Kad pirmo reizi viņu satiku, netālu esošajā pludmalē, viņa bija sešus gadus veca. Uz šo pludmali parasti es dodos pastaigāties, kad pasaule mani sāk nospiest.
Viņa veidoja smilšu pili, viņa uz mani paskatījās, viņas acis bija zilas kā jūra.”Labdien,” viņa teica. Es viņai pamāju ar galvu, jo man nebija garastāvokļa iesaistīties sarunā ar mazu bērnu. “Es ceļu,” viņa teica.
“Es redzu. Kas tas ir?” es vienaldzīgi pajautāju.
“Es nezinu, man vienkārši patīk sajust smiltis.”
Tas izklausījās labi, es pie sevis nodomāju un novilku apavus. Garām palidoja smilšu tārtiņš.
“Re, kur, prieciņš,” bērns sauca.
“Kas tas ir?”
“Tas ir prieciņš. Mamma vienmēr saka, ka smilšu tārtiņi atlido, lai atnestu mums prieku.” Putns lidoja pa pludmali.
“Uzredzi, prieciņ,” es pie sevis nomurmināju, “sveikas, ciešanas,” un devos prom. Es biju depresīva, mana dzīve bija juceklis.
“Kā tevi sauc,” meitene nepadevās.
“Ruta,” es atbildēju. “Esmu Ruta Pētersone.”
“Es esmu Vendija…Man ir seši gadi.”
“Sveika, Vendija.”
Viņa ķiķināja. “Tu esi smieklīga,” viņa teica.
Par spīti nomāktībai, es nosmējos un devos tālāk. Meitenes muzikālie smiekli man sekoja.
“Nāciet vēl, P kundze,” viņa sauca. “Mums būs vēl viena priecīga diena.”
Sekojošās dienas un nedēļas piederēja citiem: nemierīgu zēnu skautu bariņam, PAT sanāksmēm un neveselās mātes kopšanai. Es izņēmu glāzes no trauku mazgājamās mašīnas un tajās atmirdzēja saule, ārā bija brīnišķīga diena. “Man nepieciešams smilšu tārtiņš,” es sev teicu, noņemot mēteli no pakaramā. Dziedējošais jūras krasts mani gaidīja. Vieglais vējš bija vēss, bet es devos pastaigā, lai atgūtu tik ļoti nepieciešamo mieru. Es biju aizmirsusi par bērnu, ko tur iepriekš satiku un viņa mani izbiedēja.
“Labdien, P kundze,” viņa teica. “Vai vēlies paspēlēties?”
“Ko tu ar to domā?” es nevērīgi jautāju.
“Es nezinu, izdomā.”
“Kā būtu ar šarādēm?” es sarkastiski jautāju.
Viņa atkal sāka smieties, sakot: “Es nezinu, kas tas ir.”
“Tad vienkārši pastaigāsimies.” Lūkojoties viņā, es ievēroju maigu daiļumu.
“Kur tu dzīvo,” es viņai jautāju.
“Tur,” viņa ar pirkstu norādīja uz vasaras mājām.
Dīvaini, es nodomāju, ir taču ziema. “Kurā skolā tu ej?”
“Es neeju uz skolu. Mamma saka, ka mums ir atvaļinājums.” Viņa turpināja runāt par mazu meiteņu lietām, kamēr mēs devāmies pastaigā pa pludmali, mans prāts bija pārpildīts ar citām domām. Kad es devos mājup, Vendija man teica, ka šī esot bijusi laimīga diena. Es jutos pārsteidzoši labāk, es pasmaidīju un piekritu viņai.
Trīs nedēļas vēlāk, es devos uz pludmali, esot panikā. Man nebija garastāvokļa pat sasveicināties ar Vendiju. Man likās, ka redzu viņas māti uz lieveņa un es vēlējos likt viņai turēt savu bērnu mājās. “Ja tev nav iebildumu,” es skarbi teicu, kad Vendija pieskrēja man klāt, “Es šodien vēlos pabūt viena.”
Vendija izskatījās nedabiski bāla, viņa man jautāja: “Kādēļ?”
Es pagriezos pret viņu un uzkliedzu: “Jo mana māte nomira!” Pie sevis es nodomāju, kādēļ gan es ko tādu saku mazam bērnam.
“Ak tā,” viņa klusi teica, “tad šī ir slikta diena.”
“Jā,” es atcirtu, “tāpat kā vakardiena un aizvakardiena. Ej prom!”
“Vai tev sāpēja?” viņa jautāja.
“Kas man sāpēja?” es neizpratne jautāju.
“Tad, kad viņa nomira?”
“Protams, ka sāpēja!!!” es dusmīgi atcirtu, nesapratusi viņas jautājumu un devos prom.
Aptuveni mēnesi pēc šī notikuma, kad nākamreiz devos uz pludmali, meitenes tur nebija. Es jutos vainīga un nokaunējusies, man viņas pietrūka, tādēļ es devos uz vasaras māju un pieklauvēju pie tās durvīm. Slimīga paskata sieviete ar medus krāsas matiem atvēra nama durvis. “Labdien,” es teicu. “Esmu Ruta Pētersone. Nemanīju jūsu meitu un domāju, kur gan viņa palikusi.”
“Ak, jā, Pētersones kundze, lūdzu, nāciet iekšā. Vendija par jums tik daudz stāstīja. Atvainojiet, ka ļāvu viņai jūs traucēt. Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos.”
“Tas nekas, viņa ir tik jauks bērns,” es teicu. “Kur gan viņa ir?”
“Vendija pagājušonedēļ nomira, Pētersonas kundze. Viņai bija leikēmija. Iespējams, ka viņa jums to nepateica.”
Es biju šokā un lūdzu kaut kur apsēsties. Man aizrāvās elpa.
“Viņai ļoti patika šī pludmale, tādēļ tad, kad viņa lūdza atbraukt uz šejieni, mēs nespējām atteikt. Viņai šeit kļuva daudz labāk un viņa te pavadīja daudzas laimīgas dienas. Tomēr, pagājušonedēļ, viņas veselības stāvoklis krasi pasliktinājās…”sievietes balss lūza. “Viņa jums kaut ko atstāja… ja vien es to varētu tagad atrast. Vai jūs, lūdzu, varētu mirkli pagaidīt, kamēr es meklēju?”
Es muļķīgi pamāju, domājot, ko gan teikt šai jaukajai sievietei. Viņa man iedeva nosmērētu aploksni, uz kuras virsū, bērnišķīgā rokrakstā, bija rakstīts “P kundzei”. Iekšā bija spilgts zīmējums – dzeltena pludmale, zila jūra un brūns putniņš. Zem tā bija rakstīts “Smilšu tārtiņš tev atnesīs prieku”, manās acīs sariesās asaras, un sirds, kas bija aizmirsusi kā ir mīlēt, atsprāga vaļā. Es apskāvu Vendijas māti, sakot: “Man tik ļoti žēl, man tik ļoti žēl,” es to atkārtoju atkal un atkal, mēs abas raudājām.
Vērtīgais zīmējums tagad ir ierāmēts un karājās manā birojā pie sienas. Tā ir dāvana no bērna ar gaiši zilām acīm, kas iemācīja man, ka mīlestība ir dāvana.
![osta1]()
Vai jūs esat kādreiz dzirdējuši par sejas karti? Patiesībā tā ir savā ziņā problemātiskas ādas noslēpuma atrisināšanas atslēga. Lūk, īss apskats par sejas galvenajām daļām, uz kurām var parādīties pumpas, un par to, kā tās ir saistītas ar dažādiem orgāniem.
Sastāvdaļas: 
