Esmu atgriezusies no laivu brauciena, un sajūta ir tāda, it kā upes vējš būtu izmēzis no galvas visas domas un raizes. Lai nesāktu jūsmot par ūdensrozēm un jautro kompāniju, kas tādos braucienos laikam ir pašsaprotami, pastāstīšu par kādu tradīciju.

Kompānija, ar kuru kopā devos šai braucienā, laivo katru vasaru, un viņiem ir izstrādāti daži dzelžaini rituāli: katru rītu puiši pannā uz ugunskura gatavo omleti ar speķi, bet vakarā pēc tikpat sātīgas maltītes notiek priekšlasījumi. Mans brālis, kuram ir rakstnieka ķēriens, laivošanas piedzīvojumus vienmēr iemūžina dienasgrāmatā, bet vakaros viņš visiem lasa priekšā iepriekšējo laivu braucienu pierakstus. Vēl kāds parasti arī paķer līdzi šim nolūkam piemērotu grāmatu. Galvenais priekšnoteikums ir labi daudz tiešās runas un humora. Un, protams, oratora dotības. Šoreiz izcili labi klausījās "Hermanis Naumanis Latviešu stāsti", bet no pieredzes varu ieteikt arī Džeralda Darela asprātīgākos romānus vai Džeroma K.Džeroma "Trīs vīrus laivā".

Līdzīgas literārās tradīcijas šai kompānijā tiek koptas arī citos pasākumos. Piemēram, Jāņos lomās lasījām Šekspīra "Sapni vasaras naktī". Lomas tika izlozētas, tāpēc īpaši komiski izklausās, kad, piemēram, karalieni Titāniju tēlo bārdains čalis.

Agrāk man šķita, ka grāmatas skaļi lasa tikai vecāki saviem bērniem. Bet nu jau vairākkārt esmu pārliecinājusies, cik jautrs, bet vienlaikus arī intīms un saliedējošs var būt šāds rituāls pieaugušo kompānijā.

Šorīt pamodos, ieraudzīju pelēki lietaino dienu un pasmaidīju. Sapratu, ka man pamatīgi noveicies ar laika apstākļiem nedēļas nogalē. Es pavadīju trīs lieliskas, sportiski aktīvas un neaizmirstamas dienas pie jūras Salacgrīvā.

Interesanti, ka es nekad neesmu spējusi tā vienkārši atpūsties pludmalē. Es nevaru apgulties un gulšņāt, man vajadzīga kāda aktīva nodarbe. Vai nu tas būtu volejbols jautrā draugu kompānijā vai pastaiga gar jūru, lasot baltos un melnos akmentiņus, bet man vajadzīga nodarbe. Iespējams, tieši tāpēc, ka nespēju uz pāris stundām mierīgi atgulties un lasīt kādu grāmatu, nekad arī neesmu tikusi pie tāda vienmērīga un skaista iedeguma. Pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka tāda gulēšana piekarsušās pludmales smiltīs man atņem enerģiju. Pat vairāk enerģijas, nekā volejbols vai četrdesmit minūšu lēns skrējiens gar jūru.

Tomēr tai pašā laikā domāju, ka pēc iespējas vairāk laika jāvelta atpūtai svaigā gaisā un pie dabas. Šķiet, ka šāda atpūta ārpus lielpilsētas steigas lieliski nomierina un sniedz enerģiju visai nākamajai darba nedēļai. Vismaz man. Kā ir ar jums, meitenes? Vai mīlat brīvdienās doties uz pludmali?

Katrā ziņā, ceru, ka šis drūmais un lietainais laiks pazudīs līdz ar darbadienu stresu un mums tik ļoti svarīgajā nākamajā nedēļas nogalē atkal spīdēs spoža saule.

Šodien ir mana dzimšanas diena. Atceros, ka bērnībā visa vasara bija īsti gaidīšanas svētki – es skaitīju dienas un gaidīju, kad beidzot pienāks mana dzimšanas diena. Tas bija tāds patīkams satraukums, tauriņi vēderā un prieks (galvenokārt, protams, par gaidāmajām dāvaniņām). Bet šogad (pirmo reizi mūžā) es kaut kā gribu ”izvairīties” no šīs dienas.

Līdz 15 gadu vecumam dzimšanas dienas svinēju laukos – kopā ar radiem un kaimiņiem. Pie mājas zem ozola tika uzklāts galds un svinības turpinājās līdz pat tumsai. Godīgi sakot, neko daudz neatceros, bet ir saglabājusies tā īpašā sajūta, kuru grūti aprakstīt vārdos.

Patiesībā man ļoti patīk organizēt ballītes, aicināt pie sevis ciemos draugus, gatavot cienastus, rūpēties par ciemiņiem, izdomāt visādas trakas lietas un dauzīties līdz pat rīta gaismai. Bet šogad gan vairāk gribas noslēpties. Varbūt tas ir t.s. dzimšanas dienas sindroms. Vai arī āķis ir tajā, ka šogad man paliek trīsdesmit gadu (protams, ka no vienas puses nav svarīgs tas cipars, bet gan tas kā mēs iekšēji jūtamies, tomēr skaitlī 30 slēpjas kaut kas nedaudz biedējošs).

Tomēr zinu, ka tas viss visticamāk ir tāds ”vājuma” mirklis, jo līdz ar pirmajiem apsveikumiem, laimes vēlējumiem un ziediem manu sirdi pārņems patiess prieks.

P.S. Kā ir ar jums, meitenes? Vai jums arī kādreiz ir bijis šāds ”dzimšanas dienas sindroms”?

Nesen man uzdeva jautājumu – kura ir mana labākā pēdējā laikā lasītā grāmata. Piegāju pie grāmatplaukta un, kaut arī Jana Martela "Pī dzīvi" lasīju pirms vairāk nekā gada, tomēr izvēlējos to, jo "Pī dzīve" ir pārsteidzošakais, oriģinālākais un neparastākais romāns, ko ir neiespējami aizmirst.

Stāsts ir par jaunu indiešu puisi Piscīnu Patelu (sauktu par Pī), kurš pēc kuģa katastrofas patveras glābšanas laivā kopā ar vēl vienu izglābušos – Bengālijas tīģeri vārdā Ričards Pārkers. 227 dienas viņi divatā mēģina izdzīvot laivā, kur nav gandrīz nekā ēdama. Pārsteidzoši ir ne tikai tas, kā Pī dresē Ričardu Pārkeru, lai viņam parādītu, kurš laivā ir saimnieks, un kā viņi mēģina dabūt iztiku un spēku izdzīvot, bet arī laika gaitā pieķeršanās tīģerim kā vienīgajai būtnei uz pasaules, kura dēļ ir vērts dzīvot. 

Kad Pī atgriežas cilvēkos, izmeklētāji viņa stāstam netic. Tajā ir pārāk daudz šokējošā, tajā ir pārāk maz no tā, ko spējīgs aptvert cilvēka prāts. Un atslēga slēpjas tikai vienā faktā – vai banāni turas virs ūdens; vai tonna banānu var noturēt virs ūdens organgutanu. Ja jā, Pī Patela stāsts ir patiess, ja nē – tas ir pavisam savādāks, un arī šo versiju var izlasīt pašās romāna beigās.

Šī ir pagaidām vienīgā grāmata, kuras lasīšanas gaitā es ķēros pie praktiskām lietām un pārbaudīju, vai banāni turas virs ūdens. Grāmata ir tiešām tā vērta, lai to izlasītu… un lai tās saprašanai peldinātu banānus.

Vakar satikos ar sen neredzētu draugu, kurš tikko bija atbraucis no nedēļu ilga laivu brauciena. Tāds smaidīgs, iesauļojies un laimīgs. Viņa dzīvesveids vienmēr viņam ir ļāvis justies labi. Viņš gandrīz nekad neiespringst, nestreso un nepakļaujas lielpilsētas uzbudinātajai steigai. Šī tikšanās un sarunas ar viņu manī raisīja atkārtotas pārdomas par to, cik atšķirīgi cilvēki izvēlas dzīvot un atpūsties.

Manā paziņo lokā ir ļoti dažādi cilvēki. Pat iedomājoties savus tuvākos draugus, to vidū varu atrast meitenes, kas nelabprāt dodas pie dabas un kuras grūti pierunāt uz kopīgu pastaigu mežā. Ja izdodas, tad tikai par asfaltētu celiņu, jo kas zina, kādi mošķi var būt piemājas zālienā vai, nedod Dievs, tuvākajā parkā! Un ir arī tādi "dabas bērni" kā šis vakar satiktais puisis, kurš bez dabas vienkārši nespēj dzīvot. Ja tā padomā, viņam līdzinos arī es.

Arī man bija grūti pierast pie tā, ka no rīta līdz vakaram jāredz trolejbusi, tramvaji, sastrēgumi un lecīgu puišeļu apzīmētas tuneļa sienas. Izlēmu, ka vismaz no rītiem un vakariem vēlos redzēt vairāk no dabas, tādēļ arī izvēlējos dzīvot ārpus Rīgas un upurēt nedaudz sava dārgā laika braukāšanai. Toties ir tik patīkami no rītiem pamosties un ieraudzīt egļu galotnes, nevis sakarsušu un putekļainu Rīgas namu pagalmu!

Arī nedēļas nogalēs pēc iespējas vairāk raujos ārā no pilsētām – lai pilnvērtīgi un netraucēti varētu atpūsties gan no ikdienas stresa, gan no cilvēkiem. Man patīk sakrāmēt ceļasomu un doties prom. Tas man sniedz tik neaprakstāmu brīvības garšu, ko grūti pateikt vārdos, tā vienkārši jāizjūt. Vai esat to jutušas ceļojot? To, ka visa pasaule ir pie kājām un tūlīt, tūlīt var notikt jebkas, ko vēlies?

Man patiesi bija apnicis ar kāru aci noraudzīties, cik foršas vecas mēbeles antikvariātos un restaurācijas darbnīcās izrok mani draugi. Tāpēc šajā nedēļas nogalē paši aizbraucām apciemot paziņu rekomendētu mēbeļu restauratoru un apskatīties, kas slēpjas viņa mājas bēniņos.

Ar draugu vienojāmies – pat ja neko nenopirksim, vismaz būs piedzīvojums. Un tā arī bija. Nokļuvām vietā, kur grēdās sakrautas piecdesmito gadu bufetes, Jūgendstila skapji, 19.gadsimta beigu pulksteņi un Vīnes stila krēsli. Saprast no tā visa nevarēja neko, taču smarža gan bija neaprakstāma. Ja vien vēsturei var piemeklēt aromātu, tad tas dzīvo šajos bēniņos.

Labi, ka mums bija vismaz pāris konkrētas vēlmes. Tās uzklausījis, meistars ienira milzīgajā seno mēbeļu kaudzē un izvilka no tās pāris lielus apaļus un vienu ovālu galdu, sešus trīsdesmito gadu krēslus un brīnišķīgu skapi ar skaistu tumšzaļu stiklojumu brūni beicētās durvīs. Tad viņš ar tādu degsmi sāka stāstīt, kā šīs mēbeles var salabot un atrestaurēt, ka uz brīdi pat aizmirsu, kāpēc tur atrodos. Tikai vēroju cilvēku, kurš dievina savu darbu un dara to pēc tīrākās sirdsapziņas.

Iespējams, ka mēs pasūtīsim to ovālo galdu. Varbūt arī tos krēslus un skapi. Tikai vēl drusku jāpadomā, galu galā tas nav lēti. (Lai gan – no otras puses – jaunas mēbeles veikalā maksā pat dārgāk, turklāt kvalitāte bieži vien ir visai apšaubāma. Un, ja man būtu jāizvēlas – jauns sērijveida skapis vai restaurēta pagājušā gadsimta sākuma kumode, es nešaubīdamās izvēlētos priekšmetu ar vēsturi.) Taču, ja parēķinot izrādīsies, ka pagaidām nevaram atļauties antikvārus Jūgendstila krēslus, piedzīvojums bēniņos tāpat bija vienas vasaras sestdienas vērts.

Vakar kāda negaidīta un bēdīga notikuma dēļ man gadījās satikt klasesbiedrus no vidusskolas laikiem. Starp viņiem – arī tādus, kurus nebiju redzējusi sešus gadus. Šādās situācijās, kad satieku ilgi neredzētu cilvēku, mani vienmēr pārņem dīvainas emocijas. It kā pagātne būtu ielauzusies tagadnē.

Pēdējā laikā bijām sasparojušies un gribējām noorganizēt klases salidojumu, bet laikam jau viens otram neesam bijuši tik mīļi, lai savus spēkus un laiku veltītu šādam pasākumam.

Tikai tagad, kad nācās satikties mūsu klases audzinātājas bērēs, sapratu, ka laika gaitā mēs visi esam kļuvuši daudz citādāki. Tomēr katrā no mums joprojām saglabājušās spilgtākās īpašības – tādas pašas, kā skolas laikā. Klases runīgākais puisis joprojām plātījās tāpat kā matemātikas stundās, klases "krutākās čiksas" joprojām bija tikpat krutas un lepnas, bet nerunīgās meitenes – joprojām neko daudz nerunāja.

Sajūta bija jocīga. It kā tik daudzi gadi pagājuši, tik daudz kas noticis, tik daudz kas izmainījies, bet… joprojām viens otru varam atšķirt kādu specifisku īpašību dēļ. Šādā, pavisam negaidītā tikšanās reizē vairums no mums noteikti saprata arī savu nostāju par klases salidojumu. Teikšu atklāti – šķita, ka daudzi mani vecie klasesbiedri labprāt ātri un pieklājīgi atvadītos, nevis spriestu par nākamo tikšanās reizi.

Kā ir ar jums, meitenes? Vai vēl tiekaties ar saviem vidusskolas biedriem? Vai šos laikus jau esat atstājušas pagātnē?

Šorīt pamodos ģimenes vasarnīcas verandā un, atverot acis, ieraudzīju to pašu skatu, ko simtiem citu rītu pirms daudziem, daudziem gadiem. Vējā šalcošus kokus, kuru zari un lapas bērnībā manā iztēlē uzbūra dažādus tēlus.

Vispār labākas sajūtas nemaz nevarētu būt. Vakar izvācos no vecā dzīvokļa un, starpposmā gaidot, kamēr būs pabeigti pēdējie darbi jaunajā mājoklī, pāris nedēļas pavadīšu vietā, kur aizritējušas manas bērnības vasaras. Visa mana iedzīve ir izmētāta pa trim dažādām vietām un es pat necenšos sasprindzināt domāšanu, lai atcerētos, kur kas atrodas. Man vienalga. Es zinu, ka kaut kad manā dzīvē atkal būs kārtība un komforts. Silta duša un balts klozetpods. Bet tagad ir tik labi tā, kā ir! Izeju lietū pie upeņu krūma un brokastoju. Šodien gan laikam būs jānopērk kafija, citādi ceļā uz Rīgu tā arī neizdevās līdz galam pamosties…

Kamēr Zane no mūsu redakcijas bauda atvaļinājumu, man viņas vietā uzticēts rakstīt blogu. Ilgi domāju, par ko varētu būt šis mans pirmais ieraksts. Katrā ziņā par vienu biju pārliecināta – vēlos rakstīt par labām lietām.

Man šķiet, ka ir ļoti nozīmīgi vienmēr censties domāt par labām lietām. Apkārt taču ir tik daudz negatīvā, turklāt uz katra stūra mēs varam uzdurties kam tādam, kas sabojā omu. Taču, ja vien tu būsi atradusi savas īstās zāles pret sliktu noskaņojumu, tu sapratīsi, ka viss vienmēr nokārtojas.

Arī man ir pāris veidi, kā ar šādu nelabu garastāvokli tikt galā. Šīs metodes, protams, tiek izvēlētas atkarībā no tā, kas man noskaņojumu sabojājis. Ja tas ir kāds cilvēks, tad visvienkāršākais man ir fiksi saņemties un būt … pārakai (?) par viņu, viņa tumšajam skatienam pretī veltot spožu un mīļu smaidu. Ticiet, tas gandrīz vienmēr liek tam dusmu pūznim samulst un uzlabo man garastāvokli.

Citām ikdienas nebūšanām der tādi mazie dzīves prieki – laba mūzika, kas noklausīta jau no paša rīta, neliela kūciņa vai šokolādes gabaliņš, interesanta un skaista grāmata… Man liekas, ka arī šodien kāda jautra un vasarīga dziesma un manī paliekošā nedēļas nogales sajūta tiks galā ar to, ko redzu aiz loga – drūmi pelēcīgo dienu.

Domāju, ka no šādiem sīkumiem un it kā nepamanāmām lietām veidojas arī citu cilvēku dzīves uztvere. Tieši šādas lietas man vienmēr liek saņemties un smaidīt. Kā ir ar jums, meitenes? Kas ir tas, kas jums uzlabo garastāvokli?

Ar sveicieniem,

Anda,

Cosmo.lv redaktore

Nesen kādā pasākumā mēs ar draugiem un draudzenēm runājām par to, kad kuram sākas vasara. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet vasara nebūt nesākas 1.jūnijā, tā sākas… atkarībā no dzīvesveida.

Kāds izteicās, ka galīgi nepareizi esot tas, ka astronomiskā vasara sākas 21.jūnijā. Ka diena, kad diena ir visgarākā un nakta visīsākā, īstenībā esot jau vasaras vidus. Un vasara sākoties apmēram maijā, kad ziedi ir pilnbriedā un dabai – ja salīdzina ar diennakts ciklu – ir vēls rīts. "Kā vasara var sākties tad, kad dienas jau kļūst īsākas?" vaicāja kāda meitene.

Cits viedoklis bija, ka vasara sākas ar skolēnu brīvdienām. Tā ir jau bērnībā izveidojusies sajūta, ka vasara sākas 1.jūnijā. Apmēram tajā nedēļā notiek brauciens uz laukiem un tad vasaras uzdzīve līdz pat rudenim, kas iestājas 1.septembrī.

Mēģināju noformulēt arī savu "vasaras sajūtu". Man laikam vasara sākas katru gadu citā laikā. Šogad – izteikti 1.jūlijā, kad bija beigušās mācības un vakaros var beidzot darīt, ko grib. Citu gadu – kaut kad maijā, kad ievācos pie draudzenes mājiņā pie jūras, mēs taisām auksto zupu un katru dienu pēc darba es no pilsētas braucu "pretim vasarai, saulrietiem un jūrai".

Un kāpēc vispār ir svarīgi noformulēt, kad sākas vasara? Laikam jau tāpēc, lai dzīves skrējienā nepalaistu garām tos brīžus, kad jāvāc tējas, jāsien pirtsslotas, kad zemenes ir vislētākās, kad obligāti jātaisa sakņu piena zupa, kad jāiet naktī jūrā peldēties vai gulēt sienaugšā. Lai pilsētas dzīvē nepazustu saikne ar dabu un gadalaikiem. Man tas ir svarīgi.

Cik bīstami ir būt stiprai 24 stundas diennaktī sapratu tikai nesen – pēc sarunas ar kādu draudzeni. Par viņu vienmēr esmu domājusi kā par meiteni „ar olām” – dzīvē visu sasniegusi saviem spēkiem, smuka, gudra un bagāta. Taču nesen viņas dzīvē ir parādījies vīrietis, kurš nēsā meiteni uz rokām.

Cik zināju, viņai jau daudzus gadus ir mīlestībā balstītas attiecības, tikai kaut kā tā sanācis, ka šajās attiecībās viņa no laika gala ir tā, kas visu var pati. Un vīrietis pie tā vienkārši ir pieradis, turklāt neko ļaunu nedomādams.

Taču viņai no prāta neiziet tēva tēls, kurā viņa sev par nelaimi ir „atsitusies” par visiem simts procentiem. Viņas tēvs ir stiprs vīrietis, kurš rūpējas par savām meitām, esošajām un bijušajām sievām un sievasmātēm. Kurš atbrauc, izdara un visu nokārto. Un kuram ģimenē vienmēr pieder pēdējais vārds.

Dziļi sirdī viņa vienmēr ir ilgojusies pēc tāda vīrieša, kāds ir viņas tēvs, taču nemūžam to neatzītu skaļi. Jo taču pati ir stipra! Turklāt, kā viņa ar rūgtumu atzinusi, no tādām sievietēm vīrieši parasti baidās.

Tomēr tagad viņa ir sapinusies tieši šāda tipa valgos, kurš liek viņai justies kā vājai un neaizsargātai sievietei un kurš visu pienes uz paplātes. Viņa atzīst, ka nemīl šo vīrieti, un šausta sevi, ka tikai izmanto viņa naudu, statusu un uzmanību, taču pagaidām nespēj no tā atteikties. Jo viņš tai sniedz to, kas līdz šim pietrūcis attiecībās ar vīrieti, kuru viņa mīl.

Ja vien viņa jau agrāk būtu spējusi izrādīt savu vājumu un alkas izjust vīrieša valdonību attiecībās ar savu mīļoto, iespējams, viņa tagad nemeklētu šīs emocijas citur. Sakiet vēl, ka nav bīstami būt stiprai…

Svētdienas pēcpusdienā, izdzirdējusi, ka manā īpašumā ir nonākusi balta, tamborēta, visai caurspīdīga kleita, fotogrāfe Inta Ruka mani uzaicināja uz fotosesiju. Pirms pāris gadiem es teiktu – nē, taču šobrīd man ļoti patīk izaicināt sevi un spēlēties ar erotiku.

Tad nu savācu matus copītē, izņēmu no ausīm auskarus, atturējos no krāsošanās, uzvilku caurspīdīgo kleitu un basām kājām devos fotogrāfēties pie zaļiem, zaļiem ķiršu kokiem. Un, zini, tādu pašpārliecinātību par sevi un savu ķermeni nebiju jutusi sen. Iespējams, pašpārliecinātība pat nav īstais vārds, jo tai reizēm tiek piedēvēta visai negatīva noskaņa. Svētdienas fotosesijai vairāk der vārds sievišķība. Tā, kura nerodas vien no kleitas uzvilkšanas un lūpu uzkrāsošanas, bet gan no sevis sajušanas. Piemēram, es to visspilgtāk piedzīvoju brīžos, kad manī ir ļoti daudz maiguma pret otru cilvēku. Kad, aizraujoties ar viņu, acu skatiens kļūst dūmakaināks, balss zemāka un burtiski ar katru šūnu var izjust savu sievišķību. Tieši tā es jutos svētdien.

Vēlāk centos izdomāt, vai fotogrāfēšanās absolūti kailai man sagādātu tikpat daudz pozitīvu emociju kā pozēšana caurspīdīgā kleitā. Šķiet, ir divi būtiski apstākļi, kas to ietekmētu. Pirmkārt, saskaņa ar fotogrāfu, jo gan fotogrāfējoties dažādiem rakstiem Cosmopolitan žurnālā, gan citiem mērķiem, esmu novērojusi, ka ir fotogrāfi, kuri liek man sastingt. Un tur gandrīz neko nevar padarīt! Otrkārt, man pašai sev vajadzētu argumentēt, kādēļ es fotogrāfējos kaila. Tiesa, gan jau es fiksi kaut ko izdomātu, jo piedzīvojumu meklētājas gars manī ir lielāks par konservatīvismu un kautrību. Tā kā esmu ievērojusi, ka arī jūs forumā esat runājušas par kailfoto, tad mani ļoti interesē, vai esi kādreiz ko tādu mēģinājusi un kā sanāca?

P.S. Nākamās trīs nedēļas mēs netiksimies šajā virtuālajā Cosmo pasaulē, jo dodos atvaļinājumā, tāpēc reibinošu vasaru arī Tev!

Ļoti bieži cosmo.lv sarunu sadaļā parādās tēma: „Ko dāvināt vīrietim?” Šķiet, ka puišu dzimšanas dienas mums sagādā vislielākās galvassāpes, jo tādai dāvanai tiek piedēvēta ļoti simboliska nozīme.

Katru reizi apņemos par dāvanu mīļotajam padomāt jau laicīgi, lai paspētu caur Amazon.com vai eBay pasūtīt ko tādu, ko Rīgā nopirkt nevar. Taču šo plānu man līdz šim vēl nav izdevies realizēt. Esmu mēģinājusi piesēsties pie datora trīs mēnešus pirms gaidāmās jubilejas – apņēmībā sameklēt dāvanu un jau tagad to pasūtīt. Bezcerīgi! Ātri vien apmaldos milzīgajā piedāvājumā un nekādi nespēju izšķirties, kas tad nu būtu tā visideālākā dāvana. Tad metu mieru šai nodarbei ar atrunu, ka vēl jau ir tik daudz laika…

Kamēr laika parasti vairs nav nemaz un līdz īpašajam datumam atlikusi vairs tikai nedēļa. Tomēr parasti tieši šī pēdējā nedēļa man ir visīstākais breinstorminga laiks, un tā laikam arī ir pareizi. Katrai idejai ir vajadzīga iedvesma, un pie manis mūza atnāk līdz ar pirmssvētku noskaņojumu. Un beigu beigās esmu priecīga, ka neesmu nopirkusi kaut ko Amazonē, jo arī caur internetu pasūtīta manta ir un paliek tikai manta. Kamēr vissirsnīgākās dāvanas ir tās, kuras saprot vienīgi adresāts.

Tāpēc pat nevaru ieteikt, ko jūs varētu dāvināt saviem vīriešiem. Jo tas, ko dāvinu es, visbiežāk pārāk tieši saistās ar mūsu kopīgajiem kodētajiem rituāliem.

Vakar biju apskatīt draudzenes jauno dzīvokli. Martā viņa uzsāka tā meklēšanu ar noteikumu, kas gan mums – viņas draugiem, gan mākleriem šķita absurds, proti, lai dzīvoklis atrastos Rīgas centra tuvumā un tā īres maksa mēnesī nepārsniegtu 150 latus. Un, re, viņa dabūja, ko gribēja.

Sākumā mana draudzene izmantoja kādas nekustamo īpašumu firmas pakalpojumus, taču ātri vien secināja, ka par sevis noteikto summu var dabūt vien istabu jau apdzīvotā dzīvoklī. Daudzas ģimenes, kurām kāds ģimenes loceklis aizbraucot strādāt uz Īriju vai Angliju, brīvo istabu mēdzot izīrēt īrniekiem. Taču komunālajā dzīvoklī mana draudzene nevēlējās dzīvot un mākleru skepse viņai apnika, tāpēc pati ķērās pie vēl kāda "ieroča".

Viņa draugiem.lv portālā izsūtīja ziņu, ka meklē dzīvokli. Starp daudziem "diemžēl nevaru palīdzēt" bija arī kāds vilinošs piedāvājums. Izrādījās, ka draudzenes bijušā deju partnera mātei pieder īres nams Tallinas ielā un ka maija sākumā kāds no 30 kvadrātmetrus lielajiem vienistabas dzīvokļiem atbrīvojas. Nebija pagājis pat pusgads, kad viņa dabūja to, ko vēlējās!

Tiesa, ievākties dzīvoklī viņa varēja vien tagad, tas ir jāapkurina ar malku (draudzene gan izmantošot elektrisko sildītāju, jo mūris labi turot siltumu) un tā koridoris ir apvienots ar virtuvi, taču pat nevienā jaunuzcelto māju dzīvoklī neesmu jutusies tik labi, kā šajā. Mana draudzene tur dzīvo tikai divas nedēļas, viņai nav neviena krēsla un galda, taču mājīgums, kas tur valda, ir vārdos neaprakstāms.

Laikam pats svētīgākais, ko vakar guvu, bija atziņa, ka, ja vien tas būtu iespējams, arī es ļoti labprāt atkal dzīvotu pirmskara ēkā Rīgas centra tuvumā. Jau no bērnības sajūsminos par noskaņām, kas valda senākos dzīvokļos; par liepu, Staburadzes un Laimas smaržām pilsētā; par mašīnu riepu dunoņu pret bruģi; par elegantām kāpņu telpām; par augstajiem griestiem un koka logiem. Un, kad jau devos projām, draudzene, kā zinādama, vēlreiz atgādināja, ka, ja kaut ko ļoti vēlas, tad tas atnāk pie tevis 🙂

Meitenes, ja es pareizi saprotu, jums ir vēlme un motivācija satikties. Vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, cik tālu jūs esat ar organizēšanu, ar kādām problēmām sastopaties un – pats galvenais – ko jūs šādā pasākumā vēlētos darīt?

Mēs redakcijā ievērojām, ka ir bijuši vairāki mēģinājumi sākt kaut ko organizēt, bet vienmēr šī ideja ātrāk vai vēlāk ir apklususi. Tāpēc man gribētos saprast, ko jūs esat gatavas uzsākt un kāda, iespējams, varētu būt redakcijas loma šajā pasākumā. Rakstiet droši, jo tieši no šādām sarunām būs atkarīgs, kas un kā notiks.

Pēc divām dienām, Līgo svētkos, ir mana dzimšanas diena. Ja bērnībā par to jutos aizvainota, tad šobrīd, šķiet, esmu iemācījusies nodalīt savu dzimšanas dienu no Jāņu svinībām. Un pat atzīt, ka 23. jūnijs, iespējams, ir veiksmīgāks dzimšanas dienas datums nekā 1. janvāris.

Atceros – bērnībā, kad nedzīvojām tik trakā skrējiena ritmā, jau pirms Līgo svētkiem devāmies uz laukiem, tāpēc tad, kad dzimšanas dienas rītā pamodos, mani gaidīja brokastis kopā ar radiniekiem un jasmīniem rotāts gaviļnieces krēsls. Šo tradīciju iedibināja mana vecvecmāmiņa, kura jau sen ir aizsaulē. Viņas iesākto turpināja vecmāmiņa, tāpēc pat tagad, ja Līgo laikā neesmu bijusi laukos, man vienmēr ir paglabāts kaut jasmīnu vainags. Esmu viņiem visiem jasmīnu meitene, kura savas dzimšanas dienas beigās, ja juta, ka visi sāk pievērsties Jāņu godināšanai, mēdza uzrīkot pa kādam tracim.

Tagad tračus vairs nerīkoju. Dzimšanas dienu nosvinu rīta pusē, priecājos par apsveikumiem un vairs nemāku dusmoties uz tuvākiem paziņām, kas pat tad, ja Līgo svinam kopā, aizmirst par manu dzimšanas dienu. Tajā paša laikā esmu stingri nolēmusi, ka vismaz pagaidām savas dzimšanas dienas svinības nejaukšu ar Jāņu svinībām. Man tomēr gribas kaut drusciņ, bet saglabāt tikai manu svētku sajūtu. Kā Tev 1. janvāra, 24. jūnija vai citu tikpat savādu datumu gaviļniecei?

P.S. Starp citu pagājušā gadā pirmo reizi savu dzimšanas dienu svinēju tā pa nopietnam – daudz draugu un paziņu lokā. Organizēju to visu dienu iepriekš un tā nu lielākajai daļai sabojāju Jāņus. Tā kā dejās sagaidījām rītu, tad Līgo vakaram spēka vairs nebija 🙂

Vakar ievēroju draugiem.lv to fīču ar karti, kurā var redzēt, kur mani draugi svinēs Jāņus. Nevienam nav jāzvana un jāprasa – viss skaidri redzams. Un, ja pēkšņi kļūst garlaicīgi, zināms, pie kā un uz kurieni var doties ciemos.

Es šogad izvēlējos svinēt Jāņus divatā ar draugu. Jo man ir sajūta, ka mēs pārāk maz laika pavadām divatā. Tikmēr, kamēr rakstīju maģistra darbu, es patiešām gribēju būt viena. Tā bija vieglāk koncentrēt uzmanību un varēju apmierināt savu vajadzību pēc pilnīga klusuma rakstīšanas laikā. Pēc aizstāvēšanās biju aizbraukusi uz nedēļu – un atkal nācās izlīdzēties ar telefona zvaniem.

Es domāju, ka diviem cilvēkiem vajag katram savu personiski aktīvo dzīvi. Lai ir, ar ko dalīties un pārrunāt tad, kad satiekas. Tad abas dzīves papildina viena otru, mēs mācamies viens no otra un attiecības ir kā miera osta, kur var rast sapratni, atbalstu, mīļumu. Bet, ja telefona sarunas laikā es nespēju nolikt klausuli, tad, iespējams, kaut kas jāmaina. Tāpēc tad, kad atbraucu uz Latviju, man bija skaidrs, ka vēlos palikt divatā.

Izlēmām, ka brauksim uz Raiskumu izdziedāties Paula dziesmas un pēc tam paliksim kādā viesu namā. Pavisam vienkārši. Varbūt pagūsim izrunāt visu neizrunāto un izjust neizjusto, kas šai laikā sakrājies.

Arī man drīz jādodas uz labu draugu kāzām, kurās jaunlaulātie nevēlas saņemt nezin kādas dāvanas, bet gan naudu kāzu ceļojumam. Protams, jūtu milzīgu kārdinājumu izdomāt kaut ko personisku. Tomēr jāatzīst – lielā mērā tā ir mana egoisma izpausme. Gribēt, lai viņi ievēro manu dāvanu. Lai redz, kā esmu centusies un domājusi. Lai zina, cik ļoti viņus mīlu.

Es gan pieļauju, ka to viņi zina tāpat arī bez visādām dāvanām. Paskatoties uz to no šādas puses, doma par naudas dāvināšanu tik nejēdzīga vairs nemaz neliekas. Jaunlaulātajiem šobrīd viss kosmoss griežas tikai ap viņu mīlestību, tāpēc labāka draudzības apliecinājuma laikam nevar būt, kā ar kādu naudas artavu palīdzēt realizēt viņu sapni par medus mēnesi.

Vispār, ja tā padomā, mēs bieži pārvērtējam naudas nozīmi. Mulstam, kad ir runa par naudu. Kautrējamies uzdāvināt par maz, baidāmies atdot par daudz. Nemaz nerunājot par spēju bez garas un teatralizētas tielēšanās pieņemt naudu pat situācijās, kad to no sirds dod tuvs draugs.

Acis man atvēra kāds man ļoti nozīmīgs dzīves gudrs cilvēks. Kad sūdzējos par savām ne visai veselīgajām attiecībām ar naudu (ka neprotu pieņemt materiālas dāvanas no vīriešiem, ka esmu tik ļoti pieradusi būt finansiāli neatkarīga, ka pat izmaksātas pusdienas man liek justies neērti utt.), kā recepte uz visām manām sapītajām domām atskanēja frāze: „Kāpēc tev ir tik grūti to pieņemt? Galu galā – tā ir TIKAI nauda!” Tagad man šķiet, ka tā ir viena no ģeniālākajām patiesībām, ko der sev atgādināt, kad kārtējo reizi sagribas tielēties.

Kāzu laiks ir sācies. Vakar atgriezos no jau otrajām kāzām šovasar un tuvākajā laikā paredzamas vēl divas. Un atkal jāsāk laikus domāt, ko dāvināt jaunajam pārim.

Atceros, reiz Cosmopolitan taisīja aptauju pa tēmu "Ko es vēlētos, lai man kāzās uzdāvina." Tur starp populārākajām izvēlēm bija sadzīves tehnika un "kaut kas personisks". Bet pati populārākā un ar lielu balsu pārsvaru, protams, bija kāzu ceļojums. Atzīšos, arī es pēdējā laikā arvien biežāk izvēlos dāvināt naudu un uz aploksnes zīmēju lidmašīnu.

Agrāk man šķita, ka nauda ir bezpersoniska dāvana – gluži kā dāvanu karte vai Stendera ziepes. Bet, runājot ar meitenēm, kuras ir precējušās vai taisās to darīt vēl ne reizi neesmu dzirdējusi, ka par naudu nepriecātos. Iespējams, dāvinot naudu, iztrūkst personiskums un pārsteiguma moments, bet to var izpaust apsveikuma kartiņā, novēlējumā un banknošu aploksnes noformējumā.

Šajās kāzās es jau pirms divām nedēļām uzzīmēju kartiņu un pati salīmēju naudas aploksni, vēl divas dienas meklēju dzejoli (izvēlējos Frici Bārdu), un galu galā dāvanas gatavošanas process izrādījās tikpat aizraujošs, kā dāvanas meklēšana. Katrā gadījumā skatīties uz savu dāvanu citu dāvanu vidū man bija liels prieks un skaisto kartiņu dāvināt bija pat mazliet žēl. 🙂

Dāvinot naudu, es pat esmu uzbūrusi sev galvā ainiņu: kā jaunā pāra kāzu viesi visi kopā "sūta" viņus ceļojumā. Katrs ar saviem novēlējuma vārdiem, bet visi kopā – ar mīlestību un iespēju jaunajam pārim aizbraukt vienā no skaistākajiem ceļojumiem mūžā.

Kā ir tev – ko tu vēlētos, lai tev kāzās uzdāvina?