Ja tu no manis nesaņem nevienu ziņu, tad, lūk, ko nozīmē mana klusēšana:
Tas nozīmē, ka es mīlu tevi. Tāpēc arī nevaru. Nevaru tev pateikt. Nevaru tevi apgrūtināt ar savām jūtām. Tāpēc, ka tu nevari man atbildēt ar to pašu. Vai varbūt tava mīlestība jau ir beigusies. Izplēnēja gaisā. Laika gaitā vienkārši izgarojusi…
Agrāk, taču, tu atbildēji uz manām atklātajām mīlestības izpausmēm. Tu plaši vai kautrīgi smaidīji un teici, ka arī mani spēcīgi mīli. Tu saspiedi manu roku, piespiedi mani cieši sev klāt, lai parādītu to, ka cieni manus vārdus. Tagad viss, ko tu pret mani jūti, ir vainas izjūta un atbildība.
Tu vairs mani nemīli, un negribi būt ar mani kopā.
Tavs skatiens slīd jebkur, tikai ne uz manu pusi. Bet, kad mūsu skatieni satiekas, es cenšos piespiest sevi nenovērsties. Kad tu runā, tavi vārdi ir rūpīgi izmeklēti un ļoti diplomātiski. Tādi, it kā tu vadītu biznesa pārrunas. It kā tu izmisīgi mēģinātu visu izdarīt pareizi. Atvieglot manas ciešanas…
Un, tā kā es tevi mīlu vēl vairāk, es neteikšu tev, cik ļoti daudz tu man nozīmē.
Ja tu no manis neko nedzirdi, tas nozīmē, ka es pārāk baidos tev pateikt, ko es patiesībā jūtu. Varbūt ir jau par vēlu, bet es jau no paša sākuma zināju, ka tu esi viss, kas man nepieciešams.
Tevī ir visas tās īpašības, ko es dievinu. Tu esi viss, par ko esmu sapņojusi. Un, tāpēc es jūku prātā.
Kaut kādu iemeslu dēļ man šķiet, ka tu esi neaizsniedzams. Man šķiet nereāli tas, ka tu man kādreiz atbildēsi ar to pašu. Man šķiet, ka šī ir vienpusēja mīlestība.
Tāpēc, tā vietā, lai tev šo visu teiktu, es nolēmu ļaut vārdiem nomirt.
Ja tu no manis neko nedzirdi, tas nozīmē, ka es tevi gribu tik ļoti spēcīgi, ka labprātāk par to klusēju. Tavi vārdi ir kā naža griezieni. Tava nepārliecinātība manī aizdedzina sāpju liesmas, kuras var iznīcināt visu, kas man dārgs. Tavs smaids mani vajā…
Tāpēc es izlēmu, ka man pietiks. Pietiks pārdzīvot par tevi. Pietiks tevi idealizēt.
Pietiks lauzt sev sirdi, gribot to, kas negrib mani.
Pastiep rokas pretī zvaigznēm. Meklēt mieru, klusumu nakts burvībā. Ķert saules staru pieskārienu agrā pavasarī. Vērt acis ciet un izbaudīt, spalgā sala dūrienu vaigā, aukstā ziemas dienā. Tas viss ir kā mierinājums, kā neliela pauzes poga smagajai ikdienai. Tie mazie dzīves sīkumi neļauj Tev aizmigt nebūtībā un turpina likt ieklausīties. Ieklausīties dzīves nozīmē, saskatīt to lietās, kas nepazudīs. Saule mūs sildīs mūžīgi un zvaigznes spīdēs tik ilgi, cik varēsi saskatīt. Katra paša ziņā paliek izvēle – just vai palaist garām.
Kad ikdiena lauž plecus. Kad tas viss jau sāk likties par smagu. Kad dzīve liekās, kā viens liels nebeidzams nelaimes aplis. Kad pelēkais un melnais ir vairāk nekā baltais un gaišais. Pacel acis pret debesīm un skaļi izkliedz jautājumu – KĀPĒC? Vai saņem atbildi? Nē. Nezinu, liktenis vai sen jau zvaigznēs ierakstīts. Ticu, ka katram savs ceļš noejams līdz miera alejai. Vai ir kas augstāks pār to? Šaubos. Līdzi laikam katrs pats sev ceļu veido, ko atzaro vairākas takas, strautiņi un kalnāji. Citam visu izmaina viens līkums pa nepareizo taku. Citam varbūt tā ir neliela tērcīte, kas aizplūst uz pretējo pusi un nekā netiek līdz jūrai. Lai vai kā, jebkurš paugurs var pārtapt par lielu kalnu, ko paliek arvien grūtāk pārkāpt un neiespējami apiet.
Katram pašam savs ceļš jāveido un savas takas jāizstaigā. Citam garākas, citam īsākas, bet katram savas
Pats savu laimi cel. Pats savu ceļu veido. No grants, no akmeņiem vai nebeidzamiem veiksmes līkumiem. Uz cita nelaimi savu laimi neuzcelsi. Nezodz līdzenu virsmu, lai gabalu pa gabalam to liktu savam ceļam pa virsu. Par savu gājumu esi atbildīgs tikai Tu pats. Tad nu, ja esi izracis grāvi apkārt savam vienīgajam kalna, Tev pašam būt tam, kurš izdomās kā grāvi piepildīt, lai tas pārtop par baltām kāpnēm, kas ved tikai uz augšu vien. Nepadodies. Paņem asaras un ieliec kabatā, lai neviens tās neredz un aizmet prom sen krātās iedomas par neiespējamo. Tu vari tik daudz, cik spēj pacelt. Ja asaras un ciešanas pārveido par cerību un veiksmes staru, tad spēj vēl vairāk. Tikai notici.
Lai gan citreiz liekās, ka tiešām aiz muguras kāds gaida, kad paliksi vājš vai izdvesīsi pēdējos iespēju vaidus. Tad nozags pēdējo vēlmi censties un no rīta celties. Viss paliek melns un liekas neaiztverams. Saņem drosmi rokās un pagriez seju tam nelabajam, kurš elpo pakausī. Izņem no kabatas sakratās asaras un palīdzi ļaunajam izveidot strautiņu, pa kuru tas var aizplūst prom. Tālu prom.
Katram pašam savs ceļš jāveido un savas takas jāizstaigā. Citam garākas, citam īsākas, bet katram savas. Nav viegli, zinu. Nepavisam ne. Ir jāpakāpjas uz neliela savas zemes paugura, lai kaut nedaudz saskatītu tālāko. To, kas vada uz priekšu un neļauj nolaist rokas un pamest cerības. Mērķis.
Zvaigznei krītot, vēl joprojām vēlos vēlēšanos. Redz, ticība nav zudusi. Lai gan nedaudz viens plecs ir zemāks par otru. No visām dzīves grūtībām, smagums ir. Bet nezaudējam cerību, ticību un vēlmi. Darām to kopā. Ja nevaram iet ceļu visi vienotā kopumā, tad ticību varam noturēt kopā. Krītot zvaigznei, atceries, ka neesi viens, kurš tic. Neesi viens, kurš ciešs un laiž roku lejā. Bet šoreiz pastiep to pretī zvaigznēm un tici.
Pēdējā laikā biežāk esmu saskārusies ar tēmām par jaunām attiecībām, simpātijām, iekāri un pat mīlestību. Vielas pārdomām daudz, bet visvairāk man sirdī aizķērās saruna ar draudzeni par to, kas notiek, ja tu mīli vairāk, nekā mīl tevi.
Ja tu mīli kādu vairāk, nekā mīl tevi, tad arī sāp vairāk. Viņš dara tevi laimīgu, un viss, ko tu vēlies, ir būt ar viņu. Visur un vienmēr, jo viņš taču dara tevi laimīgu. Tu smaidi, kad viņš ir blakus, bet jūties tukša, kad viņa nav vai kad kaut kas apdraud tavu laimi.
Un realitāte ir tāda, ka tu nevari apstāties un nemīlēt viņu. Arī tad, kad pēc kārtējā strīda tu naktīs neguli, jo jādomā par viņu… Arī tad, kad pamosties noraudātu seju… Jā, mīlestība var būt skaista un nevainīga. Bet tā var būt arī ļoti sāpīga.
Kā saprast, ka tu mīli vairāk, nekā mīl tevi? To var saprast tikai tad, kad tu kļūsti par viņa Nr.2, bet viņš tev vēl joprojām ir Nr.1.
Tu sapratīsi tad, kad viņš būs vienkārši priecīgs tevi redzēt, bet tu lēkāsi no priekiem un nespēsi sagaidīt nākamo tikšanos. Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt, jo pazīmes ir mums visapkārt, ikdienas sīkumos. Tie būs gandrīz nemanāmi, un tu centīsies tos neievērot. Bet pienāks diena, kad tu vairs nevarēsi to visu ignorēt. Un tad arī sāpēs…
Kāpēc vīrieši krāpj savas sievas, bet neaiziet? Tas, ka vīrieši mēdz to darīt, nav nekāds noslēpums. Kāds to skaidro ar garlaicību, kāds ar mīlestības trūkumu, kāds, kā iespēju parādīt to, ka ir „īsts vecis”. Tikai, kāpēc pēc krāpšanas viņi paliek pie savām sievām? Kāpēc viņi dzīvo dubultdzīvi?
Viņu viss apmierina. Sieva un mīļākā pie sāniem – ļoti ērti. Ģimene sniedz vīrietim komfortu un drošības sajūtu, bet mīļākā – emocijas un pārsteigumus. Ja vīrietim izdodas dzīvot dubultdzīvi, tad tas var ilgt gadiem ilgi. Pie tam, daudzi nemaz nedomā par to, ka varētu palikt tikai vienā pusē. Kad vajag, viņš tēlo gādīgo vīru, kad ir laiks – tēlo mačo pie mīļākās.
Viņš baidās no pārmaiņām. Iespējams, ka vīrietis patiesi ir iemīlējies, un varbūt pat domā par laulības šķiršanu. Tikai problēma tajā, ka šķiršanās no sievas viņa dzīvē ienesīs daudz pārmaiņu, kurām viņš nav gatavs. Ja, nu, viņš tomēr nemīl mīļāko? Ja nu mīļākā viņu pēc neilga laika pamet? Tāpat vīrieši bieži vien baidās no jaunām ikdienas raizēm un problēmām. Ja attiecībās ar sievu jūtas izdzisa, kur ir garantija, ka tas nenotiks arī jaunajās attiecībās?
Viņš baidās no pārmetumiem. Laulība – tā ir stabilitāte un labklājība. Nu, vismaz tā no malas izskatās. Katrai ģimenei ir kopīgi draugi, ģimenes saieti, attiecības ar vecākiem un radiem. Šķiršanās un romāns ar jaunu sievieti – tas vienmēr ir risks, jo nevar zināt, kā to uztvers apkārtējie.
Viņu tur pienākuma izjūta. Stājoties laulībā, vīrietis apsola rūpēties un mīlēt savu sievu. Iespējams, ka dzīve šajos vārdos šo to palaboja: jūtas ar laiku nodzisa, bet vīrieša sirdī iemitinājās jauna sieviete. Ja vīrietim piemīt atbildības sajūta un konservatīvs skats uz pasauli, tad viņam būs grūti pamest savu sievu. Tad jau viņš labāk mānīs abas sievietes, nekā izlems, kuru grib sāpināt.
Viņš negrib pamest bērnus. Ja laulībā ir bērni, tad izšķirties ir vēl grūtāk. Vīrietis var krāpt un nemīlēt savu sievu, bet, ja viņš dzīvo ģimenē, tad bērni viņu uzskata par gādīgu tēvu. Nav zināms, kā attīstīsies viņa attiecības ar bērniem, ja šķiršanās tomēr notiks. Pie tam, vīrietis baidās, ka pēc šķiršanās bērnus viņš vairs neredzēs vai sieva viņus nostādīs pret viņu.
Viņš nav pārliecināts par savām jūtām. Pieaudzis vīrietis saprot, ka kaisle un iemīlēšanās nav jūtas, kas ilgst mūžīgi. Iespējams, ka tagad viņš pret savu mīļāko izjūt spēcīgas simpātijas, bet, kas zina, kas notiks pēc gada vai diviem?
Viņš nav pārliecināts par mīļākās jūtām. Pilnīgi pretēja situācija. Iespējams, ka vīrietis ir pārliecināts par savām jūtām, un ir gatavs pārmaiņām. Taču tas nenozīmē, ka to vēlas arī jaunā mīļotā. Ja vīrietis nav pārliecināts par viņas jūtām, viņam būs ļoti grūti pamest savu sievu. Šāda situācija var ieilgt.
Materiālās problēmas. Aizejot pie citas sievietes, vīrietim būs no jauna jāiekārto mājoklis un jārūpējas par sievieti, kas ne vienmēr ir iespējams. Ja vīrietis nav pārliecināts par to, ka finansiāli spēs jauno sievieti nodrošināt, viņš paliks drošajā zonā – blakus sievai.
Viņš mīl savu sievu. Krāpšana ne vienmēr apzīmē to, ka vīrietim pret savu sievu nav jūtu. Viņam vienkārši patīk vairākas reizē… Ja vīrietis vēl joprojām mīl savu sievu, tad viņš noteikti neaizies pie citas, neraugoties uz to, ka meklēs „piedzīvojumus” ar citām. Iespējams, ka mīlas dēkās viņš meklē dažādību, emocijas un jaunas izjūtas, kuras esošā sieva nespēj sniegt.
Krāpšana nekad nav patīkama cilvēkam, kurš tiek piekrāpts. Taču ne vienmēr tā apzīmē attiecību beigas. Dažkārt vajag situāciju kārtīgi izanalizēt, un paskatīties uz to no vīrieša skatpunkta.
Katrs, kurš ir bijis nopietnās attiecībās, zina, cik ļoti tās var pārņemt mūsu prātus un ķermeni. Un, lai gan tu arī saglabā savu individualitāti un neatkarību, galu galā viss nonāk līdz tam, ka tu nevari iztēloties savu dzīvi bez savas otrās pusītes.
Un viss ir normāli, kamēr viss ir labi. Kamēr jūs abi izjūtat mīlestību, saikni, kaisli, cieņu un vēlmi, tā ir apbusēji izdevīga noruna, kura stimulē abu iesaistīto pušu izaugsmi. Taču, kad viena no iesaistītajām pusēm izkrīt no līdzsvara, viss vairs nav tik labi.
Tu vari sākt domāt: vai patiesi mums ir iemesls šķirties? Ja tu to jūti, tātad ir. Tu vari daudz ko nesaprast, taču tu noteikti vari pateikt, kad jūs esat laimīgi un kad – nē. Tai sajūtai vienmēr var uzticēties.
Un tad tu sāksi domāt: vai ir vērts aiziet no šīm attiecībām? Vai es atradīšu kaut ko labāku? Skaidrs gan ir viens – tev nav jāupurējas. Tu esi svarīga. Ja tavas vēlmes un vajadzības netiek apmierinātas, tad pavisam noteikti ir atrodams kaut kas labāks.
Kad tu neesi laimīga, jo tu un tavs partneris vienkārši nesaderat, jūs esat izauguši no attiecībām vai partneris tevi fiziski vai emocionāli ietekmē, nemaina faktu, ka tu neiegūsti to, kas tev ir vajadzīgs. Tu esi pelnījusi, ka tavas vajadzības tiek apmierinātas un tu esi pelnījusi atrast cilvēku, kurš varēs to darīt. Bailēm nav jātraucē tev būt laimīgai.
Un pēdējais, par ko būtu jādomā, ir šaubas par sevi. Lai gan tā nereti notiek attiecību kritiskajos brīžos. Tikai tāpēc, ka tu jau esi aizmirsusi, kas ir rūpes par sevi. Tu jau dažus mēnešus vai gadus rūpējies par citu cilvēku, un viņš rūpējās par tevi. Taču tagad kaut kas ir mainījies, un tev ir jāpadomā par sevi. Un tas biedē. Biedē doma par to, ka ar visu ir jātiek galā patstāvīgi. Bet tu spēsi. Tu esi darījusi to agrāk un izdarīsi atkal.
Ja tu attiecībās neesi laimīga, neturpini upurēties komforta vārdā. Ja šīs attiecības tev neder un nepalīdz augt, atrodi drosmi aiziet un atrast tādas, kuras tev derēs. Tu esi spēcīga un tu spēsi, jo tu esi to pelnījusi.
Es vairs nevienam nedodu otro iespēju, jo uzskatu to par bezjēdzīgu un nepateicīgu nodarbi.
Kad tu kādam dod otru iespēju, tu patiesībā to dod sev. Atzīsties, tā ir. Vienkārši tu neesi gatava atlaist cilvēku. Pārāk liels pieradums. Bet cilvēki nemainās. Melis paliek melis, idiots paliek idiots, meitu ģēģeris paliek meitu ģēģeris… Nu, tu saprati.
Pēc savas iepriekšējās pieredzes varu teikt, ka nekad neko labu no viņu atgriešanās un piedošanas es neesmu guvusi. Tāpat iznākums vienmēr ir viens – šķiršanās. Lika vilties vai vienkārši pazuda no tavas dzīves – tas vairs nav svarīgi. Dedzini tos tiltus un neko nenožēlo.
Dot otro iespēju – otrreizējā nervu bendēšana. Raudāsi spilvenā tu ne tikai decembrī, bet februārī, un iespējams pat aprīlī. Tas jau atkarīgs no tā, cik spēka katram pietiks, kāpt uz viena un tā paša grābekļa.
Otrreizējā vilšanās cilvēkā, kurš kaut kad kaut kā tev lika vilties, ir neizbēgama. Tāpēc jārauj ir uzreiz ar visu sakni. Es saprotu, pateikt viegli, bet izdarīt grūtāk. Jā, sāpīgi. Jā, grūti. Jā, pieradusi. Jā, kamēr neiemācījos dzīvot bez viņa. Taču labāk ir vienu reizi izciest, nekā mocīties vairāku gadu garumā.
Vispirms ir jāmīl sevi, un tikai tad visi pārējie. Nepazemojies, cieni sevi. Esi stipra, jo visa tava dzīve ir viena, liela cīņa. Pirmkārt, ar sevi.
Ja tu atstāji kaut ko vai kādu pagātnē un vēl joprojām tā dēļ pārdzīvo, atceries iemeslus, kuru dēļ tu aizgāji. Atgādini sev par to brīdi, kad dziļi ievilki elpu, aizvēri acis un nolēmi, ka tev ir laiks aiziet. Iespējams, pat aiziet no tā, ko domāji, ka mīli. Aiziet un atrast pašai sevi.
Ir viegli ļauties emocijām un ļaut tām sevi pārliecināt par to, ka visi galvenie lēmumi tavā dzīvē ir bijuši nepareizi. Bet, ja tu gāji tur, kur sirds saka, tad tas bija pareizi.
Uzticēties sev – tas nozīmē klausīties savā iekšējā balsī, kura jau kliedz un pieprasa pārmaiņas. Un tev pietika drosmes, lai darītu to, ko tu vēlējies, nevis to, ko citi vēlējās.
Tevī bija nepieciešamība rīkoties, un tu pat negrasījies ignorēt to balsi, kura tev lūdza sākt no jauna. Tu nolēmi atrast sevi, atlaižot vaļā vietu, dzīvi un cilvēkus. Tu pārcieti sāpes, sakot “ardievas” visam, kas tevi kādreiz darīja laimīgu un kas kādreiz tev bija svarīgs.
Tu aizgāji, jo zināji, ka tava dvēsele novītīs, ja tu paliksi savā pagātnē. Tu aizgāji, cerot atrast kaut ko nozīmīgāku, kas aizpildīs tukšumu tavā sirdī. Tu aizgāji, lai atrastu savu mērķi un aicinājumu. Tu aizgāji, neraugoties uz to, ka bija sāpīgi.
Dažreiz tu atskaties un ilgojies pēc visa, kas bija tavā pagātnē. Tu centies iztēloties, kāda būtu dzīve, ja tu būtu palikusi. Dažreiz tu šaubies par sevi un savu lēmumu aiziet.
Kaut kādā brīdī ir jāpārstāj atskatīties un nožēlot par to, kas vairs nav tavs. Pasaule ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Un ne jau tāpēc, ka tev nav citas izvēles, bet gan tāpēc, ka tā būs vieglāk. Tā būs mierīgāk dzīvot dzīvi, kuru tu tagad dzīvo.
Dažreiz ir jānotic tam, ka tu esi tieši tur, kur tev ir jābūt. Tu vari nesaprast visu, kas ar tevi notiek, bet reiz tu sapratīsi. Reiz tu sapratīsi, ka pacietība daudzās dzīves jomās ir labākais lēmums. Tu sapratīsi, ka nedrīkst forsēt – viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.
Aiziešana nav vājuma pazīme. Tu aiziej, jo zini, ka tevi gaida kaut kas lielāks – pasaule, kura ciena tevi vairāk. Tu esi gatava darīt vairāk.
Aiziet ir grūti un sāpīgi. Tas salauž sirdi, bet tev nekad tas nav jānožēlo. Tev nav jāpaliek, ja tu esi nelaimīga. Tev nav jāpiespiež sevi būt kopā ar cilvēkiem, kuri neatklāj tevī visu labāko. Tev nav jāizliekas, ka tu esi spēcīga, kad viss iekšā lūzt.
Par to ir runājuši mūsu vecāki, par to runā draugi un, galu galā, arī psihologi, pat, ja tu nevēlies tam ticēt. Mīli sevi! Tas izklausās patīkami un jauki, bet, godīgi runājot, ir tik grūti mīlēt sevi, it īpaši, kad tu meklē mīlestību kādā citā.
Ap mums ir daudz rakstu un kursu par to, kā atjaunoties pēc attiecību izbeigšanas vai tuvinieka zaudēšanas, kā virzīties uz priekšu, un kas ir vajadzīgs, lai noturētos “virs ūdens”. Cilvēki runā, ka mīlestība pret sevi padarīs tevi pašpietiekamu un par vienu veselu, un tu pat tam piekrīti. Taču tas tāpat nav viegli.
Ir jāsaprot, ka tas nenotiks vienā brīdī: tu nepamodīsies no rīta ar jau ieprogrammētu mīlestību pret sevi. Līdz tam ir jāiet – ilgi, pārliecinoši un ietiepīgi. Un šajā ceļā nedrīkst klausīties savos iekšējos velniņos un nedrīkst sākt šaubīties. Tas ceļš ir kā cīņa, un tas ir tā vērts.
Mīlestība pret sevi nav burvju dzira, kura uzreiz izkliedē visas problēmas.
Tā sākas no apzināšanās. Kad tu apzinies, ka tev kaut kas ir jāmaina, toksiskas domas – jāignorē, no nelabvēlīgām situācijām jāizvairās, tad tu vari atklāt skaidro ceļu pretīm progresam.
Tad nāk pieņemšana. Kad tu beidzot saproti, ka ir lietas, kuras tu nespēj kontrolēt, ka tev vienmēr ir izvēle, ka no citiem neko nevar pieprasīt, tad tu spēj pieņemt dzīves noteikumus. Jā, dzīvē gadās arī nepatīkamas situācijas, taču tās ir vai nu jāpieņem un jāvirzās tālāk, vai nu jāgrimst skumjās un pārdzīvojumos.
Pēc tam nāk piedošanas posms. Un tas ir svarīgākais posms mīlestībā pret sevi. Piedot kādam, kurš pret tevi rīkojās muļķīgi un nepatīkami, ir viens. Bet piedot sev par kādu izvēli – labu vai sliktu – ir kaut kas cits. Un tā arī ir pastāvīga cīņa ar iekšējiem dēmoniem vai ilgas debates ar pašas sirdi un dvēseli.
Parasti mums patīk vainot sevi. Mēs esam paškritiski un uzskatām, ka neesam pietiekami labi. Mēs neesam mierā ar pašu lēmumiem, jo baidāmies, ka tiksim nosodīti vai nepareizi uztverti.
Mums šķiet, ka mīlestība pret sevi ir egoistiska. Taču tā nav! Tomēr mēs tāpat izvēlamies dzīvot tā, kā ir “pieņemts sabiedrībā”, kas ne vienmēr sakrīt ar to, kā vēlētos dzīvot tu. Tieši tāpēc mīlēt sevi ir tik grūti. Un tas tā satrauc. Taču līdz ko tu sevi pieņemsi gan domās, gan fiziski, tu spēsi labāk saprast, kā sevi mīlēt. Galu galā, tev būs vieglāk piedot sev par kaut ko, ko esi izdarījusi, un piedot saviem “trūkumiem”. Tu pilnībā pieņemsi sevi – tādu, kāda tu esi.
Mīlestība ir brīnišķīgas jūtas. Bez tās dzīvei nav jēgas. Tā ir kā ugunskurs, kam jāliek klāt malka, jāuztur, lai tas neapdzistu. Attiecību sākumā ir iemīlēšanās eiforija, kad jūra līdz ceļiem, un mīļotajam pakaļ esi gatava doties kaut uz pasaules malu.
Daudzi apprecas mīlestības dēļ, bet tad sāk ar pārsteigumu manīt, ka mīļotajam, izrādās, ir arī trūkumi! Un ar katru dienu to paliek aizvien vairāk, sāk krāties aizkaitinājums. Un beigās liekas, ka tas nav īstais cilvēks, ar kuru jūs precējāties…
Parasti jau bērnībā rodas priekšstats, kādām ir jābūt ideālām attiecībām un otrai pusītei. Tas viss pateicoties vecāku attiecību piemēram, skaistām filmām un mīlas romāniem.
Iemīlēšanās periodā mīļotie cenšas sniegt viens otram tikai pašu labāko, vēlas, lai viss būtu ideāli. Bet dzīve paliek dzīve un nav iespējams, lai tajā viss būtu ideāls, lai kā arī mēs to gribētu. Un kad attiecības pāriet rutīnā un sāk rasties domas, ka „gan jau viņš nekur no manis neaizies”, tad arī parādās partnera cilvēciskā būtība un jaunas rakstura īpašības – viss tas, ko nemanījāt aplidošanas laikā.
Te rodas jautājums, vai esiet gatavi samierināties ar mīļotā ne-ideālām rakstura īpašībām? Ja nē, tad labāk ir uzreiz pārtraukt attiecības, lai nemocītu vienam otru. Mēģinājums pāraudzināt otru cilvēku ir taisnais ceļš bezdibenī. Sen ir zināms tas, ka pieaugušu cilvēku nepārveidosi, ja vien viņš pats to negribēs.
Sievietes ir elastīgākas pēc savas būtības, viņas var mainīties un pielāgoties jebkuriem apstākļiem, toties vīrietim ir vieglāk mainīt apstākļus vai izvairīties no tiem.
Mīlestība ir jākopj, nedrīkst aizmirst rūpēties vienam par otru, būt tikpat maigiem un uzmanīgiem kā attiecību sākumā. Tikai nedaudziem tas ir pa spēkam, bet, ja jūs vēlaties saglabāt īstu mīlestību uz ilgu laiku, tad jums noteikti viss izdosies.
„Mīļotā cilvēkā patīk pat trūkumi, bet nemīļotā – kaitina pat labās īpašības.” (Omārs Haijams)
Mīlestība nav tas, ko tu atrodi. Tā ir izvēle, kuru tu izdari…
Iemīlēties, būt mīlētam un mīlēt visu dzīvi – tie ir atsevišķi mūsu personības stāvokļu, taču tos nedrīkst atdalīt citu no cita. Katra stadija ir nepieciešama, lai atrastu patiesu mīlestību. Ja noņems nost vienu daļu, tad paliks viss cits, tikai ne mīlestība.
Tur arī ir problēma. Kāpēc vieniem attiecības neizveidojas jau no paša sākuma, citiem izjūk pēc pāris gadiem,bet trešajiem saglabājas līdz mūža galam?
Laikam tāpēc, ka cilvēki nesaprot katras mīlestības stadijas nozīmi. Vispirms vajag iemīlēties, pēc tam tapt mīlētam, un tad veltīt sevi visu otram cilvēkam. Tā ir dabiskā notikumu secība, un tā būs vienmēr.
Taču daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka mīlestību var vienkārši atrast. Nē. Var atrast to, kas ir mīlestības cienīgs. Bet pati mīlestība nav tas, ko var atrast. Jo tad, kad tu satiec cilvēku, tās vēl nemaz nav. Tā atnāk vēlāk.
Mīlestībai ir nepieciešams laiks, lai attīstītos, izaugtu un uzplauktu. Tas nav viegls process. Un tieši mīts par to, ka mīlestībai ir jābūt pastāvīgai un bez pūlēm, lauž cilvēkiem sirdis. Tāpēc attiecības un laulības izjūk, tāpēc daudzi no mums zaudē cerību atrast patiesu mīlestību.
Patiesībā mīlestība ir lēmums. Tev ir jāizlemj – mīlēt savu partneri vai, nē, un šis lēmums tev būs jāpieņem katru dienu, līdz pat mūža galam. Lūk, paraugies pati:
Kad tu iemīlies – Nav viegli atrast kādu, ar ko kopā var justies labi. Un pēkšņi mēs satiekam cilvēku, ar ko ir interesanti! Eiforija palīdz mums iemīlēties. Taču pirms tu zini, ka esi iemīlējusies, tu sākuma domā par to, ka iemīlies. Un tu pati izlem – ļaut to sev vai, nē.
Kad esi iemīlējusies – Pirmās emocijas aiziet, jūs esat attiecības, jūs esat iemīlējušies. Jā, tu joprojām domā par savu partneri, tu gribi visu laiku būt ar viņu kopā. Tikai jūtu intensitāte vairs nav tik spēcīga.
Tieši šīs psiholoģiskās un hormonālās izmaiņas bieži atbaida cilvēkus. Daudzi sāk šaubīties par davām jūtām. Viņi domā – tā ir mīlestība vai tikai kaisle? Mēs visi dzīvē gribam komfortu un stabilitāti. Bet šīs īpašības mīlestībā, nez kāpēc, cilvēkus biedē.
Kad mīli – Tie, kas tiek pāri otrajai stadijai, sāk mīlēt. Un dara to apzināti, atmetot visas šaubas. Viņi zina, ka mīlestība aiziet, kad mēs ļaujam tai aiziet, un atplaukst, kad mēs vēlamies, lai tas notiek. Kamēr tu neizlemsi mīlēt, kamēr tu neizvēlēsies mīlēt, tu nekad nekļūsi laimīga.
Kad tu esi viena un ļoti vēlies sastapt savu mīlestību, tu domā, ka, līdz ko tā uzradīsies, tava dzīve kļūs ideāla. Tu gandrīz vai lūdzies, lai Visums atsūta tev vīrieti. Bet pēc tam tu viņu satiec un saproti, ka tas neizkliedē grūtības un problēmas. Tas pat neizkliedē tavu vientulības sajūtu.
Tas tāpēc, ka, ja tava dzīve bija tukša līdz tam, neviens vīrietis nepadarīs to pilnvērtīgu. Mēs esam tendēti domāt, ka atrast sev partneri ir galvenais dzīves mērķis un laimes avots. Bet, ja tu gaidi, ka kāds atnāks un izkrāsos tavu dzīvi, tu meklē cilvēku neīstajiem mērķiem. Negaidi, kamēr kāds tev palīdzēs. Palīdzi sev pati.
Tu vari būt laimīgākā vientuļā sieviete pasaulē un nožēlojamākā – kopā ar vīrieti. Kad attiecības neizdodas, tu jūties vēl vientuļāka.
Kā zināt un būt pārliecinātai par to, ka viss būs labi? Pārdzīvojumi par nākotni un nepārliecinātība par tagadni – lūk, īstā vientulība.
Un, ja nu viņa ģimenei tu nepatiksi? Tu aizej pie viņiem vakariņās, bet viss nenotiek tā, kā tu biji plānojusi. Un tu domā, kā tikt galā ar šo briesmīgo sajūtu, ka viņa mammai tu nepatīc. Un, tā kā tā ir ļoti jūtīga tēma, tu pat nevari to apspriest ar vīrieti, un tādēļ tu jūties vientuļa.
Patiesībā, nereti tieši attiecības ir tās, kas izolē mūs no apkārtējās pasaules. Kad tu esi viena, tu aizpildi savu laiku ar daudz ko citu: sākot ar vienkāršu seriālu skatīšanos un beidzot ar jogas nodarbībām. Tu apmeklē dažādas vietas, satiec dažādus cilvēkus. Bet, kad tu esi ar kādu attiecībās, tev var rasties tendence izolēties no visiem, veltot laiku tikai tam vienam cilvēkam. Arī tur rodas vientulība, kad tas otrs cilvēks pasaka, ka grib aiziet izklaidēties ar saviem draugiem. Bez tevis.
Bet, ja tavas attiecības ir vienkāršs mēģinājums aizbēgt no vientulības? Tev patiešām patīk tas vīrietis, vai arī tu esi ar viņu kopā tikai tāpēc, ka baidies palikt viena? Tad tu esi vēl vientuļāka.
Katram cilvēkam, lai justos labāk, ir nepieciešams fiziskais kontakts. Vienkāršs apskāviens ir viens no labākajiem veidiem. Tas ir nepieciešams, lai palīdzētu, nodotu enerģiju un arī saņemtu to.
Bieži vien mēs neprotam atrast vārdus, lai izrādītu savas jūtas. Taču viens apskāviens spēj visu salikt “pa plauktiņiem”. Apskāviens ir runa – bagātīga un saprotama.
Kādu vēl labumu cilvēkam sniedz apskāviens?
Drosmi. Ir ļoti interesanti pavērot, kādas ir dažādu konkursu aizkulises. Tagad kameras liek ne tikai uz skatuves, bet arī aiz tās. Katrs konkursa/ šova dalībnieks pirms iziešanas uz skatuves saņem sava mentora/ līdzjutēja/ šova vadītāja apskāvienu. Caur to viņi nodod dalībniekam savu drosmi: “Viss būs labi, tev izdosies, tu esi gatava, esmu ar tevi”.
Spēku. Caur apskāvienu tiek nodota enerģija. Kad cilvēks ir viens, viņš jūt, ka viņa spēki ir izsīkuši. Viņam ir nepieciešams atbalsts un jauna enerģija. To var gūt apskāvienā. Tas tiešām uzlādē!
Veselību. Ja cilvēks jūtas nomākts, viņa kopējais veselības stāvoklis arī pasliktinās. Apskāviens spēj dziedēt pat salauztu sirdi, un, lai to saņemtu, nav jādodas pie ārsta.
Informāciju. Tā ir vienkārša, skaidra un katram nepieciešama. Apskaujot, mēs bez vārdiem sakām: “Es tev ticu, cienu un vēlos, lai tevi viss būtu labi”. Pie tam, pēc apskāviena stipruma var saprast, ko otrs cilvēks jūt pret tevi.
Aizsardzību. Aizsargātības sajūta ir nepieciešama katram no mums. It īpaši svarīgi tas ir bērniem un veciem cilvēkiem. Viņi ir paši neaizsargātākie.
Pārliecību. Nē, nē, nevis drosmi, bet pašpārliecinātību. Ja mēs viens otru neatbalstīsim un neuzmundrināsim, tad, kā virzīsimies pa dzīvi? Nēkā! Apskāviens to var labot.
Priecēt citam citu, atbalstīt, aizsargāt, iedvesmot – to visu var izdarīt ar vienu apskāvienu, un tā dzīvot ir daudz vieglāk un… patīkamāk.
Daudzi man jautā, kāpēc es par tevi nekad nerunāju sliktu. Kāpēc es nekad par tevi nerunāju sliktu, neraugoties uz sāpēm, kuras tu man nodarīji. Kāpēc, kad kāds man jautā par labajām atmiņām, es ar prieku ar tām dalos tā, it kā starp mums viss vēl turpinātos.
Domāju, ka pats lielākais veiksmes noslēpums, lai cilvēks nekļūtu cietsirdīgs, ir piedošana. Kad tu iemācies piedot tam, kurš nodarīja tev sāpes un salauza sirdi, tu iemācies viņā saskatīt tikai labo.
Varbūt tā nešķiet laba doma, bet es jums pateikšu, kas man palīdz naktīs mierīgi gulēt. Tā ir spēja neturēt uz cilvēkiem ļaunu.
Kad tu pārdzīvo sāpes un bēdas, tev cauri izplūst daudz dažādu emociju: dusmas, vainas apziņa, žēlums, vientulība, nožēlojamība un netaktiskums. Kas atšķir labu cilvēku no pārējiem? Tas, ka viņš iet cauri visām šīm emocijām, bet visu negatīvu pārvērš par pozitīvu.
Kad kāds tev nodara sāpes, atceries, ka cilvēks vienkārši vēlas būt laimīgs, bet diemžēl, viņš saprot, ka nespēj būt laimīgs ar tevi.
Tu neesi viņa laimes daļa. Un tu nekad to nespēsi saprast. Bet, kad tu apzinies savu vērtību, tu saproti šo sāpju mērķi, un kā tās sniedza tev labāko mācību dzīvē.
Varbūt vieglāk ir pateikt nekā izdarīt, bet nevajag ienīst. Naids tevi vienkārši aprij. Bet viņam tavas emocijas nav svarīgas. Atļauj sev naktī mierīgi gulēt un mosties ar labām domām.
Es joprojām esmu viena, bet es nejūtos vientuļa. Es atceros par tevi tikai labu, es neienīstu tevi. Man ir skaidrs, ar kādu vīrieti es vēlos būt, un ar kādu nevēlos.
Sāpes un piedošana mums daudz iemāca. Tā, ka bieži vien mēs paši to nesaprotam un neapzināmies. Tu, pašai nemanot, kļūsti labāka, un tas ļauj tev atrast kaut ko labāku, nevis vienkārši „kārtējo”.
Tā kā, nevajag pārdzīvot, kad cilvēki tev saka: „Tu laikam nekādi nevari viņu aizmirst”, vai „Tev jau vajadzētu atrast kādu jaunu.”
Lai viss ir tā, kā tas ir, un vajadzīgajā brīdī viss notiks.
Dzīvē ir jāsaprot, ka, lai pilnvērtīgi varētu mīlēt kādu citu, vispirms ir jāiemīl sevi. Cilvēkus, kas sevi mīl, var atšķirt no citiem. Kāds ir šis cilvēks?
-Cilvēks ar mīlestību un cieņu izturas pret savu ķermeni – piedomā par savu uzturu, nodarbojas ar sportu.
-Cilvēkam nav grūti palīdzēt citiem, ja viņš to spēj un to pieprasa apstākļi.
-Cilvēkam nav grūti atteikt citiem, ja viņš zina, ka nespēs to izdarīt un ja pieprasījuma izpilde radīs neērtības viņam un viņa ģimenei.
-Cilvēks nepieļaus nelaipnu izturēšanos pret sevi un citiem. Sarunā izmanto cienīgu un pieklājīgu valodu, izvairās no kritikas, apvainojumiem un nosodījumiem pret sevi un citiem.
-Cilvēks pats plāno savu dzīvi un patstāvīgi pieņem lēmumus, taču ieklausās citu viedokļos un padomos.
-Cilvēks novērtē laiku, jo zina, ka tas mums nav daudz mūžīgs, tāpēc izvairās bezjēdzīgi to tērēt.
-Cilvēks pastāvīgi nodarbojas ar pašattīstību. Viņš nav atkarīgs no citiem cilvēkiem, televizora vai interneta. Viņš zina, kur smelties zināšanas un pieredzi.
-Cilvēks izvairās no manipulācijas un drāmas. Nespēlē glābēja, cietēja vai agresora lomu.
-Cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir. Viņš nedižojas ar savām stiprajām pusēm un trūkumus neslēpj. Viņš drīzāk strādā pie tā, lai no trūkumiem tiktu vaļā un attīstītu savas stiprās puses un talantus.
-Cilvēks dara to, kas viņam patīk. Viņam ir ļoti svarīgi, lai tas, ko viņš dara paceļ cilvēku labklājību, padara tos laimīgus, taču arī par savu labklājību viņš neaizmirst.
Ja sākt dzīvi no jauna būtu tikpat viegli, kā jaunu rakstu – gluži no baltas lapas un ar diviem peles taustiņu pieskārieniem. Bet nē. Mēs veļamies pāri kļūdu pauguriem, speram nākamos soļus, bez iespējas pagriezties atpakaļ un pārdomāt.
Neviens, nekad Tev nepateiks – pareizi/nepareizi. Vadoties pēc savām izjūtam, Tu pieņem lēmumu pēc lēmuma. Izjauc attiecības, pārtrauc darba saistības, nopērc nesmukas kurpes vai, iespējams, negaršīgāko kūku no visa lielā sortimenta. Tas viss sakrājas Tavā zemapziņā un beigās Tev liekas, ka nekas, ko izlem nav pareizi. Viss, ko Tu dari ir viena liela kļūda. Sāk likties, ka esi pilnīgs pelēkās masas sastāvs un vairs jau pat nezini, kur skriet, kā glābt un sasmelt visu izlieto atpakaļ. Rokot bedri pēc bedres, vairs nezini, kur atrast to nākamo pauguru uz kura pakāpties.
Bet, ziniet ko? Tā, nebūt nav. Ja tajā mirklī, kad pieņēmi lēmumu, vienalga, cik svarīgu/nozīmīgu/seku paliekošu, tā vajadzēja. Vienkārši nerēķināšanās ar nenormālo sajūtu un domu jukumu, liek cilvēkam nobīties, baidīties no tālākā – nezināmā. Tas ir normāli un tikai cilvēcīgi, ka viss nezināmais mūs baida un uzdzen šaubas par turpmāko lietu norisi. Nekad nevajag sevi nosodīt un pašam sevi pelt. Ja rīcība/lēmums ir bijis pamatots, ja pats sev vari paskaidrot un pastāvēt par savu rīcību, nekad neļauj nevienam citam kāpt uz Tava paugura un rakt sevi zem tā.
Labāk ir pieņemt svarīgu lēmumu un mācīties sadzīvot ar iekšējo haosu, nekā dzīvot ar nespēju lemt un vadīt savu likteni un dzīves ceļu pašam. Galvenais ir saglabāt iekšējo dzinuli, atrast tās lietas, kas palīdz saglabāt sava veida kontroli pār visu pelēko un negatīvo: garšīga kafija, silta liepziedu tēja, mīļā cilvēka siltā azote vai mammas viedais padoms; plašs pastaigu loks caur priežu mežu vai vienkārši aprunāšanās ar kādu neitrālu cilvēku.
Nekad nevajag baidīties prasīt padomu, palīdzību sev tuviem vai nedaudz attālākiem cilvēkiem. Jo, ne par velti, dzīvē atstājam tos cilvēkus ar kuriem mums ir ērti, tos kuri izvilks no izraktās bedres vai sēdēs tajā kopā.
Nenolaist rokas un atcerēties spēcīgos argumentus, kas vadīja pieņemt lēmumu konkrētajā brīdī. Atgādini pats sev mērķus, ko nospraudi pirms laika. Noliec sevi PIRMAJĀ vietā un ar drošiem soļiem ej tiem pretī. Nepadodies mirkļa sajūtām par visu nepareizo savās darbībās, meklē pozitīvo katrā dienā, jo jauna diena dod jaunas iespējas. Roc, kamēr vari noturēt lāpstu, ja lāpsta paliek par smagu, atceries, ka arī ar saujām var rakt!
Mēdz būt brīži, kurus es atceros un vēlos būt ar tevi, bet sirds tomēr piekrīt saprātam. Man ir pienācis laiks pabeigt šo grāmatu, šo manas dzīves stāstu, un jāsāk rakstīt jaunu. Jo tieši es esmu savas dzīves autore.
Es tevi mīlu, bet ar to nekad nebūs gana. Es devu tev daudz iespēju, cerot un vēloties, lai tu mainies, bet tā nenotika. Tu baroji mani ar tukšiem solījumiem, es neskaitāmas reizes vīlos tevī, bet es tāpat tev piedodu. Tas ir vienīgais, ko šobrīd es varu atļauties tev dot.
Es atceros, cik naiva es biju. Atceros, kā es strīdējos ar cilvēkiem, sakot: „Es vienalga ticu viņam. Es zinu, ka viņš mainīsies. Tam vienkārši ir vajadzīgs laiks”. Es atceros dienas, kad aizstāvēju tevi, pat tad, kad tev nebija taisnība. Bet, par laimi, tagad es esmu atjēgusies.
Tu aizgāji tad, kad es sapņoju par tevi un cerēju uz mūsu gaišo nākotni.
Tu aizgāji, atstādams mani bez jūtām: es vienkārši nejutu neko.
Es iemācījos dzīvot pati un nodarboties ar to, ko mīlu, atstājot aiz muguras cilvēkus, kuri manu klātbūtni nav pelnījuši.
Reiz tu atskatīsies un pateiksi: „Tu esi labākais, kas ar mani ir bijis”, un tajā dienā es teikšu: „Es priecājos, bet es jau esmu nogājusi tūkstošiem kilometru un izvēlējusies cilvēkus, kurus mīlu vairāk par visu. Viņi nāca man līdzi, bet tu, nē”.
Kad tu atskatīsies, atceries, ka es tevi mīlēju vairāk, nekā citi. Es biju tā, kas vienmēr bija līdzās, kad citi tevi atstāja, un es tevi atbalstīju pat tad, kad citu acīs tu izskatījies pēc idiota.
Mūsu ceļš izskatījās pēc amerikāņu kalniņiem, bet es esmu vairāk kā laimīga piecelties un aiziet.
Bet zini, ko? Mīlestība dara mūs aklus, un tu man biji laba mācība, nevis kļūda. Paldies, ka kļuvi man pat lielu skolotāju. Tu man noteikti parādīji, ko esmu pelnījusi. Tā kā, paldies, tev, par to.
Es nekad tev nerakstu. Es izdzēsu tavu vārdu no sava telefona. Es izdzēsu tevi no visiem saviem sociālajiem tīkliem. Es nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad mēs runājām – taču tas nenozīmē, ka tu esi izdzēsts no manas atmiņas.
Es vēl joprojām par tevi bieži domāju. Es pārlasu mūsu veco saraksti. Es pārskatu ierakstus savā privātajā dienasgrāmatā no laikiem, kad mēs bijām kopā. Es pārskatu savā prātā mūsu mīļākos brīžus, lai nekad tos neaizmirstu.
Mēdz būt brīži, kad man ļoti gribas paskatīties, kā tev iet, aizsūtīt ātru ziņu, bet es vienmēr apturu sevi pēdējā brīdī. Man sev ir jāatgādina, ka tikai tāpēc, ka es ilgojos, nenozīmē, ka man kaut kas ir jādara. Dažiem cilvēkiem vienkārši ir lemts palikt pagātnē, un tu esi viens no tiem.
Visas sarunas, kuras ar tevi notiek manā prātā, kamēr es braucu sabiedriskajā transportā vai mazgājos dušā, ir nereālistiskas. Es nekad tā pa īstam neesmu skaļi teikusi, cik ļoti tu mani sāpināji, neesmu prasījusi paskaidrojumus. Es to nevarētu pateikt pat tad, ja izmēģinātu visus mūsu tikšanās variantus.
Es neesmu saņēmusi no tevis paskaidrojumus, bet tas ir normāli. Es māco dzīvot bez tā visa, jo mīlas stāsti nekad nebeidzas vienkārši. Tie vienmēr beidzas ar kaut kādu haosu.
Lai gan es vēlos atbildes, es nekad tev nerakstu, jo tu man sagādāji pietiekami daudz sāpju. Es nevaru iztēloties, kā mūsu sarakste beidzas ar kaut ko labu. Ja tu ignorēsi manas ziņas, es satraukšos. Ja tu man atbildēsi un pieminēsi savu jauno draudzeni, es satraukšos. Pat, ja tu atzīsi, ka tev vēl ir jūtas pret mani un tu vēlies atjaunot attiecības, lai visu labotu, es vienalga satraukšos.
Es zinu, ka tu neesi pelnījis otru iespēju, jo nevēlos mocīt sevi, atkal ielaižot tevi savā pasaulē. Es nekad nespētu ar tevi būt vienkārši draugi. Un es zinu, ka, ja mēs dotu mūsu attiecībām otru iespēju, nekad neizdotos. Tu atkal salauztu manu sirdi. Un man atkal būtu jāpārdzīvo.
Es nekad nerakstu tev, jo, lai gan es nevaru izmest tevi no sava prāta, es nevēlos, lai tu to zinātu. Es vēlos, lai tu domātu, ka es eju uz priekšu. Es vēlos, lai tu domātu, ka es par tevi pat neatceros tāpat, kā es domāju, ka tu nekad neatceries par mani.
Es palēnām mācos likt sevi kā prioritāti un ieklausīties savos instinktos, jo, galu galā, tikai es zinu, kas man ir labi un kas nav.
Pat tad, kad mana balss trīc, un iekšā sēž bailes, es vienalga teikšu taisnību. Es negrasos izdabāt šīm savām bailēm un padoties. Es nenoliegšu savas vajadzības un neignorēšu tās.
Es zinu, ka būt par pieaugušo ir grūti. Neatkarīgi no vecuma, manā dzīvē bija un būs situācijas, kad es atradīšos slazdā, nezinot, kur doties tālāk. Ir normāli justies pazudušam, neapmierinātam un vilties. Bet tikai pie nosacījumiem, ka šis stāvoklis kalpo kā motivācija, lai meklētu kaut ko labāku un piemērotāku tieši tev.
Es esmu nedaudz iesprūdusi šajā savas dzīves nodaļā un vēlos sākt jaunu, taču mana nepārliecinātība un šaubas par sevi neļauj man spert nākamo soli. Tomēr es atceros, ka ikviens veiksmes stāsts sākas no nulles. Es nevaru tā vienkārši padoties, pat, ja tas ir tas, ko pašlaik vēlos.
Taču es arī saprotu un pieņemu brīdi, kad man ir jāiemācās atlaist. Atteikties no tā, kas man nasniedz labumu. Tā es radu vietu kaut kam jaunam un labākam.
Lai arī cik ļoti man gribētos atvadīties no savas vecās dzīves, es nevaru ignorēt faktu, ka es jau sen esmu izaugusi no šī posma. Es vairs neizjūtu laimi un atrodos toksiskā vidē, kura kaitē manai psiholoģiskajai veselībai. Un es nevēlos turpināt šeit būt, tāpēc sāku domāt par nākamo soli. Mana laime ir mana prioritāte.
Beigu beigās es zinu, kas man ir jādara. Es izvēlos ticēt sev un savai intuīcijai, lai pieņemtu lēmumu, kurš man būs vislabākais. Nav viegli izkāpt no savas komforta zonas un tikt pāri pretestībai un šķēršļiem. Taču palikšana strupceļā bez izaugsmes iespējām nav risinājums.
Jebkurš lēmums, kurš ir balstīts uz bailēm, šaubām un negatīvisma, novedīs pie sāpēm un ciešanām. Uzticoties sev, es aktīvi daru kaut ko, lai mainītu pasauli ap sevi. Jā, būs laiki, kad es sev jautāšu, vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, bet es zinu, ka to nenožēlošu.
Man ir vajadzīga drosme, lai pieliktu punktu vakardienai. Man nav jāskatās atpakaļ, jo pagātne – tā vairs neesmu es. Man ir vajadzīga drosme izbeigt to, lai sāktu piepildīt savus drosmīgākos sapņus. Un es esmu praktiski gatava tikt pāri visam, kas stāv manā ceļā. Tas tāpēc, ka es zinu, ka esmu pelnījusi labāko. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks realizēt šo visu labāko.
Es esmu spēcīga sieviete. Es zinu, kā esmu vērta. Es zinu, ka esmu vērta vairāk, nekā vienas nakts sakars vai vienas nedēļas „gandrīz attiecības”. Es zinu, kas esmu, un man jābūt attiecībās, lai to pierādītu. Es zinu, kādu cilvēku esmu pelnījusi.
Taču tevī ir kaut kas, kas liek man par to aizmirst.
Kaut kas tevī liek man gribēt nebūt tik stiprai. Kaut kas tevī liek man aizmirst, kā vērta es esmu, aizmirst par savu neatkarību. Kaut kas tevī liek man gribēt aizmirst visu, pie kā esmu smagi strādājusi. Es vienkārši vēlos just, kā tas ir – būt kopā ar tevi.
Es nezinu, kas tas ir. Tas, kā tu smaidi, kā tu runā, kā saki manu vārdu vai ņem manu roku savā. Es nezinu, kāpēc tik ļoti vēlos būt vajadzīga tev. Lai tu mani gribētu. Lai atkal mani mīlētu.
Es nezinu, kā un kāpēc tu liec man to just. Es nezinu, kas tevi padara par tik īpašu, ka es pametu visu, lai pavadītu kopā ar tevi vismaz dienu. Es nezinu. Es joprojām sapņoju par mums. Par to, kā iznīcinu visas sienas, kuras uzbūvēju ap savu sirdi. Lai tikai ieraudzītu tevi…
Tam visam nav nekādas jēgas. Kāpēc mana sirds nepārstāj sisties straujāk, kad redzu tavu vārdu sava telefona ekrānā? Kāpēc man iekšā viss mutuļo, kad skatos uz mūsu vecajām bildēm?
Tikai vienu nakti, ko pavadīt ar tevi… Tā, it kā viss būtu labi; it kā mēs būtu laimīgi…
Tu liec man gribēt būt vājai. Tu liec man gribēt aizmirst par sevi. Aizmirst par to, kā vērta esmu, un iegrimt tavā pasaulē. Tavā pasaulē, kura kādreiz bija arī mana.
Tu man liec aizmirst par visu. Par visu, kas agrāk notika. Par to, kā tu mani salauzi. Tu liec man aizmirst par to, kas esmu un par ko esmu kļuvusi, lai vismaz minūti vēl varētu būt kopā ar tevi. Tu liec man atkal aizmirsties un noticēt taviem saldajiem meliem.
Es zinu, ka tu atkal salauzīsi manu sirdi. Es zinu, ar ko tas viss beigsies. Es visu to zinu. Un tāpat es vēlos būt ar tevi. Vismaz vienu dienu…
Varbūt tu vienmēr man būsi tas cilvēks. Tas, kurš var likt smieties un raudāt vienlaicīgi. Tas, kurš spēj gan salauzt, gan izdziedēt manu sirdi. Tas, kurš spēj mani salauzt un atbalstīt.
Un tomēr, es piekristu… Tevis dēļ es vēlreiz kļūtu vāja. Lai arī cik slikti tas beigtos.
Es esmu spēcīga sieviete, bet tu mani padari vāju. Tu liec man gribēt būt vājai…
Kad tu kādu mīli, tev nākas rast kompromisus. Tev nākas pārskatīt savas prioritātes. Tev nāks pārdomāt to, kā tu redzi savu nākotni.
Taču mīlēt kādu – nenozīmē pamest visu, kas tev bija līdz attiecībām.
Tev nav jāupurē savi sapņi, lai saglabātu attiecības. Pareizais cilvēks atbalstīs tavus mērķus. Viņam ir jābūt tavam lielākajam fanam. Viņam ir jāstāv tev līdzās, jābūt gatavam ķert, kad tu krīti, un atkal jāpalīdz tev nostāties uz savām kājām. Viņam tevi ir jāiedvesmo turpināt censties, kad tu šaubies. Ar viņu tev ir jājūt, ka tu esi spējīga uz visu.
Mīlēt kādu – tas nenozīmē, ka tev ir jāpārstāj mīlēt tās savas dzīves puses, kurās neietilpst tas cilvēks. Tev ir tiesības uz hobijiem. Tev ir tiesības aizrauties ar kaut ko. Tev ir tiesības uz draugiem.
Tavs cilvēks neliks tev attālināties no saviem tuviniekiem. Vēl ir jābūt vakariem, kad tu dodies izklaidēties bez viņa. Tev vēl joprojām ir jādzīvo sava dzīve.
Mīlēt kādu – tas nenozīmē, ka viņš kļūst par Visuma centru.
Tev ir jāveltī viņam laiks un uzmanība. Tev ir jāliek viņš savu prioritāšu saraksta augšgalā. Taču tev nav jāizdzēš sava iepriekšējā dzīve un personība, lai viņam izdabātu.
Lai gan tev ir jāgaida tikšanās ar viņu, tas nenozīmē, ka tev ar viņu ir jāpavada katra sava brīvā laika sekunde. Tev nav viņš jāaicina visur, kur dodies. Tev ir tiesības būt arī bez viņa.
Tev nav jāzaudē sevi. Mīlēt kādu – tas nenozīmē atteikties no sevis. Tas nenozīmē pārstāt darīt visu citu, lai koncentrētos uz viņu.
Pareizais cilvēks pats gribēs, lai tev ir sava dzīve. Viņš gribēs, lai tu esi laimīga, pat tad, kad viņš nav līdzās. Viņu piesaistīs tava neatkarība.
Tev nav jāpamet viss, ko tu mīli, attiecību dēļ. Tavā dzīvē pietiek vietas gan mīļotajam cilvēkam, gan draugiem, gan karjerai un atpūtai. Tev nav jāizvēlas…
Noskatoties filmu „Ēd. Lūdzies. Mīli.” mani pāršalca negaidīts , bet ļoti noderīgs domu vilnis. Par dzīvi, tās baudu, ēdienu, sevi, citiem un vispār par attiecībām ar otru cilvēku. Es beidzot sapratu, ka nav galvenais, cik skaista tev ir frizūra, cik dārgas drēbes tev ir un cik tu sver. Īpaši mēs, sievietes, ģērbjamies kādam citam, un vispār izskatāmies un jūtamies tā , lai iepatiktos kādam citam,nevis sev. Nopērkam skaistas lietas, lai kādam puisim tas liktos skaisti, uzkrāsojamies tā, lai arī liktos kādam simpātiskāka. Bet kā tajā mirklī ir ar mani? Vai es sev tajā mirklī patīku vairāk? Mēs dzīvojam sev. Es nevaru būt laimīga, ja iekšēji es neesmu apmierināta ar sevi, savu dzīvi un visu, kas man ir. Un to laimi nevar iedot otrs cilvēks, tāpēc nav svarīgi, vai tu esi kopā ar kādu vai viena. Kā filmas citātā : „Man nav jāmīl tevi, lai saprastu, ka es mīlu sevi.”Parasti ar mīlestību standartā ir pieņemts saprast divu cilvēku attiecības, bet kur gan paliek mīlestība pret sevi? Manuprāt, šī mīlestība dzīvē ir vissvarīgākā – iemīlēt sevi. Tad arī būs līdzsvars dzīvē. Un tas nenozīmē, ja tev nav puisis, tu esi norakstāma, nevienam nepatīc un nepatiksi, tas vienkārši nozīmē, ka dzīvē tev ir dots periods sev, lai sakārtotu domas un atgūtu dzīves līdzsvaru. Tās meitenes, kurām pastāvīgi ir attiecības ar kādu, nav izbaudījušas to svētlaimi, ka vari būt ar sev vistuvāko un patiesībā visvajadzīgāko un mīļāko cilvēki, proti, pati ar sevi. Par šādu periodu jābūt pateicīgām, nevis jānoraksta sevi uz vecmeitas lomu visam mūžam. Un vispār es ļoti ilgi domāju, kāpēc filmai ir nosaukumā izmantots ēdiena motīvs. Kāpēc nevarēja izvēlēties dzeršanu, piemēram? Jo cik nav dzirdēts, ka mīlestības dēļ daudzi līdz nemaņai piedzeras. Un tad es sāku domāt dziļāk. Šī filma tomēr ir par dzīves baudām, sevis meklēšanu un mīlestību kā tādu. Ēst ir patiesībā viena no vislabākajām baudām. Un ļauties šai baudai nav viegli, it īpaši sievietēm, jo mēs atkal (protams, kāda cita dēļ) skaitam kalorijas un pārdzīvojam par katru apēsto kumosiņu. „Vai kāds puisis ir no tevis aizgājis, kad izģērbies? Aizgriezies? Nē! Jo viņš ieguvis to, ko vēlējies!” tajā mirklī, kas iemīlam sevi, kāds cits iemīl arī mūs, jo mūsu uzskati, domas un vispār mīlestība,ko sniedzam apkārtējiem un sev ir daudz specīgāka. Un baudīt dzīvi, mīlēt sevi un ēst – tas viss sniedz mums dzīves līdzsvaru. Aizliedzot sev apēst kaut ko, tajā mirklī mēs nebūt nedomājam par sevi, bet par to, kā mums vajadzētu uztver sevi. Mēs meitenes pārāk daudz aizliedzam sev, kas ne uz mirkli mūs nenoved pie dzīves un labsajūtas līdzsvara. Tādēļ mums jāatrod un jāiemīl sevi, lai varam ne tikai no otra cilvēka sagaidīt to, ka viņš mums atnesīs laimi, bet rēķināties arī ar to, ka spējam laimi dot arī citam, bet vissvarīgāk spējam būt apmierinātas un laimīgas pašas par sevi! 🙂
Palicis vēl nostrādāt vienu nedēļu un jau nākamās nedēļas beigās pakošu čemodānu (nevaru iedomāties kā turpmākajai dzīvei nepieciešamās lietas salikt vienā čemodānā)samīļošu draudzenes, sabučošu draugu un sēdīšos lidmašīnā, lai pamestu Latviju. Esmu ļoti priecīga par jauno darbu un ar nepacietību gaidu, kad varēšu sākt, bet šobrīd aizvien vairāk un vairāk aizdomājos cik tomēr daudz ko jauku un labu nāksies atstāt šeit. (s) Skaidri zinu tikai to, ka man nepietrūks šīs valsts ar savu nestabilo ekonomiku, ziemu, kas velkās pusgadu, un po****o attieksmi pret cilvēkiem. Bet mani mīļie paliks šeit, tāpat arī manas jaukās draudzenītes. Protams, būs jau iespēja atbraukt un viņus apciemot, bet tomēr tik biežas tikšanās, kā līdz šim, vairs nebūs iespējamas. Bet vismaz man ir Cosmo formus un tā jaukās dalībnieces, kam vienmēr savas bēdas var izkratīt! 🙂 Lai jums visām jauka atlikusī dieniņa! (l)
Šorīt, sēžot darbā, izdomāju ielūkoties cosmo diskusijās. Varētu teikt, tas notiek katru dienu, laikam pie cosmo.lv esmu pārāk pieradusi :-/ Tā, palasot pāris diskusijas, ievēroju vienu būtisku tendenci. Ja kāda meitene prasa palīdzību, izstāsta savu mīlas stāsta neveiksmes(džeks pamet, krāpj, izmanto, izturas drausmīgi utt.), tad gaužām pārsteidzošas ir visu pārējo cosmo meiteņu atbildes. Pārsvarā lielākā daļa sāk brukt virsū diskusijas autorei"es tavā vietā tādu idiotu neciestu", "Nu vai tad tev nav pašcieņas", "Nekad nesapratīšu, cik stulbai jābūt sievietei, lai paciestu ko tādu" utt. Rodas iespaids, ka visas ir tik drosmīgas, par sevi pārliecinātas sievietes, viņas var visu utt. Bet, diemžēl, patiesībā paskatoties apkārt ir tik daudz meiteņu, kuras mīl savus džekus, un nevar tik vienkārši pielikt punktu attiecībām, vai daudzas lietas vnk pacieš. Tās ir tikai manas domas, vnk iedomājos par to, ka internetā mēs visas esam drosmīgas un pašpārliecinātas, bet dzīvē – realitātēiespējams, ka lielākās nosodītājas pašas kaut reizi dzīvē ir skrējušas pakaļ vīrietim, pacietušas apvainojumus utt. Bet tas ir tikai mans viedoklis, necenšos nevienu aizvainot ar šo!!! 🙂
Vairāk kā gadu dzīvojot kopā ar vīrieti,viņu jau var izjust un saprast. Agrāk likās,ka attiecības ir ļoti vienkārša padarīšana,kurā viss notiek kā tam jānotiek,bet tagad pašai visu izbaudot uz savas ādas,esmu ļoti daudz ko atklājusi par viņiem un esmu sapratusi lietas,kas agrāk likās dīvainas vai nesaprotamas. Kaut vai tas,ka vīrieši lūk nesaprot mūs,kad runājam caur puķītēm. Kāds bija mans šoks,kad sapratu,ka mans vīrietis tiešām to nemāk – tad ilgi domāju,kā lai pasaku ko vēlos,bet vienīgais,ko sapratu – viss ir jāsaka tieši tā,kā tas ir domāts. Iepriekšējās attiecībās sapratu to,ka ir vīrieši,kuri nemāk pasniegt savas vēlmes tā pa skaisto,ka tu esi gatava darīt visu,lai tās izpildītu. Vēlmes tiek pasniegtas kā kaut kas netīrs un uzspiests. Nu,kā es varu gribēt piepildīt viņa vēlēšanos,ja ar vārdiem un darbiem var redzēt,ka nu tikai to vien no manis gaida. Varbūt man ir jādod šī izvēle – vai vēlos tev to dāvāt,vai ne? Tagad man ar šīm lietām viss ir kārtībā,bet redzu,ka vēl joprojām ir šādi cilvēki,un tikai pamēģini nedarīt,kā viņi vēlas, būs viena sabojāta diena ar burkšķi blakus vai arī trakākais kas varētu būt – viņš piespiedīs tevi to darīt varbūt pat ar varu. 🙁 Tagad,kad esmu iepazinusi savu puisi puslīdz labi, apzinoties,ka vēl joprojām ir lietas,kuras nezinu vai kuras man labāk nevajadzētu zināt,ir tik viegli ar viņu sadzīvot – es redzu brīžus,kad varu izteikties un kad man labāk paklusēt. Tagad jūtos tik nepiespiesta un brīva viņa klātbūtnē un pats galvenais iekārota,vienalga vai esmu uzkrāsojusies vai tikko pamodusies,pūcīga vai tieši otrādi enerģijas pārpilna,ka varu skraidīt pa māju,kā apsēsta ar lietām,ko vēlos uzreiz izdarīt. Bet galvenais – viņa acīs var redzēt šo apbrīnu mani vērojot pat pēc gada ilgām attiecībām. Varu atzīties – mēs jau kopš attiecību sākuma vēl nevienu reizi neesam kasījušies un viss ir tieši tāpat kā pirms gada(arī seksa biežums un vēlme ar to nodarboties tikpat bieži nav zudusi). Pati nesaprotu,kā tas ir iespējams – bet tā nu tas ir. Man nav par ko pārmest vai par ko taisīt traci,kāpēc man jāizjauc mūsu saskaņa tikai tāpēc,ka šodien istabā uz zemes mētājas viņa netīrās zeķes,ja zinu,ka rīt tur tās vairs nebūs. Esmu iemācījusies uzreiz un mierīgi pateikt un izstāstīt,kas man patīk un kas ne,lai nepateikto lietu nekļūtu daudz un tad vienā reizē baigais sprādziens – un viss šķiramies. Kam tas vajadzīgs – tas tikai bojā uzticēšanos. Otrkārt, visām sievietēm ieteiktu NEKAD neinterēsēties par vīrieša iepriekšējām attiecībām,tā jūs nodarīsiet pāri tikai sev. It sevišķi,ja jūs ar šo sievieti pēc tam vēl varat satikties kādā pasākumā. Es to jau paspēju izdarīt un vajadzēja ļoti ilgu laiku,lai to tik vienkārši izmestu no galvas,bet varbūt tas vēl joprojām kaut kādā mana prāta nostūrī sēž un noraugās uz mani. Man ir ļoti dzīva iztēle un fantāzijas lidojums,tieši tāpēc acu priekšā varēju uzreiz redzēt gan šo sievieti,gan savu puisi darām visādas lietas. Tāpēc tagad redzot šo meiteni man rodas aizdomas,ka viņai varētu būt labāki trumpji,ko izmantot pret mani. Bet vajadzēja paiet tikai laikam,lai viss nostātos savās vietās un mans draugs manī saskatītu savu ideālo meiteni,kuru viņš nemainītu ne pret vienu citu. Un es katru dienu cenšos iemācīties ko jaunu ar ko iepriecināt savu mīļoto vīrieti,lai šī viņa apbrīna pret mani nedzistu. Man nav grūti viņu iepriecināt,bet tas ir jādara it kā nejauši un viņam nezinot. Kad tas tiek parādīts,viņa apbrīna ir tikai vēl lielāka,jo "viņš neesot nojautis,ka es ko tādu māku". Ir pietiekami jāizpēta otrs cilvēks,lai zinātu,kā viņu var iekārdināt,kā iepriecināt un kā viņu padarīt laimīgu. Un es beidzot pēc vairāku gadu gaidīšanas un visādu "grābekļu" izbaudīšanas, esmu LAIMĪGA un zinu,ka arī mans vīrietis ir laimīgs!!! 🙂 Novēlu visām sievietēm atrast to īsto,kas jums iemācīs uz sevi paskatīties ar viņu acīm – jūs esat seksīgas,iekārojamas un vienkārši brīnišķīgas un apbrīnojamas būtnes! Man to iemācīja un tagad daru lietas,kuras domāju,ka "es nekad mūzā neko tādu nedarīšu". Es jūtos skaista un tagad zinu,ka tāda tiešām esmu. Un jūtos ideāli gan attiecībās,gan darbā,gan dzīvē. Novēu to jums visām!!! No visas sirds!!! P.S. Piedodiet par ātru pārlēkšanu no vienas tēmas uz otru. Mans domu lidojums vienmēr ir bijis haotisks,bet domāju,ka galvenais tajā tika pateikts. 🙂 P.S.S.Reiz Zviedrijā redzēju kādu pāri gados,viņi pastaigājās pa vecpilsētas ielām apķēruši viens otru viduklī. Tajā brīdī sapratu,ka darīšu visu nepieciešamo,lai arī manas vecumdienas būtu blakus savai jauno dienu mīlestībai ar tām pašām emocijām,kādas bija jaunībā. Tas bija tik skaists mirklis un viņi tiešām bija laimīgi un vēl joprojām viens otru ļoti mīlēja un cienīja!
Es tā domāju, un domāju! Tagad bieži reklamē tonālos, kuri it kā nomaskē, izskatās dabīgi, ir pat caurspīdīgi, izlīdzina ādu! Nu jā, tas viss ir jauki, BET kāpēc tad man vispār klāt to tonālo, ja viņu vispār nevar redzēt? Ja man būtu superīga āda, es tonālo tik uz svētkiem uzliktu, bet man uz sejas ir gan pumpas (jā ,arī tās nomaskēju ar korektoru), gan vasaras raibumi. Es vēlos vieglu tonālo, bet arī, kas nomaskētu manas nepilnības. Tagad paskatoties reklāmas rullīti jaunajam tonālajam krēmam, kā viņš tiek uzklāts uz modeles skaistās sejas ādas. Nekāda dižā atšķirība, jo viņa arī bez tonālā izskatījās apburoši! Un ko tad viņš dotu manai sejas ādai? Neko īpašu, tikai patīkamu sejas toni. Dalāties arī ar savām pārdomām, ieteikumiem! 🙂
Šad un tad sabiedrībā – un arī šajā forumā – raisās tēma par latviešu aizbraukšanu dzīvot un strādāt ārzemēs. Atceros, ka pirms pieciem sešiem gadiem es skaidri zināju savu nostāju: es prom nebraukšu, jo esmu savas valsts patriote. Mans vectēvs ar ieročiem rokās un riskējot ar savu dzīvību cīnījās par brīvu Latviju, un es lai tagad to pamestu – nē. Taču pēdējā laika notikumi Latvijas iekšpolitikā vēlreiz un vēlreiz liek man aizdomāties, ka savu nostāju esmu mainījusi.
Es arvien labāk saprotu tos, kas pamet Latviju, es arvien biežāk domāju par to, ko un kā es pati varētu darīt ārzemēs. Par impulsu braukt prom man nostrādā katrs notikums, kurā saskatu no valdošās varas puses negodīgumu vai necieņas izrādīšanu latviešiem. Pēdējā laikā tas bijis visai bieži. Tas ir gan tad, kad premjers paziņo, ka tauta ir "kvaukšķi", gan tad, kad valdošā koalīcija, neskatoties uz milzumu pretargumentu par prezidentu ievēlē cilvēku, kura godīgums tiek apšaubīts. Gan arī tad, kad nobalso par tiesībām pašiem sev noteikt ienākumus – no nodokļu maksātāju kabatas.
Man jau tā bieži vien ir kauns par to, ko un kā izsakās "tautas priekšstāvji" un kā uzvedas: viens no tribīnes nespēj salikt kopā divus palīgteikumus un sajauc vārdus "zāle" un "glāze", otrs, izkāries pa logu, parāda trešo pirkstu. Vai tas ir normāli??? Tagad arī Valsts prezidentu "aplokšņu" dēļ, iespējams, ārpus Latvijas godīgi politiķi necienīs.
Pēc tā visa man ir iekšēja sajūta, ka cilvēku Latvijā neciena. Ciena naudas devējus, zemju lielīpašniekus un miljonārus, bet ne cilvēku. Var jau, protams, uzvilkt bruņuvesti, un izlikties, ka mani tas neskar. Domāju, ka daudzi tā dzīvo. Bet mani tas aizskar. Tāpēc tādas pārdomas.
Cilvēka dzīvē ir daudzas vērtības, bet vissvarīgākā no tām ir laiks, kurš nemitīgi un nepielūdzami rit uz priekšu, reizēm tā iepriecinot, kad kaut ko ļoti gaida, bet vienlaikus arī apklājot ar patinas kārtu, putekļiem un sirmumu, tomēr tā nesot sev līdz pieredzi un atziņas. Nav svarīgi, cik daudz mums pieder, cik laba veselība un cik lieliski viss ir, jo tā visa realizācijai nepieciešams laiks, bez tā viss apstājas. Pārdomas par laika nozīmi izraisa viena no pēdējām filmām kinoteātrī ,,In Time”, kura parāda versiju, ka katram var būt dzīvē sniegts tikai noteikts laiks un visiem vienādi ilgs, bet pārējais ir jānopelna. Tomēr ar laiku ir jāmaksā par katru dzīvei nepieciešamo lietu un pakalpojumu, tāpēc tas strauji samazinās. Protams, arī filmā kā dzīvē, dažiem laiku par darbu sniedz vairāk, dažiem mazāk, jo tikai ideālā pasaulē pastāv vienlīdzība visā. Tātad laiks parādīts kā nauda. Būtībā mēdz teikt – laiks ir nauda, domājot, ka katru mirkli var izmantot, lai nopelnītu naudu, tāpēc tos labāk netērēt vienkārši tāpat. Bet, par laimi, realitātē cilvēkam dots noteikts dzīves laiks vienkārši tāpat kā dāvana, kuru viņš var izmantot, kā pats vēlas, lai tikai pelnītu naudu, aizmirstot pat apstāties kādu brīdi un atvilkt elpu, vai censties izbaudīt savas dzīves laikā daudz ko – gan nopelnīt naudu, gan vienkārši ļauties mirkļiem un izbaudīt tos, piemēram, mierīgi veroties saulrietā, ienirstot vasarā ziedu smaržas mākonī, bet ziemā piparkūku, mandarīnu un rīta dzestruma smaržā. Nauda ir visnozīmīgākā no lietām, lai šajā pasaulē būtu iespējama dzīve, jo par to var nopirkt visas citas lietas, bet ne veselību, laimi un mīlestību, tāpēc, pelnot naudu, labi, ja izdodas atrast laiku, lai izbaudītu arī vienkāršos, bet jaukos mirkļus, kurus sniedz dzīve ar vai bez naudas palīdzības, jo tieši tie paliek visvairāk atmiņā un piešķir dzīvei vērtību. Vienmēr visu interesantāku un labāku padara dažādība, neieslīgstot tikai rutīnā. Tieši cilvēks pats nosaka sava laika vērtību, padarot to par naudu filmas ,,In Time” versijā, visu savu laiku veltot tās pelnīšanai, vai izmantot to kā dzīvi, kuru izdzīvot pēc iespējas krāsaināk un dažādāk. Jo nauda iet un atkal atnāk, bet laiks nekad, tas nemitīgi rit uz priekšu un reiz beidzas, lai neatgrieztos, tāpēc laiku jācenšas izmantot pēc iespējas lietderīgāk – gan racionāli, gan vienkārši, vērojot un baudot mirkļus, pārdomājot paveikto, apkopojot savas atziņas par dzīvi, lai varbūt tādējādi saprastu vēl kaut ko. Arī senajiem romiešiem bija teiciens, kurš sevī ietver mūžīgu patiesību – fugit irreparabile tempus – aizsteidzas neatgriežamais laiks, vēstot, ka laiku nekas nepiespiedīs atgriezties, jo vienā upē nevar iekāpt divreiz, lai viss būtu tieši tāpat kā pirmajā reizē. Tāpēc katra izvēle, ko cilvēks izdara, ir pārdomāšanas vērta, jo katra izvēle nosaka nākotni laika dimensijā, kurš katram nav bezgalīgi ilga dāvana. Katrs gads, protams, nes sev līdzi daudz ko jaunu – jaunas iespējas, mirkļus un piedzīvojumus, ļauj izdarīt atkal jaunas izvēles, pamudina uzsākt kaut ko jaunu, jo it kā daļēji jauns gads ir jauns sākums, tomēr laiks turpina ritēt uz priekšu un piekļauties jau pagājušajam laikam, kurš ietekmē visu, nepadarot pagātni par nebijušu, kas bieži vien ir tieši labi, jo pagātne ir mūsu gudrība un pieredze. Tomēr jauns gads pavisam noteikti ir jauna laika piepildīts, kuru var veidot, kā pašam tīk, mūsu nākotne – no lietus lāsēm veidots jaunu mirkļu okeāns. 🙂
Kādu laiciņu ieturēju pauzi, "netusēju" šajā saitā. Būtībā, netusēju nekur, vnk strādāju… Atbraucu ciemos uz LV. Protams, ienācu arī cosmo.lv. Sēžu lasu diskusijas… vienas un tas pašas tēmas… īpatnēji liekas pat tas, ka vairāk vai mazāk šeit ir vienas un tās pašas personas… Nu, ok, sīkums meklēt, iespējams, ka viedokļi nu ir manījušies, labi- atkārtojam tēmu… Lasu tālāk… meitenei X ir nenormālākā problēma. Ko dara citas? Ņirgājas, ka X ir tāda muļķe, ka šādā situācija ir iekļuvusi! Hmm, ja jau šeit var atrast draudzenes, tad… ko tad jūs negatīvs, uzpūtīgās un neapmierinātās spindzeles te darāt? Vai tad draugi nav tie kas palīdz, nu vismaz cenšas palīdzēt un sniedz atbalstu? Nevis izpsihojās, jo kkas neiet mājas vai skolas dzīve, vai nedod Dievs kads "darbā" uzbraucis! Arī var paciest tās riebīgās piezīmes… visas taču sievietes (vairāk vai mazāk) Bet vislabākais, kas mani, personīgi, fascinē visvairāk, ir tās, kuras labo vārdu kļūdas, vai aizrāda, ka ir nepareiza teikuma uzbūve… Njā, diemžēl, ne jau visas šinī saitā exsistējosās meitenes mācās pamatskola. Ne jau visām, katru dienu ir latviešu valodas nodarbības… Kronis visam ir, ja kada, nabadzīte, ir saraxtījusi ļoti daudz, ļoti sīki izskaidrojusi situāciju, piemēram par puisi, kurš sarakstās ar kādu citu "zaķi", tad visbiežāk novērojami komentāri ir šādi: oi, cik gari sarakstījusi 😀 bet pamet viņu… Hmm, ko secinām? Cik dziļi iedziļināmies situācijā? Ja pat nepacenšas draudzene izlasīt problēmas raxturojumu. Ja negribi lasīt, tad netērē savu laiku, un neraxti tukšus textus! Un vispār, kāds ir videjais vecums, kuras šeit "tusē"? 16-18? Kadus divus menešus es arī te biju, dien diena sēdēju, spriedu un kko raxtīju. Tagad tas tiešām liekas nožēlojami, jo visu laiku "sarunajos" ar bērnudārzu, kuram pat nav ne mazākas sajegas par dzīvi! Protams, ka tadas nav visas… esmu te atradusi ari draudzenes! Palldies,Jums jaukās! Ka var no šejienes izdzēsties?
Es tā sēdēju un domāju par sevi, savu pagātni, nākotni. Un sapratu, ka esmu kkāda tā kā nežēlīga vai prasīga. Tātad, par puišu uzmanību neesmu sūdzējusies, bet esmu bijusi tāda izvēlīga, ja tā var teikt. 😀 Piemēram, aicina satikties tāds "populārais," sabiedrībā zināms, ievērojams un visādi citādi pievilcīgs puisis, es piekrītu satikties, viss kārtībā. Uzmanību pievērš tāds klusais, mierīgais – man rodas tāda kā žēlastība. Bet, ja ir kāds puisis no tādām kompānijām, ar tādiem draugiem, kas man tā ne visai – es "atšuju", pie tam tā nežēlīgi. Bet, ja nu viņam nav nekādi "slikti" nodomi pret mani? Man uzreiz rodas doma, ka viņš mani grib kkā tā kā "izmantot". Es pat neiedomājos, ka kko tādu varētu darīt tas populārais puisis, jo viņš taču var atļauties 😀 Nu tāda situācija man bija pirms kādiem 2 gadiem. Tgd man jau ir samērā nopietnas attiecības, bet aizdomājos.. Starp citu, vispār esmu diezgan nopietna un arī ar puišiem tā neaizrāvos, vismaz tā nopietni, ja saprotat, ko es ar to domāju. Man tika pievērsta diezgan liela uzmanība, tomēr kā jau teicu, bija kkāda sav "vērtēšanas sistēma." Stulbi, vai ne? :-/
Sēžu, dzeru alu un rakstu! Nesen biju pie fotogrāfa, gribējās man foršas bildes, bet pēc dabas esmu kautrīga, lai gan skaista. fotogrāfējāmies… Un pēc kāda brītiņa fotogrāfs vēlējās kaut ko koķetāku, nu tādu ar flirta pieskaņu. Nespēju saņemties un tad viņš man teica:”Vai tu man uzticies?” Un es iemīlējos. Ne jau vīrietī, bet gan šajoas divos pāris vārdos – Vai tu man uzticies? Fotosesija beidzās, bildes bija ideāls, it īpaši tās, kuras tika uzņemtas pēc “Iemīlēšanās”. Atnācu mājās un nevarēju neparko citu domāt. Tik sen nebiju dzirdējusi tik stiprus un skaistus vārdus! Iekalusaties – Vai tu man uzticies? Kas gan cits vēl atliek, ja ne uzticēties? Pēc tam palika skumji, bira asaras un sapratu, ka tomēr laikam esmu iemīlējusies šajā vīrietī. Bez nākotnes. Izredzēm. skumjām. Un visbeidzot cerību!
Noskatījos Desperate Houswives vienu no 6.sezonas sērijām, kur lidmašīna nokrita. Sēdēju un asaras bira kā pupas, kad zēns teica savu runu izlaidumā. Tad nu ļāvu vaļu asarām. No emocijām jāatbrīvojas. Jo raudāšana…man tik reti sanāk. Kad ir emocijas un asaras kopā. Laikam triviālas bailes būt vājai. Šodien manu labu, pat labāko draugu paaugstināja. Velns, man tak priecāties vajadzēja, bet mana pirmā reakcija bija – nu bet ar ko es tagad vērošu saulrietus un taisīšu brusketas? Pamesta sajutos. Tas man sevī patīk -ka nestopēju emocijas -lai nu nāk laukā, kādas ir 😀 Nē, man neskauž. Šis darbs man ir no punkta A līdz punktam B. Un drīz pienāks tas B. Un lepojos ar viņu, šobrīd patiešām. Nu kuram tad nepatīk smuki ieņemamie amati? Viņa pašapziņai tas nāks tikai par labu. Sajutu, ka cilvēks atdzīvojas, parādās spars..un aiziet, aiziet. Sadzirdēts. Pamanīts. Vēl tik jānovērtē! Jā, pārmaiņas… Labi, gulēt jātaisās. Rīt kongress. Kā gribētos mierīgu sestdienu. Izlīst izpūrušiem matiem no gultas, uzsmaidīt spogulī sev, un doties uztaisīt kafiju. Aiziet pēc kruasāniem. Bet pseidoefedrīns mani sāk iemidzināt.. Saldus 🙂
Reizēm domas aizslīd pavisam interesantā gultnē – kā būtu, ja būtu? Tev ir cilvēks, kuru tu dievini un mīli, viņš ir ar tevi, blakus. Bet tad tu iedomājies tādu situāciju, bams! Un viņa pēkšņi nav. Kas ir pirmais, kas iezogas prātā? Bailes, vientulība, pašnāvība? Pirmais,kas parādās ir asaras, jo tu saproti ka nespēji bez šī cilvēka,tad pievienojas bailes, ko tālāk, ko iesākt ar savu dzīvi bez viņa…tukšums…bezgalīgs tukšums tumsa. Un tad tu pamosties, un saproti ka tava iztēle ir izstrādajusi ļoti skarbu un nejauku joku ar tevi, bet sāpes ir šķitušas tik īstas, reālas. Rodas vēlme nekad, neko tādu dzīvē nepiedzīvot.
Reizēm sēdi un aizdomājies, cik ļoti viens cilvēks var izmainit tev visu dzīvi. Labā nozīmē.
Un tu sēdi kā tāds idiņš un smaidi kā nojūdzies, jo tu esi laimīgs, tev neko citu uz pasaules vairāk nevajag kā tikai to konkrēto cilvēku blakus, ciešo, jo cieši blakus.
Bet tad tu atduries pret to,ka nevari but cieši, jo cieši blakus 24/7, jo starp jums valda milzīgs attālums. Vismaz mierina dienu un atlikušo stundu skaitīšana, jo tad tu apzinies ka drīz…pavisam drīz…tūlīt. Tu satiksi viņu un atkal viss būs kārtībā, probēmas pagaisīs, tu jutīsies pasargāts.
Šodien beidzot atkal aizbraucu līdz tuvākajai jūrmalai. Neskatoties uz to, ka pūta auksts un nepatīkams vējš, es klīdu viena pati. Bija iestājies absolūts iekšējais miers un atslābums.
Tomēr uz vienu brīdi šī sajūta pazuda, jo pa krastu manīju staigājam daudzus pārīšus. Tas sāpīgi lika apzināties, ka jau diezgan ilgu laiku esmu viena pati un man pietrūkst tā otra cilvēka, kas būtu blakus. Kurš mani atbalstītu smagos brīžos, apskautu, kad tas būtu nepieciešams un vienkārši būtu man blakus. Kāds, kurš mani mīlētu neskatoties ne uz ko, un kuru es mīlētu par spīti visam…
Man nepietiek ar to, ka man ir labi draugi un kolēģi, kuri ir kā otrā ģimene… Gribas to sajūtu, ka es kādam esmu nepieciešama tikpat ļoti kā viņš man…
Pēc šādām pārdomām neatlika nekas cits, kā apsēsties uz izskalota koka un izraudāties no sirds… Šajā brīdī pat nepalīdzēja jau kārtējas cigaretes izsmēķēšana…
Bet tad es sapratu, ka galvenais ir dzīvot ar tādu apziņu, ka nevajag neko gaidīt un agri vai vēlu viss nokārtosies un es satikšu to cilvēciņu, ko tagad gaidu… Vai arī viņš beidzot beigs būt bremze un sapratīs to, ko ir sapratuši jau visi, izņemot viņu
Pirms būs par vēlu viņam un es aiziešu pie kāda cita
Bet šī diena, ko pavadīju pie jūras tiešām palīdzēja sakārtot domas, neskatoties ne uz ko, un kaut īsu brīdi, bet ļāva man justies labāk un būt laimīgai…
Katru dienu es domāju,nekas rīt bus labāk! Rīt noteikti būs labāks laiks. Noteikti draugam būs labāks noskaņojums. Vairāk gribēsies ievērot dietas vai sportot prieku. Būs lielāka iedvesma kārtot māju. Rīt noteikti rit! BET kad pienāk rītdiena, sakas viss no gala,noteikti rīt! Kā jau visiem zināms-izdari šodien,neatstāj uz ritu!! Tas vairāk attiecas uz darbiem,pienākumiem… Bet jāiemācās šodienā saskatīt labumu. Visu skaisto. Varbūt tev liekas,ka nākotnē būs labāk,bet patiesība JAU pašlaik ir labi! Tik jāmāk to saskatīt un novērtēt! (l)
Kārtējā pārdomu pilnā diena ar centieniem kaut nedaudz izprast visu. Nepatika pret vientulību, vēlme būt uzmanības centrā, vēlme noslēgties sevī, katra nākamā diena ir tik atšķirīga no iepriekšējās. Viens ir skaidrs – dzīve patiesībā nav tik sarežģīta, cik mēs paši to uztveram. Katrs dusmu vai nepatikas uzplūds, kas rodas, kaut kam nenotiekot pa prātam, tas vienkārši ir jāpieņem un jauztver kā neliela pieredze dienai. Jāpasmaida un jāraisa pozitīvisms sevī, katrs notikums,kas raisa sejā smaidu liecina par dzīvošanu, turpetī vienkārš elpas vilciens var liecināt par elementāru eksistēšanu.
Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem. Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?” Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt. “Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.” Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm. Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri. Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!” Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene? Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem. Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma. Stāsts pārdomām. Autors nezināms.
Katru dienu savā ikdienā mēs sastopamies ar lielu daudzumu stresa, negatīva un sliktiem garastāvokļiem. Un pat negribot, automātiski, mēs sākam reaģēt uz notiekošo līdzīgi. Bet tajā pat laikā mēs varam visu mainīt, nododot citiem cilvēkiem labu garastāvokli, pateicību, prieku, kam tāpat kā visam negatīvajam, ir “vīrusa” efekts. Kā apstiprinājums šai domai ir mazi stāstiņi no reālas dzīves.
No rīta eju mājās. Pie manas kāpņutelpas pielīmēta maza lapiņa, uz kuras rakstīts: “Mīļie kaimiņi. Šodien apmēram 9:20 no rīta, es pazaudēju 120 rubļus. Ja kāds tos atradis, ienesiet, lūdzu 76. dzīvoklī Antoninai Petrovnai.” Es paņēmu 120 rubļus un devos uz 76. dzīvokli. Zvanu pie durvīm. Durvis atver večiņa halātā. Kā tikko mani ieraudzīja, tā asarām acīs metās apskaut. Viņa pastāstīja: “Gāju pēc miltiem, pie kāpņutelpas ņēmu no kabatas atslēgas un, acīmredzot, tajā mirklī nauda arī izkrita.” Taču naudu viņa atsacījās pieņemt! Izrādījās, pāris stundu laikā es biju jau sestā, kas “atradusi” večiņas 120 rubļus! Cilvēki, kā gan es jūs mīlu par to, ka esat tādi!
Reiz uz ielas ieraudzīju večiņu, kas pārdeva tikai vienu vienīgu istabas puķi – vijolīti. Man palika viņas žēl un es nopirku vijolīti par 10 reizes lielāku cenu, kā viņa par to prasīja. Viņa asarām acīs teica: “Skriešu nu es uz veikalu nopirkt savam večukam desu”. Atnesu vijolīti mājās un nākamajā rītā tā uzziedēja.
Es nekad sevi nebiju uzskatījusi par skaistu, pat ne par simpātisku. Nesen mans līgavainis aizmirsa nolikt telefona klausuli pēc sarunas ar mani un es dzirdēju, kā viņš savam istabas biedram stāsta par mani. Cik es šodien skaista, kā viņam kopā ar mani ir tik silti un patīkami, un cik ļoti viņš mani mīl. Ko tur daudz teikt, es sāku raudāt. Pirmo reizi dzīvē es sajutos skaista.
Mēs ar draudzeni tirdzniecības centrā reklāmas viktorīnā vinnējām katra pa mīkstajai mantiņai. Atpakaļceļā ieraudzījām maziņu puiku ar tēti. Varēja redzēt, ka puisītis ir bērns ar īpašām vajadzībām. Es savu mantiņu atdevu viņam un viņš pateica “paldies”. Tēvs sāka raudāt, Izrādās puisītis nerunāja jau vairākus mēnešus.
Dažus mēnešus atpakaļ man diagnosticēja plikpaurainību. Pēc terapijas kursa es pilnībā zaudēju matus. Briesmīgi bija iedomāties, kā es došos uz skolu un visi uz manīm skatīsies. Bet pirmajā dienā, kad devos uz skolu, mani pie mājas gaidīja desmit mani klasesbiedri – visi pilnībā noskūtām galvām. Divas no viņiem – meitenes.
Es strādāju ātrās apkalpošanas restorāna kasē. Šodien no rīta kāds vīrietis pienāca pie kases un teica: “Aiz manis stāv meitene, es viņu nepazīstu, taču es gribētu samaksāt par viņas kafiju. Nododiet viņai :”jauku dienu!”” Sākumā meitene ļoti izbrīnījās, bet pēc tam izdarīja to pašu nākamajam pircējam. Un tā piecas reizes pēc kārtas!
Nesen, atgriežoties no institūta, pie metro stacijas ieraudzīju kara veterānu, kurš sēdēja uz ietves un blakus sev bija izlicis savas medaļas un ordeņus. Viņš tās pārdeva, lai varētu nopirkt sev kaut nedaudz ēdiena. Es izbēru visu savu maciņa saturu viņam rokās un teicu: “Ņemiet šo naudu, bet nepārdodiet savu cieņu, godu un atmiņas par kapeikām cilvēkiem, kuri tās nav pelnījuši”. Viņš apraudājās, satina savas medaļas lupatiņā un teica: “Paldies, meitiņ”. Tādos brīžos man šķiet, ka spēšu glābt visu pasauli.
Manas dzimšanas dienas priekšvakarā mana deviņgadīgā māšele skraidīja kā sadegusi, spīdīgām acīm, viņai tik ļoti gribējās uzdāvināt man savu sagatavoto dāvanu. No rīta, kā parasti, es gāju viņu modināt, lai vestu uz skolu. Modināju ar vārdiem: “Tu jau vari tagad pasniegt man manu dāvanu!” Vēl nepaspējusi atvērt acis, viņa apskāva mani savām mazajām rociņām, pabāza roku zem spilvena un izvilka konvertu ar uzrakstu: “Manam mīļajam brālim dzimšanas dienā!” To atvēris, es ieraudzīju vienu 10 dolāru banknoti, divas 100 rubļu un vienu 50 rubļu banknoti. Tā bija absolūti visa viņas iekrātā nauda. Es viņu ilgi apskāvu, lai viņa neredzētu asaras manās acīs.
Sen nebija bijis tāds pērkona negaiss kā šodien. Darbā man teica, ka kāds svešais ložņā ap manu mašīnu. Es metos uz ielas. Viss bija kā vienmēr, izņemot to, ka lūka, kas bija palikusi atvērta, bija ciešāk pievērta, lai mašīnas salons negaisa laikā neciestu.
Darīsim viens otram vairāk laba, un iepriecināsim ar mazām mīļām lietām un uzmanības pierādījumiem. Tad ne tikai mūsu dvēseles kļūs gaišākas, bet arī pasaule kļūs labāka.
Man ir divu dienu biļete bez telts vietas.. pašai diemžēl jāstrādā. Piedāvāju lielisku izdevību iegādāties šo biļeti par 10 Ls lētāk.. tātad tikai 23 Ls. Vari rakstīt man uz ēpastu- inese_grigorjeva@inbox.lv vai zvanīt.. 27477445 Esmu Rīgā.
24. maijā, pašā pavasara plaukumā, Kalnciema kvartālā tiks svinēti Pārdaugavas svētki, kuros aicināti piedalīties gan Daugavas kreisā, gan labā krasta iedzīvotāji un viesi, lai atzīmētu kreisā krasta uzplaukumu.
No plkst. 10.00 līdz 16.00 ierastā tirdziņa ietvaros Pārdaugava tiks cildināta ar ielu vingrotāju paraugdemonstrējumiem un meistarklasēm, Pārdaugavas ekskursijām, jaunas bērnu grāmatas atvēršanas svētkiem un teātra izrādi.
Gides Ingas Karlštrēmas pavadībā ikvienam interesentam būs iespēja iepazīt Pārdaugavas dzīvīgo ieliņu aizkulises, uzzinot sīkāk par Kalnciema kvartālu un tā tuvējo apkārtni. Ekskursiju sākums plkst. 11:00 un 14:30 Kalnciema kvartāla galerijā. Ekskursiju ilgums 1,5 h. Īpaši Pārdaugavas svētku dienai, ekskursiju cena par 50% lētāka – tikai 5 EUR. Vietu skaits ierobežots, vēlama iepriekšēja pieteikšanās, rakstot: kultura@kalnciemakvartals.lv
Plkst. 12.00 uz Kalnciema kvartāla skatuves notiks ielu vingrotāju paraugdemonstrējumi “Limitless” dibinātāja Kristapa Vildes vadībā. Ikviens interesents varēs iesaistīties arī Kristapa Vildes vadītajā ielu vingrošanas meistarklasē. Ielu vingrošana palīdz jauniešiem attīstīt sevi gan fiziski, gan garīgi, ievirzot savu potenciālu un brīvo laiku pozitīvā gultnē.
Galerijā pēdējo dienu būs apskatāma BIKIBUKA mākslas kolekcijas izstāde.
Savukārt Brūnajā mājā no plkst. 13.00 līdz 16.00 norisināsies sērijas “Mazā Mula pēta” jaunās grāmatas “Dzīvnieki mākslas darbos” atvēršanas svētki.
Jau no plkst. 13.00 bērni aicināti uz mākslošanu kopā ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāvjiem.
Plkst. 14:00 tiks uzvesta izrāde bērniem “Mulas un Briča aizraujošais ceļojums mākslas pasaulē”, pēc kuras sekos tikšanās ar grāmatas autorēm Martu Pallo, Ingu Beitiņu, Kristīni Morozovu un mākslinieku Reini Pētersonu.
No plkst. 10.00 līdz 16.00 norisināsies iecienītais Kalnciema kvartāla tirdziņš ar siltām vafelēm, pildītām pankūkām, gardu saldējumu un piparkūkām, mājās gatavotām šokolādes konfektēm un gotiņām, karamelizētiem riekstiņiem, saldējuma kokteiļiem, atspirdzinošām sulām un vasarīgiem amatnieku darinājumiem. Liela diena būs kūku cienītājiem, jo būs sarūpētas pašmāju siera kūka, gaisīgā Pavlova kūka, eklēri un burkānu kūkas!
HERZLIYA, ISRAEL- Jason Silva sits with Jonathan, a grad student at IDC Herzliya as they test out the virtual reality EEG cap and goggles. (Photo Credit: NG Studios/Andy Fram)
Ikviens mēģinājums pierādīt, ka cilvēkiem piemīt sava veida telepātisks sestais prāts ir cietis neveiksmi. Taču mums visiem ir dažādas papildu maņas, kuras mēs nekad neizmantojam vai arī neapzināmies, ka izmantojam.
Televīzijas kanāls “National Geographic” saistībā ar raidījuma “Prāta spēles” jaunāko sezonu ir apkopojis vairākas pārdabiskas sestās maņas, par kurām mēs, iespējams, pat nenojaušam.
Mēs spējam saost cilvēku personības un emocijas
Šajā pasaulē mums nereti nepieciešams saprast svešinieka nodomus sekundes laikā. Laimīgā kārtā, evolūcija ir piešķīrusi mums iespēju to paveikt. Spriest par cilvēku mēs varam pirms viņš vēl nav pateicis ne vārda. Daļēji tas saistīts ar šā cilvēka smaržu. Runa ir par zemapziņas signāliem, kas nāk no deguna.
Kādā zinātniskā eksperimentā atklājās, ka izprast cilvēka personību iespējams pēc tā, kā viņš smaržo. Pētnieki lūdza dalībniekiem uzvilkt vienu un to pašu kreklu trīs naktis pēc kārtas. Eksperimenta laikā viņiem neļāva lietot ziepes, dezodorantu vai kādu citu līdzekli, kas varētu nomākt dabisko ķermeņa smaržu.
Vēlāk citai cilvēku grupai lika pasmaržot šos kreklus un jautāja, kādas personības pazīmes visvairāk piemīt katra konkrētā kreklu valkātājam – dominēšana, neirotisms vai ekstraversija. Neticami, bet eksperiments uzrādīja neticamu saistību starp cilvēka smaržu un viņa personību. Tātad var secināt, ka ķermeņa smarža pastāsta par tevi tikpat daudz kā valoda vai uzvedība.
Sievietes ovulācijas laikā spēj sajust čūskas un homoseksuālus vīriešus
Katru mēnesi sievietes piedzīvo emocionālus kāpumus un kritumus saistībā ar menstruālo ciklu, taču izrādās, ka šim ciklam ir papildu funkcija – tas piešķir pārdabiskas spējas sajust čūskas vai homoseksuālu vīriešu tuvumu.
Kādā eksperimentā pētnieki sieviešu grupai parādīja krāsainus un melnbaltus attēlus, ar čūskām, kas paslēpušās dārzā. Tās sievietes, kurām bija visauglīgākais periods bērna ieņemšanai, arī visātrāk atrada rāpuļus. Teorija ir tāda, ka evolūcija sievietēm, kas ir gatavas reprodukcijai, piešķir papildu kognitīvās maņas attiecībā uz briesmu tuvošanos..
Taču daudz interesantāka ir lieta, ko atklāj cits pētījums – sievietes, kurām bija visauglīgākais laiks, pēc vīriešu fotogrāfijām spēja noteikt, kuri no viņiem ir homoseksuāli. Domājams, ka evolūcija ir piešķīrusi sievietēm šādu spēju, lai viņas velti netērētu laiku un atrastu heteroseksuālu vīrieti ģimenes veidošanai un bērnu radīšanai.
Vīrietis sajūt, kad sievietei ir ovulācija
Pētījumi liecina, ka vīrieši ne tikai spēj sajust, kad sievietei ir ovulācijas periods – viņi arī neapzināti šajā laikā maina savu uzvedību. Kad sievietei ir ovulācija, notiek smalkas izmaiņas viņas balsī, ķermeņa smaržā un ādas tonī, ko vīrieši uztver, paši to neapzinādamies.
Ovulācijas periodā, kas nozīmē augstāku apaugļošanās iespēju, vīrieši cenšas rīkoties tā, lai atstātu uz sievieti labāku iespaidu.
Tavas acis spēj redzēt pat, ja esi akls
Kādā citā eksperimentā pētnieki nolika priekšā akliem ļaudīm priecīgu un bēdīgu cilvēku fotogrāfijas. Lielākoties aklie cilvēki spēja noteikt, kuras sejas ir bēdīgas, un kuras – priecīgas. Viņi nespēja redzēt sejas, taču smadzenes zināja, kas ir viņu priekšā.
Kā tas ir iespējams? Daudziem neredzīgiem cilvēkiem nav nekādu problēmu ar acīm. Cēlonis parasti meklējams vizuālajā korteksā – smadzeņu daļā, kas apstrādā to, ko redz acis.
Bet nereti ķermenis atrod citu veidu, lai nosūtītu informāciju no tīklenes uz smadzenēm. Tā notiek, un to dēvē par aklo redzi. Daļa neredzīgo cilvēku attīsta šādu redzi un pilnībā apzinās, kas notiek viņiem apkārt, lai gan paši domā, ka to nezina.
Lai plašāk uzzinātu par slēptām maņām un ielūkotos smadzeņu darbības noslēpumos, skaties raidījuma “Prāta spēles” 5.sezonu kanālā “National Geographic” otrdienās, plkst. 21.30, sākot no 2.februāra!
“FOX International Channels” grupas kanālu “National Geographic” skatās 180 valstīs 45 valodās. Latvijā kanāls ar subtitriem latviešu un krievu valodā ir pieejams “Lattelecom”, “Baltcom”, “Izzi”, “Livas”, “Latnet TV”, “SkaTVis” un “Mits LV” digitālās televīzijas abonentiem.
Vienkārši lieliski – lēti un viegli! Japānas sievietes izmanto rīsa kosmētiskās priekšrocības jau vairāku gadsimtu garumā. Viņu skaistuma noslēpums slēpjas šajā vienkāršajā dabas dāvanā.
Rīsi ir brīnumains linolskābes un skvalēna avots, kas veicina kolagēna izstrādāšanos. Pēdējais palēnina grumbiņu veidošanos ādā un aizsargā to no negatīvās saules ietekmes. Un vēl rīsi ir pilni ar vitamīnu E un gamma orizanolu, kas pazīstams ar savu spēju aizsargāt sirdi un samazināt holesterīna līmeni asinīs.
Diemžēl, ja neskaita japāņus, lielākā daļa cilvēku nezina par šiem faktiem. Rīsi patiešām spēj darīt brīnumus, kad lieta ir par atjaunošanos.
Mēs piedāvājam jums uztaisīts šo super vienkāršo sejas masku, kas uzlabos sejas krāsu un nogludinās grumbiņas.
Jums būs nepieciešams:
— 3 ēdamkarotes rīsu;
— 1 ēdamkarotes piena;
— 1 ēdamkarotes medus;
Kā pagatavot:
Izvāriet un nokāsiet rīsus. Saglabājiet ūdeni, kas no rīsiem iztecēs. Putrai pievienojiet ēdamkaroti silta piena un siltu karoti medus. Šo maisījumu uzklājiet uz attīrītas un sausas ādas. Atstājiet to uz sejas, līdz tā izžūs. Pēc tam nomazgājiet to ar ūdeni, kurā vārījāt rīsus.
Rīsu ūdenim piemīt spēcīgas antioksidanta īpašības. Tas mitrina ādu un veicina asinsriti. Šis ūdens palīdz arī atbrīvoties no pigmenta pleķiem, un samazina iekaisuma procesus uz ādas. To var izmantot arī pirms sauļošanās: tas mitrinās ādu un aizsargās to no jaunu grumbiņu veidošanās. Optimālu rezultātu iegūšanai ieteicams rīsa masku likt vismaz vienu reizi nedēļā. Atkārtojiet šo procedūru vairākas reizes, un izskatīsieties par 10 gadiem jaunāka.
Mūsdienu pasaule ir pārsteigumu pilna. Pateicoties dažādām tehnoloģijām un iespējām, daudziem cilvēkiem var gadīties nonākt attāluma attiecībās. Ko darīt, lai mīlestība neizdzistu līdz nākamajai tikšanās reizei?
Runājiet
Mūsdienās nav jāsūta vēstule pa pastu un vairākas nedēļas jāgaida atbilde un jāsatraucas, vai cilvēks to vispār ir saņēmis. Ir gan skype, gan Whatsapp, gan Facebook un tā piedāvātās iespējas. Tiesa gan, ieteiktu biežāk tieši runāt, redzot vienam otru, nevis rakstot ziņas. Sarakstē ir grūtāk uztvert cilvēka omu un intonāciju, pat, ja ilgi esat kopā. Telefona sarunas laikā jūs neredzat otra cilvēka seju, un arī tādējādi daudz zaudējat.
Runājiet par visu un neko. Jums ir jārada ilūzija, ka esat līdzās un zināt visu, kas dienas laikā notiek ar otru cilvēku.
Nekautrējies izpaust savas jūtas
Kā saglabāt attāluma attiecības? Rakstīt mīļas ziņas apnīk jau otrajā nedēļā, ucināties pa telefonu šķiet kaut kā muļķīgi, video arī nekādu maigumu nesniedz. Tomēr ir svarīgi saprast, ka jums abiem tas ir nepieciešams. Jūs jau tāpat esat zaudējuši lielu daļu attiecībās nepieciešamo sajūtu, tāpēc nevajag izvairīties no tā, kas jums ir. Apskāvieni un skūpsti būs jāaizvieto ar vārdiem.
Tiekaties pēc iespējas biežāk
Protams, ir skaidrs, ka jūtu tikšanos biežums ir atkarīgs no daudziem faktoriem: no attāluma, mācību vai darba grafika, no finansēm. Taču jums ir jāuzstāda kaut kāda veida tikšanos grafiks. Varēsiet tikties tikai pēc pus gada? Labi, bet tad jums ir jāzina, ka tā tikšanās tiešām notiks. Sarunāt konkrētu laiku attāluma attiecībās ir ļoti svarīgi. Variants „kā sanāks” nestrādā. Nesanāks.
Tiekaties neitrālā teritorijā
Ja lidojums ir ļoti dārgs, nevajag paļauties uz to, ka viena puse izlems spert to soli un lidot. Lai tikšanās tiešām varētu notikt, tiekaties neitrālā zonā – lidojiet abi divi uz kādu trešo valsti un pavadiet laiku tur. Izpētiet, kur ir lētāks galamērķis un ieplānojiet.
Dariet kaut ko kopā
Piemēram, sazvanieties un abi reizē dodieties uz veikalu. Tā jūs sajutīsieties tuvāk un arī būs par ko parunāt. Interesanta pieredze.
Nemelojiet viens otram
Meli attāluma attiecībās varētu šķist ērti, jo partneris var tā arī nekad neuzzināt, ka viņam meloja. Problēma gan ir tāda, ka pie meliem pierod. Kad jūs atkal varēsiet būt kopā, būs grūti atradināties no ieraduma melot un kaut ko slēpt. Protams, tu nevari pārbaudīt, vai partneris tev nemelo. Bet vismaz pati nemelo. Tas būs labs sākums.
Neesiet greizsirdīgi
Ar greizsirdību vispār ir grūti cīnīties, bet attāluma attiecībās – gandrīz neiespējami. Tāpēc nevajag nemaz sākt. Viss, ko tu vari darīt, ir uzticēties savam partnerim. Ja tu neesi gatava, albāk šķiries.Ja viņš nav gatavs – šķirties ir nepieciešams, jo tas tāpat ar laiku notiks. Tev tikai būs grūtāk.
Nepārdzīvojiet
Vēl viena svarīga nianse par attāluma attiecībām. Nepārvērt savu dzīvi par uzgaidīšanas telpi. Ir svarīgi saprast, ka ir tikai divi varianti: vai nu tu dzīvo normālu dzīvi, vai nu šķiries. Jo vairāk tu pārdzīvosi, jo vairāk tas cilvēks sāks tev ar laiku kaitināt. Atceries, attālums ir tikai uz laiku. Ja tu patiesi vēlies būt ar cilvēku kopā, tu būsi.
Lai noskaidrotu iedzīvotāju datoru un mobilo tehnoloģiju lietošanas paradumus, mobilo sakaru operators BITE sadarbībā ar Latvijas Drošāka interneta centru izstrādājis droša interneta lietošanas pamatzināšanu testu, tā interaktīvā veidā pievēršot lietotāju uzmanību biežāk pieļautajām kļūdām digitālajā vidē.
Latvijas Drošāka interneta centra (Drossinternets.lv) apkopotā informācija liecina, ka visbiežāk cilvēki nonāk problēmsituācijās vai kļūst par krāpšanas upuriem paši savas vieglprātības vai nezināšanas dēļ.
Piemēram, publiskie Wi-Fi tīkli, kas mūsdienās ir pieejami gandrīz visur – parkos, lielveikalos, kafejnīcās, skolās, viesnīcās u.tml., sniedz plašas iespējas kibernoziedzniekiem Tāpēc BITES kiberdrošības eksperts Adolfas Vala aicina ikdienā lietot mobilo internetu un, ja rodas nepieciešamība pieslēgties publiskajam Wi-Fi tīklam, pārliecināties, ka tā īpašnieks ir zināms un uzticams. Īpaši svarīgi tas ir, lietojot internetbanku, e-pastu vai citus resursus, kuros tiek izmantoti sensitīvi dati.
Situācijas nopietnību atspoguļo statistikas dati. Piemēram, antivīruss, kas darbojas BITES tīklā, ik mēnesi bloķē vairāk nekā 4000 nelabvēlīgu reklāmu programmatūru un aptuveni 1000 vīrusus, kas mēģina uzbrukt mobilajām ierīcēm.
“Tomēr piesardzīga publisko WiFi tīklu lietošana ir tikai viens no priekšnosacījumiem drošai mobilo ierīču lietošanai. Ir svarīgi izvērtēt arī paroļu drošību, nevērt vaļā nezināmas saites un nelejupielādēt ierīcēs aizdomīgas mobilās lietotnes. Tās ir pamatlietas, kas jāņem vērā ikvienam interneta lietotājam, tāpēc drošības testa, kuru izstrādājām sadarbībā ar Drossinternets.lv, jautājumi veidoti tā, lai atgādinātu cilvēkiem par elementāro interneta ikdienas lietošanas “higiēnu”,” skaidro BITES kiberdrošības eksperts Adolfas Vala.
Arī Drossinternets.lv vadītāja Maija Katkovsa norāda, ka, lai justos digitālajā vidē droši, ar piesardzību publisko WiFi tīklu lietošanā vien nepietiek. “Interneta lietotāji nereti iekrīt kibernoziedznieku lamatās, jo neizvērtē saņemtos e-pastus, īsziņas u.tml. pietiekami rūpīgi – katrs otrais šīs ziņas atver, neiedziļinoties saturā. Taču šīs saites ir jāpārbauda vienmēr, jo aiz tām var slēpties vīrusi. Lai to izdarītu, ir jāiekopē saite meklētājprogrammā, piemēram, “Google”, “Bing”, “Yahoo”. Ja tā ir vīrusu saturoša, lietotājs saņems brīdinājumu vai meklētāja rezultātos parādīsies kāda bloga vai foruma ieraksts par to, ka šī konkrētā saite ir inficēta,” tā Katkovska.
Tāpat, pirms vērt vaļā to vai citu saiti, viņa iesaka pārliecināties, ka tā interneta adreses laukā ievadīta pareizi, jo bīstamas interneta mājas lapas, kas spēj veikt manipulatīvas darbības ar lietotāja datiem, visbiežāk slēpjas aiz citu mājas lapu adresēm, nosaukumā pamainot vien kādu sīkumu, piemēram, www.facebOOk.com vai www.facebook1.com.
“Antivīruss ir viens no efektīvākajiem ierīču aizsardzības līdzekļiem, jo brīdina lietotājus par nedrošām vietnēm un iespējamajiem apdraudējumiem. Turklāt svarīgi ir izmantot oficiāli atzītas antivīrusa programmas, jo aiz uzmācīgajiem antivīrusu piedāvājumiem internetā nereti slēpjas ļaundari, kuri, apelējot pie drošības, cenšas iegūt lietotāju datus,” uzsver Vala.
Viņš arī norāda, ka saskaņā ar “SlashData” pētījumiem pasaulē, bet īpaši ASV un Eiropā, joprojām ir ļoti augsts cilvēku īpatsvars, kuri savām parolēm izmanto tādas paroles, kuras var uzminēt nepilnas sekundes laikā. Populārākās no tām jau vairākus gadus ir “123456” un “password”. Savukārt CERT.lv dati liecina, ka Latvijā populārāko nedrošo paroļu topa pirmajās pozīcijās ir tādas paroles kā “123456”, “12345”, “saulite” un “querty”.
Ņemot vērā aizvien pieaugošo interneta patēriņu gan datoros, gan mobilajās ierīcēs, eksperti norāda, ka drošība ir svarīgāka par ērtībām, tāpēc ir svarīgi gan ierīcēs, gan e-pastā, sociālo tīklu profilos, internetbankās un citur izmantot drošas paroles. Tās veidojot, nav ieteicams izmantot gadskaitļus un vārdus, kas atrodami vārdnīcās, piemēram, “rudens2017”, “Anna123”. Daudz efektīvākas ir no frāzēm veidotas paroles, kurās atsevišķi burti aizstāti ar cipariem vai simboliem, piemēram, “Se$iMa2i_Bundz1n1ek1”. Vēl vairāk – papildu drošībai paroles ir vēlams regulāri mainīt, piemēram, reizi divos vai trīs mēnešos.
Drossinternets.lv vadītāja arī atgādina, ka, lejupielādējot mobilās aplikācijas, vienmēr ir jāizlasa, kāda veida datiem tā prasa piekļuvi. Piemēram, ir objektīvi jāizvērtē, vai aplikācijai, kas nodrošina lukturīša vai pulsometra funkciju telefonā, tiešām ir tiešām nepieciešama piekļuve lietotāja foto galerijai, GPS iestatījumiem u.tml.
“Izvērtējiet, vai tiešām esat gatavi dalīties savā personīgajā informācijā, piemēram, fotogrāfijās, ikdienas piezīmēs, parolēs u.tml., ar kādu, iespējams, pat neeksistējošu uzņēmumu. Un, pirms dalieties ar šo informāciju ar cilvēku, kuru nepazīstat reālajā dzīvē, pārliecinieties, vai viņš tiešām ir tas, par ko uzdodas,” uzsver Katkovska.
Viegli uzminamas paroles, nevērība pret aizdomīgām saitēm un neapdomīga dalīšanās ar personīgu informāciju ir tikai dažas no interneta lietotāju visbiežāk pieļautajām kļūdām. Tādēļ BITE un Drossinternets.lv aicina ikvienu aizpildīt zināšanu testu un pārliecināties par to, cik apdomīgi ikdienā tiek lietots internets: https://drosibastests.bite.lv/.
Lai tiktu skaidrībā par savu redzi, par briļļu vai lēcu nepieciešamību, var izvairīties no garām rindām pie acu ārsta, tālu poliklīniku vai ārstniecības centru apmeklējumiem, jo optometristi ir daudz tuvāk pieejami. Optometristi arī noteiks, vai nepieciešama vizīte pie acu ārsta.
Pirmās vizītes notiek vēl bērnībā pie acu ārsta – viena, trīs un sešu gadu vecumā. Vēlāk, neatkarīgi no vecuma, profilaktisku redzes pārbaudi ieteicams veikt reizi gadā un to var izdarīt pie optometrista, kurš profesionāli noteiks acu veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā ieteiks kādu no redzes korekcijas līdzekļiem un izrakstīs briļļu vai kontaktlēcu recepti.
Pirmais apmeklējums var būt mulsinošs, jo ir neziņa par to, kā viss noritēs. Turklāt optometrists turklāt spēs konstatēt, vai varētu būt kādas aizdomas par problēmām ar acu veselību un vai ir nepieciešama vizīte pie acu ārsta, kurš diagnosticē slimību un nozīmē terapiju. Plašāk par redzes veselību, stāsta “Optio” optometriste Jolanta Laugale un “Vizionette” optometriste Ilze Eriksone.
Primārais redzes aprūpes speciālists
Optometrists ir redzes aprūpes speciālists, kura uzdevums ir novērtēt redzes kvalitāti – gan redzes funkcijas, gan acs struktūru, lai nepieciešamības gadījumā ieteiktu piemērotus redzes korekcijas līdzekļus.
“Mēs ne tikai brilles un kontaktlēcas izrakstām, bet arī vērtējam acs priekšējo un mugurējo daļu, mērām acs spiedienu. Un, ja būs kādas problēmas, nosūtīsim tālāk pie acu ārsta uz diagnozes uzstādīšanu, terapijas piemeklēšanu un ārstēšanu.” skaidro optometriste Ilze Eriksone.
“Optometrista kabinetā noskaidro jūsu sūdzības, kārtīgi pārbauda tāluma un tuvuma funkcijas, kā arī acs vispārējo veselības stāvokli, un beigās jums piemeklēs labāko iespējamo risinājumu jūsu problēmai,” papildina Jolanta Laugale.
Redzes “plusi” un “mīnusi”
“Mēs izrakstām visu veidu brilles. Cilvēkiem, kam ir miopija jeb tuvredzība, ir šis “mīnuss”, kad bez brillēm labi redz tuvumā, bet tālumā neredz. Savukārt hipermetropija jeb tālredzība cilvēkam ir “plusi”, kad ir grūtības ar tuvuma darbiem, bet tālumā redze ir laba. Gadījumos, kad cilvēkam ir lieli plusi, viņš brilles nēsās jau no bērnības. Izrakstām arī sarežģītākas receptes, kam ir gan lieli plusi, gan lieli mīnusi un astigmātisms, kad nepieciešams papildu stiprums vienā virzienā. Pēc 40 gadiem bieži vienas brilles vajag tuvumā, citas tālumam, citas – datoram. Tad rakstām tā saucamās progresīvās brilles, ar kurām var labi redzēt visos attālumos,” skaidro Ilze Eriksone.
Pirmās pārmaiņas ārpus redzes pārbaudēm cilvēks var pamanīt arī savā ikdienā. Piemēram, filmas subtitri televizora ekrāna apakšā… Ja šiem titriem uz augšu stiepjas ēniņas, tie plūst, tad ir pamats jautājumam, vai tu tiešām skaidri redzi. Jādodas pārbaudīt redzi. Tāpat laiks doties, ja mājās, lasot grāmatu, prasās rokas pabīdīt tālāk, lai saskatītu tekstu. Vai ja datorā gribas palielināt burtus un ciparus, uzsver optometriste Jolanta Laugale.
Optometriste skaidro, ka tālredzības pluss mēdz būt gan maziem bērniem, gan pieaugušajiem un tas ir tāpēc, ka acs ābols ir nedaudz īsāks, un attēls veidojas aiz tīklenes. Ārpus vecumu īpatnībām parasti šādu cilvēku ir daudz mazāk, bet toties vairāk izplatīta ir miopija, kas ir tuvredzība jeb tā saucamais mīnuss, kad acs ābols ir izstiepies un attēls veidojas pirms tīklenes, un līdz ar to ir grūtāk saskatīt tālus objektus. Diemžēl miopija strauji progresē, un, pēc aktuālajiem pētījumiem un tajos balstītajām prognozēm, uz 2050. gadu, visticamāk, pasaulē būs 50 procenti iedzīvotāju ar miopiju – ar mīnuss brillēm. Patlaban tādu ir aptuveni 30 – 35 procenti.
Pēc 40 palielinās acu slimību riski
Pēc 40 gadu vecuma palielinās risks uz dažādām acu slimībām – tādām kā katarakta, glaukoma, mākulas deģenerācija. “Tās ir trīs lielākās, smagākās saslimšanas, kas izraisa aklumu. Tās arī mēs – optometristi – ieraugām, bet acu ārsti apstiprina un ārstē,” skaidro optometriste Jolanta Laugale.
Vajadzība pēc optometrista kļūst izplatītāka un biežāka, jo tad sākas presbiopijas vecums jeb vecuma tālredzība, kad rodas grūtības tuvumā saskatīt, piemēram, avīzi, telefonu vai grūtības veikt citus tuvuma darbus, un tad rodas nepieciešamība pēc pirmajām tuvuma brillēm jeb tā saucamajām lasāmbrillēm.
Optiku pieejamība
Lai gan mūsdienās daļa sabiedrības nav informēta par iespēju veikt redzes pārbaudi optikās un saskaroties ar redzes problēmām priekšroku dod apmeklējumam pie acu ārsta. Taču der atecerēties, ka izvēloties apmeklēt optiku, tas nodrošinās iespēju ātrāk saņemt nepieciešamo redzes korekciju, kā arī optometrists sniegs padomus, kā ikdienā rūpēties par savu redzes veselību, savukārt optiku izplatība un pieejamība aptver visu valsti.
Optiku tīkli ir pieejami ne tikai Rīgā, bet arī visās lielākās pilsētās – Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Tukumā, Talsos, Bauskā, Cēsīs, Madonā, Rēzeknē, Jēkabpilī, Valmierā, Daugavpilī.
Kā skaidro speciālists, "Lienei ir priekšvelves plakanā pēda. Daudzu slimību un veselības traucējumu simptomi meklējami tieši pēdās, tāpēc savlaicīgi ir jāaptur pēdas deformācijas procesi, jāveic profilaktiskas darbības. Tieši priekšējās daļas pārslogošana (priekšvelves plakanā pēda) atsaucas uz ceļgaliem, kā arī sekas var būt dedzinoša sajūta kājās, locītavu sāpes, kāju svīšana. To risināt iespējams, apavos ieliekot īpašas atbalsta zolītes (tās ražo speciāli gan zābakiem, gan kurpēm, gan vasaras sandalēm). Lienei ieteicams nēsāt apavus uz aptuveni 4- 6 cm augsta papēža un galvenais- ar pabiezu, stabilu zoli."
Lienei podometrija- pēdu datordiagnostika tika veikta Veselības centra 4 filiālē DYNASTY, Brīvības 224/4 (tālr. 67551505). Diagnostika sniedz visas ziņas par pēdu, uzrādot (iekrāsojot) tās vietas (punktus) pēdā, kuras ir pārslogotas un, kuras netiek pietiekoši nodarbinātas. Pārbaidi arī savu pēdu veselību – piesakies uz diagnostiku!
Ne reizi vien dzirdēts, ka vārds "sex" ir starp visvairāk meklētajiem vārdiem internetā. Tāpēc nolēmu to pārbaudīt.
Google veic uzskaitījumus par visvairāk meklētajiem vārdiem, un tos var atrast: www.google.com/press/zeitgeist.html. Lūk, pagājušajā nedēļā (18.-24.marts) meklētāko vārdu Top 10:
1. Mājdzīvnieku barības atsaukšana (Pet Food Recall). Tas saistīts ar pagājušās nedēļas ziņu No.1 ASV: Amerikas veterinārārstu prasību pret vairākiem dzīvnieku barības ražotājiem atsaukt sauso barību, kas kaitējot dzīvniekiem.
2. Menu Foods. Tā ir mājdzīvnieku barības ražotājfirma, ko vairāki dzīvnieku īpašnieki iesūdzējuši tiesā sakarā ar veselības problēmām, ko radījusi Menu Foods sausā barība. Dažus produktus Menu Foods jau atsaukusi visā pasaulē.
3. Svētā Patrika diena. Par īru svētkeim interesējusies visa pasaule.
4. Dejo ar zvaigzni. Oriģināli BBC veidotais šovs ir megapopulārs visā pasaulē. To veido vismaz 32 pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā Lietuvā un Igaunijā. Pasaulē pagājušajā nedēļā ziņa Nr. 1 bija par supermodeles Paulīnas Porižkovas izbalsošanu no amerikāņu šova.
5. Lielā Kanjona stikla platforma. Nesen uzbūvētais skatu laukums, kas izmaksāja 30 miljonus ASV dolārus, ir piektajā vietā starp meklētajiem nosaukumiem.
6. Lieldienu zaķis. Pasaule gatavojas svētkiem.
7. Eragons. Piedzīvojumu filma, ko Latvijā varēja redzēt jau decembrī, tagad iznākusi DVD formātā.
8. Karību jūras pirāti. Reklāmas kampaņa 3.sērijai "Pasaules gals" acīmredzot jau sākusies, kaut pašu filmu gaidām tikai 25.maijā.
9. Džons Edvardss. Amerikāņu jurists un demokrātu kandidāts 2008.gada prezidenta vēlēšanām. Ziņu virsrakstu pirmajās rindās nonācis ar paziņojumu par savas sievas vēzi, kas "ir atgriezies", kaut ārstēts jau kopš 2004.gada.
10. Bruņurupuči Ņindzjas 3.
Ne vārda par seksu! Vismaz ne pirmajā desmitniekā pagājušajā nedēļā. Nolēmu papētīt arī meklētākos vārdus atsevišķās valstīs.
Kanādā Top 3 (februārī): Anna Nikola Smita, Britnija Spīrsa un spēles. 11.vietā mīlestība, bet seksa nav.
Honkongas Top 3: karte, mīlestība, lejupielādēt. Seksa nav.
Īrijas Top 3: Ryanair, Aer Lingus (arī lidkompānija), wikipedia. Seksa nav.
Pārskrēju ar acīm visām 39 pētījumā ietvertajām valstīm, un nevienā Top 15 seksa nebija. Man tas likās mazliet pārsteidzoši, bet var jau būt, ka laiks, kad meklētājā rakstīja "sex" ir garām. Tagad informāciju iegūst citos, "smalkākos" veidos?
