Pēdējo deviņu gadu laikā gandrīz divkāršojies to iedzīvotāju skaits, kuri šķiro atkritumus, liecina Latvijas Zaļā punkta un pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.* Augusi arī izpratne par atkritumu šķirošanas nepieciešamību un sabiedrības atbalsts dažādu atkritumu veidu savākšanas sistēmām. Vienlaikus 62% iedzīvotāju norāda, ka Latvijā daudzviet šķirošanas infrastruktūra vēl nav pietiekoši pieejama, tāpēc līdz ar pieaugošajai izpratnei par atkritumu šķirošanas nepieciešamību , šķirošanas sistēmas attīstībai būtu jākļūst vēl straujākai. Lai aktualizētu efektīvāku atkritumu apjoma samazināšanu, Latvijas Zaļais punkts no 21. aprīļa uzsāk “Šķiratlona pieccīņu”, mudinot ikvienu savā ikdienā ieviest 5P principu, tādējādi parūpējoties par jebkuras lietas ilgāku dzīvi.

Pieaugot videi draudzīga dzīvesveida popularitātei, iedzīvotāju izpratnei par atkritumu šķirošanas nozīmi, kā arī šķirošanas infrastruktūrai kļūstot pieejamākai, ik gadu turpina augt arī to iedzīvotāju skaits, kuri šķiro sadzīves atkritumus. Pērn mājsaimniecību atkritumus šķirojuši vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (60%), liecina Latvijas Zaļā punkta un pētījumu centra SKDS veiktais pētījums (salīdzinājumam: 2011. gadā tie bija 34%, 2018. gadā – 56%). Turklāt atkritumus šķirotu vēl lielāka sabiedrības daļa, ja dzīvesvietas tuvumā būtu pieejami dalītās vākšanas jeb šķirošanas konteineri.

“Šķirošanas konteineru trūkums ērti sasniedzamā attālumā jau vairākus gadus ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki atsakās no šķirošanas, turklāt pēdējo divu gadu laikā par 4 procentpunktiem audzis to iedzīvotāju skaits, kuri norāda uz nepietiekamu infrastruktūru. Lielā mērā tas saistīts ar aizvien pieaugošo izpratni par šķirošanas nozīmi, jo cilvēku, kuri vēlas šķirot, kļūst arvien vairāk, bet infrastruktūra netiek līdzi, jo trūkst vienotas sistēmas valstiskā mērogā. Arī vietas, kur cilvēki vēlētos redzēt šķirošanas konteinerus, paliek nemainīgas: tie ir daudzdzīvokļu namu pagalmi, kas aktuāli vairāk nekā 80% iedzīvotāju, veikalu apkaimes, privātmāju rajoni – vietas, kur norit ikdiena vairumam Latvijas iedzīvotāju,” skaidro Latvijas Zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis

Izpratnes uzlabošanos par to, kāpēc atkritumi jāšķiro, apliecina arī statistika: saskaņā ar aptaujas datiem 2018. gadā 13% Latvijas iedzīvotāju norādīja, ka neizprot nepieciešamību šķirot, bet pērn tā atbildējuši vairs tikai 7% aptaujāto. Tāpat samazinājies paradums visus atkritumu izmest vienuviet – pirms trim gadiem tā rīkojās 38%, pērn – vairs tikai 30% iedzīvotāju. Biežāk šķiroto atkritumu tops gan pēdējo gadu laikā nav mainījies: tās ir stikla pudeles un burkas (84% bez izmaiņām), nolietotās baterijas (72% pērn un 74% 2018. gadā), plastmasas PET pudeles (76% pērn, 70% 2018. gadā). Toties krietni vairāk iedzīvotāju sākuši šķirot nolietotās elektroierīces (pieaugums par 10 procentpunktiem) un nolietotās riepas (pieaugums par 5 procentpunktiem).

Kopā ar sadzīves atkritumiem 22% iedzīvotāju joprojām izmet nolietotās baterijas un nevajadzīgās elektroiekārtas, bet 36% – nevajadzīgo tekstilu. Populārākie risinājumi šķirošanas veicināšanai, pēc sabiedrības domām, būtu vairāk atkritumu konteineru un urnu (54%) un cilvēku izglītošana (50%). Toties sabiedrības acīs mazinājusies sodu nozīme – 32% pērn pret 45% pirms trim gadiem, bet audzis atbalsts depozītu sistēmas izveidei. Jāatzīmē, ka 88% aptaujātoatbalsta dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu. Vislielākais atbalsts – 89% – vērojams tekstila šķirošanas un savākšanas sistēmas ieviešanai.

Latvijas Zaļais punkts atgādina – efektīvs līdzeklis, kā risināt šķirošanas problēmas, ir maksimāli izvairīties no atkritumu radīšanas. Lai gan 59% sabiedrības atzīst, ka atbildība par to jāuzņemas ikvienam iedzīvotājam, tikai puse ikdienā cenšas mazināt pašu radīto atkritumu apjomu – galvenokārt ziedojot vai atdodot citiem nevajadzīgās lietas, izvairoties no impulsīviem, neplānotiem pirkumiem un izvēloties atkārtoti izmantojamu iepakojumu. 

Atgādinot par 5P principa ieviešanu ikdienā jeb metodēm atkritumu apjoma samazināšanai, Latvijas Zaļais punkts sadarbībā ar uzņēmumiem “Eco Baltia vide”, “Mežpils alus” un “Rimi” 21. aprīlī atklāja “Šķiratlona pieccīņu”. 

“Mēs aicinām katru Latvijas iedzīvotāju ļauties veselīgam azartam un īsti sportiskā garā bagātināt savu ikdienu ar 5P, kas ļaus dzīvot zaļāk! Tas nozīmē praktizēt piecas spēcīgas disciplīnas, kas palīdzēs līdz minimumam samazināt atkritumu rašanos: pateikt nē jeb nepirkt jaunas lietas, ja tās var aizstāt ar esošajām, pielietot vēlreiz, kur tas iespējams, pārskatīt savas izvēles, dodot priekšroku tam, kas videi draudzīgs, kā arī pārstrādāt un pārveidot lietas, dodot tām jaunu dzīvi,” aicina K. Zakulis.

“Šķiratlona pieccīņas” ietvaros ikvienam interesentam lietotnē Roadgames pieejama arī vides spēle ar tādu pašu nosaukumu, kas ļauj uzzināt gan dažādus faktus par to, kā piedalīties pieccīņā, šķirot atkritumus un saudzēt vidi, gan arī kārtīgi izstaipīt kājas un labi pavadīt laiku. 

* Pētījumu “Cik zaļi dzīvo Latvijas iedzīvotāji?” pēc Latvijas Zaļā punkta pasūtījuma veicis pētījumu centrs SKDS 2020. gadā, aptaujājot 1011 Latvijas iedzīvotāju 18–75 gadu vecumā.

Pagājušajā diennaktī Latvijā atklāti 898 Covid-19 gadījumi, bet četri Covid-19 pacienti miruši, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotie dati.

Iepriekšējais vienā diennaktī atklāto Covid-19 gadījumu rekords bija 642 personas, kas tika fiksēts 21.novembrī.

Aizvadītajā diennaktī divas mirušās personas bijušas vecumā no 70 līdz 75 gadiem, viena – no 55 līdz 60 gadiem, bet vēl viena – no 80 līdz 85 gadiem.

Pēdējās diennakts laikā Latvijā veikti 8024 Covid-19 testi, no kuriem pozitīvi bijuši 11,2%. SPKC iepriekš skaidroja, ka šis rādītājs Eiropas Savienībā tiek uzskatīts par būtisku, jo, tam pārsniedzot 4% robežu, slimības izplatība uzskatāma par strauju un nekontrolētu.

Latvijā kopumā līdz šim ar Covid-19 saslimusi 15 171 persona, bet 188 inficētas personas mirušas. Saskaņā ar SPKC datiem, patlaban valstī ir 12 403 aktīvi saslimšanas ar Covid-19 gadījumi.

SPKC jaunākā sniegtā informācija liecina, ka audzis to personu skaits, kas reģistrētas kā izveseļojušās – no 1686 personām 25.novembrī līdz 1719 personām šodien, taču šis rādītājs pēdējos mēnešos kopumā mainījies salīdzinoši nenozīmīgi un daudzkārt lēnāk nekā sasirgušo skaits.

Pagājušajā diennaktī slimnīcās ievietoti 94 Covid-19 pacienti, savukārt kopumā slimnīcās patlaban ārstējas 489 ar jauno koronavīrusu sasirgušie, liecina Nacionālā veselības dienesta dati.

Šis ir līdz šim lielākais vienā diennaktī stacionēto Covid-19 pacientu skaits. Arī patlaban slimnīcās ievietoto pacientu skaits sasniedzis līdz šim augstāko robežu. No visiem stacionētajiem 458 ir ar vidēji smagu slimības gaitu, bet 31 – ar smagu slimības gaitu.

Pēdējās diennakts laikā no stacionāra izrakstīti 36 Covid-19 pacienti, bet līdz šim kopumā – 1162.

Katrs mākslinieks, tēlnieks un arhitekts darbu darina ar savu ideju, kamēr mēs, vērotāji un baudītāji, meistara darbu redzam savā interpretācijā. Tā arī mēs cenšamies atklāt to mākslas darbu – skulptūru, statuju, figūru, megalītu un citu konstrukciju – nozīmi, kuru autori dzīvojuši krietni pirms mums.

Salas un kontinenti glabā vērtības, kas jau paaudžu paaudzēs ir bijis aizraujošs izaicinājums pētniekiem, vēsturniekiem un arheologiem, jo daudzas vietas un mākslas darbi ir tik seni un neizprotami, ka vēljoprojām nav skaidrs, kādiem mērķiem tās ir būvētas. 

Tādēļ “National Geographic” ir apkopojis interesantākos faktus par pasaules noslēpumainākajām skulptūrām un celtnēm. 

Neizskaidrojamais – Egejas jūras vidienē atvestas un atstātas senas figūriņas

Kiklādu salas ir Grieķijas salu arhipelāgs Egejas jūras dienvidu daļā. Grupā ir vairāk nekā 200 salu, tajā skaitā arī Kerosa. Tā ir pavisam neliela, taču kas to padara par neparastu? Tās ir simtiem mazos gabalos sasistās statuetes, kas vēsta par Eiropas civilizācijas pirmsākumiem un kas ir atvestas un izkaisītas pa visu salu, neatstājot nekādas pēdas vai izskaidrojumus par to, kur tās radušās. 

3000 gadus pirms mūsu ēras tapušās marmora figūriņas lielākoties atveido abstraktu, kaila cilvēka ķermeni. Tās iedalās trīs galvenajos veidos: kails sievietes ķermenis, kails vīrieša ķermenis un mūziķu figūriņas. Visbiežāk uz salas ir atrodamas tieši sieviešu figūras. Salas pētnieku grūtākais uzdevums ir atrast gabalus, kas atbilstu vienai figūrai, un atklāt, kādēļ statuetes vispār atrodas uz šīs salas.

Tāpēc vēstures cienītājiem un piedzīvojumu meklētājiem tiek piedāvāta jauna filma “Kerosas apraktie noslēpumi”, kurā zinātnieku un ekspertu komanda kopā ar arheologu dodas unikālā ekspedīcijā pa Grieķijas salu Kerosu, lai atrisinātu mistērijas un meklētu šīs statuetes. Filmas pirmizrāde būs skatāma kanālā “National Geographic” jau 28. decembrī plkst. 22.00. 

Latvieša rokām būvētā Koraļļu pils Floridā 

1951. gadā netālu Maiami neparastais latviešu izcelsmes tēlnieks, akmeņkalis Edvards Liedskalniņš pabeidza Koraļļu pils būvniecību. Tas ir inženierijas brīnums, kas pielīdzināms Ēģiptes piramīdām un Stounheindžai un kura noslēpumu nav izdevies atklāt. Koraļļu pili Liedskalniņš esot būvējis par godu nelaimīgajai jaunības dienu mīlestībai Agnesei. Sākotnēji pils atradusies netālu no Floridsitijas (Florida City), taču 1936.gadā viņš pārcēlies un ņēmis pili sev līdz. Pārvākšanās ilga trīs gadus.

Fantastiskā būve ir veidota no vairāku tonnu smagiem iežiem jeb kaļķakmens bluķiem, kas izkalti dažādās formās, – stabos, sienās, krēslos, galdos, dilstošā Mēnesī, Saules pulkstenī un strūklakā. Koraļļu pils vienmēr tika celta naktī, izmantojot pašdarinātas vinčas un sviras, kā arī būvniecības laikā Liedskalniņš vienatnē esot spējis pārvietot akmeņus, kas kopumā svēra vairāk nekā 1100 tonnu. 

Par brīnumaināko vietu pilī uzskata tās lielos akmens vārtus, kuri, neraugoties uz svaru, bija viegli atverami – ar vienu pirksta kustību. Līdz pat 1986.gadam, kad vārti salūza, nebija skaidrs, kā šis mehānisms darbojas. Noņemot vārtus, izrādījās, ka tie rotēja ar metāla ass un kravas auto gultņu palīdzību. Vēlāk tajā pašā gadā vārtus atjaunoja.

Lai arī to, kā viens cilvēks smagos akmens bluķus izkalis un pārvietojis pats, bez īpašas tehnikas, ieskauj daudz teoriju un mīklu, visticamāk Liedskalniņš izmantojis sviras principu un smagu darbu. Viņš pats teicis, ka esot atklājis piramīdu noslēpumu, kā senie ēģiptieši, būvnieki Peru, Jukatanā un Āzijā ar vienkāršiem instrumentiem varējuši pacelt vairākas tonnas smagus akmeņus.

Mistiskās akmens lodes no Kostarikas

20. gadsimta 30. gados Kostarikas džungļos tika atrastas 300 gandrīz pilnīgi apaļas dažādu izmēru akmens lodes. Akmeņu forma bija perfekta un to diametri atšķīrās, sākot no desmit centimetriem līdz pat 2,4 metriem. 

Perfekti apaļo akmeņu izcelsme vēljoprojām ir neizskaidrojama. Lielākā daļa akmeņu, kuri tikuši izmantoti sfēru izveidē, ņemti no kalnu pakājes, tālu no vietas, kur tie atrasti. Pētnieki uzskata, ka ieža formas pārveidošana uzsākta turpat nogāzē, bet vēlāk tie pārvietoti. Tomēr nav skaidrs, kā notikusi pārvietošana, jo, spriežot pēc ložu vecuma, tās radītas pirms ticis izgudrots rats. Turklāt, dažas akmens lodes atrastas uz Isla del Cano (Isla del Caño) salas, kura atrodas 17 kilometru attālumā no to izcelsmes vietas.

Par to kā, akmens lodes tapušas izskanējušas vairākas teorijas. Daži arheologi uzskata, ka virsējais slānis berzts ar dzīvnieku ādām un smiltīm, līdz izveidojusies apaļa forma. Citiem šķiet, ka vispirms ieža virskārta kalta ar akmens instrumentiem, tad akmens karsēts, lai to vieglāk būtu slīpēt un iegūt lodes formu. Lielākās lodes tika arī pulētas.

Laika gaitā cilvēki ir iznīcinājuši daudzus neparastos atradumus, tomēr Kostarikas Nacionālajā muzejā ir saglabāti pavisam 130 akmeņi, kurus nav nepieciešams restaurēt. Tomēr daudzi no viņiem vēl atrodas dziļi džungļos un zem zemes. 

“Lodes mēdza simbolizēt sociālo un politisko statusu. Tās tika demonstrētas, ja ciemā ieradās kāda svarīga persona,” teikts Kostarikas muzeja izstādē. “Jo lielāka un akurātāk nostrādāta ir lode, jo lielāks ir ciemata un tā iedzīvotāju prestižs, protams, jo vairāk lodes, jo svarīgāks ciemats,” skaidro muzeja darbinieki. 

Moai skulptūru mīkla 

Lieldienu salas jeb Rapanujas vēsture ir neticami bagātīga un ļoti pretrunīga, un tās noslēpumainību vēl papildina arī teju 900 neparastās Moai skulptūras. Šīs unikālās statujas neliek mieru vairākām ceļotāju un pētnieku paaudzēm, jo ir pilnīgi neizprotami, kā tās radušās salā ar tik maz iedzīvotājiem un nabadzīgu augu valsti. 

Statuju izskats ir ārkārtīgi savāds – lielas galvas ar smagnēju, uz priekšu izbīdītu zodu, ironisku sejas izteiksmi un garām ausīm. Kā arī šīm statujām ir ķermenis, kas ierakts vismaz 25 metrus zem zemes. Pēc arheologu domām, sākotnēji statujas nemaz nebija ieraktas, tās iegrima palēnām, klimatisko izmaiņu dēļ. 

Moai statujas tika celtas, lai godinātu vadoni vai citus svarīgus cilvēkus,  kuri devušies aizsaulē.  Skulptūras novietotas uz taisnstūrveida akmens platformām, dēvētas par Ahu. Moai skulptūras tika kaltas ar dažādām grimasēm, jo bija paredzēts, ka tās saglabā apglabātās personas vaibstus.

Lielākā daļa no akmens statujām guļ nepabeigtas akmeņlauztuvēs vai gar senajiem ceļiem. Dažas no tām ir sastingušas Rano-Raraku vulkāna krātera dziļumā, bet dažas ir “iznākušas” uz vulkāna kores un, liekas, ka virzās uz okeānu.