Ne tikai sievietei spontānais aborts ir smags trieciens, bet arī vīrietim tie ir pavisam jauni pārdzīvojumi …
Aborts ir ļoti liels pārdzīvojums ne tikai sievietei, bet arī vīrietim. Lielākoties gan tiek dzirdēts par to, kā jūtas sieviete un kā viņa ar to tiek galā. Šoreiz stāsts būs no vīrieša skatu punkta.
Tā ir kā braukšana pa amerikāņu kalniņiem, tas ir viss ko es varu pateikt.
Tu iesēdies vagoniņa pirmajā rindā, ieķeries ar rokām, priekšā esošajā, stienī un dzirdi- klak, klak, klak. Vagoniņš sasniedz pašu augstāko punktu un tad ar neaptveramu ātrumu tas nesas lejā. Tev atliek tikai pacelt rokas un kliegt pilnā balsī.
Pirmo reizi, kad mēs bijām stāvoklī, tas bija pirms 10 gadiem. Tajā pašā dienā, kad mēs to paziņojām saviem tuvākajiem draugiem par grūtniecību, Marija, mana sieva, sāka asiņot. No paša rīta cilvēki un mēs bijām tik laimīgi par šo notikumu, bet jau pēcpusdienā mēs jau stāvējām slimnīcas gaitenī un gaidījām ziņas.
Spontānais aborts ir dīvaina lieta. Tas vienkārši notiek. Dažos gadījumos ir kādi apstākļi, kas to var veicināt, bet vairums gadījumu spontāno abortu nākas vienkārši pieņemt un sadzīvot ar to, jo ne ārsti, ne kāds cits to nespēja paredzēt un novērst.
Mēs palātā pavadījām 4 stundas, kurās notika visāda veida izmeklēšanas, analīzes, jautājumu uzdošanas. Kad mēs palikām vieni, bija nepārtraukts klusums. Reizēm paskatījāmies viens otra acīs, bet runāt bija pārāk smagi. Mēs bijām pārliecināti, ka mēs esam zaudējuši bērniņu.
Ārsts tomēr nolēma, ka ir jāveic ultrasonogrāfija, lai pārliecinātos par bērniņa stāvokli. Es biju sašutis par to, ka tas netika darīts jau agrāk. Mēs bijām emocionāli izpumpēti un nespējām vairs rast nekādu cerību. Ieejot ultrasonogrāfijas telpā, ārsts uzreiz ķērās pie lietas. Viņš veica pārbaudi un nokrekšķinājās :”Es nezinu ko jums teikt, bet asiņošanai šodien bija kāds cits, nezināms iemesls, jo jūsu bērniņa sirdspuksti ir rāmi un spēcīgi.”
Es nevaru aprakstīt to sajūtu, kas mani tad pārņēma. Man nepietiktu ar visiem pasaules vārdiem, lai izteiktos. Es sapratu, ka bērns ir tik trausla dzīvība, kura jebkurā brīdī var aiziet no tevi, tā īsti nemaz neatnākot. Tagad meitenīte mācās 4. klasē, mīl lasīt un spēlēties ar lellēm. Un es ar sievu, esam neizsakāmi pateicīgi par to, ka mums ir iespēja katru dienu lūkoties mūsu meitiņas dzirksteļojošajās acīs.
Zīmju valodu viņa uzskata par savu otru dzimto valodu un pateicoties tai spējusi īstenot sapni par darbu televīzijā! Zīmju valodas tulci Elzu Veismani daudzi iepazina 2016.gadā, kad LTV pirmo reizi piedāvāja iespēju zīmju valodā vērot arī “Supernovas” dziesmu konkursu.
Emocijas, mīmika, žesti – harizmātiskās Elzas sniegums sajūsmināja daudzus! Elza ir nedzirdīgu vecāku dzirdīgs bērns un kopš pati iemācījās runāt un saprast zīmju valodu, ir savu vecāku ausis un mute. Ko nozīmē būt nedzirdīgam vai vājdzirdīgam cilvēkam un kāda ir sabiedrības attieksme? Par dzīvi, sapņiem un darbu Elza savās pārdomās dalās rubrika “Dzīvei nav melnraksta”.
Ilgus gadus plaušu vēža pacientiem Latvijā netika apmaksāta mūsdienīga terapija, un medikamentu pieejamības ziņā mēs atradāmies pēdējā vietā Eiropā. Nu tas ir mainījies, un jau vairākus mēnešus kompensējamo zāļu sarakstā ir iekļauts moderns imūnterapijas medikaments. Lai uzzinātu, kā šīs izmaiņas ietekmē pacientu ikdienu, uz sarunu aicinājām plaušu vēža pacienti, kura vēlējās palikt anonīma.
Jūs esat viena no pirmajām pacientēm Latvijā, kura sākusi saņemt modernu, valsts kompensētu imūnterapiju plaušu vēža ārstēšanā. Kāda bija sajūta, uzzinot par šo iespēju?
Bija sajūta, ka no pleciem noveļas smagums, ko radīja nemitīgā galvas lauzīšana par to, kur ņemt naudu ārstēšanai.
Vai iepriekš pirkāt Jums nepieciešamās zāles par saviem līdzekļiem un būtu varējusi to turpināt, ja medikaments netiktu kompensēts?
Jā, pirku par saviem līdzekļiem, par vienu imūnterapijas reizi maksājot vairāk kā 5000 EUR. Tas radīja pamatīgu robu mūsu ģimenes budžetā, un ilgstoši to nebūtu varējusi atļauties. Ja zāles netiktu kompensētas, nāktos lūgt ziedojumus, taču tas būtu pazemojoši, jo vajadzētu visai Latvijai paziņot, ka man ir vēzis. Tādā gadījumā manis vadītais nelielais uzņēmums pazaudētu daļu klientu, un es nezinu, vai turpmāk būtu varējusi nodrošināt iztiku sev un saviem darbiniekiem.
Jums izdevās iztikt bez ziedotāju atbalsta, bet daļaionkoloģijas pacientu ziedojumi joprojām ir vienīgā iespēja dzīvot.
Manuprāt, nav normāli, ka cilvēkam, kurš visu dzīvi maksājis nodokļus, ir jālūdz līdzekļi savai ārstēšanai, turklāt jāatklāj sava identitāte. Es neizprotu vienu lietu – ja dati par personas veselības stāvokli ir ierobežotas pieejamības informācija un tos aizsargā Datu aizsardzības regula, tad kāpēc, saņemot ziedojumus, šie dati ir publiski jāizpauž visai sabiedrībai? Saprotu, ka Ziedot.lv ir jāatskaitās par saņemtajiem un izlietotajiem līdzekļiem, bet vai šādā veidā? Es to izjūtu kā nepārvaramu problēmu, ar kuru visticamāk saskaras arī citi, kuri ir spiesti lūgt ziedotāju palīdzību. Te vietā būtu citēt LOK ārstes Ivetas Kudabas teikto: “Cik ļoti valsts pazemo savu iedzīvotāju, ja viņam ir jālūdzas nauda savai ārstēšanai! Valsts pazemo gan pacientu, gan ārstu. Citādi es to nosaukt nevaru”.
Vai, uzsākot lietot imūnterapijas medikamentu, esat pamanījusi kādu atšķirību pašsajūtā? Kā ir mainījušies Jūsu izmeklējumu rādītāji?
Pašsajūta viskrasāk uzlabojās pēc trešās terapijas reizes, kad es par imūnterapiju vēl maksāju pati no saviem līdzekļiem. Veselības uzlabojumu apstiprināja arī martā veiktā datortomogrāfija.
Kāda ir medikamenta panesamība? Vai izjūtat kādas blakusparādības?
Tā kā imūnterapiju saņēmu kopā ar ķīmijterapiju, tad nevaru nošķirt, no kā rodas blaknes, bet tās ir gandrīz nepārtraukti līdz pat šodienai. Pēdējā ķīmijterapija kopā ar imūnterapiju bija aprīļa beigās, bet man joprojām ir problēmas ar asinsriti – pietūkst kājas, izspiežas vēnas rokām un kājām, šādas sūdzības man nekad agrāk nav bijušas. Parādījušās arī problēmas ar nagiem (onkologs teica, ka tie var noiet pavisam), no rītiem pēc pamošanās regulāri sāp galva, un ir vēl citas blaknes, ko diez vai ir vērts uzskaitīt.
Imūnterapiju bez ķīmijterapijas esmu saņēmusi tikai 1 reizi, pieļauju, ka blaknes turpinās dēļ saņemtās ķīmijterapijas.
Līdz šim plaušu vēža pacientu dzīvildzi bija izdevies palielināt tikai par dažiem mēnešiem, bet jaunais imūnterapijas preparāts pacientiem ļauj dzīvot ievērojami ilgāk. Runa vairs nav tikai par mēnešiem, bet veiksmīgākajos gadījumos par vairākiem gadiem. Ko personīgi Jums nozīmē iegūtais laiks?
Nevienu mirkli šo neesmu uztvērusi kā iegūto laiku, drīzāk esmu domājusi par zaudēto laiku un to, ka viss varēja būt daudz savādāk, ja…..
Neviens no mums nezina, cik ilgi dzīvosim. Nav patīkami, ka onkoloģijas pacientus sabiedrībā parasti uztver kā nolemtos. To nākas izjust samērā bieži. Šādu attieksmi apstiprina kaut vai fakts, ka ilgstoši pret plaušu vēža pacientiem izturējās kā pret nāvei nolemtajiem, uzskatot, ka šiem pacientiem pietiek tikai ar ķīmijterapiju un viņiem nekas nav jāzina par citām iespējām, jo tāpat jau viņi “ilgi vairs nevilks”.
Arī es imūnterapiju nekad nebūtu saņēmusi, ja pati nebūtu vairāku mēnešu garumā rakusies internetā un vākusi pa kripatiņai kopā tur pieejamo informāciju. Pēc Zaļā koridora onkoloģijas pacienti Latvijā vienkārši tiek pamesti neziņā bez jebkādas informācijas attiecībā uz turpmāko ārstēšanu. Tieši šī neziņa, kad liekas, ka sajuksi prātā, lika pašai meklēt informāciju un rīkoties. Tā internetā atradu, ka normāli būtu jau uz pirmo ārstu konsīliju doties ar uztaisītām mutācijām, un daudzas citas lietas, ko šeit neuzskaitīšu un ko neviens ārsts man nekad nav stāstījis.
Vai uzskatāt, ka nevar paļauties tikai uz ārstu teikto?
Es nevaru spriest par visiem ārstiem, bet man personīgi bijusi negatīva pieredze. Es vienmēr esmu sekojusi līdzi savai veselībai un regulāri apmeklējusi ārstus. Gadu pirms diagnozes uzzināšanas biju uztaisījusi plaušu rentgenu, kurā parādījās aizdomas par plaušu atelektāzi. Tā ka skrienot sāku aizelsties un biju zaudējusi arī svaru, jautāju terapeitam, vai nevajadzētu tālāk pārbaudīties, lai aizdomas vai nu apstiprinātu vai noliegtu. Uz to ārsts atbildēja, ka atelektāze tā nerodas, rentgena aprakstā ir kļūda, un visiem nav jābūt olimpiešiem skriešanā. Jā, ārsts neatpazina vēzi. Ja diagnoze tiktu uzstādīta gadu agrāk, varbūt būtu iespējama operācija, un katrā ziņā tā nebūtu 4.stadija. Tāpēc es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi izglītot ārstus, lai viņi varētu atpazīt vēzi. Arī ārstēšanas procesā pacienti ne vienmēr saņem pilnīgu informāciju par ārstēšanas iespējām.
Vai tas nozīmē, ka pacientam pašam būtu jāizglītojas un jāmeklē informācija par savu diagnozi?
Attiecībā uz informācijas pieejamību man ir priekšlikums – varbūt šo funkciju līdztekus ārstiem varētu uzņemties daudzās onkoloģijas pacientu un viņu tuvinieku atbalsta biedrības vai vēl kāda cita sabiedriskā organizācija? Es saprotu ārstus-onkologus, kuri atrodas starp diviem dzirnakmeņiem: no vienas puses pacients, kurš vēlas uzzināt un saprast ārstēšanas iespējas, un no otras puses valsts uzliktie ierobežojumi NVD personā medikamentu izrakstīšanā pacientiem.
Manuprāt, būtu svarīgi informēt pacientus kaut vai par mutāciju noskaidrošanas nepieciešamību un katra vēža veidam iespējamajiem mutāciju veidiem (Gulbja laboratorijā tās nevar noteikt, kamēr pacients nezina, kādas mutācijas viņš vēlas noskaidrot). Tāpat būtu lietderīgi, ja pacientiem būtu pieejama informācija par aptuvenajām izmaksām, kuras jāsedz pašam.
Kas ir svarīgākais Jūsu dzīvē, kam šobrīd veltāt savu laiku?
16 gadu vecumā Kečī lidoja no internātskolas uz Nigēriju, lai nosvinētu Ziemassvētku brīvdienas kopā ar ģimeni. Lidmašīnā bija 109 pasažieri no kuriem 60 skolnieki. Negadījumā mira visi Kečī skolas biedri un avārijā idzīvoja vēl tikai viens pasažieris.
Kečī guva 3 pakāpes apdegumus, 65% viņas ķermeņa guva smagus apdegumus. Jaunās meitenes vecāki pārcēlās no Nigērijas uz ASV, lai Kečī saņemtu labāko aprūpi, viņai tika veiktas vismaz 100 rekonstrukcijas operācijas. Savā brīvajā laikā Kečī patika dziedāt, bet viņa nekad šo hobiju nebija uztvērusi kā ko nopietnu. Pēc avārijas viņās balss bija kļuvusi citšda, viņas mamma bija šokā, ka meita tik lieliski dzied un ieteica viņai to pārvērst karjerā, bet Kečī bija ļoti skeptiska, jo nedomā, ka ar šādu izskatu varētu gūt ievērojamus panākumus. Kāda meitenes draudzene pieteica viņu talantu konkursam “America’s Got Talent”, kurā Kečī guva lieliskus panākumus, tagad viņa ieraksta savas dziesmas un piedalās motivējošu runu pasākumos, kuros stāsta par savu pieredzi pēc avārijas.
Runājām ar Juri, kurš pašlaik pašizolācijā ārstējas no Covid-19. Uzzinājām kāda šobrīd ir viņa pašsajūta, kāds ir viņa viedoklis par šo slimību, kā arī pēc kā viņš ilgojas esot pašizolācijā.
Kāda šobrīd ir jūsu pašsajūta? Vai ir kādi simptomi?
Vēl mazliet ir saglabājies klepus, bet temperatūras nav. Nogurumu praktiski arī vairs nejūtu.
Vai jūs domājat, ka šī slimība atstās kādas sekas uz jūsu veselību?
Es ceru, ka nē, bet nekāda cita viedokļa man nav, neesmu ārsts un nevaru neko tādu prognozēt.
Vai jums ir bail saslimt atkārtoti?
Es ceru, ka, izslimojot šo slimību, man būs imunitāte pret to, bet kā būs, es, protams, nevaru apgalvot.
Iepriekšējā intervijā jūs teicāt, ka ceļojāt ar vēl diviem draugiem, kuri plāno iet pārbaudīties. Vai jums ir kādas ziņas par viņu pašreizējo veselību?
Jā, pirmais ceļa biedrs ir vesels, viņam tests uzrādījās negatīvs, bet par otro vēl nezinu.
Bet vai viņi izjuta kādus simptomus vai tomēr izlēma par labu pārbaudei tikai tādēļ, ka jūsu analīžu rezultāti ir pozitīvi?
Zināmas bažas viņiem bija, jo abiem bija saaukstēšanās pazīmes, bet nebija cēlusies temperatūra kā man.
Šodien medijos pavīdēja ziņas, ka Veselības ministre Viņķeles kundze uzskata, ka pandēmijas datums ir jāpagarina par vēl 3 mēnešiem. Kādas ir jūsu domas par šādu paziņojumu?
Es domāju, ka tas būtu prātīgs lēmums, jo cilvēkiem maksimāli jāsargājas no vīrusa un jo ātrāk tiks reaģēts, jo ātrāk būs iespējams vīrusu uzveikt. Nezinu, uz cik ilgu laiku būtu nepieciešams pagarināt valstī esošo ārkārtas stāvokli, bet uzskatu, ka šobrīd tas, ka cilvēki nedodas uz darbu vai uz skolu, universitāti ir pareizi.
Kā šis pandēmijas laiks pēc Covid-19 ietekmēs jūsu ikdienu? Vai jūs atgriezīsieties mājās, kā tas mainīs ikdienu jums?
Protams, ka tas radīs neērtības, bet cilvēks var pielāgoties jebkādiem apstākļiem, pielāgosimies.
Tagad internetā izlasāmas ne mazums konsperācijas teoriju par Covid-19. Vai jums ir viedoklis, kādēļ šī slimība radusies?
Man ļoti nepatīk, ka cilvēki izsaka viedokli tikai pamatojoties uz kādām baumām vai tikai tāpēc, ka viņiem kāds viedoklis vairāk patika vai nepatika. Es uz šīm konspirācijas teorijām skatos kā uz baumām.
Jūs gan šobrīd neesat mājās, bet kā šobrīd jūsu ģimenē notiek pārtikas iegāde?
Sieva iet uz veikalu, tas tiek darīts retāk, nekā iepriekš un preces tiek iepirktas uz ilgāku laiku nekā parasti.
Kas būs pirmais, ko izdarīsiet atgriežoties mājās, ja viss būs kārtībā ar veselību?
Visvairāk man gribētos satikt ģimeni un bērnus. Noteikti, ka pirmais, ko gribētu izdarīt, ir pastaigāties pie jūras.
Dzīvojot pašizolācijā noteikti ir kas tāds, kas trūkst. Saprotams, ka tā ir ģimene, bet pēc kā vēl ilgojaties?
Šobrīd tās noteikti ir pastaigas svaigā gaisā. Man pietrūkst svaigs gaiss, atrodoties dzīvoklī karantīnā.
Varbūt jums ir kāds ieteikums cilvēkiem, kuri ir panikā, baidās saslimt?
Mans ieteikums būtu maksimāli palikt mājās! Pēc iespējas mazāk iet uz veikaliem, ja iespējams arī uz darbu. Jo arī es, kad no ceļojuma lidoju mājās, negribēju noķert vīrusu un centos ievērot visus drošības pasākumus. Uz katra stūra mazgāju rokas un es tāpat dabūju vīrusu. Cilvēki domā, ka tas ar viņiem nenotiks, bet vīruss ir patiešām lipīgs. Tiem, kas baidās, es iesaku sēdēt mājās un tiešām nevajag nekur doties.
Nupat brīvdienās cilvēki devās uz Saulkrastiem un Jūrmalu. Uz šosejām bija izveidojušās visai lielas mašīnu rindas. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
Ja tika ievērota 2 metru distance, iespējams, ka tas tas ir normāli. Galvenais nepulcēties vairākiem cilvēkiem kopā.
Ja Tev ir foto vai video ar kādu interesantu notikumu, kuru, tavuprāt, mums vajadzētu publicēt, tad sūti to uz Dieviete.lv redakcijas e-pastu dieviete@dieviete.lv un mēs to izskatīsim. Būsim priecīgi saņemt arī kādus pieredzes stāstus, ceļojumu aprakstus, pārdomas par aktuāliem notikumiem pasaulē un tavā dzīvē. Mums rūp tavs viedoklis!
Ar viedokli vai savu pieredzi par Covid-19 vari dalīties arī komentāros!
Savā stāstā dalās Gatis, kurš Ēģiptē piedzīvojis visai nepatīkamu un nervus kutinošu situāciju.
Gata stāsts:
Meklējiet piedzīvojumus un vēlaties sev atvērt jaunus apvāršņus? Sapņojat nokļūt vietās, kas nav tūrisma ceļvežos? Gribat iekļūt slepenās vietās, kur nokļūst tikai izredzētie?
Man ir Jums recepte!
Īsais stāsts: skūtera noma Ēģiptē man izvērtas ar ciemošanās policijas iecirknī, nakti karcerī un stāšanos Ēģiptes tiesas priekšā.
Vienojoties caur Facebooku, noīrēju skūteri. Uz mēnesi. Viss bija OK. Skūteris bija vecs, lietots ķīniešu mēsls, bet savu funkciju pildīja. Tiesa, mēneša laikā 3 reizes transportlīdzekli neizdevās iedarbināt, bet, nometot to turpat uz ielas ar atslēgām aizdedzē un aizsūtot nomai ģeolokāciju, nākamajā dienā es gāju pakaļ jau atkal ejošam aparātam. Izīrētājs salīdzinoši ātri visas problēmas novērsa. Kopumā ar servisu biju apmierināts, un arī uzņēmuma vadītājs Ahmeds bija ļoti solīds, līdz brīdim, kad es atbraucu uz nomu, lai atgrieztu skūteri atpakaļ …
Nomas vietas “Facebook” lapa.
Šā gada 18.janvārī ap pusdienlaiku aizdzinu skūteri uz nomu un prasīju, lai man atdod ķīlā atstātos dokumentus. Ahmeds, pieņemot to, sāka rādīt uz izplūdes gāzēm un skaidrot, ka dūmam nav pareizā krāsa. Ka motors it kā esot beigts.
Es atbildēju: “Kādu iedevi, tādu atdevu!”.
Ahmeds: “Nē, dūms ir melns. Tu sabojāji motoru. Tas jāremontē. Maksās aptuveni 5000 ēģiptiešu mārciņas (aptuveni 300 eiro ). Tajā brīdī Ahmeds vēl nezināja, ka viņa priekšā stāv viens no lielākajiem kašķiem Latvijā, kuram ēst nedod, bet iedod ar kādu pakasīties…
Es Ahmedam nepiekritu. Kā nu mācēju mēģināju paskaidrot, ka šis nav tas gadījums. Ka motors ir vesels, un nauda viņam nespīd.
Nē, es esot gāzējis, braucis ne tikai pa asfaltu, ka esam braukuši uz tālām pilsētām, ko arī nedrīkstot, un vispār – mēs noteikti lējām “nepareizo” degvielu.
Īsāk sakot saruna nevedās.
Beigās es uzvilkos un izteicu viņam piedāvājumu doties nelielā seksuālā piedzīvojumā, un veikt dzimumaktu pašam ar sevi…, un, ja viņam kaut kas nepatīk, tad var droši zvanīt policijai. Mans piedāvājums viņam patika. Otrais. Policija tika izsaukta. Tā bija klāt “zibenīgi”. Zinot ēģiptiešu ātrumus jautājumu risināšanā, par to biju patīkami pārsteigts. Arī es tai brīdī vēl nezināju, ka manā priekšā ir blēdis ar labi atstrādātu shēmu, kā izdabūt ārā naudu no staigājošajiem bankomātiem…
Noma
Policija daudz nerunāja, jau pēc pāris minūtēm veda mūs uz iecirkni.
Tur jau sākās īsta drāma. Aktiermeistarības paraugstunda un lauku teātra pulciņa uzvedums. Visi, kam vien nebija slinkums, nāca man klāt un skaidroja, ka jāvienojas ar “cietušo”. Ja izsaukšot inženieri, mani vedīs uz tiesu, un tad viss tas maksās daudz, daudz vairāk. Ka man būs jāguļ “cietumā”, ka tiesa tikai rīt, ka tiesa noteikti lems man par sliktu. Un tad jau tie būs tūkstoši, ne simti eiro. Tulks, apkopējs, elektriķis, seržants, vienkāršs dīkdienis – visi izmēģināja laimi, mēģinot mani pārliecināt. Es visiem spītīgi stūmu savu versiju – neko nedarīju, neko neesmu lauzis. Arī viņi visi nezināja, ka viņu priekšā ir ķekavietis…
Pat divas reizes mūs ieaicināja policijas priekšnieka kabinetā, kurš ar dusmīgu sejas izteiksmi izlikās uzklausām abas puses, tajā pašā laikā skatoties garām, jo man aiz muguras stūrī stāvēja televizors, kur translēja futbola spēli. Un, kad mēs iekarsām strīdā, un viņš vairs nedzirdēja komentētāju, ar bļaušanu izdzina mūs laukā no kabineta, kur koridorā atkal citi naivie sāka mēģināt pierunāt “balto” tomēr atvērt maku.
Es biju kā klints: Neko neesmu darījis! Neko nemaksāšu! Es uzticos tiesu sistēmai visā pasaulē.
Pēc 7 stundu presinga, ēģiptiešiem sāka aptrūkt cilvēkresursu. A baltais joprojām stāvēja un nekaunīgi skatījās visiem tieši acīs, un pat nedomāja maksāt.
Viņi sāka padoties. Manai sievai paskaidroja, ka es palikšu pa nakti šeit un no rīta 7:00 mani vedīs uz 70 km attālo Nuweibu, kur atrodas tiesa. Lika savākt visas manas privātās mantas un atļāva atnest man pārtiku un citas mantas “cietumam”.
Kamēr gaidīju redzēju, ka vienam “zekam” atnesa matraci, segu, spilvenu, divas lielās ūdens pudeles un ēdienu.
Laikam jau mana sieviete nekad nebija pavadījusi nevienu uz cietumu, jo atnesa man maisiņā sejas dvielīti 30×30 cm, 0.5l ūdens pudeli, 200 ml kefīra pudelīti (Cik tas mīļi! Viņa zina, ka man ļoti garšo kefīrs) un šokolādes batoniņu….
Un mani aizveda.
Karceris kā jau karceris – nekas īpašs. Četras sienas un stūrī pēdiņas ar caurumu grīdā, kur kārtot dabiskās vajadzības. Vairāk nekā tur nebija. Gulēšana paredzēta uz grīdas. Arābi taču dara visu uz grīdas. Stūrī bija nomestas divas plānas segas. Vienu paklāju sev apakšā ar otru apsedzos un sataisījos čučēt – jākrāj spēki tiesai, lai varu sevi aizstāvēt.
Pēc kādas pusstundas, kad jau laidos snaudā, kameras durvis atvērās un tajā ieveda kalsnu balto puisi ap gadiem 25, kurš tika apsūdzēts par izvarošanu.
Viņa stāsts: šis ar vienu balto meiču esot vienojies apmainīties masāžām. Abi profesionāļi it kā. Viss noticis pēc plāna, bet beigās šie kaut kādā veidā esot atčoknījušies viens otra apskāvienos. Viss esot bijis ar piekrišanu. Bet pēc 8 dienām meičai kaut kas saslēdzies smadzenēs savādāk, un viņa aizgājusi uz policiju un uzrakstīja par viņu iesniegumu. Varu tikai pateikt, ka puisi vēlāk attaisnoja.
Mēs ar jauno draugu pačalojām kādu pusstundu un tad laidāmies snaudā. Pareizāk sakot, es laidos, jo puišelis mani ik pa brīdim bukņīja, jo es krācu. Pēc ceturtās piebakstīšanas nācās jaunajam Kazanovam izskaidrot, ka viņš tāpat visdrīzāk šonakt negulēs. Stress, šaubas par nākotni, vecs onkulis blakus krāc… diez vai viņš spēs aizmigt. Tāpēc labāk lai no mums izguļas vismaz viens. Viņš mani saprata…
Gulēju salīdzinoši labi. Bieži gan grozījos, jo neesmu pieradis gulēt uz cietas grīdas, bet bija OK. Kad sāka aust saule, jutos tīri labi.
Tā kā mums solīja, ka 7:00 vedīs uz tiesu, tad, pirmajiem saules stariem iespīdot caur kameras restēm, sapratām, ka varam celties, jo drīz jau mums nāks pakaļ. Bet šī tak ir Ēģipte! Pēc nenosakāma laika brīža, kameras durvis atvērās un mums lika atstāt mantas, un nākt ārā. Ar rokudzelžiem pie kreisās rokas man pieslēdza jauno kameras draugu, bet pie otras pieslēdzās policists. Tā “vilcieniņā”, divu vīru ar automātiem pavadībā, gājām ārā no iecirkņa. Koridorā stāvēja mana sieva, un pēc viņas acu izteiksmes sapratu, ka skats uz mums ir iespaidīgs. Laikam trūka tikai ķēdes uz kājām.
“Ko man darīt mīļais?”, viņa izmisusi sauca, kamēr policists mani vilka uz izeju.
“Es nezinu mīļā. Ja gribi, vari aizbraukt uz Nuweibu, bet varbūt labāk nevajag”, es saucu atpakaļ. Es tiešām nezināju. Man šis piedzīvojums bija tik pat jauns, kā viņai.
Zīmīgi, ka nedēļu atpakaļ mēs abi, baudot saules peldes, sapņojām, ka vajadzētu aizbraukt uz Nuweibu, jo nekad tur neesam bijuši. Mūs gan mulsināja izmaksas, jo tas tomēr nebija lēti. Nu, ko, sapņi piepildās. Es braucu uz Nuweibu. Un pie tam – par brīvu!
“Vilcieniņš” dipināja ārā pagalmā, kur mūs gaidīja “berta” Tas ir smagais ar dzelzs kasti ieslodzīto konvojēšanai. Iekšā gar sāniem ir divi soli, mazi restoti lodziņi, un atsevišķs nodalījums, kur sēž vīrs ar automātu, neskaitot šoferi un viņam blakus esošo bruņoto vīru, un, protams, vēl pavadošās vieglās auto ar bruņotiem arābiem. Hanibāls Lektors mani varētu apskaust par tik kvalitatīvu apsardzi.
Kāpām tik iekšā. Pēc minūtes mums vēl pievienojās viens policists ar pieslēgtu arābu. Kā vēlāk noskaidrojām, šis savākts par kaušanos. Arī ļoti patīkams cilvēks.
Un mūsu ceļš varēja sākties.
Stundas ceļojuma laikā nekas īpašs nenotika, ja nu vienīgi pretī sēdošais policists mūs ilgi vēroja un laikam domāja, kurš no šiem ir tas izvarotājs un kurš sajājis skūteri. Un tad laikam izdomāja, ka izvarotājs noteikti ir tas sirmais. Gan jau, ka tas būs grābstījies gar jaunām meitenēm. Un tas jaunais noteikti neko nejēdz no tehnikas. Policists iebaksta man krūtīs, skatās acīs un prasa: “Masāž?”
Es: “Ko?”
Policists: “Masāž?”
Es pie sevis domāju: „Ko Tu vecais āzi (viņš bija aptuveni mana vecuma) piedāvā masāžu?! Ja pat es atļaušu sevi masēt vīrietim, tad diez vai šeit un tagad”.
Bet mans pie kreisās rokas pieslēgtais Kazanova uzreiz visu saprata, jo izgrieza krūtis, atplauka smaidā un ar lepnumu paziņoja: “Ai am masāž!”
“Āaaaa…. ” novilka policists, ar redzamu vilšanos sejā, jo laikam viņa teorija sāka brukt. Tad vēlreiz pievērsās man: “Scooter?”
Es: “Jes, Scooter”.
Atkal apstiprinājums, ka atbilde uztverta, un atkal vilšanās sejā.
Teorija, ka jaunais puišelis ir izvarotājs, bet pretī sēdošais tēviņš neko nejēdz no tehnikas viņam radīja zināmu apjukumu. Bija redzams, ka viņš ar to nav mierā, tāpēc sāka otro uzbrukumu.
“Haw old are you?”: šis atkal baksta man.
Es: “46”
Tad viņš kādas 5 minūtes strīdējās ar sev pieslēgto arābu, kura laikā abi pētīja mani un, kā redzams, katrs izteica savus argumentus. Pēc konteksta sapratu, ka strīds ir par to, vai man ir 46, vai 64 gadi. Nu, galīgi negribēja pieņemt, ka šis zirgs pat nejēdz skūteri vadīt. Ja tas būtu pensijas vecuma opis, tad vēl varbūt.
Kad ar zīmju palīdzību sapratām, ka man tomēr ir 46, viņš bija pavisam sašļucis. Tādu triecienu savām dedukcijas spējām un pašcieņai lepnais Austrumu vīrietis laikam sen nebija saņēmis. Vairāk viņš ar mani nerunāja.
Pēc stundas brauciena mēs ieradāmies mūsu galamērķī.
Kāpām ārā un “vilcieniņš” tipināja iekšā lielajā tiesas ēkā. Apsēdāmies koridorā un viss. Sēdējām. Sēdējām ilgi. Vienu stundu, otru stundu, trešo….
Kazanovam sagribēja uz tualeti. Tas bija forši, jo deva iespēju izkustēties un vismaz uz brīdi noņemt roku dzelžus. Pēc mazās atelpas gaidīšana turpinājās….
Pēc piecām stundām mani atsprādzēja un ieveda kabinetā pie tiesneša. Es iegāju un smaidot apsēdos viņam pretī. Viņš izskatījās dusmīgs. Salika visus vienas rokas pirkstus kopā sāka rādīt uz augšu. Ui, šo žestu es zinu! Tas nav labs. Un tad es atcerējos, ka pie mums taču arī tiesneša priekšā stāv kājās, kamēr viņš atļauj apsēsties. Un vēl – divas reizes viens vīrs bija gājis caur koridoru, un visi leca kājās. Mūs rāva līdz. Laikam tas arī bija tiesnesis. Apzinoties savu kļūdu, es lecu kājās. Viņš man ļāva pastāvēt minūti un teica: “Sit”.
Apsēdos. Atnāca tulks un prasīja man, lai stāstu visu pēc kārtas. Es arī visu izstāstīju.
Tiesnesi prasa: “Lamājies?”
Es: “Nu, jā, bišķi.”
Tiesnesi: “Ko pateici?”
Es: “Nu, lai viņš iet un nodarbojas ar seksu ar sevi.”
“A viņš lamājās?”
“Jā, arī lamājās.”
“Bet pēc Tevis?”
“Nu, jā, pēc manis.”
Pēc šīs īsās nopratināšanas mani izveda atkal koridorā un pieslēdza atpakaļ maniem jaunajiem draugiem – izvarotājam un policistam, un es varēju mierīgi turpināt baudīt Austrumu kultūru.
Vēlāk es uzzināju, ka Ahmeds (prasītājs) pat neieradās uz tiesu. Vai tas bija labi, vai slikti – nezinu. Bet es biju pārliecināts par savu taisnību, tāpēc mani tas nesatrauca.
Vēl dažas stundas “pamarinējot” koridorā, mani atkal ieveda pie tiesneša un paziņoja – man tiek uzliks naudas sods par lamāšanos publiskā vietā. 50 Ēģiptes naudiņas (3 eiro), un izveda atpakaļ koridorā un, neskatoties uz pozitīvo lēmumu, uzlika roku dzelžus.
Vēl pēc stundas arābs, kurš veica tulka funkcijas, aizdeva man 50 naudiņas, lai es varu samaksāt, un beidzot man noņēma roku dzelžus pavisam. Es saņēmu pasi un tiku izvests ārā no ēkas.
“Go!”: man saka pavadošais policists un ar roku māj, lai eju prom.
“Go?”: es prasu un rādu, ka eju prom.
“Go!”: viņš māj ar roku.
“Go?”
“Go!”
Un es aizeju.
Man ir tikai pase. Nekā cita man nav. Un atrodos es 70 km no naudas, telefona un jeb kā cita. Pie mūsdienu tehnoloģijām pieradis, es, protams, neatceros arī nevienu tālruņa numuru, lai varētu piezvanīt. Bet Ēģiptē tā nav problēma. Apturi jebkuru mašīnu un gan jau sarunāsi. Arābs, kas runāja tik pat labi angliski, kā es arābiski, ar lielu prieku mani aizveda līdz Dahabai.
Tā beidzās mans lieliskais bezmaksas ceļojums uz Nuweibu. Mani secinājumi: Ēģiptes tiesu sistēma ir stinga un zibenīga. Lai Al SīSī laba veselība un ilgs mūžs!
Sazinājāmies ar Juri, kuram kā jau rakstījām, ir konstatēta saslimšana ar koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19. Slimības simptomus Juris konstatēja 23.martā, dienu pēc ielidošanas Latvijā.
Jura analīžu rezultāti uzrādīja, ka viņš ir saslimis ar Covid-19. Viņam tika nozīmētas atkārtotas analīzes, kuras tika paņemtas 7. un 8. aprīlī. Diemžēl abu analīžu rezutlāti uzrādīja, ka Juris joprojām ir slims ar Covid-19
Sakiet, lūdzu, kā šobrīd ir ar jūsu veselību?
Arī otro analīžu rezutlāti uzrādija pozitīvu Covid-19. Es it kā jūtos vesels, bet klepus man vēl ir saglabājies.
Vai ir vēl kādi simptomi, piemēram, nogurums?
Nē, saglabājies ir tikai klepus. Šajās dienās arī vairs nav bijusi temperatūra.
Kad jums tika paziņoti otru analīžu rezultāti?
Rezultātus es saņēmu brīvdienās, ieejot portālā e-veseliba.lv
Kā šobrīd atšķiras jūsu ārstēšana, vai ārsti ir devuši kādas jaunas norādes?
Nē, jaunus ieteikumus es neesmu saņēmis.
Kā vispār norisinās analīžu rezultātu paziņošana?
Man piezvanīja un personīgi paziņoja rezultātu, kā arī teica, ka joprojām ir jāsaglabā pašizolācija un atkārtotas analīzes jāveic pēc piecām vai sešām dienām. Tad man jāsazinās ar ģimenes ārstu un ģimenes ārsts man organizēs nākamo testu.
Vai saņemot rezultātus un norādījumus, jums tika pajautāts kā tiksiet pie pārtikas? Vai ir kāds, kurš jums to sagādās?
Nē, šāda jautājuma nebija, bet pārtiku man vēljoprojām sagādā sieva. Viņa to atstāj pie mana dzīvokļa durvīm.
Kā notiek jūsu apsekošana? Vai ar jums katru dienu sazinās ģimenes ārsts?
Katru dienu nē, bet ik pa laikam sazinos ar ģimenes ārsti.
Kad jums atkal tiks veiktas Covid-19 pārbaudes?
Šonedēļ ģimenes ārste mani jau pieteica pārbaudēm, bet pagaidām vēl nezinu, kurā dienā tās notiks. Bet atkārtotās analīzes būs šonedēļ.
Kāds ir jūsu komentārs par ar Covid-19 saslimušo vīrieti, kurš, neskatoties uz visu, izlēma doties izbraucienā ārpus mājām un tika sodīts ar 2000 eiro naudas sodu veselas 2 reizes?
Viņš šādi apdraudēja citus cilvēkus, tādēļ es uzskatu, ka šāds sods ir pamatots un es šādu soda mēru atbalstu.
Iespējams, šos Ziemassvētkus Dzintra Bankova sagaida, tikai pateicoties mazmeitas ātrai reakcijai un diviem skābekļa baloniem ik dienu Latvijas Infektoloģijas centrā. Viņas saslimšana ar Covid-19 bija smaga un dažas maņas, piemēram, garša un smarža, nav atgriezušās joprojām. Tomēr Dzintras kundze aicina novērtēt mediķu pašaizliedzīgo darbu un darīt visu, lai jau tā pārpildītās slimnīcas netop pārvērstas tikai par Covid slimnīcām.
Toreiz, pirms septiņiem gadiem, es biju gaidībās ar jaunāko no saviem trim bērniem. Pilsētas asfaltu kausēja karsta vasara, mans puncis bija apaļš kā milzu ķirbis, bija atlikuši pāris mēneši līdz noteiktajam dzemdību datumam, un man pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka nogurums un lielā miegainība patiesībā liecina par vēzi, kas, ieperinājies manās asinīs, grāva veselās šūnas.
Kad piemetās kaut kas līdzīgs angīnai, īpaši nesatraucos – šī sērga mani piemeklēja diezgan regulāri, reizi vai divas gadā. Iespīdinot rīklē lampiņu, nekādus strutu kunkuļus neredzēju, tāpēc domāju, tikšu galā pašas spēkiem, mazinot tūsku kaklā ar garšīgu saldējumu, dzerot daudz ūdens un tējas, skalojot rīkli ar sāls šķīdumu un pūšot aptiekā nopērkamos līdzekļus. Maza temperatūra – 37,3–37,5 grādi – nu, ar tādu taču nekas nav jādara. Lai organisms cīnās pats.
Pēc laika simptomi patiešām pazuda, bet tikai uz pāris dienām. Tad vēl no rokām izkrita nazītis, trāpot pa kāju. Tas nebija sāpīgi, un es turpināju darboties, domādama – gan jau pacelšu vēlāk. Taču, noliekusi galvu, izbrīnīta ieraudzīju, ka stāvu asins peļķē. Kā jau vairums latviešu, biju pacietīga un izturīga un tā vietā, lai satrauktos, noskaloju brūci, uzlīmēju plāksteri un satīrīju lipīgo grīdu. Jau iepriekš biju pamanījusi, ka, beržot zobus, ļoti asiņo smaganas, un man bija par maz dzelzs organismā, bet ticēju ginekoloģes sacītajam – grūtniecei tā var būt, un tas ir normāli.
Tomēr, kad pēc pāris dienu pārtraukuma, neskatoties uz pašārstēšanos, saaukstēšanās simptomi – sāpošs kakls, iesnas un paaugstināta temperatūra – atgriezās, kļuvu nemierīga. Taisnību sakot, arī tad – tikai tāpēc, ka raizējos, kā jūtas bērniņš manās miesās. Ģimenes ārste nosūtīja uz analīzēm, lai apskatītu pilnu asins ainu un iekaisuma rādītājus. Rezultātu lapā vairāki rādītāji bija pasvītroti un apakšā maziem, slīpiem burtiņiem nodrukāts teikums, ka ieteicama hematologa konsultācija. Es to pamanīju, noskaidroju, ar ko nodarbojas hematologs, un zvanīju ģimenes ārstei, kura sacīja, ka grūtniecei un vēl pie infekcijas var būt divreiz paaugstināti leikocīti, pazemināti trombocīti, un hemoglobīns jau pirms tam nebija normā, jo man taču bija par maz dzelzs, lai gan ginekoloģe izrakstīja zāles, lai to paceltu. Drošībai daktere lika pēc pāris dienām analīzes atkārtot.
Nākamajā dienā no paša rīta man zvanīja no laboratorijas, sakot, ka ar steigu jādodas pie ārsta. “Kāpēc?!” protams, tas bija mans pirmais jautājums. “Neko vairāk nevaru teikt, jums visu paskaidros ģimenes ārsts.” Uzreiz atvēru analīžu rezultātus, ieraudzīju, ka nav gandrīz neviena nepasvītrota rādītāja – dažs ar vienu, cits – ar divām svītrām. Leikocīti bija pieauguši ģeometriskā progresijā, toties trombocīti uz pusi zemāki par mazāko normas līmeni. Trīcošām rokām momentā zvanīju dakterei, un viņa ieteica pierakstīties pie ausu, kakla un deguna ārsta, jo man joprojām bija grūtības norīt ēdienu un dzērienu. Bet tad atcerējos par piezīmi pirmo analīžu rezultātos un, nolikusi klausuli, sāku vandīties gūglē. Ierakstot atslēgas vārdus: zemi trombocīti, augsti leikocīti, pirmās diagnozes, kas izlēca – akūta leikēmija un mielodisplatiskais sindroms.
Pat tagad, to atceroties, man tirpst kājas, bet toreiz prāts atteicās pieņemt, ka man varētu būt vēzis. Ar mani taču tas nevar notikt, vai ne?! Bet izlikties, ka neko neesmu lasījusi, arī nespēju – mani uztrauca, kas notiek ar mazo, tāpēc zvanīju atkal dakterei. Atvainodamās, ka nevēlos apšaubīt viņas kompetenci, atzinos, ka esmu centusies atrast diagnozi interneta meklētājā un tur parādījušās nesmukas diagnozes. Viņa to uztvēra bez aizvainojuma, solot pakonsultēties ar kolēģiem. Drīz vien atzvanīja un sacīja, lai pierakstos pie hematologa. Bet izrādījās, ka pat par maksu jāgaida garā rindā. “Tu nevari gaidīt,” teica daktere un nākamajā dienā bija sarunājusi vizīti pie Hematoloģijas nodaļas vadītājas Latvijas Onkoloģijas centrā. Tur ārste mikroskopā skatījās stikliņu ar manu asins paraugu, un viņas sejā parādījās rūpju rieva: “Gandrīz nevienas veselas šūnas…” Mirkli vēlāk es zināju – man ir asins slimība un, visdrīzāk, ļauna. Akūta leikēmija. Asins vēzis. Bet toreiz vienīgais, kam pieķēros, bija vārdi: slimība ir ārstējama. Man galvenais bija, kas notiks ar bērnu. Izrādījās, ka viņš vairs nevar palikt manās miesās, citādi, kā teica ārste, pēc pāris nedēļām būsim noasiņojuši abi.
Tā sākās mans ceļš vairāku gadu garumā. Lai gan ne reizi karājos mata galā un patiešām esmu ieskatījusies acīs nāvei, tā ir ārkārtīgi transformējoša pieredze, un, lai cik paradoksāli neskanētu, sagādājusi ne tikai zaudējumus, bet arī ļāvusi pieaugt, no sirds iemīlēt un novērtēt dzīvi, priecājoties par šķietami nebūtiskām, bet patiesībā ļoti svarīgām lietām. Ziniet, tas ir tiešām lieliski, ja uz tualeti vari aiziet savām kājām, nevis pieaugušā vecumā pie skaidra saprāta čurāt pamperī. Un iebāzt degunu ziedošās ābelēs, apgulties sūnās, piesmelt kurpes ar jūrmalas smiltīm; ar visām maņām piedzīvot pasauli, nevis mēnešiem ilgi skatīties uz to caur palātas logu, nezinot, vai kādreiz vēl piecelsies, vai tevi iznesīs no slimnīcas, ietērptu plastmasas maisā, vai varēsi apskaut mīļos – jā, nav dienas, kad es nebūtu pateicīga par savu dzīvi. Esmu kļuvusi drosmīgāka, jo apzinos savu mirstīgumu, neatlieku savu vienīgo un īsto dzīvi uz rītdienu, jo zinu, ka tā notiek tieši šodien; un kad tad, ja ne tagad es dzīvošu no sirds?!
Bet tas, ko varu ieteikt no savas pieredzes, ir neignorēt simptomus. Vienkārša asiņošana no smaganām, kā izrādās, var liecināt ne tikai par pārāk cietiem zobu birstes sariem, bet arī par vēzi. Tāpat kā neliela, bet nepārejoša temperatūra un nogurums, kuru tik bieži mēdzam norakstīt uz stresu, lielu slodzi vai laikapstākļiem.
Atšķirībā no citiem ļaundabīgiem audzējiem asins vēzis skar pilnīgi visu organismu, bet vienlaikus ir arī salīdzinoši viegli pamanāms bez sarežģītiem izmeklējumiem – pilna asins aina un iekaisuma marķieris CRO (C – reaktīvais olbaltums) ir minimums, ko vismaz reizi gadā vajadzētu pārbaudīt arī bez simptomiem, jo hroniskas asins saslimšanas neizpaužas tik ātri un krasi, kā, piemēram, akūta leikēmija.
Nebūs nekāds apkaunojums, ja, redzot pasvītrotus analīžu rādījumus, kas dinamikā nemainās, bet arī neuzlabojas, pavaicāsiet savam ārstam, vai tie nevar liecināt par asins vēzi – galu galā, tā ir jūsu veselība un jūsu vienīgā dzīve, kas ietekmē arī tuviniekus. Šodien es vairs neapmierinātos ar atbildi “tā var būt”, jo faktiski leikēmijas simptomi bija jau pusotru mēnesi, pirms tika noteikta diagnoze, un es par tiem biju teikusi grūtniecību uzraugošajai ginekoloģei. Ja kaut kas var būt, tas vēl nenozīmē, ka tā ir jābūt un viss ir kārtībā. Asins vēzis var skart jebkuru.
Paldies Dievam un dakteriem, nu jau vairāk nekā trīs gadus vēzis ir remisijā, proti, tas nav aktīvā fāzē, bet ārstēšanās bija ļoti smaga, man tika transplantētas cilmes šūnas, un visu mūžu maksāšu cenu par to, ka esmu dzīva. Bet es par to nesūdzos, jo pieturos pie ķēniņa Zālamana gudrības: “Dzīvs suns ir labāks nekā beigts lauva.” Un mans puišelis, īsts prieka vitamīns, kuram manas slimības dēļ nācās dzimt divus mēnešus pirms laika, nupat sāka mācīties pirmajā klasē.
Bijusī politiķe un tagad uzņēmēja Linda Mūrniece gana daudz un atklāti sociālajos tīklos stāsta par savu privāto dzīvi, ikdienas priekiem un pārdzīvojumiem. Arī dzeltenā prese labprāt steidz pārpublicēt viņas ierakstus un minēt, ko tie varētu nozīmēt. Bet tomēr Lindas dzīvē ir notikumi, kuri līdz šim plašākai publikai nebija zināmi, bet kas atstājuši būtisku iespaidu uz viņu kā personību un kā sievieti.
„Kāpēc lai cilvēki palīdzētu tieši tev?” Šis jautājums, kuru kāds bija uzdevis Elēnai, nebūt nav viegli atbildams. Jā, kāpēc tieši tev? Vai gan cīņa par tiesībām dzīvot ir kā dalība konkursā? Kurš uzrakstīs skaistākus, aizkustinošākus vārdus, tiks pie cerības uz veselību un dzīvi? Elēnai ir 47 gadi, un viņai diagnosticēts trīskārši negatīvs krūts vēzis, kuram valsts neapmaksā ārstēšanu. Lai palīdzētu Elēnai Ritumai, ir atvērts ziedojumu konts portālā Ziedot.lv: https://www.ziedot.lv/palidziba-elenai-ritumai-3804
Elēna pasmaida savu kluso, mierīgo smaidu un saka: „Politiķi, lai izskatītos labāk, paņem sev līdzās ģimeni, bērnus vai kādu mājdzīvnieku, bet ko lai paņemu es? Vienmēr esmu palīdzējusi citiem un nekad nedomāju, ka pienāks šāds brīdis, kad būs jānostājas otrā pusē – palīdzību vajadzēs man pašai. Lūgt nav viegli.”
Bet nu tas vienkārši ir noticis. Izveidojusiessituācija viņas dzīvi ir noārdījusi līdz pamatiem. Taču – ne salauzusi.
Elēna atceras, ka jau kopš bērnības gribējusi kļūt par ķirurģi. „Man ģimenē apkārt ir daudz mediķu, un no pieaugušo sarunām saklausījos, ka ķirurgiem lieti noder kāda mūzikas instrumenta spēlēšana, lai trenētu pirkstu veiklību. Tāpēc skolas laikā sāku mācīties arī mūziku. Ja citi bērni no mūzikas skolas stundām bēga, es ne, jo man bija mērķis – lielā medicīna… Tomēr liktenis lēma citādi, savas sliktās redzes dēļ man nācās atteikties no lielā sapņa, un es pabeidzu Mūzikas akadēmiju. Spēlēju alta vijoli. Daudz esmu uzstājusies kopā ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti un jaunajiem talantīgajiem pianistiem Elīnu Gaili un Daumantu Liepiņu. Alts ir vijoļu grupas instruments, nedaudz lielāks par vijoli, un lai no tā izvilinātu samtaino skaņu, rokai ir vajadzīgs arī ļoti liels spēks. Taču tieši tajā vietā, kur pret krūtīm atspiežas mūzikas instruments, man sākās problēmas. Krūts vēzis. Tāpēc tagad spēlēt neuzdrošinos. Man ir rets, riebīgs audzēja veids, kurš gadās salīdzinoši jaunām dāmām.
Ārstēšanās pie Stradiņa slimnīcas onkologiem notiek trešo gadu, un ar manu trīskārši negatīvo un ļoti agresīvi nevaldāmo audzēja paveidu tas patiešām ir ļoti daudz. Jo šisvēža tips aug straujāk, tam ir sliktāka izveseļošanās prognoze un augstāks recidīva risks. Tā kā trīskārši negatīvs krūts vēža šūnas nesatur nedz hormonreceptorus (estrogēna un progesterona receptorus), nedz cilvēka epidermālā augšanas faktora 2 receptorus (HER2), uz to nav iespējams iedarboties ne ar hormonterapiju, ne ar mērķterapiju. Ja trīskārši negatīvs krūts vēzis tiek atklāts pirmajā stadijā, dažkārt pietiek tikai ar operāciju. Pārējos gadījumos operācijai seko ķīmijterapija. Bieži ārstēšana tiek uzsākta ar pirmsoperācijas ķīmijterapiju, tad seko operācija un, iespējams, staru terapija, atkal ķīmija. Bet, ja trīskārši negatīvs audzējs ir progresējis jeb metastazējis, kā tas noticis man, jauna ārstēšanas iespēja ir imūnterapija kombinācijā ar ķīmijterapiju. Imūnterapijas preparāti iedarbina paša cilvēka imūnsistēmu cīņai ar audzēja šūnām un, šādi ārstējoties, kā liecina pētījumi, dzīvildzes radītāji krietni uzlabojas.
Esmu daudz lasījusi, meklējusi iespējas, kā savas slimības gaitu palēnināt… Tā kā praktiski pusgadu esmu bez ķīmijterapijas zālēm, jo tās – principā labi medikamenti – pārtrauca konkrēti pret manu slimību darboties, veicu specifisku vēža gēnu molekulāru testēšanu – uztaisīju vēža gēnu karti, lai ārsti varētu piemeklēt tieši man efektīvāko ārstēšanas metodi. Tests parāda, kuras zāles šinī brīdī man derētu un starp tām ir arī dārgais imūnterapijas medikaments. Jā, ne visām sievietēm, kurām ir trīskārši negatīvs krūts vēzis, imūnterapija strādā, jo audzējs var būt arī jutīgs pret to. Tāpēc, lai to noskaidrotu, ir jāveic īpašas analīzes – PD-L1 tests. Ja audzējā ir vismaz viens procents imūnšūnu, tad šī imūnterapija kopā ar ķīmijterapiju iedarbosies. Manā gadījumā tests parādīja, ka audzējā ir 15 procenti imūnšūnu un tāpēc ārsti uzskata, ka šī terapija ir vajadzīga. Vienīgais apgrūtinājums – Latvijā trīskārši negatīva metastātiska vēža gadījumā valsts šo dārgo imūnterapijas medikamentu nekompensē. Tas būtu jālieto sešus mēnešus, divi iepakojumi mēnesī, tātad kopā tie būtu 22 458 eiro, kas vajadzīgi, ņemot vērā, ka pusi no izmaksām ir gatavs segt ražotājs. Kopā ar imūnterapiju ir nepieciešams lietot vēl arī vienu ķīmijterapijas preparātu, kurš Latvijā ir pieejams tikai tad, ja pacients maksā par to pats, un tas sadārdzina terapiju vēl par 1200 eiro mēnesī.’’
Elēna tagad maksimāli cenšas darīt visu, ko vien var, lai ar diētu, dabas līdzekļiem, lūgšanām, iesaistīšanos izdevniecības Patmoss darbā un ar savu joprojām pozitīvo skatu uz dzīvi noturētu slimību mazas aktivitātes stadijā un neļautu vēža šūnām palielināt attīstības tempu. Viņa skaita dienas līdz brīdim, kad varētu tikt pie tik ļoti nepieciešamajām zālēm. Elēnas ārstējošā ārste ķīmijterapeite Sigita Hasnere saka tā: „Ja imūnterapija tiek nozīmēta mērķtiecīgi, tā var ievērojami palielināt dzīvildzi. Šādi mēs varam darīt labāko, lai arī trīskārši negatīvā krūts vēža pacientēm ar metastātisku krūts vēzi tiktu dota iespēja dzīvot.”
Jā, trīskārši negatīvs krūts vēzis, kura ārstēšanai šobrīd vajadzīgās zāles valsts neatmaksā… Tāda ir realitāte. Tai pretī ir Elēna. Kāpēc tieši viņa? Tāpēc, ka ikvienam ir nepieciešama cerība.
Sarunas noslēgumā viņa lūdza uzrakstīt vēl šo: „Vislielākā pateicība visiem, kuri man palīdzēs. Ne formāli, nē. Es tā jūtos – ļoti pateicīga katram no sirds.”
Kampaņas “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!” mērķis ir aicināt sievietes rūpēties par savu veselību, izmantojot valsts apmaksātās krūts mamogrāfijas pārbaudes, un izglītot par agrīnas diagnostikas nozīmi krūts vēža ārstēšanā un personalizētas terapijas nozīmīgumu. Kampaņu rīko Latvijas sieviešu volontieru biedrība “VITA”, Latvijas Basketbola savienība un Latvijas Onkologu asociācija.
Vairāk par kampaņas aktivitātēm: www.facebook.com/Laidzivotu
Vakar priecājos par rozi, kas Salnēnos parasti zied līdz pirmajiem saliem. Apsvēru – ienest iekšā, aizvest uz Rīgu, izkaltēt rožlapiņas ziemai, lai līdz pirmajiem pumpuriem atgādina vasaru. Tomēr – nē, atstāju to ziedam, lai noplūktu citu dienu
Šorīt tā bija nosalusi… Nenoplūkšu, neaizvedīšu un nesakaltēšu rožlapiņas ziemai.
Sen zināma mācība, par ko atceramies tikai, kad nokavējam.
Neko neatstāj citai dienai. Īpaši jau to, kas iepriecina pašu un citus. Vispirms jau pašu. Gribas rozi vāzē – noplūc tūlīt un ieliec. Gribas tās lapiņas izkaltēt ziemai – dari to uzreiz.
Neko neatstāt vēlākam laikam. Piezvani draugam uzreiz, kad par to iedomājies. Samīļo kaķi, kad ej garām un roka stiepjas to izdarīt. Aizbrauc pie vecmāmiņas, kad no ledusskapja izvelc viņas vārītu ievārījumu.
Nomet visu un skrien pie loga paskatīties, kā aiz tā putnu kāsis kārtojas lidojumam. Nopērc to lielo kafijas krūzi, kas veikala plauktā izliekas gaidījusi tieši tevi. Izdzer to vīna glāzi, kas šodien būtu tieši laikā. Uzvelc visskaistāko veļu zem treniņtērpa un pašu seksīgāko naktskreklu kaut pie vilnas zeķēm.
Nofotografējies ar draudzeni muļķīgā pozā, uzkāp pūpēdim, ja tev to gribas. Izvelc no pirkuma maisa burbuļplēvi un turpat veikalā saspaidi. Uzsmaidi niknajai pārdevējai un izbrauc līkumu ar tramvaju.
Diagnoze – olnīcu vēzis. Šobrīd Ļubovai ir 62 gadi un viņa ir pasniedzēja, kura lasa lekcijas topošajiem finansistiem un grāmatvežiem. Desmit gadu laikā Ļubovai bijušas četras operācijas, kā arī liels ķīmijterapiju skaits. Viņa stāsta, ka ļoti apzinīgi vienmēr sekojusi līdzi savam veselības stāvoklim, divas reizes gadā apmeklējusi ginekologu un veikusi visas analīzes. Tomēr pusgada laikā audzējs bija izpaudis savu agresīvo dabu un attīstījies jau līdz trešajai stadijai.
Par to, ka kaut kas nav kārtībā, liecinājušas stipras sāpes vēderā. Ginekoloģiskās sonogrāfijas rezultāti apstiprināja diagnozi. Ļubovas mammai arī savulaik diagnosticēts audzējs – taisnās zarnas vēzis, un tieši tāpēc viņa regulāri apmeklējusi ārstu. „Tomēr neviens man nevar paskaidrot, kāpēc tas notiek tik ātri,” saka Ļubova. Pēc diagnozes sekoja operācija un ķīmijterapijas kurss. Tomēr pēc pusotra gada slimība atgriezās, veidojot metastāzes citos orgānos, un nācās veikt vēl vienu operāciju. Ļubova atceras, ka tai sekojošā ķīmijterapija bija ļoti grūta: „Tas bija briesmīgi, tomēr to pārdzīvoju.” Trešajā operācijā tika izņemta liesa. Bija cerības, ka varbūt bez operācijas varētu iztikt un slimību uzveikt ar ķīmijterapiju. „Tomēr nekas mums neizdevās,” nopūšas Ļubova. Tā turpinājās viņas cīņa ar olnīcu vēzi, kas 2018. gadā izveidoja metastāzes pie aizkuņģa dziedzera un aknām. Pēc ceturtās operācijas onkoķirurgs ieteica iegūto materiālu nosūtīt uz pārbaudēm ASV. Tas bija pagrieziens ārstēšanās procesā.
Jau pēc trešās operācijas tepat Latvijā Ļubova bija veikusi ģenētiskās analīzes, lai noteiktu, vai viņai ir BRCA1 / BRCA2 gēnu mutācijas. Rezultātā viņa saņēma atbildi: „Testēšanas rezultāti neapstiprina iedzimta krūts un olnīcu vēža risku.” Savukārt ASV veiktajos testos, ko finansēja Ļubovas meita, tika konstatēts, ka ir atrasta iegūta BRCA2 mutācija. Tas nozīmēja, ka viņai šī gēnu mutācija ir radusies dzīves laikā. Pēc ķīmijterapijas un datortomogrāfijas izmeklējumiem Ļubova sāka lietot preparātu olaparibu, kas ir viņas galvenās zāles jau trīs gadus – 16 kapsulas dienā. „Tas nav viegli, bet esmu jau pieradusi. Es jūtos normāli, dažreiz ir nogurums, griežas galva un nelaba dūša. Viss vēders izoperēts, žultspūšļa man nav, liesas nav, dzemdes nav. 12. aprīlī man būs 63 gadi.”
Ļubova atzīst, ka olaparibs jālieto nepārtraukti, bet tas viņas terapijā ir bijis efektīvs. Šis medikaments bija iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā kā tā sauktās otrās līnijas preparāts onkoloģisko slimību ārstēšanā. Iespējams, ka Ļubovas gadījumā šīs zāles, ja tās sāktu lietot agrāk, būtu ļāvušas izvairīties no ceturtās operācijas. Diemžēl šie medikamenti ir ļoti dārgi, un pacients tos no savas kabatas nav spējīgs apmaksāt.
„Es gribētu, lai Latvijā pacientiem būtu tādi speciālisti, kas skatītos uz onkoloģiskajām slimībām kompleksi, skaidrotu ģimenes anamnēzi un mutāciju riskus,” ierosina Ļubova. Viņas ģimenē audzējs bijis gan mammai, gan vecākajai māsai, kuras diemžēl jau mirušas, un arī tētim, kuram izdevies izārstēties.
„Internetā, piemēram, rakstīts – ja man nav iedzimta BRCA mutācija, tad manai meitai it kā nevajadzētu pārbaudīties. Ja būtu iedzimta mutācija, tad vajadzētu. Manai mammai bija, man ir, vecākajai māsai arī bija audzējs. Tas tomēr nozīmē, ka mēs esam riska grupa. Jau pirms desmit gadiem es varēju nomirt, tomēr gribas vēl dzīvot,” ar cerībām saka Ļubova.
Kampaņas “Olnīcu vēzis uz sarkanās līnijas” ietvaros tiek aktualizēta problēma, kas ir jārisina steidzami – Latvijā olnīcu vēža pacientēm mērķterapija ar PARP inhibitoriem 1. līnijā nav kompensēta. No 300 sievietēm Latvijā, kuras katru gadu saslimst ar olnīcu vēzi, 40 sievietēm būtu nepieciešama šāda tipa terapija. Tās ir sievietes darbspējīgā vecumā, kuras strādā un maksā nodokļus, viņas ir vajadzīgas saviem bērniem. Liedzot viņām šo terapiju, mēs atņemam bērniem mātes un darbaspēku valstij, kas maksās nodokļus. Te ir lieli zaudējumi, kas varētu būt ieguvumi.
Sazinājāmies ar Juri, kuram kā jau rakstījām, ir konstatēta saslimšana ar koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19. Slimības simptomus Juris konstatēja 23.martā, dienu pēc ielidošanas Latvijā.
“Kad es tikko atgriezos Latvijā, es uzreiz sazinājos ar informatīvo tālruni 8303, lai noskaidrotu, kas man jādara, un vai man vajadzētu nodot analīzes. Man teica, ka man jāievēro karantīna 2 nedēļu garumā un, ja neparādīsies simptomi, tad analīzes jānodod karantīnas beigās. Ja parādīsies simptomi, tad man esot jāzvana vēlreiz un man uztaisīšot analīzes. Nākamajā dienā, tas ir pirmdien, man tiešām parādījās simptomi. Es atkal zvanīju uz telefona numuru 8303 un pieteicos uz analīzēm, un nākamajā dienā man nozīmēja laiku dienas otrajā pusē pie Biķernieku trases.”
Atbraucot no ārzemēm, Juris ar savu ģimeni nesatikās. Viņš bija stingri nolēmis ievērot 2 nedēļu karantīnas periodu. Šobrīd Juris mitinās dzīvoklī, kurā atrodas viens pats. Jura analīzes apmaksāja valsts, un līdz analīžu rezulātiem bijis jāgaida viena diena.
Jura analīžu rezultāti uzrādīja, ka viņš ir saslimis ar Covid-19. Viņam tika nozīmētas atkārtotas analīzes, kuras tika paņemtas 7. un 8. aprīlī. Ja abas analīzes būs negatīvas, tad tas nozīmēs, ka Juris ir vesels un varēs doties mājās pie ģimenes. Diemžēl, pirmajās analīzēs uzrādījās, ka Juris joprojām ir slims ar Covid-19. Nedēļas nogalē vai pirmdien viņš uzzinās otro analīžu rezultātu. Apjautājāmies, vai Juris vēl izjūt kādus Covid-19 simptomus. Šobrīd Jurim nekādu nopietnu simptomu neesot, vienīgi pie paildus slodzes, piemēram, telefona sarunas, Jurim sākoties klepus. Citādi viss esot kārtībā. Divas analīzes tiek paņemtas tādēļ, lai netiktu pieļauta kāda kļūda un būtu pilnīgi droši zināms cilvēks ir vesels vai nav. Pirmdien sazināsimies ar Juri, lai noskaidrotu, kāds ir viņa veselības stāvoklis. Gadījumā, ja pacients ir slims, ir vēl 6 dienas jāievēro karantīnas periods, pēc kura atkārtoti tiek paņemts analīžu paraugs, lai noskaidrotu kāds ir slimnieka stāvoklis.
Dieviete.lv komanda Jurim sūta pozitīvas domas un ļoti cer uz viņa drīzu izveseļošanos.
Ja Tev ir foto vai video ar kādu interesantu notikumu, kuru, tavuprāt, mums vajadzētu publicēt, tad sūti to uz Dieviete.lv redakcijas e-pastu dieviete@dieviete.lv un mēs to izskatīsim. Būsim priecīgi saņemt arī kādus pieredzes stāstus, ceļojumu aprakstus, pārdomas par aktuāliem notikumiem pasaulē un tavā dzīvē. Mums rūp tavs viedoklis!
Ar viedokli vai savu pieredzi par Covid-19 vari dalīties arī komentāros!
Nodrošināta dzīve un gādīgs vīrs Lielbritānijā, uzvara skaistumkonkursā. Krāšņi tērpi un pielūdzēji, bet pāri tam – bezmiega naktis, jo ģimenē aug bērns ar autismu un smagu garīgo atpalicību. 13 gadus vecā Kamēlija.
Tieši pirms nedēļas zemes klēpī guldīja Emīliju un Ivaru Zvinguļus. Viņi abi laulībā bija nodzīvojuši 61 gadu, abi tika nogādāti slimnīcā ar Covid-19 un abi mira diennakts laikā. Dēls, kuram koronavīruss atņēma mammu un tēti, uzsver – tad, kad tas skar tevi un tavu ģimeni, jautājumu par vīrusa bīstamību vairs nav.
Trešdien runājām ar Juri (vārds mainīts), kurš pēc atgriešanās no Dienvidamerikas, konstatēja temperatūras strauju paausgtināšanos. Juris bija atbildīgs un palika mājās, kā arī nodeva analīzes. Vakar noskaidrojās, ka viņam konstatēta saslimšana ar Covid-19. Dieviete.lv redakcija atkārtoti sazinājās ar Juri, lai aprunātos par esošo situāciju.
Kā jums ieteica rīkoties pēc rezultātu saņemšanas?
Man ir jāturpina atrasties karantīnā līdz atkārtotām analīzēm, kas būs 7. un 8. aprīlī. Tātad, ja tās abas analīzes būs negatīvas, tad tas nozīmēs, ka es esmu vesels un varēšu doties mājās.
Kad man vēlreiz pārjautāja, kādi man ir simptomi, tad teicu, ka man principā temperatūra jau ir pārgājusi un ir normāla (36,6), klepus arī praktiski pārgājis un ir pavisam nedaudz. Nekāda specifiska ārstēšana man šobrīd nav, man ir jādzer vitamīns C, un arī tad, kad man paziņoja analīžu rezultātus, tad man teica, ka par ārstēšanos man ir jāsazinās ar ģimenes ārstu, kurš man arī organizēs atkārtotās analīzes jau minētajā 7. un 8. datumā.
Cik ātrā laikā jums paziņoja, ka esat saslimis ar Covid-19?
Man teica, ka var paiet 24-72 stundas, bet pagāja 48 stundas.
Vai izņemot C vitamīnu dzerat vēl kādus medikamentus?
Nē, citus medikamentus nelietoju, bet dzeru tējas un lietoju daudz šķidruma.
Runājot par simptomiem, cik saprotu, tad jums to praktiski vairs nav, bet kā ir ar papildus nogurumu? Vai varētu teikt, ka nogurums ir izteiktāks kā parasti?
Jā, neliels nogurums vēl ir jūtams.
Mūsu pagājušajā sarunā jūs teicāt, ka svētdien ieradāties Latvijā un pirmdien jau parādījās temperatūra. Vai temperatūra jau sākotnēji bija augsta vai arī tā palielinājās pakāpeniski?
Uzreiz kā es pirmoreiz mērīju man bija 38,4. Visu dienu viņa arī tā turējās. Naktī man bija jau 38,8 grādu temperatūra. Nākamajā dienā (otrdien) bija zem 38 grādiem, 37,7 aptuveni. Trešdien man bija jau normāla temperatūra 36,6.
Kā turpmāk saņemsiet pārtiku?
Man turpinās atnest paciņu pie durvīm, sieva ir atvedusi jau otro paciņu, ar pārtiku. Problēmu nav arī ar sadzīves lietām.
Kā jūs šajā laikā pavadāt brīvo laiku, strādājat no mājām vai atpūšaties?
Cenšos atpūsties, bet ir arī daudz dažādu darbu, kurus varu izdarīt no mājām, kas arī aizņem visai daudz mana laika. Saņemu arī ļoti daudz telefona zvanu, jo visi raksta un jautā par manu veselību. Varu teikt, ka saziņa ar draugiem un ģimenes locekļiem, kuri seko līdzi un uztraucas, aizņem lielu daļu mana laika.
Kā tuvākie uz šo ir reaģējuši?
Uz pašu rezultātu viņi jau bija gatavi, jo varbūtība, ka esmu saslimis, es domāju, bija visai liela pie tādiem simptomiem. It sevišķi tādēļ, ka man diezgan ātri paaugstinājās temperatūra līdz teju 39 grādiem. Man pašam jau sākotnēji bija aizdomas, ka tas ir kaut kāds vīruss. Kāds tieši, kamēr nav apstiprināts, nevarēju pateikt. Bet gan es, gan tuvie cilvēki bija tam gatavi.
Kā jūs pats šobrīd jūtaties?
Es teiktu, ka man diezgan ātri pārgāja simptomi, domāju, ka salīdzinoši vieglā formā. Ja nekas nemainīsies, tad man būs paveicies šo jauno slimību, kura satriekusi visu pasauli, noslimot visai ātri un es pat esmu varbūt priecīgs par to, ka es noslimošu, jo cik saprotu, tad ir lielāka varbūtība, ka man būs izveidojusies imunitāte pret šo vīrusu un varbūtība saslimt atkārtoti būs mazāka.
Jums varbūt ārsts teica, kuri varētu būt citi simptomi, kuri varētu vēl parādīties?
Nē, man teica, ka, ja kaut kas parādās, tad jebkurā gadijumā man ir jāsazinās ar ģimenes ārstu. Ja man parādās apgrūtināta elpošana, tad ir jāzvana uz 113, bet ar citiem jautājumiem vajadzētu griesties pie ģimenes ārsta.
Vai sekojat līdzi ziņām internetā?
Jā! Es internetā sekoju līdzi jaunākajām ziņām. Skatos cik ir saslimušie, skatos arī statistiku pasaulē un secinu, ka viss izskatās ļoti, ļoti skumji.
Kā turpmāk tiks uzraudzīta jūsu veselība?
Ģimenes ārste man teica, ka viņa organizēs atkārtotās analīzes. Pārbaudes man veiks mājās un tikai pēc testiem būs zināms, vai esmu vesels vai nē, Ja būšu vesels, tad varēšu doties mājās. Līdz tam laikam es arī neplānoju iziet ārpus dzīvokļa.
Jūs teicāt, ka bijāt devies ceļojumā un droši vien, jūs tur devāties kādā kompānijā?
Jā, ar diviem draugiem.
Vai viņi ietur kādu izolācijas periodu?
Jā, viņi arī ievēro pašizolāciju.
Vai šie draugi arī ir veikuši analīzes?
Viņi līdz šim nav veikuši analīzes. Es ar viņiem katru dienu sazinos un pārjautāju kā viņi jūtas. Viņi nav veikuši analīzes, tapēc, ka viņiem nebija paaugstinājusies temperatūra, bet viņiem bija iesnas un nelielas kakla sāpes. Bez temperatūras viņi negribēja braukt un nodot analīzes. Es par šo faktu izstāstiju arī epidemilogam, kurš man paziņoja par rezultātiem, un viņa pajautāja man draugu vārdus, uzvārdus un kontaktus, lai varētu ar viņiem sazināties. Cik ziņu, viņa sazinājās ar viņiem un viņi šodien arī nodeva analīzes.
Draugiem uzzinot, ka jums ir pozitīvs Covid-19, viņi neplānoja uzreiz iet pārbaudīties?
Jā, viņi jau iepriekš teica, ka gadījumā, ja man būs pozitīvs Covid-19, tad viņi arī noteikti ies pārbaudīties, jo, ļoti iespējams, viņiem arī būs šāds rezultāts.
Ja Tev ir foto vai video ar kādu interesantu notikumu, kuru, tavuprāt, mums vajadzētu publicēt, tad sūti to uz Dieviete.lv redakcijas e-pastu dieviete@dieviete.lv un mēs to izskatīsim. Būsim priecīgi saņemt arī kādus pieredzes stāstus, ceļojumu aprakstus, pārdomas par aktuāliem notikumiem pasaulē un tavā dzīvē. Mums rūp tavs viedoklis!
Ar viedokli vai savu pieredzi par Covid-19 vari dalīties arī komentāros!
Dieviete.lv šodien sazinajās un intervēja Juri (vārds mainīts), kuram ir radušās aizdomas par to, ka viņš varētu būt inficējies ar vīrusu Covid-19. Šobrīd Juris gaida analīžu rezultātus. Mēs ziņosim par situācijas tālāko norisi.
Kādēļ jums ir radušās aizdomas, ka esat saslimis ar Covid-19?
Galvenais simptoms ir augsta temperatūra. Augstākā temperatūra, kura man ir bijusi, ir 38,8. Ir arī klepus un nelielas kakla sāpes.
Kad jums radās aizdomas, ka esat saslimis ar Covid-19?
Aizdomas radās šo pirmdien (23.martā), bet Latvijā no brauciena ielidoju svētdien.
Vai, jūsuprāt, ceļošana ir par iemeslu tam, ka jūs, iespējams, skārusi šī slimība?
Es pats neteiktu, ka man ir Covid-19, par to, vai tā tiešām ir, varēs spriest tikai pēc analīzēm, bet tomēr nolēmu pārbaudīties. Atbraucot no ārzemēm, es ar savu ģimeni nesatikos, nolēmu ievērot 2 nedēļu karantīnas periodu. Šobrīd atrodos dzīvoklī, kurā esmu viens pats, pirmdien es sāku just, ka man ir paaugstināta temperatūra, parādījās kakla sāpes un vēlāk arī klepus.
Kā karantīnas laikā tikāt pie pārtikas un sadzīves precēm?
Tiklīdz es atbraucu uz Latviju, tā uzreiz devos uz dzīvokli. Palūdzu sievai, lai viņa man atved pārtiku un dažas mantas no mājām. Viņa tās atveda un atstāja man pie durvīm.
Kā norosinājās Covid-19 analīžu nodošana?
Kad es tikko atgriezos Latvijā, es uzreiz sazinājos ar informatīvo tālruni 8303, lai noskaidrotu, kas man jādara, un vai man vajadzētu nodot analīzes. Man teica, ka man jāievēro karantīna 2 nedēļu garumā un, ja neparādīsies simptomi, tad analīzes jānodod karantīnas beigās. Ja parādīsies simptomi, tad man esot jāzvana vēlreiz un man uztaisīšot analīzes. Nākamajā dienā, tas ir pirmdien, man tiešām parādījās simptomi. Es atkal zvanīju uz telefona numuru 8303 un pieteicos uz analīzēm, un nākamajā dienā man nozīmēja laiku dienas otrajā pusē pie Biķernieku trases.
Vai redzējāt vēl cilvēkus, kuri nodeva analīzes?
Redzēju vēl kādas 4 vai 5 mašīnas, kas gaidīja rindā. Pa vienai mašīnai laiž pie telts. Es iegāju teltī. Tur man vaicāja, kur esmu ceļojis un kādi ir mani simptomi. Tad viņi paņēma analīzes un tas arī viss. Manuprāt, mediķi izturējās ļoti korekti. Kad piebraucu pie telts, tur stāvēja policijas mašīna, kas novēroja visu rindu un informēja par notiekošo. Kad es atbraucu, policija teica, ka man ir vēl nedaudz jāpagaida, jo teltī vēl notika dezinfikcija.
Vai jums bija jāmaksā 80 Eiro par analīžu nodošanu?
Nē, analīzes apmaksāja valsts. Analīžu rezultātus man solīja 24-72 stundu laikā.
Tā kā jums ir aizdomas par saslimšanu ar Covid-19, vai ir aizdomas par kādu konkrētu vietu, kurā atrodoties, varējāt inficēties?
Domāju, ka tas verāja notikt jebkurā vietā, piemēram, lidmašīnā. Es biju ceļojumā Čīlē un Argentīnā. No turienes atgriezties bija visai grūti. Tad, kad aizdoju uz turieni, tad situācija pasaulē un Latvijā vēl nebija tik sarežģīta. Taču pēc pāris dienām viss mainījās. Visas robežas tika slēgtas. Lidojums atpakaļ uz Eiropu no Dienvidamerikas bija no Argentīnas un es no Čīles vairs nevarēju uz turieni tikt, jo robeža jau bija slēgta. Tapēc bija jālido no Čīles, tad uz Spāniju, tad no Spānijas uz Vāciju un no Vācijas uz Igauniju. Tikšana atpakaļ uz Latviju sagādāja lielas problēmas. Tādēļ pa vienai dienai uzturējos gan Vācijā, gan Spānijā. Tāpēc, ja esmu saslimis, tad tas varēja būt jebkurā vietā – gan lidostās, gan viesnīcās vai pat pārvietojoties uz ielas.
Vai šobrīd lietojat kādus medikamentus?
Nē, medikamentus šobrīd nelietoju. Es pakonsultējos ar ģimenes ārstu, un man arī teica, ka, ja ir liela temperatūra, tad labāk temperatūru nedzīt uz leju, lai temperatūra paliek un, lai ķermenis pats cīnās.
Ja Tev ir foto vai video ar kādu interesantu notikumu, kuru, tavuprāt, mums vajadzētu publicēt, tad sūti to uz Dieviete.lv redakcijas e-pastu dieviete@dieviete.lv un mēs to izskatīsim. Būsim priecīgi saņemt arī kādus pieredzes stāstus, ceļojumu aprakstus, pārdomas par aktuāliem notikumiem pasaulē un tavā dzīvē. Mums rūp tavs viedoklis!
Ar viedokli vai savu pieredzi par Covid-19 vari dalīties arī komentāros!
Dzimumzīmes mēdz būt dažādas, dažas no tām nav visai glaimojošas. Šī stāsta varone jau gadiem ilgi sadzīvo ar dzimumzīmi, kuras dēļ cilvēki pat jautājuši vai viņa ieskrējusi durvīs.
Jaunā sieviete gadiem ilgi slēpusi savu dzimumzīmi, bet vēlāk izveidoja Instagram profilu ar kura palīdzību atbalsta cilvēkus, kuri saskarās ar šo pašu problēmu. Mūsdienās ar lāzera palīdzību šādas dzimumzīmes iespējams padarīt mazāk pamanāmas, šajā video redzēsi, kādus brīnumus spēj paveikt mūsdienu medecīna.
Pirms divdesmit gadiem es kādās viesībās satiku cilvēku, kurš pastāstīja šo stāstu, kurš mani sajūsmināja un iedvesmoja uz ilgu laiku. Stāsts bija par viņa jaunāko brāli, kurš centās kļūt par mākslinieku. Stāstītājs izstāstīja zīmīgu, jautru gadījumu, kas labi raksturoja viņa mazā brāļa drosmi, radošumu un paļāvību.
Mazais Brālis, aizrautīgs topošais gleznotājs, izmantoja visus ietaupījumus un aizbrauca uz Franciju, lai pabūtu skaistuma un iedvesmas gaisotnē. Kādu dienu Mazais Brālis kafejnīcā uzsaka sarunu ar pievilcīgu jaunu vīriešu pulciņu, un izrādījās, ka tie ir cilvēki no izsmalcinātu aristokrātu aprindām.
Aristokrātiem Mazais Brālis iepatikās, un tie viņu nedēļas nogalē ielūdza uz sarīkojumu kādā pils ielejā. Viņi solīja, ka tas būšot gada izcilākais pasākums. Tur piedalīšoties bagāti un slaveni ļaudis vairāki Eiropas karaļnamu pārstāvji. Un, pats galvenais – tā būšot masku balle, kurā neviens netaupīšot naudu kostīmam. To nedrīkstot laist garām – Sagādā tērpu, viņi teica, un pievienojies mums!
Mazais Brālis pacilāts veltīja visu nedēļu kostīmam un bija pārliecināts, ka tas izdosies žilbinošs. Viņš apskrēja visu Parīzi, meklēdams audumu un materiālus, neskopojās ar iztēli un drosmi un pievērsa uzmanību ikvienai detaļai. Tad viņš devās uz pili. Mazais Brālis ar paceltu galvu iegāja balles zālē. Un tajā brīdī viņš uzreiz saprata savu kļūdu. Ši patiešām bija masku balle – jaunie draugi nebija viņu maldinājuši, taču, sarunādamies franču valodā, viņš bija palaidis garām vienu detaļu: šī bija tematiska masku balle.
Temats bija viduslaiku galms, bet Mazais Brālis bija pārģērbies par omāru.Visapkārt viņam pulcējās Eiropas bagātākie, skaistākie cilvēki, tērpušies krāšņi zeltainos, izsmalcinātos viduslaiku galma tērpos, rotājušies dzimtas dārgakmeņiem, un žilbinoši pāri eleganti griezās valsī izmeklēta orķestra mūzikas pavadībā. Mazais Brālis turpretī bija ģērbies sarkanā, cieši pieguļošā triko, sarkanās zeķēs, sarkanās baleta kurpēs, un viņa ietērpu papildināja milzīgas, sarkanas porolona spīles. Arī seju viņš bija nokrāsojis sarkanu. Šeit man jāpiebilst, ka Mazais Brālis bija vairāk nekā sešas pēdas garš un diezgan kalsns, bet garie, kustīgie taustekļi uz galvas šķietami padarīja viņu vēl garāku. Un, protams, viņš šajā telpā bija vienīgais amerikānis. Ilgu, mokošu bridi Mazais Brālis nekustēdamies stāvēja kāpju augšgalā. Daudz netrūka, lai viņš kaunā būtu meties projām. Tomēr Mazais Brālis neaizbēga.
Apņēmībā izcīnīja virsroku. Viņš bija nokļuvis līdz šejienei. Viņš bija ieguldījis milzīgas pūles maskas darināšanā un lepojās ar to. Viņš dziļi ievilka elpu un lepni iesoļoja deju zālē. Šis kostīms taču bija viņa veikums, un viņš to bija vēlējies izrādīt šajā sarīkojumā. Tas bija labākais, ko viņš varēja piedāvāt.
Kad viņš ieslīdēja aristokrātu pūli, visapkārt iestājās klusum, dejas pierima. Orķestris pārstāja spēlēt. Ap Mazo Brāli sapulcējās viesu loks. Beidzot kāds jautāja, kas viņš, pie velna, esot. Mazais Brālis zemu paklanījās un pavēstīja: “Es esmu galma omārs.” Un tad atskanēja smiekli. Tas nebija izsmiekls – tas bija prieks. Publikai viņš ļoti patika. Patika viņa labsirdība, viņa dīvainība, viņa milzīgas, sarkanas spīles, viņa kalsnais košā, elastīgā triko ieģērbtais dibengals. Viņš šajā pulkā bija viltnieks, triku meistars un tādējādi kļuva par vakara naglu. Mazais Brālis tovakar pat dejoja ar Beļģijas karalieni. Tieši tā jārīkojas, mīļie! It viss, ko es sava dzīvē esmu radījusi, kādā brīdī man ir licis justies kā zēnam, kurš iegājis masku ballē, ģērbies pašdarinātā omāra kostīmā. Bet tādā brīdī ir stūrgalvīgi jāiet tālāk ar augstu paceltu galvu. Jūs kaut ko esat radījis, un jūs drīkstat pasniegt to atklātībai.
Nekad neatvainojieties, neizskaidrojieties un nekaunieties par to. Varbūt jūs izmetīs pa durvīm – bet varbūt arī neizmetis. Visticamāk, tomēr neizmetīs. Kāds var pat uzlūkot jūs par izcilību. Varbūt jūs beigu beigas pat dejosiet ar karalieni.
Iespējams, arī, ka jūs dejosiet viens nomaļā pils kaktā, vēzējot tukšumā savas lielās, lempīgās porolona spīles. Arī tā nav traģēdija. Reizēm notiek arī tā.
Lai nu kā, nekādā ziņa nevajag pagriezties un doties projām. Jo tad jūs zaudēsiet viesību spožumu, un tas būtu ļoti bēdīgi – jo, ticiet man, mēs neesam gājuši tālu ceļu un ieguldījuši lielas pūles, lai pēdējā brīdī ciestu zaudējumu.
Dieviete.lv redaktore Krista Klenataka iesaka izlasīt Elizabetes Gilbertas “New York Times” bestselleru “Lielā Burvība”! Starp citu, Elizabete ir arī romāna “Ēd, Lūdzies, Mīli” autore, grāmatai ir arī filma, kuras galvenajā lomā ir Holivudas zvaigzne Džūlija Robertsa. Grāmata stāsta par drosmi dzīvot radoši, tajā ir ne mazums iedvesmas stāstu, kuri šajā laikā ir tik ļoti nepieciešami. Lai jums laba veselība un gaišas domas!
Autors: Elizabete Gilberta grāmata „Lielā Burvība”
Jau senāk stāstīts par vardarbību ģimenē, kura norisinājās Krāslavā. Lai atriebtos sievai, kura pameta vīru varmāku, vīrs nogalināja viņu abu kopīgo meitu, nodedzināja īpašumu un pats pakārās. Tas notika pērn, pirmās ārkārtējās situācijas laikā. Tagad, nepilnu gadu pēc traģēdijas, sieviete notikušo salīdzina ar baisu elli, kura… joprojām nav beigusies.
Modernajā pasaulē arvien vairāk dzirdam tādus vārdus kā veģetatīvā distonija vai migrēna. Šie vārdi ir dzirdēti, bet daudziem nav skaidri. Mana dzīve iet roku rokā ar migrēnu, šķiet, ka pirmās migrēnas pazīmes piedzīvoju jau 14 gadu vecumā, bet 20 gadu vecumā tās kļuva teju vai neizturamas!
Sajūtas? Tādas, kādas es nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam.
Kas šajos brīžos notiek?
Sāpes ir divejādas, reizēm galva sāp tikai nedaudz, tad palīdz tādas zāles kā Nalgedol (galvassāpes jānovēro laicīgi). Reizēm sāpes ir tik spēcīgas, ka nav spēka piecelties no gultas, visa pasaule reibst, ēst negribas, jo liekas, ka vemsi, bet jaēd ir, jo citādi organismam paliek pavisam grūti, tad vienīgās cerības ir uz medikamentu Relpax. Šī medikamenta cena ir 24 eiro un iepakojumā ir vien 4 tabletes un to iegāde ir obligāta nepieciešamība, jo citādi diena ir jāpavada tikai gultā – nekam citam nav spēka!
Kā sadzīvot?
Migrēna ir trešais lielākais darba nespējas izraistītājs cilvēkiem līdz 50 gadu vecumam. 15% cilvēku sirgst no šī “zvēra” un 50% nemaz nevēršas pie ārsta palīdzības, kas ir neprāts! Ārsta palīdzība ir nepieciešama, jo bez tās nav iespējams rast risinājumu. Migrēnas nav vienādas un migrēnu nevar ārstēt ar Ibumetin. Ārstu praksē pat ir bijuši gadījumi, kad pacients domā, ka sirgst ar migrēnu, bet problēma beigās ir saistīta ar ko pilnīgi citu. Migrēna var ilgt 4-72 stundas. Grūtāk ir tad, ja pacientam ir migrēna ar auru, tomēr arī migrēnais ar auru ir savi plusi, migrēnā ar auru parasti redzam kādu plankumu, redze nav pavisam skaidra. Ja to novērojam laicīgi, tad ātrāk varam iedzert zāles un cerēt, ka sāpes pāries savlaicīgi.
Šie migrēnas provokatori, jeb “trigeri” ir jānovēro katram pacientam atsevišķi. Vislabāk tos izdosies novērot, ja tiks izmantots migrēnas kalendārs. Man galvassāpju trigerus palīdzēja noskaidrot kāds galvaasāpju centrs, kurp devos ar jau sarakstītu kalendāru (vienam mēnesim). Ārste mani konsultēja, apskatīja un secināja, ka man ir migrēna ar aurām. Vēlāk runājām par medikamentiem un veidiem, kā sadzīvot ar migrēnu.
Vai migrēnu var ārstēt?
Nē, ar migrēnu ir jāiemācās sadzīvot, tā nav ārstējama. Tomēr novērojot migrēnas cēloņus, izvairoties no stresa, regulāri ēdot un rūpējoties par sevi, ir iespēja ar to sadraudzēties. Ķermenis signalizē, un tu iedzer attiecīgo medikamentu, tieši tik vienkārši tas ir!
Varbūt migrēnas ārstēšanai palīdz arī kādas citas metodes, ne tikai medikamenti?
Jā! Par divām metodēm uzzināju pie ārsta un aprunājoties ar citiem šīs slimības skartajiem. Viena no metodēm ir masāžas paklājiņi. Tagad tos bieži var, redzēt instagram. Šādi paklājiņi un spilveni ir piejami ļoti daudzām firmām, nav jāsatraucas, ja populārākie ražotāji rada iespaidu, ka produkts ir dārgs. Pēc ilgākiem meklējumiem google ir iespēja atrast arī lētākus un maciņam draudzīgākus risinājumus. Ir arī kāda ierīce vārdā “Cefaly”, kuru migrēnas pacients uzliek uz galvas un dažiem šī ierīce patiesi palīdz. Tas patiesībā ir ļoti labs risinājums, jo tādejādi nav nepieciešams tik ļoti aizrauties ar medikamentiem.
Kā labāk saprast cilvēkus, kuri sirgst ar šo slimību?
Domāju, ka katram ir vērtīgi šajā iedziļināties un vislabāk palīdzēs grāmata ar nosaukumu“Migrēna Izlaušanās”. Šī grāmata ir romāns par kādu sievieti, kura sirgst ar migrēnu. Tikai no stāstiem iz dzīves mēs varam labāk izjust empātiju, labāk iejusties kāda ādā, lai vārds migrēna no tādas, kā cimperlīgo dāmu slimības, kļūtu par ko vairāk. Ja tavai otrajai pusītei ir migrēna, ģimenes loceklim, darbiniekam, jebkam, tad labāk spēsi viņus saprast, izlasot šo grāmatu.
Migrēnas skartie ir pelnījuši, ka viņus saprot. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki domā, ka esmu dusmīga, bet man vienkārši sāp galva. Tad nu sejas grimase ir tāda, kāda tā ir. Migrēnas skartie vizuāli izskatās kā pilnīgi veseli cilvēki, ja vien mūs nenodod šī sejas grimase. Tomēr vārdi “ej ieelpo svaigu gaisu” un “gan jau būs labi” nepalīdz. Ir brīži, kuros mums sāpēs galva. Šajos brīžos ir vajadzīga apkārtējo sapratne, rūpes. Mēs esam liela sabiedrības daļa (20 miljoni) runā paši par sevi, mūsu pienesums sabiedrībai var būt tik pat labs kā jebkuram citam, kurš ir vesels.
Esmu iemācijusies ar šo kaiti sadzīvot, bet tas patiesi ir process, kura rezultātā atradu risinājumu un sapratu cēloņus. Visas migrēnas nav vienādas, katram ir sava migrēnas cēloņu kombinācija, vēlamie medikamenti. Varu apgalvot tikai to, ka ārsta konsultācijas ir obligātas, jo tikai atrodot risinājumu ir iespēja dzīvot pilvērtīgi un maksimāli bez raizēm. Uzskatu, ka sabiedrībā par šo problēmu ir jārunā, un arī citiem ir svarīgi atcerēties, ka migrēna bojā cilvēka dzīves kvalitāti, bet noteikti neatšķir mūs no pārējās sabiedrības. Mēs tikai pavisam nedaudz atšķiramies, tas arī viss!
Videomateriāls ar pieredzes stāstu “Patiess stāsts par depresiju” ir tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra organizētās kampaņas “Nenovērsies!” ietvaros. Kampaņas mērķis ir aicināt iedzīvotājus pievērst uzmanību savai un līdzcilvēku psihiskajai veselībai, motivēt vērsties pēc specializētas palīdzības, un mazināt aizspriedumus pret cilvēkiem ar dažādiem psihiskiem traucējumiem.
Labākais veids, kā pārliecināties par to, ka tava laulība ir „veiksmes stāsts”, ir zināt, kas liek attiecībām izjukt, un pielikt pūliņus, lai nekas no tā nenotiktu.
Komunikācijas trūkums
Daudzi pāri vai nu nezina, kā izpaust savas jūtas tā, lai partneris to saprastu un sajustu, vai arī viņi nekomunicē vispār. Varbūt tas izklausās klišejiski, bet komunikācija ir visa pamats. Kā, lai attiecības mainās uz labo pusi, ja partneris pat nenojauš, ka kaut kas būtu jāmaina? Iegaumē – tavs partneris neprot lasīt domas!
Ja komunikācija nav tava kaislība un specialitāte, atvēli vismaz vienu stundu nedēļā, lai apsēstos un ar partneri izrunātu sasāpējušos jautājumus. Izrunājiet, kāda ir bijusi nedēļa, kādi ir bijuši iemesli priekam un pārdzīvojumiem… Regulāri runājot, jūs spēsiet palikt „lietas kursā” par notiekošo jūsu attiecībās.
Pārāk maz rūpēšanās citam par citu
Katrās attiecībās pienāk brīdis, kad mēs novelkam savus baltos cimdiņus un ieslīgstam komfortā. Komfortam ir savi plusi, bet arī mīnusi tur neiztrūkst. Tikai tāpēc, ka jūs jau ilgi esat kopā, nenozīmē, ka tu drīksti aizmirst par partnera jūtām, aizmirst viņu iepriecināt un samīļot. Laulības bieži vien izjūk tad, kad viens no partneriem (vai abi) pārstāj rūpēties cits par citu; kad draudzība tiek aizvietota ar dusmām un vilšanos. Tas liek tev pārstāt redzēt to, kas tev partnerī patīk, un sākt redzēt to, kas nepatīk.
Nedrīkst pieļaut to, ka vairāku mēnešu laikā nenotiek neviens randiņš. Vismaz reizi mēnesī ieplāno kādu teātra vai kino apmeklējumu, pastaigu vietā, kur neesat bijuši vai vienkārši pagatavo romantiskas vakariņas. Partneris to novērtēs un, ja mīl, mēģinās atdarīt ar kaut ko līdzīgu.
Uzticības un apņēmības trūkums
Cilvēki saka, ka, lai kaut kas izdotos, tajā ir jāiegulda daudz darba. Tas pats attiecas arī laulībām. Ja tu esi cilvēks, kuram nepatīk piņķerīgi uzdevumi un tu ātri padodies, tad tu izšķirsies ātrāk nekā pati būtu domājusi. Ja attiecībās ir kāda problēma vai partnerim ir savas problēmas, tev ir jābūt viņam līdzās un jāpalīdz. Tev ir jāpaliek viņam uzticīgai – fiziski un emocionāli. Ieklausies viņā arī tad, ja tu nepiekrīti. Ja katru reizi tu šķiršanos izskati kā problēmas atrisinājumu, tad tas ātri vien kļūs par ieradumu un piepildīsies. Nepadodies pie pirmajām grūtībām.
Intimitātes trūkums
Intimitāte ir par tuvību un kopā būšanu. Taču dažiem pāriem attiecību problēmas var kļūt par šķērsli ceļā uz intimitāti. Tāda veida tuvība, kāda bija attiecību sākumā, visticamāk tagad vairs nebūs. Bet tas nenozīmē, ka tai nav jābūt vispār. Neļaujiet seksam izzust no jūsu ikdienas; sagādājiet cits citam romantiskus brīžus (gatavojiet kopā, smejaties, taisiet masāžu). Uzlabojiet tās lietas, ko jūs kopā jau darāt, un dariet to divatā. Šajos brīžos izslēdziet no savas pasaules visus pārējos.
Sen te nebiju neko rakstījusi,bet man sakrājās un uzrakstīšu. Sākšu ar to,ka tēma būs par Latviešiem un mūsu tautu kā vispār. Šodien es palasīju komentārus pie raksta par Marata (no grupas Mussic) un viņa draudzenes Ievas draudzībību. Nu tas ir tikai piemērs,bet kad palasīju vēl kādus rakstus par ārzemju cilvēkiem tad mani šokēja tas KĀ latvieši izsakās par citiem cilvēkiem! Vienkārši ĀRPRĀTS! Piem- viņa ir resna govs,nu neticu ka viņi ir kopā tik ilgi,man pat pipele nestāv uz tādu,ak kāda resna cūka,man paliek pretīgi no tādas gribu vemt u.c ! Palasot komentāros domāju,kādi tad ir tie cilvēki KAS TIK STULBI IZSAKĀS PAR CITU? Un es esmu sapratusi vienu ļoti labu atziņu- Mums ir paveicies ka mūsu zemē nav kataklizmu,visādas vētras,plūdi,ka nav nekādu karu un viss pārējais sliktais.Mēs dzīvojam pašā Dieva ausī un mēs vēl kunkstam! Vienkārši cilvēki savā starpā nemāk sadzīvot,mūždien par kko purkst un īd un tad viņiem ir tā un šitā,un vispār gribētos pakārties.. Bet varbūt kādā Japanā,cilvēki būtu gatavi atdot jebko lai dzīvotu,viņi ir saliedētāki jo zina kā tas ir ka ir jāpiedzīvo dažādas nelaimes. Es pat gribētu lai kkas traks notiktu,un tad redzētu kā cilvēki uz to reaģētu,cik labsirdīgi un līdzcietīgi viņi būtu. Es pati esmu gatava uz jebko lai kādam palīdzētu,pati esmu iemācījusies saprast,kā būt labākai un iecietīgākai vienam pret otru,un ceru,ka to iemācīsimies mēs visi! Gribētos jau vēl patteikt daudzko,bet par pārējo jau varētu grāmatu sarakstīt 🙂
Padomā divreiz, pirms liecies ar kādu no viņiem gultā…
Dvīņi
No sākuma viss būs lieliski. Tev pat šķitīs, ka viņam patīk viss, ko tu dari. Tev pat uzlabosies pašvērtējums… līdz sapratīsi, ka patiesībā Dvīņi vienmēr prātā ir kaut kur citur, un viņu ne visai interesē sekss ar tevi.
Vēzis
Pirms paša procesa noteikti būs sarunas. Arī procesa laikā būs sarunas, jautājumi un atzīšanās mīlestībā. Aizmirsti! Vēzi vairāk interesē, kas notiek ārpus gultas. Protams, tas nenozīmē, ka tu viņam nepatīc. Vienkārši… Emocionālā saikne viņam ir svarīgāka par fizisko.
Jaunava
Jaunava tiecas pēc ideāla, tāpēc, ja šīs zīmes pārstāvis jutīs, ka kaut kas neiet pēc plāna vai neatbilst iecerētajam, viņš ātri vien pametīs guļamistabu. Pēc tāda seksa tev noteikti vēl kādu laiku negribēsies likties ar viņu gultā…
Vai esi pamanījusi, ka periodiski starp zeltu un briljantiem uz dažādu slavenību rokām it kā pazib neuzkrītošs sarkans diedziņš? Tik tiešām, pēdējā laikā šis nieciņš arvien biežāk un biežāk nokļūst mūsu redzeslokā. Un, lūk, arī kaimiņš no blakus dzīvokļa daudznozīmīgi stāsta tev par milzīgo sarkanā diedziņa, ko viņš kā talismanu pārvedis no atpūtas Izraēlā, spēku.
Ko gan nozīmē šis noslēpumainais talismans? Sarkanais diegs ir kabalas mācības amulets, kas, pareizi to apsienot, spēj aizsargāt cilvēku no lāsta, noskaušanas un atbrīvot no ļaunām domām. Slavenā dziedātāja Madonna, sākot aizrauties ar kabalu, viena no pirmajām šovbiznesa zvaigžņu vidū aplika šādu diedziņu. Pakāpeniski šī parādība nonākusi arī līdz mums.
Kāpēc nēsā sarkano diedziņu ap plaukstas locītavu
Saskaņā ar kabalas piekritēju pārliecību, diegu sien uz kreisās rokas locītavas, jo kreisā ķermeņa puse pirmā uzņem visu negatīvo. Īstam kabalas diegam jāiziet speciāls rituāls pie Raheles (visas cilvēces mātes) kapa. Psihologi uzskata, ka talismana spēks var piemist arī parastam diegam, kas nav vests no Izraēlas. Cilvēks, ar savu ticību tā sargājošajam spēkam, pats piepilda sarkano diegu ar nepieciešamo pozitīvo enerģiju.
Tiek uzskatīts, ka pareizam sarkanajam diegam jābūt no vilnas, bez stiprinājumiem, obligāti pirktam par naudu un tuva, ģimenes saitēm saistīta cilvēka, kas patiesi vēl tev labu, apsietam.
Kabalisti runā, ka diegu periodiski vajg mainīt: vislabāk reizi 7 dienās, tāpēc, ka pa šo laiku talismans savāc visu apkŗtējo negatīvismu. Bet ir arī uzskats, ka tieši otrādi – diegu nedrīkst noņemt ne pie kādiem apstākļiem. Tam jāpazūd pašam, kā zīmei, ka cilvēkam pagājušas garām nopietnas briesmas.
Lai arī kādu laimes un veiksmes talismanu tu izvēlētos, atceries, ka atvērta sirds un labsirdība pret cilvēkiem vienmēr nāk atpakaļ tās sniedzējam. Mieru un sirsnību tev un taviem tuviniekiem!
Tu domā, ka tu zini, bet tā nav. Ilgu laiku es domāju, ka vienīgais īstais “pierādījums” tam, ka vīrietis tevi mīl, ir brīdis, kad viņš nometas uz viena ceļa un lūdz tevi kļūt par viņa sievu. Taču tagad man ir 34 gadi, un es esmu laimīgākajās attiecībās, kādās esmu bijusi, un par laulībām mēs pat runājuši neesam. Kas laulībā ir tik īpašs, ka uz to tiecas tik daudz sieviešu un vīriešu?
Es domāju, tas ir tāpēc, ka daudzi cilvēki mīlestību un laulību uzskata par sinonīmiem, un, ja vīrietis mīl, viņš bildinās un vēlēsies kļūt par tavu vīru, bet tu – par viņa sievu. Tieši tāpēc, kad vīrietis nebildina, tas var šķist kā noraidījums un šaubas.
Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc vīrietis nebildina savu mīļoto, un tam var nebūt nekāda sakara ar sievieti. Taču ir arī iemesli, kas ir tieši saistīti ar sievieti.
Ko tieši bildinājums nozīmē?
Ko laulība nozīmē tev? Ko tā PATIESI nozīmē?
Vienīgais veids, kā saprast, kurā pusē tu esi – godīgi apdomā, ko laulība nozīmē tev un ko tā nozīmē tavam partnerim. Šis ir jautājums, kurš var uzlabot, un var arī salauzt attiecības. Tieši tāpēc ir svarīgi ieguldīt lielas pūles un saprast viņa skatpunktu pret šiem jautājumiem, pirms tu uzstādi kaut kādus ultimātus.
Pirms sastādi veselu sarakstu iemeslu, kāpēc viņš nebildina, padomā, kāpēc tu gribi, lai viņš to dara. Ko laulība tev tādu dos, ko nevar dot uzticīgas un ilglaicīgas attiecības?
Ir vīrieši, kas nebildina, jo vēl nav gatavi laulībai. Viņš virzās pa dzīvi pats savā ātrumā un tā ir labi jums abiem.
Vēsturiski, sieviete vienkārši dabiski ātrāk jūtas gatava laulībām, nekā vīrietis. Varbūt tur ir bioloģisks iemesls, mūsu “pulkstenis” saka, ka ir laiks nobāzēties kaut kur, vai arī varbūt sievietes emocionāli nobriest ātrāk, nekā vīrieši… lai arī kāds iemesls arī būtu, sievietes laulībām ir gatavas ātrāk, nekā vīrieši.
Tas nenozīmē, ka vīrieši nedomā par laulībām. Ja tu esi ar kādu vīrieti par šo tēmu runājusi, tu saprastu, ka vīrieši uzskata, ka viss notiks īstajā laikā un kad būs visīstākās jūtas pret sievieti.
Vīrietim ir jājūt to, ka viņš zina, ko dara un kur dzīvē dodas. Sievietēm ir svarīgāk zināt, ar ko viņas dodas.
Daži vīrieši nebildina, jo tu neesi “tā īstā un vienīgā”. Piedod, bet tā ir patiesība.
Jā, tu vari viņam patiks, iespējams, viņš tevi pat mīl. Viņš arī jūtas ar tevi ērti, bet viņam vienkārši nav tās sajūtas, ka tieši ar tevi viņš vēlas pavadīt visu savu dzīvi. Kaut kur prātā viņš patur domu, ka pagaidām viņš būs ar tevi, bet līdz ko uzradīsies tā sieviete, kas dāvās viņam to “viņa ir īstā un vienīgā” sajūta, viņš tevi pametīs. Un tieši šis scenārijs ir briesmīgākais.
Tieši šādā attiecību scenārijā daudzas sievietes izvēlas uzstādīt vīrietim ultimātu par laulībām. Arī viņām attiecībās ir ērti, arī viņas mīl savu vīrieti, bet viņas grib precēties. Dažkārt pat nav svarīgi ar ko, jo, ja jau viņa ar šo vīrieti ir ilgu laiku kopā, tad, kāpēc tas nevarētu būt viņš?
Tas, ka cilvēkiem kopā ir ērti, nav pietiekami nopietns iemesls, lai izteiktu bildinājumu.
Tas, ka jūs esat laimīgi, nav pietiekami nopietns iemesls, lai izteiktu bildinājumu.
Tas, ka jūs ilgu laiku esat kopā, nav pietiekami nopietns iemesls, lai izteiktu bildinājumu.
Laulība ir nopietns solis; tas ir darbs visam atlikušajam mūžam. Ja divi cilvēki nevar tikt galā ar savu attiecību problēmām un tās risināt, tad “atlikušā mūža darbs” jums nebūs pa spēkam. Dažreiz, neraugoties uz mūsu labajiem nodomiem un sapņiem, lietas nenotiek tā, kā mums gribas.
Daži vīrieši nebildina, jo viņi netic laulībām.
Dažiem vīriešiem laulības nav dzīves pirmā nepieciešamība. Ja viņš ir uzaudzis, piemēram, reliģiskā vidē, protams, laulībai viņa dzīvē būs nozīme. Taču ir daudz vīriešu, kuri uzskata, ka laimīgas attiecības mūža garumā var būt arī bez laulībām.
Ir vīrieši, kuri nevēlas precēties, jo ir redzējuši, ka viņu vecākiem tas laimi mūža garumā nenodrošināja. Varbūt viņi paši jau ir bijuši precējušies un vairs to atkārtot nevēlas.
Tā kā tu esi uzticīga savām domām un jūtām par laulībām, viņš ir uzticīgs savām. Nevienam no jums nebūtu jāpiekāpjas tik svarīgā jautājumā. Ja jūsu domas nesakrīt, agri vai vēlu tādas attiecības izjuks.
Ja tu patiesi vēlies zināt, kāpēc tavs partneris tevi nebildina, tev ar viņu par to ir jāaprunājas.
Ja tu esi pārlieicnāta, ka vēlies ar viņu pavadīt visu savu dzīvi, tev ir jāpierod pie runāšanas ar viņu arī par tēmām, kas tevi biedē un liek justies neērti.
Laulības un mīlestība ne vienmēr ir sinonīmi, jo dažādiem cilvēkiem šie termini nozīmē dažādas lietas. Un, kamēr tu ar partneri par to nerunāsi, tu neuzzināsi, kāds ir viņa viedoklis šajā jautājumā.4
Tu vari būt seksīgākā sieviete visā pilsētā, un tu vari būs satriecoša gultā. Vīrietis var ar tevi mīlēties no rīta un vakarā, un atcerēties visu savu mūžu. Tikai ar to nepietiek, lai viņš gribētu tevi precēt. Tas vispār nav nekā saistīts.
Iemesls, kāpēc vīrietis prec kādu sievieti, atrodas ārpus gultas. Tev noteikti ir interesanti uzzināt, kāds tas ir?
Viss ir vienkārši. Viņi prec sievietes, kuras dara viņus par labākiem cilvēkiem.
Viss sākas tad, kad vīrietis pamana to, ka viņam mašīna ir kļuvusi tīrāka, drēbes ir izgludinātas, mājās atrodami kādi gardumi. Bet pēc tam notiek kaut kas negaidīts – vīrieti pārņem īpašas jūtas, un viņam rodas vēlme rūpēties par tevi.
Viņš vēlas zināt, kur tu esi. Viņš pārdzīvo par to, kādā stāvoklī ir tava mašīna, un parūpējas, lai tajā vienmēr būtu degviela. Viņam interesē tas, kā tu jūties, nevis tikai tas, kā izskaties. Par svarīgu viņam kļūst viss, par ko tu nekad pat neiedomājies.
Kā sieviete tu varētu domāt: „Izklausās forši! Bet, kā to īstenot?”
Patiesība ir tāda, ka tu neko nevari izdarīt. Bet tu vari atļaut tam notikt. Tā ir enerģētika. Pats pirmais un pats galvenais ir tas, ka vīrietis mīl sievieti, kura mīl viņu, bet ne vairāk kā mīl sevi. Daži cilvēki to sauc par pārliecinātību, bet tas ir kaut kas vairāk.
Mīlestība pret sevi – tā ir tava būtība. Mīlestībai ir jāļauj notikt. Tev ir jājūtas komfortabli un cienīgai saņemt mīlestību nevis par to, ko tu dari, bet par to, kas esi.
Ļaut mīlestībai notikt – tas nozīmē, ka tev ir jāļauj viņam darīt kaut ko tavā labā tad, kad viņš to vēlas. Pat tad, ja tu pati spēj ar to tikt galā.
Lai vīrietis kļūtu labāks, viņam ir vajadzīga telpa un iespējas. Vīrietis prec sievieti, kura dara viņa dzīvi labāku.
Detektīvseriāli ir viens no populārākajiem un iemīļotākajiem televīzijas žanriem, jo skatītājiem patīk vērot, kā harizmātiskie un gudrie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nieka 40 minūšu laikā atklāj šausminošus noziegumus.
Pētnieks Koltans Skrīvners uzskata, ka detektīvseriāli, šausmu filmas un ziņu sižeti, kuros stāsta par noziegumiem, ir tik populāri tādēļ, ka vairumam cilvēku piemīt neveselīga interese par nāvi, vēsta portāls “Psyhology Today”.
Detektīvseriāli daudziem cilvēkiem dod iespēju savu interesi apmierināt nekaitīgā veidā. Tomēr ne viss, kas redzams tādos labi zināmos “Fox” un “Fox Life” seriālos kā “Noziedzīgie prāti”, “Kāsla metode”, “Nozieguma skelets” un “Kendisa Renuāra”, atbilst tam, kā izmeklēšana notiek reālajā dzīvē.
Tas gan netraucē baudīt ekrānos pievilcīgu un ar asu prātu apveltītu personāžu darbošanos, meklējot slepkavas un citus noziedzniekus!
Kanāli “Fox” un “Fox Life” piedāvā uzzināt, kā īstu detektīvu darbs atšķiras no seriālos rādītā!
Detektīvi neiet uz laboratoriju
Bieži televīzijas seriālos, piemēram, “Kāsla metodē”, kas ir skatāms darbdienu vakaros plkst. 21.00 kanālā “Fox Life”, tiek rādīts, kā detektīvi ik dienu dodas uz laboratoriju. Viņi burtiski stāv blakus laboratorijas speciālistiem un lūkojas pāri plecam, lai kopā pētītu atrastos pierādījumu paraugus mikroskopa palielinājumā.
Patiesībā, policijas detektīvi un laboratoriju darbinieki īstajā dzīvē nemaz nesatiekas. Tāpat arī, kā raksta izdevums “Insider”, pierādījumus bieži sūta uz attālām laboratorijām, kas var atrasties citā pilsētā vai pat valstī.
Laboratorijas darbinieki reti kad zina, kuras krimināllietas pierādījumus viņi analizē, turpretim izmeklēšanas seriālos viņi, lielākoties, ir smalki informēti par mazākajām nozieguma detaļām.
Vairums laboratoriju strādā ļoti saspringtā režīmā, tāpēc viņiem gluži fiziski nav laika izsekot, pie kuras lietas pieder paraugs, kas jāanalizē. Tiklīdz analīze ir pabeigta, viņi nosūta rezultātus detektīviem un pāriet pie nākama uzdevuma.
Protams, ja runa ir par kādu medijos un sabiedrībā plaši apspriestu noziegumu, tad arī laboratorijas darbinieki, visticamākais, vairāk interesējas par konkrēto gadījumu.
Uz pirkstu nospiedumiem ne vienmēr var paļauties
Detektīvseriālu skatītāji ir pieraduši, ka nozieguma vietā atrastie pirkstu nospiedumi ir atrodami apjomīgās noziedznieku datu bāzēs un dažu minūšu laikā palīdz atklāt slepkavības vai cita nozieguma veicēju. Reālajā dzīvē tas nav ne tuvu tik vienkārši.
Patiesībā pirkstu nospiedumi reti tiek uzskatīti par neapgāžamu pierādījumu tam, ka konkrētā persona paveikusi noziegumu. Protams, katram cilvēkam pirkstu nospiedumi ir atšķirīgi, taču, piemēram, vienas ģimenes locekļiem pirkstu līniju zīmējumi var būt ļoti līdzīgi.
Tāpat ir arī ar matu paraugiem – tos uzskata par subjektīviem pierādījumiem. Runājot par DNS, tie var būt lietas izmeklēšanai bezjēdzīgi, ja nav citu paraugu, ar ko tos salīdzināt. Proti, ja policijas darbiniekiem jau ir aizdomās turamais, no kura paņemt paraugu salīdzināšanai, tad DNS paraugs var būt ļoti noderīgs. Taču tas notiek reti, īpaši izmeklēšanas sākuma posmā.
Telefona zvanam nav jābūt garam
Detektīvseriālos bieži vien izmeklētāji vai kāds cits varonis saņem zvanu no aizdomās turamā un tad mēģina turpināt sarunu pēc iespējas ilgāk, lai varētu noteikt noziedznieka atrašanās vietu. Agrāk tā patiesi bija, taču šobrīd tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka zvanītāja lokācijas vietu policijas darbinieki iegūst burtiski sekunžu laikā.
Pateicoties globālās pozicionēšanas sistēmai, īsāk, GPS funkcijai, noteikt mobilā telefona atrašanās vietu ir ļoti vienkārši. Pat ja GPS telefonā nav ieslēgts, policija var izmantot mobilo sakaru torņu signālus, lai izsekotu zvanu.
Izmeklēšana aizņem daudz vairāk laika
Parasti viena detektīvseriāla epizode ir apmēram 45 – 50 minūtes gara. Taču ar šo niecīgu laika sprīdi pilnībā pietiek, lai atšķetinātu vissarežģītākos noziegumus. Reālajā dzīvē krimināllietu izmeklēšana aizņem vairākus mēnešus, daudzos gadījumos pat gadus. Jāsaka gan, ka diemžēl daudzi noziegumi tā arī paliek neatklāti.
Seriālā “Nozieguma skelets”, kuru var redzēt darbdienu vakaros plkst. 20.05 kanālā FOX, kriminālistikas antropoloģe Temperance Brenana un Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) speciālais aģents Sīlijs Būts izmeklē arī senā pagātnē izdarītās slepkavības. Ne velti seriāla oriģinālais nosaukums “Bones” tulkojumā no angļu valodas nozīmē “Kauli”.
Lielu daļu izmeklēšanas laika aizņem arī pierādījumu testēšana laboratorijā. DNS paraugu salīdzināšanai ir nepieciešamas vismaz divas līdz piecas dienas. Lai saņemtu rezultātus no laboratorijas, jāgaida vidēji 30 – 60 dienas.
Arī atskaišu un citu dokumentu sagatavošana aizņem ļoti daudz laika, tāpēc televīzijas seriālos to īpaši daudz nerāda. Vismaz seriālā “Kāsla metode” detektīve Keita Beketa (Stana Katiča) mēdz ieminēties, ka viņai jāsagatavo atskaites par izmeklēšanas gaitu.
Nozieguma vietā detektīviem nākas arī rāpot
Detektīvseriālu skatītāji ir pieraduši, ka galvenie varoņi ierodas un aizbrauc no nozieguma vietas, nesasmērējot drēbes un pat neiesvīstot. Piemērs tam ir seriāls “Kendisa Renuāra”, kas skatāms darbdienās plkst. 23.50 vai brīvdienās plkst. 18.45 kanālā “Fox Life”.
Seriāla galvenā varone ir daiļā Kendisa Renuāra, kas izmeklē noziegumus Francijas Azūra krasta pilsētā Monpeljē. Pilsētā vidējā gaisa temperatūra ziemā ir ap 13 grādiem pēc Celsija, taču aktrises grims vienmēr ir nevainojams. Vairumā gadījumu viņai mugurā ir sievišķīga kleita, bet kājās – kurpes ar augstiem papēžiem.
Īstas noziegumu vietas parasti ir notraipītas ar asinīm un dubļiem, ārā var būt gan ziemai raksturīgi apstākļi, gan vasaras tveice, mēdz būt nokrišņi, kas traucē izmeklēšanai, raksta Rasmusenas universitātes pētniece Brianna Flavina. Policistiem arī bieži nākas rāpot pa grīdas segumu vai palīst, piemēram, zem mašīnas. Pierādījumu vākšana nozieguma vietā ir patiesi netīrs darbs, un to būtu grūti paveikt sievišķīgā apģērbā un augstpapēžu apavos.
Ekrānā skatītāji redz kā aktieri, kuri attēlo detektīvus, ierodas nozieguma vietā un lietišķi apskata atrastās mirstīgās atliekas, dzerot līdzņemto kafiju vai stāstot jokus kolēģiem.
Darbs īstā nozieguma vietā pat pieredzējušiem detektīviem nešķiet komfortabls, jo, atšķirībā no televīzijā redzētā, slepkavības upuri neizskatās estētiski. Tāpat arī pašnāvību vai avāriju upuri. Protams, ar laiku policijas darbinieki pierod pie redzētā, taču tas vienalga nekad nebūs patīkams skats, pie kura dzīt jokus vai ēst brokastu maizītes.
Sērijveida slepkavas nav tik izplatītas
Lai gan sērijveida slepkavību izmeklēšanai veltīti daudzi televīzijas seriāli, kā piemēram “Noziedzīgie prāti”, kas skatāms kanāla “Fox” darbdienās plkst. 17.20, šāda rakstura slepkavības reālajā dzīvē, par laimi, nav biežas.
Piemēram, kā raksta izdevums “Insider”, 2010. gadā veiktais pētījums parādīja, ka tikai 1% no visām slepkavībām paveic sērijveida slepkavas. Jāpiebilst, ka FIB klasificē noziedznieku kā sērijveida slepkavu gadījumos, kad viņš izdarījis trīs un vairāk slepkavības ar ievērojamu laiku atstarpi.
Interesanti, ka Uzvedības analīzes vienība, kas seriālā “Noziedzīgie prāti” izmeklē noziegumus, ir veidota pēc reālā dzīvē pastāvošas FIB vienības parauga ar tādu pašu nosaukumu, ko izveidojis Džons Duglass.
Elitārā izmeklētāju grupa analizē Amerikas Savienoto Valstu (ASV) bīstamākās sērijveida slepkavības un atsevišķus šausminošus noziegumus, cenšoties paredzēt nākamos noziedznieku soļus, lai tos apturētu un novērstu turpmāku slepkavošanu.
Vecmāmiņa uzrakstīja šo vēstuli savai nupat dzimušajai mazmeitiņai.
Mana mīļā, es varēju šo vēstuli uzrakstīt Tavai mammai ceturtdaļgadsimtu atpakaļ… bet tad man bija 25 gadi un es domāju tikai par sadzīves jautājumiem – kā pabarot savu ģimeni, kā aizvest meitiņu uz silīti, lai nenokavētu lekcijas augstskolā. Tavs vectētiņš strādāja nakts maiņā un nevarēja man palīdzēt, kad Tava mamma caurām naktīm raudāja, jo bieži slimoja. Tagad man ir 50 un esmu iekrājusi nedaudz pieredzes, kurā vēlos padalīties ar Tevi. Es negribu apgalvot, ka zinu visu par dzīvi, taču esmu Tava vecmāmiņa un vēlos, lai Tu būtu laimīga. Mani padomi Tev netraucēs!
Nebaidies krist Brauc ar velosipēdu, skrituļslidām, šūpojies šūpolēs un nebaidies nokrist. Būs sāpīgi, taču, pateicoties tam, Tu iemācīsies būt ātra un piecelties tad, kad gribēsies raudāt.
Nebaidies izteikt savu viedokli Tev nav jāklusē, ja kaut kas nepatīk, kad nepiekrīti. Neslēp savas domas draudzības, attiecību vai mīlestības vārdā. Ja Tevi nedzird vai pieprasa būt lojālai, tad pie velna tādu draudzību vai mīlestību.
Nekaunies lūgt piedošanu Tikai ļoti stipras meitenes prot atvainoties un atzīt savas kļūdas, un es ļoti gribu, lai Tu izaugtu tieši tāda. Ir grūti pateikt: “Piedod, man nebija taisnība. Kā es varu labot situāciju?” To vajag iemācīties un tad neviens nevarēs Tevi uzvarēt.
Nebaidies saņemt sliktu atzīmi Divnieks – tas nemaz nav tik slikti. Tas norāda uz Tavām vājajām pusēm. Tu uzzināsi, pie kā Tev vairāk jāstrādā. Zema atzīme nenozīmē, ka Tu esi muļķe. Tā ir tikai un vienīgi laba motivācija darbībai.
Nebaidies Nebūt populāra Kamēr visi populārie tusētāji skraidīs pa ballītēm, notrieks savu laiku un naudu krogos vai diennaktīm sēdēs internetā, izliekot apskatei savas fotogrāfijas, Tu iemācīsies labi šaut, jāt zirgā, dziedāt un tā tālāk. 18 gados populārie vēljoprojām turpinās sēdēt internetā, bet Tu, iespējams, jau dosies ceļojumā apkārt pasaulei.
Nebaidies būt dīvaina Tava vecmāmiņa arī nebaidās!
Nebaidies iemīlēties Iemīlēšanās vienalga pie Tevis atnāks. Priecājies, ka beidzot esi pieaugusi.
Nebaidies no pirmā skūpsta Tici savai vecmāmiņai, tas ir brīnišķīgi! Nebaidies, visas sievietes lieliski skūpstās, tas mums visām jau ir asinīs.
Nebaidies apprecēties vai neapprecēties Kad Tu izaugsi, nevienam nebūs nekādas daļas gar to, vai Tev ir laulības gredzens pirkstā vai nav. Bet, ja Tu izlemsi, ka laulība un ģimenes dzīve ir domāta Tev, pacenties atrast “savu” cilvēku un tad viss izdosies. Pat pa visiem kaktiem izmētātas zeķes netracinās. Toties būs ko masēt vakaros un ar ko kopā vest suni pastaigā.
Nebaidies dzemdēt Nemelošu – tas ir sāpīgi, taču tas ir pats skaistākais, kas var būt ikvienas sievietes dzīvē.
Nebaidies no šķiršanās Dzīvē gadās visādi. Galvenais – neizsamist un nenoslēgties sevī. Šķiršanās – tās nav dzīves beigas. Tas ir kaut kā jauna sākums un, visticamāk, kaut kā daudz skaistāka un interesantāka.
Nebaidies no vientulības Dažkārt ir svētīgi pabūt vienatnē. No vienatnes var gūt pat baudu. Ilgi tā nebūs, es mūsējos zinu.
Nebaidies raudāt Asaras ir stiprā cilvēka izvēle. Es esmu stipra un daru to, ko vēlos. Gribu – raudu, gribu – smejos, gribu – izmētāju zeķes pa visu māju.
Nebaidies mēģināt ko jaunu Nedomā par vecumu un par to, ko teiks ļaudis. Ņem no dzīves pašu labāko, un nav svarīgi, cik trakas ir Tavas vēlmes.
Nebaidies novecot Ar gadiem Tu arvien vairāk novērtēsi dzīvi un mīlēsi savus tuvos. Un pēc tam, iespējams, Tu uzrakstīsi vēstuli saviem mazbērniem.
Nebaidies zaudēt mīļos Es ilgi šaubījos, vai man ir vērts Tev rakstīt. Bet zaudējumi ir neizbēgami. Mūsu tuvie aiziet – bet mīlestība nepazūd…
Esmu atgriezusies no dokumentālā kino festivāla IDFA Amsterdamā tik pilna emociju un iespaidu, ka ne par ko citu kā vien par redzētajām filmām runāt nespēju. Pēc aptuveniem aprēķiniem redzēju apmēram 30. Un vismaz puse no tām deva vielu ļoti nopietnām pārdomām par vispārcilvēciskām problēmām, par kurām ikdienā neaizdomājos. Buša neaptveramā aprobežotība, Irākas karš, Izraēlas/Palestīnas konflikts, eitanāzija, AIDS, verdzība (izrādās, tā joprojām eksistē, piemēram, cukurniedru plantācijās Dominikānas republikā) – šīs ir tikai dažas no tēmām repertuārā.
Festivāla galveno balvu ieguva Gonsalo Arihona šokējošā filma Stranded par 16 Urugvajas regbija komandas puišiem, kuri, tikai pateicoties brīnumam, izdzīvoja 1972.gada lidmašīnas katastrofā sniegotajos Andu kalnos un spēja noturēt sevi pie dzīvības 71 dienu, pārkāpjot civilizācijas lielākajam tabu un pārtiekot no savu bojā gājušo biedru miesas. Tā kā filmas režisors ir izdzīvojušo vīru tuvs draugs, notikuma rekonstrukcija filmā ir drīzāk filozofiskas pārdomas par dzīvības brīnumu, nekā šausmināšanās par kanibālisma tēmu. Un, klausoties šo nu jau sirmo vīru stāstos (par cilvēka gaļas ēšanu viņi joprojām runā tikai aplinkus un nespēj to nosaukt vārdā), var tikai iedomāties, kādai ellei viņi toreiz gājuši cauri!
Tomēr galvenā priekšrocībā apmeklēt šādu festivālu ir iespēja gandrīz vai pēc katra seansa sastapt klātienē filmas autorus un bieži vien arī tās galvenos varoņus. Līdz ar to kino pārdzīvojums kļūst vēl personiskāks, vēl saprotamāks.
Tā viens no aizkustinošākajiem mirkļiem man bija tikšanās ar filmas Hear and Now varoņiem – pavecāku laulātu pāri, kuri abi kopš dzimšanas ir nedzirdīgi, bet 65 gadu vecumā kopā nolemj veikt dzirdes implantu operāciju. To, kā tas ir – pēc 65 gadu dzīves klusumā pēkšņi tapt konfrontētiem ar pasaules trokšņu dažādību, mēs, dzirdīgie, pat iztēloties nevaram. Taču šī filma man deva iespēju to vismaz attāli nojaust. Kamēr vīrs ar iegūto maņu spēja tikt galā visai veiksmīgi un kā mazs bērns skraidīja pa māju, darbinot urbi un izklaudzinot sienas, viņa sievai jaunatklātā skaņu pasaule radīja tādu apjukumu, ka jau drīz vien viņa iegrima dziļā depresijā un atteicās ieslēgt dzirdes aparātu. Tikai pateicoties vīra iejūtībai un mīlestībai, kurš pārliecināja sievu, ka šī nav nekāda sacensība un viņš var apstāties un pagaidīt, kamēr arī viņas dzirde progresē, viņi abi tagad atkal ir priecīgs un bezrūpīgs pāris, kuri palēnām, bet ļoti apņēmīgi mācās izmantot dzirdes priekšrocības. Un, kā es novēroju, festivālā viņi bija lielākie tusētāji!
Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, latviešu reperis Reiks (pilnajā vārdā Arvis Reiks) radījis skaistu dziesmu ar burvīgu video, kurā aicina latviešus atgriezties savā dzimtajā zemē. Noskaties!
Runa nav par to, ka tev ir jājūtas labi tāpēc, ka uzskati sevi par labāku, nekā citi; ka ir jāpērk dārgs apģērbs un jāēd dārgos restorānos; ka visu savu dzīvi ir jāparāda Instagram un jāvērtē savu nozīmīgumu pēc sekotāju un „patīk” atzīmju skaita. Taču ir cilvēki, kas kļūdaini uzskata, ka tieši tas viss ir mīlestība pret sevi.
Patiesa mīlestība pret sevi ir daudz smalkāka un sarežģītāka. Mīlestība pret sevi ir sapratne par to, ka tu esi patīkams, vērtīgs un cienījams cilvēks. Protams, ja tā tiešām ir!
Tev nav jāmaina matu griezums, jāzīmē sev uzacis, līdz spēku izsīkumam jāsvīst sporta zālē, ja tu to nevēlies. Tev nav jāiegūst profesija, kura tevi neinteresē; tev nav jāstrādā darbu, kuru tu ienīsti. Ja tu patiesi mīli sevi, tev nav obligāti jākļūst par kādu citu tādēļ, lai sabiedrība tevi pieņemtu, atzītu un iemīlētu.
Mīlestība pret sevi – tā ir ticība sev un prasme neļaut pagātnei tevi kontrolēt
Tava izcelsme un tam, kā tu pavadīji savu bērnību, nav nekādas nozīmes. Mīlestība pret sevi ir personības izaugzme un pašattīstība. Neļauj negatīvām domām un toksiskiem cilvēkiem aizņemt vietu tavā dzīvē. Ir jāmāk saskatīt gaismu tur, kur šķiet, ka tās nav. Esi pateicīga par to, kas bijis, nevis visu laiku žēlojies. Tev ir jābūt savu emociju saimniecei un jāprot aizgaiņāt to, kas liek tev šaubīties par sevi un savām spējām.
Mīlestība pret sevi nerodas vienā mirklī – tai ir vajadzīgs laiks
Tu sāc iemīlēt savas nepilnības, nevis noraidīt vai slēpt tās. Tu gūsti un pieņem pieredzi no savām kļūdām, tu iemācies novērtēt skaistumu savā iekšējā haosā. Kad tevī mājo pārliecība par sevi, tu iedvesmo arī citus. Tu kļūsti par izlēmības un miera avotu. Tu pieņem gan vēlamos, gan nevēlamos dzīves apstākļus un tāpat gūsti panākumus.
Kad tu patiesi mīli sevi, tu lēni, bet pārliecinoši kļūsti par sevi: nesalaužamu un vienkārši laimīgu cilvēku!
Jau iepriekš rakstīju – tagad turpinājums. Vēlmes katram no mums ir dažādas. Vēlmes ir katram. Tiesa, tikai stiprie (stiprās!!) tās arī realizē. Šajā reizē neiegrimšu teorētiskos spriedelējumos.** Mana vēlme- saģērbties kā sievietei! Jā- patiesi. Atdzīšos: agrīnā jaunībā, kad man likās – esu tā kā saķēris "otro pusi", protams, šā iemesla pašķīrāmie. Bet nedaudz vēlākā jaunībā: tas ir tagad. Izlēmu, bet kamdēļ man šīs vēlmes ir jāapspiež. Jādzīvo dubulta dzīve!? Kāda suņa pēc? ** Tagad, kad man lielāka brīvība – vietā un laikā – es saģērbjos, un labi jūtos. Patīk, kad tērpā esu pie pc un čatojos! Ko tur stāstīt: viss ir attēlā!
Pirms došanās ceļojumā, bieži iedvesmu ceļojumam iegūstam no bildēm, kurās attēlotas vietas kurp dodamies – idilliskās pilsētas, saulainās pludmales, daba un citi ceļojuma apskates mērķi.
Bildēs attēlotais skats var būt pat ļoti maldīgs. Ceļojot apskati vietas, kas parāda atšķirību starp to, ko redzam bildēs un kā tas izskatās realitātē.
1.Romantiska saulrieta sagaidīšana Grieķijā, iespējams, ko tādu ir grūti piedzīvot, jo patiesībā tev neatradīsies vieta kur apsēsties.
2. Romantiskā un mierīgā Roma – ne gluži kā iedomājies. Dodoties ceļojumā uz Romu esi gatavs saspiesties ar vēl simtiem citu tūristu.
3. Pasaules mantojums – Lielais Ķīnas mūris. Ikviens reiz gribētu to redzēt, ja tā ir viena no vietām, kur kādreiz gribi doties, tad neapmeklē to Ķīnas brīvdienu sezonā.
4. Meditācija Taizemē – šī vieta tiek pasniegta kā miera oāze. Lai patiešām izjustu mieru, jāceļas ļoti agri, lai spētu pabūtu vienatnē ar sevi un savām domām.
5. Kā pasaules romantiskākā vieta tiek dēvēta Venēcija. Patiesībā romantiku būs pagrūti atrast.
6. Pasakains skats, uzdrīkstēšanās un šķietama ne realitāte – Everests. Ja esi ekstrēmists un ko tādu dzīvē vēlies piedzīvot, tad atceries par drošības ekipējumu, jo tādu ekstrēmistu ir vairāk, nekā domājam.
Neļausim šīm bildēm izkliedēt mūsu sapņus. Ļausimies piedzīvojumiem un apskatīsim to, ko tik ļoti vēlamies, lai paši uz savas ādas izjustu šīs sajūtas.
Labrit! Aaaa….tikko paskatijos pulkstenī – nav vis nekāds rīts,bet es tikko no darba pārradusies.Bet nu stāsts nav par to. Šodien iegāju kādā grāmatnīcā(kurā-tas lai paliek noslēpums,neiešu jau celt neslavu)gribēdama nopirkt grāmatu, taču pēc paviršas stendu apskates nevarēju atrast vajadzīgo un devos uz pārdevējas pusi pēc padoma. Padevu labdienas un ņēmos iztaujāt. Sieviete neizplūda garās runās vien ar pirkstu norādīja virzienu kurā meklēt. Pēc 10 minūšu maldīšanās beidzot atradu kāroto grāmatu un devos ar platu smaidu kases virzienā.Biju, nē – vel arvien esmu, labā omā, sniezu savu Visa Classic ar laipnu "Lūdzu!", uz ko pretī saņēmu pliku neko.Kad ievadiju slepeno kodu pelēkajā aparātiņā, teicu "Paldies! Lai jums jauka diena!" – šī frāze,šķiet, bija pēdējais piliens manas laipnības pārdevējas trauciņā – viņa knapi valdīdamās neko neatbildēja,vien uzmeta iznīcinošu acu skatu ar zvērojošām zīlītēm. Tad nu es sāku domāt.Ja jau man ir tik sasodīti jauks garastāvoklis,tad kādēļ gan lai es kādam nemēģinātu uzlabot dienu ar to?!?Un kādēļ gan man būtu jāuzņem,piemēram, šīs pārdevējas negācijas?!? Tā nu es nonācu pie secinājuma,ka latviešu sakāmvārdi nav no tīra gaisa pagrābti vai no pirksta izzīsti,bet tam ir gadu gadiem uzkrāta pieredze.Tā lūk! Katrs mēs esam savas laimes kalēji! Lai Jums jauka diena (sho novēlu no sirds ar platu smaidu sejā – tā patiesi!)
Andželinas Džollijas un Breda Pita foto sesija žurnālam Vanity Fair ir atzīta par pašu maigāko un jutekliskāko foto sesiju. Piedāvājam arī jums ielūkoties šajās bildēs….
Tagad, kad pagājušas jau vairākas dienas, par to varu runāt daudz mierīgāk. Mans skaistais, vairāk nekā divas nedēļas ilgais ceļojums pa Indiju beidzās līdz ar 26.novembra teroraktu Indijas finansu galvaspilsētā Mumbajā. Teikšu godīgi – tā bija pati briesmīgākā un šausminošākā nakts manā mūžā, jo abi ar draugu tieši uzbrukuma brīdī atradāmies aptuveni 250m no teroristu ieņemtās luksusa viesnīcas "Taj Mahal".
Tajā dienā mums noveicās vairakkārt. Pirmkārt, jau tāpēc, ka no skaisto Indijas pludmaļu rajona Goa ar nakts vilcienu ieradāmies no rīta, nevis pievakarē, kā notiktu, ja būtu braukuši ar dienas vilcienu. Tieši 6 no rīta iebraucām Mumbajas centrālajā dzelzceļa stacijā CST, kuru tās pašas dienas vakarā ieņēma teroristi un kurā norisinājās asiņainā apšaude.
Otrkārt tāpēc, ka izvēlējāmies lētāku hoteli, kas atradās nedaudz nostāk no Indijas Vārtiem (Gateway of India), pie kuriem tad arī notika viens no galvenajiem uzbrukumiem. Ja mēs no visiem daudzajiem hoteļiem būtu izvēlējušies kādu, kas ir kaut 100 m tuvāk, tad es pat nevēlos iedomāties, kā tas viss beigtos.
Un treškārt, galvenokārt – pie mums uz hoteli neatnāca kāds mana puiša draugs, kurš dzīvo Mumbajā, kaut arī bijām sarunājuši, ka viņš atnāks un tad iesim uz centru ap 10 vakarā nedaudz patusēt. Labi, ka tā, jo tieši ap to laiku arī mūsu iecerētajā tusēšanas vietā sākās šaušalīgākie notikumi un apšaudes…
Lūk, kā tas viss notika ceļojuma pēdējā dienā:
Mums bija paredzēts, ka 27.novembra agrā rītā – ap plkst.5,6 ar taksi jādodas uz lidostu, lai beidzot brauktu mājās. 26.novembrī, trešdienā agri no rīta iebraucām Mumbajā un devāmies uz viesnīcu, lai noliktu somas. Pēc tam teju vai visu dienu staigājām pa pilsētas centru, lai pēdējo atlikušo naudu iztērētu dažādos suvenīros mājās vešanai. Ap sešiem vakarā devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tur gaidītu jau iepriekš pieminēto puisi un vēlāk dotos nelielā izklaidē uz centru. Gaidījām, gaidījām, sakārtojām somas mājupbraukšanai, gaidījām atkal, bet tas puisis tā arī neatnāca. Vēl ap kādiem pusastoņiem vakarā viena izgāju ārā, lai nedaudz nostaigātu gar Arābijas jūras līča malu un atvadītos no Indijas. Labi, ka neizdomāju iet ārā pāris stundas vēlāk, jo, kad bijām aizgājuši gulēt, ap pusnakti pamodāmies no kāda amerikāņa paniskajiem kliedzieniem, kurš bļāva, ka esot sprāgusi vēl viena bumba. Sākumā samiegojusies es nesapratu, kas notiek, pagāja kādas minūtes desmit, kamēr aptvēru, ka viss tiešām ir nopietni. Mūsu hoteļa šaurajā gaitenī momentāli sapulcējās jaunieši no visām istabām un pārsprieda, kas notiek. Pēc mirkļa atskrēja arī divi vācu tūristi, stāstot, ka tikko bijuši pie populārās Leopold kafejnīcas, kurā šobrīd vienkārši notiekot šausmas. Laiku pa laikam tiešām ļoti labi bija dzirdami vairāki sprādzieni, kas, kā mums likās, kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Puiši, kuru istabas logi bija uz ielas pusi, kliedza, ka pa logiem ir redzamas šāvienu gaismas. Tā patiešām ir neaprakstāma situācija un neaprakstāmas sajūtas. Sūtījām vecākiem īsziņas, ka ar mums viss ir labi, taču tajā pašā laikā draugs no Latvijas mums atsūtīja sms, ka uzbrukumu mērķis ir tieši ārvalstu tūristi. Jutāmies neapskaužami. It īpaši tāpēc, ka pēc četrām stundām mums vajadzēja iet ārā, meklēt taksi un braukt uz lidostu, par kuru nemaz nebija zināms, kādā situācijā tā ir. Šīs četras stundas, protams, negulējām. Es pat nezinu, kā mums izdevās tās pavadīt, jo vismaz man bail bija ļoti.
Piecos no rīta, kad Mumbajas ielās vēl bija melna tumsa, ņēmām savas mantas un devāmies ārā. Pusskriešus nonācām līdz pirmajam taksometram, kurš piekrita mūs vest uz lidostu. Mēs pat piekritām maksāt šofera noteikto summu, kaut gan skaidri apzinājāmies, ka mums nemaz tik daudz naudas nav atlicis – to viņš ar mūsu lielu atvainošanos uzzināja tikai lidostā.
Arī pati braukšana līdz lidostai, protams, nebija nekāds priecīgais notikums. Nevarējām nekādi nokļūt lidostā, nebraucot tieši cauri centram, kurā notika visa darbība. Kaut arī lavierējām pa dažādiem apkārtceļiem un šaurām sānu ieliņām, skati, ko redzējām, īpašu drošības sajūtu neieviesa – saspridzinātas mājas, apjukuši ārvalstu tūristi bez kurpēm, drošībnieki ar automātiem rokās… Brauciens bija bailīgs, tomēr līdz galam nokļuvām un lidostā, kas ir gandrīz stundas braucienā no pilsētas centra, jau viss bija daudzmaz mierīgi. Reiss nekavējās un jau pēc vairāku stundu nemierīga miega lidmašīnas sēdeklī nonācām Helsinkos- gandrīz mājās. Tikai vakarā atbraucot uz Latviju un mājās ieslēdzot CNN televīzijas kanālu, sapratām, ka mums ir pa īstam paveicies un ka esam pa mata tiesu izkūlušies no pavisam šausminošiem notikumiem.
Man ir tiešām ļoti skumji par visiem tiem Indijas iedzīvotājiem un tūristiem, kā arī viņu tuvajiem cilvēkiem, kas pret pašu gribu tika ievilkti šajos notikumos. Kā šobrīd vēsta ārvalstu ziņu dienesti, Mumbajas teroraktos bojā gājuši aptuveni 180 cilvēki un vēl vairāk ievainoti.
Negribēju jums sabojāt garastāvokli ar tik šausminošu bloga ierakstu jau pašā nedēļas sākumā, tāpēc apsolos, ka nākamnedēļ pastāstīšu arī labās lietas par šīm divām nedēļām Indijā. Un stāstīt patiešām ir ko – gan par to, kā netīšām tiku filmēties Bolivudas filmā, gan par to, kāda naktsdzīve notiek skaistajās Indijas Goa pludmalēs, gan arī par to, kā Indijas puiši attiecas pret latviešu meitenēm. 🙂 Par to visu nākamajā blogā. Lai veiksmīga nedēļa!
Tieši divas nedēļas pirms teroraktiem nofotogrāfējos pie tagad bēdīgi slavenajiem Indijas Vārtiem.
… un arī teroristu apšaudītajā kafejnīcā Leopold…
Mumbajas centrālajā dzelzceļa stacijā CST 6 no rīta nekas vēl neliecināja par draudošajām briesmām vakarā.
… tomēr tās pienāca. Šī ir pirmā avīze, ko lasīju 27.novembra rītā. Informācija tajā bija juceklīga un nepilnīga, taču varēja nojaust, ka tas ir viens no lielākajiem notikušajiem teroraktiem Indijā pēdējos gados.
Kā solīju, par ceļojumā piedzīvotajiem skaistajiem un interesantākajiem brīžiem pastāstīšu nākamnedēļ!
Daudziem no mums garšo ķiršu deserti. Tie piedod desertiem atsvaidzinošu skābumiņu. Bet ne vienmēr mums pietiek laika, lai izceptu kūku. Tāpēc mēs jums piedāvājam dievīga ķiršu klafuti receptei. Šī recepte nāk no franču pavāriem, kuri ar to ļoti lepojas. Lai arī šī kūka gatavojas no ierastiem produktiem, tās garša ir neatkārtojama. Jums vajadzēs:
600 g ķiršu
30 g kausēta sviesta
4 olas
250 ml piena
100 g miltu
100 g cukura
12 g vanilīna
šķipsniņa sāls
Готовим: 1. Ķiršiem izņem kauliņus un izber ar sviestu iesmērētā, karstuma izturīgā traukā. 2. Visas sastāvdaļas samaisa un aplej ar mīklu ķiršus. 3. Cep kūku 40-45 minūtes 180 grādos, līdz klafuti ir zeltaini brūns. Detalizētāk gatavošanas procesu variet apskatīt šajā video:
Lieki piebilst, ka šo recepti droši var pielietot arī ar citām ogām, vai augļiem.
10. oktobrī ir noslēgusies ikgadējā akcija „Riepas ar sirdi”, kuras ietvaros uzņēmums Latakko un tā partneris – franšīzes tīkls Pirelli Key Point ziedoja Bērnu klīniskās slimnīcas fondam vēl 10 803 eiro. Iepriekš ziņots, ka par ziedotajiem līdzekļiem slimnīca iegādājas bērnu saslimšanu diagnostikas un ārstēšanas aparatūru: 2017. gadā iegādāta cirkulārās fototerapijas lampa, bet 2018. gadā plānots iegādāties kapnogrammu. Daļa no minētās aparatūras Latvijā iepriekš nebija pieejama.
Ziedošana atvieglos ārstēšanu un diagnostiku vairāk nekā 1100 jaundzimušajiem gadā
„Neonatoloģijas klīnikā ik gadu iziet izmeklēšanu vairāk nekā 1100 jaundzimušo”, atzīmē Bērnu klīniskās slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa. „Pateicoties akcijai “Riepas ar sirdi”, kas ir viena no visilgāk veicamajām ziedošanas kampaņām bērnu slimību ārstēšanai, vairākos gadījumos varēs izvairīties no veselības izmeklēšanās ārzemēs, ietaupot Latvijas ģimenēm tik dārgo laiku un naudu”, norāda viņa.
Svinīgā ceremonija, kuras laikā Bērnu klīniskās slimnīcas fondam tika pasniegts čeks ar norādīto naudas summu, norisinājās „Saulaino dienu Bibliotēkā”. Slimnīcas administrācijas pārstāvji novadīja prezentāciju, kuras ietvaros parādīja, kā tika iztērēti iepriekšējo gadu ziedojumi.
Jevgēņijs Kopilkovs, LATAKKO vadītājs: „Katra cilvēka uzdevums – palīdzēt tiem, kas ir blakus, it īpaši bērniem”.
„Mēs izsakām visdziļāko pateicību visiem, kas piedalās programmā: mūsu dārgajiem klientiem, kas pērk riepas un ar katru savu pirkumu ziedo 1,50 EUR, partneriem no Pirelli Key Point tīkla, bērnu slimnīcas ārstiem un speciālistiem, arī Latakko darbiniekiem, kas atbild par programmas „Riepas ar sirdi” organizatorisko pusi”, norāda Jevgēņijs Kopilkovs. „Katra cilvēka uzdevums – palīdzēt tiem, kas ir blakus, it īpaši bērniem. Nākamgad mums ir unikāla iespēja – palielināt kopējo ziedojumu summu līdz par 100 000 eiro. Mēs apņemamies tiekties uz to, jo kopā spējam paveikt daudz vairāk”.
Mūsdienās gandrīz katra mājās var atrast neiedomājami daudz dārgu sadzīves ķīmiju, kas papildus visam vēl kaitē arī cilvēka veselībai. Mēs atkal un atkal pērkam šos līdzekļus, jo uzskatām, ka alternatīvas nav. Bet mūsu vecmāmiņas un mammas zināja, ka visparastākie līdzekļi, kas ir katra cilvēka mājās – soda, sāls, etiķis, denaturētais spirts – var kļūt par lielisku sadzīves ķīmijas alternatīvu. Pastāstīšu, kā kaitīgos un dārgos līdzekļus var aizstāt ar pilnīgi nekaitīgiem un lētiem.
Denaturētais spirts ar ziepēm palīdzēs stikliem tavās mājās laistīties.
Samaisi ūdeni ar etiķi proporcijā 1:1 un pievieno dažus pilienus lavandas eļļas. Šis līdzeklis kļūs par neaizvietojamu un universālu palīgu mājas tīrīšanā.
Etiķa un ūdens maisījums vienādās proporcijās ir ideāls līdzeklis spoguļu tīrīšanā.
Sinepju pulveris kļūs par lielisku alternatīvu trauku mazgājamam līdzeklim. Uzber pulveri uz mitru sūkli un tauki momentāni pazudīs!
Lai nomazgātu logus, samaisi etiķi un ūdeni proporcijā 1:5, nomazgā stiklu un notīri ar avīzi vai mīkstu lupatu. Etiķa vietā var izmantot pat citrona sulu.
Dzeramā soda — efektīvs cepeškrāšņu tīrīšanas līdzeklis. Lai atbrīvotos no taukiem, uz nakti atstāj krūzīti ar denaturēto spirtu cepeškrāsnī un no rīta nomazgā ar dzeramo sodu.
Kukurūzas ciete palīdzēs tev tīrīt paklāju. Izber to uz paklāja virsmas un pēc tam izsūc ar putekļsūcēju.
Kanalizācijas cauruļu tīrīšanā izmanto sāli. To var iebērt caurulē un pēc tam noskalot ar karstu ūdeni.
Cīņā ar kaļķa nosēdumiem izlietnēs, vannā, podā: aplej tos ar etiķi, uzber nedaudz sodu un ļauj pastāvēt. Pēc tam nosēdumus viegli varēs notīrīt ar parastu birsti.
Audumu izbalināt var šādi: 10 litriem ūdens pievieno 2 ēdamkarotes ūdeņraža pārskābes un 1 ēdamkaroti denaturētā spirta.
Pamēģini tikt vaļā no sadzīves ķīmijas, un tu jau pavisam drīz varēsi atļauties nopirkt sev kleitu, par kuru jau sen sapņoji, jo šādi ietaupīsi diezgan daudz naudas!
Kura gan no mums nesapņo par plakanu vēderiņu. Ir pienācis pēdējais laiks pieteikt karu nodevīgajiem tauciņiem uz sāniem un vēdera, jo pavisam drīz biezās jakas un mēteļi būs jāliek skapī līdz nākamajai ziemai.
Kā tad var atbrīvoties no tā visa?
Esam atraduši lielisku video – 9 vingrinājumi vēderam. Izpildot tos katru dienu, tu sajutīsi atšķirību jau pēc nedēļas. Milzīgs pluss šiem vingrinājumiem ir tas, ka tos var izpildīt mājas apstākļos un jebkurā laikā.
Šie vingrinājumi ir apskatāmi video.
Vingrinājumi būs daudz efektīvāki, ja tu tos izpildīsi mērenā tempā, katram veltot 30 sekundes. Atceries, ka tās neciešamās sāpes muskuļos liecina par tauku dedzināšanu.
“Dievs mūs svētī bagātīgi un katru dienu, bet ne visi prot to ieraudzīt un novērtēt. Diemžēl šo vērtību apzināšanās, kā likums, atnāk tikai pēc tā, kad zaudējam kaut ko. Tā iekārtota cilvēka grēcīgā daba. Ja neproti priecāties par tasi rīta tējas, tavs prieks nebūs ilgs, pat tad, ja rīt tev Dievs uzdāvinās māju! Prieks un pateicība nav atkarīga no dāvanas lieluma, bet gan no spējas priecāties un būt pateicīgam. Nedomā, ka tikai dārgas un ļoti kārotas dāvanas var likt tev pa īstam sajūsmināties.
Ja tu nespēj būt apmierināts tagad, kad tev ir tas, kas jau ir, tad zini, tu nebūsi laimīgs pat tad, kad tev būs maksimāli daudz labumu. Apmierinātība nav noteikta labumu skaita rezultāts, bet gan sirds, kas prot būt apmierināta un pateicīga, stāvoklis.”
Timurs Rasulovs “Paaudze tumsā”
Mēs nepārtraucam savu dzīves plūdumu, kad saņemot labumus, dāvājam labumus (pateicamies) visos savas eksistences līmeņos.
Pirmais līmenis —pateicība par visu labo, ko esam saņēmuši un kas ar mums notiek.
Otrais līmenis — pateicība par visu ikdienišķo, maz pamanāmo, kas ar mums notiek un no kā sastāv visa mūsu dzīve,
Trešais pateicības līmenis — pats grūtākais. Prasme pateikties par visām mūsu sāpēm, ciešanām un problēmām.
Pateicības enerģija ir tā enerģija, ar kuru mēs maksājam par mums dāvāto dzīvi. Ar naudas ekvivalentu samaksāt par enerģiju neviens nav spējīgs – tā ir nenovērtējama. Mēs varam samaksāt tikai ar pateicību Visumam, Dievam, par tā dievišķajām dāvanām.
Pateicības enerģija tas ir varens spēks, pieejams ikvienam, tāpēc izmanto to! Pateicies Cilvēkiem, pateicies Dzīvei, Zemei, Debesīm, Dabai. Pateicies Saulei, kas mums spīd un silda mūs. pateicies Savai Sirdij par to, ka tā atvērās Dievišķajai Enerģijai un tu ieraudzīsi, cik daudz priecīgāka būs tava dzīve!
Karstajās vasaras dienās allaž pieaug bažas par to, cik daudz ūdens cilvēkam dienā jāizdzer, lai pašsajūta nepasliktinātos, un arī – kādu ūdeni labāk lietot – gāzētu vai degāzētu. Dažādi avoti min dažādus tilpumus, bet visbiežāk parādās – astoņas glāzes dienā. Realitātē tikai retais izdzer tik daudz.
„Vasaras karstākajās dienās ir pastiprināta svīšana, tas nozīmē, ka samazinās arī dažādu mikroelementu līmenis organismā. Pat neliels pastāvīgs kālija un magnija deficīts var apgrūtināt ikdienas gaitas, var rasties tādi simptomi kā krampji, traucēta kuņģu zarnu trakta darbība un parādās sirds un asinsvadu darbības traucējumi. Tāpēc ir pieejami līdzekļi, ko var sajaukt kopā ar dzeramo ūdeni un paņemt līdzi izbraukumā vai darba gaitās,” skaidro „Mēness aptiekas” farmaceite Ērika Pētersone. “Hidratācijas uzturēšana jeb pietiekama ūdens daudzuma uzņemšana ik dienu ir viens no vienkāršākajiem pasākumiem, ko varam darīt savas veselības labā,” uzsver farmaceite. Ir nepieciešams pareizs šķidruma līdzsvars, lai novērstu atkritumvielu uzkrāšanos, aizsargātu organisma šūnas un uzturētu enerģijas līmeni. Taču, lai gan viss iepriekšminētais ir pašsaprotams, nereti ir grūti dienā izdzert pietiekami daudz ūdens, lai nodrošinātu optimālu organisma funkcionēšanu. Precīzs šķidruma daudzums, kas katram nepieciešams, atšķiras arī atkarībā no dzimuma, aktivitātes un pat klimatiskajiem apstākļiem, tāpēc tādas oficiālas visiem piemērotas dienas devas. Visplašāk zināmais ir ASV Nacionālās zinātņu, inženierzinātņu un medicīnas akadēmijas ieteikums, kas sievietēm paredz uzņemt aptuveni 2,7 litrus šķidruma dienā, bet vīriešiem – 3,7 litrus dienā. Turklāt tieši ūdenim vajadzētu būt galvenajam šķidruma avotam, papildina farmaceite.
Cik daudz ūdens ir mūsu ķermenī
Mūsu ķermenis sastāv aptuveni no 60% ūdens, un tam ir nozīmīga loma organismā.
Ūdens nepieciešams, lai ķermenis attīrītos no nevajadzīgām vielām ar sviedru, urīna un fēču palīdzību.
Izdaloties sviedriem, tiek uzturēta arī normāla ķermeņa temperatūra.
Ūdens nepieciešams locītavu elastīgumam.
Vairākiem svarīgiem orgāniem, galvenokārt galvas smadzenēm un muguras smadzenēm, ūdens ir kā amortizators, aizsargājot tos no triecieniem.
Kas notiek, ja šķidruma par maz
Dehidratācijas simptomi (nogurums, galvassāpes, reibonis, tumši dzeltens urīns) rodas tādēļ, ka ķermenim nepietiek ūdens, lai veiktu šīs nozīmīgās funkcijas.
Cik izdzert?
Patiesībā tādas atbildes nav, jo nepieciešamais ūdens daudzums ir ļoti atkarīgs no daudziem un dažādiem faktoriem.
Fiziskā aktivitāte – jo vairāk ūdens izsvīst, jo vairāk to nepieciešams atjaunot. Svarīgi ir kārtīgi padzerties pirms un pēc treniņa, kā arī tā laikā. Intensīvam treniņam (vairāk nekā stundu ilgam) ieteicams dzert speciālus sporta dzērienus, kas organismā atjauno elektrolītus.
Vide – cilvēkiem, kas dzīvo karstākās klimata zonās, ir nepieciešams vairāk ūdens. Papildus dzert ir nepieciešams, arī atrodoties augstāk virs jūras līmeņa.
Veselības stāvoklis – drudža, vemšanas un caurejas laikā ķermenis ātrāk atūdeņojas, tāpēc jādzer vairāk, pat ja tas viss drīz tiek izvadīts. Ir arī citas veselības problēmas, kad nepieciešams lielāks ūdens patēriņš, piemēram, urīnpūšļa infekcija, urīnceļu akmeņi
u. tml.
Grūtniecība un zīdīšanas periods – sievietēm šajā laikā ir daudz augstāks risks atūdeņoties, tādēļ viņām nepieciešams būtiski paaugstināt dienā izdzertā ūdens daudzumu. Ieteicami 2–2,5 litri šķidruma, no kuriem aptuveni 1,5 litrs ir tīrs ūdens, vienmērīgi visas dienas garumā.
Citi šķidruma avoti
Galvenais pārpratums, kas radies par ūdens dzeršanu, bieži vien saistīts ar aizmirstu faktu – lielu daļu dienā nepieciešamā šķidruma mēs neuzņemam, dzerot tieši ūdeni. Daudzi avoti, kas rēķina dienā nepieciešamo ūdens daudzumu, ietver arī uzturu, nevis tikai tīru ūdeni.
Daudzu augļu un dārzeņu masu lielākoties veido ūdens.
Organismu ar šķidrumu nodrošina arī piens un sula, tāpat tēja vai kafija.
Pat svaigā gaļā pēc tās pagatavošanas paliek samērā daudz ūdens.
Padomi ikdienai
Ko iesākt, ja nav konkrētas atbildes, cik daudz ūdens jādzer? Ieteicams sekot šādiem padomiem.
Uzcītīgi dzeriet ūdeni, līdzko jūtat slāpes vai izsalkumu – šīs abas sajūtas ir pārsteidzoši viegli sajaukt. Glāze ūdens brīdi pirms maltītes ir labs padoms, ja vēlies notievēt.
Vēlams maltītes laikā arī padzerties – ja ne ūdeni, tad kādu dzērienu ar nelielu daudzumu kaloriju. Tas labi iederas apzinātas ēšanas konceptā – kad ēdam lēni un ar garšu. Tomēr ņem vērā – ar šķidrumu nav jānoskalo kumoss! Košļā kārtīgi, ēd lēni un padzeries, kad kumoss jau vēderā!
Kārtīgi padzerieties pirms, pēc un fizisko aktivitāšu laikā.
Dzeriet vairāk ūdens, ja urīns ir tumšs.
Neskaidrību gadījumā konsultējieties ar savu ārstu – ūdens varbūt ir ikdienišķs, bet mums vitāli nozīmīgs!
Kā salīdzināt ūdeni un gāzēto ūdeni
Pētnieki ir izstrādājuši dzērienu hidratācijas indeksu. Tas radīts, pamatojoties uz pētījuma rezultātiem – tika pārbaudīta 13 bieži lietotu dzērienu ietekme uz hidratācijas līmeni 72 vīriešiem, kuri visi sāka eksperimentu pietiekami hidratētā stāvoklī. Rezultāti, kas tika publicēti 2016. gada martā American Journal of Clinical Nutrition, atklāja, ka gan ūdens, gan gāzēts ūdens vienlīdz labi apgāda organismu ar ūdeni jeb ir vienlīdz hidratējoši. Šie rezultāti nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka dzirkstošais ūdens ir tas pats ūdens, kas papildināts ar oglekļa dioksīdu. Daudziem šķiet pievilcīgi sprakšķošie burbulīši uz mēles, taču iepriekšējos pētījumos atklāts, ka pārmērīga karbonizācija var izraisīt vēdera uzpūšanos un diskomfortu kuņģa zarnu traktā. Tātad, lai gan gāzēts ūdens nav nekas slikts, ar to pārspīlējot var iedzīvoties nepatīkamās sajūtās.
Galvenās atšķirības, salīdzinot gāzētos ar parasto dzeramo (krāna) ūdeni
Gāzēts ūdens ir dzeramais ūdens ar pievienotu oglekļa dioksīdu, lai piešķirtu dzērienam burbulīšus. Tie ir gan aromatizēti, gan bez garšas, taču tas neietekmē to spēju hidratēt.
Gāzēts minerālūdens satur vairākas minerālvielas. Tā kā tas ir gūts no avota vai dziļurbuma, minerālvielu veids un daudzums atšķiras atkarībā no zīmola un, protams, atšķiras arī garša. Dažreiz šie minerāli izraisa dabisku karbonizāciju, bet citreiz tiek pievienots oglekļa dioksīds, lai radītu papildu efektu. Aptiekās, piemēram, pieejami gan gāzēti, gan negāzēti minerālūdeņi. To galvenais ieguvums, salīdzinot ar parasto dzeramo ūdeni ir augstā minerālvielu koncentrācija. Visbiežāk sastāvā ir magnijs, kalcijs, dzelzs, kālijs, cinks un bikarbonāti.
Kas pieejams aptiekā
„Mēness aptiekas” farmaceite Ērika Pētersone stāsta par aptiekā iegādājamiem produktiem veldzei un normāla šķidruma daudzuma nodrošināšanai organismā. „Aptiekā var iegādāties gan gāzēto ūdeni, gan negāzēto, dažādos tilpumos – puslitra, litra un arī pusotra litra tilpumā. Aptiekā ir nopērkami uztura bagātinātāji– putojošās tabletes, ko var lietot dehidratācijas gadījumos. To sastāvā ietilpst dažādi mikroelementi – nātrijs, kas kopā ar kāliju veicina ūdens regulēšanu organisma šūnās, kā arī nodrošina barības vielu iekļūšanu šūnā, nātrija joni piedalās nervu impulsu pārvadē un aktivizē fermentus. Kālijs nepieciešams ne tikai sirdij, bet arī kauliem, gludajai muskulatūrai, optimālai šķidruma bilancei organismā, kā arī normālai nervu sistēmas darbības uzturēšanai. Kālijs ir viens no svarīgākajiem minerāliem asinsspiediena regulēšanai. Ir arī magnijs, C vitamīns, kalcijs un glikoze, kas nepieciešama šūnu enerģijai. Pat neliels pastāvīgs kālija un magnija deficīts var apgrūtināt ikdienas gaitas, jo rodas tādi simptomi kā krampji, traucēta kuņģu zarnu trakta darbība un parādās sirds un asinsvadu darbības traucējumi.
Vasaras karstākajās dienās ir pastiprināta svīšana, tas nozīmē, ka samazinās arī dažādu mikroelementu līmenis organismā. Tāpēc ir līdzekļi, ko var sajaukt kopā ar dzeramo ūdeni un paņemt līdzi izbraukumā vai darba gaitās. Savukārt, ja organisma dehidratācija ir notikusi caurejas dēļ, tad ir ieteicams lietot līdzekli, kurš gan samazinās caureju, gan atjaunos organisma elektrolītu balansu.
Gribu teikt, ka ir skaidrs, kur ir kļūda. tās ir bailes, tas ir lepnums, un tie ir abi kopā. Kļūda ir arī stāvēšanai kā kolosam brīdī, kad ir nepieciešams tikai viens tavs solis, lai pasaule sakustētos, sāktos molekulāri ķīmisku reakciju pārbagātība, sprāgtu un kūsātu tavi jūtu krāteri, lai viņš sajustu tavu karstumu starp lāpstiņām un aukstumu pirkstu galos. Nu labi, tas jau ir tālāk par to, ko gribēju teikt. Gribu teikt, ka cilvēki ir tur, kur ir, tikai tāpēc, ka viņi stāv. Viņi STĀV, raud, kliedz un sāpina paši sevi, jo nesper nevienu, sasodīts, nevienu pašu soli, lai kaut kas notiktu. Tu būsi tas, cik tu ziedosi, lai kļūtu par to, par ko vēlies kļūt. Ja tu ziedo savu lepnumu, lai dabūtu ko vēlies, tad tici vai nē, bet ieguvums būs nesamērojami lielāks, jo vismaz man lepnums ir visīstākais Ahileja papēdis. Tā, manuprāt, teica arī Balzaks, un ha, arī cilvēkiem pirms vairākiem gadsimtiem ir bijusi taisnība. Tad jau, laikam, tas ir tipiski cilvēkam, ne? 🙂 Un pēdējais, ko gribu teikt – es gribu iemācīties trauslumu.
zinu jau zinu citiem vrb tā nebūtu nekāda problēma bet man ir sajuta kadrīz sajukšu prātā ja neradīšu kādu risinājumu…. stāsts ir tāds…. ir 4 vīrieši… 1. mana 1mā mīlestība kuru īstenībā mīlu vēl jo projām, kā nav gājis vairākas reizes esam šķirušies tad atkal sagājuši kopā, tgd jau 10 mēnešus kā esam šķirušies bet tas nenozīmē ka tas ir tā pavisam- katru mēnesi satiekamies, ir sanākušas vairākkārtējas tuvākas attiecības arī šo mēnešu laikā – un protams, aizmirsuši viens otru neesam nepavisam…vēl vairāk…saņēmu vēstuli-tik skaistu vēstuli kurā viņš saka ka atkal esmu sagrozījusi viņa galvu utt…ka esmu mainījusies un arī viņš ir manījies… (l) 2. kāds cits, kas vien ar balss tembru liek manai sirdij mazliet straujāk pukstēt..un tas acu skatiens…. (l) bet tur nekas nevar sanākt jo mani sievietes instinkti jūt ka viņu neintreseju tā pavisam un īsti 3.vīrietis ar pagātni vai bagāžu ka lai to nosauc 😀 bija gatavs nonest man zvaigznes no debesīm bet tad 1nā dienā vienkārši pazuda no mans dzīves bez kādiem paskaidrojumiem, bet es velarvien tā īsti nespēju viņu aizmirst (l) 4. mans labākais draugs….vienmēr blakus man, varu paļauties uz viņu..gluži kā brālis, vai mīļotais cilvēks…un tas jau arī rada šīs neskaidrības- es zinu ka mīlu viņu tikai pati nezinu vai kā brāli vai kā vīrieti…un viņš ir kategoriski pret manu 1mo mīlestību un pārējiem maniem nosauktajiem vīriešiem… un problēma ir tur ka es nezinu kā lai tiek ārā no no šis problēmas…ko izvēlēties, kam ticēt… paldies ka izlasījāt, jo tiešām gari sanāca, bet īsāk nekādīgi nevarēja! 🙂
Datus par Covid-19 inficētājiem Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) var izsniegt tikai Veselības inspekcijai (VI) un Valsts policijai, tāpēc tik konkrētu informāciju, kā cilvēku vārdus, nav iespējams nodot pašvaldībām, trešdien videokonferencē pavēstīja SPKC direktore Iveta Gavare.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis videokonferencē pauda nostāju, ka pašvaldībām ir būtiski saņemt konkrētu informāciju par Covid-19 pacientiem, turklāt visu informāciju līdz šim tās esot saņēmušas lēni un nepilnīgi. Pēc viņa teiktā, šāda informācija vietvarām būtu nepieciešama, lai pasargātu Sociālo dienestu un Bāriņtiesu darbiniekus, kas dodas pie ģimenēm, kā arī lai nodrošinātu ar Covid-19 slimo personu “nesaskaršanos” ar apkārtējiem.
Tomēr SPKC direktore skaidroja, ka patlaban nav neviena normatīvā dokumenta, kurā būtu teikts, ka šāda informācija – līdz uzvārdam -būtu jādod pašvaldībām. “Šobrīd, ja mēs runājam par konkrētiem uzvārdiem, šāda informācija ir tikai Valsts policijai un Veselības inspekcijai,” piebilda centra direktore.
Lai gan SPKC būtu gatavi sniegt šādu informāciju pašvaldībām, ja parādītos attiecīgi nosacījumi, kas atļautu centram to darīt, Gavare uzsvēra, ka patlaban visur ir jāievēro pastiprināta dezinfekcija, neatkarīgi no apstākļiem, ņemot vērā, ka kopš 25.marta Latvijā notiek nekontrolēta Covid-19 izplatība.
“Tā nav mūsu iegriba vai neiegriba sniegt vārdus ar uzvārdiem, jo infekcijas ķēdi var pārraut, nezinot uzvārdus,” uzsver Gavare.
Vienlaikus SPKC direktore klāstīja, ka jau ir parādījušās vairākas sūdzības par to, kā policija izmanto šos datus. Pēc viņas teiktā, šādas sūdzības ir saņēmusi Veselības ministrija, Valsts prezidenta kanceleja un SPKC.
Savukārt VI vadītāja Indra Dreika klāstīja, ka līdz šim no pašvaldībām nav saņemti argumentēti pamatojumi, kāpēc personu dati būtu jāizsniedz, un pašlaik sensitīvu datu aizsardzību nodrošina likums.
Pēc Dreikas teiktā, Lieldienu brīvdienās daudzi Covid-19 slimnieki saskārušies ar pazemojošām situācijām, kad pat vairākas reizes dienā pie viņu mājām ieradušies policijas darbinieki un, piemēram, likuši iznākt pie loga. Viņasprāt, šādas situācijas nav ne ētiskas, ne pamatotas, un liek justies slikti, turklāt saslimušie tādējādi tiek identificēti no kaimiņu puses.
“Pašvaldības, esat mierīgas, situācija tiek kontrolēta,” pauda Dreika, piebilstot, ka vēl pastiprinātāka uzmanība sasirgušajiem nav nepieciešama, turklāt personas arī norādījušas, ka nav nepieciešama vietvaru palīdzība.
Komentējot jautājumu par bāriņtiesām un sociālajiem darbiniekiem, VI vadītāja stāstīja, ka Covid-19 slimniekiem un kontaktpersonām jebkurš atnācējs ir jāinformē par savu saslimšanu vai statusu, un šo iestāžu darbiniekiem nav jāuztraucas.
Jau ziņots, ka pēdējā diennaktī Covid-19 apstiprināts deviņiem iedzīvotājiem, tādējādi līdz šim infekcija konstatēta 666 cilvēkiem.
Iepriekšējā diennaktī veikti 878 izmeklējumi personām ar aizdomām par saslimšanu ar Covid-19, kamēr Latvijā līdz šim veikti 29 896 izmeklējumi.
Pēdējās diennakts laikā arī stacionēti divi Covid-19 pacienti, tomēr kopumā slimnīcās ievietoti ir 46 inficētie, no kuriem 43 ar vidēju slimības gaitu, bet trīs pacienti ar smagu slimības gaitu.
Kopumā līdz šim bijuši astoņi pacienti ar smagu slimības gaitu, savukārt no stacionāra izrakstīti ir 44 pacienti.
Kopumā Latvijā līdz šim miruši pieci pacienti, kas bija inficējušies ar Covid-19 infekciju, par vēl diviem cilvēkiem, kuri miruši ārpus stacionāra, SPKC gaida pataloganatoma slēdzienu, lai noteiktu nāves cēloni.
