6.1 C
Rīga
otrdien, 16 decembris, 2025
Home Blog Page 139

Pārdotākais sieviešu glancētais izdevums – žurnāls LILIT!

LILIT – 1.vieta! 5.jūnijā ikgadējā drukāto mediju izdevēju pasākumā “Preses dienas 2018” noskaidroti pieprasītākie un veiksmīgākie preses izdevumi. Galveno balvu nominācijā “Pārdotākais sieviešu glancētais izdevums” saņēmām mēs – LILIT (latviešu izdevums)!

Ko lai piebilst? Pirmais paliek pirmais! Bez liekas kautrēšanās piebildīsim, ka šo pozīciju esam nevis smagi izcīnījušas un kādam citam jaukam sieviešu žurnālam atņēmušas, bet gan paturējušas – jo 1. vietā LILIT bija arī pērn. Un, lūk, tas ir pats galvenais, jo liecina par mūsu attiecībām – tās ir abpusējas un ilgnoturīgas!

Mēs arī jūs ļoti mīlam,

LILIT redakcija.

Pārdota populārākā Merilinas Monro kleita (+VIDEO)

Merilinas Monro kleita no prezidenta Džona Kenedija dzimšanas dienas svinībām, kurā viņa dziedāja dziesmu “Congratulations, Mr. President,” tika izsolīta par 4,81 miljoniem dolāru! Interesanti, ka šī izsoles summa ir pasaules rekords, jo līdz šim neviens vēl nebija iegādājies kādu slavenības apģērbu par tik lielu summu.

Video

Pārdomu brīdis: Modes ikonas Koko Šaneles labākie citāti

Foto: Theapricity.com

Foto: Theapricity.com

Sieviete, kas apgrieza modes pasauli kājām gaisā, „mazās melnās kleitiņas” un aromāta „Chanel №5” radītāja Koko Šanele. Viņa bija zināma ne vien šo iemeslu dēļ, bet arī savu dzīves uzkatu dēļ.

-„Lai tu būtu neaizvietojama , vienmēr ir jābūt dažādai.”

-„Mode nav tikai apģērba jautājums. Mode ir gaisā; to atnes vējš. Katrs to sajūt un ieelpo. Tā ir debesīs un uz ceļa.”

-„Daba dod tev seju, kura tev ir 20 gadu vecumā. Dzīve dod tev seju, kura tev ir 30 gadu vecumā. Bet 50 gadu vecumā tev ir tā seja, kuru tu esi nopelnījusi.”

-„Mode aiziet, stils paliek.”

-„”Kur ir jāsmidzina smaržas?”- reiz man jautāja jauna sieviete. „Visur, kur tu vēlētos saņemt vīrieša skūpstus,” atbildēju es.”

-„Rūpējoties par skaistumu, jāsāk ir ar sirdi un dvēseli. Citādi nekāda kosmētika tur nelīdzēs.”

-„Apģērbies slikti, un cilvēki atcerēsies tavu apģērbu; apģēbies lieliski – cilvēki atcerēsies sievieti.”

-„Es nesaprotu, kā sieviete var pamest māju, neizskatoties pieklājīgi. Tu taču nekad nevari zināt, kas notiks. Varbūt tu tajā dienā satiksi savu likteni. Tad labāk būt tik ideālai, cik vien ideāla vari būt, lai satiktos ar likteni.”

-„Nav laika garlaicībai un vienveidībai. Ir laiks darbam, un ir laiks mīlestībai.”

-„Mode ir kļuvusi par izsmieklu. Dizaineri ir aizmirsuši, ka kleitā atrodas sieviete. Lielākā daļa sieviešu ģērbjas tā, lai patiktu vīrietim un lai viņu apbrīnotu. Taču viņām ir arī jābūt spējīgām kustēties, iesēsties mašīnā, un tajā pašā laikā nesaplēst kleitu!”

 

Avots: Mirkrasoty.life

Pārdomu brīdis: Kas tu dzīvē esi patiesībā? Kalpone, princese vai karaliene?

Kalpones sapņo par labo feju, princeses – par princi, bet karalienes nesapņo. Viņas dara.

Kalpones tic, ka brīnumi notiek, ar princesēm tie patiesi notiek, bet karaliene tos veido pati.

Kalpones ir vājas, bet šķiet stipras, princeses ir stipras, bet šķiet vājas, bet karalienes iztiek bez maskas.

Kalpones ierodas agrāk, princeses ierodas ar nokavēšanos, bet karalienes ierodas laikā.

Kalpones it visā vaino sevi, princeses – citus, bet karalienes izdara secinājumus.

Kalpones neprot uzvarēt, princeses neprot zaudēt, bet karalienes nesacenšas.

Kalpones, pat glītās, uzskata sevi par neglītām, princeses, pat neglītās, uzskata sevi par skaistulēm, bet karalienēm tā arī nav atradies laiks kārtīgi apskatīt sevi spogulī.

Kalponi var nepamanīt, princesi nedrīkst nepamanīt, bet karalieni nedrīkst nepamanīt tad, kad viņai tas ir vajadzīgs.

Kalpones vēlas gūt uzslavas, princeses – uzmanību, karalienes – pieredzi.

Kalpones aizmirst pazemojumu, princeses par to atriebjas, bet karalieni pazemot nav iespējams.

Kalpones mīl, princeses ļauj sevi mīlēt, bet karalienes neaizdomājas par to, kurš kuru mīl.

Kalpones visu saprot un pacieš, princeses saprot tikai to, ko vēlas, bet karalienes visu saprot un aiziet.

Kalpones neprot pieprasīt, princeses neprot gaidīt, karalienes zina, ka visam ir savs laiks.

Kalpones nevēlas pieaugt, princeses negrib novecot, bet karalienes zina, ka visam ir savs laiks.

Kalpones pasauli redz melnā krāsā, princeses – rozā, karalienes – melnā, rozā un visās citās krāsās.

Ar kalponēm ir viegli, ar princesēm – sarežģīti, bet ar karalienēm – interesanti.

Būt par kalponi ir sarežģīti, būt par princesi – viegli, būt par karalieni – vismaz ir jēga.

 

Kas un kādas mēs esam, dārgās dāmas?

Ir jāatceras – katrai loma ir savi plusi un mīnusi. Dzīvē ir jāprot atrast līdzsvars. Ir jāsaprot, kuros brīžos būt par kalponi, kuros – par princesi un kuros – par karalieni. Ja to pratīsi, viss dzīvē izdosies!

 

Avots: Womanhi.ru

Pārdomās…

Ja nav iespējas mainīt situāciju, kurā atrodaties, tad vismaz ir iespēja mainīt attieksmi pret to.

pārdomas…

Labrīt, labdien, labvakar! 🙂 Laikam jau tāds ir liktenis, ka jāpiedzīvo vairāki atteikumi, pirms saņem apstiprinājumu.. Tas tā ir ne pirmo reizi! Saka, jo ilgāka gaidīšana, jo lielāks prieks no kārtotā! Bet kad gaidi par ilgu, vai nesanāk, ka vairs tā īsti negribas – pāriet visa gribēšana? Un kā noteikt – ir par ilgu vai vēl var paspēt? Vai ir kāda mēraukla tam? Droši vien jau nav! Tāpat, kā nevar izvērtēt – cik stipri tu mīli to otru cilvēku! Vai tas ir pieradums, rutīna? Vai tu mīli to cilvēku, vai to, ko viņš dara, vai varbūt to, kā viņš Tev liek justies? Un kad tu vairs nejūties tā, kā juties tad, kad teici – es esmu iemīlējusies, tad tu saki – viss, laikam es viņu vairs nemīlu! Bet varbūt cilvēku arī veido tas, ko viņš dara un kā liek justies citiem?! Vai arī otrādāk – tas, kā viņš rīkosies un kā viņš liks justies citiem cilvēkiem ir tieši pakārtots tam, kāds tas cilvēks ir pēc rakstura, dabas, utt. Vai tomēr cilvēks izvēlas dažādi izturēties pret dažādiem cilvēkiem un tieši tāpēc mēs viņu mīlam – ka tieši tā viņš izturas pret mums? Mēs mīlam šo izturēšanos, nevis cilvēku, mēs mīlam tās sajūtas, kas mums liek justies labi! Tāpat ar to gribēšanu – mēs gribam justies kādā noteiktā veidā, un, kad mēs to nesagaidām no viena cilvēka, tad bieži ir jāmeklē kāds, kurš mums liktu justies tā, kā mēs to vēlamies! Tāpēc cilvēki šķiras un saiet kopā! Svešas intereses, svešas vēlmes, svešas patikšanas un svešas sajūtas! Un tad saproti, ka patiesībā tu nemīli to cilvēku, nekad neesi mīlējusi… tu esi mīlējusi to sajūtu, kas kā putns uzspurdz debesīs un gozējas saulītē pats, ļaujot savam kažokam spīdēt, bet nenesot siltumu un spožumu Tev tur lejā… Man laikam tumsas šajā laikā ir pārāk daudz… Tad tumšas domas nāk galvā… :/ 03.12.2009.

Pārdomās…

Man bieži pārmet, ka es par daudz domāju, par daudz analizēju. Bet tā arī ir, es katru situāciju, strīdu analizēju, prātoju, kāpēc notika tieši tā, ko tas cilvēks ar to domāja, kāpēc…? Un tā bezgalīgi turpinu, sevi stostu un moku, jo līdz ar to visu es vairs nevaru ne par ko citu domāt! Diena ir sagandēta, pašsajūta uz nulles un smaids pazudis. Vai pareizāk būtu to visu neanalizēt un neiedziļināties? Laist garām un vienkārši baudīt ik mirkli, nevis iedziļināties visur. Bet vai es nepalaidīšu garām, ko svarīgi – neanalizējot un neprātojot krustu šķērsu? Es nezinu.!?

Pārdomas: Vīrieši, neļaujiet aizmigt savai sievietei ar asarām acīs

Iet gulēt aizvainotam un dusmīgam – tā ir slikta ideja jebkuram cilvēkam, bet sievietēm tas ir īpaši kaitīgi.

Varbūt tu sadusmojies uz viņu tādēļ, ka viņa pateica kaut ko nepareizu vakariņu laikā. Varbūt viņa neatbildēja uz taviem zvaniem, kad tev tas tik ļoti bija vajadzīgs. Varbūt viņa nejauši sabojāja tavu mīļāko kreklu. Bet zini? Neviens no šiem iemesliem nav tā vērts, lai uz viņu dusmotos. Lūk, kāpēc…

Kad tu uz viņu dusmojies, viņa nevar aizmigt. Katrs vārds, ko tu teici, katrs skatiens, ko tu viņai veltīji… Tas viss riņķos viņas prātā. Viņa grozīsies gultā, prātojot, ko ir izdarījusi nepareizi. Viņa domās par jūsu sarunām atkal un atkal, līdz tās būs kļuvušas pilnīgi citādas, nekā bija patiesībā.

Viņa mēģinās pārliecināt sevi par to, ka tu viņu vairs nemīli, un raudās. Viņa klausīsies tavā elpošanā, līdz sapratīs, ka tu esi aizmidzis un atstājis viņu vienu ar savām domām un asarām.

Viņa ilgi nespēs aizmigt, jo pārdzīvos par jūsu attiecībām. No rīta viņa pamodīsies un atcerēsies par to, kas notika iepriekšējā vakarā. Diena jau būs iesākusies nelāgi. Tad viņa pieies pie spoguļa un atkal sabruks, jo ieraudzīs, kas ir palicis pāri pēc pārdzīvojumu pilnas nakts. Viņai nebūs spēka pret to cīnīties…

Vīrieši, iegaumējiet – sievietei nav jāaizmieg ar sajūtu, ka viņa nav vajadzīga un mīlēta. Pirms došanās gulēt viss ir jāatrisina. Pat tad, ja ļoti to negribas darīt. Viņa ir pelnījusi „arlabunakti” un „labrīt”.

Nekad nebeidz dienu ar strīdu, citādi arī nākamajai dienai nebūs vērtības…

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ attiecībās zūd dzirkstelīte

Romantiskās attiecības ir tik sarežģītas, satraucošas un brīnišķīgas… Tad, kādēļ tajās var zust sākotnējā dzirkstelīte?

Lielākajā daļā gadījumu šī pāreja ir tik pakāpeniska un nemanāma, ka tu vienkārši vari kādu rītu pamosties un saprast, ka jūsu attiecības vairs nav tādas, kādas tās bija. Kāpēc attiecības kļūst tādas… nekādas? Viss nonāk līdz tam, ka mēs katrs kaut kādā mērā esam vainīgi.

Varētu šķist, ka ir labi, mēs esam apmierināti ar attiecībām. Kur ir problēma? Tajā, ka tas ir saistīts ar komfortu, un tas nozīmē, ka arī ar slinkumu.

Daudzi pāri, kuri jau sen ir kopā, vienkārši ir pieraduši pie savām attiecībām, viņi jau pieņem viens otru kā kaut ko pašsaprotamu un kļūst slinki. Viņi grimst garlaicīgajā dzīves rutīnā un paredzamībā. Šādās attiecībās tiek zaudēta attīstība gan kopīga, gan personīga.

Pašiem ar sevi notiek tā: mēs sākam domā, ka „viņš saka, ka mīlēs mani tādu, kāda esmu, neatkarīgi ne no kā”. Tas, protams, ir brīnišķīgi, ja vien tu nesāc slinkot, nerūpēties par savu ārieni, nepārstāj darīt to, kas tev patiesi patīk un tu nezaudē pārliecību par sevi.

Tādas personīgās izmaiņas ir ļoti pamanāmas un atstāj iespaidu uz attiecībām. Kad tu zaudē pārliecību par sevi, tu zaudē arī pievilcību. Tagad tu paļaujies tikai uz vienu cilvēku, kura dēļ vari justies pievilcīga (un bez viņa tu tāda nejūties). Saproti?

Diemžēl, kad attiecībās jūs vairs nevēlaties vai patiesi neizvēlaties viens otru, bet meklējiet tikai vajadzību būt kopā, eiforija zūd. Rezultātā zūd spontānums, dzirkstele un, galu galā, arī laime.

Lai rutīna neievilktu jūs savos tīklos, ir pastāvīgi jāattīstās un jāpieliek pūles. Nepierodi pie komforta un paredzamībai, kuru daudzi jauc ar stabilitāti. Nezaudējiet romantiku. Pastāvīgi investējiet sevī un attiecībās.

Vienkāršāk sakot: mēs vairāk novērtējam to, kur ieguldām pūles. Kad mēs rūpējamies par kaut ko, mēs vairāk tam pieķeramies. Līdz ko mēs sākam nevīžīgi izturēties pret sevi un attiecībām, mēs no tām attālināmies.

Lai nezaudētu dzirksteli, ir pastāvīgi jāattīstās, jāaug, jāvelta laiks partnerim, jāparāda, ka tu audz kā personība. Vienmēr meklē jaunus veidus kā uzlabot un attīstīt jūsu attiecības. Saglabā kaisli pret dzīvi. Dzīve ir līdzsvars un nebeidzama izaugsme…

 

Materiāli rakstam no portāla „Power of Positivity”.

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Varbūt es arī esmu ar citu, bet neesmu pārstājusi tevi mīlēt…

Tu daudz reižu mani sāpināji, bet es nekad nepārstāju tevi mīlēt. Es nekad nevainoju tevi šajās sāpēc. Es vainoju tikai sevi. Es teicu sev, ka nejustos tik slikti, ja būtu skaistāka, gudrāka, labāka. Es kritizēju sevi ikreiz, kad skatījos spogulī, jo domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja jau tu nevēlējies ar mani palikt. Es centos atrast iemeslus, kādēļ tu aizgāji, bet vienīgais iemesls man šķita, ka esmu es un mani trūkumi.

Mēs pārstājām tikties, bet es nekad nepārstāju tevi mīlēt. Kādu laiku biju viena. Es negribēju nevienu citu. Pie tam, es biju pārliecināta, ka tu atgriezīsies, un vēlējos būt brīva, kad tas notiks. Es negribēju, lai mums kaut kas traucē. Es negribēju, lai to ieraugi mani ar kādu citu un domā, ka manas jūtas pret tevi ir izgaisušas. Es vēlējos, lai tu zini, ka vari atgriezties.

Galu galā es sāku satikties ar citiem, bet nepārstāju mīlēt tevi. Es centos par to nedomāt. Es negribēju salīdzināt visus ar tevi. Es negribēju necienīt jaunus vīriešus, pat, ja domas bija tikai manā prātā. Kad es biju ar viņiem, es koncentrējos uz viņiem. Viņu lūpām, rokām…

Bet, līdz ko viņi aizgāja, es neilgojos pēc viņiem. Es biju pārāk aizņemta, ilgojoties pēc tevis

Mēs mēnešiem ilgi nerunājām, netikāmies, bet es nekad nepārstāju tevi mīlēt. Es joprojām ņēmu rokās telefonu un grasījos tev rakstīt. Es vēl joprojām domāju, kur tu esi, ar ko… Tu vēl joprojām biji manos sapņos, kur skrēji man pretīm un teici, ka mīli mani. Kur mēs atkal bijām kopā un laimīgi.

Ar laiku es iemācījos pieņemt to, ka tu aizgāji un neatgriezīsies. Bet es nekad nepārstāju tevi mīlēt. Es vēl joprojām izspēlēju prātā mūsu atmiņas. Es vēl joprojām jūtu, kā mana sirds ietrīcas, kad dzirdu tavu vārdu. Es vēl joprojām vēlos, lai viss būtu citādi. Bet es to nevēlos katru dienu. Tikai dažreiz. Dažreiz es aizmirstu domāt par tevi un aizmirstu savas sirds sāpes. Dažreiz es jūtu, ka viss atkal var būt labi. Kaut kad…

Taču vienu lietu gan nekad nevarēs mainīt. Pat pēc visām tām sāpēm, ko tu man nodarīji, pēc visa laika, es nekad nepārstāju tevi mīlēt. Un diez vai kādreiz tas vispār notiks…

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Tev nav jāgaida jauns gads, lai mainītu savu dzīvi un atrastu laimi

Tavai dzīvei nav jāmainās naktī no 31.decembra uz 1.janvāri, un jaunam gadam nav automātiski jānozīmē „jauna es”.  Un tev nav jāsāk pārmaiņu process tikai tāpēc, ka ir beidzies viens 365 dienu cikls un sākas jauns.

Jauns gads ir jaunu iesākumu laiks, un mēs jau esam pieraduši pie šī apgalvojuma. Taču, kad runājam par personīgo laimi, tad kāpēc gaidīt? Kāpēc gaidīt jaunu gadu, lai piepildītu savu dzīvi ar prieku un cilvēkiem, kuri šo prieku dāvā? Kāpēc gaidīt, lai pārtrauktu attiecības ar toksiskiem cilvēkiem, kuri velk tevi uz leju? Kāpēc gaidīt, lai izdarītu kaut ko, ko jau sen vēlējies? Kāpēc izrādīt spiedienu pret sevi tieši 1.janvārī? Tu tiešām domā, ka tava dzīve mainīsies tikai tāpēc, ka ir Jaunais Gads?

Mums piemīt pārsteidzoša spēja pārvērst šos svētkus par ziepju burbuli: tajā, kā nemaz nav un kas nepiepildīsies, jo mēs pārāk daudz gaidām tieši no 1.janvāra. Mēs veidojam plānus, solām sev kaut ko, kas beigās nepiepildās.

Jaunais gads ir laiks, kurš vieno cilvēkus – ģimeni, draugus un pat svešiniekus. Tas ir laiks, kuram ir jābūt piepildītam ar mīlestību, bet mēs to pārvēršam par nereāla pārvērtību režīma sākumu. Ir muļķīgi mēģināt pārvērsties no kūniņas par taureni tikai tāpēc, ka ir sācies jauns gads. Ir jāgaida savs laiks…

Tas ir laiks, kuram ir jābūt piepildītam ar mīlestību, bet mēs to pārvēršam par nereāla pārvērtību režīma sākumu

Bet, kas notiks, ja kontroli pār savu dzīvi uzņemsies tieši tu, nevis kalendārs?

Kas notiks, ja tu izlemsi mainīties vienkārši tāpēc, ka tev ir pietiekami liela motivācija to darīt? Kas notiks, ja tu izlemsi mainīties tāpēc, ka tu jau sen esi izaugusi no tiem vecajiem džinsiem un tev ir nepieciešams jauns apģērbs? Kas notiks, ja tu izlemsi mainīties tāpēv, lai tavai dzīvei būtu vairāk jēgas un vērtības? Dari to sevis, nevis jauna gada dēļ.

Starp citu, vai tu esi kādreiz aizdomājusies par to, ka patiesais Jaungada noslēpums ir tāds, ka tajā laikā ir jāsvin savi panākumi un veiksme, nevis jāuztver to kā spērienu virzienā uz attīstību? Svētki nekādi nemainīs tavu dzīvi. To izdarīt varu tikai tu, pie tam jebkurā no 365 dienā – izvēle ir tava.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Tev ir visas tiesības aiziet jebkurā brīdī

Tev ir tiesības aizbraukt no pilsētas, kura apslāpē tavu iekšējo gaismu un neļauj mirdzēt spožāk. Tev ir tiesības sakravāt koferus un sākt visu no sākuma citā vietā un mainīt savu dzīvi.

Tev ir tiesības aiziet no darba, kuru tu ienīsti, pat, ja visa pasaule saka, lai to nedari. Tev ir tiesības meklēt to, kas tevi motivē izkāpt no gultas katru dienu.

Tev ir tiesības aiziet no cilvēka, kuru mīli, bet kurš pret tevi slikti izturas. Tev ir tiesības likt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja tu centies, bet nekas nemainās.

Tev ir tiesības aiziet no sliktiem draugiem, tev ir tiesības apvīt sevi ar mīlestību un cilvēkiem, kuri tevi atbalsta un palīdz. Tev ir tiesības ņemt to enerģiju, kura tev dzīvē ir nepieciešama.

Tev ir tiesības piedot sev lielas un mazas kļūdas, tev ir tiesības būt labai pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Dažreiz mēs domājam, ka aiziet ir slikti. Tā, it kā mēs nolaistu rokas un padotos. Taču dažkārt aiziešana ir labākais, ko tu sevis dēļ vari darīt.

Tas ļauj tev mainīt savas dzīves virzienu, sākt no jauna, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziešana nozīmē sevis glābšana no tā, lai paliktu nepareizā vietā ar nepareiziem cilvēkiem.

Aiziet – tas nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet. Aizej tik ilgi, kamēr atradīsi savu vietu un to, kas dara tevi laimīgu.

Tev pat ir tiesības atstāt pagātnes sevi un radīt jaunu…

 

Avots: Cluber.com.ua

Pārdomas: Sieviete vēlas mīlestību, laiku un uzmanību, nevis vīrieša naudu

Protams, nauda var atrisināt daudz problēmu un sniegt attiecīgus prieka brīžus. Taču nekad nespēs iemainīt tuvības sajūtu, kas rodas viena cilvēka pieskāriena dēļ.

Ir sievietes, kuras meklēs vīrietī atbalstu un cilvēku, uz kura pleca var izraudāties, kad dzīvē viss iet šķērsām. Protams, vīrietis var uzdāvināt viņai greznākās dāvanas, par kurām tik ļoti viņa sapņoja, taču tām nebūs tik liela nozīmē kā laikam, ko vīrietis viņai velta. Tā ir dārgākā un cieņas pilnākā dāvana. Jā, nauda ir svarīga, taču tā nāk un iet, bet cilvēks un viņa siltums paliek.

Laiku nenopirksi.

Laiks ir tas, kas tiek dots tikai uz brīdi. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, kā ar to apieties. Laiks ir nenovērtējams, tāpēc patiesa sieviete zina, cik svarīgi ir to pavadīt kopā ar mīļoto cilvēku. Un, ja viņai dzīvē pēkšņi būs jāizvēlas starp laiku un naudu, viņa izvēlēsies pirmo. Tas tāpēc, ka normālas attiecības neveidojas uz papīrīšu bāzes. Nauda nav tas, kam attiecības būtu jātur. Sieviete vēlas būt blakus vīrietim, kurš spēs dāvāt viņai laimi, un ne jau ar naudas palīdzību.

Sieviete meklē cilvēku, uz kuru var paļauties, neraugoties ne uz kādām grūtībām

Protams, nauda var atrisināt daudz problēmu, taču nekas nelīdzinās maigiem, nomierinošiem vārdiem. Nauda nespēs viņu noturēt, ja viņa zinās, ka vīrietis nevelta viņai laiku un mīlestību. Īsta sieviete zina, ka apbusējām jūtām un uzmanībai ir lielāka vērtība, nekā naudai.

Jā, daudzi varētu teikt, ka viss, kas šeit ir rakstīts, nav taisnība. Taču agrāk vai vēlāk visi atduras pret mīlestību – tās esamību vai trūkumu. Ja tā ir, viss ir labi. Ja tās nav, ir jādzīvo mokās vai arī jādodas meklēt cilvēks, kurš mīlestību ir spējīgs sniegt. Īsta sieviete nevēlēsies dzīvot bez abpusējas mīlestības.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Patiesība ir tāda, ka mēs nevaram būt vienkārši draugi

Lūk, daži fakti: tu man patīc, un es tev esmu to teikusi. Es tev patīku, un tu man par to esi teicis. Es tevi saprotu. Tu mani arī saproti. Es lieku tev smaidīt. Un tu arī man liec smaidīt. Es par tevi visu laiku domāju. Un tu par mani arī.

Taču, neraugoties uz šiem faktiem, mēs neesam kopā, un mēs nebūsim kopā.

Es vēlos tevi aizmirst. Nopietni. Es zinu, ka tu tikko izbeidzi sliktas ilgstošas attiecības. Es zinu, ka tu vēl esi jauns un mēģini ar daudz ko tikt skaidrībā. Es zinu, ka tu vēlies vairāk laika veltīt sev. Es zinu, ka tu nezini, ko pašlaik vēlies. Es saprotu, ka tu neesi gatavs jaunām attiecībām.

Taču tai pat laikā tas vienkārši ir sarežģīti. Un nav svarīgi, ka es tevi uzskatu par nevainojamu. Un nav svarīgi, ka tu esi mans tips. Un nav svarīgi, ka tu esi mīļākais un gādīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu sastapusi. Nav svarīgi, ka es jūtu starp mums īpašu saikni, kādu ar nevienu citu neesmu jutusi.

Un vēl vairāk nav svarīgi tas, ka mēs cenšamies palikt draugi. Tas ir, kā? Kā es varu palikt draugos ar cilvēku, ar kuru flirtēju katru dienu pēdējos pāris mēnešus? Kā es varu palikt draugos ar to, ar ko gulēju vienā gultā un dalījos savos lielākajos noslēpumos un bailēs? Kā es varu palikt vienkārši draugos ar to, ko garajās naktīs skūpstīju? Ar to, ar ko biju gan emocionāli, gan fiziski tuva? Kā es palikšu draugos ar cilvēku, ar kuru man ir spēcīga emocionālā saikne, bet es nevaru to attīstīt?

Lai arī cik ļoti es vēlētos tevi savā dzīvē, es sāku domāt, ka tas nav iespējams. Es vienkārši nespēju būt tavs draugs. Es nevaru būt vienkārši tavs draugs.

Piedod, bet tas nenotiks…

 

Materiāli rakstam no portāla „Soulpost”

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Neviens cilvēks mūsu dzīvē neienāk tāpat vien

Dāvana vai mācība, bet katrs cilvēks mūsu dzīvē ienāk kaut kāda iemesla dēļ un ar kaut kādu mērķi. Jebkura tikšanās – laba vai slikta tavā uztverē – ir pieredze. Dažāda veida mijiedarbības padara dzīvi interesantu, daudzveidīgu un mainīgu. Dažkārt tu vari sastapt cilvēkus un just, ka esi pazinusi viņus jau kopš neatminamiem laikiem…

Neviens cilvēks tavā dzīvē neienāk nejauši!

Ja tu jūties pazudusi un apmaldījusies, tu sastapsi cilvēkus, kuri pilnībā spēj mainīt tavu dzīvi. Iespējams, viņu klātbūtnei nav lielas jēgas un tā tevi tikai sāpina, taču ar viņu palīdzību tu mācies un audz, un atkal atgriezies uz pareizā dzīves ceļa.

Viņam ir kāds iemesls

Cilvēki, kuri tavā dzīvē ienāk kaut kāda iemesla dēļ, parasti tiek sūtīti, lai apmierinātu vajadzības, par kurām tu vēl pat nenojaut. Ja tavā dzīvē ir sarežģīts laiks un tu izdzīvo grūtības, tad šāds cilvēks „ar iemeslu” var kļūt par palīdzību un atbalstu. Kad melnais dzīves posms beidzas, attiecības arī parasti beidzas, un tas nozīmē, ka ir vienkārši jāvirzās tālāk.

Uz laiku

Ir cilvēki, kuri atrodas tev līdzās kādu konkrētu laika periodu. Tā ir komunikācija, kas tika sūtīta, lai atmodinātu tevi. Viņi var likt tev šķēršļus un bremzēt tavu virzību. Šāds cilvēks parasti ir iemesls, kā rast veidu augt, attīstīties un mācīties. Viņš tavā dzīvē var visu iznīcināt un salauzt, lai tu saprastu to, kas tev ir nepieciešams, un lai tu atrastu pareizo ceļu. Tas ir cilvēks „uz sezonu”, kurš atgriežas ik pa laikam, tad, kad tev atkal ir jāmācās augt.

Uz visu dzīvi

Šis ir cilvēks, kurš sirdī ienes prieku, be dvēselē – mieru. Nav nekādas trakas enerģijas plūsmas. Šīs attiecības un komunikācija tevī atklāj pašu labāko, un jūs abi papildināt viens otru un kopā attīstieties. Šīs attiecības ilgst visu mūžu, un tās ir ļoti retas un vērtīgas. Šāds cilvēks var būt tavs partneris, draugs vai ģimenes loceklis.

Labākais veids, kā pievilināt vajadzīgos cilvēkus savā dzīvē, ir atslābināties un piepildīt savu sirdi ar mīlestību. Uzspiestas attiecības nenostrādās, visam ir jāattīstās dabīgā ceļā. Tas, kas ir paredzēts tev, garām nepaies. Piedod un sūti mīlestību visiem, ar ko sastopies, jo arī viņi iet cauri savai dzīves pieredzei un kaut ko iemācās arī no tevis. Nekas nenotiek nejauši: katra situācija, cilvēks un notikums ved tevi pie tās vietas un notikumiem, kur tev arī ir jāatrodas.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Neuzņemies risināt svešas problēmas

Dzīve nereti izrādās grūtāka, nekā domājam, un, lai arī cik ļoti mēs vēlētos uzņemties tuvu cilvēku raizes, apstājies un vēlreiz apdomājies. Vai tev vajag iedziļināties citu problēmu risināšanā un vajag uzņemties uz sevi atbildību? Tev ir visas tiesības mudināt un motivēt cilvēkus darbībai, taču nevajag apmierināt viņu vajadzības un risināt viņu problēmas. Portāls „Flytothesky” skaidro, kāpēc tā.

Cilvēki pēc savas dabas ir attapīgi un stresa noturīgi

Pirmais iemesls ir tāds, ka mēs pienācīgi nenovērtējam cilvēka izturību, attapību un spēju pielāgoties. Mēs paši visu sarežgījam ar pārmērīgām rūpēm, tāpēc cilvēki arī mūs sāk pārlieku izmantot. Kad mēs cilvēka vietā pieņemam lēmumu, mēs dodam viņam iemeslu atslābināties un uzsēsties mums uz kakla. Daudz prātīgāk būtu šīs pūles ieguldīt savos lēmumos un darbībās, un ar tām mudināt cilvēku darīt to pašu.

Palīdzība un atbalsts veicina izaugsmi, problēmu novēršana to aizkavē

Mums vienmēr šķiet, ka palīdzēsim cilvēkam „nostāties uz kājām” un „sakārtot dzīvi” un tad viss būs labi. Taču ir jāsaprot atšķirība starp cilvēka atbalstīšanu un viņa grūtību pārvarēšanu viņa vietā. Būtībā, tu neatrisini viņa problēmas, jo nepadari cilvēku labāku, spēcīgāku un gudrāku. Labāk palīdzi cilvēkam pašam atrast izeju no sarežģītas situācijas, nevis stiep to svešo vezumu patstāvīgi.

Mēs nezinām, kas ir labāk

Atklāti runājot, mēs nereti nezinām, kas ir nepieciešams, lai atrisinātu problēmu. Dažiem no mums, protams, patīk domāt, ka mēs zinām, bet, ja tu neesi eksperts kādos jautājumos un neesi pārliecināta par to, ka spēsi problēmu ideāli atrisināt, tad labāk nemaz nesākt. Paliksi vēl par slikto beigās… Un, ja tu vēl neesi vienīgais, kas vēlas palīdzēt, tad padomā, cik dažādi viedokļi apvij cilvēku. Ļauj viņam pašam tikt ar visu skaidrībā.

Sveša atbildība nevienam nesniegs labumu

Ir tāds teiciens: „Iedod cilvēkam zivi, un tu viņu pabarosi dienu. Iemāci cilvēku ķert zivi, un tu pabarosi viņu visu dzīvi”. Problēmu risināšanu, protams, var uzskatīt par to zivi. Iespējams, tu jutīsies apmierināta ar paveikto, priecāsies, ka „pabaroji cilvēku”, bet, pamatā, tu neatrisināji galveno jautājumu. Tu neļāvi cilvēkam pašam iet pa savu ceļu un gūt mācību. Atturies no vēlmes pastāvīgi atvieglot dzīvi apkārtējiem, jo ilgtermiņā nevienam no tā nebūs labuma.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Nekad nepiekrīti sliktai kafijai, sliktiem draugiem vai sliktam vīrietim

Būt vienaldzīgai nav forši. Cilvēki grib, lai tu visur būtu savējā, lai tu plūstu pa straumi un pieņemtu visu tā, kā ir. Varbūt dažās dzīves jomās tā arī vajag, bet noteikti ne visās.

Ir tādas jomas, kurās tu nekādā gadījumā nedrīksti pieņemt viduvējību. Par dažām lietām ir jācīnās.

Cilvēki, kuri nezina, kā dzīvot tā, kā viņi grib, liks justies tev slikti tāpēc, ka tu pēc kaut kā tiecies. Viņi var saukt tevi par snobu, egoistu – vienkārši tāpēc, ka tu cīnies par to, kas dara tevi laimīgu.

Ja kaisle pret dzīvi atbaida cilvēkus, tad, lai viņi bēg. Ja tavs gribasspēks kādam ir par daudz, atlaid viņus.

Tavai dzīvei ir jābūt atspulgam – tam, ko tu visvairāk mīli un kas dara tevi laimīgu. Tev nav jābaidās par to runāt. Ja tu uzvedīsies tā, ka tev ir vienalga, tad arī dzīvē tu dabūsi to, par ko tev ir vienalga. Viss ir vienkārši.

Ir daudz citu lietu, kuras tu nevari kontrolēt un kuras tev nāksies aizmirst. Parasti tas ir viss, kas saistīts ar citiem cilvēkiem un to, ko viņi domā, jūt un dara. Nekad nevajag sagaidīt no citiem kaut ko, jo tu nevari citus ne ietekmēt, ne mainīt viņu izdarīto.

Ja tu vari kaut ko mainīt, tad tas ir tas, ko tu pieļauj savā dzīvē. Tu vari kontrolēt savas dzīves līmeni un to, kā tu vēlies dzīvot.

Tā kā, nepaliec ar sliktiem draugiem, kuri tevi izmanto tikai kompānijas vai pašu labuma dēļ. Neturies pie sliktiem vīriešiem, kuri nekad nepilda solīto un liek tev gaidīt. Un nekad nepiekrīti sliktai kafijai. Labāk samaksā nedaudz vairāk un nopērc sev kaut ko patiesi garšīgu.

Dzīve ir pārāk īsa, lai savu enerģiju tērētu lietām, kas tevi iztukšo. Pietiks būt vienaldzīgai. Sakoncentrējies uz to, ko tu vari darīt, lai būtu laimīga.

 

Avots: Womanhi.ru

Pārdomas: Nebaidies runāt par savām jūtām un emocijām

Tu esi ievērojusi to, kā cilvēki baidās izrādīt un runāt par savām jūtām, it īpaši attiecībā pret tuvākajiem cilvēkiem? Iespējams, ka tas patiesi ir biedējoši, jo tev nav ne jausmas, kādu reakciju gaidīt. Taču ir jāņem vērā, ka viss nezināmais bidē. Bet, ja nu tas cilvēks domā tieši tāpat kā tu? Tu nekad neuzzināsi, ja klusēsi.

Tas, ka tu izrādi jūtas, nenozīmē, ka esi vāja vai ievainojama. Tas nozīmē, ka esi cilvēks.

Jā, tu vari ciest atteikuma dēļ, ja cilvēkam tomēr nav jūtu pret tevīm. Bet labāk ir uzreiz zināt, nekā maldīties aplamās domās un cerēt uz brīnumu. Labāk tad vienreiz izdzīvo sāpes un vilšanos. Nevajag nožēlot izdarīto, jo tas, ka tu pateici kā jūties, ir drosmīgs un pareizs lēmums.

Neļauj savām bailēm aizvērt sev muti un uzvilkt uz sejas vienaldzīguma un emocionālā vēsuma masku. Jo tādējādi tu vari zaudēt gan savu laiku, gan sev tuvu cilvēku.

Mīļotie aiziet, un viss beidzas ar nožēlu par to, ka tu daudz ko nepaspēji, neprati un baidījies pateikt. Vienmēr atklāj to, kā jūties

Tu nevari zināt, kā viss atrisināsies, ja tu par to necīnīsies. Ja jūtas izrādīsies abpusējas, tev paveiksies, ja, nē, tad zināsi, kurā virzienā doties tālāk.

Tev ir tikai viena dzīve, tāpēc drosmīgi seko savai sirdij. Pārvari bailes un runā par to, ko jūti!

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Mēs pašas esam kļuvušas par tiem vīriešiem, par kuriem sapņojām

Interneta plašajā pasaulē jau sen klīst amerikāņu aktrises Šeronas Stounas atziņa – “Mēs pašas esam kļuvušas par tiem vīriešiem, kurus jaunībā gribējām apprecēt”. Viņa pārsteidzoši precīzi raksturo to, kā jūtas daudzas sievietes, tāpēc vajadzētu tikt skaidrībā ar to, kāpēc tā ir.

Jaunībā katra meitene sapņo par lielu un patiesu mīlestību. Viņš uzradīsies tāds jauks, maigs un spēcīgs… un iemīlēs mani! Ideālā prinča gaidās mēs pašas neesam pamanījušas to, ka esam iemīlējušas ne pārāk jaukus, ne pārāk maigus un ne pārāk spēcīgus vīriešus. Toties esam iemīlējušas pa īstam, ar visu sirdi un dvēseli. Mēs iemīlējām tā, kā gribējām, lai mīl mūs.

Mēs gaidījām, ka viņi par mums rūpēsies, risinās mūsu problēmas, glābs no skarbās pasaules… Bet mēs sapratām, ka viņiem vajag mūs un mūsu rūpes. Pašas nemanot mēs sākām veltīt viņam visu savu uzmanību, naktīs negulēt un visu paspēt. Mēs katru dienu glābjam viņus no bada, neuzkopta mājokļa, temperatūras, vientulības un panīkuma… glabjam tā, kā gribētu, lai glābj mūs.

Mēs cerējām, ka viņi pelnīs tik daudz, lai mūs apbērtu ar skaistām lietām un lutinātu ar patīkamām dāvanām. Bet mēs nepamanījām, kā nokļuvām līdz otram darbam, kā sākām domāt par to, kā parūpēties par sevi.

Tagad mēs pašas pelnām priekš sevis un pērkam dāvanas saviem mīļajiem. Mēs kļuvām patstāvīgas un neatkarīgas. Tādas, kā gribējām, lai ir viņi.

Mēs vēlējāmies būs vājas, aizsargātas un dažkārt arī kaprīzas. Lai mūsu vīrieši vienmēr būtu blakus un sniegtu atbalstu, kad mēs pamanām zirnekli uz vannasistabas sienas. Mēs pat nepamanījām, kā pārvērtāmies par spēcīgām un bezbailīgām sievietēm. Tagad mēs protam pašas sevi aizstāvēt. Mēs kļuvām izlēmīgas un tādas, kā gribējām, lai ir viņi.

Iespējams daudzām sievietēm šis teksts šķitīs nepatiess, bet atsevišķus punktus ir piedzīvojusi katra no mums. Vai vīriešiem maz vajadzētu sūdzēties par to, ka sievietēs izzūd tāda svarīga iezīme, kā sievišķība?

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Lūk, kāpēc es vairs neatbildēšu uz tavām ziņām…

Ja tu no manis nesaņem nevienu ziņu, tad, lūk, ko nozīmē mana klusēšana:

Tas nozīmē, ka es mīlu tevi. Tāpēc arī nevaru. Nevaru tev pateikt. Nevaru tevi apgrūtināt ar savām jūtām. Tāpēc, ka tu nevari man atbildēt ar to pašu. Vai varbūt tava mīlestība jau ir beigusies. Izplēnēja gaisā. Laika gaitā vienkārši izgarojusi…

Agrāk, taču, tu atbildēji uz manām atklātajām mīlestības izpausmēm. Tu plaši vai kautrīgi smaidīji un teici, ka arī mani spēcīgi mīli. Tu saspiedi manu roku, piespiedi mani cieši sev klāt, lai parādītu to, ka cieni manus vārdus. Tagad viss, ko tu pret mani jūti, ir vainas izjūta un atbildība.

Tu vairs mani nemīli, un negribi būt ar mani kopā.

Tavs skatiens slīd jebkur, tikai ne uz manu pusi. Bet, kad mūsu skatieni satiekas, es cenšos piespiest sevi nenovērsties. Kad tu runā, tavi vārdi ir rūpīgi izmeklēti un ļoti diplomātiski. Tādi, it kā tu vadītu biznesa pārrunas. It kā tu izmisīgi mēģinātu visu izdarīt pareizi. Atvieglot manas ciešanas…

Un, tā kā es tevi mīlu vēl vairāk, es neteikšu tev, cik ļoti daudz tu man nozīmē.

Ja tu no manis neko nedzirdi, tas nozīmē, ka es pārāk baidos tev pateikt, ko es patiesībā jūtu. Varbūt ir jau par vēlu, bet es jau no paša sākuma zināju, ka tu esi viss, kas man nepieciešams.

Tevī ir visas tās īpašības, ko es dievinu. Tu esi viss, par ko esmu sapņojusi. Un, tāpēc es jūku prātā.

Kaut kādu iemeslu dēļ man šķiet, ka tu esi neaizsniedzams. Man šķiet nereāli tas, ka tu man kādreiz atbildēsi ar to pašu. Man šķiet, ka šī ir vienpusēja mīlestība.

Tāpēc, tā vietā, lai tev šo visu teiktu, es nolēmu ļaut vārdiem nomirt.

Ja tu no manis neko nedzirdi, tas nozīmē, ka es tevi gribu tik ļoti spēcīgi, ka labprātāk par to klusēju. Tavi vārdi ir kā naža griezieni. Tava nepārliecinātība manī aizdedzina sāpju liesmas, kuras var iznīcināt visu, kas man dārgs. Tavs smaids mani vajā…

Tāpēc es izlēmu, ka man pietiks. Pietiks pārdzīvot par tevi. Pietiks tevi idealizēt.

Pietiks lauzt sev sirdi, gribot to, kas negrib mani.

Tāpēc es vairs neatbildēšu uz tavām ziņām…

 

Avots: Soulpost.ru

Pārdomas: Katram pašam savs dzīves ceļš jāveido

Pastiep rokas pretī zvaigznēm. Meklēt mieru, klusumu nakts burvībā. Ķert saules staru pieskārienu agrā pavasarī. Vērt acis ciet un izbaudīt, spalgā sala dūrienu vaigā, aukstā ziemas dienā. Tas viss ir kā mierinājums, kā neliela pauzes poga smagajai ikdienai. Tie mazie dzīves sīkumi neļauj Tev aizmigt nebūtībā un turpina likt ieklausīties. Ieklausīties dzīves nozīmē, saskatīt to lietās, kas nepazudīs. Saule mūs sildīs mūžīgi un zvaigznes spīdēs tik ilgi, cik varēsi saskatīt. Katra paša ziņā paliek izvēle – just vai palaist garām.

Kad ikdiena lauž plecus. Kad tas viss jau sāk likties par smagu. Kad dzīve liekās, kā viens liels nebeidzams nelaimes aplis. Kad pelēkais un melnais ir vairāk nekā baltais un gaišais. Pacel acis pret debesīm un skaļi izkliedz jautājumu – KĀPĒC? Vai saņem atbildi? Nē. Nezinu, liktenis vai sen jau zvaigznēs ierakstīts. Ticu, ka katram savs ceļš noejams līdz miera alejai. Vai ir kas augstāks pār to? Šaubos. Līdzi laikam katrs pats sev ceļu veido, ko atzaro vairākas takas, strautiņi un kalnāji. Citam visu izmaina viens līkums pa nepareizo taku. Citam varbūt tā ir neliela tērcīte, kas aizplūst uz pretējo pusi un nekā netiek līdz jūrai. Lai vai kā, jebkurš paugurs var pārtapt par lielu kalnu, ko paliek arvien grūtāk pārkāpt un neiespējami apiet.

Katram pašam savs ceļš jāveido un savas takas jāizstaigā. Citam garākas, citam īsākas, bet katram savas

Pats savu laimi cel. Pats savu ceļu veido. No grants, no akmeņiem vai nebeidzamiem veiksmes līkumiem. Uz cita nelaimi savu laimi neuzcelsi. Nezodz līdzenu virsmu, lai gabalu pa gabalam to liktu savam ceļam pa virsu. Par savu gājumu esi atbildīgs tikai Tu pats. Tad nu, ja esi izracis grāvi apkārt savam vienīgajam kalna, Tev pašam būt tam, kurš izdomās kā grāvi piepildīt, lai tas pārtop par baltām kāpnēm, kas ved tikai uz augšu vien. Nepadodies. Paņem asaras un ieliec kabatā, lai neviens tās neredz un aizmet prom sen krātās iedomas par neiespējamo. Tu vari tik daudz, cik spēj pacelt. Ja asaras un ciešanas pārveido par cerību un veiksmes staru, tad spēj vēl vairāk. Tikai notici.

Lai gan citreiz liekās, ka tiešām aiz muguras kāds gaida, kad paliksi vājš vai izdvesīsi pēdējos iespēju vaidus. Tad nozags pēdējo vēlmi censties un  no rīta celties. Viss paliek melns un liekas neaiztverams. Saņem drosmi rokās un pagriez seju tam nelabajam, kurš elpo pakausī. Izņem no kabatas sakratās asaras un palīdzi ļaunajam izveidot strautiņu, pa kuru tas var aizplūst prom. Tālu prom.

Katram pašam savs ceļš jāveido un savas takas jāizstaigā. Citam garākas, citam īsākas, bet katram savas. Nav viegli, zinu. Nepavisam ne. Ir jāpakāpjas uz neliela savas zemes paugura, lai kaut nedaudz saskatītu tālāko. To, kas vada uz priekšu un neļauj nolaist rokas un pamest cerības. Mērķis.

Zvaigznei krītot, vēl joprojām vēlos vēlēšanos. Redz, ticība nav zudusi. Lai gan nedaudz viens plecs ir zemāks par otru. No visām dzīves grūtībām, smagums ir. Bet nezaudējam cerību, ticību un vēlmi. Darām to kopā. Ja nevaram iet ceļu visi vienotā kopumā, tad ticību varam noturēt kopā. Krītot zvaigznei, atceries, ka neesi viens, kurš tic. Neesi viens, kurš ciešs un laiž roku lejā. Bet šoreiz pastiep to pretī zvaigznēm un tici.

 

Autors: Lauma Roķe, Dieviete.lv

Pārdomas: Kas notiek, ja tu mīli vairāk, nekā mīl tevi…

Pēdējā laikā biežāk esmu saskārusies ar tēmām par jaunām attiecībām, simpātijām, iekāri un pat mīlestību. Vielas pārdomām daudz, bet visvairāk man sirdī aizķērās saruna ar draudzeni par to, kas notiek, ja tu mīli vairāk, nekā mīl tevi.

Ja tu mīli kādu vairāk, nekā mīl tevi, tad arī sāp vairāk. Viņš dara tevi laimīgu, un viss, ko tu vēlies, ir būt ar viņu. Visur un vienmēr, jo viņš taču dara tevi laimīgu. Tu smaidi, kad viņš ir blakus, bet jūties tukša, kad viņa nav vai kad kaut kas apdraud tavu laimi.

Un realitāte ir tāda, ka tu nevari apstāties un nemīlēt viņu. Arī tad, kad pēc kārtējā strīda tu naktīs neguli, jo jādomā par viņu… Arī tad, kad pamosties noraudātu seju… Jā, mīlestība var būt skaista un nevainīga. Bet tā var būt arī ļoti sāpīga.

Kā saprast, ka tu mīli vairāk, nekā mīl tevi? To var saprast tikai tad, kad tu kļūsti par viņa Nr.2, bet viņš tev vēl joprojām ir Nr.1.

Tu sapratīsi tad, kad viņš būs vienkārši priecīgs tevi redzēt, bet tu lēkāsi no priekiem un nespēsi sagaidīt nākamo tikšanos. Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt, jo pazīmes ir mums visapkārt, ikdienas sīkumos. Tie būs gandrīz nemanāmi, un tu centīsies tos neievērot. Bet pienāks diena, kad tu vairs nevarēsi to visu ignorēt. Un tad arī sāpēs…

 

Tekstu sagatavoja: Dieviete Diāna

Pārdomas: Kāpēc vīrieši krāpj, bet neaiziet

Man watching beautiful girl on the street by Cristian Negroni on 500px.com

Kāpēc vīrieši krāpj savas sievas, bet neaiziet? Tas, ka vīrieši mēdz to darīt, nav nekāds noslēpums. Kāds to skaidro ar garlaicību, kāds ar mīlestības trūkumu, kāds, kā iespēju parādīt to, ka ir „īsts vecis”. Tikai, kāpēc pēc krāpšanas viņi paliek pie savām sievām? Kāpēc viņi dzīvo dubultdzīvi?

Viņu viss apmierina. Sieva un mīļākā pie sāniem – ļoti ērti. Ģimene sniedz vīrietim komfortu un drošības sajūtu, bet mīļākā – emocijas un pārsteigumus. Ja vīrietim izdodas dzīvot dubultdzīvi, tad tas var ilgt gadiem ilgi. Pie tam, daudzi nemaz nedomā par to, ka varētu palikt tikai vienā pusē. Kad vajag, viņš tēlo gādīgo vīru, kad ir laiks – tēlo mačo pie mīļākās.

Viņš baidās no pārmaiņām. Iespējams, ka vīrietis patiesi ir iemīlējies, un varbūt pat domā par laulības šķiršanu. Tikai problēma tajā, ka šķiršanās no sievas viņa dzīvē ienesīs daudz pārmaiņu, kurām viņš nav gatavs. Ja, nu, viņš tomēr nemīl mīļāko? Ja nu mīļākā viņu pēc neilga laika pamet? Tāpat vīrieši bieži vien baidās no jaunām ikdienas raizēm un problēmām. Ja attiecībās ar sievu jūtas izdzisa, kur ir garantija, ka tas nenotiks arī jaunajās attiecībās?

Viņš baidās no pārmetumiem. Laulība – tā ir stabilitāte un labklājība. Nu, vismaz tā no malas izskatās. Katrai ģimenei ir kopīgi draugi, ģimenes saieti, attiecības ar vecākiem un radiem. Šķiršanās un romāns ar jaunu sievieti – tas vienmēr ir risks, jo nevar zināt, kā to uztvers apkārtējie.

Viņu tur pienākuma izjūta. Stājoties laulībā, vīrietis apsola rūpēties un mīlēt savu sievu. Iespējams, ka dzīve šajos vārdos šo to palaboja: jūtas ar laiku nodzisa, bet vīrieša sirdī iemitinājās jauna sieviete. Ja vīrietim piemīt atbildības sajūta un konservatīvs skats uz pasauli, tad viņam būs grūti pamest savu sievu. Tad jau viņš labāk mānīs abas sievietes, nekā izlems, kuru grib sāpināt.

Viņš negrib pamest bērnus. Ja laulībā ir bērni, tad izšķirties ir vēl grūtāk. Vīrietis var krāpt un nemīlēt savu sievu, bet, ja viņš dzīvo ģimenē, tad bērni viņu uzskata par gādīgu tēvu. Nav zināms, kā attīstīsies viņa attiecības ar bērniem, ja šķiršanās tomēr notiks. Pie tam, vīrietis baidās, ka pēc šķiršanās bērnus viņš vairs neredzēs vai sieva viņus nostādīs pret viņu.

Viņš nav pārliecināts par savām jūtām. Pieaudzis vīrietis saprot, ka kaisle un iemīlēšanās nav jūtas, kas ilgst mūžīgi. Iespējams, ka tagad viņš pret savu mīļāko izjūt spēcīgas simpātijas, bet, kas zina, kas notiks pēc gada vai diviem?

Viņš nav pārliecināts par mīļākās jūtām. Pilnīgi pretēja situācija. Iespējams, ka vīrietis ir pārliecināts par savām jūtām, un ir gatavs pārmaiņām. Taču tas nenozīmē, ka to vēlas arī jaunā mīļotā. Ja vīrietis nav pārliecināts par viņas jūtām, viņam būs ļoti grūti pamest savu sievu. Šāda situācija var ieilgt.

Materiālās problēmas. Aizejot pie citas sievietes, vīrietim būs no jauna jāiekārto mājoklis un jārūpējas par sievieti, kas ne vienmēr ir iespējams. Ja vīrietis nav pārliecināts par to, ka finansiāli spēs jauno sievieti nodrošināt, viņš paliks drošajā zonā – blakus sievai.

Viņš mīl savu sievu. Krāpšana ne vienmēr apzīmē to, ka vīrietim pret savu sievu nav jūtu. Viņam vienkārši patīk vairākas reizē… Ja vīrietis vēl joprojām mīl savu sievu, tad viņš noteikti neaizies pie citas, neraugoties uz to, ka meklēs „piedzīvojumus” ar citām. Iespējams, ka mīlas dēkās viņš meklē dažādību, emocijas un jaunas izjūtas, kuras esošā sieva nespēj sniegt.

Krāpšana nekad nav patīkama cilvēkam, kurš tiek piekrāpts. Taču ne vienmēr tā apzīmē attiecību beigas. Dažkārt vajag situāciju kārtīgi izanalizēt, un paskatīties uz to no vīrieša skatpunkta.

 

Avots: Mirkrasoty.life

Pārdomas: Kāpēc nevajadzētu baidīties aiziet no attiecībām

Katrs, kurš ir bijis nopietnās attiecībās, zina, cik ļoti tās var pārņemt mūsu prātus un ķermeni. Un, lai gan tu arī saglabā savu individualitāti un neatkarību, galu galā viss nonāk līdz tam, ka tu nevari iztēloties savu dzīvi bez savas otrās pusītes.

Un viss ir normāli, kamēr viss ir labi. Kamēr jūs abi izjūtat mīlestību, saikni, kaisli, cieņu un vēlmi, tā ir apbusēji izdevīga noruna, kura stimulē abu iesaistīto pušu izaugsmi. Taču, kad viena no iesaistītajām pusēm izkrīt no līdzsvara, viss vairs nav tik labi.

Tu vari sākt domāt: vai patiesi mums ir iemesls šķirties? Ja tu to jūti, tātad ir. Tu vari daudz ko nesaprast, taču tu noteikti vari pateikt, kad jūs esat laimīgi un kad – nē. Tai sajūtai vienmēr var uzticēties.

Un tad tu sāksi domāt: vai ir vērts aiziet no šīm attiecībām? Vai es atradīšu kaut ko labāku? Skaidrs gan ir viens – tev nav jāupurējas. Tu esi svarīga. Ja tavas vēlmes un vajadzības netiek apmierinātas, tad pavisam noteikti ir atrodams kaut kas labāks.

Kad tu neesi laimīga, jo tu un tavs partneris vienkārši nesaderat, jūs esat izauguši no attiecībām vai partneris tevi fiziski vai emocionāli ietekmē, nemaina faktu, ka tu neiegūsti to, kas tev ir vajadzīgs. Tu esi pelnījusi, ka tavas vajadzības tiek apmierinātas un tu esi pelnījusi atrast cilvēku, kurš varēs to darīt. Bailēm nav jātraucē tev būt laimīgai.

Un pēdējais, par ko būtu jādomā, ir šaubas par sevi. Lai gan tā nereti notiek attiecību kritiskajos brīžos. Tikai tāpēc, ka tu jau esi aizmirsusi, kas ir rūpes par sevi. Tu jau dažus mēnešus vai gadus rūpējies par citu cilvēku, un viņš rūpējās par tevi. Taču tagad kaut kas ir mainījies, un tev ir jāpadomā par sevi. Un tas biedē. Biedē doma par to, ka ar visu ir jātiek galā patstāvīgi. Bet tu spēsi. Tu esi darījusi to agrāk un izdarīsi atkal.

Ja tu attiecībās neesi laimīga, neturpini upurēties komforta vārdā. Ja šīs attiecības tev neder un nepalīdz augt, atrodi drosmi aiziet un atrast tādas, kuras tev derēs. Tu esi spēcīga un tu spēsi, jo tu esi to pelnījusi.

Vienkārši nebaidies aiziet.

 

Materiāli rakstam no portāla „Soulpost”

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Kāpēc nekad nevajadzētu dot otru iespēju…

Young happy woman walking outside by Oxana Denezhkina on 500px.com

Es vairs nevienam nedodu otro iespēju, jo uzskatu to par bezjēdzīgu un nepateicīgu nodarbi.

Kad tu kādam dod otru iespēju, tu patiesībā to dod sev. Atzīsties, tā ir. Vienkārši tu neesi gatava atlaist cilvēku. Pārāk liels pieradums. Bet cilvēki nemainās. Melis paliek melis, idiots paliek idiots, meitu ģēģeris paliek meitu ģēģeris… Nu, tu saprati.

Pēc savas iepriekšējās pieredzes varu teikt, ka nekad neko labu no viņu atgriešanās un piedošanas es neesmu guvusi. Tāpat iznākums vienmēr ir viens – šķiršanās. Lika vilties vai vienkārši pazuda no tavas dzīves – tas vairs nav svarīgi. Dedzini tos tiltus un neko nenožēlo.

Dot otro iespēju – otrreizējā nervu bendēšana. Raudāsi spilvenā tu ne tikai decembrī, bet februārī, un iespējams pat aprīlī. Tas jau atkarīgs no tā, cik spēka katram pietiks, kāpt uz viena un tā paša grābekļa.

Otrreizējā vilšanās cilvēkā, kurš kaut kad kaut kā tev lika vilties, ir neizbēgama. Tāpēc jārauj ir uzreiz ar visu sakni. Es saprotu, pateikt viegli, bet izdarīt grūtāk. Jā, sāpīgi. Jā, grūti. Jā, pieradusi. Jā, kamēr neiemācījos dzīvot bez viņa. Taču labāk ir vienu reizi izciest, nekā mocīties vairāku gadu garumā.

Vispirms ir jāmīl sevi, un tikai tad visi pārējie. Nepazemojies, cieni sevi. Esi stipra, jo visa tava dzīve ir viena, liela cīņa. Pirmkārt, ar sevi.

 

Avots: Mirkrasoty.life

Pārdomas: Kāpēc ne vienmēr ir slikti aiziet (pat, ja ļoti sāp)

flower by Marta Syrko on 500px.com

Ja tu atstāji kaut ko vai kādu pagātnē un vēl joprojām tā dēļ pārdzīvo, atceries iemeslus, kuru dēļ tu aizgāji. Atgādini sev par to brīdi, kad dziļi ievilki elpu, aizvēri acis un nolēmi, ka tev ir laiks aiziet. Iespējams, pat aiziet no tā, ko domāji, ka mīli. Aiziet un atrast pašai sevi.

Ir viegli ļauties emocijām un ļaut tām sevi pārliecināt par to, ka visi galvenie lēmumi tavā dzīvē ir bijuši nepareizi. Bet, ja tu gāji tur, kur sirds saka, tad tas bija pareizi.

Uzticēties sev – tas nozīmē klausīties savā iekšējā balsī, kura jau kliedz un pieprasa pārmaiņas. Un tev pietika drosmes, lai darītu to, ko tu vēlējies, nevis to, ko citi vēlējās.

Tevī bija nepieciešamība rīkoties, un tu pat negrasījies ignorēt to balsi, kura tev lūdza sākt no jauna. Tu nolēmi atrast sevi, atlaižot vaļā vietu, dzīvi un cilvēkus. Tu pārcieti sāpes, sakot “ardievas” visam, kas tevi kādreiz darīja laimīgu un kas kādreiz tev bija svarīgs.

Tu aizgāji, jo zināji, ka tava dvēsele novītīs, ja tu paliksi savā pagātnē. Tu aizgāji, cerot atrast kaut ko nozīmīgāku, kas aizpildīs tukšumu tavā sirdī. Tu aizgāji, lai atrastu savu mērķi un aicinājumu. Tu aizgāji, neraugoties uz to, ka bija sāpīgi.

Dažreiz tu atskaties un ilgojies pēc visa, kas bija tavā pagātnē. Tu centies iztēloties, kāda būtu dzīve, ja tu būtu palikusi. Dažreiz tu šaubies par sevi un savu lēmumu aiziet.

Kaut kādā brīdī ir jāpārstāj atskatīties un nožēlot par to, kas vairs nav tavs. Pasaule ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Un ne jau tāpēc, ka tev nav citas izvēles, bet gan tāpēc, ka tā būs vieglāk. Tā būs mierīgāk dzīvot dzīvi, kuru tu tagad dzīvo.

Dažreiz ir jānotic tam, ka tu esi tieši tur, kur tev ir jābūt. Tu vari nesaprast visu, kas ar tevi notiek, bet reiz tu sapratīsi. Reiz tu sapratīsi, ka pacietība daudzās dzīves jomās ir labākais lēmums. Tu sapratīsi, ka nedrīkst forsēt – viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Aiziešana nav vājuma pazīme. Tu aiziej, jo zini, ka tevi gaida kaut kas lielāks – pasaule, kura ciena tevi vairāk. Tu esi gatava darīt vairāk.

Aiziet ir grūti un sāpīgi. Tas salauž sirdi, bet tev nekad tas nav jānožēlo. Tev nav jāpaliek, ja tu esi nelaimīga. Tev nav jāpiespiež sevi būt kopā ar cilvēkiem, kuri neatklāj tevī visu labāko. Tev nav jāizliekas, ka tu esi spēcīga, kad viss iekšā lūzt.

Tikai tu drīksti izlemt, kāda nākotne tev būs…

 

Avots: Soulpost.ru

Pārdomas: Kāpēc mīlēt sevi ir grūtāk, nekā mīlēt citus

Par to ir runājuši mūsu vecāki, par to runā draugi un, galu galā, arī psihologi, pat, ja tu nevēlies tam ticēt. Mīli sevi! Tas izklausās patīkami un jauki, bet, godīgi runājot, ir tik grūti mīlēt sevi, it īpaši, kad tu meklē mīlestību kādā citā.

Ap mums ir daudz rakstu un kursu par to, kā atjaunoties pēc attiecību izbeigšanas vai tuvinieka zaudēšanas, kā virzīties uz priekšu, un kas ir vajadzīgs, lai noturētos “virs ūdens”. Cilvēki runā, ka mīlestība pret sevi padarīs tevi pašpietiekamu un par vienu veselu, un tu pat tam piekrīti. Taču tas tāpat nav viegli.

Ir jāsaprot, ka tas nenotiks vienā brīdī: tu nepamodīsies no rīta ar jau ieprogrammētu mīlestību pret sevi. Līdz tam ir jāiet – ilgi, pārliecinoši un ietiepīgi. Un šajā ceļā nedrīkst klausīties savos iekšējos velniņos un nedrīkst sākt šaubīties. Tas ceļš ir kā cīņa, un tas ir tā vērts.

Mīlestība pret sevi nav burvju dzira, kura uzreiz izkliedē visas problēmas.

Tā sākas no apzināšanās. Kad tu apzinies, ka tev kaut kas ir jāmaina, toksiskas domas – jāignorē, no nelabvēlīgām situācijām jāizvairās, tad tu vari atklāt skaidro ceļu pretīm progresam.

Tad nāk pieņemšana. Kad tu beidzot saproti, ka ir lietas, kuras tu nespēj kontrolēt, ka tev vienmēr ir izvēle, ka no citiem neko nevar pieprasīt, tad tu spēj pieņemt dzīves noteikumus. Jā, dzīvē gadās arī nepatīkamas situācijas, taču tās ir vai nu jāpieņem un jāvirzās tālāk, vai nu jāgrimst skumjās un pārdzīvojumos.

Pēc tam nāk piedošanas posms. Un tas ir svarīgākais posms mīlestībā pret sevi. Piedot kādam, kurš pret tevi rīkojās muļķīgi un nepatīkami, ir viens. Bet piedot sev par kādu izvēli – labu vai sliktu – ir kaut kas cits. Un tā arī ir pastāvīga cīņa ar iekšējiem dēmoniem vai ilgas debates ar pašas sirdi un dvēseli.

Parasti mums patīk vainot sevi. Mēs esam paškritiski un uzskatām, ka neesam pietiekami labi. Mēs neesam mierā ar pašu lēmumiem, jo baidāmies, ka tiksim nosodīti vai nepareizi uztverti.

Mums šķiet, ka mīlestība pret sevi ir egoistiska. Taču tā nav! Tomēr mēs tāpat izvēlamies dzīvot tā, kā ir “pieņemts sabiedrībā”, kas ne vienmēr sakrīt ar to, kā vēlētos dzīvot tu. Tieši tāpēc mīlēt sevi ir tik grūti. Un tas tā satrauc. Taču līdz ko tu sevi pieņemsi gan domās, gan fiziski, tu spēsi labāk saprast, kā sevi mīlēt. Galu galā, tev būs vieglāk piedot sev par kaut ko, ko esi izdarījusi, un piedot saviem “trūkumiem”. Tu pilnībā pieņemsi sevi – tādu, kāda tu esi.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Kāpēc mīlestība nav mūžīga?

Mīlestība ir brīnišķīgas jūtas. Bez tās dzīvei nav jēgas. Tā ir kā ugunskurs, kam jāliek klāt malka, jāuztur, lai tas neapdzistu. Attiecību sākumā ir iemīlēšanās eiforija, kad jūra līdz ceļiem, un mīļotajam pakaļ esi gatava doties kaut uz pasaules malu.

Daudzi apprecas mīlestības dēļ, bet tad sāk ar pārsteigumu manīt, ka mīļotajam, izrādās, ir arī trūkumi! Un ar katru dienu to paliek aizvien vairāk, sāk krāties aizkaitinājums. Un beigās liekas, ka tas nav īstais cilvēks, ar kuru jūs precējāties…

Parasti jau bērnībā rodas priekšstats, kādām ir jābūt ideālām attiecībām un otrai pusītei. Tas viss pateicoties vecāku attiecību piemēram, skaistām filmām un mīlas romāniem.

Iemīlēšanās periodā mīļotie cenšas sniegt viens otram tikai pašu labāko, vēlas, lai viss būtu ideāli. Bet dzīve paliek dzīve un nav iespējams, lai tajā viss būtu ideāls, lai kā arī mēs to gribētu. Un kad attiecības pāriet rutīnā un sāk rasties domas, ka „gan jau viņš nekur no manis neaizies”, tad arī parādās partnera cilvēciskā būtība un jaunas rakstura īpašības – viss tas, ko nemanījāt aplidošanas laikā.

Te rodas jautājums, vai esiet gatavi samierināties ar mīļotā ne-ideālām rakstura īpašībām? Ja nē, tad labāk ir uzreiz pārtraukt attiecības, lai nemocītu vienam otru. Mēģinājums pāraudzināt otru cilvēku ir taisnais ceļš bezdibenī. Sen ir zināms tas, ka pieaugušu cilvēku nepārveidosi, ja vien viņš pats to negribēs.

Sievietes ir elastīgākas pēc savas būtības, viņas var mainīties un pielāgoties jebkuriem apstākļiem, toties vīrietim ir vieglāk mainīt apstākļus vai izvairīties no tiem.

Mīlestība ir jākopj, nedrīkst aizmirst rūpēties vienam par otru, būt tikpat maigiem un uzmanīgiem kā attiecību sākumā. Tikai nedaudziem tas ir pa spēkam, bet, ja jūs vēlaties saglabāt īstu mīlestību uz ilgu laiku, tad jums noteikti viss izdosies.

„Mīļotā cilvēkā patīk pat trūkumi, bet nemīļotā – kaitina pat labās īpašības.” (Omārs Haijams)

Pārdomas: Kāpēc mīlestība ir izvēle, nevis nejaušība

Mīlestība nav tas, ko tu atrodi. Tā ir izvēle, kuru tu izdari…

Iemīlēties, būt mīlētam un mīlēt visu dzīvi – tie ir atsevišķi mūsu personības stāvokļu, taču tos nedrīkst atdalīt citu no cita. Katra stadija ir nepieciešama, lai atrastu patiesu mīlestību. Ja noņems nost vienu daļu, tad paliks viss cits, tikai ne mīlestība.

Tur arī ir problēma. Kāpēc vieniem attiecības neizveidojas jau no paša sākuma, citiem izjūk pēc pāris gadiem,bet trešajiem saglabājas līdz mūža galam?

Laikam tāpēc, ka cilvēki nesaprot katras mīlestības stadijas nozīmi. Vispirms vajag iemīlēties, pēc tam tapt mīlētam, un tad veltīt sevi visu otram cilvēkam. Tā ir dabiskā notikumu secība, un tā būs vienmēr.

Taču daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka mīlestību var vienkārši atrast. Nē. Var atrast to, kas ir mīlestības cienīgs. Bet pati mīlestība nav tas, ko var atrast. Jo tad, kad tu satiec cilvēku, tās vēl nemaz nav. Tā atnāk vēlāk.

Mīlestībai ir nepieciešams laiks, lai attīstītos, izaugtu un uzplauktu. Tas nav viegls process. Un tieši mīts par to, ka mīlestībai ir jābūt pastāvīgai un bez pūlēm, lauž cilvēkiem sirdis. Tāpēc attiecības un laulības izjūk, tāpēc daudzi no mums zaudē cerību atrast patiesu mīlestību.

Patiesībā mīlestība ir lēmums. Tev ir jāizlemj – mīlēt savu partneri vai, nē, un šis lēmums tev būs jāpieņem katru dienu, līdz pat mūža galam. Lūk, paraugies pati:

Kad tu iemīlies – Nav viegli atrast kādu, ar ko kopā var justies labi. Un pēkšņi mēs satiekam cilvēku, ar ko ir interesanti! Eiforija palīdz mums iemīlēties. Taču pirms tu zini, ka esi iemīlējusies, tu sākuma domā par to, ka iemīlies. Un tu pati izlem – ļaut to sev vai, nē.

Kad esi iemīlējusies – Pirmās emocijas aiziet, jūs esat attiecības, jūs esat iemīlējušies. Jā, tu joprojām domā par savu partneri, tu gribi visu laiku būt ar viņu kopā. Tikai jūtu intensitāte vairs nav tik spēcīga.

Tieši šīs psiholoģiskās un hormonālās izmaiņas bieži atbaida cilvēkus. Daudzi sāk šaubīties par davām jūtām. Viņi domā – tā ir mīlestība vai tikai kaisle? Mēs visi dzīvē gribam komfortu un stabilitāti. Bet šīs īpašības mīlestībā, nez kāpēc, cilvēkus biedē.

Kad mīli – Tie, kas tiek pāri otrajai stadijai, sāk mīlēt. Un dara to apzināti, atmetot visas šaubas. Viņi zina, ka mīlestība aiziet, kad mēs ļaujam tai aiziet, un atplaukst, kad mēs vēlamies, lai tas notiek. Kamēr tu neizlemsi mīlēt, kamēr tu neizvēlēsies mīlēt, tu nekad nekļūsi laimīga.

 

Avots: Soulpost.ru

Pārdomas: Kāpēc attiecības nav glābiņš no vientulības

Kad tu esi viena un ļoti vēlies sastapt savu mīlestību, tu domā, ka, līdz ko tā uzradīsies, tava dzīve kļūs ideāla. Tu gandrīz vai lūdzies, lai Visums atsūta tev vīrieti. Bet pēc tam tu viņu satiec un saproti, ka tas neizkliedē grūtības un problēmas. Tas pat neizkliedē tavu vientulības sajūtu.

Tas tāpēc, ka, ja tava dzīve bija tukša līdz tam, neviens vīrietis nepadarīs to pilnvērtīgu. Mēs esam tendēti domāt, ka atrast sev partneri ir galvenais dzīves mērķis un laimes avots. Bet, ja tu gaidi, ka kāds atnāks un izkrāsos tavu dzīvi, tu meklē cilvēku neīstajiem mērķiem. Negaidi, kamēr kāds tev palīdzēs. Palīdzi sev pati.

Tu vari būt laimīgākā vientuļā sieviete pasaulē un nožēlojamākā – kopā ar vīrieti. Kad attiecības neizdodas, tu jūties vēl vientuļāka.

Kā zināt un būt pārliecinātai par to, ka viss būs labi? Pārdzīvojumi par nākotni un nepārliecinātība par tagadni – lūk, īstā vientulība.

Un, ja nu viņa ģimenei tu nepatiksi? Tu aizej pie viņiem vakariņās, bet viss nenotiek tā, kā tu biji plānojusi. Un tu domā, kā tikt galā ar šo briesmīgo sajūtu, ka viņa mammai tu nepatīc. Un, tā kā tā ir ļoti jūtīga tēma, tu pat nevari to apspriest ar vīrieti, un tādēļ tu jūties vientuļa.

Patiesībā, nereti tieši attiecības ir tās, kas izolē mūs no apkārtējās pasaules. Kad tu esi viena, tu aizpildi savu laiku ar daudz ko citu: sākot ar vienkāršu seriālu skatīšanos un beidzot ar jogas nodarbībām. Tu apmeklē dažādas vietas, satiec dažādus cilvēkus. Bet, kad tu esi ar kādu attiecībās, tev var rasties tendence izolēties no visiem, veltot laiku tikai tam vienam cilvēkam. Arī tur rodas vientulība, kad tas otrs cilvēks pasaka, ka grib aiziet izklaidēties ar saviem draugiem. Bez tevis.

Bet, ja tavas attiecības ir vienkāršs mēģinājums aizbēgt no vientulības? Tev patiešām patīk tas vīrietis, vai arī tu esi ar viņu kopā tikai tāpēc, ka baidies palikt viena? Tad tu esi vēl vientuļāka.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Kādu labumu cilvēkam sniedz apskāviens?

Katram cilvēkam, lai justos labāk, ir nepieciešams fiziskais kontakts. Vienkāršs apskāviens ir viens no labākajiem veidiem. Tas ir nepieciešams, lai palīdzētu, nodotu enerģiju un arī saņemtu to.

Bieži vien mēs neprotam atrast vārdus, lai izrādītu savas jūtas. Taču viens apskāviens spēj visu salikt “pa plauktiņiem”. Apskāviens ir runa – bagātīga un saprotama.

Kādu vēl labumu cilvēkam sniedz apskāviens?

Drosmi. Ir ļoti interesanti pavērot, kādas ir dažādu konkursu aizkulises. Tagad kameras liek ne tikai uz skatuves, bet arī aiz tās. Katrs konkursa/ šova dalībnieks pirms iziešanas uz skatuves saņem sava mentora/ līdzjutēja/ šova vadītāja apskāvienu. Caur to viņi nodod dalībniekam savu drosmi: “Viss būs labi, tev izdosies, tu esi gatava, esmu ar tevi”.

Spēku. Caur apskāvienu tiek nodota enerģija. Kad cilvēks ir viens, viņš jūt, ka viņa spēki ir izsīkuši. Viņam ir nepieciešams atbalsts un jauna enerģija. To var gūt apskāvienā. Tas tiešām uzlādē!

Veselību. Ja cilvēks jūtas nomākts, viņa kopējais veselības stāvoklis arī pasliktinās. Apskāviens spēj dziedēt pat salauztu sirdi, un, lai to saņemtu, nav jādodas pie ārsta.

Informāciju. Tā ir vienkārša, skaidra un katram nepieciešama. Apskaujot, mēs bez vārdiem sakām: “Es tev ticu, cienu un vēlos, lai tevi viss būtu labi”. Pie tam, pēc apskāviena stipruma var saprast, ko otrs cilvēks jūt pret tevi.

Aizsardzību. Aizsargātības sajūta ir nepieciešama katram no mums. It īpaši svarīgi tas ir bērniem un veciem cilvēkiem. Viņi ir paši neaizsargātākie.

Pārliecību. Nē, nē, nevis drosmi, bet pašpārliecinātību. Ja mēs viens otru neatbalstīsim un neuzmundrināsim, tad, kā virzīsimies pa dzīvi? Nēkā! Apskāviens to var labot.

Priecēt citam citu, atbalstīt, aizsargāt, iedvesmot – to visu var izdarīt ar vienu apskāvienu, un tā dzīvot ir daudz vieglāk un… patīkamāk.

Pārdomas: Kā piedot tam, kurš salauza tavu sirdi

Екатеринбург by Marat Safin on 500px.com

Daudzi man jautā, kāpēc es par tevi nekad nerunāju sliktu. Kāpēc es nekad par tevi nerunāju sliktu, neraugoties uz sāpēm, kuras tu man nodarīji. Kāpēc, kad kāds man jautā par labajām atmiņām, es ar prieku ar tām dalos tā, it kā starp mums viss vēl turpinātos.

Domāju, ka pats lielākais veiksmes noslēpums, lai cilvēks nekļūtu cietsirdīgs, ir piedošana. Kad tu iemācies piedot tam, kurš nodarīja tev sāpes un salauza sirdi, tu iemācies viņā saskatīt tikai labo.

Varbūt tā nešķiet laba doma, bet es jums pateikšu, kas man palīdz naktīs mierīgi gulēt. Tā ir spēja neturēt uz cilvēkiem ļaunu.

Kad tu pārdzīvo sāpes un bēdas, tev cauri izplūst daudz dažādu emociju: dusmas, vainas apziņa, žēlums, vientulība, nožēlojamība un netaktiskums. Kas atšķir labu cilvēku no pārējiem? Tas, ka viņš iet cauri visām šīm emocijām, bet visu negatīvu pārvērš par pozitīvu.

Kad kāds tev nodara sāpes, atceries, ka cilvēks vienkārši vēlas būt laimīgs, bet diemžēl, viņš saprot, ka nespēj būt laimīgs ar tevi.

Tu neesi viņa laimes daļa. Un tu nekad to nespēsi saprast. Bet, kad tu apzinies savu vērtību, tu saproti šo sāpju mērķi, un kā tās sniedza tev labāko mācību dzīvē.

Varbūt vieglāk ir pateikt nekā izdarīt, bet nevajag ienīst. Naids tevi vienkārši aprij. Bet viņam tavas emocijas nav svarīgas. Atļauj sev naktī mierīgi gulēt un mosties ar labām domām.

Es joprojām esmu viena, bet es nejūtos vientuļa. Es atceros par tevi tikai labu, es neienīstu tevi. Man ir skaidrs, ar kādu vīrieti es vēlos būt, un ar kādu nevēlos.

Sāpes un piedošana mums daudz iemāca. Tā, ka bieži vien mēs paši to nesaprotam un neapzināmies. Tu, pašai nemanot, kļūsti labāka, un tas ļauj tev atrast kaut ko labāku, nevis vienkārši „kārtējo”.

Tā kā, nevajag pārdzīvot, kad cilvēki tev saka: „Tu laikam nekādi nevari viņu aizmirst”, vai „Tev jau vajadzētu atrast kādu jaunu.”

Lai viss ir tā, kā tas ir, un vajadzīgajā brīdī viss notiks.

 

Avots: Cluber.com.ua

Pārdomas: Kā atpazīt cilvēku, kas sevi mīl?

Dzīvē ir jāsaprot, ka, lai pilnvērtīgi varētu mīlēt kādu citu, vispirms ir jāiemīl sevi. Cilvēkus, kas sevi mīl, var atšķirt no citiem. Kāds ir šis cilvēks?

-Cilvēks ar mīlestību un cieņu izturas pret savu ķermeni – piedomā par savu uzturu, nodarbojas ar sportu.

-Cilvēkam nav grūti palīdzēt citiem, ja viņš to spēj un to pieprasa apstākļi.

-Cilvēkam nav grūti atteikt citiem,  ja viņš zina, ka nespēs to izdarīt un ja pieprasījuma izpilde radīs neērtības viņam un viņa ģimenei.

-Cilvēks nepieļaus nelaipnu izturēšanos pret sevi un citiem. Sarunā izmanto cienīgu un pieklājīgu valodu, izvairās no kritikas, apvainojumiem un nosodījumiem pret sevi un citiem.

-Cilvēks pats plāno savu dzīvi un patstāvīgi pieņem lēmumus, taču ieklausās citu viedokļos un padomos.

-Cilvēks novērtē laiku, jo zina, ka tas mums nav daudz mūžīgs, tāpēc izvairās bezjēdzīgi to tērēt.

-Cilvēks pastāvīgi nodarbojas ar pašattīstību. Viņš nav atkarīgs no citiem cilvēkiem, televizora vai interneta. Viņš zina, kur smelties zināšanas un pieredzi.

-Cilvēks izvairās no manipulācijas un drāmas. Nespēlē glābēja, cietēja vai agresora lomu.

-Cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir. Viņš nedižojas ar savām stiprajām pusēm un trūkumus neslēpj. Viņš drīzāk strādā pie tā, lai no trūkumiem tiktu vaļā un attīstītu savas stiprās puses un talantus.

-Cilvēks dara to, kas viņam patīk. Viņam ir ļoti svarīgi, lai tas, ko viņš dara paceļ cilvēku labklājību, padara tos laimīgus, taču arī par savu labklājību viņš neaizmirst.

 

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Ja sākt dzīvi no jauna būtu tikpat viegli, kā…

Ja sākt dzīvi no jauna būtu tikpat viegli, kā jaunu rakstu – gluži no baltas lapas un ar diviem peles taustiņu pieskārieniem. Bet nē. Mēs veļamies pāri kļūdu pauguriem, speram nākamos soļus, bez iespējas pagriezties atpakaļ un pārdomāt.

Neviens, nekad Tev nepateiks – pareizi/nepareizi. Vadoties pēc savām izjūtam, Tu pieņem lēmumu pēc lēmuma. Izjauc attiecības, pārtrauc darba saistības, nopērc nesmukas kurpes vai, iespējams, negaršīgāko kūku no visa lielā sortimenta. Tas viss sakrājas Tavā zemapziņā un beigās Tev liekas, ka nekas, ko izlem nav pareizi. Viss, ko Tu dari ir viena liela kļūda. Sāk likties, ka esi pilnīgs pelēkās masas sastāvs un vairs jau pat nezini, kur skriet, kā glābt un sasmelt visu izlieto atpakaļ. Rokot bedri pēc bedres, vairs nezini, kur atrast to nākamo pauguru uz kura pakāpties.

Bet, ziniet ko? Tā, nebūt nav. Ja tajā mirklī, kad pieņēmi lēmumu, vienalga, cik svarīgu/nozīmīgu/seku paliekošu, tā vajadzēja. Vienkārši nerēķināšanās ar nenormālo sajūtu un domu jukumu, liek cilvēkam nobīties, baidīties no tālākā – nezināmā. Tas ir normāli un tikai cilvēcīgi, ka viss nezināmais mūs baida un uzdzen šaubas par turpmāko lietu norisi. Nekad nevajag sevi nosodīt un pašam sevi pelt. Ja rīcība/lēmums ir bijis pamatots, ja pats sev vari paskaidrot un pastāvēt par savu rīcību, nekad neļauj nevienam citam kāpt uz Tava paugura un rakt sevi zem tā.

Labāk ir pieņemt svarīgu lēmumu un mācīties sadzīvot ar iekšējo haosu, nekā dzīvot ar nespēju lemt un vadīt savu likteni un dzīves ceļu pašam. Galvenais ir saglabāt iekšējo dzinuli, atrast tās lietas, kas palīdz saglabāt sava veida kontroli pār visu pelēko un negatīvo: garšīga kafija, silta liepziedu tēja, mīļā cilvēka siltā azote vai mammas viedais padoms; plašs pastaigu loks caur priežu mežu vai vienkārši aprunāšanās ar kādu neitrālu cilvēku.

Nekad nevajag baidīties prasīt padomu, palīdzību sev tuviem vai nedaudz attālākiem cilvēkiem. Jo, ne par velti, dzīvē atstājam tos cilvēkus ar kuriem mums ir ērti, tos kuri izvilks no izraktās bedres vai sēdēs tajā kopā.

Nenolaist rokas un atcerēties spēcīgos argumentus, kas vadīja pieņemt lēmumu konkrētajā brīdī. Atgādini pats sev mērķus, ko nospraudi pirms laika. Noliec sevi PIRMAJĀ vietā un ar drošiem soļiem ej tiem pretī. Nepadodies mirkļa sajūtām par visu nepareizo savās darbībās, meklē pozitīvo katrā dienā, jo jauna diena dod jaunas iespējas. Roc, kamēr vari noturēt lāpstu, ja lāpsta paliek par smagu, atceries, ka arī ar saujām var rakt!

 

Autors: Lauma Roķe, Dieviete.lv

Pārdomas: Es tev piedevu, bet noteikti nevēlos tevi atpakaļ

Волгоград by Marat Safin on 500px.com

Mēdz būt brīži, kurus es atceros un vēlos būt ar tevi, bet sirds tomēr piekrīt saprātam. Man ir pienācis laiks pabeigt šo grāmatu, šo manas dzīves stāstu, un jāsāk rakstīt jaunu. Jo tieši es esmu savas dzīves autore.

Es tevi mīlu, bet ar to nekad nebūs gana. Es devu tev daudz iespēju, cerot un vēloties, lai tu mainies, bet tā nenotika. Tu baroji mani ar tukšiem solījumiem, es neskaitāmas reizes vīlos tevī, bet es tāpat tev piedodu. Tas ir vienīgais, ko šobrīd es varu atļauties tev dot.

Es atceros, cik naiva es biju. Atceros, kā es strīdējos ar cilvēkiem, sakot: „Es vienalga ticu viņam. Es zinu, ka viņš mainīsies. Tam vienkārši ir vajadzīgs laiks”. Es atceros dienas, kad aizstāvēju tevi, pat tad, kad tev nebija taisnība. Bet, par laimi, tagad es esmu atjēgusies.

Tu aizgāji tad, kad es sapņoju par tevi un cerēju uz mūsu gaišo nākotni.

Tu aizgāji, atstādams mani bez jūtām: es vienkārši nejutu neko.

Es iemācījos dzīvot pati un nodarboties ar to, ko mīlu, atstājot aiz muguras cilvēkus, kuri manu klātbūtni nav pelnījuši.

Reiz tu atskatīsies un pateiksi: „Tu esi labākais, kas ar mani ir bijis”, un tajā dienā es teikšu: „Es priecājos, bet es jau esmu nogājusi tūkstošiem kilometru un izvēlējusies cilvēkus, kurus mīlu vairāk par visu. Viņi nāca man līdzi, bet tu, nē”.

Kad tu atskatīsies, atceries, ka es tevi mīlēju vairāk, nekā citi. Es biju tā, kas vienmēr bija līdzās, kad citi tevi atstāja, un es tevi atbalstīju pat tad, kad citu acīs tu izskatījies pēc idiota.

Mūsu ceļš izskatījās pēc amerikāņu kalniņiem, bet es esmu vairāk kā laimīga piecelties un aiziet.

Bet zini, ko? Mīlestība dara mūs aklus, un tu man biji laba mācība, nevis kļūda. Paldies, ka kļuvi man pat lielu skolotāju. Tu man noteikti parādīji, ko esmu pelnījusi. Tā kā, paldies, tev, par to.

 

Avots: Soulpost.ru

Pārdomas: Es tev nekad nerakstu, bet tāpat par tevi vēl domāju

Es nekad tev nerakstu. Es izdzēsu tavu vārdu no sava telefona. Es izdzēsu tevi no visiem saviem sociālajiem tīkliem. Es nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad mēs runājām – taču tas nenozīmē, ka tu esi izdzēsts no manas atmiņas.

Es vēl joprojām par tevi bieži domāju. Es pārlasu mūsu veco saraksti. Es pārskatu ierakstus savā privātajā dienasgrāmatā no laikiem, kad mēs bijām kopā. Es pārskatu savā prātā mūsu mīļākos brīžus, lai nekad tos neaizmirstu.

Mēdz būt brīži, kad man ļoti gribas paskatīties, kā tev iet, aizsūtīt ātru ziņu, bet es vienmēr apturu sevi pēdējā brīdī. Man sev ir jāatgādina, ka tikai tāpēc, ka es ilgojos, nenozīmē, ka man kaut kas ir jādara. Dažiem cilvēkiem vienkārši ir lemts palikt pagātnē, un tu esi viens no tiem.

Visas sarunas, kuras ar tevi notiek manā prātā, kamēr es braucu sabiedriskajā transportā vai mazgājos dušā, ir nereālistiskas. Es nekad tā pa īstam neesmu skaļi teikusi, cik ļoti tu mani sāpināji, neesmu prasījusi paskaidrojumus. Es to nevarētu pateikt pat tad, ja izmēģinātu visus mūsu tikšanās variantus.

Es neesmu saņēmusi no tevis paskaidrojumus, bet tas ir normāli. Es māco dzīvot bez tā visa, jo mīlas stāsti nekad nebeidzas vienkārši. Tie vienmēr beidzas ar kaut kādu haosu.

Lai gan es vēlos atbildes, es nekad tev nerakstu, jo tu man sagādāji pietiekami daudz sāpju. Es nevaru iztēloties, kā mūsu sarakste beidzas ar kaut ko labu. Ja tu ignorēsi manas ziņas, es satraukšos. Ja tu man atbildēsi un pieminēsi savu jauno draudzeni, es satraukšos. Pat, ja tu atzīsi, ka tev vēl ir jūtas pret mani un tu vēlies atjaunot attiecības, lai visu labotu, es vienalga satraukšos.

Es zinu, ka tu neesi pelnījis otru iespēju, jo nevēlos mocīt sevi, atkal ielaižot tevi savā pasaulē. Es nekad nespētu ar tevi būt vienkārši draugi. Un es zinu, ka, ja mēs dotu mūsu attiecībām otru iespēju, nekad neizdotos. Tu atkal salauztu manu sirdi. Un man atkal būtu jāpārdzīvo.

Es nekad nerakstu tev, jo, lai gan es nevaru izmest tevi no sava prāta, es nevēlos, lai tu to zinātu. Es vēlos, lai tu domātu, ka es eju uz priekšu. Es vēlos, lai tu domātu, ka es par tevi pat neatceros tāpat, kā es domāju, ka tu nekad neatceries par mani.

 

Materiāli rakstam no portāla „Soulpost”

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Es palēnām mācos noticēt sev

Es palēnām mācos likt sevi kā prioritāti un ieklausīties savos instinktos, jo, galu galā, tikai es zinu, kas man ir labi un kas nav.

Pat tad, kad mana balss trīc, un iekšā sēž bailes, es vienalga teikšu taisnību. Es negrasos izdabāt šīm savām bailēm un padoties. Es nenoliegšu savas vajadzības un neignorēšu tās.

Es zinu, ka būt par pieaugušo ir grūti. Neatkarīgi no vecuma, manā dzīvē bija un būs situācijas, kad es atradīšos slazdā, nezinot, kur doties tālāk. Ir normāli justies pazudušam, neapmierinātam un vilties. Bet tikai pie nosacījumiem, ka šis stāvoklis kalpo kā motivācija, lai meklētu kaut ko labāku un piemērotāku tieši tev.

Es esmu nedaudz iesprūdusi šajā savas dzīves nodaļā un vēlos sākt jaunu, taču mana nepārliecinātība un šaubas par sevi neļauj man spert nākamo soli. Tomēr es atceros, ka ikviens veiksmes stāsts sākas no nulles. Es nevaru tā vienkārši padoties, pat, ja tas ir tas, ko pašlaik vēlos.

Taču es arī saprotu un pieņemu brīdi, kad man ir jāiemācās atlaist. Atteikties no tā, kas man nasniedz labumu. Tā es radu vietu kaut kam jaunam un labākam.

Lai arī cik ļoti man gribētos atvadīties no savas vecās dzīves, es nevaru ignorēt faktu, ka es jau sen esmu izaugusi no šī posma. Es vairs neizjūtu laimi un atrodos toksiskā vidē, kura kaitē manai psiholoģiskajai veselībai. Un es nevēlos turpināt šeit būt, tāpēc sāku domāt par nākamo soli. Mana laime ir mana prioritāte.

Beigu beigās es zinu, kas man ir jādara. Es izvēlos ticēt sev un savai intuīcijai, lai pieņemtu lēmumu, kurš man būs vislabākais. Nav viegli izkāpt no savas komforta zonas un tikt pāri pretestībai un šķēršļiem. Taču palikšana strupceļā bez izaugsmes iespējām nav risinājums.

Jebkurš lēmums, kurš ir balstīts uz bailēm, šaubām un negatīvisma, novedīs pie sāpēm un ciešanām. Uzticoties sev, es aktīvi daru kaut ko, lai mainītu pasauli ap sevi. Jā, būs laiki, kad es sev jautāšu, vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, bet es zinu, ka to nenožēlošu.

Man ir vajadzīga drosme, lai pieliktu punktu vakardienai. Man nav jāskatās atpakaļ, jo pagātne – tā vairs neesmu es. Man ir vajadzīga drosme izbeigt to, lai sāktu piepildīt savus drosmīgākos sapņus. Un es esmu praktiski gatava tikt pāri visam, kas stāv manā ceļā. Tas tāpēc, ka es zinu, ka esmu pelnījusi labāko. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks realizēt šo visu labāko.

 

Materiāli rakstam no „Power of Positivity”

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas: Es esmu spēcīga sieviete, bet tu mani padari vāju

Es esmu spēcīga sieviete. Es zinu, kā esmu vērta. Es zinu, ka esmu vērta vairāk, nekā vienas nakts sakars vai vienas nedēļas „gandrīz attiecības”. Es zinu, kas esmu, un man jābūt attiecībās, lai to pierādītu. Es zinu, kādu cilvēku esmu pelnījusi.

Taču tevī ir kaut kas, kas liek man par to aizmirst.

Kaut kas tevī liek man gribēt nebūt tik stiprai. Kaut kas tevī liek man aizmirst, kā vērta es esmu, aizmirst par savu neatkarību. Kaut kas tevī liek man gribēt aizmirst visu, pie kā esmu smagi strādājusi. Es vienkārši vēlos just, kā tas ir – būt kopā ar tevi.

Es nezinu, kas tas ir. Tas, kā tu smaidi, kā tu runā, kā saki manu vārdu vai ņem manu roku savā. Es nezinu, kāpēc tik ļoti vēlos būt vajadzīga tev. Lai tu mani gribētu. Lai atkal mani mīlētu.

Es nezinu, kā un kāpēc tu liec man to just. Es nezinu, kas tevi padara par tik īpašu, ka es pametu visu, lai pavadītu kopā ar tevi vismaz dienu. Es nezinu. Es joprojām sapņoju par mums. Par to, kā iznīcinu visas sienas, kuras uzbūvēju ap savu sirdi. Lai tikai ieraudzītu tevi…

Tam visam nav nekādas jēgas. Kāpēc mana sirds nepārstāj sisties straujāk, kad redzu tavu vārdu sava telefona ekrānā? Kāpēc man iekšā viss mutuļo, kad skatos uz mūsu vecajām bildēm?

Tikai vienu nakti, ko pavadīt ar tevi… Tā, it kā viss būtu labi; it kā mēs būtu laimīgi…

Tu liec man gribēt būt vājai. Tu liec man gribēt aizmirst par sevi. Aizmirst par to, kā vērta esmu, un iegrimt tavā pasaulē. Tavā pasaulē, kura kādreiz bija arī mana.

Tu man liec aizmirst par visu. Par visu, kas agrāk notika. Par to, kā tu mani salauzi. Tu liec man aizmirst par to, kas esmu un par ko esmu kļuvusi, lai vismaz minūti vēl varētu būt kopā ar tevi. Tu liec man atkal aizmirsties un noticēt taviem saldajiem meliem.

Es zinu, ka tu atkal salauzīsi manu sirdi. Es zinu, ar ko tas viss beigsies. Es visu to zinu. Un tāpat es vēlos būt ar tevi. Vismaz vienu dienu…

Varbūt tu vienmēr man būsi tas cilvēks. Tas, kurš var likt smieties un raudāt vienlaicīgi. Tas, kurš spēj gan salauzt, gan izdziedēt manu sirdi. Tas, kurš spēj mani salauzt un atbalstīt.

Un tomēr, es piekristu… Tevis dēļ es vēlreiz kļūtu vāja. Lai arī cik slikti tas beigtos.

Es esmu spēcīga sieviete, bet tu mani padari vāju. Tu liec man gribēt būt vājai…

 

Autors: Dieviete.lv/ Soulpost.ru

Pārdomas: Attiecību dēļ nav jāpamet viss, ko tu mīli

Kad tu kādu mīli, tev nākas rast kompromisus. Tev nākas pārskatīt savas prioritātes. Tev nāks pārdomāt to, kā tu redzi savu nākotni.

Taču mīlēt kādu – nenozīmē pamest visu, kas tev bija līdz attiecībām.

Tev nav jāupurē savi sapņi, lai saglabātu attiecības. Pareizais cilvēks atbalstīs tavus mērķus. Viņam ir jābūt tavam lielākajam fanam. Viņam ir jāstāv tev līdzās, jābūt gatavam ķert, kad tu krīti, un atkal jāpalīdz tev nostāties uz savām kājām. Viņam tevi ir jāiedvesmo turpināt censties, kad tu šaubies. Ar viņu tev ir jājūt, ka tu esi spējīga uz visu.

Mīlēt kādu – tas nenozīmē, ka tev ir jāpārstāj mīlēt tās savas dzīves puses, kurās neietilpst tas cilvēks. Tev ir tiesības uz hobijiem. Tev ir tiesības aizrauties ar kaut ko. Tev ir tiesības uz draugiem.

Tavs cilvēks neliks tev attālināties no saviem tuviniekiem. Vēl ir jābūt vakariem, kad tu dodies izklaidēties bez viņa. Tev vēl joprojām ir jādzīvo sava dzīve.

Mīlēt kādu – tas nenozīmē, ka viņš kļūst par Visuma centru.

Tev ir jāveltī viņam laiks un uzmanība. Tev ir jāliek viņš savu prioritāšu saraksta augšgalā. Taču tev nav jāizdzēš sava iepriekšējā dzīve un personība, lai viņam izdabātu.

Lai gan tev ir jāgaida tikšanās ar viņu, tas nenozīmē, ka tev ar viņu ir jāpavada katra sava brīvā laika sekunde. Tev nav viņš jāaicina visur, kur dodies. Tev ir tiesības būt arī bez viņa.

Tev nav jāzaudē sevi. Mīlēt kādu – tas nenozīmē atteikties no sevis. Tas nenozīmē pārstāt darīt visu citu, lai koncentrētos uz viņu.

Pareizais cilvēks pats gribēs, lai tev ir sava dzīve. Viņš gribēs, lai tu esi laimīga, pat tad, kad viņš nav līdzās. Viņu piesaistīs tava neatkarība.

Tev nav jāpamet viss, ko tu mīli, attiecību dēļ. Tavā dzīvē pietiek vietas gan mīļotajam cilvēkam, gan draugiem, gan karjerai un atpūtai. Tev nav jāizvēlas…

 

Materiāli rakstam no portāla „Bolde”.

Autors: Dieviete.lv

Pārdomas, noskatoties filmu, "Ēd. Lūdzies. Mīli."

Noskatoties filmu „Ēd. Lūdzies. Mīli.” mani pāršalca negaidīts , bet ļoti noderīgs domu vilnis. Par dzīvi, tās baudu, ēdienu, sevi, citiem un vispār par attiecībām ar otru cilvēku. Es beidzot sapratu, ka nav galvenais, cik skaista tev ir frizūra, cik dārgas drēbes tev ir un cik tu sver. Īpaši mēs, sievietes, ģērbjamies kādam citam, un vispār izskatāmies un jūtamies tā , lai iepatiktos kādam citam,nevis sev. Nopērkam skaistas lietas, lai kādam puisim tas liktos skaisti, uzkrāsojamies tā, lai arī liktos kādam simpātiskāka. Bet kā tajā mirklī ir ar mani? Vai es sev tajā mirklī patīku vairāk? Mēs dzīvojam sev. Es nevaru būt laimīga, ja iekšēji es neesmu apmierināta ar sevi, savu dzīvi un visu, kas man ir. Un to laimi nevar iedot otrs cilvēks, tāpēc nav svarīgi, vai tu esi kopā ar kādu vai viena. Kā filmas citātā : „Man nav jāmīl tevi, lai saprastu, ka es mīlu sevi.”Parasti ar mīlestību standartā ir pieņemts saprast divu cilvēku attiecības, bet kur gan paliek mīlestība pret sevi? Manuprāt, šī mīlestība dzīvē ir vissvarīgākā – iemīlēt sevi. Tad arī būs līdzsvars dzīvē. Un tas nenozīmē, ja tev nav puisis, tu esi norakstāma, nevienam nepatīc un nepatiksi, tas vienkārši nozīmē, ka dzīvē tev ir dots periods sev, lai sakārtotu domas un atgūtu dzīves līdzsvaru. Tās meitenes, kurām pastāvīgi ir attiecības ar kādu, nav izbaudījušas to svētlaimi, ka vari būt ar sev vistuvāko un patiesībā visvajadzīgāko un mīļāko cilvēki, proti, pati ar sevi. Par šādu periodu jābūt pateicīgām, nevis jānoraksta sevi uz vecmeitas lomu visam mūžam. Un vispār es ļoti ilgi domāju, kāpēc filmai ir nosaukumā izmantots ēdiena motīvs. Kāpēc nevarēja izvēlēties dzeršanu, piemēram? Jo cik nav dzirdēts, ka mīlestības dēļ daudzi līdz nemaņai piedzeras. Un tad es sāku domāt dziļāk. Šī filma tomēr ir par dzīves baudām, sevis meklēšanu un mīlestību kā tādu. Ēst ir patiesībā viena no vislabākajām baudām. Un ļauties šai baudai nav viegli, it īpaši sievietēm, jo mēs atkal (protams, kāda cita dēļ) skaitam kalorijas un pārdzīvojam par katru apēsto kumosiņu. „Vai kāds puisis ir no tevis aizgājis, kad izģērbies? Aizgriezies? Nē! Jo viņš ieguvis to, ko vēlējies!” tajā mirklī, kas iemīlam sevi, kāds cits iemīl arī mūs, jo mūsu uzskati, domas un vispār mīlestība,ko sniedzam apkārtējiem un sev ir daudz specīgāka. Un baudīt dzīvi, mīlēt sevi un ēst – tas viss sniedz mums dzīves līdzsvaru. Aizliedzot sev apēst kaut ko, tajā mirklī mēs nebūt nedomājam par sevi, bet par to, kā mums vajadzētu uztver sevi. Mēs meitenes pārāk daudz aizliedzam sev, kas ne uz mirkli mūs nenoved pie dzīves un labsajūtas līdzsvara. Tādēļ mums jāatrod un jāiemīl sevi, lai varam ne tikai no otra cilvēka sagaidīt to, ka viņš mums atnesīs laimi, bet rēķināties arī ar to, ka spējam laimi dot arī citam, bet vissvarīgāk spējam būt apmierinātas un laimīgas pašas par sevi! 🙂

Pārdomas raisošs video par to, kas patiesi spēj cilvēkus satuvināt. Skaisti!

Vai tu kādreiz esi juties tā, kā sieviete video? Lūk, viena ideja tam, ko var darīt lietas labā!

Pārdomas pirms aizbraukšanas…

Palicis vēl nostrādāt vienu nedēļu un jau nākamās nedēļas beigās pakošu čemodānu (nevaru iedomāties kā turpmākajai dzīvei nepieciešamās lietas salikt vienā čemodānā)samīļošu draudzenes, sabučošu draugu un sēdīšos lidmašīnā, lai pamestu Latviju. Esmu ļoti priecīga par jauno darbu un ar nepacietību gaidu, kad varēšu sākt, bet šobrīd aizvien vairāk un vairāk aizdomājos cik tomēr daudz ko jauku un labu nāksies atstāt šeit. (s) Skaidri zinu tikai to, ka man nepietrūks šīs valsts ar savu nestabilo ekonomiku, ziemu, kas velkās pusgadu, un po****o attieksmi pret cilvēkiem. Bet mani mīļie paliks šeit, tāpat arī manas jaukās draudzenītes. Protams, būs jau iespēja atbraukt un viņus apciemot, bet tomēr tik biežas tikšanās, kā līdz šim, vairs nebūs iespējamas. Bet vismaz man ir Cosmo formus un tā jaukās dalībnieces, kam vienmēr savas bēdas var izkratīt! 🙂 Lai jums visām jauka atlikusī dieniņa! (l)

pārdomas pēc dažu cosmo diskusiju izlasīšanas!!!

Šorīt, sēžot darbā, izdomāju ielūkoties cosmo diskusijās. Varētu teikt, tas notiek katru dienu, laikam pie cosmo.lv esmu pārāk pieradusi :-/ Tā, palasot pāris diskusijas, ievēroju vienu būtisku tendenci. Ja kāda meitene prasa palīdzību, izstāsta savu mīlas stāsta neveiksmes(džeks pamet, krāpj, izmanto, izturas drausmīgi utt.), tad gaužām pārsteidzošas ir visu pārējo cosmo meiteņu atbildes. Pārsvarā lielākā daļa sāk brukt virsū diskusijas autorei"es tavā vietā tādu idiotu neciestu", "Nu vai tad tev nav pašcieņas", "Nekad nesapratīšu, cik stulbai jābūt sievietei, lai paciestu ko tādu" utt. Rodas iespaids, ka visas ir tik drosmīgas, par sevi pārliecinātas sievietes, viņas var visu utt. Bet, diemžēl, patiesībā paskatoties apkārt ir tik daudz meiteņu, kuras mīl savus džekus, un nevar tik vienkārši pielikt punktu attiecībām, vai daudzas lietas vnk pacieš. Tās ir tikai manas domas, vnk iedomājos par to, ka internetā mēs visas esam drosmīgas un pašpārliecinātas, bet dzīvē – realitātēiespējams, ka lielākās nosodītājas pašas kaut reizi dzīvē ir skrējušas pakaļ vīrietim, pacietušas apvainojumus utt. Bet tas ir tikai mans viedoklis, necenšos nevienu aizvainot ar šo!!! 🙂

Pārdomas par vīriešiem… vai par vienu no viņiem… :)

Vairāk kā gadu dzīvojot kopā ar vīrieti,viņu jau var izjust un saprast. Agrāk likās,ka attiecības ir ļoti vienkārša padarīšana,kurā viss notiek kā tam jānotiek,bet tagad pašai visu izbaudot uz savas ādas,esmu ļoti daudz ko atklājusi par viņiem un esmu sapratusi lietas,kas agrāk likās dīvainas vai nesaprotamas. Kaut vai tas,ka vīrieši lūk nesaprot mūs,kad runājam caur puķītēm. Kāds bija mans šoks,kad sapratu,ka mans vīrietis tiešām to nemāk – tad ilgi domāju,kā lai pasaku ko vēlos,bet vienīgais,ko sapratu – viss ir jāsaka tieši tā,kā tas ir domāts. Iepriekšējās attiecībās sapratu to,ka ir vīrieši,kuri nemāk pasniegt savas vēlmes tā pa skaisto,ka tu esi gatava darīt visu,lai tās izpildītu. Vēlmes tiek pasniegtas kā kaut kas netīrs un uzspiests. Nu,kā es varu gribēt piepildīt viņa vēlēšanos,ja ar vārdiem un darbiem var redzēt,ka nu tikai to vien no manis gaida. Varbūt man ir jādod šī izvēle – vai vēlos tev to dāvāt,vai ne? Tagad man ar šīm lietām viss ir kārtībā,bet redzu,ka vēl joprojām ir šādi cilvēki,un tikai pamēģini nedarīt,kā viņi vēlas, būs viena sabojāta diena ar burkšķi blakus vai arī trakākais kas varētu būt – viņš piespiedīs tevi to darīt varbūt pat ar varu. 🙁 Tagad,kad esmu iepazinusi savu puisi puslīdz labi, apzinoties,ka vēl joprojām ir lietas,kuras nezinu vai kuras man labāk nevajadzētu zināt,ir tik viegli ar viņu sadzīvot – es redzu brīžus,kad varu izteikties un kad man labāk paklusēt. Tagad jūtos tik nepiespiesta un brīva viņa klātbūtnē un pats galvenais iekārota,vienalga vai esmu uzkrāsojusies vai tikko pamodusies,pūcīga vai tieši otrādi enerģijas pārpilna,ka varu skraidīt pa māju,kā apsēsta ar lietām,ko vēlos uzreiz izdarīt. Bet galvenais – viņa acīs var redzēt šo apbrīnu mani vērojot pat pēc gada ilgām attiecībām. Varu atzīties – mēs jau kopš attiecību sākuma vēl nevienu reizi neesam kasījušies un viss ir tieši tāpat kā pirms gada(arī seksa biežums un vēlme ar to nodarboties tikpat bieži nav zudusi). Pati nesaprotu,kā tas ir iespējams – bet tā nu tas ir. Man nav par ko pārmest vai par ko taisīt traci,kāpēc man jāizjauc mūsu saskaņa tikai tāpēc,ka šodien istabā uz zemes mētājas viņa netīrās zeķes,ja zinu,ka rīt tur tās vairs nebūs. Esmu iemācījusies uzreiz un mierīgi pateikt un izstāstīt,kas man patīk un kas ne,lai nepateikto lietu nekļūtu daudz un tad vienā reizē baigais sprādziens – un viss šķiramies. Kam tas vajadzīgs – tas tikai bojā uzticēšanos. Otrkārt, visām sievietēm ieteiktu NEKAD neinterēsēties par vīrieša iepriekšējām attiecībām,tā jūs nodarīsiet pāri tikai sev. It sevišķi,ja jūs ar šo sievieti pēc tam vēl varat satikties kādā pasākumā. Es to jau paspēju izdarīt un vajadzēja ļoti ilgu laiku,lai to tik vienkārši izmestu no galvas,bet varbūt tas vēl joprojām kaut kādā mana prāta nostūrī sēž un noraugās uz mani. Man ir ļoti dzīva iztēle un fantāzijas lidojums,tieši tāpēc acu priekšā varēju uzreiz redzēt gan šo sievieti,gan savu puisi darām visādas lietas. Tāpēc tagad redzot šo meiteni man rodas aizdomas,ka viņai varētu būt labāki trumpji,ko izmantot pret mani. Bet vajadzēja paiet tikai laikam,lai viss nostātos savās vietās un mans draugs manī saskatītu savu ideālo meiteni,kuru viņš nemainītu ne pret vienu citu. Un es katru dienu cenšos iemācīties ko jaunu ar ko iepriecināt savu mīļoto vīrieti,lai šī viņa apbrīna pret mani nedzistu. Man nav grūti viņu iepriecināt,bet tas ir jādara it kā nejauši un viņam nezinot. Kad tas tiek parādīts,viņa apbrīna ir tikai vēl lielāka,jo "viņš neesot nojautis,ka es ko tādu māku". Ir pietiekami jāizpēta otrs cilvēks,lai zinātu,kā viņu var iekārdināt,kā iepriecināt un kā viņu padarīt laimīgu. Un es beidzot pēc vairāku gadu gaidīšanas un visādu "grābekļu" izbaudīšanas, esmu LAIMĪGA un zinu,ka arī mans vīrietis ir laimīgs!!! 🙂 Novēlu visām sievietēm atrast to īsto,kas jums iemācīs uz sevi paskatīties ar viņu acīm – jūs esat seksīgas,iekārojamas un vienkārši brīnišķīgas un apbrīnojamas būtnes! Man to iemācīja un tagad daru lietas,kuras domāju,ka "es nekad mūzā neko tādu nedarīšu". Es jūtos skaista un tagad zinu,ka tāda tiešām esmu. Un jūtos ideāli gan attiecībās,gan darbā,gan dzīvē. Novēu to jums visām!!! No visas sirds!!! P.S. Piedodiet par ātru pārlēkšanu no vienas tēmas uz otru. Mans domu lidojums vienmēr ir bijis haotisks,bet domāju,ka galvenais tajā tika pateikts. 🙂 P.S.S.Reiz Zviedrijā redzēju kādu pāri gados,viņi pastaigājās pa vecpilsētas ielām apķēruši viens otru viduklī. Tajā brīdī sapratu,ka darīšu visu nepieciešamo,lai arī manas vecumdienas būtu blakus savai jauno dienu mīlestībai ar tām pašām emocijām,kādas bija jaunībā. Tas bija tik skaists mirklis un viņi tiešām bija laimīgi un vēl joprojām viens otru ļoti mīlēja un cienīja!

Pārdomas par tonālo!

Es tā domāju, un domāju! Tagad bieži reklamē tonālos, kuri it kā nomaskē, izskatās dabīgi, ir pat caurspīdīgi, izlīdzina ādu! Nu jā, tas viss ir jauki, BET kāpēc tad man vispār klāt to tonālo, ja viņu vispār nevar redzēt? Ja man būtu superīga āda, es tonālo tik uz svētkiem uzliktu, bet man uz sejas ir gan pumpas (jā ,arī tās nomaskēju ar korektoru), gan vasaras raibumi. Es vēlos vieglu tonālo, bet arī, kas nomaskētu manas nepilnības. Tagad paskatoties reklāmas rullīti jaunajam tonālajam krēmam, kā viņš tiek uzklāts uz modeles skaistās sejas ādas. Nekāda dižā atšķirība, jo viņa arī bez tonālā izskatījās apburoši! Un ko tad viņš dotu manai sejas ādai? Neko īpašu, tikai patīkamu sejas toni. Dalāties arī ar savām pārdomām, ieteikumiem! 🙂

Pārdomas par politiku

Šad un tad sabiedrībā – un arī šajā forumā – raisās tēma par latviešu aizbraukšanu dzīvot un strādāt ārzemēs. Atceros, ka pirms pieciem sešiem gadiem es skaidri zināju savu nostāju: es prom nebraukšu, jo esmu savas valsts patriote. Mans vectēvs ar ieročiem rokās un riskējot ar savu dzīvību cīnījās par brīvu Latviju, un es lai tagad to pamestu – nē. Taču pēdējā laika notikumi Latvijas iekšpolitikā vēlreiz un vēlreiz liek man aizdomāties, ka savu nostāju esmu mainījusi.

Es arvien labāk saprotu tos, kas pamet Latviju, es arvien biežāk domāju par to, ko un kā es pati varētu darīt ārzemēs. Par impulsu braukt prom man nostrādā katrs notikums, kurā saskatu no valdošās varas puses negodīgumu vai necieņas izrādīšanu latviešiem. Pēdējā laikā tas bijis visai bieži. Tas ir gan tad, kad premjers paziņo, ka tauta ir "kvaukšķi", gan tad, kad valdošā koalīcija, neskatoties uz milzumu pretargumentu par prezidentu ievēlē cilvēku, kura godīgums tiek apšaubīts. Gan arī tad, kad nobalso par tiesībām pašiem sev noteikt ienākumus – no nodokļu maksātāju kabatas.

Man jau tā bieži vien ir kauns par to, ko un kā izsakās "tautas priekšstāvji" un kā uzvedas: viens no tribīnes nespēj salikt kopā divus palīgteikumus un sajauc vārdus "zāle" un "glāze", otrs, izkāries pa logu, parāda trešo pirkstu. Vai tas ir normāli??? Tagad arī Valsts prezidentu "aplokšņu" dēļ, iespējams, ārpus Latvijas godīgi politiķi necienīs.

Pēc tā visa man ir iekšēja sajūta, ka cilvēku Latvijā neciena. Ciena naudas devējus, zemju lielīpašniekus un miljonārus, bet ne cilvēku. Var jau, protams, uzvilkt bruņuvesti, un izlikties, ka mani tas neskar. Domāju, ka daudzi tā dzīvo. Bet mani tas aizskar. Tāpēc tādas pārdomas.

Pārdomas par laiku

Cilvēka dzīvē ir daudzas vērtības, bet vissvarīgākā no tām ir laiks, kurš nemitīgi un nepielūdzami rit uz priekšu, reizēm tā iepriecinot, kad kaut ko ļoti gaida, bet vienlaikus arī apklājot ar patinas kārtu, putekļiem un sirmumu, tomēr tā nesot sev līdz pieredzi un atziņas. Nav svarīgi, cik daudz mums pieder, cik laba veselība un cik lieliski viss ir, jo tā visa realizācijai nepieciešams laiks, bez tā viss apstājas. Pārdomas par laika nozīmi izraisa viena no pēdējām filmām kinoteātrī ,,In Time”, kura parāda versiju, ka katram var būt dzīvē sniegts tikai noteikts laiks un visiem vienādi ilgs, bet pārējais ir jānopelna. Tomēr ar laiku ir jāmaksā par katru dzīvei nepieciešamo lietu un pakalpojumu, tāpēc tas strauji samazinās. Protams, arī filmā kā dzīvē, dažiem laiku par darbu sniedz vairāk, dažiem mazāk, jo tikai ideālā pasaulē pastāv vienlīdzība visā. Tātad laiks parādīts kā nauda. Būtībā mēdz teikt – laiks ir nauda, domājot, ka katru mirkli var izmantot, lai nopelnītu naudu, tāpēc tos labāk netērēt vienkārši tāpat. Bet, par laimi, realitātē cilvēkam dots noteikts dzīves laiks vienkārši tāpat kā dāvana, kuru viņš var izmantot, kā pats vēlas, lai tikai pelnītu naudu, aizmirstot pat apstāties kādu brīdi un atvilkt elpu, vai censties izbaudīt savas dzīves laikā daudz ko – gan nopelnīt naudu, gan vienkārši ļauties mirkļiem un izbaudīt tos, piemēram, mierīgi veroties saulrietā, ienirstot vasarā ziedu smaržas mākonī, bet ziemā piparkūku, mandarīnu un rīta dzestruma smaržā. Nauda ir visnozīmīgākā no lietām, lai šajā pasaulē būtu iespējama dzīve, jo par to var nopirkt visas citas lietas, bet ne veselību, laimi un mīlestību, tāpēc, pelnot naudu, labi, ja izdodas atrast laiku, lai izbaudītu arī vienkāršos, bet jaukos mirkļus, kurus sniedz dzīve ar vai bez naudas palīdzības, jo tieši tie paliek visvairāk atmiņā un piešķir dzīvei vērtību. Vienmēr visu interesantāku un labāku padara dažādība, neieslīgstot tikai rutīnā. Tieši cilvēks pats nosaka sava laika vērtību, padarot to par naudu filmas ,,In Time” versijā, visu savu laiku veltot tās pelnīšanai, vai izmantot to kā dzīvi, kuru izdzīvot pēc iespējas krāsaināk un dažādāk. Jo nauda iet un atkal atnāk, bet laiks nekad, tas nemitīgi rit uz priekšu un reiz beidzas, lai neatgrieztos, tāpēc laiku jācenšas izmantot pēc iespējas lietderīgāk – gan racionāli, gan vienkārši, vērojot un baudot mirkļus, pārdomājot paveikto, apkopojot savas atziņas par dzīvi, lai varbūt tādējādi saprastu vēl kaut ko. Arī senajiem romiešiem bija teiciens, kurš sevī ietver mūžīgu patiesību – fugit irreparabile tempus – aizsteidzas neatgriežamais laiks, vēstot, ka laiku nekas nepiespiedīs atgriezties, jo vienā upē nevar iekāpt divreiz, lai viss būtu tieši tāpat kā pirmajā reizē. Tāpēc katra izvēle, ko cilvēks izdara, ir pārdomāšanas vērta, jo katra izvēle nosaka nākotni laika dimensijā, kurš katram nav bezgalīgi ilga dāvana. Katrs gads, protams, nes sev līdzi daudz ko jaunu – jaunas iespējas, mirkļus un piedzīvojumus, ļauj izdarīt atkal jaunas izvēles, pamudina uzsākt kaut ko jaunu, jo it kā daļēji jauns gads ir jauns sākums, tomēr laiks turpina ritēt uz priekšu un piekļauties jau pagājušajam laikam, kurš ietekmē visu, nepadarot pagātni par nebijušu, kas bieži vien ir tieši labi, jo pagātne ir mūsu gudrība un pieredze. Tomēr jauns gads pavisam noteikti ir jauna laika piepildīts, kuru var veidot, kā pašam tīk, mūsu nākotne – no lietus lāsēm veidots jaunu mirkļu okeāns. 🙂

Pārdomas par "draudzenēm" iekš Cosmo.lv

Kādu laiciņu ieturēju pauzi, "netusēju" šajā saitā. Būtībā, netusēju nekur, vnk strādāju… Atbraucu ciemos uz LV. Protams, ienācu arī cosmo.lv. Sēžu lasu diskusijas… vienas un tas pašas tēmas… īpatnēji liekas pat tas, ka vairāk vai mazāk šeit ir vienas un tās pašas personas… Nu, ok, sīkums meklēt, iespējams, ka viedokļi nu ir manījušies, labi- atkārtojam tēmu… Lasu tālāk… meitenei X ir nenormālākā problēma. Ko dara citas? Ņirgājas, ka X ir tāda muļķe, ka šādā situācija ir iekļuvusi! Hmm, ja jau šeit var atrast draudzenes, tad… ko tad jūs negatīvs, uzpūtīgās un neapmierinātās spindzeles te darāt? Vai tad draugi nav tie kas palīdz, nu vismaz cenšas palīdzēt un sniedz atbalstu? Nevis izpsihojās, jo kkas neiet mājas vai skolas dzīve, vai nedod Dievs kads "darbā" uzbraucis! Arī var paciest tās riebīgās piezīmes… visas taču sievietes (vairāk vai mazāk) Bet vislabākais, kas mani, personīgi, fascinē visvairāk, ir tās, kuras labo vārdu kļūdas, vai aizrāda, ka ir nepareiza teikuma uzbūve… Njā, diemžēl, ne jau visas šinī saitā exsistējosās meitenes mācās pamatskola. Ne jau visām, katru dienu ir latviešu valodas nodarbības… Kronis visam ir, ja kada, nabadzīte, ir saraxtījusi ļoti daudz, ļoti sīki izskaidrojusi situāciju, piemēram par puisi, kurš sarakstās ar kādu citu "zaķi", tad visbiežāk novērojami komentāri ir šādi: oi, cik gari sarakstījusi 😀 bet pamet viņu… Hmm, ko secinām? Cik dziļi iedziļināmies situācijā? Ja pat nepacenšas draudzene izlasīt problēmas raxturojumu. Ja negribi lasīt, tad netērē savu laiku, un neraxti tukšus textus! Un vispār, kāds ir videjais vecums, kuras šeit "tusē"? 16-18? Kadus divus menešus es arī te biju, dien diena sēdēju, spriedu un kko raxtīju. Tagad tas tiešām liekas nožēlojami, jo visu laiku "sarunajos" ar bērnudārzu, kuram pat nav ne mazākas sajegas par dzīvi! Protams, ka tadas nav visas… esmu te atradusi ari draudzenes! Palldies,Jums jaukās! Ka var no šejienes izdzēsties?

pārdomas ;D

Es tā sēdēju un domāju par sevi, savu pagātni, nākotni. Un sapratu, ka esmu kkāda tā kā nežēlīga vai prasīga. Tātad, par puišu uzmanību neesmu sūdzējusies, bet esmu bijusi tāda izvēlīga, ja tā var teikt. 😀 Piemēram, aicina satikties tāds "populārais," sabiedrībā zināms, ievērojams un visādi citādi pievilcīgs puisis, es piekrītu satikties, viss kārtībā. Uzmanību pievērš tāds klusais, mierīgais – man rodas tāda kā žēlastība. Bet, ja ir kāds puisis no tādām kompānijām, ar tādiem draugiem, kas man tā ne visai – es "atšuju", pie tam tā nežēlīgi. Bet, ja nu viņam nav nekādi "slikti" nodomi pret mani? Man uzreiz rodas doma, ka viņš mani grib kkā tā kā "izmantot". Es pat neiedomājos, ka kko tādu varētu darīt tas populārais puisis, jo viņš taču var atļauties 😀 Nu tāda situācija man bija pirms kādiem 2 gadiem. Tgd man jau ir samērā nopietnas attiecības, bet aizdomājos.. Starp citu, vispār esmu diezgan nopietna un arī ar puišiem tā neaizrāvos, vismaz tā nopietni, ja saprotat, ko es ar to domāju. Man tika pievērsta diezgan liela uzmanība, tomēr kā jau teicu, bija kkāda sav "vērtēšanas sistēma." Stulbi, vai ne? :-/