Vakar satikos ar sen neredzētu draugu, kurš tikko bija atbraucis no nedēļu ilga laivu brauciena. Tāds smaidīgs, iesauļojies un laimīgs. Viņa dzīvesveids vienmēr viņam ir ļāvis justies labi. Viņš gandrīz nekad neiespringst, nestreso un nepakļaujas lielpilsētas uzbudinātajai steigai. Šī tikšanās un sarunas ar viņu manī raisīja atkārtotas pārdomas par to, cik atšķirīgi cilvēki izvēlas dzīvot un atpūsties.

Manā paziņo lokā ir ļoti dažādi cilvēki. Pat iedomājoties savus tuvākos draugus, to vidū varu atrast meitenes, kas nelabprāt dodas pie dabas un kuras grūti pierunāt uz kopīgu pastaigu mežā. Ja izdodas, tad tikai par asfaltētu celiņu, jo kas zina, kādi mošķi var būt piemājas zālienā vai, nedod Dievs, tuvākajā parkā! Un ir arī tādi "dabas bērni" kā šis vakar satiktais puisis, kurš bez dabas vienkārši nespēj dzīvot. Ja tā padomā, viņam līdzinos arī es.

Arī man bija grūti pierast pie tā, ka no rīta līdz vakaram jāredz trolejbusi, tramvaji, sastrēgumi un lecīgu puišeļu apzīmētas tuneļa sienas. Izlēmu, ka vismaz no rītiem un vakariem vēlos redzēt vairāk no dabas, tādēļ arī izvēlējos dzīvot ārpus Rīgas un upurēt nedaudz sava dārgā laika braukāšanai. Toties ir tik patīkami no rītiem pamosties un ieraudzīt egļu galotnes, nevis sakarsušu un putekļainu Rīgas namu pagalmu!

Arī nedēļas nogalēs pēc iespējas vairāk raujos ārā no pilsētām – lai pilnvērtīgi un netraucēti varētu atpūsties gan no ikdienas stresa, gan no cilvēkiem. Man patīk sakrāmēt ceļasomu un doties prom. Tas man sniedz tik neaprakstāmu brīvības garšu, ko grūti pateikt vārdos, tā vienkārši jāizjūt. Vai esat to jutušas ceļojot? To, ka visa pasaule ir pie kājām un tūlīt, tūlīt var notikt jebkas, ko vēlies?

No vienas puses, tieši ziemā ir tik daudz iespēju cilvēkiem kļūt tuvākiem: kopīgas romantiskas pastaigas pa sniegotu mežu, ugunskura kurināšana, ziemas prieki uz slēpošanas kalna un apskaušanās zem dūnu segas aukstos vakaros noteikti ir lietas, kas pārus padara tuvākus. Taču, no otras puses, daudz tiek runāts par to, ka tieši šis laiks starp gadu miju un Valentīndienu ir viskritiskākais pāru attiecībās. Liela daļa mīļoto tieši šajā periodā par šķiršanos domājot visvairāk.

Šo novērojumu daudzi eksperti saista ar faktu, ka tieši ziemas laikā cilvēka enerģijas līmenis ir viszemākais, organisms visnovājinātākais un prāts viskašķīgākais. Tas pat stipras attiecības reizēm padara sarežģītas.

Par šo tematu domājot, atklāju, ka neesmu pārliecināta, vai tas tiešām attiecās uz visiem pāriem. Pie sevis prātojot, secināju, ka ziemas laikā manās attiecībās lielas izmaiņas ievērot nevaru – tā teikt, man patīk tieši tas pats, kas vasarā un arī neapmierināta esmu par tiem pašiem iemesliem. 🙂 Arī vairums manu draudzeņu neatzīst, ka šis periods viņu attiecībās būtu kritisks.

Protams, viens gan jāatzīst – ziemā ir daudzkārt grūtāk piecelties un arī diena liekas daudz īsāka. Iespējams, tieši tāpēc arī attiecībās cilvēki kļūst kašķīgāki. Taču, pēc manām domām, ikvienai problēmai atrodams labs risinājums – piemēram, es vasaras ikvakara skrējienus pa mežu nomainu ar ziemas vakariem fitnesa klubā un tad arī ziemas vakari liekas labi pavadīti. Un, lai justos možāka ziemas rītos, izdzeru lielāku kafijas tasi nekā vasarā.

Tomēr mani māc ziņkārība – kā ir ar Tevi? Vai esi ievērojusi, ka Tavās attiecībās ziemā būtu kas citādāk?

Vakar redakcijā pārspriedām šo tēmu un nonācām pie secinājuma, ka daudzas sievietes frāzi „es jūtos slima” lieto daudz pamatotāk nekā vīrieši, kuri nereti tēlo mirējus, jau saķerot nelielas iesnas.

Manuprāt, lielos vilcienos vīriešus var iedalīt divās kategorijās. Pie pirmās pieder tie, kuri jau pie vieglas saaukstēšanās atgriežas bērnībā un sāk niķoties. Viņi atsakās celties no gultas, atsakās no tavām gādīgi pagatavotajām zāļu tējām, par tabletēm vai ārsta izsaukšanu nemaz nerunājot. Viņi uzmet lūpu, pagriežas pret sienu un pieprasa, lai liek viņus mierā, bet istabā gaiss no sasprindzinājuma un ciešanām kā pirms negaisa… Kādai manai paziņai vīrs bija sacēlis traci, atsakoties mērīt temperatūru ar parasto dzīvsudraba termometru, jo viņš nespējot noticēt, ka 21.gadsimtā joprojām jāizmanto tik arhaiski medicīnas piederumi.

Otra vīriešu kategorija jebkuru slimības pazīmi stoiski pacieš un neatzīsies sāpēs pat uz moku sola. To, ka viņam ir iekaisis pleca nervs, tu pamani tikai tad, ka viņš vairs lāgā nevar pakustināt vienu roku. Pat šādi pieķerts, viņš turpina liegties un uz visiem mēģinājumiem izdibināt patiesību atbild: „Nē, mīļā, man nekas nekaiš.” Šis vīriešu tips, manuprāt, ir pat vēl bīstamāks par pirmo, jo vēsā mierā var ielaist nopietnu kaiti līdz neārstējamai stadijai – jo neies jau čīkstēt! Vecāki taču mācīja, ka zēni neraud.

Arī starp sievietēm, protams, sastopamas spartietes un hipohondriķes, tomēr kopumā mēs savu veselības stāvokli spējam novērtēt daudz objektīvāk. Varbūt arī te mums jāpateicas intuīcijai un dabas dotai spējai ieklausīties savā organismā?

Pēdējā laikā arvien biežāk var dzirdēt dažādus šausmu stāstus par mediķu nolaidību vai nevēlēšanos pildīt savus tiešos darba pienākumus. Man tas šķiet biedējoši. Pat ļoti. Es saprotu, ka katrs gadījums prasa individuālu pieeju, un ne vienmēr pārmetumi, kas vērsti pret mediķiem, ir pamatoti, bet tomēr…  Ātrā palīdzība atsakās braukt uz izsaukumu un tādēļ mirst cilvēks, slimnīcā netiek uzņemta sieviete, kurai tūlīt sāksies dzemdības utt. Par laimi, personīgi mani tas nav skāris, bet man tuvus cilvēkus gan.

Visšokējošākais atgadījums notika pirms pāris gadiem, kad divas manas draudzenes cieta smagā autoavārijā. Jā, var jau teikt, ka pašas pie visa bija vainīgas – jo viņas bija lietojušas alkoholu, un arī puisis, kas vadīja mašīnu, bija dzēris. Tas ir nenoliedzams fakts. Un pie tam viss notika naktī uz slidena ceļa. Par laimi, toreiz ātrā palīdzība uz notikuma vietu tomēr atbrauca, bet pēc virspusējas apskates slimnīcā abas meitenes palaida uz mājām.

Un tikai nākamajā dienā atklājās, ka vienai no viņām ir lauzts ne tikai deguns, bet arī roka, bet otrai meitenei palika tik ļoti slikti, ka jau pēc pāris stundām viņa nokļuva uz operācijas galda (izrādās ārsti nebija ievērojuši, ka viņai ir iekšēja asiņošana). Par laimi, viss beidzās labi, un nu jau ir pagājuši vairāki gadi kopš šī briesmīgā notikuma. Bet iznākums varēja būt arī ne tik pozitīvs. Daudz kas tajā reizē bija atkarīgs no cilvēkiem, kas abām meitenēm bija blakus, un tie nebija ārsti (profesionāļi, kuriem būtu zibenīgi jāreaģē, lai glābtu cilvēka dzīvību!), bet gan labi draugi, kuri kritiskā situācijā bija gatavi palīdzēt.

P.S. Vai arī tu esi nokļuvusi situācijā, kad mediķi rīkojas nolaidīgi un pavirši?

Pagājušā nedēļa izvērtās par īstu ballīšu maratonu, jo četriem man tuviem cilvēkiem bija svētki. Jubilāri dāvanās saņēma visneiedomajamākās lietas – sākot ar kalnu slēpēm un ģitāristu, kas dzied spāņu dziesmas, beidzot ar astrologa sastādītu dzīves karti. Par pēdējo arī īpašs stāsts.

Meitene, kurai mamma uz dzimšanas dienu uzdāvināja astrologa sastādītu dzīves karti, dāvanu pieņēma tikai ar vienu nosacījumu, proti, ka astrologs neminēs ne vārda par viņas mūža vīriešiem. Astrologam ar lūguma izpildi gan neesot gājis viegli, un manai draudzenei viņš vairākas reizes esot bijis jāpārtrauc pusvārdā, taču grūtās sarunas rezultātā viņa uzzināja: kur dzīvoja iepriekšējā dzīvē, kādas īpašības un talanti viņai piemīt šajā dzīvē, cik ilgi viņa nodzīvos, cik bērni viņai būs un vēl daudzas citas lietas, kas ļauj detaļās iztēloties savu dzīvi līdz pat nomiršanai.

Protams, tiklīdz svinību viesi noskaidroja visus sīkumus par šo dāvanu, sākās diskusijas par to, kurš no mums gribētu saņemt šādu dāvanu. Absolūts vairākums teica noteiktu "nē". Arī es piederu pie viņiem.

Pirmkārt, man šķiet, ka nav ko līst lietās, kurās mums nav tiesību iejaukties. Otrkārt, mana iepriekšējā pieredze saistībā ar pareģojumiem ir visai interesanta.

Reiz darba uzdevumā devos pie zīlnieces (zinu, zinu, ka starp zīlnieci un astrologu nevar likt vienādības zīmi, taču šoreiz to atļaušos darīt). Pirms tam nolēmu, ka nerādīšu viņai savas rokas, taču sieviete tās tik žiperīgi paķēra, ka man vien atlika noklausīties pareģojumā. Uzzināju daudz ko: gan par savām rakstura īpašībām, gan gaidāmajām gaitām laulības dzīvē, gan to, ka esmu kosmosa sūtīts bērns, taču, ja neieklausīšos brīdinājumos, mani var sagaidīt tāds pats liktenis, kā sievietei, kura manā dzimtā ir mirusi 42 gadu vecumā. Ko tur liegties, pēc tik tiešiem norādījumiem, izejot ārā no zīlēšanas salona, sekoja telefona zvans mammai. Man bija jāzina, kas tā par sievieti! Trīcošu sirdi vēlāk to pašu centos noskaidrot arī no vecmammas. Vieglāk man kļuva tikai tad, kad vēlreiz noklausījos diktafonā ierakstīto sarunu ar zīlnieci (es taču uz turieni devos darba uzdevumā :)) un pārrakstīju to uz papīra. Sarunu parādīju arī draudzenēm un mēs secinājām, ka to varētu pielāgot jebkurai no mums. Zīlnieces pareģojums patiesībā sastāvēja no vispārīgām frāzēm, kurām es pati biju piešķīrusi sīkākas detaļas.

Tā visa rezultātā nav tā, ka es vispār neticu iespējai ielūkoties nākotnē. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, es vēl joprojām ņemu vērā zīlnieces teikto. Tajā pašā laikā man nešķiet loģiski, ka par padsmit (tik maksāja zīlnieces apmeklējums) vai 25 latiem (tik maksā astroloģiskā karte) mums ir ļauts ielūkoties nākotnē. Pārāk maza samaksa par pārāk nozīmīgām lietām.