Nesen ar kādu puisi runāju par attiecībām. Par to, kurā brīdī mēs jūtam, ka tikko iepazītam cilvēkam varam uzticēties. Es apgalvoju, ka šis brīdis var pienākt ātrāk, nekā mēs spējam iedomāties. Ir tāds "klikšķis" un viss- tu saproti, ka jā, var. Savukārt puisis apgalvoja, ka pilnīgi noteikti ir jāpaiet kādam laikam. Viņa salīdzinājums man šķita ļoti interesants.

Viņš teica, ka attiecību ceļš ir tāds pats kā visi citi dzīves ceļi, kuri jānoiet, lai sasniegtu mērķi. "Tas ir līdzīgi kā ceļš no Ogres uz Rīgu," viņš teica. "Tu vari uz Rīgu aizbraukt četrdesmit minūtēs, vari aizbraukt arī trīsdesmit. Bet tu nekad nevarēsi aizbraukt piecpadsmit minūtēs," viņš man skaidroja. "Līdzīgi ir ar divu savstarpēji nepazīstamu cilvēku attiecībām. Ir jāpaiet laikam, lai viņi viens otru spētu iepazīt un uzticēties tā pa īstam."

Es nepiekritu. Man tas ir citādāk. Pēc šīs sarunas ilgi domāju, vai es pati sevi nemānu. Bet nē! Es tiešām reizēm varu uzticēties pavisam nepazīstamam cilvēkam. Reti, bet varu. Šķiet, reizēm pat ir tādi gadījumi, ka par ļoti svarīgām lietām vieglāk ir runāt ar tikko satiktu, nevis no bērnības pazīstamu cilvēku. Un ne jau tāpēc, ka ir apziņa, ka tu viņu nekad vairs nesatiksi. Drīzāk tāpēc, ka ir bijis šis "klikšķis". Var jau būt, ka vīriešiem attiecības šķiet pavisam citādākas. Var jau būt, ka mēs, meitenes, vienkārši lielāku uzmanību pievēršam savām sajūtām, intuīcijai un emocijām. Kā ir ar tevi? Vai esi spējīga uzticēties un ticēt nezināmajam?

Es iesaku šodien izlasīt rakstu Dienas pirmajā lappusē. Tajā rakstīts par apģērbu cenām Rīgā un citās valstīs; ka nopērkot aviobiļeti un Berlīni, Helsinkiem vai Briseli un braucot iepirkties, tu vienalga ieekonomēsi naudu.

Atklāti sakot, arī es reti pērku apgēŗbu Latvijā – tieši rakstā minēto iemeslu dēļ: dārgi un maza izvēle. Man ir patiešām žēl maksāt starpniekam, kas atved apģērbu uz Latviju, tikai tāpēc, ka man nav citas izvēles. Pirms 7 – 8 gadiem tiešām tā bija – mēs maksājām par apģērbu augstas cenas tāpēc, ka atrast alternatīvas bija gandrīz neiespējami. Humpalas vai dārgie braucieni uz ārzemēm, kur jau tāpat aizgāja pārāk daudz naudas, lai varētu vēl to izvērst par iepirkšanās tūri.

Toties apģērba cenas ārzemēs… Kārdinošas pat ar Latvijas vidējo ienākumu līmeni.

Par preču izvēli man vislabāk patīk spriest pēc piedzīvojumiem ar apavu meklējumiem. Latvijas veikalos saskaros ar mūžīgo problēmu – Latvijas preču iepircēji uzskata, ka mums nav sieviešu ar 42/43.kājas izmēru. Ja ir – tad vecas, kam patīk zempapēžu skumjas laivas. Es esmu vienīgā, kam vajag skaistas kurpītes ar vaļējiem purniem, štripītēm un augstiem papēžiem.

Tagad aizvien biežāk dzirdu cilvēkus runājam par iepirkšanās tūrēm, ne tikai pēc apģērba, bet arī mēbelēm un pat būvmateriāliem. Izbrauc piektdienas pēcpudienā un svētdien vakarā ir atpakaļ. Ideāli.

Var jau būt, ka ja arvien vairāk cilvēku izvēlēsies iepirkties ārzemēs, izplatītājiem nāksies piedomāt pie cenu politikas. Bet es pat izvēlos pārāk necerēt. Man vienalga labāk patīk kaut kur aizbraukt, atpūsties, paklaiņot pa ielām un bodītēm, staigāt gar 43.izmēra apavu stendiem un izvēlēties, nevis pirkt to, kas ir. Tā vārdā esmu ar mieru naudu krāt un iepirkties retāk, toties "kvalitatīvāk".

Kā ar tevi? Kā tu iegādājies apģērbu?

Johaidī! Nav brīnums, ka visatļautība valda mūsu augstākās varas gaiteņos, ja pat LNT mūzikas raidījuma Cīņas klubs tiesneši Artis Volfs un Toms Grēviņš sev netīkamus mūziķus mēdz noknābāt, neadekvāti ķiķinot. Tā vien šķiet, ka visvairāk viņi sajūsminās paši par sevi.

Šoreiz nevaru runāt par visiem līdz šim notikušajiem šoviem, jo tā pa īstam un līdz galam esmu redzējusi vien divus: to, kura finālā sacentās grupa Dzelzs Vilks ar Lauri Reiniku, un iepriekšējās nedēļas, kur beigās duelējās Elli U un Dons. Taču, ja Volfs un Grēviņš uzskata, ka ar šī raidījuma palīdzību viņi mūsu mūzikas pasauli attīrīs no pelavām (kas nemaz nav tik peļama ideja), es tomēr uzskatu, ka ir jāmaina veids, kādā viņi to dara. Piemēram, pagājušā nedēļa no viņiem es nedzirdēju gandrīz nevienu sakarīgu un profesionālu (!) komentāru par Elli U līdzšinējo karjeru un dziedāšanas manieri, jo vienīgais, ko abi tiesneši darīja, bija stulba ķiķināšana un frāzes no sērijas "ja mēs teiksim, ko domājam, sāksies puņķi un asaras." Manuprāt, nepatīkamas lietas var pateikt arī tā, lai nesaraudinātu. Un, šķiet, tieši tādēļ Volfs ar Grēviņu skaitās profesionāļi Latvijas mūzikas biznesā, lai tiem, kuriem nevajadzētu dziedāt, viņi to varētu pateikt bez personīgām piezīmēm un ķīķināšanas. Taču tagad abi vīrieši, kurus līdz šim vērtēju visai augstu, uzvedas kā tādi nenobrieduši tīņi, kuri pirmo reizi ir tikuši televīzijā.

Līdzīgi bija ar Laura Reinika vērtēšanu. Labi, dzied viņš saldas dziesmas, kuru vārdu virknējums reizēm ir absolūti neloģisks, taču tiesnešu komentāri atkal bija tikai "man patīk/nepatīk" robežās un ar visai riebīgām piezīmēm, kas tika veltītas Lauri pavadošajām dziedātājām. Lai arī Laura dueļa pretinieki grupa Dzelzs Vilks man pirms pāris gadiem bija viena no mīļākajām grupām, taču konkrētajā trešdienas vakarā es no visas sirds jutu līdzi Laurim. Kāpēc? Jo tiesnešu "man nepatīk" vērtējumam pievienojās skatītāji, kas atradās tribīnēs un kā tāds mežoņu bars mēģināja izrādīt visu, kas viņiem ir sakrājies pret Reiniku.

Vienu gan nevaru noliegt – raidījuma nosaukums sevi ir attaisnojis. Jo tik bezpalīdzīgus daudzus no populārākajiem mūziķiem vēl nebiju redzējusi. Kā tādi gladiatori arēnas vidū, kad aurojošs pūlis pieprasa asinis."Izdzīvo stiprākais," droši vien teiktu Volfs ar Grēviņu.

P.S. Rīt vari ievērtēt nākamo Cīņas klubu (LNT, plkst.21:50). 14.novembrī gaidāmajā šovā Double Faced Eels piedalīsies ar dziesmu Salda dzīve ievārījumā, Melo-M izpildīs grupas Boney M 70.gadu superhītu Daddy Cool, Goran Gora spēlēs Swim, Robert, swim, bet Jānis Stībelis dziedās dziesmu Glāze piena.

Nesen ar draudzeni runājām par veidiem, kā sievietes risina konfliktus attiecībās ar vīriešiem. Un nonācām līdz tēmai „sekss pēc strīda”. Kamēr dažām aizvainojums vēl ilgi neļauj izbaudīt tuvību, citām strīdēšanās sniedz pat papildus adrenalīna devu un tāpēc mīlēšanās pēc salabšanas šķiet īpaši kaislīga.

Protams, strīdi ir dažādi. Ir tādi strīdi, kuriem pat nav vajadzīgs nekāds izlīgums. Kašķējoties par sīkumiem, pat ar belzienam sagatavotu pannu rokā var pēkšņi apstāties un izplūst smieklos, ja abi vienlaicīgi aptver, cik šis kašķis ir muļķīgs. Tādās situācijās ir ļoti viegli mesties vienam otra apskāvienos un vakaru beigt gultā.

Ir tādi strīdi kā Holivudas filmās – kad niknums liek mesties virsū otram ar vienu vienīgu vēlēšanos – saplosīt savu pāridarītāju gabalos, bet vīrieša rokas savalda tavus kaķenes nagus un noliek tevi gar zemi. Un jūsu cīņa uz dzīvību un nāvi pārvēršas kaislīgā mīlas aktā…

Bet tad vēl ir tādi strīdi, kuru „objekts” ir kaut kas ļoti nozīmīgs jums abiem. Kad ir runa par kaut ko ļoti nopietnu. Šādi strīdi mēdz vai nu izšķirt pavisam, vai – tieši otrādi – vēl vairāk satuvināt. Ja abas puses spēj būt atklātas un drosmīgi paust, ko vēlas un kā tobrīd jūtas. Strīds tik tiešām var padziļināt tuvību, ja vien prot to atklāti un godīgi novest līdz izlīgumam. Mīlēšanās pēc tāda konflikta tad var būt kā savienošanās daudz dziļākā attiecību līmenī.

Viens nu ir skaidrs – pareizā secība ir: vispirms izlīgums, tad sekss. Nevis izlīguma sekss. Tāpēc tas Holivudas filmu variants man nešķiet pārāk ticams. Jo aizbāzt muti konfliktam ar kaislīgu seksu ir tikai sevis mānīšana. Problēma un aizvainojums tāpat paliek galvā.

Taču pat tad, kad izlīgums ir noticis, nereti pēc tāda kārtīga, emocionāli iztukšojoša strīda gribas tikai un vienīgi ieritināties viņam azotē. Gribas, lai samīļo, noslauka asaras un paglauda galvu, bet pēc tam apsedz, sačubina un ieaijā miegā. Sekss nekur nepaliks, jo mīlēties tāpat visforšāk ir bez nepatīkamām fona emocijām.

Nu jau kādus desmit gadus vismaz reizi gadā cenšos kaut kur aizbraukt un nedaudz padzīvot ārpus Latvijas. Atzīšos, ka vēl joprojām neesmu bijusi dažādās eksotiskās un tālās zemēs, bet arī ne tik tāli ceļojumi man ir kā sava veida terapija, relaksācija, veids, kā uz mirkli aizmukt ikdienas rūpēm un rutīnas.

Laikam viens no ekstrēmākajiem ceļojumiem bija brauciens uz Somijas pilsētiņu Rovaniemi, kas atrodas pie paša Polārā loka (un, starp citu, ir Ziemassvētku vecīša mājvieta). Tas bija 2000. gads, kopā ar diviem domubiedriem devāmies uz radošo darbnīcu, kur divu nedēļu garumā mūs apmācīja darboties ar dažādām jaunajām tehnoloģijām. Baltās naktis (kad nesaproti, kad īsti ir diena un kad ir jāiet gulēt), ziemeļbrieži, kas klīst pa pilsētiņas ielām, mākslinieki no visas pasaules….

Viss bija labi (kaut gan no tām augstajām tehnoloģijām es neko daudz nesapratu) līdz brīdim, kad mums beidzās nauda un vairs nebija ko ēst. No sākuma mūs cienāja pārējie, tad mēs čiepām ēdienu no kaimiņiem, nodevām tukšās pudeles un visbeidzot atradām kādu mazu turku veikaliņu, kur par sīknaudu varēja nopirkt vecu maizi (mazliet jau iepelējušu) un Ķīnas kāpostus. Tā bija visa mūsu bagātība. Atpakaļceļā, 12 stundas braucot ar vilcienu, kāds mākslinieks no Austrālijas mums uzsauca pa aliņam (kas maksāja nežēlīgi dārgi) – tā bija īsta dāvana, jo tieši tajā dienā bija mana dzimšanas diena. Šīs divas nedēļas patiešām bija neaizmirstams piedzīvojums… Vēl tagad ir ko atcerēties.

Nākošnedēļ došos uz Drēzdeni, lai īstenotu savu ikgadējo plānu, tāpēc mēs netiksimies. Ceru, ka atgriezīšos ar jauniem iespaidiem un jauniem stāstiem.

P.S. Kāds ir bijis tavs ekstrēmākais ceļojums? Un ko tev dod ceļojumi uz svēšam zemēm?

Man nevajadzētu rakstīt blogu ceturtdienās, jo tas ir uzreiz pēc Dombura "Kas notiek Latvijā?". Man pēc tam vienmēr ir, ko teikt. Bet šeit, manuprāt, to darīt nevajadzētu, jo man radies iespaids, ka piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē interesē ļoti nedaudzas cosmo.lv lasītājas.

Šī interneta lapa ir vieta, kur meitenēm un dāmām izrunāties un izlasīties par visu sievišķīgo, kas aktuāls dzīvē. Tradicionāli politika pie tā netiek pieskaitīta. Tāpēc arī žurnālā tu nekad par to nelasīsi. Taču es domāju, ka piedalīšanās sabiedriski politiskajā dzīvē vismaz informētības līmenī tomēr ir katras jaunas un domājošas sievietes aktualitāte.

Ja es par to neinteresētos, man nebūtu ne informācijas, ne viedokļa. Ja man nav informācijas, tad es nevaru zināt, kādas ir iespējas ir uzlabot savu dzīvi vai cīnīties pret tiem, kas mani apdraud – vai tas ir mans finanšu stāvoklis (inflācija), vai mana brīvība (demokrātiskie principi), vai vērtības (nemelot, negvelzt muļķības, izturēties pret cilvēkiem ar cieņu). Ja es nemāku uzlabot savu dzīvi vai cīnīties pret tās apdraudētājiem, tad es nevaru būt ar dzīvi apmierināta, jo man vienmēr kaut kas nepatiks.

Vakar Domburšovā kāds labi pateica – ka tauta ir pārāk toleranta, tāpēc jau tās kalpi var atļauties visu. Es vēl piebilstu, ka cilvēki tiešām necīnās par savām interesēm – gan baidās, gan ir piekusuši no sadzīves kreņķiem.

Nu labi, neizplūdīšu pārāk savās pārdomās. Es šoreiz esmu ļoti atklāta, tāpēc gribētu dzirdēt arī Tavas domas – vai sabiedriski politiskajai dzīvei ir nozīme tavā dzīvē? Vai tu vēlies tajā iedziļināties? Ja tu padalītos ar savu viedokli, man būtu vieglāk izlemt, vai šad un tad uzrakstīt vismaz kaut kādas pārdomas par notiekošo un padiskutēt ar Tevi, vai labāk tomēr pieslieties tradicionālajam viedoklim, ka jaunas sievietes un sabiedriski politiskā dzīve nav savienojamas?

Esmu viena no tām, kura iepērkas garastāvokļa vadīta. Vakar, pēc nakts, kuru pavadīju rūpējoties par slimo suni, nopirku divus krekliņus, bez kuriem mierīgi varētu iztikt. Šodien tiešām nesaprotu, kāpēc man tos vajadzēja.

Savukārt pagājušajā nedēļā, kuru pavadīju Minhenē, lai novērtētu pasaulē smukāko dibenu konkursu, kuru rīkoja apakšveļas līnija Sloggi, un MTV Eiropas balvu pasniegšanu (par to visu varēsi lasīt decembra Cosmo), tik ļoti biju sajūsmā par tur sastaptajiem cilvēkiem un notikumiem man visapkārt, ka, staigājot pa daudzajiem veikaliem, acīs nekrita pilnīgi nekas. Tad, kad ir ļoti labi, man vienkārši neko nevajag.

Kaut kur lasīju, ka mūsdienu sievietei iepirkšanās ir izvērtusies par savdabīgu relaksācijas veidu. Pērk, pērk un tikai mājās pie spoguļa secina, ka iegādātā lieta ir absolūti nevajadzīga. Zinātnieki tam ir raduši savu skaidrojumu, proti, iepirkšanās laikā mūsu organismā izdaloties laimes hormons endorfīns, kas rada labsajūtu arī alkohola un narkotisko vielu lietošanas iespaidā. Tieši tāpēc psihologi iesaka neaizrauties ar pastāvīgu bodīšu ķemmēšanu, jo pārmērības var izraisīt atkarību. Zinātnieki jau esot novērojuši, ka īpaši labi situētas sievietes nespēj tukšām rokām iziet no iepirkumu centra. Taču, ko citu iesākt, ja tas ir viens no vieglākajiem veidiem kā vismaz uz mirkli var sajusties labāk?

Pagājušonedēļ abi ar draugu sadomājām aiziet pārbaudīt redzi. Abi jau kādu laiciņu viens otram čīkstējām, ka pasliktinājusies spēja salasīt uzrakstus tālumā un ka acis ātri nogurst. Uzzināju, ka, ja vien darbs ir saistīts ar ilgstošu sēdēšanu pie datora, darba devējam jāizsniedz nosūtījums regulārām redzes pārbaudēm un nepieciešamības gadījumā pat jāapmaksā darbiniekam brilles.

Biju jau sagatavojusies uz „ļaunāko”, ka no brillēm neizsprukšu! Mans draugs droši vien domāja to pašu. Iztēlojāmies, kā turpmāk abi ar nāvīgi inteliģentām briļļainām sejām tēlosim baigos gudrīšus. Taču acu dakterīte sagrāva mūsu briļļainās ilūzijas ar bezkaislīgu paziņojumu, ka ar mūsu acīm viss ir vislabākajā kārtībā un ka pie nieka mīnus 0,5 (lai ko tas arī nozīmētu), nevienam brilles neparakstot…

Tā nu viņa palaida mūs brīvībā, pirms tam gan iepilinot acīs kaut kādus pilienus, kas izpleta mūsu zīlītes pa visu varavīksneni un aizmigloja skatienu uz stundām trim. Visticamāk, šī procedūra bija nepieciešama kaut kādai tur acs spiediena vai tamlīdzīgai testēšanai, bet izvērtās visai komiskā situācijā. Sak, gribējāt brilles, nu tad izbaudiet, kāda ir sajūta, kad patiešām slikti redz! Klimtām pa pilsētu ar paplašinātām acu zīlītēm kā narkotikas salietojušies. (Tieši padomāju – ja kāds policists ieskatītos man acīs, viņš varētu kļūt ieinteresēts uztaisīt vēl dažu labu testu). Mans mēģinājums iegādāties iecienīto interjera žurnālu cieta neveiksmi, jo es nespēju to identificēt kioska krāsainajā raibumā. Bet, kad mūs uz ielas apturēja ārzemnieki ar karti rokās, lūdzot parādīt ceļu, tad gan sākām nevaldāmi smieties, jo sajutāmies kā pilnīgi idioti.

Tā beidzās mans piedzīvojums pie acu ārsta. Bet brilles man tomēr nevajag, un tā ir labā ziņa!

Tas ir vēl viens mans iecienītais raidījums no Krievijas TV repertuāra. Nu jau man ir izveidojies gluži vai tāds vakara rituāls – katru darbadienas vakaru skatīties vai vismaz nedaudz iemest aci Saviesīgajās vakariņās. Šajā raidījumā pieci nepazīstami cilvēki piecus vakarus pēc kārtas dodas viens pie otra ciemos uz vakariņām. Tas ir stāsts ne tikai par dažādu ēdienu pagatavošanu, jaunākajām receptēm un citām gastronomiskām izdarībām, bet arī ataino cilvēku savstarpējās attiecības, to, cik daudz viņi ir gatavi darīt, lai kļūtu par uzvarētājiem.

Visinteresantākā ir tieši šo piecu cilvēku izvēle. Visticamāk, lai būtu iespaidīgāk un aizraujošāk (gan skatītājiem, gan pašiem dalībniekiem), parasti kopā tiek savesti visai atšķirīgi cilvēki – kāds mākslinieks, kāds dīvainis, biznesmenis, mājsaimniece, ar dzīvi neapmierināts pensionārs, students utt. Katram ir jāpagatavo trīs ēdienu un vēl jāizdomā kāda izklaidējoša spēle. Un tad nu var ieraudzīt kas katram no šiem cilvēkiem šķiet tas vislabākais, skaistākais, garšīgākais, ar ko var pārsteigt un iepriecināt savus ciemiņus.

Bieži vien šie pieci cilvēki nedēļas laikā ļoti sadraudzējas, sāk pat flirtēt viens ar otru, ir kā tāda liela ģimene…. Bet nereti kompānijā ir kāds viens, kas ar neko nav apmierināts, sejā gan nevienam neko tieši nesaka, bet aizklātajā balsojumā speciāli liek zemas balles, lai tikai pats būtu uzvarētājs. Dažreiz jau šādi cilvēki arī uzvar, bet tā ir tāda "netīra", negodīga uzvara…

Nezinu, vai šādu šovu būtu iespējams uzņemt arī Latvijā. Visticamāk cilvēki nespēt tā pa īstam atbrīvoties un negribētu savās mājās ielaist svešiniekus. Bet es jau tagad gaidu šī vakara raidījumu, lai varētu ieraudzīt jauno "lielisko piecinieku" un pagatavot gardas vakariņas.

Mēs nesen ar draudzenēm no sirds izrunājāmies par darbu. Tajā nozīmē, vai mēs strādājam tur, kur vēlamies, un darām to darbu, kas mums patīk. Izrādās, ka tikai retā katru dienu uz darbu dodas ar prieku. Jo kopš laikiem, kad izvēlējāmies jomu, kurā vēlamies darboties, ir pagājis ilgs laiks, un intereses ir mainījušās.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš mēs beidzām augstskolu, un laikam jau vecuma tāds, ka gribas pavērtēt, kā mēs dzīvojam. Interesanti, ka neviena no mums uz jautājumu, vai mēs šobrīd izvēlētos to pašu studiju programmu, ko pirms 12 gadiem, nevarēja atbildēt apstiprinoši. Tā kura studēja žurnālistiku, ar šodienas prātu izvēlētos medicīnu. Tā, kura filoloģiju, šodien ietu uz dabas zinātnēm. Tā, kura šodien ir juriste, labāk būtu mācījusies ģeogrāfiju. Tā, kura neaizgāja studēt un sāka strādāt par frizieri, šodien ietu uz Mākslas akadēmiju. Interesanti, ka pāris gadījumos šodienas vēlamās jomas ir krasā pretrunā ar agrākajām vēlmēm. Kāpēc tā? Mēs patinām filmu atpakaļ un secinājām, ka pārāk liela ietekme uz turpmāko dzīves ceļu bijusi skolotājiem.

Viena ragana fizikā uzēdusies manai draudzenei tā, ka atsita jebkuru vēlmi vispār domāt par dabas zinātnēm. Nu kā tu iesi studēt sfēru, kurā skolotāja ieliek "žēlastības trijnieku"? Un vai vispār ir daudz skolotāju, pie kuriem skolēns var pieiet un pateikt, ka viņam šis priekšmets ļoti patīk, bet viņš nesaprot, un līdz ar to nespēj to apgūt?

Citai draudzenei ķīmijas skolotājs bija tik vecs, ka pastāvīgi nedzirdēja, ko skolēni teica, un pēc tam dusmojās, ka pats neko nedzird. Protams, ka skolēni ne visai viņu respektēja, nemaz nerunājot, ka gribēja iet uz profilkursiem šajā priekšmetā. Pastarpināti tas ietekmēja neizvēlēties šo studiju jomu un medicīnu.

Es nekādā gadījumā nevēlos novelt uz kādu atbildību par to, ka pašas (vai vairākas no mums) neizvēlējāmies "īsto" studiju jomu. Pašas vainīgas un pašām ir visas iespējas kaut ko mainīt un pietuvināties vēlamajam darbam. Taču, klausoties, kā valdība nespēj (nevēlas) pacelt skolotājiem algas, es tomēr velku paralēles ar skolotāju ieinteresētību par savu darbu un to, kā tas vēlāk atspēlējas uz bērniem. Iespējams, sabiedrība nenovērtē, cik liela nozīme ir skolotāju personībai uz bērniem.

Šodien gribu parunāt par vīriešiem. Redakcijā, veidojot novembra Cosmopolitan, šķiet, esam viņus aprunājušas no galvas līdz kājām. Un tomēr – šis ir temats, par ko vienmēr būs patīkami un interesanti parunāt.

Šoreiz par modernajiem vecpuišiem. Pazīstu tādus trīs, nē, pat vairāk. Tie ir džeki, kuri ir tiešām izskatīgi, tiešām forši un iekārojami. Vienmēr esmu brīnījusies, ka viņiem vēl nav draudzenes. Jēziņ, es pat par tādu pieteiktos, ja vien pati drīzumā netaisītos precēties.

Nu, kā tā var būt? Kā meitenes tādus vīriešus var neievērot, taču tajā pašā laikā sūdzēties par viņu trūkumu? Reizēm pat liekas, ka sievietes un vīrieši dzīvo divās atšķirīgās pasaulēs un, neko neievērodami, viens otram vēsi pasoļo garām.

Pirms trim dienām man bija tas gods pasēdēt šo puišu kompānijā. Biju vienīgā daiļā dzimuma pārstāve. Meitenes, jūs pat iedomāties nespējat, par ko viņi runāja. Nē, svarīgāk ir tas, kā viņi to apsprieda. Par to, kā "nobāzēties", respektīvi, atrast sievieti, ar kuru vērts palikt kopā visu mūžu (labi, atzīstos, tā ir mana interpretācija, jo domāju, ka šajā gadījumā tika runāts arī par "kaut vai uz pāris gadiem").

Manuprāt, tajā vakarā sarunas vīriešu starpā bija diezgan atklātas, tāpēc arī es tur daudz pa vidu nemaisījos. Sēdēju, dzēru kolu, klausījos un brīnījos. Tiešām pirmo reizi pa ilgiem laikiem brīnījos par visu. Lai gan pēc šī vakara man radās vairāki nozīmīgi secinājumi, tomēr tos ietērpt vārdos nebūt nav tik vienkārši. Jo attiecībā uz šīm lietām jau laikam nekad viss tik vienkārši nenotiek.

Šķiet, ka vīrieši tiešām lietas uztver citādāk – emocionāli mierīgākā ceļā. Liekas, ka viņiem viss ir vienkārši, tikai mēs, sievietes, savu dzīvi sarežģījam. Jā, iespējams, viņi šo to pārdzīvo, tomēr – vai nu lielākā daļa vīriešu ir sasodīti nosvērtas personības, vai arī (bravo!) – lieliski aktieri. Citādi tiešām varētu padomāt, ka viņu iekšējo mieru maz kas var satricināt.

Kamēr viņi pļāpāja, aizdomājos arī par to, kā mēs iepazīstam vīriešus. Jebkurš mums nepazīstams vai tikko iepazīts cilvēks sākotnēji sevī nes burvību – kādu noslēpumu, kuru mēs vēl neesam atklājušas. Noslēpumu par to, kāds viņš ir kā cilvēks, kā draugs, kā vīrietis. Manuprāt, šo iepazīšanu var salīdzināt ar spēli – šajā vēl neatklātajā pasaulē ir iespējams gan vilties, gan iemīlēties un krist vēl dziļāk, padoties tai. Un nekad nevar paredzēt, kā notiks. Īstā spēlē.

Ai, nu gan aizrunājos. Bet, kā jau sākumā teicu, vīrieši ir temats, kurā vienmēr ir, par ko parunāt.

Šomēnes izdarīju vienu ļoti labu darbu – uzdāvināju mammai ekskursiju uz Parīzi. Pati tik daudz esmu braukājusi pa pasauli, ka iepriekš pat nespēju iztēloties, ko tas viņai nozīmēs. Mammas starojošā seja un sajūsmas pilnie stāsti atgriežoties man emocionāli atsvēra visus līdzšinējos ceļojumus.

Patiesībā šis labais darbs teju, teju varēja arī nenotikt. Pa vasaru biju iekrājusi drusku naudiņas, kuru tad arī nolēmu uzdāvināt mammai ceļojuma veidā. Bet nākamajā dienā pēc ceļazīmes iegādes mani nepatīkami pārsteidza lieli neprognozēti izdevumi, atstājot mani bez santīma kabatā. Par spīti tam, ka biju spiesta aizņemties, lai izdzīvotu līdz nākamajai algai, es tomēr nopriecājos – labi, ka paguvu iemaksāt par to braucienu! Labi, ka neparedzētie izdevumi nelika man pārdomāt.

Kad devos sagaidīt mammu atpakaļ no Parīzes, sākumā domāju, ka viņa drusku par daudz ierāvusi franču vīnus. Sārtiem vaigiem un mirdzošām acīm viņa aizelsusies stāstīja par saviem piedzīvojumiem Monmartrā, Luvrā un Luāras pilīs. Viņa smējās kā maza meitene, atceroties pavadīto dienu Disnejlendā – izrādās, viņa ar raķeti šāvusies „kosmosā” un gandrīz pierunāta ierāpties arī „amerikāņu kalniņos”. Šajā vakarā man priekšā žestikulēja un smaidīja pilnīgi cita mamma – jaunāka, laimīgāka un drosmīgāka. Es aizkustināta vēroju viņu, un klusībā nosolījos sākt krāt naudiņu nākamajam mammas ceļojumam. Viņas starojošās acis ir miljonu vērtas!

Sestdien kopā ar brāli bijām liecinieki mūsu vecāku laulībās. Viņi ir kopā jau 40 gadus (oficiāli precējušies) un pirms pusgada abi saprata, ka grib savu savienību stiprināt arī ar laulību solījumu baznīcā. Tā bija pelēka un diezgan vēsa rudens diena, bet mūsu sirdis sasildīja šis skaistais notikums. Godīgi sakot, bija jau mazliet jocīgi vest savus vecākus pie altāra. Bet tā viņi bija izlēmuši, un man tas bija liels gods.

Laulību ceremonija notika Talsu katoļu baznīcā – ļoti vienkāršā, bet skaistā, no veciem ķieģeļiem celtā ēkā. Mēs baznīcā bijām vieni paši – ar mācītāju un ērģelnieci, kura bija atnākusi tikai dēļ mums. Atmosfēra bija īpaša – no vienas puses svinīga, bet no otras ļoti intīma. Tāda personīga saruna, kurā vecāki ar drebošām balsīm un asarām acīs viens otram solīja mūžīgu uzticību un mīlestību.

Godīgi sakot, pirmo reizi piedalījos šāda veida laulību ceremonijā. Un pats laulību solījums ir kas tāds, ko es arī ļoti, ļoti gribētu piedzīvot. To nevar salīdzināt ar tām piecām minūtēm dzimtsarakstu nodaļā – kur viss notiek tik ātri, ka nemaz nevar aptvert, ka jau esi precējies (esmu to izbaudījusi uz savas ādas). Nezinu, cik ilgs laiks paies mums ar vīru, lai spertu šādu soli (es jau labprāt to darītu kaut vai rīt, bet viņš īsti tam nav gatavs…). Tomēr ceru, ka tas notiks (ja notiks) ātrāk nekā pēc 40 gadiem 🙂

Šai kūkai piemīt vairākas maģiskas īpašības. Tie draugi, kas to nogaršojuši, lūdz ietīt viņiem līdzi vēl mazu gabaliņu. Tie, radinieki, kas to redzējuši, cīnās par pēdējo gabaliņu. Savukārt radnieces, starp kurām ir kulināres ar desmitiem gadu stāžu, raisa sarunas, kas tajā kūkā ir tik īpašs. Tie darba kolēģi, kas to ēduši, saka, ka šī nu gan ir "īstā" Tiramisu un lūdz nosūtīt recepti pa e-pastu. Taču visiem pārējiem varu pateikt, ka šo Tiramisu var pagatavot 40 minūšu laikā, un tā ir tik vienkārša, ka tā pilnīgi mierīgi var būt pirmā kūka, ko tu savā mūžā esi gatavojusi. Tā, kā tas bija man.

Nepieciešams: 5 olas, 2 bundžiņas Mascarpone siera (nopērkams lielveikalos), 140 g cukura, šķipsiņa sāls, berams nesaldināts kakao un rīvēta tumšā, rūgtā šokolāde, 3 paciņas Selgas klasisko cepumu un cepumi Dāmu pirkstiņi (šauri cepumi pirksta garumā),kas arī nopērkami lielveikalos, cepumu nodaļā. (Ja nevari dabūt Dāmu pirkstiņus, liec to pašu Selgu, bet tad varbūt liec mazliet mazāk cukura, lai nav pārāk salds.) Krūzīte ļoti stipras kafijas, kam, ja vēlies, vari pieliet klāt Latvijas melno balzamu.

Vispirms aplej kafiju, lai ievelkas un dziest. Pēc tam vari pieliet klāt balzamu. Sākas kūkas gatavošana. Atdali olas dzltenumus no baltumiem. Dzeltenumus ar mikseri sakul kopā ar cukuru, kamēr masa ir pavisam gaiša, bet nekreņķējies, ja cukurs nav galīgi izkusis. Gan izkusīs pārējā procesā. Tagad šajā gaišdzeltenajā masā iecilā abas bundžas Mascarpones siera. Lēnām izmaisi, lai nav kunkuļu. Atsevišķā traukā ar mikseri sakul olu baltumus ar sāli – kul ilgi, jo putas vajag stingras. Kad gatavs, putas iecilā dzeltenumu, cukura un siera masā. Tikai nemaisi, bet vienkārši iecilā, līdz masa ir kļuvusi vienmērīga.

Kūkas traukā (vismaz 10 cm augstā) apakšējā kārtā liec Selgas cepumus. Virsū – pagatavoto masu, kurai uzkaisi kakao un rīvētu šokolādi. Tagad Dāmu pirkstiņus pamērcē kafijā un balzamā un liec virsū. Noklāj visu laukumu un atkal liec pagatavoto masu, birdini kakao un rīvēto šokolādi. Tagad liec kafijā pamērcētus Selgas cepumus un tā turpini kārtu pēc kārtas, līdz masa beigusies. Jāaprēķina, ka pašā augšā jābūt masai, kurai atkal virsū uzbirdināsi kakao un rīvēto tumšo šokolādi. Tagad liec ledusskapī apmēram 3 stundas nostāvēties. Gatavs.

Lai labi garšo!

Kad Pasaku projektam, kas pavisam drīz nāks klajā ar savu interneta mājas lapu (tajā varēsi klausīties sabiedrībā pazīstamu cilvēku lasītas pasakas) un kurā arī man bija tas gods piedalīties, bija jāaizsūta neliels apraksts par savu saistību ar pasakām, uz mirkli šķita, ka par šo tēmu man jau sen nav ko teikt. Ne man pašai ir bērni, ne mazi krustbērni.Taču beigās izrādījās citādāk.

Pirmās atmiņas par pasakām man saistās ar gulētiešanu, kad vecāki lasīja priekšā latviešu tautas pasakas. Tiesa, par sērdienītēm un velniem man vairāk patika Disneja grāmatiņa par vāverēniem Tiku un Taku un pīlēnu Paju. To jau divu gadu vecumā pratu no galvas un dusmojos, ja tā netika nolasīta vārds vārdā. Ja man vēl joprojām nebūtu šīs grāmatas, es droši vien domātu, ka esmu ko sajaukusi, jo šķiet neticami, ka astoņdesmito gadu sākumā pie mums varēja dabūtu Disneja grāmatas.Taču izrādās, ka varēja gan.

Pēc tam nāca skaņu plašu ēra, kad mēs ar brāli no rīta līdz vakaram klausījāmies aktieru ierunātās pasakas. Mūsu mīļākā skaņu plate bija pasaku sērija Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu, jo tur darbojošos personāžus varējām pielīdzināt sev. Mans brālis izvēlējās Brālīša Trusīša lomu, savukārt man neatlika nekas cits kā ņemt Māsu Cūku. Pat šodien īpašos jautrības uzplūdos varam izspēlēt epizodi, kurā Brālītis Trusītis Māsu Cūku apvaino sviesta apēšanā.

Taču vispersonīgākās attiecības man ir ar Annas Sakses Pasakām par ziediem. Mamma jau bērnībā bija nolēmusi, ka savu meitu sauks par Zani, jo tā sauca galveno varoni teiksmainajā Annas Sakses pasakā Naktsvijole. Vēl nesen viņa man atklāja, ka esmu dzīvs pierādījums brīnumainām lietām, jo pasakas darbība norisinās Līgo vakarā un arī es piedzimu tieši 23. jūnijā.

Pirms dažiem mēnešiem rakstīju Cosmo par asprātīgiem veidiem, kā cilvēkus aicina pievērsties labdarībai. Toreiz vēl neko nebiju dzirdējusi par pasaules apceļotājiem Hītu un Dagu, kuri vākuši līdzekļus nabadzīgiem ļaudīm ar humora palīdzību.

Anglis Hīts Baks un amerikānis Dags Kempbels satikās kādā Bangkokas bārā, kopā piedzērās un izkala plānu labdarības ceļojumam, kura vienīgais noteikums būtu – visu ceļojuma laiku viņiem jābūt tērptiem smokingos:

1) kā minimums – 12 stundas dienā;

2) tas var būt jebkāda tipa smokings – klasisks, vecmodīgs, neglīts, taču tam jābūt atpazīstamam kā smokingam;

3) viņi drīkst uzvilkt pa virsu siltākas drēbes vai novilkt žaketi karstos laika apstākļos, taču pamatā vienmēr jāpaliek smokingam;

4) gadījumā, ja viņus nolaupītu, viņi drīkstētu smokingus novilkt, taču tad viņi zaudētu tiesības saukt sevi par „smokingu ceļotājiem” (citāts no viņu mājas lapas).

Kopš kopīgās iedzeršanas Bangkokas bārā 2005.gadā Hīts un Dags atgriezās katrs savā dzimtenē un sazinājās vien ar interneta starpniecību. Tomēr ideja par labdarības ceļojuma projektu netika atmesta, un šā gada aprīlī viņi satikās Honkongā, lai uzsāktu piedzīvojumu ar moto: „divi muļķi, viens piedzīvojums, nulle ideju.”

Viņi bija izveidojuši interaktīvu portālu TuxedoTravels.com, kura apmeklētāji varēja ne tikai sekot abu dīvaiņu gaitām videoblogā, izteikt ierosinājumus par to, kādus podus draugi vēl varētu nogāzt, un balsojot izšķirt ceļotāju savstarpējos strīdus, bet arī ziedot naudu labdarības fondā un tiešā veidā piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā saziedoto naudu izlietot, un burtiskā nozīmē redzēt, kur nonāk viņu ziedojums.

Katrā vietā, kurā Hīts un Dags nokļuva, viņi uzmeklēja vietu vai cilvēkus, kuriem nauda ir ļoti nepieciešama. Viņi ziedoja naudu atbrīvotām seksa verdzenēm Nepālā, veda uz restorānu bezpajumtnieku bērnus Indijā un piedalījās lauku darbos Vjetnamā – protams, tērpušies smokingos. Četru mēnešu laikā viņi pabija 19 zemēs, līdz atgriezās ceļojuma galamērķī Londonā.

Izlasot šo, man ienāca prātā, ka daži mani über-asprātīgie draugi, no kuru jokiem visi parasti krīt gar zemi no smiekliem, arī varētu vienreiz apvienot savu āksta talantu ar kaut ko šitik lietderīgu. Manuprāt, brīnišķīga ideja Hītam un Dagam!

Pēdējo mēnešu laikā jau divreiz esmu saskārusies ar situāciju, kad man pazīstami cilvēki lūdz iedot naudu (nevis aizdot, bet tieši iedot). Pie tam tas notiek virtuāli – ar īsziņu vai e-mailu starpniecību. Kaut gan esmu ļoti atsaucīgs cilvēks un, cik iespējams, cenšos citiem palīdzēt, mani šī situācija nedaudz mulsina – laikam jau visvairāk šī virtuālā formāta dēļ.

Protams, ir jau pierasts, ka mēs diendienā izmantojam mobilos telefonus un e-mailus, lai viens ar otru sazinātos. Pirms kāda laika lasīju, ka Lielbritānijā kāda veikala darbiniece pat no darba tika atlaista ar SMS starpniecību. Daudzi ir arī iecienījuši pārtraukt attiecības un izšķirties ar SMS vai e-mailu palīdzību. Droši vien tāpēc, ka tā ir daudz vieglāk, nevajag skatīties tam otram cilvēkam acīs, uztraukties par balss tembru… izskatīties muļķīgi. Tomēr ir reizes, kad saruna aci pret aci tomēr ir vislabākais veids, kā komunicēt, paziņot par kaut ko svarīgu, izskaidrot situāciju, palūgt palīdzību.

Saņemot īsziņu, kurā man lūdza iedot naudu dzīvokļa pirmajai iemaksai, īsti nezināju, kā reaģēt. Nu nav man tādas naudas, lai varētu palīdzēt šādā jautājumā. Tāpēc neko neatbildēju. Pēc kāda laika satiekot šo cilvēku, jutos savā ziņā vainīga un pat atvainojos viņam. Otrs gadījums bija ziņa (e-mails) no Parīzes – kāda mana paziņa bija palikusi bez iztikas līdzekļiem, viņa ir mēģinājusi dziedāt uz ielām, bet bez rezultātiem, viņai vēl "jāizvelk" divas nedēļas. Saprotu, ka piezvanīt viņa nevarēja un mani satikt arī ne… Aizsūtīju viņai nedaudz naudas, bet paldies gan pretī vēl neesmu saņēmusi…

P.S. Ko tu domā par šāda veida situācijām?

Nesen saņēmu kādas divedsmit gadu vecas lasītājas vēstuli, kurā viņa lūdza padomu, ko darīt. Viņa meklējot darbu, kas saistīts ar cilvēkiem, un apsver domu braukt uz Angliju. Taču viņas puisis iebilstot pret došanos peļņā uz ārzemēm, tāpēc meitene vaicā, vai es nevaru ieteikt darbu Rīgā. Vēl neesmu viņai atbildējusi, un šajā sakarā man ir dažas pārdomas.

20 gadu vecumā, domāju, var izvēlēties strādāt jebko, un tas viss būs pareizā izvēle. Un, jo vairāk tu pamēģināsi, jo vieglāk tev būs izvērtēt, ko tu patiešām vēlēsies dzīvē darīt. Kādu vidi un cilvēkus gribēsi redzēt sev apkārt? Kādas vērtības? Kādu ikdienu? Kādas naudas utt. Šī vecuma priekšrocība ir tā, ka nekur nav jāskrien, nav jāatmaksā kredīti, iespējams, vēl nav ģimenes, tāpēc šo laiku var vairāk veltīt sevis izzināšanai. (Un priekam, protams.) Ja man būtu 20 gadu, es iesaistītos visdažādākajos projektos, iespējams, nevalstiskajās organizācijās, mēģinātu atrast prakses vietu kādā uzņēmumā – izzinātu, kas ir kas un ko es vēlos.

Taču, atbildot uz vēstuli, es noteikti uz vienu gadu brauktu uz Angliju. Apsolītu sev, ka tas ir tikai uz vienu gadu un ar konkrētu mērķi – iemācīties angļu valodu. Strādātu par auklīti vai mājsaimnieci angļu ģimenē un blakus ikdienas darbiem liktu pamatu savai nākotnei – mācītos angļu valodu. Turklāt, manuprāt, izcilākajā tās versijā – ar angļu akcentu. Es droši vien mēģinātu izvairīties no darba starp citiem ārzemniekiem, kaut pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir vieglāk. Bet, ja mērķis ir valoda un mazliet naudas, tad meitenei darbs angļu ģimenē, visticamāk, ir atbilstošāks.

Un kā ar puisi? Ja puisis mani mīl, viņš sapratīs, ka es braucu prom, rūpējoties par savu izaugsmi un nākotni. Es taču nevaru to nedarīt tikai tāpēc, ka viņam tas nepatīk! Ne jau viņš dzīvos manu dzīvi, ne jau viņš vēlāk strādās manā vietā. Turklāt viņš var mani apmeklēt cik vien bieži iespējams. Protams, ka tam visam ir viena piebilde – es būtu prom tikai vienu gadu.

Un kā tu domā? Varbūt tev arī bija jāpieņem līdzīgi lēmumi? Man patiesi ir interesanti zināt, ko domā tie, kam tagad ir ap 20 gadiem.

Viss, arī es esmu sajutusi rudeni. Baltā vīna vietā veikalā izvēlējos olu liķieri. Vakaros dušas vietā gribu tikai un vienīgi vannu. I-podā šovakar esmu apņēmusies ielādēt kaut ko no saviem blūza krājumiem. Un tad, kad ir ļoti liels nogurums vai skumji, pirmajā brīdī vairāk gribas būt vienatnē nekā runāties un ļaut, lai samīļo.

Droši vien kāds no jums šobrīd labprāt pievienotos manam gluži vai mazohistu pulciņam, kam grūti samierināties ar gada laiku maiņu un kuri labprāt par to pačīkst, tāpēc es pastāstīšu par rituālu, kuru rudeņos uzsāk kāds mans draugs. Sākoties tumšajiem vakariem, viņš pēc darba šad un tad aiziet uz Kristus Dzimšanas katedrāli (lielāko pareizticīgo baznīcu Rīgā). Puisis nav ne pareizticīgais, ne regulārs baznīcā gājējs, ne kristīts, taču, kad ir skumji, viņš aiziet uz katedrāli nolikt svecīti un pabūt ar sevi vienatnē. Vēl jauka esot tā mazā, dzeltenā baznīciņa uz Brīvības ielas (Lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca). Pareizticīgo baznīcas viņš izvēloties tādēļ, ka tajās esot mājīgāka sajūta nekā luterāņu un katoļu baznīcās. Draugs apsolīja, ka uz kādu no tām mēs kādreiz aiziesim kopā, jo man ir neērti iet uz vietām, kurām neskaitos piederīga. Taču to, ka baznīcās, pat neaizraujoties ar reliģiju, var gūt mieru, arī es pati esmu izbaudījusi neskaitāmas reizes.

Kaut vai tad, kad Ziemassvētku laikā manos laukos Dzērbenē baznīciņa ir izgaismota tikai ar milzīgām, baltām svecēm un dievkalpojumā ir vien pārdesmit cilvēki, tāpēc ļoti labi var dzirdēt, kā kurš dzied. Vai tad, kad ārzemju brauciena laikā Parīzes Dievmātes katedrālē kaut uz mirkli apklust hiperaktīvā ekskursijas vadītāja un visa pārējā ceļotāju grupa. Taču pēdējais piedzīvojums (pārdzīvojums) ar baznīcu man saistās ar šo vasaru, kad ļoti karstā augusta dienā mēs ar draudzeni Aglonas bazilikā palūdzām atļauju, vai var pa tās aukstajām flīzēm pastaigāt ar basām kājām, un mums to ļāva.

Vakarā jādodas uz Piebalgas pusi, kur lauku mājā pie draugiem mans brālis rīko tematiskās dzimšanas dienas svinības – 37 gadi kolhozā. Domājot, ko dāvināt un ko vilkt mugurā, izfantazējām brīnumu lietas. Žēl, ka, lai to visu īstenotu, vajag daudz vairāk laika un līdzekļu.

Bet vismaz kleita man jau ir – Ērika iedeva divas brīnišķīgas puķainas kleitas un tādu skaistu brezenta priekšautu. Gumijnieki man ir pašai, tā ka varēšu sapucēties ne pa jokam. Ideja par ierašanos vecajā volgā gan diemžēl bija jāatmet. Volgas mums nav, bet ar aizlienētu vāģi nekad nevar zināt, līdz kuram līkumam tiksi. Izrādās, ka puķu veikalos joprojām var atrast sarkanas neļķes, kurām agrāk nebiju pievērsusi uzmanību. Bet, kā sola ielūgums, pasākuma vietā mūs sagaida „uzrunas un apsveikumi, darba trieciennieku godināšana, dambretes turnīrs un sporta pasākumi”. Būs jautri.

Tematiskie karnevāla tipa pasākumi vienmēr izvēršas visjautrākie, laikam tāpēc, ka jocīgi saģērbušies cilvēki vieglāk atraisās un labprāt iejūtas lomās. Kādās tik ballītēs nav būts! Viena no manām mīļākajām bija astoņdesmito gadu disko, kuram par godu es humpalu bodē biju atradusi ģeniālu sarkanu kombinezonu ar polsterētiem pleciem un banānenēm, bet kājās man bija melnas lakādas striptīzdejotājas kurpes uz nenormālas platformas. Kā es ar tām, dejojot līdz rītam, nenolauzu kaklu, vēl šodien brīnos, tikai atceros, ka katru reizi, kad gribēju no tām atbrīvoties, visi džeki bija kategoriski pret. Tā vien izskatījās, ka viņi atgriezušies bērnībā, kad slepenībā bija iemīlējušies kādā no disko zvaigznēm – Sabrinā vai Sandrā, piemēram.

Brīnišķīga bijusi arī čigānu ballīte, kurā mani draugi izskatījās gluži kā no Kusturicas filmām izkāpuši – puķainos kreklos ar platām piedurknēm un ar alumīnija foliju aplīmētiem „zelta” zobiem. Toreiz vakara nagla viennozīmīgi bija džeki, jo neviena meitene ar puķi matos viņiem līdzās nestāvēja.

Bet vistrakākā bija mana 30.dzimšanas diena. Tā kā mums ar draudzeni dzimšanas dienas ir pavisam blakus, ballīti organizējām kopīgu ar nosaukumu – „Mums 60!”. Par abām kopā tā jau arī sanāca, bet viesiem likām ierasties vecuma grupai atbilstoši – kā pensionāriem. Toreiz mūsu skaistumkopšanas redaktore Nana man ieteica ģeniālu triku – dabiski sirmu matu un uzacu efektu var panākt ar zobu birstīti, kas pamērcēta baltā guašu krāsā, un efekts bija satriecošs (starp citu, tai bildē – tās esmu es). Arī ciemiņi pacentās saposties līdz nepazīšanai. Cienājām viņus ar frikadeļu zupu, pupiņu salātiem un biezpiena sacepumu, bet pēc tam sekoja dejas līdz rītam pie Paula platēm.

Kāds ir bijis tavs jautrākais tematiskais baļļuks?

Vakar, izdrukās lasot ASV vēstnieces Ketrīnas Todas-Beilijas runu (daļēji par to, ka Latvijas iedzīvotājiem pašiem jārūpējas, lai lēmumi valstī tiktu pieņemti viņu interesēs, nevis tādi, kas izdevīgi dažiem indivīdiem un viņu draugiem), es sapratu, ka man nemaz nav īsti zināšanu, kā es varētu aktīvāk piedalīties valsts procesos un parādīt valdībai, ka man nav vienalga, kas notiek. 

Vai kāds to zina? Pirmā atbilde varētu būt, ka jāiesaistās nevalstiskajās organizācijās (NVO). Var jau būt, ka citās valstīs  likumdevēju vara aktīvi sadarbojas ar NVO, bet Latvijā, manuprāt, NVO sektors vienkārši netiek ņemts vērā. Šodien man jau liekas, ka valdība vairs neko neņem vērā. Ne Vairas Vīķes-Freibergas, ne Jāņa Maizīša, ne Valda Zatlera viedokli, ne Ingūnas Sudrabas… un arī ne manējo viedokli, ka Alekseja Loskutova gadījumā sodam ir jābūt samērotam ar nodarīto pārkāpumu, un tā notekti nav atlaišana.

Laikam jau šis jautājums arī man liek aizdomāties, kā es varētu izrādīt savu pilsonisko nostāju. Jo man ir gluži tādas pat aizdomas kā lielai daļai medijos izskanējušajiem ekspertiem – ka Loskutovs tiek "novākts", jo KNAB ir uz pēdām pārkāpumiem partiju vēlēšanu kampaņu finansēšanā. Es ļoti labprāt šodien izteiktu savu viedokli un iestātos par Loskutovu, bet… nezinu, kā.

Vienīgais, ko es jau izdarīju – pirms pāris nedēļām, kad sākās visa šī jezga, es nosūtīju Loskutovam un Jutai Strīķei uz KNAB vēstuli. Tajā pateicu, ka mēs neesam personīgi pazīstami, un arī ar korupcijas novēršanu man ir visai maz sakara. Taču, redzot notiekošo, es izteicu emocionālu atbalstu un novēlējumu, lai viņiem pietiek spēka un izturības pastāvēt par taisnīgumu.

Domāju, kaut arī tas neko nepalīdzēja šīs lietas virzībā, tad emocionāli varbūt kaut ko nozīmēja. Bet var jau būt, ka ir vēl kāds veids, kā nebūt politiski apātiskam un spēt kaut ko ietekmēt situācijā, kad man šķiet, ka notiek politiska izrēķināšanās.

Varbūt tu padalīsies, ko tu domā par šo situāciju un kā būt iesaistītai procesos, kuriem es ticu/ neticu?

Vakar no rīta mācījos kauties. Patiesībā gan sevi aizsargāt. Pašaizsardzības instruktors man draudēja ar nazi, ņēma nost somu un uzbruka no mugurpuses, tajā pašā laikā lielākās grūtības man sagādāja saņemšanās iespert viņam pa kājstarpi. Sāp taču droši vien!

Par to, kā man foto sesijas beigās tomēr izdevās viņam iespert, varēsi izlasīt novembra "Cosmopolitan" numurā, kuram rakstu materiālu par prasmi sevi pasargāt tumšajos rudens vakaros. Taču vakardiena man spilgti atgādināja kādu novembra vakaru pirms diviem gadiem.

Šķiet, ap vienpadsmitiem vakarā gāju mājās pa mazu un klusu Pārdaugavas ieliņu. Pretim nāca puisis, ģērbies vienkāršās džinsa auduma biksēs, melnā ādas jakā un tumšā adītā cepurītē. Rokas kabatās un acu skatiens zemē. Aši saskatījāmies, un es turpināju savu ceļu. Pēc brīža mani pārņēma nenormāla neomulības sajūta un bailes. Vienīgais, ko dzirdēju, bija mani sirdspuksti un manu augstpapēžu zābaku klaudzieni. Taču mazliet vēlāk atskatījos atpakaļ un ieraudzīju, ka puisis dzenas man pakaļ. Es nezinu, kas man lika tajā brīdī atskatīties uz viņu, bet vēl šodien esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajā brīdī kāds izglāba mani un es pati izglābu sevi. Līdz mājām bija aptuveni puskilometrs, kuru droši vien noskrēju Olimpisko spēļu rekordistes cienīgā ātrumā, taču pats svarīgākais – puisis nespēja mani panākt. Kad aizvēru aiz sevis mājas durvis, raudāju tā, kā to esmu darījusi tikai pāris reizes mūžā. Un, ja agrāk bezbailīgi naktīs nācu mājās no tramvaja, tad tagad jau vēlākās vakara stundās mans sabiedrotais ir tikai un vienīgi taksis.  

Šoreiz gribu parunāt par to, kāds ārā laiks. Un ne jau tāpēc, ka man nav nekā cita, par ko rakstīt. Vienkārši rudenīgais aukstums pēdējo dienu laikā ir uzkundzējies pār manu pašsajūtu un noskaņojumu. Jūtu, kā mans organisms lēnām un negribīgi uzsācis ilgo adaptēšanās ceļu pretī ziemai.

Jau sen esmu sapratusi, ka esmu piedzimusi nepareizajos platuma grādos. Jūtos komfortabli pat 35 grādu karstumā, kamēr citi elš un svīst, bet, tiklīdz termometra stabiņš rāda mazāk par plus 20 Celsija grādiem, drebinos un ne par ko citu nespēju padomāt, kā vien par to, ka man ir auksti.

Ar šausmām noskatos, kā meitenes ziemas spelgonī skaistuma vārdā bizo apkārt miņikos un plānajās zeķbiksēs. Kaut ko tādu es sev nekad neesmu spējusi nodarīt. Vilnas zeķes un šalles man mājās ir vairumā, tāpat kā biezi džemperi ar augsto apkakli.

Zinu, jau zinu – ja mums nebūtu rudeņu un ziemu, klimats būtu vienmuļš un garlaicīgs. Un, protams, ka nekas nevar būt skaistāks par rudens vētru un piesnigušu mežu. Bet, ja godīgi, es bez tā mierīgi varētu iztikt. Ja man būtu iespēja izvēlēties, tad ziemu es iekļautu ceļojuma maršrutā, bet ikdienā dzīvotu pavasarī un vasarā.

Tikko pabāzu degunu pa balkona durvīm. Brrr… auksti!

Pirms pāris dienām pavisam nejauši uzslēdzu šo Krievijas TV raidījumu. Bijušo sievu klubs iet jau laikam kādu ceturto sezonu, bet līdz šim tā arī nevienu reizi nebiju pilnībā redzējusi šo raidījumu. Skatījos un raudāju, kaut kā man tas viss ļoti aizkustināja. Visvairāk man patika tas, ka šeit tiek darīts kaut kas pavisam reāls un taustāms, lai palīdzētu sievietei, kurai ir bijusi sāpīga šķiršanās.

Varbūt mani tas tik ļoti aizkustināja tāpēc, ka brīžiem ļoti spilgti spēju identificēties ar raidījuma galveno varoni. Sākumā viņa bija maza nelaimes čupiņa, raudot stāstīja par to, ko viņai ir nodarījis bijušais vīrs. Šīs sieviete izskatījās nelaimīga, izmocīta un bez mazākās cerības uz laimīgu dzīvi. Pats trakākais bija tas, ka viņas vīrs viņai lika skatīties video ierakstu, kurā viņš bija kopā ar savu mīļāko. Bijušo sievu kluba glābšanas komanda devās šai sievietei palīgā.

Pirmais solis bija – atbrīvoties no pagātnes lietām, no lietām, kas atgādina par izjukušo kopdzīvi. Viņiem mājās goda vietā stāvēja kāzu dāvana – porcelāna servīze, kuru raidījuma vadītāja palīdzēja ietīt palagā, lai pēc tam bez žēlastības sadauzītu sīkās, sīkās lauskās. Jā, trauku plēšana dažreiz var būt ļoti terapeitiska (arī es esmu to izmēģinājusi, patiešām dažreiz ļoti palīdz!). Bet pēc tam sākās pats aizraujošākais – televizors un video magnetafons, kas atgādināja par pazemojošo video, tika iemesti bedrē un aplieti ar cementu. Tā lai vairs nekad, nekad nevarētu atgādināt par notikušo.

Pēc tam šai sievietei tika izveidots ne tikai jauns imidžs (frizūra, meikaps, apģērbs), bet arī izremontēts dzīvoklis un noorganizētas romantiskas vakariņas ar ļoti pievilcīgu vīrieti (tas gan vairāk atgādināja pasaku, bet pasapņot jau arī ir ļoti skaisti). Tad viņa satikās ar savu bijušo vīru un vēl vienu reizi pārliecinājās, ka ar šo cilvēku viņai nav un nevar būt kopīgas nākotnes. Bet tā vairs nebija maza nelaimes čupiņa, bet gan pievilcīga, par sevi pārliecināta sieviete, kura ir gatava sākt jaunu dzīvi.

Vakarvakarā, kad pārnācu mājās, ļoti nopriecājos par dāvanu, kuru bija sagādājis mans draugs. Istabas vidū uz galda mani gaidīja divas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi". Tas esot stāsts par diviem brāļiem, kas noskauduši viens otra dzīvi un laimi.

Protams, izrādi vēl neesmu redzējusi, tomēr jau tagad zinu, ka tā man patiks. Kāpēc? Kā? Ļoti vienkārši. Katru gadu, kad sākas aukstais un drēgnais rudens, mēģinu sevi uzmundrināt, apmeklējot teātri vai kultūras dzīvei pievēršoties kādā citādā veidā.

Jāatzīst, tieši rudenī parasti pēc skatuves parasti jūtos noilgojusies visvairāk, tamdēļ reti ir kāda izrāde, no kuras negūstu gandarījumu. Arī tad, ja gadās apmeklēt tādu, kuru sākumā līdz galam neizprotu, tik un tā vēl pāris dienas pēc tam laiku pa laikam prātā pārcilāju izrādes ainas un cenšos atcerēties, saprast un izbaudīt vēlreiz.

Un, lai kā reizēm es viebtos, skatoties pa logu, ka „atkal tas sasodītais lietus ir klāt", nekad nav bijis tā, ka pēc izrādes, vēlā rudens vakarā slēpjoties zem lietussarga, mans garastāvoklis būtu slikts. Teātris mani uzmundrina un aizrauj. Kā ir ar jums?