls, kuru varēja pakļaut riskam izdot nedēļu vēlāk. Tieši pateicoties žurnāla spēkam un popularitātei, kā arī tam, ka mums ir tik lojāla, liela un stipra auditorija. Protams, ka arī mēs, uzlabojot saturu, cenšamies jums šīs neērtības kompensēt.

Mīļās, tāpēc negaidiet žurnālu pirmajos datumos. Lai katru mēnesi nebūtu jākreņķējas par to, ka nav un nav. Sāciet gaidīt no 4. vai 5.datuma! Es ļoti ceru, ka jūs piedosiet savam žurnālam šo īpašību – tāpat kā piedodat savai māsai to, ka viņa mostas pusstundu vēlāk.

Pirms kāda laika redakcijā solīju, ka janvārī darbā ieradīšos ar torti. Šķiet, tieši šajās dienās paiet pieci gadi kopš strādāju Cosmo. Kāda foruma lietotāja uzdeva jautājumu, kā mēs – redakcijas meitenes, katra šeit nokļuvām. Ceru, ka pārējās man pievienosies un ieraksta komentāros pastāstīs savus stāstus, savukārt man tas notika tā…

…kursa biedru vidū dzirdēju baumas, ka Cosmopolitan meklē žurnālistus, piezvanīju uz redakciju, norunāju tikšanos ar redaktorēm un saņēmu pirmo uzdevumu. Nekā ērkšķaina? Man, atceroties to visu, vēl joprojām šķiet neticami, ka divdesmitgadīgs skuķis, kura savam draugam stāsta, ka augstpapēžu kurpes nekad nenēsāšu, jo neesmu nekāda caca (un tāda vēl grib strādāt dzīves stila žurnālā!), mācās tikai trešajā kursā un žurnālistikā gandrīz neko nav darījusi, var iegūt darba devēju uzticību.

Tieši tādā jaunības maksimālisma laikā es sāku strādāt Cosmo. Sākumā man bija jāmeklē meiteņu un puišu smieklīgās atzīšanās, kā arī jāuzraksta vēl pāris sīkumi, taču drīz vien man uzticēja rakstīt pirmo lielo rakstu par mēness fāžu maiņām, kuru, ja godīgi, redaktores man pēc pirmās nodošanas lika pamatīgi pārtaisīt. Vēl pēc mēneša rakstīju rakstu par klitoru, kas izsauca pamatīgu jandāliņu manu draugu un tuvinieku vidū, savukārt es pati, runājot par seksu, sāku krietni mazāk mulst.

Kas tagad ir mainījies? Par saviem rakstiem no A līdz Z ļoti bieži atbildu vien pati, žurnāla ietvaros organizēju kampaņu par karjeras un bērnu apvienošanu, par kuru varēsi lasīt marta Cosmo, atlasu Seksīgos letiņus, rakstu blogu internetā utt. Ar to visu es gribēju pateikt, ka nevajag baidīties darīt lietas, kuras pirmajā brīdī šķiet neiespējamas. Re, pirms tiem pieciem gadiem piezvanīju uz Cosmo redakciju un man uzticējās! 

Vienā gan varu atzīties – man ir ļoti bail par to, ka citi darba piedāvājumi man līdz šim nav šķituši gana aizraujoši. Tieši tāpēc iebildu kādai draudzenei, kura tikko noskatījās filmu Sātans Pradas bruņčos un priecājās, ka galvenā varone aizgāja no darba modes žurnālā. Manuprāt, īstajā dzīvē šāds scenārijas ir gandrīz neiespējams! Ja tu esi jauna un zinātkāra sieviete, tad darbs glamūrīgā žurnālā ar katru dienu aizrauj aizvien vairāk un vairāk (protams, reizi pa reizei uznāk apnikums, taču tad noder sarunas ar draugiem vai pat priekšniekiem). Jo tas, par ko mēs rakstām, ir tas, kas interesē un aizrauj arī mūs pašas. Tāpēc, lai arī starp spožām fotogrāfijām un Holivudas zvaigznēm, žurnālā ir arī mūsu sirdis un dvēseles.

Kāpēc, nokļūstot vietā, kur dzērieni un ēdieni ir pieejami bez maksas, cilvēka dabā ir sākt to visu negausīgi grābt, neatkarīgi no tā, cik izsalcis vai izslāpis viņš būtu?

Tādas pārdomas mani pārņēma pēc brokastīm Helsinku viesnīcā, kurā bija pieejama bagātīga bufete. (Protams, šī ēdienreize parasti ir iekļauta viesnīcas cenā, un tomēr tas ir citādi, nekā ja tev piestāda rēķinu par katru apēsto kumosu.) Es katrreiz apjūku, kad visādu našķu ir tik daudz, un pusstundu noslaistos gar galdiem, kamēr izvēlos to, ko kārojas visvairāk. Kā novēroju, lielākā daļa viesnīcas apmeklētāju pārāk nelauza galvu un uz neskaitāmiem šķīvjiem sakrauj visu, ko redz. Kad viņi pieceļas no brokastu galda un dodas atpakaļ uz saviem apartamentiem, viņu atstātajos traukos paliek kaudzes ar drusku pabakstītu ēdienu. Diezgan izvirtīgs skats, maigi izsakoties.

Pagājušās nedēļas TV Izklaidē publicētajā intervijā ar skotu aktieri Džeimsu Makevoju (viņš ir lielisks jaunajā filmā Piedošana!) viņš runā par to, cik bīstama ir burzīšanās smalkajās aprindās un glamūrīga uzdzīve. Un atkārtoti iesaka saviem amata brāļiem turēties pa gabalu no visām tām vietām un ballītēm, kurās dzērienus izsniedz par brīvu. Makevojs piekodina pirkt dzērienus pašiem par savu naudu, tādējādi samazinot iespēju nodzerties.

Ja pieņem, ka savu aicinājumu viņš adresē cilvēkiem, kuri saņem daudzciparu honorārus un par trūcību nu nekādi nevarētu sūdzēties, pirmajā brīdī šķiet dīvaini – vai tiešām burvju formula "BEZ MAKSAS" var kārdināt bagātniekus? Tos, kuri varētu atļauties jebko?

Tā vien šķiet, ka ar pārticību šai parādībai nav nekāda sakara. Vai varbūt – tieši otrādi? Jo naudīgāks cilvēks, jo negausīgāks? Varbūt arī Parisai Hiltonei nebūtu tik daudz ķibeļu ar alkoholu, ja ballītēs viņa kokteiļus pirktu pati par savu naudu?

“Ir tāds īpašs rajons Pārdaugavā, kur baltas piecstāvu ēkas (t.s. hruščovkas) simetriski izkārtotas ap lielu iekšpagalmu, kas patiesībām vairāk līdzinās parkam vai lielam skvēram.

Tāda maza no ārpasaules noslēgta idilliska pasaulīte. Aiz loga koki, baloži, kaķi un bērni. Pagalmā uz veļas auklas žāvējās tikko mazgāta veļa. Jaunieši smēķē pie smilšukastes, bērni šūpojas čīkstošajās šūpolēs, kāds vecs vīriņš uz metāla līdztekām izpilda galvu reibinošus trikus, jaunās māmiņas izvedušas pastaigāties savus mazuļus, kādi desmit kaķi laiski gulšņā zālē, vietējie alkohola cienītāji gozējas saulītē pie vecā, nu jau gandrīz sabrukušā baseina un uzmana lielo atkritumu “centru”, kur var atrast it visu, sākot ar tukšām pudelēm, vecām mēbelēm, drēbēm un beidzot ar fotoaparātu ЛОМО (tas nu jau kādu laiku ir mans īpašums).

Mūsu mājas galā pagrabiņā kādam latviešu pārim pieder neliels veikaliņš un bārs, kurā pa lēto var iedzert, palasīt žurnālus (ir pat īpašs grāmatu plaukts un stāvlampa ar auduma abažūru) un parunāt ar vietējiem.

60. gados Āgenskalna priedēs tika uzbūvēts restorāns Baltija, kura sienas esot rotājis Latvijā pirmais abstraktais sienas gleznojums (mākslinieks A.Stankevičs), pie restorāna tika izveidots arī baseins. Savulaik šajā vietā pulcējās mākslinieki un radošās inteliģences pārstāvji, bohēma esot situsi augstu vilni, bet tagad šeit atrodas maizes ceptuve Saldais avots, kurā ik dienu var nopirkt svaigi ceptu maizi, gardas bulciņas un paštaisītu mīklu. Bet baseins gan ir pamests un tukšs. Vien baloži, kaķi un bērni…”

P.S. Un ko tu zini par vietu, kurā dzīvo?

Man apkārt ir vairāki cilvēki, kuri ar 1.janvāri ir nolēmuši atmest smēķēšanu. Gan tāpēc, ka pārāk dārgi, gan, protams, veselības dēļ. Iet kā nu kuram. Vienam vieglāk, otram grūtāk, bet, tā kā pati savulaik atmetu, tad zinu, ka atmešana var būt pat ļoti mokoša. Toreiz domāju arī par to, kāpēc vispār sāku pīpēt.

Draudzene iemācīja. Biju nelaimīgi iemīlējusies un apziņa, ka pīpējot tīšuprāt daru kaut ko neatļautu (manā ģimenē vecāki nepīpēja un mācīja to nedarīt), bija ļoti spēcīga emocija. Tā bija kā piedzīvojums, tajā varēja atrast prieku, un kaut kādā mērā šis piedzīvojums nomāca mīlas sāpes. Man iepatikās ļoti ātri. Bet es arī visu laiku paturēju prātā, ka ilgi nepīpēšu – audzināšana ņēma virsroku. Domāju, ka tad, kad paliks emocionāli vieglāk, tad arī atmetīšu.

Uz mani ļoti iedarbojās tas, ka mani tuvākie cilvēki nesmēķēja, un uzskatīja, ka smēķēšana nav ne stilīga, ne forša un patiesībā ļoti kaitīga.

Un tagad – kāpēc es to stāstu? Aizvakar stāvēju tramvaja pieturā, kurā izlikta Nacionālā teātra repertuāra reklāma. Sākot no 1.janvāra Teātra padome ir pieņēmusi lēmumu, ka teātru informatīvajos materiālos jābūt minētam, kurās izrādēs smēķē. Šo lēmumu pieņēma tāpēc, lai cilvēks pretēji savai gribai netiktu pakļauts cigarešu dūmiem. Ja izrādē smēķē, mierīgi vari turp neiet. Taču es burtiski apstulbu no tā, ka no kādām padsmit izrādēm, kuras var noskatīties Nacionālajā teātrī, astoņās smēķē.

Vai tā nav smēķēšanas popularizēšana? Un priekš kam tas vajadzīgs? Teiksiet, ka tas ir nepieciešams mākslinieciskās izteikšanās līdzeklis? Par to var strīdēties. Es, piemēram, uzskatu, ka ar retiem izņēmumiem tas nav nepieciešams. Drīzāk tas ir kaut kāds meinstrīms teātros, – ideja, ka smēķēšana uz skatuves ir stilīgi un baigi izteiksmīgi. Ai, labi, ko es te cepos, iespējams, ka visiem pārējiem tas patīk.

P.S. Es reiz satiku sievieti, kura stāstīja, ka viņa smēķē un veic dialogu ar savu cigareti: "Mums abām ir vienāda situācija: es nogalinu tevi, tu – mani. Mēs esam kviti." 

Gada nogalē atgriezos bērnībā, jo tieši šādas sajūtas man dāvāja ceļojums uz Lapzemi. Vispār es neesmu ziemas fans, bet, redzot tādu skaistumu, es sāku apskaust sāmus par viņu polāro nakti.

Biju iztēlojusies, ka polārā nakts ir tumsa 24h diennaktī, kas pasauli pārvērš drūmā mijkrēslī. Tāpēc biju pārsteigta, ka saule, pat būdama zem horizonta līnijas, spēj dot tik daudz gaismas, turklāt baltais sniegs, to atstarojot, debesīs rada veselu krāsu paleti. Tādu polāro nakti izturēt noteikti ir daudz vieglāk nekā tradicionāli pelēkās un depresīvās ziemas Latvijā!

Mums gan neizdevās ieraudzīt ziemeļu lielāko skaistumu – ziemeļblāzmu, taču sastapšanās ar ziemeļbriežiem, kas uz turienes meža ceļiem nav nekāds retums, joprojām ir mans Jaungada brīnums. Mēs izkāpām no mašīnas, un viņi tur stāvēja starmešu gaismā, un ar savām lielajām acīm skatījās tieši uz mums, stāstīdami stāstus par pasaules kārtību – kāda tā bija, ir un būs. Es nevarētu iedomāties skaistāku Jaungada vēlējumu!

Un kā nākamais brīnums mūs, atgriežoties mājās, sagaidīja sniegs… 

Brīnumi tomēr notiek! Šorīt pamostoties, ieraudzīju, ka ārā beidzot snieg un visi koki ir balti. Uzreiz radās tāda īsta svētku sajūta. Jaunais gads tuvojas arvien straujāk (nu palikušas vien kādas divpadsmit stundas), bet es vēl joprojām nezinu, kur un kā to sagaidīšu. Viens gan ir skaidrs – gribu būt kopā ar savu mīļo vīru. Bet pārējais nav tik svarīgi, laikam jau dažreiz vajag vienkārši ļauties notiekošajam. Un gan jau mūs sagaidīs kāds brīnums.

Pēdējās dienās pieķēru sevi visu laiku domājam par to, kas vēl šogad ir jāizdara, kādas lietas jānokārto, kādi cilvēki jāsatiek utt. Sajūta bija gluži kā pirms došanās tālā un ilgā ceļojumā (kad jānokārto visādas lietas, jāpārdomā, kādas mantas jāņem līdzi utt.), un es nevarēju vien sagaidīt mirkli, kad ceļojums varēs sākties.

Mīļas meitenes, novēlu jums laimīgu un brīnumainiem piedzīvojumiem pilnu jauno 2008. gadu! Lai izdodas viss iecerētais un lai katra diena būtu jauns izaicinājums! Mīlestību jums, prieku, saticību un daudz, daudz pozitīvu emociju! Un ceru, ka arī nākamo gadu mēs pavadīsim kopā! Jauku jums šo dienu!

P.S. Un kā jūs sagaidīsiet Jauno gadu?

Es šodien guvu vēl vienu apstiprinājumu tam, ka pasaulē ir ļoti ļoti daudz labu cilvēku – atsaucīgu, līdzjūtīgu un palīdzēt gribošu. Valsts asinsdonoru centrā bija milzīga rinda, lai nodotu asinis.

Laikam jau manā atskaites sistēmā šogad pietrūka viena labā darba, jo dienas vidū es pēkšņi atskārtu, ka asins nodošana varētu būt tieši tas, ko šogad vēl vēlos izdarīt. Pulksten 11 ierados Sēlpils ielā un gandrīz mainīju savus plānus: visur bija drausmīgas rindas. Braukuši pat ar autobusiem; māsiņas visos stūros sačukstējās, ka tik daudz cilvēku te sen nav bijis. Bet labi, ka nenobijos. Jo pēc tam, kad rindās biju pavadījusi 2 stundas, atpakaļ iet arī nebija jēgas – ja jau tik daudz laika te pavadīts. Vēl pēc stundas tiku uz krēsla, bet, tā kā man jau promejot garderobēs palika slikti, tad dakterīši vēl nepilnu stundu lūdza tur uzkavēties ar ožamo spirtu pie deguna. Pasākums, kas parasti aizņem nepilnu stundu, svētku laika labdarības gaisotnē ievilkās uz visām četrām. Varētu teikt, ka laiks pat aizgāja diezgan interesanti, jo vismaz šodien 90% asins donoru bija vīrieši. Gandrīz vai turpmākajos rakstos par iepazīšanās vietām būs jāiesaka Asinsdonoru centrs: tik daudz vīriešu vienuviet pilnīgi bez konkurentu klātbūtnes satikt var reti.

Bet sajūta gan tagad laba. Zinu, ka ziedoju puisītim Pēterim, kurš slimo ar leikēmiju, un asinis viņam jāpārlej katru dienu. Šī pasākuma bilanci uzlabo arī tas, ka a) šovakar man ir attaisnojošs iemesls dzert sarkanvīnu (veselības labā!), b) Jaunais gads var droši nākt. Ar šo ziedojumu man gribas Vecajam gadam pielikt foršu punktu.

Vakar draudzenes dzimšanas dienas ballītē izvērtās aizraujoša diskusija par sabiedrībā valdošo mītu, ka tikai vīrieši var mīlēties ar cilvēku, pret kuru viņam nav nekādu dziļāku jūtu, un ka sievietēm pat vienas nakts iekārei vienmēr ir dziļāka patikšana. Ko Tu par to domā? Vai sievietei var gribēties seksu vienkārši tāpat?

Man vienmēr ir šķitis, ka Ziemassvētki ir tāds kā atskaites punkts darbiem, kas gada laikā jāpaveic. Zinu, ka daudziem cilvēkiem jauns dzīves posms sākas ar jaunu gadu, taču man ir mazliet citādi. Šķiet, ka Ziemassvētku laiks ir tāds pārdomu un attīrīšanās laiks, līdz kuram jānokārto visas neskaidrības. Tad nu, kad līdz svētkiem viss ir pateikts un nokārtots, līdz Jaunajam gadam var to apdomāt un jaunu gadu sākt ar jaunām domām, jauniem plāniem un jaunu sajūtu.

Ja tā padomā, tad lietas, kas līdz Jaunajam gadam ir jāizdara, ir milzum daudz. Kā liecina interneta lapas aptauja, daudz meitenes vēl šogad vēlas kādam atzīties mīlestībā un gandrīz tikpat daudz- palūgt kādam piedošanu. Jā, šis ir īstais laiks, lai tiktu skaidrībā ar sevi, savām izjūtām un attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem. Līdz vakaram, kamēr vēl nesēžamies pie svētku galda un neskaitām Ziemassvētku pantiņus pie eglītes, jebkurai no jums novēlu sajūtu, ka viss ir nokārtots.

Vēl šajos svētkos gribu tev novēlēt, lai miers un saticība pavada tevi ik uz katra soļa. Atceries, ka nekad nebūs par lieku kādam uzsmaidīt un tuviniekiem pateikt, cik ļoti tu viņus mīli.

Priecīgus svētkus!

Ja jau par apdāvināšanos, tad par apdāvināšanos… Man ir ļoti mīļa un tuva radiniece gados, no kuras dāvanām es paniski baidos. Tāpēc ka viņa man pēdējo 5 gadu laikā ir uzdāvinājusi vismaz septiņus kristāla traukus vai trauku komplektus.

Viņa, protams, rūpīgi piedomā, kas man vēl varētu trūkt. Kad sāku dzīvot viena, man tika vesela puķaina servīze. Savukārt pēdējā vārda dienā viņa uzdāvināja greznu kristāla vāzi ar mājienu manam draugam, ka sievietes ļoti mīl ziedus.

Mērfija likums šai situācijā, protams, ir parastais – es ciest nevaru kristāla vāzes, mana gaume ir daudz pieticīgāka, man patīk vienkāršas lietas. Un ilgu laiku es savā nodabā purpināju, kā gan viņa, mani pazīdama kopš bērnības, nav to pamanījusi. Bet tad es attapos – kā gan es radiniecei varu ko pārmest,  ja viņa man dāvina to, kas viņai pašai ļoti patīk!

Šajā mirklī patinu filmu atpakaļ, lai atcerētos, ko es pati esmu dāvinājusi viņai, allaž ar lielu rūpību un mīlestību katru dāvanu apdomājot. Un aptvēru, ka nevienu (!) no manis dāvninātajām lietām neesmu viņu redzējusi lietojam. Nedz no tālām zemēm atvestos vēja zvanus, nedz itāļu espreso kanniņu, bez kuras es pati nemaz nespētu kafiju pagatavot, nedz glīto dārza lukturi ar saules baterijām. Visas šīs lietas droši vien stāv nobāztas dziļos plauktos tāpat kā manas kristāla vāzes, un mana radiniece ar šausmām gaida manu nākamo dāvanu – tāpat kā es viņas…

Traģikomiski, vai ne? Mēs visi no bērnības esam mācīti vadīties pēc principa "Dāvini otram to, kas pašam patīk". Bet tā vien šķiet, ka dažreiz šis princips vienkārši nedarbojas…

Uh, nu jau pēc pāris dienām būs klāt Ziemassvētku vakars. Godīgi sakot, šogad man nav tās īstas Ziemassvētku sajūtas (tās kņudinošās, ilgpilnās, satraucošās). Laikam pie vainas ir sniega trūkums. Nu nevaru es iedomāties šos svētkus bez sniega. Ļoti, ļoti gribu, lai notiek brīnums! Dāvanas radiem, draugiem un visiem saviem tuvajiem cilvēkiem gan esmu jau paspējusi sagādāt. Bet nebija nemaz tik viegli… tas prasīja laiku un, jā, arī izdomu.

Visgrūtāk bija ar dāvanu izvēli ģimenes vīriešiem un puišiem (nu gluži kā daudzām cosmo.lv  lasītājām, kuras regulāri forumā uzdot jautājumu: "Ko lai viņam uzdāvina?"). Savam mīļajam vīram dāvanas esmu jau izdomājusi vismaz kādu gadu uz priekšu (nenosaukšu gan neko konkrētu, lai viņš netīšām neizlasa un neatklāj manus noslēpumus…). Bet ilgi domāju, ko lai uzdāvina tētim ("kuram jau neko tādu nevajag"), savam lielajam brālim ("kuram viss it kā jau ir"), brāļadēlam utt. Beigās tomēr tiku galā ar šo ne tik vieglo uzdevumu, katram atradu kādu mīļu sīkumiņu (jo galvenais jau nav dāvanas vērtība, bet gan pārsteigums un sirsnība).

Pirms pāris gadiem biju aizrāvusies ar adīšanu, un tad uz Ziemassvētkiem draugiem parasti dāvināju pašadītas aproces un šallītes (manis izdomātais modelis bija šalle-apkakle, ko varēja uzadīt nieka 20 minūtēs), kā arī adītus spilvenus (tas gan prasīja vairāk laika, bet rezultāts bija to vērts!).

P.S. Kā tev ar Ziemassvētku noskaņojumu? Vai esi jau sarūpējusi Ziemassvētku dāvanas?

Meitenes, kuras purpina, ka žurnālā nav, ko lasīt! Šodien jums ir pavisam reāla iespēja piedalīties žurnāla veidošanā. Plānojot nākamā gada tēmas, mēs vēlamies uzklausīt arī jūsu vēlmes. Vai ir kāda tēma, par kuru vajadzētu uzrakstīt? Par ko jūs vēlētos lasīt vai lasīt vairāk? Varbūt tā ir nevis tēma, bet ierosinājums?

Šorīt datorā šķiroju vairāku gadu laikā tapušas digitālās fotogrāfijas, kuras uz Ziemassvētkiem vēlos uzdāvināt tuvākajiem draugiem, un samulsu ne pa jokam. Vienkārši tajās nemitīgi parādās cilvēki, kuriem šobrīd manu draugu dzīvē vietas vairs nav.

Piemēram, vienai manai draudzenei nākamvasar būs kāzas, taču manās pagājušā gada dzimšanas dienas svinībās viņa bija kopā ar pavisam citu puisi. Cita atkal man pavisam nesen atklāja, ka ir iznīcinājusi gandrīz visas fotogrāfijas, kas viņai atgādina par iepriekšējām attiecībām, tāpēc es nemaz neuzdrošinos viņai dāvināt bildes no kādām bezgala jautrām Jaunā gada svinībām (kaut tieši viņa tajās bildēs izskatās lieliski!). Savukārt vēl kāda laba drauga mīļotā sieviete mani tiešām iedzītu zemē, ja es viņam uzdāvinātu fotogrāfijas no laika, kad mums patika divatā dauzīties apkārt pa koncertiem. Un viss – mana ideja par Ziemassvētku dāvanu draugiem sabruka pāris minūšu laikā!

Taču vēl spēcīgāks piemērs par pagātnes ietekmi uz mūsu šī brīža attiecībām, šķiet, ir vēl kādas manas paziņas stāsts. Viņa jau vismaz pusotru gadu ir kopā ar puisi, kura gultā sēž iepriekšējās draudzenes dāvināts trusis. Ne jau dzīvs, bet mīkstā rotaļlieta. Lai kā viņa ir centusies to trusi nolikt kaut kur istabas stūrī, viņš vienmēr atgriežas gultā. Atklāti runāt par to ar savu draugu mana paziņa neuzdrošinās. Taču tagad viņi kopā pērk dzīvokli, un viņai ir gandrīz vienalga, kur ņemt meistarus, kuri remontēs viesistabu, jo vairāk par visu pasaulē meitene grib uzzināt, vai tas trusis ievāksies arī viņu dzīvoklī.

Kā ir ar Tavu pagātni? Kur Tu liec fotogrāfijas un dāvanas, kas Tev saistās ar iepriekšējām attiecībām?

Beidzot esam apkopojuši lielās anketas rezultātus, kāds, pēc jūsu pieredzes, ir vidējais vīrietis-maita (Zanes rakstu par šo tēmu varēsi lasīt janvāra Cosmo). Lasot jūsu iesūtītos aprakstus par sastapšanos ar nelietīgiem vīriešiem, pati skaitīju uz pirkstiem līdzi – jā, vienu tādu es pazīstu, šito arī…

Man personīgi vislielākā piesardzība izveidojusies pret tā saucamajiem harizmātiskajiem vīriešiem. Viņiem nav obligāti jābūt izciliem skaistuļiem, bet mistiskais šarms padara viņus par ļoti pievilcīgiem un iekārojamiem (nejaukt ar parastajiem brunču medniekiem, kuriem ir uztrenēts smaids un kuri, miedzot ar aci, visām saka vienādus komplimentus!). Nereti šāds vīrietis var būt pat ļoti savdabīgs – gan no ārējā izskata, gan izturēšanās viedokļa, un tieši šī unikalitāte maldīgi liek domāt, ka esi vienīgā, kurai viņš atklāj savas personības nebūt ne pūkaino pusi.

Viņi ir negausīgi un aizrautīgi – ātri notvēruši tevi savos harizmas tīklos, viņi aizrauj tevi sev līdzi elpu aizraujošā un ļoti personiskā piedzīvojumā. Viņi var atklāt tev savus vislielākos noslēpumus, atkailināt savu ievainoto dvēseli, izstāstīt aizkustinošus stāstus par traumatisko bērnību un sarežģītajām attiecībām par tēvu, piemēram. Un viņi prot uzklausīt tā, ka tai mirklī sajūties tik tuvu tam, ko sauc par intimitāti… Jūs runājat un runājat, pat nepamanot, ka jau sen sākusies nākamā diena.

Starp citu, sekss šiem vīriešiem tiešām nav galvenais mērķis. Viņi savu dabas doto harizmu izmanto citam nolūkam – lai iekarotu tavu uzticēšanos un tādējādi ātri un lielā porcijā kompensētu emocionālās tuvības deficītu. Kāpēc viņi neveido patiešām tuvas un emocionālas, turklāt ilgstošas attiecības? Viņi uz to nav spējīgi, jo lielāko baudu gūst tieši no šādas – vampīriskas intimitātes devas. Un tieši tajā mirklī, kad tu esi sasniegusi emocionālās tuvības augstāko punktu un esi pārliecināta, ka esi sastapusi fantastiski jūtīgu vīrieti un labāko draugu vienā personā, sapnis beidzas. Un viņa harizmas loks jau ir novilkts jauna upura virzienā. Goda vārds, to sajūtu pat salīdzināt nevar ar „pārgulēja un pameta”. Harizmātiskie vīrieši emocionāli tevī izrauj tādu caurumu, ka pēc tam ilgi nav iespējams attapties.

Harizma ir viena no tām Dieva dotajām dāvanām, ar kuru lielākā daļa cilvēku diemžēl krīt grēkā un izmanto ļaunprātīgi. Laikam tāpēc, ka ar tās palīdzību ir tik viegli manipulēt. Protams, šāda izmantošana viņiem vienmēr atspēlējas. Viņi savā dziļākajā būtībā ne tikai nejūtas laimīgi, bet arī kaut kā pamanās pazaudēt pat tās sievietes, kuras viņiem patiešām nozīmē ko vairāk par īslaicīgu emocionālo katarsi.

Starp citu, viņi paši nekad neatzīs, ka ir tevi izmantojuši. Melos viņus apsūdzēt nav iespējams, jo viss, ko viņi stāsta, tiešām ir patiesība. Neviens taču nav vainīgs, ka nebija lemts…

Vai arī tu tādus pazīsti?

Nē, nē, tas nebūs stāsts par tām lielajām un nopietnajām datorspēlēm, kas ievelk, pievelk un var pat pazudināt. Tas būs stāsts par tādu mazu niekošanos – t.s. galda spēļu (internetā) uzspēlēšanu. Vakar ieraudzīju, kā tiek spēlēta Shangai Dynasty, un uzreiz atcerējos vecos labos laikus, kad arī man ļoti patika brīvajos un ne tik brīvos brīžos uzspēlēt šo spēli.

Vakar gluži vai satrakojos, nespēdama uzreiz atcerēties, kur var internetā atrast Shangai Dynasty. Pēc kādām desmit minūtēm tomēr atradu, vienreiz uzspēlēju un atmetu ar roku. Bet pirms kāda pusotra gada šādu līdzīgu spēļu spēlēšana man bija pierasta lieta. It īpaši tad, kad bija grūti saņemties rakstīt kādu rakstu vai referātu. Tad es vienmēr izdomāju, ka ātri, ātri salikšu Solitaire, izspēlēšu Shangai Dynasty un tad nu gan visu izdarīšu. Bet vajadzēja jau arī uzvarēt, tāpēc bieži šis ātri, ātri ievilkās pat uz pāris stundām.

Izrādās, ka tagad pāris maniem draugiem ir jauna aizraušanās saistībā ar spēlītēm internetā. Viņi nevarot sākt dienu, ja nav izspēlēta kāda no Brain tematiskajām spēlēm portālā draugiem.lv. Es gan neesmu mēģinājusi un labāk arī nevajag, jo varbūt arī man tad drīz parādītos jauns pieradums.

P.S. Kā ir ar tevi? Vai esi kādreiz niekojusies ar datorspēlēm internetā?

Zane vakar rakstīja par laimes sajūtu, un mans šodienas ieraksts ir cieši saistīts ar laimi. Es jau pagājušajā sestdienā biju noformulējusi bloga ieraksta pirmo teikumu: "Sestdien man gadījās baigā laime." Un nevarēju sagaidīt, kad pienāks mana kārta rakstīt blogu. Nu lūk, sestdien man gadījās baigā laime.

Es pamodos no rīta un bija pilnīgi skaidrs: vajag frizieri. Tev nekad nav gadījies tā, ka pilnīgi no zila gaisa tu pēkšņi zini, ka tev vajag to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji? Vēl ļaunāk. Tu zini, ka tas, ko vēlies, ir gandrīz neiespējami… bet neiespējamība nemazina vēlēšanos.

Neiespējami tāpēc, ka vispār visa mana dzīve ir pēc pieraksta. Zobārsts: mēnesi uz priekšu, kosmetoloģe – no nedēļas līdz mēnesim, manikīre divas trīs dienas, ginekoloģe divus mēnešus, ģimenes ārste (atkarībā no nepieciešamības pakāpes) no divām stundām līdz nedēļai. Tapešu līmētājs – mēnesis, elektriķis – nedēļa, utt. Visā manā iepriekšpierakstītajā dzīvē vienīgi galdnieks pirms diviem mēnešiem teica: "Nu labi, brauciet kaut vai tagad." Visa pārējā sadzīve notiek pēc pieraksta. Kur es sestdienas rītā izraktu kādu, kas normāli nogrieztu matus?

Man ir brīnišķīga draudzene, kura strādā par frizieri. Pāris reižu viņa bija veidojusi man matus, bet ne griezusi. Tajā sestdienas rītā biju gatava riskēt par visiem 100%. Galu galā – sliktākajā gadījumā mati ataugs. Un es viņai zvanīju, kaut man nebija cerību ne uz to, ka viņa tajā dienā strādā, ne uz to, ka, ja viņa strādā, viņai varētu būt brīvs brīdis. Taču viņa teica: "Nu brauc! Man ir divas stundas brīvaa laika." Meitenes, kā tas skanēja! Kas tie bija par maģiskiem vārdiem tajā brīdī! Bez pieraksta. Tad, kad gribās, nevis tad, kad vajag. Kāds vieglums un kāda brīvība!

Man nogrieza ne tikai matus. Nogrieza iepriekšējo pierakstu. Un šī spontanitāte manā dzīvē bija… pēdējā reize, kad es jutos laimīga, Zane.

Esmu ievērojusi, ka viens no maniem mīļākajiem jautājumiem, kuru mēdzu uzdot interviju beigās, ir "kad tu pēdējo reizi juties ļoti laimīga/s?" Tad uz brīdi mēdzu nolaist acis no cilvēka, lai ļautu viņam iegrimt tuvākās un tālākās atmiņās. Drīz vien viņa sejā parādās mulss smaids un iemirdzas acis!

Sevišķi liela vērtība šim jautājumam ir tad, kad intervēju gada iedvesmojošākās Cosmo sievietes. Viņas vienkārši zina spēles noteikumus, proti, ka viņas pašas kādam ir iedvesmas avots, tāpēc intervijas laikā atļaujas būt ļoti patiesas.

Pārdomas par šo tēmu man ienāca prātā pēc vakardienas tenisa treniņa. Nebiju kādu laiku atkal spēlējusi, tāpēc tad, kad uz laukuma paņēmu rokās tenisa raketi un gaidīju pretinieka servi, man pa ķermeni skrēja skudriņas. Tas pats bija dušā pēc treniņa, kad bija nogurušas visas maliņas, taču pozitīvisms tāds, ka pietiktu puspasaulei. Un es kārtējo reizi sapratu, ka tas ir mans un ka nav ko aizmirst par lietām, kas ikdienā spēj sniegt tik daudz kolosālu mirkļu. Nenoliedzu, ka laimei vajag arī lielās sajūtas – mīlestību un draudzību, taču izrādās, arī tenisa treniņš var sniegt daudz. Kad Tu pēdējo reizi juties ļoti laimīga?

Pēc "nieka" pieciem mēnešiem, kopš esmu ievākusies jaunajā dzīvoklī, man beidzot izdevās noorganizēt sālsmaizes ballīti draugiem. Tagad man ir tāds emocionāls pacēlums, jo manas mājas godam izturējušas viesmīlības pārbaudījumu. Ir tik forši zināt, ka te labi jūtos ne tikai es pati, bet arī mani ciemiņi.

Mājas iekārtošanas process ievilkās meistaru dēļ – kā jau parasti. Rezultātā līdz pat pagājušajai nedēļai dzīvojām bez virtuves, kafiju vārījām uz prīmusa, bet krūzītes skalojām vannā. Nu šī romantiskā fāze ir beigusies, un beigu beigās es pat esmu pateicīga mūsu galdniekam par viņa gumijas stiepšanu, jo tagad katra mēbele, katra lampa un krēsls tik organiski iekļaujas mūsu vidē, it kā stāvētu te jau gadiem ilgi. Neko nesaprotu no fen šui, bet jūtu, ka mums tur pašiem savs fen šui ir tapis, vadoties pēc intuīcijas un – galvenais – nesteidzoties. Joprojām daudz kā trūkst, bet arī tas viss "atnāks" pamazām. Toties ir mājas centrālā daļa – liels ovāls galds, ap kuru ģimenei un draugiem sasēsties, tāpēc pirmo reizi mūžā Ziemassvētkus došos svinēt nevis pie mammas, bet aicināšu mammu un brāļa ģimeni ciemos.

Tagad skaidri zinu, ka nekad negribētu, lai manu māju iekārto dizaineris. Negribētu atnākt pie visa gatava, kur manā vietā kāds ir visu izdomājis. Droši vien sajūta būtu kā viesnīcā. Kā tu iekārtotu savu māju?

Ilgi domājām, kā lai iepriecina vecākus 40. gadu kāzu jubilejā. Līdz nolēmām viņus aizsūtīt uz Fontaine viesnīcu Liepājā – lai viņiem būtu viena jauka romantiska nedēļas nogale pilsētā pie jūras. Biju jau gatava visādām atrunām (“mēs nevarēsim”, “nav laika”, “visādi darbi jāizdara” utt.), bet par brīnumu (un prieku mums visiem) vecāki pieņēma šo dāvanu bez vilcināšanās. Tas viņiem bija liels pārsteigums.

Kāpēc izvēlējāmies tieši Fontaine? Paši tur pabijām pirms kādām pāris nedēļām. Manas mīļas darba kolēģes uz kāzām uzdāvināja nedēļas nogali šajā viesnīcā. Bet aizņemtības un, godīgi sakot, arī mazliet slinkuma dēļ mēs veselu pusgadu nevarējām saņemties braucienam uz Liepāju. Bet šķiet, bija vērts tik ilgi gaidīt, jo nedēļas nogale Fontaine bija vienkārši fantastiska. Nu mēs svēti nosolījāmies, vismaz pāris reizes gadā izbrīvēt laiku, lai dotos uz Liepāju.

It kā jau tur nav nekas sevišķs – parasta koka mājiņa ar vairākiem numuriņiem, kas katrs iekārtots savā stilā. Bet atmosfēra un gaisotne šajā viesnīcā ir gluži kā mājās – tik brīvi, nepiespiesti, draudzīgi, omulīgi, sirsnīgi (laikam šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi….). Mums lielākais pārsteigums bija tas, ka mūsu numuriņā bija veselas divas istabas! Tā kā diendienā dzīvojam vienistabas dzīvoklītī, tad tur mums bija kur izvērsties. Ceru, ka maniem vecākiem arī tur patiks, jo viņiem rezervējām to pašu numuriņu, kurā dzīvojām mēs.

P.S. Kā tu esi pārsteigusi savus vecākus? Un vai esi kādreiz bijusi Fontaine?

Vakar biju brīnišķīgā šovā "Cabaret plin plin". Skaisti tērpi, labs dziedājums, jauka atmosfēra – viss tiešām pārdomāts, lai skatītājiem būtu interesanta atpūta. Taču viena epizode mani sadusmoja pa īstam. Tā kur uz skatuves mīņājas kaila meitene, piesedzoties ar stilizētām "pāvu astēm".

Sadusmoja tāpēc, ka sievietes kailums tiek padarīts par izklaidi skatītājiem.(Jāatzīst, ka mans draugs oponēja, sakot, ka viņa nemaz nebija kaila. Labi, atzīstu, dibenā viņai bija zelta diegs un ap krūtīm viņa vicināja pāvu astes.) Bieži vien mākslā kails ķermenis ir veids, kā kaut ko uzsvērt, dramatizēt vai paspilgtināt, – un kailums kā izteiksmes veids uz skatuves attaisnojas. Bet šeit viss numurs ir vienkārši plikas meitenes mīņāšanās. Protams, ļoti labi izpildītas Busuļa dziesmas pavadījumā.

Man draud izklausīties pēc feministes, bet kāpēc viņai blakus nevarētu mīņāties arī čalis, kurš ar zelta diegu dibenā un piesedzoties ar cepuri izklaidētu klātesošās dāmas? Citādi pēc priekšnesuma vīriešu ovācijas krietni pārsniedza sieviešu ovācijas. Jeb vai spēle notiek galvenokārt uz vīriešu auditoriju? Vai arī tiek iepriekšpieņemts, ka kailas sievietes klātbūtnē citas sievietes jūtas ļoti omulīgi…?

Man pāris reižu nācies piedalīties korporatīvajās balllītēs, kur jaunajiem biznesmeņiem par prieku sievietes ar kailām krūtīm tiek padarītas par vakara naglu. Teikšu atklāti, ja man piepeši ir jāskatās uz citu cilvēku intīmajām zonām, man tas bojā garastāvokli. Vai tiešām bez dibenu un krūšu izrādīšanas trūkst veidu, kā izklaidēt ballītes viesus vai izrādes apmeklētājus? Domāju, ka vakardienas brīnišķīgajā izrādē neviens nebūtu sūdzējies par neinteresantumu, ja kāds viņas vietā būtu kaut ko nodejojis – foršu un ar noslēpumu.

Nesen, kad atgriezos no komandējuma, kāds draugs vaicāja, kurš ir tas, kas par manu atgriešanos izrāda visvairāk prieku. Nedomājot atbildēju, ka mans suns. Pēc tam, kad no sajūsmas bija izlēkājies, viņš istabā mēdza nogulties blakus un cieši jo cieši mani vēroja. Šodien paiet nedēļa kopš Seržo iemidzinājām.

Laikam visnepanesamākais man šķiet tas, ka viņam bija tikai četri ar pusi gadi un pēc teorijas viņam vēl bija jādzīvo vismaz divtik ilgi. Taču puika saslima ar epilepsiju, radās saasinājumi un mēs viņam vairs nekādi nevarējām palīdzēt. Jāatzīst, ka vēl neesmu samierinājusies ar to, ka mana ģimene (tai skaitā, arī es) izlēma par suņa eitanāziju, jo katru dienu man nāk prātā domas no sērijas "ja nu viņš atgūtos" un "mēs parāk vieglprātīgi izrīkojāmies ar viņa dzīvību."

Tagad sarunas par eitanāziju ir mana iemīļotākā tēma, jo gribu vismaz sevī rast atbildi uz jautājumu, vai mums ir tiesības to darīt, un, ko tur liegties, gūt mierinājumu pēc izdarītā. Taču tās nekad neaprobežojas tikai ar dzīvniekiem, un vienmēr tiek skarts jautājums arī par cilvēku eitanāziju. Tā, piemēram, Cosmo redaktore Baiba, kura tikko bija Amsterdamā dokumentālo filmu festivālā, stāstīja par filmu, kurā rādīja cilvēkus, kuri vēlas veikt eitanāziju. Kāds bija smagi slims un nevēlējās ciest vēl vairāk, taču bija arī vecāks pārītis, kuri vienkārši vēlējās kopā nomirt. It kā jau skaisti, jo viņi to vēlas darīt mīlestības vārdā. Ne viņiem kādas kaites, nekas. Taču šis stāsts gan man šķiet savienojams ar jēdzienu "visatļautība", jo, manuprāt, spēlēties ar dzīvību tad, ja tevi nemoka ne garīgas, ne fiziskas ciešanas, ir spļaušana acīs dzīvības likumiem.

Esmu atgriezusies no dokumentālā kino festivāla IDFA Amsterdamā tik pilna emociju un iespaidu, ka ne par ko citu kā vien par redzētajām filmām runāt nespēju. Pēc aptuveniem aprēķiniem redzēju apmēram 30. Un vismaz puse no tām deva vielu ļoti nopietnām pārdomām par vispārcilvēciskām problēmām, par kurām ikdienā neaizdomājos. Buša neaptveramā aprobežotība, Irākas karš, Izraēlas/Palestīnas konflikts, eitanāzija, AIDS, verdzība (izrādās, tā joprojām eksistē, piemēram, cukurniedru plantācijās Dominikānas republikā) – šīs ir tikai dažas no tēmām repertuārā.

Festivāla galveno balvu ieguva Gonsalo Arihona šokējošā filma Stranded par 16 Urugvajas regbija komandas puišiem, kuri, tikai pateicoties brīnumam, izdzīvoja 1972.gada lidmašīnas katastrofā sniegotajos Andu kalnos un spēja noturēt sevi pie dzīvības 71 dienu, pārkāpjot civilizācijas lielākajam tabu un pārtiekot no savu bojā gājušo biedru miesas. Tā kā filmas režisors ir izdzīvojušo vīru tuvs draugs, notikuma rekonstrukcija filmā ir drīzāk filozofiskas pārdomas par dzīvības brīnumu, nekā šausmināšanās par kanibālisma tēmu. Un, klausoties šo nu jau sirmo vīru stāstos (par cilvēka gaļas ēšanu viņi joprojām runā tikai aplinkus un nespēj to nosaukt vārdā), var tikai iedomāties, kādai ellei viņi toreiz gājuši cauri!

Tomēr galvenā priekšrocībā apmeklēt šādu festivālu ir iespēja gandrīz vai pēc katra seansa sastapt klātienē filmas autorus un bieži vien arī tās galvenos varoņus. Līdz ar to kino pārdzīvojums kļūst vēl personiskāks, vēl saprotamāks.

Tā viens no aizkustinošākajiem mirkļiem man bija tikšanās ar filmas Hear and Now varoņiem – pavecāku laulātu pāri, kuri abi kopš dzimšanas ir nedzirdīgi, bet 65 gadu vecumā kopā nolemj veikt dzirdes implantu operāciju. To, kā tas ir – pēc 65 gadu dzīves klusumā pēkšņi tapt konfrontētiem ar pasaules trokšņu dažādību, mēs, dzirdīgie, pat iztēloties nevaram. Taču šī filma man deva iespēju to vismaz attāli nojaust. Kamēr vīrs ar iegūto maņu spēja tikt galā visai veiksmīgi un kā mazs bērns skraidīja pa māju, darbinot urbi un izklaudzinot sienas, viņa sievai jaunatklātā skaņu pasaule radīja tādu apjukumu, ka jau drīz vien viņa iegrima dziļā depresijā un atteicās ieslēgt dzirdes aparātu. Tikai pateicoties vīra iejūtībai un mīlestībai, kurš pārliecināja sievu, ka šī nav nekāda sacensība un viņš var apstāties un pagaidīt, kamēr arī viņas dzirde progresē, viņi abi tagad atkal ir priecīgs un bezrūpīgs pāris, kuri palēnām, bet ļoti apņēmīgi mācās izmantot dzirdes priekšrocības. Un, kā es novēroju, festivālā viņi bija lielākie tusētāji!

Runā, ka pasaulē vislabākie pavāri esot vīrieši. Varu tam tikai piekrist. Kopš dzīvoju kopā ar savu draugu (nu jau likumīgo vīru) virtuvē rosāmies mēs abi. Jāatzīst, ka labāki sasniegumi pavārmākslā ir viņam. Par ko es tikai priecājos. Pēdējā laika lielākais šedevrs – pašcepta maize.

Nevarētu teikt, ka virtuvē esmu galīga nepraša. Pirms daudziem gadiem, kad kādā ģimenē auklēju bērnus, man bija jāgatavo arī ēst. Sākumā ļoti baidījos, bet ar laiku pieradu, ka man iedod kādu recepti, izskaidro kas un kā jādara un tad tikai uz priekšu. Vispārsteidzošākais bija tas, ka es kā veģetāriete, lieliski pratu pagatavot arī dažādus gaļas ēdienus, kurus pati pat nevarēju nogaršot.

Sākumā pret drauga gatavotajiem ēdieniem izturējos piesardzīgi, nebiju īsti pārliecināta, ka viņa eksperimenti man īsti ies pie sirds. Bet pavisam drīz pārliecinājos, ka viņš ir īsts pavārmākslas meistars, prot mani pārsteigt ar garšīgām, interesantām un pārsteidzošām maltītēm. Viņa unikālākā īpašība ir šķietami no nekā (kad mājās it kā nav nekā ēdama) pagatavot kaut ko gardu. Tā reiz, kad mājās bija beigusies maize, viņš ņēma un pats uzcepa maizi. Tagad tā esam pieraduši pie pašceptas maizes, ka vairs nemaz negribas ēst veikalā pirkto. Šādai, pašu rokām mīcītai un veidotai maizei ir pavisam cita garša un smarža. Ko lai saka, esmu gatava jauniem pārsteigumiem!

P.S. Un kā ir ar tevi un tavu vīrieti? Kurš no jums vairāk rosās pa virtuvi?