Dzīvojam savu dzīvi ikdienas – no dienas dienā, no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītausmai, no mirkļa uz mirkli, no smaida līdz asarai, no piedzīvojuma līdz garlaicībai, no bēdām līdz priekiem, no mīlestības līdz naidam, no dienas dienā… Tā iet un paiet dzīve, bet pa vidu tai ir mirkļi, kas liek apstāties un apkārt apskatīties, tie mirkļi liek kaut ko ieraudzīt, kaut ko saprast, tie liek kaut ko mainīt dzīvē… Te nu es esmu, nu man ir pienācis tas mirklis, kad ir kaut kas jāmaina. Īsumā – esmu skaistās attiecībās jau vairāk kā pāris gadus, man ir bezgala jauka ģimene ar saviem niķiem un stiķiem, bet par to es viņus tik ļoti mīlu. Man ir darbs, ir izglītība, ir šodienas stabilitātes sajūta, ka rīt būs ko ēst, mugurā vilkt un citus priecēt. Ir man paziņas, kur nelielā daļā var būt ir pat kāds draugs. Bet ne par to ir stāsts, ka man draugu trūkst, nē par to ne… Par to mirkli, kas dzīvē pienāk, kādam klusi, kādam kā ar bomi pa pieri! Ir laiks! Ir laiks kaut ko mainīt! Ja jau lietas un apstākļi nemainās, ir jāmainās pašam. Jā par to ir stāsts. Es sevī kaut ko sajutu, sajutu, ka man gribas, lai ir citādāk, lai ir savādāk… Es nevaru pateikt kā, bet zinu, ka ir kas jāmaina. Un to es darīšu, darīšu tagad un tūlīt, ar šo pašu mirkli, ar šo pašu dienu.

Sveika, Dienasgrāmata! Sen neesmu Tev rakstījusi, šķiet, būs kādi 5 – 6 gadi! 🙂 Tu jau zini, pa šo laiku daudz, kas ir noticis. Bet svarīgākais ir tas, ka esmu nolēmusi atkal ķerties pie Tevis rakstīšanas! Man prieks! Ceru, ka Tev arī… Mazā zaļā kladīte nu ir pilna un tā kā jaunu turpinājumu es Tev reālā veidolā neesmu atradusi, tad nolēmu, ka pilnīgi loģiski mūsdienu pasaulē būtu, ja Tu taptu elektroniski! Atradu cosmo lapu, kur var rakstīt blogus un nolēmu – tā, kā mani neviens te nepazīst, kāpēc gan nevarētu rakstīt un izlikt savu pasauli te (vai vismaz kādus Tevis fragmentus)! Ja kāds izlasīs, varbūt kaut ko arī pateiks.. 😀 Tad nu tā, stāstāmā ir daudz, bet visu jau nemaz nevar uzreiz izstāstīt! Tas viss taps pamazām, kā jau parasti! Vienkārši ir kaut kur jāraksta, lai domas nekrātos un neliktu man justies kā tai domu vācelītei no Potera filmām.. Un Tu jau vari iedomāties, protams, domu objekts ir Viņš. Viņš šoreiz tiešām ar lielo burtu… Savādāks, īpašāks… es nezinu.. vienkārši sirds ietrīsas no domas par viņu, tā mūsu tikšanās, tie skatieni, tie smiekli… 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 Es gan gaidu turpinājumu, gan baidos no tā! Es saprotu arī, ka es nedrīkstu… bet vai mani tas kādreiz ir atturējis? Tu jau mani zini, un es arī sevi zinu… Šodien jau 6 reizes esmu pārbaudījusi savu inboxu, bet nekā… un kā par spīti, vēl tagad viņiem profilakse.. :-/ Viens ir skaidrs – man jāiemācās salikt savas emocijas kastītē… Kaut vai tādēļ, lai neaizbiedētu viņu… Kā Tu domā? 23.11.2009.

Rit otrā nedēļa, kopš esmu bez darba. Dienas paiet īstā rutīna, zinu jau no galvas, ko darīšu. Ja saulains, dodos sauļoties, ja lietains, skatos filmas vai lasu grāmatu. Dzīvoju kopā ar draugu pie viņa vecākiem, kamēr viņš ir darbā, garlaicība vai beidz nost. Vienu dienu ievēroju, ka esmu nedaudz uzaudzējusi riepiņu, nolēmu, ka jātiek vaļā, jāsāk veselīgāk ēst un tad tik sākās!!!! Pārmetumi no drauga vecāku puses, ka lai es beidzu māžoties ar to ēšanu, (esmu normālas miesas būves, bet drauga vecākiem un it īpaši OMEI liekas, ka emsu pa tievu), tas ir tik sāpīgi, ka katru reizi, kad gribu par sevi parūpēties ir simtiem komentāru no viņu pueses pretī, lai es beidzu ākstīties. Ja varētu atļauties ar draugu sen jau dzīvotu atsevišķi, bet nu neļauj tā rocība vēl. Vai vecāki nesaprot, ka mēs katrs pats atbildam par savu dzīvi, ka iejaukšanās var kādu sāpināt? Viņi tik grib mani uzbarot. Draugs jau saka viņiem, lai liek mani mierā, ka man nevajag būt apaļīgai, kādi ir viņi, bet viņi ir ieciklējušies uz to un savas domas jāmaina. Zinu ka daudziem tā ir. AI man tik ļoti gribas privāto telpu, ka nebūtu nevienam jāatskaitās par to uz kurieni es eju, vai to, kāpēc es negribu ēst eļļā ceptus kartupeļus. Gribu prom, prom, prom, kaut kur paslēpties un nevienam neatskaitīties, esmu taču pieaudzis cilvēks. Un apziņa, ka ši diena būs kārtējā citu dienu virknējumā, beidz nost. Kā es gribu darbu! Un savu privāto telpu.

Ejot uz tramvaju no darba, aizdomājos par tām daudzajām šķiršanās epizodēm šajās attiecībās… DOmāju, kāpēc to ir bijis tik daudz un kāpēc nekad tas viss nav nonācis līdz beigām… Tas ir ne jau tāpēc, ka nemīlu viņu, ne jau tāpēc, ka neticu vai neuzticos… tas ir tāpēc, ka man ir garlaicīgi šajās attiecībās… tā mēs dzīvojam – dienu no dienas.. un savā ziņā esmu laimīga, ka šajā nedēļas nogalē izraušos no šīs rutīnas, piedaloties draudzenes vecmeitu ballītē……

Tā kā man uznāk citreiz tā saucamais "pzdigs", ka vienkārši neaizeju gulēt, tad tieši šodien pārāk "vēlu" pamanīju, ka esmu pārāk aizrāvusies ar grāmatu. Grāmatas "Harry Winston Briljantu Medības" autore ir bestsellera "Sātans Pradas brunčos" autore L.Veisbergere. Tākā abi viņas iepriekš sarakstītie romāni bija visnotaļ interesanti man ( maz zinošajai pavēŗa vieglu ieskatu Manhetenas "augstākās" sabiedrības ikdienā), tad līdzko ieraudzīju šo grāmatu mētājāmies Karolīnas Līvānu "apartamentos", biju skaidri un gaiši sev likusi "ATRAST UN IZLASĪT". Un par to viņai saku lielu paldies, jo visas viņas lasītās grāmatas dīvainā kārtā man ir viegli tīkamas un baudāmas. Un tieši nesen staigājot ar Irīnu pa Zvaigznes ABC grāmatnīcu es ne mirkli nežēlodama Ls 8.99 iztērēju savu nesen sapelnīto naudu un atnesu mājās jaunu grāmatu. (Starpcitu pērkot šāda veida grāmatas tagad Zvaigznē ABC var vinnēt ceļojumu uz Spāniju vai arī dāvanu karti grāmatnīcā). Tā lūk, tiekot mazliet tālāk par pusi baltajos vākos "iepakotā" grāmatas saturā, es paskatījos uz pūlksteni. Mazliet pabrīnijos, bet šoka nepietika uz ilgu laiku. Sev par brīnumu es ātri atguvos un jau pieķēru sevi turam rokāš savas pusgarās skriešanas bikses un krekliņu. Ātri un pat gandrīz zibenīgi, paķerot savu mp4, izmetos ārā no mājas. Skrējiens devās viegli un baudāmi manām kājām, jo viņas jau sen tik ļoti ilgojās pēc ierastā skriešanas ritma un biezi otropēdiskās botu zoles. Daugavas Prominādē, tieši tā kā es cerēju un loloju, valdīja klusums. Tikai kādi daži zvejnieki bija sasēdušies gar Daugavu kur nu kurais. Kopumā, ja nebūtu man sākušās nebeidzamās vēdera sāpes es noskrietu līdz Dienvidu tiltam, bet sapratusi, ka šodien tas nespīd, mokoties devos lēnā solī atpakaļ un jau pēc minūtēm 5 varēju atsākt atlikušo ritmu. Pārnākot mājās(drīzāk uzskrienot pa kāpnēm kā tāda kalnu kaza) izjutu nebijušu gandarījumu un, nomazgājoties dušā, ietinos baltā un pūkainā, bet galvenais mammas atvestā, halātā…. Tagad sēžu uz balkona ar blakus novietotu kumelīšu tējas krūzi un datoru rokās situ pirkstus pret tastatūru…. Un man gribētos pajautāt- vai ar kādu no jums arī ir tā gadījies, ka vienkārši neaizejat gulēt. Nevis nedalasītas grāmatas vai pārāk garas filmas labad, bet tā vienkārši un bez iemesla? 🙂

Pieļauju, ka katra vismaz reiz ir izjutusi to īpašo pievilkšanās spēku. Un šoreiz ne par mīlestību, bet par seksuālo enerģiju. Un ne tieši par to, kad abiem viss ir skaidrs, bet gan par tie klusinātajiem stāstiem. šobrīd atkal piedzīvoju vienu no tiem. Nezinu vai man piemīt izteiktāks radars vai kā, citreiz īstenībā domāju, ka ir tieši otrādi- es nekad neattopos, ja vien ar bomi pa pieri neiegāž. Ir bijuši visādi varianti- gan joku flirtēšanas, gan vienkārši acu skatieni, gan netīšie pieskārieni… Šoreiz ir gadījums, ka, no pirmā acu skatiena sajutu, ka šajā laukā var būt nepatikšanas, no sekundes bija skaidrs, ka vilks vienam pie otra. Situācija- esam dzīvokļa biedri, viņš ievācās pirms divām nedēļām, un man ir politika, kura neko labu neredz, lai attīstītu kaut ko ar dzīvokļa biedriem. Tas bija vien stingrs ”nē” kā es apklusināju savu sajūtu, kur vilka mani nepatikšanās. Otrs stingrs ”nē”- viņam izrādās bija draudzene. Tad nu nomierinājos un likās, ka problēmu nebūs, jo izteikumos viņš bija diezgan konkrēts par krāpšanas neatbalstīšanu. Kādu nedēļu atpakaļ runāju ar draudzeni un teicu, ka man liekas, ka viņam arī ir tas klikšķis uz mani, bet nekas netiek izrādīts, teikts, nekas no pirms tam minētā par to kā tiek pievērsta uzmanība. Es tikai ar muguras smadzenēm jūtu, ka es viņam pievelku. Vakar bija ballīte un es varēju novērot, pilnīgi kā grāmatu viņu nolasīt- domas, ka vajadzētu mani uzlūgt uz deju, bet kautrība, jo nedejo un nejūtas par sevi pārliecināts dejojot… saņemšanās moments- pieceļas kājās, domā ko teikt, šaubas… palaista izdevība… pēc divām minūtēm saņemšanās un skatiens. Kad parādās tas skatiens, tad es zinu. Tu vairāk nav ko teikt, jautājums ir uzdots vai vēlmes ir izteiktas. Jutos ļoti neērti, jo mana pievilkšanās spēks darbojas simtreiz stiprāk, ja ir pretreakcija. Un kā es sev prātā saku, ka viss… apkārt ir daudz cilvēku, jāpavada laiks ar tiem … acis, ķermenis, solis meklē tuvāk viņam, tuvāk to enerģiju…. šorīt gatavojot brokastis viņš pateica, ka vakar izšķīries no savas draudzenes. Nedomāju ka manis pēc, bet dīvaini palika, jo pārcēlās uz šo pilsētu tuvāk viņai un divu gadu attiecības tutuu.. Bet aktuāls man jautājums sev, kas tālāku, kur tas ved? Pirmais ”nē” joprojām aktuāls. Bet, nezinu, cik stiprs ir mans prāts, ja seksa man nav bijis sen un tā jaukā sajūta, kas pārņemtu aizmiegot blakus kādam… Nezinu ko darīt. Domāju, ka man jāatbild uz jautājums sev pašai- ko es gribu. Bet neesmu arī droša, ka māku manupulēt šo seksuālo enerģiju, kas ir ap mums. No manas pieredzes- tā jāliek lietā vai jāpārtrauc kontakts, cits veids kā no tās atbrīvoties nav. Bet šajā gadījumā ne viens ne otrs variants nav iespējams. Vēl cerība, ka vakardienas ( un pēdējo divu nedēļu) enerģijas signāli ir tikai sekas uz viņa attiecību beigšanos. Varbūt ar laiku viņš sāks to novirzīt uz citām meitenēm. Padomi? Neesmu droša vai esmu gatava par šo runāt ar viņu, jo tas viss ir tikai gaisā virmojošs, pierādījumu vai mājienu ar bomi nav!

Vakar mocījos ar referāta izstrādi Administratīvajās tiesībās. Ilgi mocījos. Bet tā ir, ja visu atliek uz pēdējo brīdi. Nespēdama noturēt vaļā acis, un vēl jo vairāk – izprast lasītā jēgu, uzliku modinātāju uz 5 rītā, cerībā, ka pamodīšos, pabeigšu un vēl uztaisīšu prezentāciju, lai varētu šodien aizstāvēt savu darbu. Protams – nepamodos. Ne piecos, ne sešos, ne septiņos, ne astoņos… Es, protams, būtu gājusi uz augstskolu kā balta lapa. Bez referāta, bez prezentācijas un negatavojusies pārbaudes darbam. Bet diena iekrāsojās daudz gaišākos toņos, kad vēl guļot gultā iezvanījās telefons. Kursabiedrs. Ar gluži tādu pašu problēmu. "Brauc uz centru, iesim iedzersim tēju, pastaigāsim pa Vecrīgu." Mums kopā nav garlaicīgi. Lekcijas, kas norit vienam bez otra, ir galīgi nebaudāmas. Pārseidzoši, ka 15 minūšu laikā biju paspējusi noskaloties vēsā dušā, atradusi, ko uzvilkt un iztaisnojusi matus. Un pa durvīm ārā. Mikriņā nespēju novērst acis no ļoti skaistas un gaumīgi ģērbtas tumšmates. Ja lasi Tu, Tempation, viņai nebija augstpapēžu kurpes. Bet viņa bija satriecoša. Tas gan nepiešķir manam stāstam nekādu nozīmi. Man pašai nedaudz. Tādi cilvēki mani iedvesmo. Satikāmies pie Forum Cinemas. "Ejam uz filmu?" – "Jā." Tā kā visas manis interesējošās filmas jau biju redzējusi, gājām uz Šausmām Gobu ielā. Tikai tāds sīkums, ka līdz fimai 2h. Tā mēs metām līkumus pa cenru, līdz iešāvās ideja izbraukt pa kanālu ar katamarānu. Pajokojām ar čali, kurš viņus tur iznomā un sēdāmies iekšā. Papauzējām, pasauļojāmies, papļāpājām, pasmējāmies… līdz laiks jau bija paskrējis. Filmu es skatījos ar aizvērtām acīm. Bailes radīja vien draudīgās skaņas. Arī fakts, ka zālē bez mums bija vēl tikai pāris cilvēki. Viņam tāpat. Smējāmies viens par otru, pārrunājām plānus Līgo svētkiem, dzērām kokteilīšus. Un filma vairs nelikās tik biedējoša. Kad filma beidzās, radās kārtējā ideja. Uz vēl vienu. Šreku. Tikai pie kasēm atklājās, ka to rāda tikai no rītdienas. Žēl. Tā vēl izgājām cauri Vecrīgai, satikām kursabiedreni, kura nāca no lekcijām. Pēc viņas teiktā sapratu, ka neko garām neesam palaiduši. Un pa mājām. "Paldies par jauko dienu!" Es pat īsti neredzu iemeslu tam, kādēļ dalos šīsdienas notikumos te. Laikam vienkārši priecē, ka dienas pirmo pusi esmu pavadījusi vairāk vai mazāk saturīgi. Un esmu to darījusi krietni attālinoties no šīsdienas mērķiem. Uzdevumiem, patiesībā, nevis mērķiem. Biežāk tā! Gaidu atgriežamies savu mīļoto. (l) Šī diena, šķiet, noslēgsies tikpat labi, cik sākusies. (l)

Šodien piedalījos upes sakopšanas talkā, un tagad man tik patīkams nogurums, zinu, ka padarīju labu darbu. Diena tika pavadīta svaigā gaisā, un vēlpietam rozā vaigi iedeguši kā sivēnam. Bet bija tā vērts ņemties ar tiem visiem atkritumiem. Katram kaut vienreiz tādā jāpiedalās 😉

Sveikas! Ir jau gana vēls, bet tā jau ir gandrīz vienmēr, kad man uznāk radošie mirkļi. Šoreiz es ar jums gribēju parunāt par to, vai jūs ticat sapņiem… ? Es lielākajā daļā gadījumu pieturos pie racionālās(?) versijas, ka sapņus rada mūsu zemapziņa. Ka tie pamatā sastāv no kādiem pārdzīvojumiem vai domām. BET… Kā jau katram stāstam arī šim ir viens liels "bet"… Man kādu laiku atpakaļ bija viens khm… dīvains sapnis; kad pamodos, es nesapratu, kā varu kko tādu nosapņot, jo par to, ko redzēju, nebiju pat ne reizi aizdomājusies. (nesapratāt, ja?). Īsāk sakot, es nosapņoju notikumu, kas man tobrīd likās absolūti neloģisks. Un, ticiet vai neticiet, pēc kāda laika šis sapnis tiešām piepldījās . How cool is that? Un vēl kas… Ar vienu cilvēku man atkal ir tā: ja es viņu redzu sapnī, tad, kā lai to pasaka, drīzumā satikšu vai kkādā citadā veidā "mūsu ceļi krustosies". Bet vispār, mīļās, vislabākie ir nomoda sapņi, un, ja tie piepildās, tad to jau var saukt par laimi.

Sveikas. (l) Jā. tas ir tas ko man vajadzeetu darit. just take a deep breath. Bet liekas,ka es to nevaru. Šodien uzzināju daudzas lietas par dažiem – tā sakot ”draugiem” ko nevēlējos zināt. Jūtu ka rītdiena būs labāka. Jūtu ,ka tad varēs daudz brīvāk ieelpot. Tāpēc – just take a deep breath. Ceru ka jums šī diena bija izdevusies. 🙂

No man is worth your tears, but once you find one that is, he won’t make you cry.

Es vakar redzēju savu labāko draudzeni raudam. Lielas, sāļas asaras ritēja no viņas zilajām, skumjajām acīm, iezīmējot līnijas, kādas lietus tērces mēdz atstāt pamestas mājas netīrajos logos, uz kosmētikas klātajiem vaigiem. Viņa tiešām izskatījās pamesta, vientuļa un tuvu sabrukumam. Es gribēju pieiet klāt, apskaut un mierināt, taču jutu, ka viņai vajag izraudāties. Pazinu viņu jau sen un zināju, ka tas ir viņas līdzeklis, kā palaist vaļā visu to, kas laika gaitā sakrājies, lai rīt no rīta atkal spētu uzkrāsot savu smaidu, uzlikt gaiši rozā brilles un uzvilkt optimisma ķiveri, kas viņu sargāja no dzīves spērieniem. Ķivere bija pati svarīgākā viņas aizsardzība, jo, ja arī dzīve viņu nospiež uz ceļiem, sit un dursta, viņa spēja skaidri domāt, jo prāts bija drošībā. Tāpēc arī viņas sirds bija rētaina un daudz cietusi, jo dzīvei patika pārbaudīt viņas izturību, liekot pārvarēt ne tikai dzeloņstiepļu laukus, bet arī pa reizei viņas tuvumā nomest kādu granātu. Taču retais pazina viņas rētas. Lielākajai daļai pietika redzēt viņas smaidu, neiedziļinoties, vai tas bijis īsts vai samākslots. Kā jau tas piederēja apkārtējo mentalitātei, neviens nelīda viņas dvēselē. Bet patiesi, sirdij nebija nekādas aizsardzības, pat īstu durvju ne. Kā milzīgā bezpajumtnieku patversmē, viņa ļāva tajā ieiet visiem. Daži palika, izvēloties sev piemērota izmēra istabas ,un izkrāsoja sienas, ienesa savas mēbeles, un piekāra gleznas, tā pierādot, ka tik drīz prom netaisās. Un dēļ šiem cilvēkiem viņa dzīvoja, tiem, kas piepildīja viņas sirdi ar skaistām lietām un sajūtu, ka viņa nav viena šajā skarbajā pasaulē. Taču bija arī tādi, kuri ienāca, pārlaida nakti, saņēma bezmaksas maltīti un, lādot visu pasauli it kā tā būtu kaut ko parādā, izmetās pa durvju ailu, namamātei atstājot vien vainas sajūtu, ka droši vien viņa pati ir īslaicīgo iemītnieku aizbaidījusi, nebūdama gana laba, laipna un dāsna. Un ne jau visi cauri gājēji, kas viņu pameta, kad krējums bija nosmelts, apmierinājās tikai ar kliegšanu. Tādu gan nebija daudz, bet daži bija izcēlušies ar īpašu cietsirdību pret viņas slēpti trauslo dvēseli. Izpostījuši visu savā ceļā uz durvīm, nereti nozogot kādu no viņas mīļākajām lietām un atstājot, netīras, neglītas pēdas uz viņu kopējām, skaistajām atmiņām, šie personāži atstāja viņu pussagruvušas mājas priekšā, neizjūtot nekādu žēlastību. Un pat pēc visa tā viņa neierakstīja viņus melnajā sarakstā. Izrāva dunci no muguras. Piedeva. Un aizmirsa. Jā, patiešām, viņas rokas vienmēr bija aukstas, taču par spīti visam – sirds silta. Kamēr domās rakņājos viņas dvēselē un prātoju par manas draudzenes asaru iemesliem, tās viņas seju bija padarījušas līdzīgu kūstošai vaska figūrai. Acu ēnas un skropstu tuša, kura reiz bija piedevusi papildu izteiksmīgumu viņas skatienam, vaigu sārtums, kura uzdevums bija izcelt viņas vaigu kaulus, un lūpu krāsa, bija aizskaloti līdz ar sāļajām pērlēm no viņas acīm. Tagad vienīgais sārtums bija viņas noraudātās, asinīm pieplūdušie acu baltumi, bet izteiksmīga nu bija visa seja kopumā. Tādu ieraugot, nebija šaubu, ka dvēselē bija noticis sprādziens. Viņa nievājoši skatījās uz mani un skarbi slaucīja asaras, vēl vairāk padarot sevi līdzīgu izcilātai padauzai. Tā kādu mirkli mēs viena uz otru skatījāmies, līdz viņas seja atkal sašķobījās sāpēs un asaras atsāka savu ceļu pār viņas vaigiem, es nopratu, ka viņa atcerējās, par ko bija raudājusi. Man ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt kādam no viņai tuvajiem cilvēkiem, taču baidījos, ka viņa man nepiedos, ka būšu uzkrāvusi kādam citam viņas problēmas. Tāpēc es vēroju, kā viņa spēlējās ar savām asarām – ļāva tām krist uz delnām, vannas istabas flīzēm un pilēt izlietnē, visur atstājot mazus, duļķainus apliecinājumus, ka arī viņas sirds reizēm nespēj izturēt visu, kas ar to ir noticis. Tad mēs atkal saskatījāmies un es sapratu! Viņai gribējās, lai kāds viņu pažēlo. Ne jau sākt izķidāt viņas dzīvi un kārpīties pa netīro veļu, meklēt risinājumus un vēl beigu beigās piebilst, ka viņa pati ir pie visa vainīga un vienīgā kaut ko var mainīt, bet gan vienkārši paņemt azotē un caur viņas šņukstiem uzklausīt, cik dzīve ir netaisna, un piekrist katram viņas vārdam, ka viņa tik daudz dzīves sitienu nav pelnījusi. Vienkārši pažēlot un pēc tam aizmirst, ka tas ir noticis. Tā kā biju tuvākā, uzticamākā un vienīgā persona tuvumā, es viņu pažēloju. Piekrītoši māju ar galvu, kad viņa sūdzējās, un maigi susināju viņas dvēseles plūdus. Pēc šīs atklāsmes un mierināšanas es nomazgāju rokas, seju, iztīrīju zobus un, izslēgusi gaismu, atstāju spoguli tumsā, lai no rīta to atkal sastaptu, kad uzkrāsošu savu laimīgo seju, uzvilkšu savu spoži nopulēto optimisma ķiveri un tajā uzsmaidīšu savai labākajai draudzenei.

Tā nu reiz ir. Arī šo rindu autors atceras apzinīgajā mūžā, kad tepat Latvijā bija viena "taisnība", "viena partija", "viens ģenerālsekretārs" un vēl viens kas "viens". Visi, kas aiz šiem rāmjiem – bija represējami, netika pielaisti labos amatos, reizēm bija zem dažu iestāžu uzraudzības, bet retākos gadījumos varēja doties piespiedu ekskursijā pie baltajiem lāčiem… *** Kad nu esam atjaunojuši Latviju un pat nodzīvojuši līdz tās "pilngadībai", vēl neesam tā īsti patiesi tikuši līdz brīvībai, kas allaž sākas tajā vietā – ko lepni saucam par galvu. Viss jau saprotams, mūsu vecāku un vecvecāku liktenis divās paaudzēs (ja katrai ierēķinam pa 30 gadiem – no piedzimšanas līdz nākamās paaudzes ģenerēšanai). Pēdas šādai komunistiskai domāšanai smagi iepotētas jau trešajai paaudzei, kurai tie gadi šodien sāk skaitīties ap pieminētajiem "30". Nu jā, brīvība ir – tiesība izvēlēties, paust savus uzskatus un, ja vēlamies, iziet uz ielas demonstrācijās (ja vien neaicinām uz vardarbību vai valsts iekārtas maiņu vardabīgā ceļā…).** Pie savas tēmas atgriežoties: ceļs uz brīvestību ir garš, teju kā Bībelē (nu atgādiniet man sižetu), kad tur viens 40 gadus vadāja savus līdzpilsoņus pa tuksnesi, līdz tieksme uz pavergošanu pavisam izgaisa. Ienākot (25.3.10.) šajā visumā brīnišķīgajā vietnē: es sapratu – man viss tas nāksies uz galvas. ** Tā nu tas ir: vispirms tikšu ievilkts kopējā pelēkā "aitu, lietus piļu, …" (un vēl varat pēc savas fantāzijas izdomāt) barā, t.i. padarīt sev līdzīgiem. Kaut ko tamlīdzīgu manu arī man tuvējos laukos, kur tādi apšņurkuši vīreļi piektdienas vakaros (kad tuvējā gaterī saņemta tā "dižā" alga) aicina iedzert ar viņiem alu (par manu naudu, protams). Ja atsakies, tad es "mauka, bļ*, uttt…" (kaut kur "sūtīt uz mežu" – nepietiek prāta)… ** Es jau varu aizvākties gan uz autiņu (BMW) portālu, gan uz "reperu" portālu, gan uz "folkloras" portālu, tur mani noteikti draudzīgi nories (no konservatīvi domājošiem, kuriem gan ir citas intereses – neko citu negaidu). Bet es eju uz interesantām vietām, kur sagaidāmas fifīgas un karstas diskusijas. Uz neko jau nepiesaucu un nesaucu… tikai preznetēju savu personību. Un, kam gan tas liegts!? Un tieku vaļā no primitīvā komunisma, kas sēž galvā ("kas nav ar mani, tas ir pret mani un nošaujams"). Pavasaris taču, laiks izvēdināt ne tikai istabas, bet arī aizsūnojušas smadzenes 🙂 🙂 🙂 === http://cosmo.lv/mine/forum/19/topic/59158?rand=803064308 Visumā jau nebija slikta arī šī diskusija ("Vīrietis augspapēžu kurpītēs").