Kopš mēs esam palaiduši Cosmopolitan mājas lapu, mani vienmēr ir interesējis, kādas mēs esam – meitenes, kas šeit dzīvojas. Ar ko nodarbojas? Kā dzīvo? Par ko domā un ko vēlas? Kas mums ir svarīgs? Kaut arī forumi daļēji atbild uz šiem jautājumiem, es šodien nolēmu veikt cita veida aptauju, kas varētu būt interesanta arī citām mājas lapas lasītājām.

Skatoties laukā pa logu, ir pilnīgi skaidrs, ka arvien retāk gribēsies vakarus pavadīt laukā, svaigā gaisā. Taču kaut kas vakaros jādara ir, tāpēc es gribētu uzaicināt tevi atcerēties, kā tu pavadīji pagājušās piektdienas, 31.augusta vakaru. Tā bija oficiālās vasaras pēdējā diena, un būtu interesanti dzirdēt, ko mēs visas šajā vakarā darījām. Par ko domājām? Ar ko tu biji kopā?

Es, piemēram, pagājušajā trešdienā pārvācos uz jauno īrēto dzīvokli Iļģuciemā, un piektdienas vakarā mērīju stūrus, lai ieplānotu kaut kādas jaunas mēbeles, un taisīju jauno pirkumu sarakstu. Tagad galvenais – lai no nemājīga un sveša dzīvokļa man izdotos izveidot manas mājas. Pēc tam – pašā vakarā – dzēru Rīgas sarkano šampanieti ar draugu par to, ka viens posms manā dzīvē ir beidzies, un cits – sācies.

Padalies arī tu! Varbūt izdosies uzzīmēt ainiņu, kāda bija piektdiena, 31.augusts, Cosmo.lv lasītāju dzīvē.

Šī nedēļa man nebija no vieglajām, jo saslima mans suns. Dienas pavadīju veterinārajā klīnikā un dzīvniekiem veltītos interneta forumos, savukārt naktīs savu četrus gadus veco vācu aitu sugas milzeni laidu iekšā mājā un, guļot ar viņu vienā istabā, klausījos viņa elpā.

Pagaidu diagnoze ir epilepsija. Izrādās, ka arī suņi slimo ar "krītamo" kaiti. Kamēr pārējie manas ģimenes locekļi suņa lēkmes brīdī centās tikt skaidrībā ar to, vai puika vēl maz ir dzīvs (visai stindzinošs ir skats, kad lielais vilks guļ viesistabā bez jebkādām dzīvības pazīmēm), es pa telefonu gribēju izsaukt dzīvnieku Ātro palīdzību. Vispirms zvanīju uz 1188, taču tur visas līnijas bija aizņemtas (tajā brīdī gribēju to kantori nožmiegt), tad neatlika nekas cits, kā meklēt jau iecienītās vetklīnikas telefona numuru. Atradu to kaut kādos pierakstos un pirms zvanīšanas dabūju skaitīt līdz desmit, jo rokas trīcēja un nāca raudiens, taču man ārstiem vajadzēja sakarīgi izstāstīt, kas par lietu. Sazvanīju klīniku, un medmāsa mierīgā un pārliecinātā balsī vairākas reizes atkārtoja, ka viņi pie suņa nebrauks, taču mums viņš nekavējoties jāved uz klīniku. Vēl paspēju iebilst, ka man tas nešķiet normāli, ja esam klīnikas pastāvīgie klienti, taču sievietes pārliecinātā un mierīgā balss darīja savu – es noticēju, ka viss vēl būs labi.

Pēc brīža suns nāca pie samaņas, un mēs viņu aizvedām uz klīniku. Tagad būs jāsadzīvo ar slimību, kas, iespējams, uzliesmos tieši pilnmēnesī. Ja agrāk tās naktis, kad debesīs spīdēja dzeltenais ritulis, bija manas mīļākās naktis mēnesī (laikam jau tāpēc, ka bērnībā kāds bija izstāstījis, ka tad cilvēki saka, ko domā, un visa dzīve notiek pa īstam, nevis tēlojot), tad, piemēram, vakar, kad vēlu nācu mājās, debesīs skatīties negribēju un arī naktī istabā aizkarus vēru ciet. Ir jau muļķīgi dusmoties uz mēnesi, bet man ir bail no nākamās reizes, kad sunim kļūs slikti. Turklāt tagad zinu, ka man nav pietiekami daudz zināšanu, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Es varu vien piezvanīt kādam, bet vai izglābt?

Nesen prātoju, vai nebūtu vērts pārreģistrēt tā saucamo "drauga tālruni". Citādi man jau gadus desmit ir izdevīgais tarifs ar puisi, ar kuru jau trīs gadus neesmu kopā, viņš mani knapi sveicina, nemaz nerunājot par sazvanīšanos. Tagad jāizlemj, kuru izvēlēties par savu jauno telefona draugu.

Lai gan, visticamāk, es tāpat noslinkošu un neko nepārreģistrēšu. Un vispār man ar telefonu ir visai vēsas, pat tramīgas attiecības. Bieži vien, kad savā nodabā kaut kur eju vai viena esmu mājās, pēkšņs tālruņa zvans manī rada trauksmes sajūtu. Man nepatīk, ka man zvana.

Kāds mans paziņa, iespējams, tieši šī paša iemesla dēļ kategoriski atsakās iegādāties mobilo telefonu. Viņš jau gadiem ilgi zvana tikai no būdiņas, droši vien zina no galvas visas telefona būdiņu atrašanās vietas Rīgā. Viņa draudzene to sauc par egoisma kalngalu un briesmīgi no tā cieš. Jo puisis viņai ir atņēmis jebkādu iespēju ar sevi sazināties. Viņš zvana tikai tad, kad pats var un grib. Ļoti ērti.

Savukārt, kāda mana draudzene bez mobilā noteikti nomirtu. Viņa ir tipiska telefona atkarīgā, un to perfekti ilustrē viņas ikmēneša rēķins. Melnajos dzīves periodos norunātā nauda pieaug proporcionāli viņas izmisuma līmenim. Kad draudzenei ir slikti, viņa momentā tver pēc telefona. Iznāk, ka viņai tas ir "palīdzības tālrunis" vārda vistiešākajā nozīmē.

Kādas ir tavas attiecības ar telefonu?

Pagājušajā nedēļas nogalē Rīgā (gluži tāpat kā Parīzē, Briselē, Romā, Madridē u.c.) notika mūsdienu kultūras forums Baltā nakts, kura moto bija – "Ir naktis, kad labāk palikt nomodā!" Arī es šajā naktī biju nomodā, kopā ar draugiem klīdu pa naksnīgo pilsētu, klausījos mūziku, vēroju video instalācijas, iedzēru karstu tēju stacijas tunelī un nejauši piedalījos vienā performancē. Tomēr skaistākais piedzīvojums šajā naktī bija kas cits…

Viens no Baltās nakts projektiem notika kanālā netālu no Kongresa nama, kur tika gaidīta Baltā govs atnākšana. Šim pasākumam tika izveidots speciāls video ekrāns, kas atradās ūdenī uz īpaši darināta plosta. Kad pasākums bija jau beidzies, viens no projekta organizatoriem piedāvāja nedaudz pavizināties ar savu piepūšamo motorlaivu. Precīzāk – aizvest mūs uz Noasu, kur jautrība turpinājās līdz pat divpadsmitiem rītā.

Bija pieci no rīta, mēs – vairāki cilvēki, iesēdāmies mazajā laiviņā un devāmies ceļā. Sajūta bija brīnumaina, ārā vēl nakts, vienīgā gaisma –  ielas laternu atspīdums ūdenī. Uz ūdens neviena, uz ielām arī ne. Pa kanālu nokļuvām līdz Centrāltirgum, kur zem kāda tiltiņa (izrādās, ka Rīgā tomēr ir daudz tiltu!) bija pietauvota liela barža, kurai mēs netikām garām. Bija tikai divi varianti – vai nu doties atpakaļ vai arī pašu spēkiem mēģināt baržu nedaudz pastumt malā. Mēs izvēlējāmies otro variantu.

Kad nokļuvām Daugavā, visapkārt bija pavisam tumšs. Lai mūs varētu saredzēt, es, sēžot laivas priekšgalā, izstieptā rokā turēju mobilo telefonu. Un šī niecīgā gaismiņa bija mūsu vienīgais ceļvedis. Tajā brīdī bija sajūta, ka es viena pati viegli slīdu pa Daugavas viļņiem. Gribējās, lai tas nekad nebeidzas. Tas bija visskaistākais piedzīvojums šajā baltajā naktī.

P.S. Kāds ir bijis tavs visinteresantākais naksnīgais piedzīvojums?

Tā kā mēs tev lūdzam atklāt savu skaistumkopšanas dienasgrāmatu, tad es nolēmu, ka nav jau īsti godīgi, ja pati Cosmo redakcija par to klusē. Lūk, mana bilance!

Patiesībā no skaistumkopšanas procedūrām, kuras veic salonos, regulāri izmantoju tikai vaksāciju. Tās dēļ mēnesī šķiros no aptuveni 18 latiem. Savukārt manikīru un pedikīru salonā esmu taisījusi vien pāris reizes. Man vienkārši šķiet, ka ar tām štellēm es pati ļoti labi tieku galā. Tiesa, karstais laiks manus nagu laku krājumus ir krietni paputinājis (lasi – sabojājis), tāpēc tuvākajā laikā nāksies tās iepirkt. Lielu robu manā makā tās gan neradīs, jo, pateicoties Cosmo skaistumkopšanas redaktorei Nanai, par velti šad un tad tieku pie citas dekoratīvās kosmētikas.

Atceros, kad tik tikko sāku strādāt Cosmo un Nana man ļāva izvēlēties kaut ko no saviem kosmētikas krājumiem, es grābu kā tāds negausis. Acu ēnas, ķermeņa mirdzumi, tušas, šampūni – elpa aizrāvās, cik ļoti man tos visus gribējās! Pirms pāris gadiem izrevidēju mājās sastiepto, un tagad mani dekoratīvās kosmētikas krājumi ietilpst nelielā kosmētikas makā. Laikam dzīvē ar visu ir tā – vajag kaut ko saēsties (sadabūt) tik, cik sirdij tīk, lai pēc tam pret to izturētos veselīgi. Tagad Stokmenā mierīgi varu pastaigāties pa kosmētikas nodaļu un zinu, ja kaut ko tiešām nevajadzēs, tad arī iziešu no tās ar tukšām rokām.

Turpinot manu skaistumkopšanas dienasgrāmatu, varu pavēstīt, ka uz solāriju neeju un arī pie friziera eju reizi pusgadā (ja Nana šito dzirdētu, viņa droši vien man sadotu pa kaklu). Tātad mani ikmēneša tēriņi skaistumkopšanā sastāv no ikdienā nepieciešamām lietām (šampūniem, dušas želejām, sejas un ķermeņa krēmiem), šādas un tādas dekoratīvās kosmētikas (nagu lakām, skropstu tušām, pūderkrēmiem) un vaksācijas. Manuprāt, tas viss kopā mēnesī summējas uz kādiem 35, 40 latiem. Tiešām ne vairāk, tāpēc man ir grūti saprast sievietes, kuras par skaistumu var atdot vairākus simtus. Kur var izgrūst tādu piķi?

Jau bērnībā mana sapņu pilsēta bija Liepājā. Vasarās dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, kas ir kādi 50 km no Liepājas. Mans vislielākais piedzīvojums vienmēr bija brauciens uz Liepāju – kopā ar tēti mēs klīdām pa pilsētu, meklējām dažādas interesantas mājas, ēdām saldējumu, gājām uz jūru. Kad biju jau paaugusies, sapņoju, ka savu īsto un vienīgo mūža mīlestību satikšu Liepājā uz gājēju ielas. Tagad tas šķiet visais uzjautrinoši… Tomēr šī pilsēta vienmēr ir bijusi manā sirdī un sapņos.

Uz gājēju ielas savu mūža mīlu gan nesatiku, bet dzīve iegrozījās tā, ka gandrīz visi mani draugi vairāk vai mazāk ir saistīti ar šo pilsētu. Liepājā dzīvo ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki – vēl pirms pāris gadiem bija tā, ka jebkurā laikā pie draugiem vai viņu vecākiem varēja sarunāt naktsmājas. Bet laikam jau visvilinošākā ir jūra – tikai pāris soļu attālumā no pilsētas kņadas.

Pagājušajā nedēļas nogalē atkal biju Liepājā un sapratu, ka šajā pilsētā ļoti labprāt kādreiz dzīvotu vai vismaz pavadītu savas vecumdienas. Žēl tikai, ka tas ir tik tālu no Rīgas un 200 km ir mazliet par daudz, lai mērotu tik garu ceļu diendienā uz darbu. Bet, citādi labprāt sevi sauktu par liepājnieci.

P.S. Kura ir tava vismīļākā pilsēta Latvijā?

Kopš pārdevu savu mašīnu un jaunu neesmu iegādājusies, braucu ar supertruperkrutu no priekšnieka nomātu Jaguāru. Stresam ir divi iemesli: pirmkārt, man ne pārāk patīk braukt ar ekstrēmi šikām mašīnām – jāuztraucas, lai tev kāds kaut ko nenoskrāpē vai vispār nenosper visu vāģi. Otrkārt, tā ir īrēta mašīna, un es piederu pie cilvēkiem, kuriem svešs īpašums ir jāuzmana vēl vairāk nekā savējais. Bet par savu īsto attieksmi pret "savu" Jaguāru es uzzināju vakar kādā pavisam nenozīmīgā situācijā.

Braucu pa Ernesta Birznieka-Upīša ielu. Nebija sastrēgumu laiks, tāpēc ātrums bija ap 50km/h, turklāt biju ievērojusi, ka aiz manis diezgan cieši brauc lielais BMW džips. Pēkšņi redzu, ka aiz pretimbraucošās mašīnas pār ceļu skrien paliels brūns suns. Tas, protams, nozīmē, ka tūlīt viņš skries pāri arī manai joslai, tāpēc es strauji bremzēju. Mans smadzeņu kalkulators paguva izrēķināt, ka līdz brīdim, kad suns būs ticis līdz manai joslai, es jau braukšu lēni un pagūšu izvairīties. Bet tajā brīdī tieši pirms manas mašīnas iznira maza, koši balta sunenīte, ko brūnais suns bija palaidis pa priekšu, un aiz mašīnas viņa nebija redzama.

Straujo bremzēšanu nomainīja vienkārši uzdošana pa bremzēm no visa spēka. Kamēr mašīna bremzējās, priekš manis laiks vilkās; es paguvu izdomāt, ka BMW var nepagūt nobremzēt un ieskriet Jaguāram pakaļā. Tas bija desmitās daļas no mirkļa ilgs lēmums, ka gan jau es izkruķīšos dzīvē tā, lai samaksātu Jaguāra skādi… bet es nevarēju noņemt kāju no bremzes un trāpīt sunītim. Aizmugurē braucošā BMW riepas nokauca, pēc mirkļa suņi par pāris centimetriem bija garām manai mašīnai, un būkšķa nebija. BMW bija malacis.

Es biju gandrīz apstājusies un pametu skatu pa labi: tur viņi aizskrēja. Kaut arī es jau iepriekš rakstīju, ka baltā bija kucīte un brūnais – suns, tieši šajā brīdī es to sapratu. Viņa koķeti uzleca uz trotuāra malas, viņš ar purnu pieskārās viņas ausij, varbūt kaut ko iečukstēja. Viņi bija divas laimīgas, iemīlējušās būtnes, kuriem ir sava pasaule un savi ceļu satiksmes noteikumi. Ilgāk es nekavējos, ar viņiem viss bija kārtībā, muguras pazuda tuvējā pagalmā.

Tas viss notika tik ātri, ka nobīties es paguvu tikai tagad. Rokas trīc, sirds sitās. Vēl kāds brīdis pagāja, līdz es nomierinājos, bet šajā situācijā skaidrs bija viens – tad, kad prāts nepaspēj visu izdomāt, tad mans instinkts dara visu, lai izglābtu suņus. Tas varbūt nebūtu nekāds brīnums, bet mani pārsteidza augstā cena, kuru biju gatava maksāt par šo soli.

Pavasarī nopietni sastrīdējos ar savu labāko draudzeni. Nedēļu neatsaucos uz viņas īsziņām un e-pastiem, jo nespēju tikt skaidrībā ar konflikta iemeslu. Man šķita muļķīgi lūgt piedošanu vai izrunāt notikušo, ja man pašai nebija skaidrs, kāpēc es eksplodēju. Pēc vētras man ir nepieciešams klusums.

Kad aptuveni saliku visu pa plauktiņiem, aizsūtīju draudzenei e-pastu, ka gribu viņu satikt. Neko vairāk. Patiesībā līdz šim gandrīz visas nepatīkamas situācijas es risināju tikai ar īsziņu vai e-pasta palīdzību, jo no izskaidrošanās pilnām sarunām aci pret aci man vienkārši ir bail. Mēs satikāmies, izrunājāmies, noraudājāmies, un man atmiņā palika draudzenes vārdi, ka viņa manā klusēšanas laikā dienu un nakti ir domājusi par to, kaut tikai mani nezaudētu. Vēl arī sarunājām strīdēties biežāk, jo citādi, kad klusējam par to, kas otrā nepatīk, var viegli ”norauties no ķēdes”.

Nedēļas nogalē tinu šo situāciju uz priekšu un atpakaļu, jo kādā pasākumā satiku meiteni, ar kuru mums vairāku gadu garumā ir diezgan saspīlētas attiecības. Mēs bijām ļoti labas draudzenes, taču kāda ballīte izvērtās par man tik sāpīgu izrādi, ka es pārstāju ar viņu runāt. Uz vēlākiem meitenes aicinājumiem satikties es neatsaucos, jo jutos nodota un patiesībā man viņai nebija ko teikt. Tagad, kad atkal satikāmies, viņa man kārtējo reizi atklāja to, cik ļoti es viņai pietrūkstu. Ir pagājuši vairāk kā divi gadi, un es sapratu, ka tikai tagad spēju viņai piedot. Un man neliek mieru jautājums, vai tad, ja es ar viņu būtu runājusi agrāk, mēs nezaudētu tos divus gadus no mūsu draudzības, vai tieši otrādi – ir situācijas, kuras var atrisināt tikai laiks?

Brīvdienās vēlreiz noskatījos Fransuā Ozona filmu 5×2, kas ir brīnišķīga divu cilvēku savstarpējo attiecību studija, un nu man no galvas neiziet kāda epizode, kurā vīrs mājas viesībās sievas klātbūtnē izstāsta stāstu par neuzticību.

„Es tikai reizi esmu pievīlis Marionu. Vienu vienīgu reizi,” viņš, turēdams rokā vīna glāzi, paziņo.
„Domā ir īstais brīdis?” tramīgi vaicā viņa sieva.
„Visi ir vaļsirdīgi. Es arī ko pastāstīšu,” uzstāj vīrs. „Tu neiebilsti, Mariona?” Un viņa spītīgi atbild: „Nē, neiebilstu.”
„Nu, labi. Tas bija pirms gada vai pusotra. Pie draugiem, kurus nebijām satikuši kopš kāzām. Piepilsētas mājā viņi rīkoja ballīti. Sanācām kādi divdesmit, skanēja mūzika, visi piemetušies līdz nejēgai. Ap pusnakti mūsu draugs izslēdza gaismu. Bija skaidrs, ka tiem, kuri vēlēsies, ballīte beigsies ar orģiju. Mēs viņus nemaz tik labi nepazinām. Bijām pillā. Tas man šķita amizanti. Sievietes izģērbās un apgūlās, uz grīdas bija nolikti matrači. Vīrieši neatpalika. Sākumā mēs stāvējām malām un ar interesi to vērojām. Tad Mariona saņēma manu roku un stipri to paspieda. Es vaicāju, vai viņa gribētu pamēģināt. Tu man atbildēji: „Nē, bet ej, ja vēlies.” Es teicu, ka iešu tikai kopā ar tevi, tu uzstāji, lai eju viens. Tu gribēji skatīties, un viss. Pienāca kāda meitene, un es sekoju viņai. Mariona mani vēroja, sēdēdama tumsā.”
„Tu gulēji ar to meiču Marionas acu priekšā?” vaicā vīrieša brālis.
„Jā, ne tikai ar viņu, bija arī citas,” viņš vaļsirdīgi atbild.

Un tad viens vienīgs kadrs atklāj sievietes patiesās jūtas: viņas seja tuvplānā un asara, kuru viņa steidzīgi notrauc. Uzreiz pēc tam viņa apstiprina, ka vīra stāstītais ir patiesība un bezrūpīgā balsī aicina visus uz kokteiļiem blakus istabā.

Vai jūs ticat, ka attiecībās ir iespējama savstarpēja vienošanās par neuzticību – tā saucamās brīvās attiecības? Es nē. Manuprāt, šādā modelī vienmēr ir slēpta sievietes pakļaušanās vīrieša vēlmēm. Pat, ja viņa nekad skaļi to neatzīs, redzēt mīļoto vīrieti citas sievietes apskāvienos nav un nevar būt patīkami – tas vienkārši ir pretrunā ar sievietes dabu.

Nesen pavisam nejauši uzzināju, ka kāds mans paziņa ik pa laikam fiziski ietekmē savu draudzeni. Man tas bija patiess šoks, jo es pat nevarēju iedomāties, ka ārēji pievilcīgais, šķietami inteliģentais, vienmēr draudzīgais un pozitīvais puisis varētu šādi rīkoties. Protams, viņi abi ir pieauguši cilvēki. Protams, viņi abi izvēlas, kā dzīvot un kā veidot savas attiecības. Bet fiziska vardarbība man ir un paliks nepieņemama.

Varbūt mans sašutums ir tik liels tāpēc, ka pirmo reizi tik tuvu (tik personīgi) saskaros ar šo tēmu. No vardarbības ģimenē cieš ļoti daudz sieviešu, arī bērni, bet, kamēr tie ir anonīmi cilvēki, to visu vairāk var uztvert kā sociālu problēmu, skarbu dzīves realitāti (kas, protams, neatstāj vienaldzīgu, bet tas notiek ar citiem…). Bet, ja tas notiek ar tev zināmiem cilvēkiem, tas ir jau pavisam cits stāsts.

Zinu, ka pāris manus draugus vecāki bērnībā ir pēruši vai citādi fiziski sodījuši. Man par laimi šāds soda veids ir gājis secen. Laikam jau dzīve mani ir lutinājusi. Bet es skaidri zinu, ja būtu situācija, kad mans draugs paceltu pret mani roku, tas uzreiz būtu gals mūsu attiecībām. Jo nevar jau tā "vienkārši" pakrist, lai salauztu degunu, un nevar "nejauši" sagrābt tevi aiz rokām, lai visas rokas būtu vienos zilumos.

P.S. Vai arī tu esi saskarusies ar fizisku vardarbību? Kā tu reaģēji (vai reaģētu) šadā situācijā?

Puspajokam pusnopietni man nesen viena darba kolēģe teica, ka man būtu jānodarbojas ar biznesu. To viņa novērojusi pēc maniem stāstiem par to, kā es kaulējos. Jo es to patiešām daru!

Man pēdējais stāsts bija par to, kā es pārdevu mašīnu. Pircējs (kurš gribēja nokaulēt cenu no 8075 līdz 8000 eiro) nebija spējīgs man nesamaksāt prasīto naudas summu, jo es pateicu, ka es kā sieviete jau tā nodarbojos ar vīriešu darbiem – pārdodu mašīnu, un tie 75 eiro man nepieciešami, lai es nopirktu kleitu. Nu kā lai vīrietis atteiktu kleitu! Nekā. Tā es mašīnu pārdevu par visai smieklīgu summu 8075 eiro.

Vēl pirms apmēram pieciem gadiem es nespēju paklaulēties. Pat tirgū – ja kaut kas maksā tik un tik, tad norādīto summu arī samaksāju. Man vienkārši bija kauns kaulēties. Bet viss sākās kādā dienvidu valstī, kur tūristiem ir nenormāli saskrūvētas cenas. Es ieraudzīju masku. Lielu, skaistu, krāsainu masku, un es zināju, ka man to vajag. Bet viņa maksāja 70 dolāru. Pārdevējs, protams, gribēja, lai es to masku nopērku, un es ilgi viņu grozīju rokās. Pārdevējs pēc kādām pāris minūtēm jau pats nolaida 10 dolārus un turpināja stāstīt, kā tā maska man nesīs laimi. Es tikai klusēju un mēģināju saņemties pateikt to, ko man bija mācījuši: ja tev piedāvā cenu, tad izdali ar 4 un piedāvājies nopirkt. Un tad es pēkšņi izspļāvu, ka pirkšu par 18 dolāriem. Pārdevējs uztaisīja nelaimīgu sejas izteiksmi, kaut ko nopurpināja un aizgāja masku ietīt. Jau pec brīža, kad biju norēķinājusies un maska iesaiņota, viņš laimīgs smaidīja un novēlēja man brīnišķīgu dienu. Tajā mirklī es sapratu, ka šajā kaulēšanās rituālā ir mazliet no teātra un spēles. Kuram stiprāki nervi, labāks stāsts "kāpēc man vajag lētāk/ dārgāk" un tēlošanas spējas. Beigās saprotot, cik daudz naudas esmu ieekonomējusi, varēju teikt, ka maska jau bija darījusi mani laimīgu.

Vēlāk šo teātra un spēles apvienojumu esmu izmantojusi daudz jo daudz. Latvijā, piemēram, gandrīz katram lielākam pirkumam oficiālos veikalos var nokaulēt cenu par 5 – 10%. Gan apelējot pie tā, ka šī ir pagājušās sezonas prece (piemēram, velosipēdiem), gan pie tā, ka tev ļoti patīk, bet nu baigi dārgi un varbūt būtu iespējams kaut vai mazliet atlaidīte (obligāti – žēlas acis). Pie mums bieži vien pārdevēju alga atkarīga no pārdoto preču skaita, tāpēc viņi arī ieinteresēti pārdot.

Vienīgais izņēmums ir mūsu tirgus, kur tantītes pārdod pašu lasītas ogas vai sēnes. Tur es nekad nekaulējos. Bet visādi citādi mēs ar draugiem smejamies, ka drīz es jau būšu tādā azartā, ka kaulēšos pat "Rimi". Tāpēc ja tev pēkšņi gadās gara rinda, kas nekust uz priekšu, paskaties pie kases, vai es nemēģinu kasierei iestāstīt, ka deviņos vakarā nevar būt svaigi ceptas bulciņas, un tāpēc man pienākas studentu atlaide.

Vakar bija savāda diena. Pēcpusdienā tikos ar divām jaunām sievietēm, kas seksu atbalsta tikai pēc laulībām, savukārt pēc intervijas skrēju uz Unas Celmas un Daces Rukšānes filmas Nerunā par to pirmizrādi. Tajā seksa pirms laulībām ir gana.

Lai arī abi vakardienas notikumi pirmajā mirklī var šķist krasi pretēji, pirms aizmigšanas pēkšņi aptvēru, ka manis intervētās meitenes un filmas galveno varoni 30 gadīgo Beatrisi nebūt nešķir siena. Man šķiet, ka viņas ir pat ļoti līdzīgas – diezgan apmulsušas, turklāt mēģina savu pašvērtējumu balstīt uz ārējiem apliecināšanās līdzekļiem. Viena uz īpašas kartītes paraksta solījumu, ka atturēsies no seksa līdz laulībam, otra piecas minūtes pēc šķiršanās no mīļotā izmisīgi (jāatzīst, ka tajā pašā laikā ļoti mērķtiecīgi) metas nākamā skavās. Tie nav stāsti par vīriešiem cūkām, bet sieviešu izvēli un, iespējams, nespēju beigt sev melot.

Vakar arī ievēroju, ka jūs uzsākāt diskusiju par Cosmo aptaujas jautājumu, proti, vai tu gribētu savu nevainību saglabāt līdz laulībām. Pēc sarunas ar jaunajām sievietēm, kas tā ir nolēmušas darīt, un iepazīšanos ar Beatrisi manī vēl vairāk nostiprinājās pārliecība, ka vispirms jau ir jāiemācās mīlēt sevi, jo tad nebūs ar zobiem un nagiem jāaizstāv sava pozīcija. Tev vienkārši tas vairs nešķitīs svarīgi.

Pāris mēnešus nebiju skatījusies televizoru un jūsmoju par lielisko sajūtu, kādu sniedz nepiesārņotas smadzenes. Tāpēc nesen pirms pārvākšanās uz jauno mitekli abi ar draugu spriedām, ka jaunajā mājā kabeļtelevīziju neslēgsim. Vecais aparāts ir, piekabināsim kaut kādu istabas antenu, lai vismaz Panorāmu var redzēt, bet neko vairāk. Filmas skatīsimies caur projektoru, mūzika ir diskos – ko vēl vairāk vajag?

Tomēr televizora nelabais gars (citēju kādu savu draugu, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka televizors ir sātans, kas ievelk un nelaiž vaļā) mums pietuvojās no pavisam citas puses…

Protams, mūsdienās vairs bez interneta neiztikt, tāpēc sākām interesēties par pieslēguma iespējām. Aģents no kompānijas, kura mūsu rajonā vienīgā pārdod pieeju internetam, laipnā balsī mums pastāstīja, ka ņemt tikai vienu pašu internetu mums galīgi neesot izdevīgi. Tik ilgi vārdoja, ka mums reāli pa lēto ne tikai kolosāli kvalitatīvu digitālo televīziju klāt piesviedīs, bet vēl arī mājas telefonu, kamēr sākām minstināties. Draugu vilināja iespēja paskatīties, ko pēdējā laikā rāda ARTE, es sapriecājos, ka paketē ir arī viens spāņu kanāls, kas palīdzētu man atsvaidzināt valodas zināšanas. Telefonu gan mums nebūtu, kur likt, bet, ja jau par velti…

Tā mēs kļuvām par modernā mārketinga "trīs vienā" kārtējiem upuriem. Tagad mums mājās ir ne tikai ļoti nepieciešamais interneta pieslēgums, bet arī pilnīgi nevajadzīgs un ne īpaši glīts tālruņa aparāts un mulsinošs skaits televīzijas kanālu.

Vakar vakarā televizoru ieslēdzām – tieši uz stundu. Smieklīgi, bet no visām 120 plašās pasaules programmām izvēle krita uz LTV 1. „Kaisi nu cūkām pērles,” droši vien teiktu kabeļtelevīzijas kompānijas pārstāvis, ja to redzētu.

Nedēļas nogalē kopā ar draugiem, meklējot patvērumu no tveicīgā laika, aizgājām līdz Daugavai. Pārdaugavā Vanšu tilta kreisajā pusē ir brīnumaina vieta – netālu no krasta ūdenī atrodas vairāki akmens bluķi, pie kuriem senāk tika sieti plosti. Ja no malas izskatās, ka ūdens šajā vietā ir diezgan dziļš, tad patiesībā bez pūlēm var aiziet līdz šiem akmeņiem, uzrāpties augšā, sēdēt un netraucēti vērot saulrietu un Vecrīgas ugunis. Pēkšņi mēs pamanījām, ka ūdenī peld aizvērta pudele.

Tā kā pudele atradās netālu no krasta, viens no draugiem, daudz nedomājot, to izvilka ārā. Pudele bija rūpīgi aiztaisīta, bet iekšā bija balta lapa. Attaisīt pudeli nebija nekādu problēmu, bet ar lapiņas izvilkšanu gan bija ko pacīnīties – beigās nācās pudeli saplēst.

Uz lapas bija šāds teksts:

"Šo vēstījumu pudelē ievietoja un Rīgā, Daugavā pie Saules akmens savā kāzu dienā 2007. gada 11. augustā svinīgās ceremonijas laikā ūdenī palaida Dace un Juris. Laimīgie atradēji, uzrādot pudeli ar šo vēstījumu, pretī saņems pilnu šampanieša pudeli pēc sekojošas adreses…"

Pudeli mēs atradām tajā pašā dienā – 11. augustā. Vēstījums bija peldējis vien pārsimts metrus no Saules akmens labajā pusē līdz Vanšu tilta kreisajai pusei. Tas patiešām bija patīkams pārsteigums. Tagad tikai jādodas pēc šampanieša, vienīgi pudeli, kurā atradās vēstījums mēs gan paspējām saplēst.

P.S. Vai arī tu kādreiz esi nosūtījusi vēstījumu stikla pudelē? Vai atradusi ko līdzīgu?

Aizvakar nāku mājās ap pusdivpadsmitiem naktī. Precīzāk, velkos mājās, jo diena bija tik traka, ka biju nolēmusi no ārdurvīm pa taisno doties uz gultu. Tuvodamies mājām es jutu patiesu atvieglojumu. Taču, no tālienes vērojot duvis, redzēju, ka kāds cilvēks baltā stāv pie manām durvīm un acīm redzami mani gaida.

Tā bija sieviete ap 60, tērpusies baltā un, pienākot tuvāk, jutu, ka drusku iešmigojusi. Nāk man pretī, vaicā, vai es šeit dzīvojot un vai viņa varētu pie manis ienākt un paskatīties pa logu. Viņai esot pazudis kurls kaķītis. Draudzene atnākusi ciemos ar suni, kaķītis pārbijies un aizmucis, ieskrējis pagalmā zem mana loga.

Jūtu, ka manī ceļas izmisums un mans ceļš pa taisno uz gultu ir neizbēgami apdraudēts. Domās lūdzos, kaut nu tas kaķis nebūtu redzams, lai es varētu viņai pateikt, ka es nekādi nevaru palīdzēt… bet mēs pieejam pie virtuves loga, un tur viņš sēž. Aiz ceriņkrūma tādā vietā, kur no maniem logiem piekļūt ir neiespējami. Finuļa skatās uz savu saimnieci, turpina būt kurls un ir tā pārbijies, ka nekust ne no vietas. Sievietei baltā sāk birt asaras, un es saprotu, ka viņa jūtas kā Pelle viens pats pasaulē. Pēc tā, kā viņa saņēma manu roku, nojautu, ka viņa pie manis ķeras kā pie pēdējā salmiņa, un es nevarēju viņai pateikt, ka mirstu aiz noguruma un pati saviem pārdzīvojumiem. Tā sākās Finuļas glābšanas misija.

Plāna pirmais punkts – aiziet pie viņas pēc kāpnēm. Vienīgais ceļš pēc Finuļas bija rāpties pāri salauztiem garāžu jumtiem. Plāna otrais punkts: tā kā viņa pati vēlējās doties pēc kurlā mīluļa, tad man atlika spīdināt ar bateriju gaismu un vērot, kā 60 gadus veca sieviete rāpjas divarpus metru augstumā un pustupus pusrāpus ar kāju tausta garāžu jumtus, lai atrastu vietu, kas izturētu viņas svaru. Plāna trešais punkts: bez vārdiem likt Finuļam pakustēties pretī saimniecei, jo apmēram četrus metrus pirms vietas, kur viņš sēdēja, garāžas jumts bija iebrucis un ceļš nogriezts. Izmisusī saimniece bija gatava lēkt, un man tikai ar pūlēm izdevās viņu no šīs idejas atrunāt. Tā nu es ar gaismas stara palīdzību mēģināju nodibināt kontaktu ar kaķi. Galu galā kaķi taču ķer to, kas kustas, un tā es gaismas staru kustināju viņa acu priekšā. Tagad domāju, ka drīzāk saimnieces mīlestība izkustināja Finuļu no vietas. Viņš spēra divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ, un apmēram pusstundas laikā viņš tika līdz vietai, kur saimniece viņu sagrāba. Un, protams, apraudājās.

Tagad viņai sākās tas pats pustupus pusrāpus ceļš atpakaļ, tikai nu jau ar kaķi rokās. Kaut kā elšot, pūšot un stenot viņi atrāpoja un tika līdz stabilai zemei, un tajā mirklī es sapratu, ka pasaulē ir par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk. Viņa laimīga tāpēc, ka Finuļa atradies, es – tāpēc ka viņa ir laimīga un tāpēc, ka garāžas izturēja, gan arī tāpēc, ka ja vien atgriežoties pie manām durvīm nestāvēs vēl kāds cilvēks, es varēšu turpināt savu ceļu uz gultu. Kaut gan tādu laimes brīžu dēļ es būtu ar mieru arī negulēt visu nakti.

Man jau bija klusas aizdomas, ka iepazīšanās sludinājumus var uzskatīt par literatūras žanru, jo reizēm tas, kā cilvēki pāris teikumos prot raksturot sevi, savu sapņu princi (princesi) un kopīgos nākotnes plānus, ir pārpublicēšanas vērts. Apstiprinājumu tam šorīt guvu literatūras un filosofijas portālā satori.lv Venta Sīļa blogā, kurā ir ierakstīti pāris it kā izdomāti iepazīšanās sludinājumi. Piemēram:

1) Dzīvē gadās visādi – melnās strīpas mijās ar baltajām, bauda ar sāpēm, vienatne ar mīlestību. Ja tu esi ar mieru pamēģināt vēlreiz un iet tam visam cauri kopā ar mani, simpātisku un dzīvespriecīgu sievieti (34) ar augstāko izglītību, tad raksti man. Atbildēšu tikai uz vēstulēm, kas rakstītas ar roku.

2)Mani sauc Arvīds (37), dzīvoju Bauskā, ir auto. Vaļasprieki – izzāģēšana no finiera, klūgu pīšana, sēņošana un krustvārdu mīklas. Par neveiksmēm ilgi nebēdāju, pēc dabas esmu optimists un saku – C'est la vie! Meklēju mierīgu latviešu meiteni, kura nebaidās no lauku darbiem un kurai ģimene būs pirmajā vietā.

3)Čiu-riu, zaķīt! Ja tu esi tik pat smukiņa cik humorīga un tev patīk ballēties līdz rītam, tad es esmu tavs īstais džekiņš. Ja tev patīk skatīties vecās krievu komēdijas, ja tev garšo alus un tev patīk dziedāt Paula dziesmas un citas ziņģes, tad tik brauc pie manis uz Iecavu, tusēsimies kopā. Kas zina, varbūt šai jokā būs daļa patiesības? Gaidu!

4)Manas lūpas deg kā ķirši jūlijā, bet acīs pusnakts zvaigznes blāvo. Esmu romantiķe (26), kura vēlas saņemt tik pat daudz mīlestības, cik ir gatava dot pretīm. Atsaucies, ja tev ir zināma vēja valoda un tu dzirdi smilšu dziesmu. Es atbildēšu tev kā lietus atbild tuksnesim.

5)Sievietes, kuras grib SEXU, rakstiet džekam, rīdziniekam (24).

Droši vien, ja es vairāk pievērstos TV kanālos vēlās vakara stundās redzamo iepazīšanās sludinājumu pētīšanai, tur varētu atrast līdzīgas pērles. Tikai katra no tām slēptu īstu, dzīvu cilvēku, tāpēc tas man vairs nešķistu jautri.

Manuprāt, ir diezgan interesanti apzināt savus radiniekus un to, kas pirms daudziem gadiem noticis ar mūsu senčiem. Vairākums standarta ģimenēs šie stāsti par vecvecvecākiem klejo no paaudzes paaudzē, bet citās- jebkura ziņa par ģimenes izcelšanos un saknēm ir kā jaunums vēl neatklātā pasaulē.

Atceros dienu, kā es bērnībā pirmo reizi braucu uz Latgali aplūkot māju, kurā augusi mana vecvecmāmiņa. Lai gan biju vēl ļoti maza, mani pārņēma tādas dīvainas izjūtas, it kā mani ar šo vietu saistītu kas īpašs. Laika gaitā liktenis iegrozījās tā, ka šajās lauku mājās vairs neesmu bijusi, bet tik un tā diezgan pārliecinoši varu teikt – reizē, kad būšu no šīs vietas netālu, noteikti aizbraukšu to aplūkot.

Par šo tēmu aizdomājos tāpēc, ka šajā nedēļā ar draugu uz Ventspils rajonu braucām meklēt vietu, kur dzimis viņa vecvectētiņš. Droši bija zināms tikai aptuvenais māju rajons un kādreizējais nosaukums. Skatījāmies vecās kartēs un – atradām! Atlika vienīgi aizbraukt un sameklēt. Tomēr arī tas nemaz nebija tik viegli. Aptaujājot kaimiņus, noskaidrojām mājas kādreizējo atrašanās vietu un devāmies to meklēt. Laužoties gandrīz puskilometru pa brikšņiem, krūmiem un nātrēm, bija diezgan grūti iedomāties, ka pirms simts gadiem tur bijis ceļš un skatam pavērušās sakoptas un skaistas lauku ainavas. Atklāti sakot, manī bija maza pārliecība, ka atradīsim ko tādu, kas liecinātu par kādreizējo ēkas atrašanās vietu. Un tomēr – mirklī, kad mēs caur zāli, kas garāka pāri mūsu galvām nojautām, ka stāvam pie veciem un gandrīz laika zoba "sagrauztiem" mūriem, mani atkal pārņēma TĀ sajūta. Ir tik labi zināt, ka kaut kur, dziļi meža vidū ir kāda vieta, kas tevi saista.

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ ikkatrai no mums kaut nelielu enerģiju ikdienas darbu steigā vajadzētu veltīt tam, lai apzinātu savas dzimtas saknes.

Tikko esmu atgriezusies no ceļojuma pa Latgali un gribētu pastāstīt par "Zemeņu krastiņiem" – vienu no pieturas punktiem, kuru no visas sirds tagad iesaku saviem draugiem.

Tās ir saimniecība netālu no Aglonas, kur audzē zemenes un kur noguruši ceļotāji var palikt par nakti. "Zemeņu krastiņi" Eiropas naudu vēl nav redzējuši, līdz ar to viesu mājas iekoptas ar izdomu un māksliniecisku azartu, talkā ņemot dabas sniegtos materiālus un vienas ģimenes darba spēku. Taču tēma ir viena – zemenes visā savā krāšņumā. Zemeņu formā tu atradīsi visu – sākot ar durvju zvanu un tapetēm, līdz pat zemeņu raksta gultasveļai un zemeņu dušas želejai. 

Tas būtu par ārējo "Zemeņu krastiņu" veidolu, bet pats svarīgākais man tev jāpastāsta par "Zemeņu pirtiņu". Iespējams, tāpēc, ka tā ir labākā pirts, kuru mans prāts ir spējīgs atcerēties.

Saimniece vispirms izstāstīja pirtiņas tradīciju: jāiet karsēties trīs reizes. Ejot pirtī pirmo reizi, ir jāatvadās no vainas apziņas. Otrajā reizē – no sajūtas, ka kāds nemīl. Trešajā – no dusmām. Un pēc katras karsēšanās jāskrien ārā gulēt vēsā zālītē. Pēc šī rituāla saimniece iedod bļodiņu ar balto mālu, un no šī māla jāizveido tas, no kā gribētu savā ķermenī atbrīvoties – vai nu slimības, vai pārdzīvojuma vai jebkā cita. Kad tas izdarīts, jāsviež tālu ezerā, lai ūdens šo negatīvo lietu izskalotu un tādējādi tu no tā atbrīvotos. 

Kad tas paveikts, jāiet atkal uz lāvas un nāk pirtnieks. Bet pēc pēršanas jāskrien uz ezeru, kur saimniece jau sagatavojusi 4 maskas – balto mālu, rūgušpiena, zemeņu un medus. Ritāls šāds: iesmērējies ar masku, noskalojies turpat ezerā un – atpakaļ uz pirtiņu sildīties. Tā 4 reizes. Pašās beigās, ejot ārā no pirtiņas vēl jānosaka: "Paldies pirtiņai, paldies pērējam, paldies pirts gariņam!"

Visa šī rituāla laikā pārdzīvojumi visdažādākie – no mazliet skeptiska skata līdz aizrautīgai sajūtai, ka esmu iekļuvusi fantastiskā spēlē. Bet tajos brīžos, kad kairināti visjutīgākie nervu gali, nevar saprast, vai spiegt, vai pieklājības pēc tomēr nē. 

Beigās sajūta tāda, ka… neko negribas un gribas visu uzreiz. Spēka nav nemaz, bet tajā pat laikā enerģija tāda, ka kalnus gribētos gāzt. Katrā gadījumā gulēt ejot man likās, ka no rītdienas mana dzīve būs daudz labāka kā līdz šim. 🙂 Maģija, ko sniedz daba un kārtējais pierādijums, ka pašas ģeniālākās lietas ir arī pašas vienkāršākās.

Man gribējās tev pastāstīt par šo pirtiņu, bet nekādas koordinātas internetā neatstāšu. Ja vēlēsies, gan šo vietu atradīsi – gluž kā es. 

Man vienmēr ir šķitis, ka ir tērpi (kleitas, bikses, svārki utt.), kas nodrošina piedzīvojumus. Nesen man uzdāvināja kleitu, kurā esmu pieredzējusi tikai jautrus momentus. Tā ir koši zaļa, rūtota un ar tādu piegriezumu, kurš maniem draugiem liek nemitīgi runāt par Elvisu Presliju.

Pirmais, ko piedzīvoju šajā kleitā, bija Merlinas Monro cienīgs izgājiens. Ejot pāri universālveikala Centrs ventilācijas šahtām, spēcīgā gaisa plūsma manu kleitu pacēla augstu, augstu gaisā un man tikai atlika smieties līdzi citiem, jo glābt jau vairs neko nevarēja (šis ir tas brīdis, kad skaista apakšveļa var tikai palīdzēt :)). Jau pēc pāris minūtēm, kuru laikā ar draugiem turpinājām apspriest nupat notikušo un par godu manai kleitai dungojām Elvisa Preslija melodijas, mums uz ielas pretim nāca neviens cits kā… Pits Andersons. Es nezinu, ko nodomāja latviešu rokenrola leģenda, kad mēs milzīgā sajūsmā viņam smaidījām, taču šķiet, ka kleitu viņš pamanīja.

Vēlāk, vakara gaitā, mēs pat izdejojāmies pie īstajiem Presilja hītiem, kurus palūdzām uzspēlēt kādu svinību ģitāristam. Tā, pateicoties manai kleitai, mums diena pagāja zem rokenrola zīmes. Patiesībā man pat mazliet bail to uzvilkt nākamo reizi. Ja nu sastopu pašu Presliju 🙂

Zinu, zinu, ceturtdienā atcerēties pagājušā vīkenda pasākumus vairs nav aktuāli – jādomā jau par nākamajiem. Tomēr es nekādi nevaru likties mierā un beigt apjūsmot fantastisko piedzīvojumu Salacgrīvā!

Tas laikam ir diezgan nebijis gadījums, kad, palasot Delfu atsauksmes, tajās valda 100% pozitīva vienprātība. Tā arī neatradu nevienu, kurš būtu gānījies par Positivus AB festivālu, ja nu vienīgi tie, kuri tur nebija. Pati es diez vai spētu sev piedot, ja būtu palaidusi garām tāāādas emocijas, sevišķi jau nu James sniegumā.

Ar James mūziku man ir īpašas attiecības, jo tā skanējusi fonā visam manam bezrūpīgajam vidusskolas periodam. Droši vien arī tāpēc, stāvot tur, pavisam tuvu skatuvei un redzot publikā mūsu tā laika "komūnu" pilnā sastāvā, no prieka gandrīz jumts aizbrauca! Un, kaut arī nepieklājīgi mazais apmeklētāju skaits rada pamatīgas bažas, vai organizētājiem nenolaidīsies rokas šādu pasākumu rīkot atkal nākamgad, tieši intīmā atmosfēra publikā sniedza pamatīgu ekskluzivitātes sajūtu. Simtprocentīgi pozitīvi!!!

Nu jau kādu nedēļu pa pilsētu braukāju ar divriteni. Godīgi sakot, man tas ir liels izaicinājums – jo dažreiz pat uz līdzenas vietas varu nokrist, paklupt vai izmežģīt potīti. Līdz šim priecājos par saviem draugiem, kuri brauc pa pilsētu ar riteni, bet par sevi teicu – jā, es ļoti gribētu, bet man ir bail, es nevarēšu, nemācēšu utt. Tomēr izrādās, ka nav nemaz tik traki. Es to varu un man nemaz nav bail – es vienkārši izbaudu ātrumu. Braukšanas ar divriteni ir kļuvusi par manu apsēstību (protams, pozitīvā nozīmē).

Pirmo reizi braukt ar riteni mani pierunāja dzimšanas dienas vakarā. Draugi piedāvāja doties uz vienu pasākumu, ārā bija jau tumšs, ielas bija tukšas un es gandrīz nemanot jau biju riteņa mugurā. Un pirmais nakts izbrauciens bija veiksmīgs – es ne reizi nenokritu, nevienam neuzbraucu virsū, nesavainoju ne sevi, ne citus. Varbūt izklausās nedaudz smieklīgi, bet visi šie aspekti man līdz šim šķita nepārvaramas grūtības.

Vakar pirmo reizi arī uz darbu devos ar divriteni. Un pirmo reizi mani neuztrauca ne sastrēgumi uz ielām, ne arī tas, ka autobuss ir kaut kur aizkavējies, jo viss bija manās rokās (precīzāk – kājās). Varu uzskaitīt tik daudz pozitīvus aspektus – pirmkārt, jau tas vienmēr ir piedzīvojums (jo katru reizi ceļš ir savādāks), tas ir veselīgi, ātri, videi draudzīgi un arī ekonomiski izdevīgi. Protams, ir arī savi mīnusi – tas, ka Rīgā tikai dažās vietās ir speciāli riteņbraucēju celiņi un pilsētā dažreiz ir ļoti grūti atrast vietu, kur droši var atstāt riteni. Taču pagaidām pārsvaru ņem pozitīvais.

Man šķiet, bija ļoti jauki. Ballītes vieta bija izdomāta visskaistākā, kāda vien varēja būt. Pat tad, kad vakara krēslā ar redakcijas meitenēm ieradāmies Kaļķugravas avotos, mūs pārņēma neizbēgama romantikas sajūta. Avoti, kas čaloja, putni, kas dziedāja, un pielijušie meži un pļavas… Jā, skaisti. Pat ar laiku mums noveicās, jo lija visapkārt, tikai ne tur, kur notika Cosmo ballīte.

Patiesībā sajūta bija forša. Meitenes, kuras bija atbraukušas, visas kā viena man šķita dikti jaukas. Liekas, ka gaisā visu laiku virmoja tāda kopības un vienotības izjūta, ka nekas to nespēja sabojāt. Bija jautri, bija interesanti, un, kas pats galvenais, nebija vilšanās.

Paldies meitenēm, kuras domāja par noformējumu, ēdieniem, vakara atrakcijām! Paldies tām, kas atbrauca un visur aktīvi piedalījās!

(Pavisam drīz Cosmo.lv varēsi apskatīt vēl bildes no ballītes.)

Pagājušā nedēļa izvērtās par īstu ballīšu maratonu, jo četriem man tuviem cilvēkiem bija svētki. Jubilāri dāvanās saņēma visneiedomajamākās lietas – sākot ar kalnu slēpēm un ģitāristu, kas dzied spāņu dziesmas, beidzot ar astrologa sastādītu dzīves karti. Par pēdējo arī īpašs stāsts.

Meitene, kurai mamma uz dzimšanas dienu uzdāvināja astrologa sastādītu dzīves karti, dāvanu pieņēma tikai ar vienu nosacījumu, proti, ka astrologs neminēs ne vārda par viņas mūža vīriešiem. Astrologam ar lūguma izpildi gan neesot gājis viegli, un manai draudzenei viņš vairākas reizes esot bijis jāpārtrauc pusvārdā, taču grūtās sarunas rezultātā viņa uzzināja: kur dzīvoja iepriekšējā dzīvē, kādas īpašības un talanti viņai piemīt šajā dzīvē, cik ilgi viņa nodzīvos, cik bērni viņai būs un vēl daudzas citas lietas, kas ļauj detaļās iztēloties savu dzīvi līdz pat nomiršanai.

Protams, tiklīdz svinību viesi noskaidroja visus sīkumus par šo dāvanu, sākās diskusijas par to, kurš no mums gribētu saņemt šādu dāvanu. Absolūts vairākums teica noteiktu "nē". Arī es piederu pie viņiem.

Pirmkārt, man šķiet, ka nav ko līst lietās, kurās mums nav tiesību iejaukties. Otrkārt, mana iepriekšējā pieredze saistībā ar pareģojumiem ir visai interesanta.

Reiz darba uzdevumā devos pie zīlnieces (zinu, zinu, ka starp zīlnieci un astrologu nevar likt vienādības zīmi, taču šoreiz to atļaušos darīt). Pirms tam nolēmu, ka nerādīšu viņai savas rokas, taču sieviete tās tik žiperīgi paķēra, ka man vien atlika noklausīties pareģojumā. Uzzināju daudz ko: gan par savām rakstura īpašībām, gan gaidāmajām gaitām laulības dzīvē, gan to, ka esmu kosmosa sūtīts bērns, taču, ja neieklausīšos brīdinājumos, mani var sagaidīt tāds pats liktenis, kā sievietei, kura manā dzimtā ir mirusi 42 gadu vecumā. Ko tur liegties, pēc tik tiešiem norādījumiem, izejot ārā no zīlēšanas salona, sekoja telefona zvans mammai. Man bija jāzina, kas tā par sievieti! Trīcošu sirdi vēlāk to pašu centos noskaidrot arī no vecmammas. Vieglāk man kļuva tikai tad, kad vēlreiz noklausījos diktafonā ierakstīto sarunu ar zīlnieci (es taču uz turieni devos darba uzdevumā :)) un pārrakstīju to uz papīra. Sarunu parādīju arī draudzenēm un mēs secinājām, ka to varētu pielāgot jebkurai no mums. Zīlnieces pareģojums patiesībā sastāvēja no vispārīgām frāzēm, kurām es pati biju piešķīrusi sīkākas detaļas.

Tā visa rezultātā nav tā, ka es vispār neticu iespējai ielūkoties nākotnē. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, es vēl joprojām ņemu vērā zīlnieces teikto. Tajā pašā laikā man nešķiet loģiski, ka par padsmit (tik maksāja zīlnieces apmeklējums) vai 25 latiem (tik maksā astroloģiskā karte) mums ir ļauts ielūkoties nākotnē. Pārāk maza samaksa par pārāk nozīmīgām lietām.

Vakar redakcijā atskanēja Ērikas nopūta: "Eh, kā man pietrūkst Zanītes." Tai brīdī aptvēru, ka viņa skaļi pateikusi to, par ko jau nedēļu ik pa brīdim iedomājos. Ir jocīgi, ja kāds no kolēģiem tik ilgi ir prom.

It kā jau trīs nedēļas, kuras Zane pavada, atpūšoties no darba pienākumiem, nav pārāk daudz, tomēr, ja ikdienā esi pieradis plecu pie pleca darboties, diskutēt, pusdienot un smieties, turklāt tik mazā kolektīvā, kāds ir mūsējais, jebkura kolēģa prombūtne ir jūtama. Nu, gluži kā ģimenē.

Vai jums tā ir bijis, ka ilgojaties pēc savas darba vietas un kolēģiem? Man ir. Pat tad, ja esmu bijusi fantastiski aizraujošā ceļojumā, tai dienā, kad pa iemīto taciņu atkal dodos uz redakciju, izjūtu savādu atvieglojumu. Lai kāds haoss un kreņķi valdītu ārpasaulē, redakcija ir tā vieta, kur viss būs pa vecam – labā nozīmē. To reiz šādi formulēja Elīna, un es viņai pilnīgi piekrītu. Tajā, ka ik dienas ir jādodas uz darbu, ir rutīnas pozitīvā puse, kas disciplinē, ļauj sakārtot domas un atgūt līdzsvaru. Nemaz nerunājot par atkalredzēšanos ar "cīņu biedriem", ar kuriem tik daudz pudu sāls kopā apēsts.

Par to, lūk, aizdomājos, gaidot, kad no atvaļinājuma atgriezīsies Zane.