Šīs dažas nedēļas jūnijā jūtos kā zivs ūdenī, jo ir zemeņu laiks. Diena nesākas, ja neesmu ar riteni aizbraukusi līdz Āgenskalna tirgum un nopirkusi no tantiņām savu dienišķo ogu grozu. Ticiet vai neticiet, bet lēnā garā līdz vakaram varu apēst pat pāris kilogramus.

Vislabāk man tās garšo tāpat – pa taisno no dobes. Diemžēl kopš omītes vairs nav, nav arī dobes. Taču joprojām nespēju atbrīvoties no niķa pat nezināmas izcelsmes ogas ēst nemazgātas, jo tikai tā mutē var sajust pareizo konsistenci, garšu un aromātu.

Faktiski zemenes manā dzīvē ieņem tik nozīmīgu vietu, ka pat atšķirīgi to sagatavošanas un ēšanas mirkļi man saistās ar ļoti konkrētiem notikumiem, periodiem un sajūtām pagātnē.

Tā, piemēram, zemenes ar pienu un cukuru man atsauc atmiņā vasarnīcu, veco dīvānu verandā un grāmatas lasīšanu. Un omes bārienus, kāpēc atkal neēdu pie galda, kā pieklājas.

Zemenes ar saldējumu es reiz ēdu kādā ziemīgā dienā, sēžot uz mašīnas kapota pie Ķīpsalas Ģipša fabrikas restorāna. Nesala nemaz, jo tādu saldo ēdienu, zinot manu zemeņu trakumu, man gluži kā princesei pasniedza īpaši mīļš cilvēks.

Saldētas zemenes ir mana ziemas nostalģija pēc vasaras. Tās man ierādīja labākā draudzene. Ir bijuši daudzi vakari, kad mēs abas, nevarēdamas nociesties un sagaidīt, kad atkusīs, bāzām tās mutē vēl ledainas un saldējām zobus.

Bet visjocīgākās zemenes, kādas jebkad esmu ēdusi, bija atceļojušas no NASA kosmodroma – paciņa ar astronauta attēlu joprojām rotā mana virtuves skapīša durvis, bet saturs garšoja pēc zemeņu putekļiem, jo sagatavošanas procesā ļoti zemā temperatūrā un vakuuma apstākļos no tām tiek izsūkts ūdens. Tomēr tā bija zemeņu garša. Un man šķiet tik brīnišķīgi, ka kāds ir parūpējies, lai arī astronautiem kosmosā ir savs zemeņu laiks.

P.S. Kāda ir tava mīļākā zemeņu ēšanas recepte?

Ja man visapkārt ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, mani sāk pārņemt panika. Tāpēc jau vairākus gadus neapmeklēju lielos koncertus, kas notiek stadionos, hallēs vai milzīgās koncertzālēs. Kaut gan ir bijušas reizes, kad labprāt paklausītos kādu no pasaules mūzikas zvaigznēm. Tas pats notiek ar cilvēku pārpildītajām pludmalēm, kur karstā laikā ir cilvēku jūra. Bet no iepirkuma centriem un lielveikaliem ir daudz grūtāk izvairīties.

Ejot iepirkties, vienmēr jau iepriekš sagatavoju nepieciešamo lietu sarakstu (ja ne uz papīra, tad vismaz savā galvā) un tad es veikli starp daudzajiem plauktiem atrodu vajadzīgo, un pēc iespējas ātrāk steidzos prom. Bet problēmas sākas, kad man vajag nopirkt, piemēram, kaut ko no apģērba.

Pagājušajā nedēļa divas reizes mēģināju liela iepirkuma centra veikaliņos atrast ko piemērotu vasaras sezonai. Izturēju divas stundas ilgu meklēšanu, kas beidzās bez rezultātiem. Ja no sākuma veikalos rūpīgi apskatīju visu, kas man iekrita acīs, tad uz beigām, jau ieejot veikalā un uzmetot paviršu skatienu, uzreiz pie sevis padomāju, ka te nekā priekš manis nav un skrēju tālāk. Tas viss tikai tādēļ, lai ātrāk tiktu prom no cilvēku burzmas.

Laikam esmu pārāk liela individuāliste, laikam man pārāk patīk miers un klusums.

P.S. Bet kā ir ar jums, mīļas meitenes?

Kāzu, dzimšanas dienu un izlaidumu virpulī aptvēru, ka vēlējumu apsveikuma kartītē man aizvien retāk izdodas uzrakstīt ar pirmo reizi. Nav tā, ka man trūktu ideju, ko novēlēt pasākuma vaininiekam, taču visa lielā iedvesma un domas pazūd, tiklīdz kartītē esmu ierakstījusi pirmos vārdus.

Tā kā radinieki un draugi no manis ir pieraduši sagaidīt personīgus apsveikuma vārdus, tad centos aptvert, kas vainīgs pie tā, ka man aizvien biežāk gribas aprobežoties vien ar standarta "daudz laimes" vēlējumiem. Un atbildi atradu Paula Bankovska komentārā maija Rīgas Laikā, kurā viņš izsaka savu viedokli par ziņu, ka Zviedrijas pilsētā Piteo sācies neparasts eksperiments, kurā skolniekiem jau no pirmās skolas dienas ir atļauts rakstīt tikai ar datora klaviatūru. Vietējie lingvisti šo eksperimentu uzskata par pirmo priekšvēstnesi pilnīgai pārejai uz jaunu tehniskā veida rakstību, kas nozīmēs vispārēju atteikšanos no klasiskās rakstīšanas ar vienu roku.

To, kas no pilnīgas pievēršanās datorrakstīšanai sanāk, Bankovskis lieliski apraksta pāris teikumos: "Labojumus es varēju veikt, vēl pirms bija radušās kļūdas. Teikumus es iesāku, vēl skaidri nezinādams, kā gan es tos pabeigšu."

Šķiet, te arī slēpjas atminējums tam, kāpēc man aizvien grūtāk kļūst rakstīt vēstules ar roku un sacerēt vēlējumus apsveikumu kartītēs. Esmu pilnībā pievērsusies datorrakstīšanai, kas jebkuru tekstu ļauj noapaļot rakstīšanas procesā, kamēr rakstība ar roku pieprasa domu sakārtotību jau procesa sākumā. Pat personīgas un intīmas vēstules pēdējos gados esmu rakstījusi vien e-pastā, jo tad man rodas sajūta, ka gan jau sanāks pateikt to, ko vēlos, savukārt ar roku rakstītā vēstulē manu domu apkopojums prasa pārāk lielu piepūli. Te tev nu ir tehnoloģiju laikmets.

Piedodiet, Louis Vuitton somiņu un D&G saulesbriļļu īpašnieces – pēc atgriešanās no Milānas man kādu brīdi būs alerģija pret smalkajiem zīmoliem. Spožo skatlogu un glamūrīgo sieviešu dēļ šī nekad nebūs mana mīļākā pilsēta.

Manam četru dienu braucienam uz Milānu gan ar modi nebija nekāda sakara. Devos saņemt savu dzimšanas dienas dāvanu – Torijas Eimosas koncertu. Biju tik ļoti sapriecājusies dzirdēt dzīvajā vienu no manām mīļākajām dziedātājām, ka par pilsētu un to, ko no tās sagaidu, pat nedomāju.

Līdz nokļuvu tā saucamās modes galvaspilsētas pašā viducī. Kur vien skaties, ultra dārgi dizaineru veikali un super uzposušās meitenes. Vispār jau man patīk kopti cilvēki. Izņemot, ja aiz zvērīgās grima kārtas un saželejotajiem matiem no cilvēka vairs nekas īsti nav saskatāms. Uz pieres rakstīts rich, bet autfits tik garlaicīgs, ka pat paskatīties nav uz ko. Visām vienas un tās pašas džinsenes ar mirdzošiem dekoriem, špiļkas, pieguloši topiņi un ādas jaciņas. Viss. Ja kaut viena no viņām būtu tajos dārgajos zīmolos izvēlējusies ko interesantāku, atšķirīgāku! Nekā… Pirmo pusstundu bija pat jautri vērot šos krāšņos, bet vienādos putnus, bet drīz vien tik vienveidīgs spožums sāka spiest uz smadzenēm.

Daudzējādā ziņā jau viņas var apbrīnot. Tas, ar kādu eleganci viņas nes to savu Louis Vuitton somiņu (kuru personīgi es no laika gala esmu uzskatījusi par vienu no neglītākajiem modes industrijas izstrādājumiem), žvadzina savas zelta ķēdes vai min velosipēda pedāļus ar 10 cm augstām smailpapēžu kurpēm kājās – nu, visu cieņu! Pat vissmalkākajai Rīgas cacai līdz tādai virtuozitātei vēl augt un augt.

Par laimi draugi ieteica meklēt glābiņu Navigli kvartālā, kur gar kanālu malām pilns ar mākslinieku darbnīcām, studentu krodziņiem un cilvēkiem zempapēžu kurpēs. Tur beidzot atviegloti uzelpojām, un arī vīnam te bija pavisam cita – daudz dabiskāka garša.

Bija laiks, kad katru nedēļu nopirku pa vienai kleitai. Tas bija tāds azarts – mazās bodītēs starp simtiem dažādu apģērbu atrast kādu īpašu kleitu, kuru es varēju saukt par savējo. Man ļoti patīk veco laiku garās kleitas, sešdesmito gadu klasiskais piegriezums, kleitas spilgtās krāsās, indiešu sari un dažādu valstu etniskie tērpi. Tagad manā kolekcijā ir ap simts eksemplāru. Kleita ir mans dzīvesveids, mans fetišs, mana komunikācija ar pasauli, iespēja iejusties dažnedažādos tēlos, izjust krāsu, formu un nebeidzamu prieku.

Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni, kura kolekcionē sieviešu korsetes, noorganizējām fotogrāfiju izstādi, kurā es pati biju modele. Gatavojoties izstādei uzrakstīju šādu tekstiņu:

”dzīve ir nebeidzams karnevāls

katru rītu man ir jāizdara izvēle – kas es šodien būšu

vai liktenīgā sieviete sarkanvīna mežģīnēs / vai klusa meitene gaiši rozā tillā

vai mazliet pārgalvīga draiskule / disko dīva ar mirguļojošām acīm

un izdarot pareizi izvēli un iedzīvojos savā tēlā

es izjūtu to kā daļu no sevis

tas ir mans lidojums

mans izgājiens pa nebeidzami garo dzīves mēli

manas kājas vēl nav pieskārušās aukstajai grīdai / mans acis vēl guļ

bet savos sapņos es jau uzvelku kleitu

to īsto / vienīgo

kas mani aizvedīs dzīvē

ja pēkšņi pienāktu pasaules gals

es noslēptos skapī

ietītos savās kleitās

un aizmigtu”

p.s. vai arī tu kaut ko kolekcionē?

Dzeru kafiju un novērtēju savu datorgaldu. Ielūgumi uz izstādēm, Cosmo puišu kalendārs, ar idejām aprakstītas lapiņas un žurnāli, žurnāli, žurnāli… Lai kā es apņemtos radīt personiskāku darba vietu, man nesanāk.

Man ir paziņas, kuri uz darbu nes nevien savējās fotogrāfijas, bet arī savu kaķu un suņu bildes. Un tad viņi tās smuki saliek uz galda. Labi, ja ne uz galda, tad vismaz uz datora desktopa. Savukārt es desktopa bildi nomainu labi ja reizi gadā un tad arī to pāris minūtēs atrodu internetā. Man tuvie cilvēki man ir pārāk tuvi, lai es viņus stieptu arī uz darbu. Iespējams, ka tā nodalu darbu no privātās dzīves. Es pat apzināti esmu mēģinājusi atstāt dažas fotogrāfijas darbā, lai radītu aizraujošaku darba vidi, taču pēc pāris dienām bildes šā vai tā aiznesu mājās. Tāpat man ir ar dāvinātajām puķēm un dāvanām. Kā tāds negausis visu fiksi stiepju prom uz mājām. Neko darīt, nesanāk man darba galds kā no romantiskas filmas. Kas Tev ir uz galda?

Gribēju izstāstīt, kā man gāja ar to kokles spēlēšanu Ērikas kāzās. Stāsts bija tāds. Reiz Ērika kaut kā uzzināja, ka es pirms 15 gadiem biju spēlējusi kokli, un aizdegās, vai es nevarētu viņai kāzās kaut ko uzspēlēt. Es, protams, ilgi tielējos, jo ne man pirksti vairs klausa, ne vairs notis atceros. Bet kā lai es atsaku līgavai!? Nekā. Divus mēnešus pirms kāzām sāku atkal trenēties spēlēt kokli.

Paralēli maģistra darbam vēl trenējos spēlēt kokli. Gatavoju "Krusta kazaku" un "Aiz ezera balti bērzi", un uztrenējos tā, ka ģenerālmēģinājumā (divas dienas pirms kāzām) draudzenes vārda dienas ballītē 5 cilvēku auditorijai nospēlēju bez kļūdām.

Bet tad nāca kāzas. 100 cilvēku, 200 ausu. Virtuvē iesildījos, sanāca pat labi. Bija tikai viens akords, kas īsti neizdevās, bet arī – ar kādu trešo reizi aizgāja tīri labi. Pirms manis uzstājās ģitārists, kurs kapitāli nospēlēja divas dienvidnieku dziesmas, un tad jāiet spēlēt man. Apsēžos uz strūklakas malas, jūtu, ka man trīc gan rokas, gan kājas. Kājas ātri nolaidu uz pilnas pēdas, lai kokle nekratās, bet pirksti!! Tie trīcēja tā, ka nevarēju trāpīt uz īstajām notīm. Turklāt gaisma krita tā, ka stīgu apzīmējumus (do un fa) neredzēju. Lai vēl kaut par mirkli novilcinātu brīdi, kad man jāsāk spēlēt, es vērsos pie vedējtēva, ka man vajag mikrofonu. Un vedējtēvs mikrofonu vēl nolika tā, ka arī notis uz papīra neredzēju. Tā es sāku spēlēt.

Pirmie daži akordi varbūt arī izdevās. Tālāk jau melodija bija nu… tā un tā… Un es atkārtoju savu bērnības triku – spēlēt tik klusi, lai neviens nevarētu dzirdēt. Toreiz, kad es spēlēju koklētāju ansamblī, tam bija izšķirīga nozīme – ja man sajuka, tad, spēlējot klusi, es nevienam neko nenojaucu un klausītāji neko nemanīja. Jo pirmās kokles jau laida uz forti. Te bija mazliet savādāk. Te es spēlēju viena un diez vai man ir cerība, ka kāds nedzirdēja manas kļūdas. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Pirmkārt, viss ir beidzies, un otrkārt, tik lielas ovācijas kā pēc šīs spēles man šķiet, ka vēl nekad nebiju pieredzējusi. Ar visiem "bravo"!

Tagad es esmu aizdegusies ar ideju par kokli. Atlika tikai atsākt spēlēt, un gribas vēl un vēl.

Galīgi sakaunējos, uzzinot, ka vienai manai draudzenei piedzimis jau otrs bērniņš. Bet es tā arī nebiju atradusi laiku aiziet uz pirmdzimtā raudzībām! Kādus tik podus kādreiz kopā negāzām, bet, kopš viņa palika saudzējamā stāvoklī, mūsu ceļi šķīrās.

Patiesību sakot, viņa nav vienīgā draudzene, kuru neesmu apciemojusi jau vismaz gadu – tādu meiteņu ar maziem bērniem nu jau ir krietns pulciņš. Ar katru no viņām mani kādreiz vienojis kopīgs dzīves posms – skola, studijas, viena darba vieta. Ne ar vienu no viņām neesmu sastrīdējusies, vienkārši dzīve katrai aizgājusi uz savu pusi.

Vienu brīdi sev to briesmīgi pārmetu. Bet tad padomāju: varbūt tam tā vienkārši jābūt. Ne jau ar visiem iespējams uzturēt tuvas un intensīvas attiecības. Pretējā gadījumā kalendārā būtu jāievieš skrupuloza pierakstu sistēma. No sērijas: šito draugu pēdējoreiz apciemoju pirms mēneša, tā kā vajadzētu nākamnedēļ ieplānot tikšanos.

Daži draugi ar laiku kļūst par paziņām. Un, visticamāk, viņi domā to pašu, ko es. Bija forši laiki, ja kādreiz saskriesimies, būs atkal forši papļāpāt. Personīgi man pietiek spēka tā sirsnīgi kopt vien divas trīs tuvas draudzības. Bet par tām tad es arī lieku galvu ķīlā.

Tas nu ir noticis. Sestdien bija manas kāzas – viena no skaistākajām dienām manā mūžā. Emociju ir tik daudz, ka vēl grūti visu salikt ”pa plauktiņiem”. Bet es varu teikt pavisam droši, ka jūtos ļoti laimīga. Es esmu sieva.

Pāris dienas pirms kāzām abi bijām ļoti nobijušies. Lai gan mūsu sirdīs un prātos bija pilnīga pārliecība par šo nozīmīgo soli, ķermenis darīja savu. Man drebēja rokas, reiba galva un ļoti strauji dauzījās sirds. Gluži kā pirms eksāmena. Šo dienu bijām gaidījuši piecus garus mēnešus. Bet pēc tam viss notika tik ātri, ka pat nobīties nepaspējām.

Laikam viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem bija īpašais kāzu rituāls. Mums abiem aizsēja acis, visapkārt skanēja bungu rīboņa un šamaņu dziedājumi. Un mums vajadzēja atrast vienam otru. Šīs pāris minūtes tumsā, kad aizsietām acīm starp daudzajiem cilvēkiem centos atrast savu līgavaini, man šķita garas kā mūžība. Mēs bijām meklējuši viens otru tik daudzus gadus, un tajā mirklī simboliski vēlreiz bija jāiziet šis garais meklējumu ceļš. Tumsā jāatrod gaisma. Un tad mēs vēlreiz viens otru atradām. Un es nevarēju valdīt prieka asaras.

Izlijušā kleitā un basām kājām nupat pārnācu mājās no Placebo koncerta. Un manī ir šausmīgi daudz prieka, jo, lai arī pati no Braiena Molko dziedātā dzirdēju visai maz (labi, atzīšos, man bija garlaicīgi), tomēr manai draudzenei šis vakars atmiņā paliks vēl ilgi.

Viņai Placebo jau ļoti sen ir viena no mīļākajām grupām. Vēl tagad, ja apspriežam iespaidīgākos koncertus, kādus jebkad esam redzējušas, mana draudzene ar sajūsmu atceras pirmo Placebo koncertu Latvijā. Taču šoreiz viņai bija nevien iespēja noskatīties koncertu, bet pirms tā arī nointervēt pašu Braienu Molko. Es savu draudzeni satiku pāris minūtes pēc intervijas un… viņa man nevarēja pateikt ne vārda. Man šķita, ka viņa ir tuvu asarām. Vēlāk draudzene man atsūtīja īsziņu, ka koncerta laikā viņai tiešām bira asaras un ka katra dziesma izraisīja vēl nebijušas sajūtas.

Un tad es atcerējos, kā pati sava mīļākā dziedātāja Nika Keiva koncertā izlauzos līdz pašai skatuvei (vēl nekad to nebiju darījusi!) un elpu aizrāvusi sekoju līdzi katrai viņa kustībai. Tobrīd, lai arī man koncertos patīk ierasties draugu pulkā, es sev blakus negribēju nevienu. Man bija sajūta (un man vajadzēja to sajūtu!), ka Niks Keivs dzied tikai man vienai. Vairāk nekas mani neinteresēja! Vai Tev ir tā kādreiz bijis?

ES VAKAR NODEVU MAĢISTRA DARBU! Un tā ir patiešām atgriešanās dzīvē, kuras pirmais signāls bija labs miegs. Laikam jau nav labi dzert Red Bull, lai paliktu nomodā, un pēc tam baldriānus, lai aizmigtu. Tā nu man gadījās… Bet to ir vērts darīt, lai pēc tam izbaudītu, cik laba lieta ir labs miegs.

Tagad jāuzraksta blogs (jo kā nekā esmu pienākuma cilvēks), pēc tam jāpastrādā (svētku atmosfērā, jo man galvā tāda ir) un vakarā jāpiezvana tām daudzenēm, kuras ir apvainojušās, ka neesmu likusies par viņām ne zinis pēdējos divus trīs mēnešus. Vēl izrādīsies, ka maģistra darba rakstīšana ir pārbaudījums attiecībām 🙂

Bet vakarā… izrēķināju, ka viena maģistra darba nodošanu var svinēt trīs reizes: tad, kad ir nodots, tad, kad aizstāvēts un vēl izlaidumā. Šodien man būs pirmie svētki.

Meitenes, ir forši. Man šodien ir viena no tām dienām, kad esmu bezgala priecīga!

P.S. Ja tu pēti bildi un mēģini man tajā sazīmēt, tad tā neesmu es tikai tāpēc, ka maģistra darba rakstīšanas laikā neesmu trenējusies un vairs nevaru uztaisīt špagatu. 🙂 

Vai atceries manus pagājušās vasaras piedzīvojumus sērfošanas nometnē? Nu tos, kuros cīnījos gan ar pūķi, gan viļņiem un kurus aprakstīju septembra Cosmo. Tagad man atkal ir gribēšana un spēks mesties kādā tikpat kolosālā piedzīvojumā.

Jau esmu apsvērusi iespēju gan nokārtot eksāmenu jāšanā ar zirgu, gan iemācīties nirt. Un te nu arī manas idejas beidzas. Varbūt Tev ir kas aizraujošs padomā? Ko Tu gribētu iemācīties darīt? Varbūt zini kādu nebijušu nometni, kas notiks šovasar? Varbūt Tavai draudzenei ir kāds aktīvs un interesants hobijs?

Traki daudz jautājumu sanāca, jo ceru uz tikpat daudz idejām. Kādu no tām noteikti piepildīšu un aprakstīšu savus piedzīvojumus arī Cosmo 🙂

P.S. Pagājušajā nedēļā satiku puisi, kurš organizēja sērfošanas nometni. Šogad pēc Jāņiem tādas esot iecerētas vairākas. Ja Tevi kas tāds interesē, painteresējies www.aloha.lv. Tas ir viņu saits.      

Beidzot man ir pārliecība, ka savu maģistra darbu nodošu. Kaut gan teikšu atklāti – ja mums, visma kursam, nebūtu iedots pagarinājums par nedēļu, būtu gājis daudz trakāk. Tomēr – atskatoties uz šo laiku, kamēr rakstu, man tas patīk.

Pirmkārt, man patika tēma par to, kāds mīlestības un divu cilvēku attiecību atspoguļojums bija atļauts 60.gadu latviešu romānos. Jo ir interesanti atcerēties laiku, kad sekss pirms laulībām nebija pieļaujams, kad par tikumisku meiteni uzskata to, kura puisim, kurš viņai patīk, tomēr lūdz nelikt viņai roku ap vidu. Jo tā ir pareizi. Man patīk šis tuvības atspoguļojums: tur, kur ir bijusi ļoti intīma saruna starp mīlētājiem, un loģiski būtu, ja viņi skūpstītos, tur pēkšņi šāds citāts: "Vēja šalkas pēkšņi sastinga un saspringa noslēpumainās gaidās."

Krāsaini ir "negatīvo" varoņu tēli. Tādas attieksmes un izturēšanās, kas šodien ir norma – ārzemju apģērbs, košļene, rokenrols un tvists, košas kleitas, bikses kļošā utt. – toreiz piemita tikai negatīvajiem tēliem. Jo ideoloģija gribēja uzsvērt, ka "pozitīvajiem" varoņiem pats svarīgākais ir darbs, un par ārējo izskatu domā tikai vieglprātīgie cilvēki, šeptmaņi (par to arī vajadzēja kaunēties) un pirmspadomju Latvijas laika cilvēki. Arī tie bija "sliktie".

Otrkārt, atceroties bakalaura rakstišanas laiku, kas man bija visai ekstrēms, biju domājusi, ka ar maģistru būs tas pats. Bet nē. Ar šodienas pieredzi ir vieglāk. Laikam jau atzīme ir mazāk svarīga, arī laiku sadalīju normālāk.

Un tagad, kad līdz nodošanai palikušas divas dienas, un es zinu, ka nodošu, ir tāda neizskaidrojama… salduma sajūta. Es zinu, ka tūlīt viss būs beidzies, un gribas pavilkt garumā to laiku pirms laimes. Es zinu, ka tā laime būs, un es izbaudu laimes priekšnojautas. Tā taču ir laimes sastāvdaļa.

P.S. Turu īkšķi arī par visām citām maģistrantēm un bakalaurēm.

Nemaz nebrīnītos, ja vismaz vienu ielūgumu uz kādu draugu kāzām 7.jūlijā būtu saņēmusi katra no mums. Zīmīgais datums sajaucis prātus jaunlaulātajiem visā pasaulē. Nabaga 777 – uz tevi nu tiek liktas milzu cerības perfektai laulībai.

Rīgā vien šai dienā laulāsies vairāk nekā 70 pāru – tas nozīmē, ka baltas kleitas uz ielām būs nomācošā pārsvarā un ir vērts padomāt par mazliet uzkrītošāku tērpu, ja vēlies izcelties no masas.

Pāris, uz kura kāzām esmu ielūgta es, pat izdomājuši trīs septītnieku maģisko spēku nostiprināt ar laulību ceremoniju tieši pusnaktī uz 7.jūliju. Mācītājs esot paprasījis drusku vairāk, bet ko laimīgas laulības vārdā nemaksāsi!

Par spīti tam, ka laulāt šai datumā plānots vismaz trīsreiz vairāk pāru nekā jebkurā citā jūlija sestdienā un visas iespējas reģistrēt laulību jau sen aizsistas, attapīgas precību aģentūras joprojām piedāvā last minute variantus. Piemēram, spēļu ellē un jaunlaulāto paradīzē Lasvegasā tu joprojām par 777 dolāriem vari iegādāties laulību paketi „Septītās debesis”. Tajā ietilpst rožu pušķis līgavai un puķu piespraude līgavainim, fotogrāfs, pianists, sveces, šampanieša glāzes ar uzrakstu „Pasakainas kāzas Lasvegasā”, simbolisks laulību rullis un kapelas gaisotne. Bonusā vēl pienākas koka foto rāmītis un atslēgu piekariņš ar Viva Las Vegas simboliku.

Man tomēr gribas ticēt, ka mīlošam pārim kāzu datums – tāpat kā viss pārējais – atnāk un notiek pats no sevis. Ne jau velti kādai citai manai draudzenei, kura precēsies pavisam parastā un pavisam vienkārši izvēlētā dienā, nejauši sastapta astroloģe pajautāja, vai šo datumu ir īpaši ieteicis kāds zvaigžņu tulks. Tik ļoti labvēlīgs tas esot.

Manā dzīvē gluži kā Kusturicas filmā ”Melnais kaķis, baltais kaķis” mijas melnais ar balto, skumjais ar priecīgo un otrādi. Vakar biju savas vecmāmiņas bērēs, bet pēc pāris dienām būs manas kāzas.

Tas laikam ir mans pārbaudījums, mana dzīves skola – jo ne pirmo reizi laikā, kad manā dzīvē notiek kāds nopietns pavērsiens, es pazaudēju tuvu un mīļu cilvēku. Pirms vidusskolas izlaiduma nomira mans tēva brālis. Izlaiduma balle un onkuļa bēres notika vienā un tajā pašā dienā. Bet viņš man paspēja pateikt galveno – uzslavēja mani par izvēlēto studiju virzienu – filoloģiju. Un es biju gatava spert pirmos soļus lielajā dzīvē.

Vecmammas bēres bija ļoti skaistas. Bēru dievkalpojums notika mazā katoļu baznīciņā, ārā spīdēja saule un čivināja putni, mācītājs skaitīja lūgšanas, bet vecmamma smaidīja. Protams, ka bija skumji, bet mūsu sirdīs bija arī miers – vecmammas sejā nebija skumju un sāpju, bet smaids un pārliecība, ka ar mums visiem viss būs kārtībā. Viņa aizgāja kā karaliene – klusi, mierīgi un skaisti.

Vecmamma man arī paspēja pateikt galveno. Viņa paspēja iepazīties ar manu nākamo vīru un pilnībā atbalstīja manu izvēli. Deva mums svētību. Un arī tagad es esmu gatava jaunai dzīvei. Un savā sirdī es zinu, ka vecmamma būs ar mums manā kāzu dienā. Skatīsies no mākoņa maliņas un smaidīs.

Pirms pāris gadiem, kad Cosmo gatavoju rakstu par draugiem.lv, mani pārsteidza draugu Lauris, kurš kādā no mūsu sarakstes e-pastiem nosauca konkrētu skaitli, kura pēc kārtas es esmu reģistrējusies viņa portālā. Nesen saistībā ar internetu piedzīvoju vēl kādu mulsinošu situāciju.

Ir tāds interneta radio kā Pandora, kurā, ievadot mīļākās grupas nosaukumu, visu dienu var klausīties līdzīga stila mūziku. Lai arī oficiāli Pandora skaitījās ASV tirgum paredzēts medijs, tomēr tajā reģistrēties varēja arī eiropieši. Bija tikai jāizdomā, no kuras ASV pilsētas tu nāc, un jāzina, kāds tai ir pasta kods. Tādos gadījumos man vienmēr lieti noder bērnības seriāls Beverlīhilza. Tā kā neviens vien ceturtdienas vakars tika pavadīts, vērojot peripētijas starp Brendonu, Kelliju un pārējiem seriāla varoņiem, tad seriāla nosaukumu Beverlīhilza 90210 es varētu nosaukt pat nakts vidū. Un, re, pasta kods rokās. Tādā veidā reģistrējos daudzās interneta lapās, kurās Latviju nepieņem 🙂

Pirms pāris nedēļām atklāju, ka Pandoru vairs nevar izmantot tādi viltvārži kā es. Atverot iecienītā radio interneta lapu, parādījās uzraksts no sērijas: "Tu, iespējams, esi no Latvijas, tādēļ mūsu pakalpojums tev nav pieejams." Te tev nu bija anonimitāte virtuālajā tīmeklī.

Man nekad tā īsti nav garšojis siers, un dažu labu rītu tas man sagādājis zināmas neērtības. Jo desas es neēdu vispār, aknu pastēti ļoti reti. Tomāti garšo tikai uz baltmaizes ar sviestu (lai tomāts nenokrīt), bet baltmaizi ar sviestu es ēdu reizi mēnesī. Tuncis man garšo ar majonēzi, bet arī ar majonēzi neaizraujos. Īsāk sakot, man gribas, lai ir garšīgi un veselīgi, bet kas tad vairs atliek, ja ātrumā jāiekož sviestmaizes?

Gurķis? Olas? Biezpiens?

Tāpēc varu padalīties savā pēdējā laika atklājumā, kas man pa īstam sagādā prieku. Pretī manām mājām pirms kāda laika atvērās siera veikaliņš. Pirmos divus mēnešus es tur negāju iekšā, jo man taču siers negaršo. Reiz, ejot pie draudzenes, nolēmu ieiet paskatīties, varbūt var ciemakukuli paņemt līdzi. Un tikai tāpēc, lai nākamajā rītā nebūtu atkal jāstāv pie ledusskapja ar domu – "Gurķis? Olas? Biezpiens?", nopirku kaut kādu importa sieru. Un man izmainījās pasaule.

Tas siers uz rupjmaizes garšoja fantastiski. Grūti izstāstīt garšu, bet man bija pilnīgi skaidrs, ka šis siers ir Manējais. Tam bija mazliet puvums, un – kas svarīgi – tas turējās uz maizes bez sviesta un nekrita nost (kā cietie sieri), kā arī netecēja (kā daži kausētie sieri). Piekritīsiet taču, ka no rīta ir svarīgi, lai nekas nekaitina.

Kopš tās reizes arī siera veikaliņš ir manējais, kaut arī smird tur dramatiski. Tur ir kādas trīsdesmit importēto sieru šķirnes, kādus padsmit es jau esmu nogaršojusi, kādi pieci ir Manējie. Vispār es vienmēr iestājos par Latvijā ražoto pārtiku, bet nu man skaidrs, ka šī siera veikaliņa sierus Latvijas sieri manā virtuvē izkonkurēt nevar.

It kā sīkums, bet, kopš ir tie sieri, man vairāk patīk mani rīti.

Kā bērns arī es zīlēju ar margrietiņas lapiņām – mīl, nemīl, mīl, nemīl… Bet paaugoties man drīz vien kļuva skaidrs, ka nākotni zināt nevēlos un ka maģija mani nevilina. Pēdējā laikā ik uz soļa redzu apstiprinājumu savai pārliecībai.

Kāda paziņa man nesen sašutusi stāstīja, ka viņas pusaudzei meitai skaudīgie konkurenti uzlikuši lāstu – viņa tieši pirms atbildīgām vieglatlētikas sacensībām salauzusi roku. Klausījos un nespēju noticēt, ka šī sieviete atsakās pieņemt daudz vienkāršāko izskaidrojumu – to, ka bērnam varbūt ir pārslodze un ka trauma ir SOS signāls tam, ka ir jāapstājas.

Latvieši ir māņticīga tauta un savās ķibelēs labāk vainos kaimiņienes ļauno aci, nekā reizi par visām reizēm ieklausīsies sevī. Diemžēl netrūkst arī šarlatānu, kuri metas šo īpašību izmantot. Viņi sauc sevi dažādos vārdos – par gaišreģiem, dziedniekiem, ekstrasensiem, un neliedz savus pakalpojumus ne izmisušiem mīlētājiem, ne nopietniem slimniekiem.

Es ticu dziednieku psihologa spējām pārliecināt cilvēku noticēt sev un izveseļoties, un lai slavēti tie, kas aprobežojas ar šo savu varēšanu. Diemžēl daudzi "brīnumdari" paši jau sen slimo vai nu ar mantrausības vai lepnības grēku (vai – vēl ļaunāk – ar abiem) un tīksminās par savām spējām manipulēt ar cilvēkiem.

Protams, es nenosodu tos, kuri izmisumā meklē palīdzību pie dziedniekiem un ekstrasensiem, ja tas ir pēdējais cerību salmiņš. Tikai, dzirdot nostāstus par vēl vairāk izpostītām dzīvēm, gribas kliegt un sadot tādiem "labdariem" pa purnu. Nu, kā lai citādi vērtē tāda cilvēka rīcību, kurš savā uzpūtībā uzdrošinās apgalvot, ka var palīdzēt atrast pazudušu bērnu? Un tad jau tā izmisušajiem tuviniekiem ceļ priekšā versijas: "Ir dzīvs, bet šausmīgi mokās." Vai arī: "Ir aizvests uz ārzemēm un dzīvo pie labiem cilvēkiem." Bet pēc pāris dienām policija atrod bērna līķi…

Kāda portāla aptaujas rezultāti liecina, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju tic gaišreģu spējām atrast pazudušus cilvēkus. Vai esat dzirdējušas kaut vienu gadījumu, kad tas tiešām būtu noticis?

Dažnedažādas produktu un pakalpojumu reklāmas jau sen ir kļuvušas par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Reklāmas ir it visur. Es personīgi esmu pieradusi tās ignorēt. Dažreiz TV ir tik garas reklāmas pauzes, ka pilnīgi var aizmirst, kādu filmu vai raidījumu tu esi skatījies. Tomēr vienu reklāmu es nespēju ignorēt.

Jūs jau droši vien arī esat redzējuši būvniecības firmas Nelss reklāmas, kur lepni tiek paziņots, piemēram, ka ”Tomātu mums nav!” Un tajā pašā laikā tomāts ar naglu tiek pienaglots pie galda. Vai ar urbi tiek urbts siera gabalā. Negribu izklausīties pēc vecas tantes, kurai patīk moralizēt, tomēr es uzskatu, ka tas ir neētiski.

Izpratne par to, ko drīkst darīt (ko ir ētiski darīt) un ko nedrīkst (pārkāpj ētikas normas) tiek iemācīta jau bērnībā. Piemēram, ar ēdienu spēlēties nevar. Ja negribi, tad neēd, nevis pienaglo sviestmaizi pie galda. Vai aplej ar sarkanu krāsu kotleti, kas negaršo. Jo varbūt kāds tieši šajā pašā mirklī sapņo par svaigu tomātu salātiem vai gardu siermaizi, bet nevar atļauties to nopirkt.

Firmas pārstāvji noteikti ir samaksājuši kaudzi naudas par šo reklāmas kampaņu. Bet mani tas nevis mudina iepirkties Nelss veikalos, bet gan nekad nerādīties tiem pat tuvumā. Nu vismaz tuvākajā laikā ne.

Lasu kultūrģeogrāfa Edmunda Valdemāra Bunkšes grāmatu "Īntīmā bezgalība", sajūsminos par citātiem, kuros atpazīstu sevi, un rodu teorētisku pamatojumu tam, kāpēc mani lauki man šķiet skaistākā vieta pasaulē.

Lūk, viens no grāmatas citātiem: "Mani bezgala valdzināja dziļā aka pagalma vidū; to ietvēra zems baļķu četrstūris. Pirmajā rītā vecmāmiņa man piekodināja tikai neiet ne tuvumā, jo:..tā ir vieta, kur mājo velns. Tu tikai paskaties uz lielajām piena kannām, kuras izvelkam no akas, lai vestu uz steķiem pie šosejas! Paskaties, kāds tām dibens! Re, velns tās saspārdījis ar saviem nagiem! – Cik bieži es prātoju par to velnu! Es nedroši pielavījos akai tik tuvu, lai varētu palūkoties lejup melnajā ūdenī, pa pusei cerēdams, ka velns uz mirkli iznirs, tomēr tai pašā laikā baidīdamies no tā."

Man, atšķirībā no grāmatas autora, lauku akā dzīvoja Ūdens māte, nevis velns. Un viņai ļoti "garšoja" bērni. Akā dzīvojošā Ūdens māte bija tik iespaidīgs tēls, ka to saistīju arī ar tuvējo ezeriņu. Pat tad, kad jau pusaudžu gados peldēju ezeram pāri, lai otrā krastā ēstu pērnā gada dzērvenes, laižot kājas ūdenī, uzmanīju, lai tām nepieķeras Ūdens māte. Starp citu, viena tieši šajā ezerā vēl joprojām nemīlu peldēties.

Bez atgādinājuma par Ūdens māti, kultūrģeogrāfs ar šo citātu raksturoja veidu, kā veidojas mūsu izpratne par skaistu ainavu. Izrādās, tam ir milzīga saistība ar sajūtām. Pats Bunkše to dēvē par "sajūtu ainavu". Visbiežāk tieši tāda ainava, kādā bērnībā piedzīvojam aizraujošākos un jaukākos mirkļus, mums vēlāk saistās ar sakārtotību un skaistumu. Re, tieši tāpēc man neviens neiegalvos, ka jaunbūve svešā vietā ir skaistāka par nu jau sačokurojušos guļbūvi vecvecāku īpašumā. Tajā vienkārši nav atmiņu par bunkuru mežā un manu kurkuļu audzētavu.

Līdz MD nodošanai man ir palikušas 240 stundas. Mani nekas cits neinteresē, un vienīgais, kam es vakar pirms gulētiešanas uzmetu aci, ir Eirovīzija.

Man ir, ko teikt par Latvijas Eirovīzijas dziesmu. Es zinu, ka daudziem patīk, bet man nē. Tajā, ka 6 nobrieduši vīrieši uz skatuves moka vienu dziesmu par mīlestību pret vienu meiteni, ir kaut kas… bērnišķīgs. Es saprotu, ja puišeļi nevar saņemties vienatnē vai divatā uzkāpt uz skatuves un uzraut Eiropai dziesmu par mīļoto meiteni, bet sešatā… izdziedāt mīlestību pret sweet girlish smile, that makes my heart tremble [..] and this night will be love between us [..], and the perfume of your skin invites me… Es gribētu redzēt to meiteni, kura atbildētu šādam mīlētāju kolektīvam. "This night for ever will be…" Iedomājoties tādu nakti ar sekstetu, es laistos.

Es vēl saprastu, ja viņi ar vārdiem vai melodiju spēlētos, ja starp viņiem norisinātos simboliska cīņa vai viņi papildinātu viens otru. Ja tur būtu ievads, kulminācija un nobeigums, bet vairāk izskatās tā, ka viens nevar saņemties meitenei atzīties mīlestībā, tāpēc čomi sanāk palīgā, tā sacīt, kopā drošāk. Tā pat nav dziedāšana zem loga, jo arī tur ir kāds viens, kurš ir galvenais dziedātājs, pārējie ir pavadošie. Tas ir koris par mīlestību nezinkam.

Vēl viens variants – mārketinga triks, lai iepatiktos katrai gaumei. Jau no melodijas skaidrs, ka džeki vītero par mīlestību, un, ja nesaproti itāļu valodu, vienai liksies, ka viņai kaut ko skaistu dzied tipisks smukulītis. Otrai – omulīgs un apaļīgs. Trešajai – tievs un garš, ar auskaru, utt. Un beigu akordi tik skaisti, ka, pat nezinot, par ko viņi dzied, varētu aizlidot viņiem līdzi… 🙂 Ko tur liegties – Latvijas finālā daudzie balsotāji aizlidoja arī.

No pusfinālistēm es turu īkšķi par Ungāriju. Unsubstantial Blues. Viņu pametis džeks, un viņai vairs nav, ko zaudēt. Izņemot šo gaistošo, nenozīmīgo blūzu. Sieviete, kas, lai pateiktu džekam savu sakāmo, nesaaicina draudzenes un tad tā draudzīgi, pulciņā, iet pie viņa. Man patīk tāda drosme un atbildības uzņemšanās. Par to es arī balsošu.

Protams, ka tas, par ko es runāju, ir zemteksti, bet tomēr ļoti ļoti svarīgi.

Lai cik ļoti es priecājos, ka mani radinieki lieliski saprotas ar manu puisi, pēdējā laikā man sāk šķist, ka tie viņu mēģina privatizēt. Jūtu, cik viņam grūti atteikt, kad viņi kaut ko lūdz, bet es nevajadzīgi stresoju, cenšoties pasargāt viņu no radu uzmācības.

Svētdienu speciāli rezervējām labiem darbiem, lai palīdzētu manai mammai dārzā. Pasākums bija visnotaļ jautrs, jo uzdevums bija tuvākajā apkaimē sameklēt saimniecību, kurā vēl būtu aizķērušies kūtsmēsli. Man kā pilsētniecei tas, protams, bija atklājums, ka mūsdienās Ikšķilē sūdus pat ar uguni nesameklēsi. Bet mamma ir reāliste, tāpēc īpaši lielas cerības uz mūsu ekspedīciju nelika. Tomēr mēs gan saimniecību atradām, gan mana drauga jauno mašīnu iesvētījām, piekraujot pilnu bagāžnieku ar kūtsmēsliem. Tā nu mammas acīs viņš pēc šīs neiespējamās misijas kļuva bezmaz par Supermenu.

Vakarā pēc svētīgi padarīta darba abi bijām labā omā, kad piezvanīja krustmāte un veikli noorganizēja, lai mans draugs mūs ar mammu nākamajā dienā aiztransportē pie viņas „uz vārdadienas rasolu”. Nekādi iebildumi netika uzklausīti, un arguments, ka draugam šonedēļ darbā svarīgs projekts, nebija arguments. Mani krustvecāki vēl uzmeta lūpu, ka viņš nepaliek uz vakariņām, bet gan pa galvu pa kaklu skrien atpakaļ uz darbu. Jau tad bišķi sadusmojos uz muterītēm, kuras īsti neķer lauku un kaut kā neadekvāti uzvedas.

Bet nākamajā dienā es uzsprāgu pavisam, kad mammai savajadzējās atvest kaut kādus būvmateriālus virtuves remontam (labi zinot, ka mans auto ir servisā) – ar mājienu, ka mans draugs varētu izpalīdzēt. Pēdējo dienu ģimenes kaprīžu kontekstā tas mani pagalam aizkaitināja. Iedod tik radiniekiem mazo pirkstiņu, – no rokas vari atvadīties. Viņu acīs mans draugs nu ir Supermens, kurš atbrauks, aizvedīs, visu izdarīs un vēl pie viena jautri un saviesīgi papļāpās.

Kad biju izbļaustījusies, nomierinājos un padomāju, ka katram taču ir tiesības uz savu subjektīvo realitāti. Kāpēc es uzskatu, ka drauga darbs ir svarīgāks par krustmātes rasolu? Pieņemsim, ka viņam šobrīd dzīve griežas ap vienu šausmīgi nozīmīgu Eiropas līmeņa projektu. Taču arī manai mammai viņas remonts virtuvē šobrīd ir svarīgākā lieta pasaulē! Un patiesībā man nav nekāda iemesla dusmoties, ja kāds no viņiem lūdz palīdzību. Galu galā – katram pašam ir arī jāmācās teikt „nē”.