Meitenes, es šoreiz vēršos pie jums kā pie lasītāju lojālākās daļas. Mums darbā ļoti palīdzētu, ja jūs atbildētu uz 2 jautājumiem. Pirmais, vai jūs zināt, kā abonēt Cosmopolitan nākamajam gadam? Otrais, vai jūs to darīsit? Un, ja atbildēsit uz 3.jautājumu – kāpēc abonēsit vai kāpēc nē, tas mums ļautu vai nu sev pasist pa plecu vai liks domāt, kā uzlabot savu priekšnesumu jums. Jau iepriekš saku sirsnīgu paldies par piedalīšanos!

Tikko kāda LNT raidījuma pašreklāmā dzirdēju, ka filmu Rīgas sargi jau ir noskatījušies vairāk nekā 80 000 (!) skatītāju. Sievietes sižetā apgalvoja, ka filmas laikā pat vairākas reizes ir raudājušas. Es pagaidām nogaidu un neskrienu uz kinoteātri, jo…

Pirmkārt, jau trīs reizes centos noskatīties tās pašas komandas veidoto filmu Baiga vasara. Parasti vai nu aizmigu, vai arī tik ļoti nogarlaikojos, ka pārslēdzu citu TV kanālu.

Otrkārt, saistībā ar televīzijas digitalizācijas lietu Ēķis man nešķiet pats simpātiskākais cilvēks un man ar savu nopirkto biļeti negribas viņam nest peļņu.

Treškārt, esmu pārliecināta, ka Rīgas sargi nākamajā 18.novembrī tiks rādīti pa televizoru, un tad, ja pārstāšu dusmoties uz Ēķi, filmu šā vai tā noskatīšos.

Tajā pašā laikā daudzi mani draugi un paziņas filmas noskatīšanos ir pārvērtuši par ģimenes svētkiem. Viņi nopērk biļetes arī saviem vecākiem, un tad visi kopā dodas uz kino to noskatīties. Taču tad, kad prasu – kā patika, reti kurš spēj uz šo jautājumu atbildēt. Nesaprotu, kāpēc tā. Varbūt Tev ir nojausma, kāpēc daudziem ir tik grūti noformulēt viedokli par šo filmu? Ja esi redzējusi – kā pašai patika?

Lai jaukas brīvdienas!

Mūsu draugu kompānijā pēdējā laikā ir iegājies, ka saviesīgos vakaros spēlējam dažādas spēles – lai jautrāk. Interesanti, ka katrs ballītes namatēvs vai namamāte savā mājā rīko atšķirīgas spēles. Šobrīd mēs diezgan aktīvi esam pievērsušies trim nodarbēm – novusam, Riču-Račam un faktu spēlei "Latvija".

Vislabākais ir tas, ka katra no šīm spēlēm patiesībā ir oriģināla un lielās kompānijās spēlēt tās ir ļoti jautri. Piemēram, novusam esam izveidojuši savu turnīru – katru nedēļu tiekamies un tad veidojam dažādus spēlētāju topus. Savukārt, spēle Riču – Raču sākotnēji varbūt var likties pavisam ikdienišķa un neinteresanta, tomēr, ja satiekas četri cilvēki, kuriem ir par ko parunāt, ticiet man, Riču – Račs var būt dikti jauks izklaides veids paralēli draugu sarunām. Trešā ir mana mīļākā spēle, kura var izlīdzēt jebkurās viesībās. Tā ir gana intelektuāla, lai gudrie draugi to neuzskatītu par lieku laika izšķiešanu, un gana interesanta, lai nevienam nebūtu garlaicīgi. Turklāt no šīs spēles var iemācīties tik daudz lietas, kā arī atmiņā atsvaidzināt jau sen aizmirstus faktus un notikumus. Faktu spēle, kā jau minēju iepriekš, saucas "Latvija". Esam atklājuši, ka to vislabāk spēlēt, sadaloties komandās. Jo, ja atbildi uz kādu jautājumu nezinās viens, varbūt zinās kāds cits komandas biedrs. Turklāt šī spēle ir lielisks veids, kā sapazīties savā starpā pavisam nepazīstamiem cilvēkiem – man tā gadījās pagājušajā ballītē, kurā vienā komandā patrāpījās divas meitenes, kuras spēles sākumā viena otru nezināja, bet spēles beigās jau sapratās ļoti labi.

Un tagad gribēju jautāt jums- vai arī jūsu draugu kompānijā ir iegājies reizi pa reizei uzspēlēt spēles? Kādas tās ir?

Jau no bērnības esmu baidījusies no lieliem suņiem un… zobārsta. Bailes no suņiem man nācās pārvarēt nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet ar bailīgo zobārsta jautājumu tiku skaidrībā tikai pirms kāda mēneša. Nu uz pasauli varu skatīties daudz bezbailīgākām acīm.

Ar suņiem viss sākās tā – kad man bija seši gadi, kopā ar vecākiem devāmies ciemos pie mammas draudzenes. Pie vārtiņiem mūs sagaidīja viņu lielais vilku sugas suns, kurš aiz lieliem priekiem uzlika man uz pleciem ķepas, sāka laizīt seju un tad pēkšņi viņa augšzobi atradās pie manas pieres, bet apakšzobi kaut kur pie vaiga. Šoks bija milzīgs. Par laimi vienīgais, kas tagad atgādina par šo notikumu ir tik tikko saskatāma rētiņa.

Un tā es sāku baidīties no suņiem, skolas laikā pat dažreiz nevarēju iziet no mājām, ja pagalmā skraidīja kāds noklīdis šunelis. Tad bija jāsauc palīgā mamma. Bet reiz, nākot mājās no skolas, pagalmā mani sagaidīja milzīgs aitu suns. Bija tikai divi varianti – vai nu es baidos un viņš man uzbrūk vai arī pārvaru savas bailes. Nezinu, kur manī radās spēks, bet, ieraugot šo milzīgo suni, es spēju novērst no viņa skatienu un paiet garām. Bailes noriju gluži kā tādu rūgtu riebīgu tableti. Tagad ar suņiem esmu daudz draudzīgākās attiecībās, tomēr, ja redzu uz ielas kādu klaiņojošu lielu suni, tad gan labāk jau laicīgi pāreju ielas pretējā pusē.

Bet, runājot par zobārstu, pat īsti neatceros, kad sāku tā pa īsto baidīties. Nav jau tā nekāda patīkamā lieta, bet mūsdienās par laimi tas vairs nav tik sāpīgs process kā agrāk. Pirms mēneša (man vajadzēja saņemties kādu gadu!) beidzot devos pie zobārsta un jau uzreiz paziņoju, ka man ir ļoti bail. Bet smaidošā daktere teica, lai es tik daudz nesatraucos par to visu un sāka man lasīt priekšā anekdotes. Īsti pasmieties gan nevarēju, bet bailes bija kā ar roku atņemtas.

P.S. No kā esi baidījusies tu? Un kā pārvarēji savas bailes?

No visiem ceļu satiksmes pieklājības noteikumiem divi man ir vismīļākie. Tas, ka pasaka paldies, pāris reižu signalizējot ar avārijas ugunīm, un tas, ka lielās fūres ar labo pagriezienu signalizē, ka ceļš priekšā ir brīvs un droši var viņu apdzīt.

(Par trešo – pamidžināt ar tālajiem divas reizes pretīm braucošajiem, ka ceļā būs policija, šeit runāt nedrīkst, bet es ātri pateikšu, ka tas man arī patīk.)

Man šāda komunikācija patiešām uzlabo garastāvokli. Ņemot vērā to, ka uz ielas šoferi viens otru pārāk nelutina, pieredzēt šos divus jaukos žestus ir ļoti patīkami. Nezinu, vai tikai uz mani tas iedarbojas, bet pēc tam man nav grūti palaist arī citus un vispār rodas vēlme būt jaukai un braukt maksimāli pieklājīgi. Šos žestus es uztveru tik personīgi, ka pat mēdzu aizdomāties, kas tajā otrā mašīnā sēž pie stūres (smuks vai nesmuks, jauns vai vecs 😉 Skat. ilustrācijā.). Droši vien kā jau jebkuram citam cilvēkam mani ļoti iepriecina tas, ka mani ievēro un "uzrunā", šāda apmainīšanās ar laipnībām rada kaut kādu solidaritātes sajūtu.

Tas, protams, tikai veicina manu vēlmi purpināt par katru, ko esmu palaidusi, bet viņš pat paldies nevar pateikt. Nūģis tāds.

Klau, vai ir vēl kādas komunikācijas formas starp mašīnām bez jau uzskaitītajām? Varbūt tu zini…

Mana paziņa draudzenes kāzās iepazinās ar vīrieti, kura dēļ šobrīd ir gatava aiziet no vairāku gadu garumā sūri grūti izcīnītā amata un pārcelties uz dzīvi no Rīgas uz Valmieru. Turklāt nedēļu pēc abu pazīšanās viņa palūdza atstāt dzīvokli savam nu jau bijušajam draugam, ar kuru kopā bija gadu. Dzīvojam tikai vienu reizi, viņa saka.

Pagaidām es to visu vēroju no malas. Tiesa, ne vienaldzīgi, jo no sirds apbrīnoju paziņas spēju nestiept garumā gumiju un nevilcinoties pieņemt nozīmīgus lēmumus. Kaut bijusi vien uz pāris randiņiem, viņa:

1)izlēma pateikt "nē" savam puisim, ar kuru nemaz tik čābīgi negāja;

2)runāja ar vadību par to, ka vēlētos iet prom no kompānijas filiāles vadītājas amata Rīgā un labprāt strādātu tās filiālē Valmierā. Priekšnieces amats gan viņai tur nespīdot;

3)vairākas reizes nedēļā vakaros pēc darba Rīgā brauc uz Valmieru ciemos pie jaunā drauga. Širmis esot ciet, viņa pati saka.

Protams, paziņas veikumu uzskaitīju tāpēc, ka pašai ir interesanti padomāt par to, vai es būtu uz ko tādu spējīga. Lai arī ikdienā bieži vien rīkojos visai nepadomīgi un impulsīvi, šķiet, mīlas lietās, pirms metos jaunā piedzīvojumā, vismaz pie sevis konkrēto situāciju un tās sekas izanalizēju pārpārēm. Man nepatīk ar acīm ciet mesties nezinamajā, kaut reizēm derētu. Kā ir ar Tevi? Kas ir trakākais, ko esi izdarījusi mīlestības dēļ?

Man ļoti patīk satraucošā sajūta pirms gaidāma ceļojuma. Dažas dienas pirms tam laiku gribas patīt ātrāk uz priekšu, lai tikai beidzot varētu doties ceļā! …Līdz mirklim, kad reāli jāsāk kravāt čemodāni. Man tas tā riebjas, ka mantu kārtošanas procesā nereti vispār pāriet vēlēšanās kaut kur doties.

Tik daudzas reizes esmu devusies tuvākos un tālākos braucienos, bet vienalga neesmu iemācījusies racionāli un ātri sakravāt mantas. Ar skaudību noskatos, kā mans draugs piecās minūtēs samet somā visu nepieciešamo. Esmu pat mēģinājusi rūpīgi sastādīt līdzi ņemamo lietu sarakstu, bet tāpat vēl lidmašīnā turpinu nervozēt, vai tikai kaut ko neesmu aizmirsusi.

Šobrīd ar mani atkal notiek tas pats – pēc pāris stundām jābrauc uz lidostu (jā, mēs nedēļu neredzēsimies – es dodos uz dokumentālā kino festivālu Amsterdamā!), bet es joprojām nervozi pārvietojos pa māju, kā mantru purpinot pie sevis – „telefona lādētājs, fēns, lietussargs…” Pase, naudas maks un telefons jau drošā vietā rokassomiņā. Tad vēl jāatceras, ka visa nepieciešamā kosmētika obligāti jāiepako čemodānā, lai nebūtu jānervozē, ko drīkst ņemt lidmašīnā, ko ne…

Lai gan arī tas nepasargā no ķibelēm. Šopavasar pat gandrīz nokavēju vienu lidmašīnas reisu, un vienīgā iespēja tikt mājās bija ņemt lielo ceļojuma somu līdzi uz borta, jo bagāžas reģistrācija jau bija slēgta. Es ļoti novērtēju lidostas darbinieku pretimnākošo attieksmi, taču no stingrajiem noteikumiem „nekādu šķidrumu rokas bagāžā” man izsprukt neizdevās. Rezultātā es raudādama metu miskastē visus savus smalkos šampūnus un ķermeņa losjonus, kurus rokas bagāžā līdzi ņemt nav atļauts. Izglābt izdevās vien skropstu tušu, sejas krēmu, lūpu spīdumu un vēl pāris niekus, kuriem pietika vietas caurspīdīgajā litra tilpuma maisiņā. Neko darīt, tādi noteikumi.
Vismaz čemodānu gan vēl ne reizi neesmu pazaudējusi… tpu tpu tpu!

Gandrīz visas manas draudzenes, tuvākas un tālākas paziņas, radinieces, bijušās kolēģes un kursa biedrenes ir vai nu stāvoklī un drīzumā gaida mazuli vai jau kļuvušas par jaunajām māmiņām. Īsts demogrāfiskais sprādziens (par ko man ir liels, liels prieks!) Mēs ar vienu manu draudzeni laikam esam palikušas pēdējās. Un mums arvien biežāk uzdod jautājumu, kad tad beidzot tas notiks arī ar mums?

Es tad smejoties parasti atbildu, tā kā visas meitenes visapkārt ir stāvoklī vai ar maziem bērniņiem, es negribu būt 20 vai 21, kura pievienojas šim kuplajam pulkam. Gribu būt vienīgā. Nu jau man ir nojucis jauno māmiņu skaits (sākumā gan mēģināju visas saskaitīt).

Bet tas jau tāds joks vien ir.

Skatoties uz draudzeņu omulīgajiem mazuļiem, kuri ir viens par otru jaukāki, tā vien tik gribas viņus paņemt rokās un paauklēt. Iešana raudzībās jau ir kļuvusi par tādu kā rituālu. Pagājušajā nedēļā, kad ceļoju pa ārzemēm, iegādājos arī mazas dāvaniņas savu draudzeņu mazuļiem. Gribējās pirkt gandrīz vai visu pēc kārtas, tomēr centos turēt sevi rokās.

Pārbraucot mājās un izsaiņot visus iepirkumus, sapratu, ka man ”paliek pāri” mazas rozā zeķītes, kuras biju iecerējusies dāvināt draudzenei, kura drīz kļūs par māmiņu. Bet tikai mājās aptvēru, ka viņa taču gaida dēlu, nevis meitu! Ko gan tas varētu nozīmēt? 🙂

P.S. Kā ir ar tevi un tavām draudzenēm?

Vienmēr, kad svinu kādus svētkus, neviļus aizdomājos par lietām, kas dzīvē ar laiku mainās un par lietām, kas, šķiet, nekad nemainīsies. Viena no tām ir attiecības ar bērnības draugiem. Es vēlētos, lai tās vienmēr ir un paliek tādas, kā tagad.

Man ir divas draudzenes, kuras satieku tikai reizi gadā. Viņas nedzīvo Latvijā un ir tādā darbu trakumā, ka uz mājām sanāk atbraukt tikai labi ja Ziemassvētkos. Tomēr vienmēr satiekot šīs meitenes jūtu, ka nekas nav mainījies. Aši piecās minūtēs izrunājot pēdējā laika dzīves pavērsienus, sarunas sāk raisīties tādā stilā, ka no malas nemaz nebūtu iespējams uzminēt, ka tiekamies tik reti. Galu galā- nav daudz tādu cilvēku, ar kuriem esot kopā, saglabājusies šī brīnišķīgā bērnības draudzības sajūta.

Vēl ir kāds puisis, ar kuru jau no vidusskolas laikiem man ir ļoti labas attiecības. Protams, mācoties un strādājot, satikties sanāk arvien retāk. Un tomēr – kad viņu satieku, vienmēr pārņem tāda mīļa un jauka "bērnības" sajūta. Kad ejam uz kino, ēdam popkornu, smejamies, jokojamies un par nopietnajām lietām nerunājam, ir tik labi sajust, ka, lai izprastu viens otru, pietiek tikai ar šo sajūtu, ka esam draugi.

Jā, tieši to jau arī laikam nozīmē bērnības draugi. To, ka esam uzauguši kopā un, lai kas arī nenotiktu, viens otru labi sapratīsim visu mūžu. Un nav jau nemaz obligāti jāsatiekas vai jārunā, lai justu, ka cilvēks ir tavs draugs. Pietiek ar apziņu, ka saites, kas jūs vieno, ir stipras un pavisam īpašas.

Labrīt, kāda oma jums šodien? Man vēl joprojām ir svētku noskaņojums, taču mazāk tur pie vainas salūts. Vakar biju ciemos pie vecmammas māsas, tāpēc sanāca sirsnīgākais 18.novembris, kāds pēdējos gados man vispār bijis.

Vakar, sēžot pie svinību galda, aptvēru, ka šogad arī pēdējai no manas vecmammas māsām nomira vīrs, tāpēc viņas ir sākušas biežāk satikties. Un, lai viņām tas izdotos, ir nepieciešama mūsu – nākamo paaudžu palīdzība. Tad nu tveru katru vārdu, kuru viņas šajās satikšanās reizēs izrunā. Tie ir stāsti par jaunības dienu brūtgāniem, par čeku un meža brāļiem, par dižciltīgiem govju vārdiem, kādus viņas izvēlas savām Latvijas brūnajām (piemēram, manai vecmammai ir bullis vārdā Maršals), par vietējiem vīriem, kuri manām mīļajām atraitnēm tagad nāk palīgā, par jorģīņu (tā Kurzemē sauc dālijas) izrakšanu un raušu cepšanu. Taču visvairāk mani aizkustināja tas, kā viņas runā par nāvi.

Tā kā mans opaps jau nomira pirms daudz, daudz gadiem, tad vecmamma abām savām māsām, kurām vīri aizgāja pēdējo gadu laikā, visu laiku atgādina, ka ir jāgrib dzīvot. Taču viņas – nē un nē, grib pie saviem mīļotajiem. Viņu mājas esot tur, tajos mazajos kapu pudurīšos, kādi Kurzemē ir pie daudzu dzimtu mājām. Un pēkšņi man šķita, ka es viņas saprotu. Ka mums nav tiesību likt viņām dzīvot, ja viņu mīlestība ir citā pasaulē. Atvadoties vecmammas māsu samīļoju cieši jo cieši (kaut augumā neesmu ļoti gara, tagad varu viņu iespiest padusē :)) un pie sevis klusi vēlējos, kaut paspētu viņu apciemot vēlreiz, pirms viņa izlemj aiziet pie sava mīļā. Turpat netālu kapu kalniņā zibināja svecītes, kuras pa dienu aizdedzām pie viņas vīra un manu vecvecvecāku atdusas vietām.

No sava dzīvokļa loga redzu privātmāju, kuras pagalmā pieķēdēts skaists melns suns. Ēdamā viņam netrūkst, jo bļoda vienmēr stāv pilna, bet ne jau tāpēc viņš nenolaiž skatu no mājas durvīm, gaidot parādāmies kādu no tās iemītniekiem.

Es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vajadzīgs suns, ja viņi tur to pie ķēdes. Piesiets sargsuns tāpat nevar pasargāt māju no svešiniekiem. Un, ja maniem kaimiņiem ir pieticis naudas, lai uzceltu milzīgu māju un žogu tai apkārt, kāpēc suni nevar laist skraidīt pa pagalmu? Vai, ja tik ļoti žēl, ka dzīvnieks izbradās mauriņu, uzcelt viņam pietiekami plašu voljēru?

Šīs mājas iemītnieki pat nenojauš, cik daudz mīlestības un prieka ģimenei var sniegt suns. Esmu pavērojusi: katru reizi, kad viņi pārrodas mājās no darba, viņi paiet garām sunim kā tukšai vietai, pat nesasveicinoties. Bet suns tomēr ik reizi cerīgi luncina asti un smilkst, lūdzoties, lai kāds ar viņu parotaļājas. Vienīgā, kas ar suni komunicē, ir pavecāka sieviete, kura laiku pa laikam izskrien pagalmā, lai dusmīgi nolamātu kustoni par riešanu. Ģimenē aug divi mazi bērni, kuri par suni neizrāda ne mazāko interesi. No bērna skatu punkta jau laikam arī nav nekā interesanta dzīvniekā, kurš visu laiku atrodas vienā vietā un uzvedas vienādi. Šie bērni uzaug ar pārliecību, ka dzīvnieks ir cilvēka vergs, kuru nav vērts mīlēt, kuru var spīdzināt vai – labākajā gadījumā – ignorēt.

Atzīšos, es nevaru saņemties un aiziet pie šiem kaimiņiem, lai aizrādītu par viņu nepareizo izturēšanos pret suni. Tagad mēģinu sakūdīt draudzeni, kura strādā dzīvnieku patversmē – viņa šajā jautājumā ir īpaši kareivīgi noskaņota un arī drosmīgāka pēc dabas. Tikai ko mēs panāksim? Mīlēt jau to suni viņi tāpat nesāks. Ko jūs darītu šādā situācijā?

Nesen ar kādu puisi runāju par attiecībām. Par to, kurā brīdī mēs jūtam, ka tikko iepazītam cilvēkam varam uzticēties. Es apgalvoju, ka šis brīdis var pienākt ātrāk, nekā mēs spējam iedomāties. Ir tāds "klikšķis" un viss- tu saproti, ka jā, var. Savukārt puisis apgalvoja, ka pilnīgi noteikti ir jāpaiet kādam laikam. Viņa salīdzinājums man šķita ļoti interesants.

Viņš teica, ka attiecību ceļš ir tāds pats kā visi citi dzīves ceļi, kuri jānoiet, lai sasniegtu mērķi. "Tas ir līdzīgi kā ceļš no Ogres uz Rīgu," viņš teica. "Tu vari uz Rīgu aizbraukt četrdesmit minūtēs, vari aizbraukt arī trīsdesmit. Bet tu nekad nevarēsi aizbraukt piecpadsmit minūtēs," viņš man skaidroja. "Līdzīgi ir ar divu savstarpēji nepazīstamu cilvēku attiecībām. Ir jāpaiet laikam, lai viņi viens otru spētu iepazīt un uzticēties tā pa īstam."

Es nepiekritu. Man tas ir citādāk. Pēc šīs sarunas ilgi domāju, vai es pati sevi nemānu. Bet nē! Es tiešām reizēm varu uzticēties pavisam nepazīstamam cilvēkam. Reti, bet varu. Šķiet, reizēm pat ir tādi gadījumi, ka par ļoti svarīgām lietām vieglāk ir runāt ar tikko satiktu, nevis no bērnības pazīstamu cilvēku. Un ne jau tāpēc, ka ir apziņa, ka tu viņu nekad vairs nesatiksi. Drīzāk tāpēc, ka ir bijis šis "klikšķis". Var jau būt, ka vīriešiem attiecības šķiet pavisam citādākas. Var jau būt, ka mēs, meitenes, vienkārši lielāku uzmanību pievēršam savām sajūtām, intuīcijai un emocijām. Kā ir ar tevi? Vai esi spējīga uzticēties un ticēt nezināmajam?

Es iesaku šodien izlasīt rakstu Dienas pirmajā lappusē. Tajā rakstīts par apģērbu cenām Rīgā un citās valstīs; ka nopērkot aviobiļeti un Berlīni, Helsinkiem vai Briseli un braucot iepirkties, tu vienalga ieekonomēsi naudu.

Atklāti sakot, arī es reti pērku apgēŗbu Latvijā – tieši rakstā minēto iemeslu dēļ: dārgi un maza izvēle. Man ir patiešām žēl maksāt starpniekam, kas atved apģērbu uz Latviju, tikai tāpēc, ka man nav citas izvēles. Pirms 7 – 8 gadiem tiešām tā bija – mēs maksājām par apģērbu augstas cenas tāpēc, ka atrast alternatīvas bija gandrīz neiespējami. Humpalas vai dārgie braucieni uz ārzemēm, kur jau tāpat aizgāja pārāk daudz naudas, lai varētu vēl to izvērst par iepirkšanās tūri.

Toties apģērba cenas ārzemēs… Kārdinošas pat ar Latvijas vidējo ienākumu līmeni.

Par preču izvēli man vislabāk patīk spriest pēc piedzīvojumiem ar apavu meklējumiem. Latvijas veikalos saskaros ar mūžīgo problēmu – Latvijas preču iepircēji uzskata, ka mums nav sieviešu ar 42/43.kājas izmēru. Ja ir – tad vecas, kam patīk zempapēžu skumjas laivas. Es esmu vienīgā, kam vajag skaistas kurpītes ar vaļējiem purniem, štripītēm un augstiem papēžiem.

Tagad aizvien biežāk dzirdu cilvēkus runājam par iepirkšanās tūrēm, ne tikai pēc apģērba, bet arī mēbelēm un pat būvmateriāliem. Izbrauc piektdienas pēcpudienā un svētdien vakarā ir atpakaļ. Ideāli.

Var jau būt, ka ja arvien vairāk cilvēku izvēlēsies iepirkties ārzemēs, izplatītājiem nāksies piedomāt pie cenu politikas. Bet es pat izvēlos pārāk necerēt. Man vienalga labāk patīk kaut kur aizbraukt, atpūsties, paklaiņot pa ielām un bodītēm, staigāt gar 43.izmēra apavu stendiem un izvēlēties, nevis pirkt to, kas ir. Tā vārdā esmu ar mieru naudu krāt un iepirkties retāk, toties "kvalitatīvāk".

Kā ar tevi? Kā tu iegādājies apģērbu?

Johaidī! Nav brīnums, ka visatļautība valda mūsu augstākās varas gaiteņos, ja pat LNT mūzikas raidījuma Cīņas klubs tiesneši Artis Volfs un Toms Grēviņš sev netīkamus mūziķus mēdz noknābāt, neadekvāti ķiķinot. Tā vien šķiet, ka visvairāk viņi sajūsminās paši par sevi.

Šoreiz nevaru runāt par visiem līdz šim notikušajiem šoviem, jo tā pa īstam un līdz galam esmu redzējusi vien divus: to, kura finālā sacentās grupa Dzelzs Vilks ar Lauri Reiniku, un iepriekšējās nedēļas, kur beigās duelējās Elli U un Dons. Taču, ja Volfs un Grēviņš uzskata, ka ar šī raidījuma palīdzību viņi mūsu mūzikas pasauli attīrīs no pelavām (kas nemaz nav tik peļama ideja), es tomēr uzskatu, ka ir jāmaina veids, kādā viņi to dara. Piemēram, pagājušā nedēļa no viņiem es nedzirdēju gandrīz nevienu sakarīgu un profesionālu (!) komentāru par Elli U līdzšinējo karjeru un dziedāšanas manieri, jo vienīgais, ko abi tiesneši darīja, bija stulba ķiķināšana un frāzes no sērijas "ja mēs teiksim, ko domājam, sāksies puņķi un asaras." Manuprāt, nepatīkamas lietas var pateikt arī tā, lai nesaraudinātu. Un, šķiet, tieši tādēļ Volfs ar Grēviņu skaitās profesionāļi Latvijas mūzikas biznesā, lai tiem, kuriem nevajadzētu dziedāt, viņi to varētu pateikt bez personīgām piezīmēm un ķīķināšanas. Taču tagad abi vīrieši, kurus līdz šim vērtēju visai augstu, uzvedas kā tādi nenobrieduši tīņi, kuri pirmo reizi ir tikuši televīzijā.

Līdzīgi bija ar Laura Reinika vērtēšanu. Labi, dzied viņš saldas dziesmas, kuru vārdu virknējums reizēm ir absolūti neloģisks, taču tiesnešu komentāri atkal bija tikai "man patīk/nepatīk" robežās un ar visai riebīgām piezīmēm, kas tika veltītas Lauri pavadošajām dziedātājām. Lai arī Laura dueļa pretinieki grupa Dzelzs Vilks man pirms pāris gadiem bija viena no mīļākajām grupām, taču konkrētajā trešdienas vakarā es no visas sirds jutu līdzi Laurim. Kāpēc? Jo tiesnešu "man nepatīk" vērtējumam pievienojās skatītāji, kas atradās tribīnēs un kā tāds mežoņu bars mēģināja izrādīt visu, kas viņiem ir sakrājies pret Reiniku.

Vienu gan nevaru noliegt – raidījuma nosaukums sevi ir attaisnojis. Jo tik bezpalīdzīgus daudzus no populārākajiem mūziķiem vēl nebiju redzējusi. Kā tādi gladiatori arēnas vidū, kad aurojošs pūlis pieprasa asinis."Izdzīvo stiprākais," droši vien teiktu Volfs ar Grēviņu.

P.S. Rīt vari ievērtēt nākamo Cīņas klubu (LNT, plkst.21:50). 14.novembrī gaidāmajā šovā Double Faced Eels piedalīsies ar dziesmu Salda dzīve ievārījumā, Melo-M izpildīs grupas Boney M 70.gadu superhītu Daddy Cool, Goran Gora spēlēs Swim, Robert, swim, bet Jānis Stībelis dziedās dziesmu Glāze piena.

Nesen ar draudzeni runājām par veidiem, kā sievietes risina konfliktus attiecībās ar vīriešiem. Un nonācām līdz tēmai „sekss pēc strīda”. Kamēr dažām aizvainojums vēl ilgi neļauj izbaudīt tuvību, citām strīdēšanās sniedz pat papildus adrenalīna devu un tāpēc mīlēšanās pēc salabšanas šķiet īpaši kaislīga.

Protams, strīdi ir dažādi. Ir tādi strīdi, kuriem pat nav vajadzīgs nekāds izlīgums. Kašķējoties par sīkumiem, pat ar belzienam sagatavotu pannu rokā var pēkšņi apstāties un izplūst smieklos, ja abi vienlaicīgi aptver, cik šis kašķis ir muļķīgs. Tādās situācijās ir ļoti viegli mesties vienam otra apskāvienos un vakaru beigt gultā.

Ir tādi strīdi kā Holivudas filmās – kad niknums liek mesties virsū otram ar vienu vienīgu vēlēšanos – saplosīt savu pāridarītāju gabalos, bet vīrieša rokas savalda tavus kaķenes nagus un noliek tevi gar zemi. Un jūsu cīņa uz dzīvību un nāvi pārvēršas kaislīgā mīlas aktā…

Bet tad vēl ir tādi strīdi, kuru „objekts” ir kaut kas ļoti nozīmīgs jums abiem. Kad ir runa par kaut ko ļoti nopietnu. Šādi strīdi mēdz vai nu izšķirt pavisam, vai – tieši otrādi – vēl vairāk satuvināt. Ja abas puses spēj būt atklātas un drosmīgi paust, ko vēlas un kā tobrīd jūtas. Strīds tik tiešām var padziļināt tuvību, ja vien prot to atklāti un godīgi novest līdz izlīgumam. Mīlēšanās pēc tāda konflikta tad var būt kā savienošanās daudz dziļākā attiecību līmenī.

Viens nu ir skaidrs – pareizā secība ir: vispirms izlīgums, tad sekss. Nevis izlīguma sekss. Tāpēc tas Holivudas filmu variants man nešķiet pārāk ticams. Jo aizbāzt muti konfliktam ar kaislīgu seksu ir tikai sevis mānīšana. Problēma un aizvainojums tāpat paliek galvā.

Taču pat tad, kad izlīgums ir noticis, nereti pēc tāda kārtīga, emocionāli iztukšojoša strīda gribas tikai un vienīgi ieritināties viņam azotē. Gribas, lai samīļo, noslauka asaras un paglauda galvu, bet pēc tam apsedz, sačubina un ieaijā miegā. Sekss nekur nepaliks, jo mīlēties tāpat visforšāk ir bez nepatīkamām fona emocijām.

Nu jau kādus desmit gadus vismaz reizi gadā cenšos kaut kur aizbraukt un nedaudz padzīvot ārpus Latvijas. Atzīšos, ka vēl joprojām neesmu bijusi dažādās eksotiskās un tālās zemēs, bet arī ne tik tāli ceļojumi man ir kā sava veida terapija, relaksācija, veids, kā uz mirkli aizmukt ikdienas rūpēm un rutīnas.

Laikam viens no ekstrēmākajiem ceļojumiem bija brauciens uz Somijas pilsētiņu Rovaniemi, kas atrodas pie paša Polārā loka (un, starp citu, ir Ziemassvētku vecīša mājvieta). Tas bija 2000. gads, kopā ar diviem domubiedriem devāmies uz radošo darbnīcu, kur divu nedēļu garumā mūs apmācīja darboties ar dažādām jaunajām tehnoloģijām. Baltās naktis (kad nesaproti, kad īsti ir diena un kad ir jāiet gulēt), ziemeļbrieži, kas klīst pa pilsētiņas ielām, mākslinieki no visas pasaules….

Viss bija labi (kaut gan no tām augstajām tehnoloģijām es neko daudz nesapratu) līdz brīdim, kad mums beidzās nauda un vairs nebija ko ēst. No sākuma mūs cienāja pārējie, tad mēs čiepām ēdienu no kaimiņiem, nodevām tukšās pudeles un visbeidzot atradām kādu mazu turku veikaliņu, kur par sīknaudu varēja nopirkt vecu maizi (mazliet jau iepelējušu) un Ķīnas kāpostus. Tā bija visa mūsu bagātība. Atpakaļceļā, 12 stundas braucot ar vilcienu, kāds mākslinieks no Austrālijas mums uzsauca pa aliņam (kas maksāja nežēlīgi dārgi) – tā bija īsta dāvana, jo tieši tajā dienā bija mana dzimšanas diena. Šīs divas nedēļas patiešām bija neaizmirstams piedzīvojums… Vēl tagad ir ko atcerēties.

Nākošnedēļ došos uz Drēzdeni, lai īstenotu savu ikgadējo plānu, tāpēc mēs netiksimies. Ceru, ka atgriezīšos ar jauniem iespaidiem un jauniem stāstiem.

P.S. Kāds ir bijis tavs ekstrēmākais ceļojums? Un ko tev dod ceļojumi uz svēšam zemēm?

Man nevajadzētu rakstīt blogu ceturtdienās, jo tas ir uzreiz pēc Dombura "Kas notiek Latvijā?". Man pēc tam vienmēr ir, ko teikt. Bet šeit, manuprāt, to darīt nevajadzētu, jo man radies iespaids, ka piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē interesē ļoti nedaudzas cosmo.lv lasītājas.

Šī interneta lapa ir vieta, kur meitenēm un dāmām izrunāties un izlasīties par visu sievišķīgo, kas aktuāls dzīvē. Tradicionāli politika pie tā netiek pieskaitīta. Tāpēc arī žurnālā tu nekad par to nelasīsi. Taču es domāju, ka piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē vismaz informētības līmenī tomēr ir katras jaunas un domājošas sievietes aktualitāte.

Ja es par to neinteresētos, man nebūtu ne informācijas, ne viedokļa. Ja man nav informācijas, tad es nevaru zināt, kādas ir iespējas ir uzlabot savu dzīvi vai cīnīties pret tiem, kas mani apdraud – vai tas ir mans finanšu stāvoklis (inflācija), vai mana brīvība (demokrātiskie principi), vai vērtības (nemelot, negvelzt muļķības, izturēties pret cilvēkiem ar cieņu). Ja es nemāku uzlabot savu dzīvi vai cīnīties pret tās apdraudētājiem, tad es nevaru būt ar dzīvi apmierināta, jo man vienmēr kaut kas nepatiks.

Vakar Domburšovā kāds labi pateica – ka tauta ir pārāk toleranta, tāpēc jau tās kalpi var atļauties visu. Es vēl piebilstu, ka cilvēki tiešām necīnās par savām interesēm – gan baidās, gan ir piekusuši no sadzīves kreņķiem.

Nu labi, neizplūdīšu pārāk savās pārdomās. Es šoreiz esmu ļoti atklāta, tāpēc gribētu dzirdēt arī Tavas domas – vai sabiedriski politiskajai dzīvei ir nozīme tavā dzīvē? Vai tu vēlies tajā iedziļināties? Ja tu padalītos ar savu viedokli, man būtu vieglāk izlemt, vai šad un tad uzrakstīt vismaz kaut kādas pārdomas par notiekošo un padiskutēt ar Tevi, vai labāk tomēr pieslieties tradicionālajam viedoklim, ka jaunas sievietes un sabiedriski politiskā dzīve nav savienojamas?

Esmu viena no tām, kura iepērkas garastāvokļa vadīta. Vakar, pēc nakts, kuru pavadīju rūpējoties par slimo suni, nopirku divus krekliņus, bez kuriem mierīgi varētu iztikt. Šodien tiešām nesaprotu, kāpēc man tos vajadzēja.

Savukārt pagājušajā nedēļā, kuru pavadīju Minhenē, lai novērtētu pasaulē smukāko dibenu konkursu, kuru rīkoja apakšveļas līnija Sloggi, un MTV Eiropas balvu pasniegšanu (par to visu varēsi lasīt decembra Cosmo), tik ļoti biju sajūsmā par tur sastaptajiem cilvēkiem un notikumiem man visapkārt, ka, staigājot pa daudzajiem veikaliem, acīs nekrita pilnīgi nekas. Tad, kad ir ļoti labi, man vienkārši neko nevajag.

Kaut kur lasīju, ka mūsdienu sievietei iepirkšanās ir izvērtusies par savdabīgu relaksācijas veidu. Pērk, pērk un tikai mājās pie spoguļa secina, ka iegādātā lieta ir absolūti nevajadzīga. Zinātnieki tam ir raduši savu skaidrojumu, proti, iepirkšanās laikā mūsu organismā izdaloties laimes hormons endorfīns, kas rada labsajūtu arī alkohola un narkotisko vielu lietošanas iespaidā. Tieši tāpēc psihologi iesaka neaizrauties ar pastāvīgu bodīšu ķemmēšanu, jo pārmērības var izraisīt atkarību. Zinātnieki jau esot novērojuši, ka īpaši labi situētas sievietes nespēj tukšām rokām iziet no iepirkumu centra. Taču, ko citu iesākt, ja tas ir viens no vieglākajiem veidiem kā vismaz uz mirkli var sajusties labāk?

Pagājušonedēļ abi ar draugu sadomājām aiziet pārbaudīt redzi. Abi jau kādu laiciņu viens otram čīkstējām, ka pasliktinājusies spēja salasīt uzrakstus tālumā un ka acis ātri nogurst. Uzzināju, ka, ja vien darbs ir saistīts ar ilgstošu sēdēšanu pie datora, darba devējam jāizsniedz nosūtījums regulārām redzes pārbaudēm un nepieciešamības gadījumā pat jāapmaksā darbiniekam brilles.

Biju jau sagatavojusies uz „ļaunāko”, ka no brillēm neizsprukšu! Mans draugs droši vien domāja to pašu. Iztēlojāmies, kā turpmāk abi ar nāvīgi inteliģentām briļļainām sejām tēlosim baigos gudrīšus. Taču acu dakterīte sagrāva mūsu briļļainās ilūzijas ar bezkaislīgu paziņojumu, ka ar mūsu acīm viss ir vislabākajā kārtībā un ka pie nieka mīnus 0,5 (lai ko tas arī nozīmētu), nevienam brilles neparakstot…

Tā nu viņa palaida mūs brīvībā, pirms tam gan iepilinot acīs kaut kādus pilienus, kas izpleta mūsu zīlītes pa visu varavīksneni un aizmigloja skatienu uz stundām trim. Visticamāk, šī procedūra bija nepieciešama kaut kādai tur acs spiediena vai tamlīdzīgai testēšanai, bet izvērtās visai komiskā situācijā. Sak, gribējāt brilles, nu tad izbaudiet, kāda ir sajūta, kad patiešām slikti redz! Klimtām pa pilsētu ar paplašinātām acu zīlītēm kā narkotikas salietojušies. (Tieši padomāju – ja kāds policists ieskatītos man acīs, viņš varētu kļūt ieinteresēts uztaisīt vēl dažu labu testu). Mans mēģinājums iegādāties iecienīto interjera žurnālu cieta neveiksmi, jo es nespēju to identificēt kioska krāsainajā raibumā. Bet, kad mūs uz ielas apturēja ārzemnieki ar karti rokās, lūdzot parādīt ceļu, tad gan sākām nevaldāmi smieties, jo sajutāmies kā pilnīgi idioti.

Tā beidzās mans piedzīvojums pie acu ārsta. Bet brilles man tomēr nevajag, un tā ir labā ziņa!

Tas ir vēl viens mans iecienītais raidījums no Krievijas TV repertuāra. Nu jau man ir izveidojies gluži vai tāds vakara rituāls – katru darbadienas vakaru skatīties vai vismaz nedaudz iemest aci Saviesīgajās vakariņās. Šajā raidījumā pieci nepazīstami cilvēki piecus vakarus pēc kārtas dodas viens pie otra ciemos uz vakariņām. Tas ir stāsts ne tikai par dažādu ēdienu pagatavošanu, jaunākajām receptēm un citām gastronomiskām izdarībām, bet arī ataino cilvēku savstarpējās attiecības, to, cik daudz viņi ir gatavi darīt, lai kļūtu par uzvarētājiem.

Visinteresantākā ir tieši šo piecu cilvēku izvēle. Visticamāk, lai būtu iespaidīgāk un aizraujošāk (gan skatītājiem, gan pašiem dalībniekiem), parasti kopā tiek savesti visai atšķirīgi cilvēki – kāds mākslinieks, kāds dīvainis, biznesmenis, mājsaimniece, ar dzīvi neapmierināts pensionārs, students utt. Katram ir jāpagatavo trīs ēdienu un vēl jāizdomā kāda izklaidējoša spēle. Un tad nu var ieraudzīt kas katram no šiem cilvēkiem šķiet tas vislabākais, skaistākais, garšīgākais, ar ko var pārsteigt un iepriecināt savus ciemiņus.

Bieži vien šie pieci cilvēki nedēļas laikā ļoti sadraudzējas, sāk pat flirtēt viens ar otru, ir kā tāda liela ģimene…. Bet nereti kompānijā ir kāds viens, kas ar neko nav apmierināts, sejā gan nevienam neko tieši nesaka, bet aizklātajā balsojumā speciāli liek zemas balles, lai tikai pats būtu uzvarētājs. Dažreiz jau šādi cilvēki arī uzvar, bet tā ir tāda "netīra", negodīga uzvara…

Nezinu, vai šādu šovu būtu iespējams uzņemt arī Latvijā. Visticamāk cilvēki nespēt tā pa īstam atbrīvoties un negribētu savās mājās ielaist svešiniekus. Bet es jau tagad gaidu šī vakara raidījumu, lai varētu ieraudzīt jauno "lielisko piecinieku" un pagatavot gardas vakariņas.

Mēs nesen ar draudzenēm no sirds izrunājāmies par darbu. Tajā nozīmē, vai mēs strādājam tur, kur vēlamies, un darām to darbu, kas mums patīk. Izrādās, ka tikai retā katru dienu uz darbu dodas ar prieku. Jo kopš laikiem, kad izvēlējāmies jomu, kurā vēlamies darboties, ir pagājis ilgs laiks, un intereses ir mainījušās.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš mēs beidzām augstskolu, un laikam jau vecuma tāds, ka gribas pavērtēt, kā mēs dzīvojam. Interesanti, ka neviena no mums uz jautājumu, vai mēs šobrīd izvēlētos to pašu studiju programmu, ko pirms 12 gadiem, nevarēja atbildēt apstiprinoši. Tā kura studēja žurnālistiku, ar šodienas prātu izvēlētos medicīnu. Tā, kura filoloģiju, šodien ietu uz dabas zinātnēm. Tā, kura šodien ir juriste, labāk būtu mācījusies ģeogrāfiju. Tā, kura neaizgāja studēt un sāka strādāt par frizieri, šodien ietu uz Mākslas akadēmiju. Interesanti, ka pāris gadījumos šodienas vēlamās jomas ir krasā pretrunā ar agrākajām vēlmēm. Kāpēc tā? Mēs patinām filmu atpakaļ un secinājām, ka pārāk liela ietekme uz turpmāko dzīves ceļu bijusi skolotājiem.

Viena ragana fizikā uzēdusies manai draudzenei tā, ka atsita jebkuru vēlmi vispār domāt par dabas zinātnēm. Nu kā tu iesi studēt sfēru, kurā skolotāja ieliek "žēlastības trijnieku"? Un vai vispār ir daudz skolotāju, pie kuriem skolēns var pieiet un pateikt, ka viņam šis priekšmets ļoti patīk, bet viņš nesaprot, un līdz ar to nespēj to apgūt?

Citai draudzenei ķīmijas skolotājs bija tik vecs, ka pastāvīgi nedzirdēja, ko skolēni teica, un pēc tam dusmojās, ka pats neko nedzird. Protams, ka skolēni ne visai viņu respektēja, nemaz nerunājot, ka gribēja iet uz profilkursiem šajā priekšmetā. Pastarpināti tas ietekmēja neizvēlēties šo studiju jomu un medicīnu.

Es nekādā gadījumā nevēlos novelt uz kādu atbildību par to, ka pašas (vai vairākas no mums) neizvēlējāmies "īsto" studiju jomu. Pašas vainīgas un pašām ir visas iespējas kaut ko mainīt un pietuvināties vēlamajam darbam. Taču, klausoties, kā valdība nespēj (nevēlas) pacelt skolotājiem algas, es tomēr velku paralēles ar skolotāju ieinteresētību par savu darbu un to, kā tas vēlāk atspēlējas uz bērniem. Iespējams, sabiedrība nenovērtē, cik liela nozīme ir skolotāju personībai uz bērniem.

Šodien gribu parunāt par vīriešiem. Redakcijā, veidojot novembra Cosmopolitan, šķiet, esam viņus aprunājušas no galvas līdz kājām. Un tomēr – šis ir temats, par ko vienmēr būs patīkami un interesanti parunāt.

Šoreiz par modernajiem vecpuišiem. Pazīstu tādus trīs, nē, pat vairāk. Tie ir džeki, kuri ir tiešām izskatīgi, tiešām forši un iekārojami. Vienmēr esmu brīnījusies, ka viņiem vēl nav draudzenes. Jēziņ, es pat par tādu pieteiktos, ja vien pati drīzumā netaisītos precēties.

Nu, kā tā var būt? Kā meitenes tādus vīriešus var neievērot, taču tajā pašā laikā sūdzēties par viņu trūkumu? Reizēm pat liekas, ka sievietes un vīrieši dzīvo divās atšķirīgās pasaulēs un, neko neievērodami, viens otram vēsi pasoļo garām.

Pirms trim dienām man bija tas gods pasēdēt šo puišu kompānijā. Biju vienīgā daiļā dzimuma pārstāve. Meitenes, jūs pat iedomāties nespējat, par ko viņi runāja. Nē, svarīgāk ir tas, kā viņi to apsprieda. Par to, kā "nobāzēties", respektīvi, atrast sievieti, ar kuru vērts palikt kopā visu mūžu (labi, atzīstos, tā ir mana interpretācija, jo domāju, ka šajā gadījumā tika runāts arī par "kaut vai uz pāris gadiem").

Manuprāt, tajā vakarā sarunas vīriešu starpā bija diezgan atklātas, tāpēc arī es tur daudz pa vidu nemaisījos. Sēdēju, dzēru kolu, klausījos un brīnījos. Tiešām pirmo reizi pa ilgiem laikiem brīnījos par visu. Lai gan pēc šī vakara man radās vairāki nozīmīgi secinājumi, tomēr tos ietērpt vārdos nebūt nav tik vienkārši. Jo attiecībā uz šīm lietām jau laikam nekad viss tik vienkārši nenotiek.

Šķiet, ka vīrieši tiešām lietas uztver citādāk – emocionāli mierīgākā ceļā. Liekas, ka viņiem viss ir vienkārši, tikai mēs, sievietes, savu dzīvi sarežģījam. Jā, iespējams, viņi šo to pārdzīvo, tomēr – vai nu lielākā daļa vīriešu ir sasodīti nosvērtas personības, vai arī (bravo!) – lieliski aktieri. Citādi tiešām varētu padomāt, ka viņu iekšējo mieru maz kas var satricināt.

Kamēr viņi pļāpāja, aizdomājos arī par to, kā mēs iepazīstam vīriešus. Jebkurš mums nepazīstams vai tikko iepazīts cilvēks sākotnēji sevī nes burvību – kādu noslēpumu, kuru mēs vēl neesam atklājušas. Noslēpumu par to, kāds viņš ir kā cilvēks, kā draugs, kā vīrietis. Manuprāt, šo iepazīšanu var salīdzināt ar spēli – šajā vēl neatklātajā pasaulē ir iespējams gan vilties, gan iemīlēties un krist vēl dziļāk, padoties tai. Un nekad nevar paredzēt, kā notiks. Īstā spēlē.

Ai, nu gan aizrunājos. Bet, kā jau sākumā teicu, vīrieši ir temats, kurā vienmēr ir, par ko parunāt.

Šomēnes izdarīju vienu ļoti labu darbu – uzdāvināju mammai ekskursiju uz Parīzi. Pati tik daudz esmu braukājusi pa pasauli, ka iepriekš pat nespēju iztēloties, ko tas viņai nozīmēs. Mammas starojošā seja un sajūsmas pilnie stāsti atgriežoties man emocionāli atsvēra visus līdzšinējos ceļojumus.

Patiesībā šis labais darbs teju, teju varēja arī nenotikt. Pa vasaru biju iekrājusi drusku naudiņas, kuru tad arī nolēmu uzdāvināt mammai ceļojuma veidā. Bet nākamajā dienā pēc ceļazīmes iegādes mani nepatīkami pārsteidza lieli neprognozēti izdevumi, atstājot mani bez santīma kabatā. Par spīti tam, ka biju spiesta aizņemties, lai izdzīvotu līdz nākamajai algai, es tomēr nopriecājos – labi, ka paguvu iemaksāt par to braucienu! Labi, ka neparedzētie izdevumi nelika man pārdomāt.

Kad devos sagaidīt mammu atpakaļ no Parīzes, sākumā domāju, ka viņa drusku par daudz ierāvusi franču vīnus. Sārtiem vaigiem un mirdzošām acīm viņa aizelsusies stāstīja par saviem piedzīvojumiem Monmartrā, Luvrā un Luāras pilīs. Viņa smējās kā maza meitene, atceroties pavadīto dienu Disnejlendā – izrādās, viņa ar raķeti šāvusies „kosmosā” un gandrīz pierunāta ierāpties arī „amerikāņu kalniņos”. Šajā vakarā man priekšā žestikulēja un smaidīja pilnīgi cita mamma – jaunāka, laimīgāka un drosmīgāka. Es aizkustināta vēroju viņu, un klusībā nosolījos sākt krāt naudiņu nākamajam mammas ceļojumam. Viņas starojošās acis ir miljonu vērtas!

Sestdien kopā ar brāli bijām liecinieki mūsu vecāku laulībās. Viņi ir kopā jau 40 gadus (oficiāli precējušies) un pirms pusgada abi saprata, ka grib savu savienību stiprināt arī ar laulību solījumu baznīcā. Tā bija pelēka un diezgan vēsa rudens diena, bet mūsu sirdis sasildīja šis skaistais notikums. Godīgi sakot, bija jau mazliet jocīgi vest savus vecākus pie altāra. Bet tā viņi bija izlēmuši, un man tas bija liels gods.

Laulību ceremonija notika Talsu katoļu baznīcā – ļoti vienkāršā, bet skaistā, no veciem ķieģeļiem celtā ēkā. Mēs baznīcā bijām vieni paši – ar mācītāju un ērģelnieci, kura bija atnākusi tikai dēļ mums. Atmosfēra bija īpaša – no vienas puses svinīga, bet no otras ļoti intīma. Tāda personīga saruna, kurā vecāki ar drebošām balsīm un asarām acīs viens otram solīja mūžīgu uzticību un mīlestību.

Godīgi sakot, pirmo reizi piedalījos šāda veida laulību ceremonijā. Un pats laulību solījums ir kas tāds, ko es arī ļoti, ļoti gribētu piedzīvot. To nevar salīdzināt ar tām piecām minūtēm dzimtsarakstu nodaļā – kur viss notiek tik ātri, ka nemaz nevar aptvert, ka jau esi precējies (esmu to izbaudījusi uz savas ādas). Nezinu, cik ilgs laiks paies mums ar vīru, lai spertu šādu soli (es jau labprāt to darītu kaut vai rīt, bet viņš īsti tam nav gatavs…). Tomēr ceru, ka tas notiks (ja notiks) ātrāk nekā pēc 40 gadiem 🙂

Šai kūkai piemīt vairākas maģiskas īpašības. Tie draugi, kas to nogaršojuši, lūdz ietīt viņiem līdzi vēl mazu gabaliņu. Tie, radinieki, kas to redzējuši, cīnās par pēdējo gabaliņu. Savukārt radnieces, starp kurām ir kulināres ar desmitiem gadu stāžu, raisa sarunas, kas tajā kūkā ir tik īpašs. Tie darba kolēģi, kas to ēduši, saka, ka šī nu gan ir "īstā" Tiramisu un lūdz nosūtīt recepti pa e-pastu. Taču visiem pārējiem varu pateikt, ka šo Tiramisu var pagatavot 40 minūšu laikā, un tā ir tik vienkārša, ka tā pilnīgi mierīgi var būt pirmā kūka, ko tu savā mūžā esi gatavojusi. Tā, kā tas bija man.

Nepieciešams: 5 olas, 2 bundžiņas Mascarpone siera (nopērkams lielveikalos), 140 g cukura, šķipsiņa sāls, berams nesaldināts kakao un rīvēta tumšā, rūgtā šokolāde, 3 paciņas Selgas klasisko cepumu un cepumi Dāmu pirkstiņi (šauri cepumi pirksta garumā),kas arī nopērkami lielveikalos, cepumu nodaļā. (Ja nevari dabūt Dāmu pirkstiņus, liec to pašu Selgu, bet tad varbūt liec mazliet mazāk cukura, lai nav pārāk salds.) Krūzīte ļoti stipras kafijas, kam, ja vēlies, vari pieliet klāt Latvijas melno balzamu.

Vispirms aplej kafiju, lai ievelkas un dziest. Pēc tam vari pieliet klāt balzamu. Sākas kūkas gatavošana. Atdali olas dzltenumus no baltumiem. Dzeltenumus ar mikseri sakul kopā ar cukuru, kamēr masa ir pavisam gaiša, bet nekreņķējies, ja cukurs nav galīgi izkusis. Gan izkusīs pārējā procesā. Tagad šajā gaišdzeltenajā masā iecilā abas bundžas Mascarpones siera. Lēnām izmaisi, lai nav kunkuļu. Atsevišķā traukā ar mikseri sakul olu baltumus ar sāli – kul ilgi, jo putas vajag stingras. Kad gatavs, putas iecilā dzeltenumu, cukura un siera masā. Tikai nemaisi, bet vienkārši iecilā, līdz masa ir kļuvusi vienmērīga.

Kūkas traukā (vismaz 10 cm augstā) apakšējā kārtā liec Selgas cepumus. Virsū – pagatavoto masu, kurai uzkaisi kakao un rīvētu šokolādi. Tagad Dāmu pirkstiņus pamērcē kafijā un balzamā un liec virsū. Noklāj visu laukumu un atkal liec pagatavoto masu, birdini kakao un rīvēto šokolādi. Tagad liec kafijā pamērcētus Selgas cepumus un tā turpini kārtu pēc kārtas, līdz masa beigusies. Jāaprēķina, ka pašā augšā jābūt masai, kurai atkal virsū uzbirdināsi kakao un rīvēto tumšo šokolādi. Tagad liec ledusskapī apmēram 3 stundas nostāvēties. Gatavs.

Lai labi garšo!

Kad Pasaku projektam, kas pavisam drīz nāks klajā ar savu interneta mājas lapu (tajā varēsi klausīties sabiedrībā pazīstamu cilvēku lasītas pasakas) un kurā arī man bija tas gods piedalīties, bija jāaizsūta neliels apraksts par savu saistību ar pasakām, uz mirkli šķita, ka par šo tēmu man jau sen nav ko teikt. Ne man pašai ir bērni, ne mazi krustbērni.Taču beigās izrādījās citādāk.

Pirmās atmiņas par pasakām man saistās ar gulētiešanu, kad vecāki lasīja priekšā latviešu tautas pasakas. Tiesa, par sērdienītēm un velniem man vairāk patika Disneja grāmatiņa par vāverēniem Tiku un Taku un pīlēnu Paju. To jau divu gadu vecumā pratu no galvas un dusmojos, ja tā netika nolasīta vārds vārdā. Ja man vēl joprojām nebūtu šīs grāmatas, es droši vien domātu, ka esmu ko sajaukusi, jo šķiet neticami, ka astoņdesmito gadu sākumā pie mums varēja dabūtu Disneja grāmatas.Taču izrādās, ka varēja gan.

Pēc tam nāca skaņu plašu ēra, kad mēs ar brāli no rīta līdz vakaram klausījāmies aktieru ierunātās pasakas. Mūsu mīļākā skaņu plate bija pasaku sērija Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu, jo tur darbojošos personāžus varējām pielīdzināt sev. Mans brālis izvēlējās Brālīša Trusīša lomu, savukārt man neatlika nekas cits kā ņemt Māsu Cūku. Pat šodien īpašos jautrības uzplūdos varam izspēlēt epizodi, kurā Brālītis Trusītis Māsu Cūku apvaino sviesta apēšanā.

Taču vispersonīgākās attiecības man ir ar Annas Sakses Pasakām par ziediem. Mamma jau bērnībā bija nolēmusi, ka savu meitu sauks par Zani, jo tā sauca galveno varoni teiksmainajā Annas Sakses pasakā Naktsvijole. Vēl nesen viņa man atklāja, ka esmu dzīvs pierādījums brīnumainām lietām, jo pasakas darbība norisinās Līgo vakarā un arī es piedzimu tieši 23. jūnijā.

Pirms dažiem mēnešiem rakstīju Cosmo par asprātīgiem veidiem, kā cilvēkus aicina pievērsties labdarībai. Toreiz vēl neko nebiju dzirdējusi par pasaules apceļotājiem Hītu un Dagu, kuri vākuši līdzekļus nabadzīgiem ļaudīm ar humora palīdzību.

Anglis Hīts Baks un amerikānis Dags Kempbels satikās kādā Bangkokas bārā, kopā piedzērās un izkala plānu labdarības ceļojumam, kura vienīgais noteikums būtu – visu ceļojuma laiku viņiem jābūt tērptiem smokingos:

1) kā minimums – 12 stundas dienā;

2) tas var būt jebkāda tipa smokings – klasisks, vecmodīgs, neglīts, taču tam jābūt atpazīstamam kā smokingam;

3) viņi drīkst uzvilkt pa virsu siltākas drēbes vai novilkt žaketi karstos laika apstākļos, taču pamatā vienmēr jāpaliek smokingam;

4) gadījumā, ja viņus nolaupītu, viņi drīkstētu smokingus novilkt, taču tad viņi zaudētu tiesības saukt sevi par „smokingu ceļotājiem” (citāts no viņu mājas lapas).

Kopš kopīgās iedzeršanas Bangkokas bārā 2005.gadā Hīts un Dags atgriezās katrs savā dzimtenē un sazinājās vien ar interneta starpniecību. Tomēr ideja par labdarības ceļojuma projektu netika atmesta, un šā gada aprīlī viņi satikās Honkongā, lai uzsāktu piedzīvojumu ar moto: „divi muļķi, viens piedzīvojums, nulle ideju.”

Viņi bija izveidojuši interaktīvu portālu TuxedoTravels.com, kura apmeklētāji varēja ne tikai sekot abu dīvaiņu gaitām videoblogā, izteikt ierosinājumus par to, kādus podus draugi vēl varētu nogāzt, un balsojot izšķirt ceļotāju savstarpējos strīdus, bet arī ziedot naudu labdarības fondā un tiešā veidā piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā saziedoto naudu izlietot, un burtiskā nozīmē redzēt, kur nonāk viņu ziedojums.

Katrā vietā, kurā Hīts un Dags nokļuva, viņi uzmeklēja vietu vai cilvēkus, kuriem nauda ir ļoti nepieciešama. Viņi ziedoja naudu atbrīvotām seksa verdzenēm Nepālā, veda uz restorānu bezpajumtnieku bērnus Indijā un piedalījās lauku darbos Vjetnamā – protams, tērpušies smokingos. Četru mēnešu laikā viņi pabija 19 zemēs, līdz atgriezās ceļojuma galamērķī Londonā.

Izlasot šo, man ienāca prātā, ka daži mani über-asprātīgie draugi, no kuru jokiem visi parasti krīt gar zemi no smiekliem, arī varētu vienreiz apvienot savu āksta talantu ar kaut ko šitik lietderīgu. Manuprāt, brīnišķīga ideja Hītam un Dagam!

Pēdējo mēnešu laikā jau divreiz esmu saskārusies ar situāciju, kad man pazīstami cilvēki lūdz iedot naudu (nevis aizdot, bet tieši iedot). Pie tam tas notiek virtuāli – ar īsziņu vai e-mailu starpniecību. Kaut gan esmu ļoti atsaucīgs cilvēks un, cik iespējams, cenšos citiem palīdzēt, mani šī situācija nedaudz mulsina – laikam jau visvairāk šī virtuālā formāta dēļ.

Protams, ir jau pierasts, ka mēs diendienā izmantojam mobilos telefonus un e-mailus, lai viens ar otru sazinātos. Pirms kāda laika lasīju, ka Lielbritānijā kāda veikala darbiniece pat no darba tika atlaista ar SMS starpniecību. Daudzi ir arī iecienījuši pārtraukt attiecības un izšķirties ar SMS vai e-mailu palīdzību. Droši vien tāpēc, ka tā ir daudz vieglāk, nevajag skatīties tam otram cilvēkam acīs, uztraukties par balss tembru… izskatīties muļķīgi. Tomēr ir reizes, kad saruna aci pret aci tomēr ir vislabākais veids, kā komunicēt, paziņot par kaut ko svarīgu, izskaidrot situāciju, palūgt palīdzību.

Saņemot īsziņu, kurā man lūdza iedot naudu dzīvokļa pirmajai iemaksai, īsti nezināju, kā reaģēt. Nu nav man tādas naudas, lai varētu palīdzēt šādā jautājumā. Tāpēc neko neatbildēju. Pēc kāda laika satiekot šo cilvēku, jutos savā ziņā vainīga un pat atvainojos viņam. Otrs gadījums bija ziņa (e-mails) no Parīzes – kāda mana paziņa bija palikusi bez iztikas līdzekļiem, viņa ir mēģinājusi dziedāt uz ielām, bet bez rezultātiem, viņai vēl "jāizvelk" divas nedēļas. Saprotu, ka piezvanīt viņa nevarēja un mani satikt arī ne… Aizsūtīju viņai nedaudz naudas, bet paldies gan pretī vēl neesmu saņēmusi…

P.S. Ko tu domā par šāda veida situācijām?