Iemācies atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties!
Tagad noskaidrosim, ko nozīmē vārdi “atlaist vēlmes”, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izdarīt.
Pieņemsim, ka mēs jau saprotam, ka ikviena vēlēšanās ir līdzīga putniņam un turēt to dzelžainā tvērienā ir ne tikai neizdevīgi, bet – pat bīstami. Un, protams, arī būrītī putniņš diez vai būs tikpat laimīgs kā brīvībā. Ja mēs patiešām kaut ko ļoti vēlamies, mums jāiemācās atlaist savas vēlmes, lai tām būtu iespēja piepildīties.
Kā atlaist savas vēlmes?
1. Izrakstīt savas vēlmes
Kad mēs savas vēlmes nepierakstām, bet visu laiku nēsājam sev līdzi – savā galvā, tās ir kā piesietas mums. It kā nav nekādas vajadzības pierakstīt – tāpat viss ir skaidrs un zināms? Bet – nē! Labāk savas vēlēšanās izvilkt ārā un glabāt atsevišķi. Tāpēc es bieži rekomendēju nevis vienkārši uzrakstīt savu vēlmju sarakstu, bet izveidot tādu sarakstu, kurā ir ne mazāk kā 100 vēlmes. Tas tāpēc, lai varētu tur veikt nelielu inventarizāciju, paskatīties uz to visu no malas, no visām pusēm, kaut ko atmest (saprotot, ka nedod Dievs, kas tāds piepildīsies), kaut ko atlikt, kaut ko pielikt.
Kad mēs savus sapņus un vēlmes pierakstām, mums pašiem ir vieglāk saprast, kas no visa tā, kas glabājas mūsu galvā, ir patiešām mūsu, bet kas – atnests kaut kur no malas, no sociuma, draugiem, radiem, ģimenes, paziņām.
Es atceros vienu meitenei, kura rūgti raudāja pēc tam, kad bija uzrakstījusi sarakstu ar 100 savām vēlmēm. Raudāja tāpēc, ka no uzrakstītajām 100 vēlmēm, tikai viena bija viņas pašas. Tikai viena! Bet būtu taču bijis vajadzīgs tik daudz spēkus patērēt, lai visu to sasniegtu un tikai pēc tam atklātu, ka nekas no tā nenes kāroto laimes sajūtu. Daudzi tā arī nodzīvo visu dzīvi, nesaprotot, kāpēc un kam.
Tās vēlēšanās, kas ir MŪSĒJĀS piepildās vienkāršāk un ātrāk. Īpaši, ja mēs visu laiku necenšamies skriet pretējā virzienā, pēc kādām ilūzijām un mirāžām. Pie kam, piepildījušās, tās dod mums ļoti daudz spēka, iedvesmas un izved mūs pavisam citā dzīves apziņas līmenī. Taču atrast visā tajā troksnī SAVU – ir ļoti grūti.
Mamma saka: tev vajadzīgs dzīvoklis un izglītība, tētis saka: tev vajadzīga mašīna un darbs ārzemēs, vīrs saka: tev vajadzētu vēlēties būt tievākai un slaidākai, TV māca, ka pienācis laiks botoksa injekcijām, bet draudzenēm šķiet, ka tev visvairāk vajadzīga karjera un neatkarība, savukārt žurnālos rakstīts, ka jaunajās kurpēs un apģērbā no Chanel kolekcijas tu būsi laimīgākā sieviete pasaulē un dzīve bez iPhone vispār nav iedomājama.
Bet, ko vēlies tu pati? Kas vajadzīgs tev un tavai sirdij????
Iesākumā vajag attīrīt graudus no pelavām un izdzirdēt savu sirdsbalsi, lai nepieslietu savas kāpnes pie svešas sienas. Lai cik tas dīvaini nešķistu, savas īstās, personīgās vēlmes atlaist ir daudz vieglāk, jo nav spiediena no ārpuses.
2. Kļūt laimīgai arī bez visa tā
Parādīšu jums savu piemēru, pateicoties kuram es visu to ļoti veiksmīgi atsekoju.
Es augu viena un sapņoju par lielu ģimeni. Lai bērnu būtu vismaz 5, bet varbūt – arī vairāk. Un, lūk, mums piedzima pirmais dēls. Mums ļoti gribējās arī nākamo bērnu – bet, nekas nenotiek veselu gadu. Milzīga sāpe no tā, ka viss notiek ne tā un mana vēlme aizslīd. Es jaunāka nekļūstu, bet palikt stāvoklī nekādi nesanāk. Vai tiešām manas cerības tā arī sabruks nerealizējušās?
Kad sapratu, ka pārāk stipri esmu pieķērusies savai vēlmei, ka esmu kļuvusi neadekvāta, skaitļodama dažādus grafikus un “iznesot smadzenes” savam vīram, es aizdomājos. Visas manas sapņu kolāžas bija pielīmētas ar lielu ģimeņu fotogrāfijām – ne mazāk kā 3 bērni, it kā pārējiem laimes nebūtu. Kāpēc Dievs nedod mums otro bērnu? Bet varbūt mums vienkārši nav paredzēts vairāk par vienu bērnu? Pieņemsim, ka mums vairāk bērnu nebūs. Un kas tad? Es palikšu nelaimīga un nerealizējusies? Es zaudēju savu dzīves sapni? Dzīve velti nodzīvota?
Vai arī tomēr esošajā situācijā ir kāds prieks un labums?
Mums taču ir viens dēls. Kādam nav neviena, bet mums ir un aug, gudrs, skaists. Ja bērns ir viens, viņam vairāk var veltīt savu mīlestību, rūpes. Kad ģimenē ir viens bērns, tad vairāk laika paliek pašrealizācijai un iespējams būt mobilākai. un tā tālāk…
Es vācu sava stāvokļa priekšrocības un samierinājos ar to, pieņēmu visu kā tas ir. Un, kā tiko biju pieņēmusi domu, ka, iespējams, tā arī palikšu par viena bērna māti, kad iestājās grūtniecība.
Es pati to vairs negaidīju, bet brīnums notika, kā tikko es pieņēmu situāciju un iemācījos būt laimīga savā šodienā.
Atlaist vēlmi, nozīmē sajust un pieņemt to, ka arī tagad es esmu laimīga. Ka man jau šobrīd ir ļoti daudz kas dots.
Laimīga bez laulībām. Laimīga bez savas privātmājas. Laimīga bez milzīga daudzuma skaistām kleitām. Laimīga arī bez sava mīļotā sapņu darba. Es JAU esmu laimīga. Un būšu priecīga kļūt vēl laimīgāka, ja visas manas sirds vēlmes piepildīsies.
3. Neatteikties no savas vēlmes
Dažkārt mēs aizraujamies ar pirmo punktu un sākam sev iegalvot, un sevi mānīt, ka man jau tāpat viss ir labi, kam man tas vajadzīgs. Es zinu kādu meiteni, kura ļoti vēlējās bērnus, bija “izbesījusi” visus savus draugus ar mūžīgajām runām par savām vēlmēm. Bet pēc tam atsala. Sāka visiem skaidrot – arī pati sev, ka bērnus negrib. Ka bērni – tā ir mūžīgā nekārtība mājās, ka ar viņiem viss ir sarežģīti, ka nepietiks laika karjerai, ka vīrs viņai nemaz nav tik stabils, lai vēlētos kopīgus bērnus.
Laimīgāka no tā visa viņa nekļuva. Viņa ieslīga depresijā, pati nesaprotot – no kā. Viņai taču viss ir un bērni nav vajadzīgi. Taču problēma tā, ka viņa pati pret sevi nebija godīga un atklāta. Tā vietā, lai atzītu, ka viņa grib bērnus, taču pagaidām tas vienkārši nenotiek, viņa bija nolēmusi no šīs vēlmes atteikties pavisam.
Pēc vairākus gadus ilga pašapmāna (un psihoterapijas), viņa kļuva māte. No sākuma vienu bērniņu adoptēja (un atzīstot, ka bērnam ne vienmēr jāatnāk tieši tajā ceļā, ko vēlamies), pēc tam, pavisam negaidīti palika stāvoklī. Ārsti plātīja rokas un teica, ka tas nav iespējams. Bet tas notika, jo viņa atlaida savu vēlmi noteikti tieši tādā ceļā kļūt par māti.
Ne vienmēr mūsu vēlmju realizācija ir atkarīga no mums. Un, ja ir atkarīga, tad nenozīmīgi. Tāpēc ir vērts uzticēties un atļaut Dievam lemt, kad un kas mums ir jāiedod.
Viņš labāk redz, kas mums ir vajadzīgs un kam mēs esam gatavi. Mēs it kā būtu uzrakstījuši iesniegumu uz vadītāja vārda un tālāk – viņš pieņems lēmumu..
4. Dari, kas jādara un būs, kas būs
Atlaist vēlmes, nenozīmē, ka jāsēž un rokas nolaidušam jāgaida. Jūras krastā sēdēt un gaidīt savu Greju un uz pārējo visu nospļauties: no manis te nekas nav atkarīgs, tāpēc vienkārši stāvēšu un gaidīšu. Daudzas meitenes tā arī sapņo par savām precībām: ja viņam vajadzēs, viņš pats mani atradīs. Bet kā gan viņš tevi atradīs, ja 12 stundas esi savā ofisā un pēc tam lēkšiem uz mājām gulēt? Kurā mirklī viņam tevi jāatrod? Un vai tu viņu pamanīsi, ieraudzīsi, sajutīsi? Nu, ienāks viņš nejauši tavā grāmatvedībā, būs sajaucis durvis, bet tu pat viņam vērību nepiegriezīsi, nepamanīsi, jo istaba nepielīs saules gaismas un tauriņi nesāks lidot telpā.
Daudzi tā būvē savas attiecības, savu biznesu un visu savu dzīvi. Sacīdami, gan jau kaut kā notiks, es taču to gribu. Taču pat, lai vinnētu loterijā, ir vismaz loterijas biļete jānopērk. Bet lai uzbūvētu attiecības, tajās kaut kas ir jāiegulda.
Dievam nav citu roku, kā mūsējās. Šajā ziņā, mēs paši esam savas laimes kalēji.
Taču tādi kalēji, kas saprot, ka “samaksa” atnāks no augšas un tajā apjomā, kādā mēs to esam pelnījuši. Mēs turpinām darīt savu darbu un pildīt savu pienākumu. Bet kādi būs augļi, to lemj Dievs.
Tātad, ja neesmu precējusies, bet ļoti to vēlos, tad strādāju ar savām sievišķīgajām īpašībām un esmu tur, kur var iepazīties ar cienīgiem vīriešiem. Ja man pievērš uzmanību, es dodu cilvēkam iespēju, pat tad, ja pirmajā mirklī man šis vīrietis ne īpaši patīk. Komunicēju, iepazīstu viņu. Pieņemu uzmanības pierādījumus. Visbiežāk tas, kas mums paredzēts, pirmajā mirklī izskatās parasts un “ne tas cilvēks”. Kad pienāks laiks precēties, kas būs mans vīrs, ne man lemt. Un es to saprotu.
Ja sapņoju par māju, tad ne vienkārši priecājos par smukām bildītēm, vai apskaužu citus, kam ir mājas, bet uzzinu cenas zemes gabaliem, studēju, kur labāk izvēlēties savai mājai vietu, no kā to celt, kādi materiāli labāki, skatos plānojumus. Un pēc tam, solīti pa solim, pa ķieģelītim eju pie sava mērķa. Sakrāju naudu zemei – nopērku zemi, lēnītēm sāku būvēt.
5. Pateikties
Ļoti bieži mēs aizmirstam par pateicību. Fokusējamies uz to, kas nav, aizmirstot par to, kas jau ir. Mana paziņa – četru brīnišķīgu meitu māte, neprātīgi sapņoja par dēlu. Ilgu laiku tā bija viņas apsēstība – viņa domāja, ka ir slikta sieva, jo vīram nav dzemdējusi mantinieku, Ka meitenes – tas ir gluži parasti, izies pie vīriem un aizlidos no ligzdas. Viņa žēloja sevi, pārdzīvoja un neizjuta pret meitām īpašu mīļumu.
Reiz viņa nokļuva ciemos pie citas mātes, kurai bija pieci dēli – un nevienas meitas. Tā lūdza Dievu par meitiņu, bet – nekā. Jokojot, viņas viena otrai piedāvāja samainīties vietām, un padalījās ar savām problēmām un pārdzīvojumiem. Pats vērtīgākais, ko mana paziņa šīs sarunas laikā ieguva, bija tas, ka viņa šo situāciju ieraudzīja no malas. Viņas meitas mierīgi spēlējās ar lellēm, novāca aiz sevis savus traukus, dziedāja, dejoja. Bet pieci “drosmīgie bruņinieki” visu laiku skraidīja, ārdījās, sagriežot māju kājām gaisā, neko aiz sevis nenovācot.
Pārnākot mājās, viņa pirmo reizi aizdomājās par to, kā viņai paveicies, ka Dievs viņu pasargājis no skaļajiem bļāvieniem un cīņas trokšņa. Kāda laime, ka ir meitas, kas palīdz mājas darbos, nerada nekādas problēmas, mācās labi, ir maigas un mīlīgas. Kā viņa teica, tajā brīdī viņa “atlaida” savu vēlmi. Paldies Dievam! Pateicība piepildīja viņas dvēseli un viņa pārstāja justies apdalīta. Un pēc gada viņai piedzima dēls. Absolūti neplānoti.
Būt pateicīgiem par visu, kas dots. Un dots ir tik daudz.
Vairumam no mums ir, kur dzīvot, ir ko ēst, ko mugurā vilkt. Bet ir miljoniem cilvēku, kuri dzīvo absolūtā nabadzībā, kuriem nav pienācīgu māju. Mums blakus ir mūsu mīļie, tuvie cilvēki, paēduši, dzīvi. Mums ir rokas, kājas, bet mēs to nenovērtējam.
Būt pateicīgiem bez pretenzijām – bet, kad gan tas notiks!!!? Pārslēgties nepārtraukti uz pateicību. Lai arī man nav savas mājas, paldies par to, ka mums ir iespēja īrēt mājvietu un dzīvot atsevišķi no vecākiem. Lai ari man nav liela skapja ar kleitām, taču man ir četras, ļoti skaistas kleitas un talants, šujmašīna, un prasme uzšūt sev apģērbu. Un tā tālāk…
Kad mēs protam būt pateicīgi, sapņi piepildās ātrāk. Jo kam gan var būt vēlme lutināt veceni no pasakas par zvejnieku un zelta zivtiņu?
Viņai taču vienmēr visa būs par maz, viss – ne tā, vajag vairāk un vairāk (protams, arī tādas dzīves rezultāts ir likumsakarīgs).
Ja visu to darīsi, sajutīsi, ka spriedze mazinās, dzīvot kļūst vieglāk, vienkāršāk un priecīgāk, un vēlmes sāk piepildīties vieglāk un ātrāk. Un pat tad, ja tās vēl nav piepildījušās, tu nejūties dziļā depresijā un tavas vēlmē iekrampējušās rokas atslābst. Tātad ir jāturpina ceļš uz priekšu, viss ir pareizi un īstajā laikā tu ieraudzīsi savu iesēto vēlmju sēklu asnus.
Visam savs laiks!
Tulkoja: Ginta FS
AVOTS
