Es skrēju un darīju, tūkstošiem reižu kritu ceļos, sisdama dūres pret Tevis dāvāto laimi,kliegdama sāpēs, kaunā, vientulībā…Es baidījos pati no sevis, cietās un nejūtīgās, kas, ja vien Tu ļautu, noslēptu Tevi no pasaules pelēkās dvašas, pārdotu debesīm smaidu, prieku, mieru un acis, lai tikai Tev nekad šajā dzīvē, NEKAD nebūtu jāraud!

Pat šajā digitālo tehnoloģiju un e-pasta laikmetā “parastas” vēstules nav zaudējušas savu pievilcību un oriģinalitāti, un vairumam cilvēku ir patīkami saņemt šādus sūtījumus. Diemžēl ikdienas steigā mēs ne vienmēr varam paspēt nosūtīt vēstuli saviem mīļajiem, draugiem, paziņām, kolēģiem. Tomēr ir pakalpojums, kura mērķis ir atvieglot, padarīt vienkāršu un ērtu “parastas” vēstules nosūtīšanu… Pastnieki.lv

NĀC un mēs Tev iemācīsim, kā likt uzziedēt TAVAI sejai! Lai izskatītos satriecoši labi, Tev vairs nav jāpavada stundām ilgi salonā. Iemācies pati kopt savu ādu maksimāli labi, minimālā laikā! Profesionāla kosmētiķe Tev dos padomus par savas ādas kopšanu, paskaidros visu par sejas ādas tipiem un īpašībām, ikdienas kopšanas rituāliem, profesionālajiem līdzekļiem un iemācīs, kā mājas apstākļos jaukt maskas un skrubjus, kas liks Tavai sejai uzplaukt. Tu uzzināsi, make up pamatus sadarbībā ar GOSH cosmetics! Liec uzziedēt savai sejai un kļūsti neatvairāma! Piedāvājums ietver: > 4 stundu PRAKSTISKĀ NODARBĪBA profesionālas kosmētiķes pavadībā > Sejas ādas specifika > Sejas ādas tipi > Sejas ādas kopšanas pamati un principi > kdienas rituāli > Profesionālie līdzekļi > Mājās pagatavojamie līdzekļi > Make up pamati un principi ar GOSH cosmetics > 20% atlaide vienam pirkumam veikalā „Corde” VairāVairāk par šo piedāvājumu. Praktiska nodarbība, kuras laikā Jums ir iespēja pašai darboties un mācīties, kopā ar profesionālu kosmētiķi atklāsiet visu par profesionālajiem kopšanas līdzekļiem, to lietošanu un specifiku, uzzināt visu nepieciešamo par to kā mājas apstākļos jaukt dažādas maskas un skrubjus, un saņemt atbildes uz visiem sev interesējošajiem jautājumiem no profesionālas kosmētiķes. Kosmētiķe iepazīstinās Jūs ar make up pamatiem un principiem, izstāstīs visu par ikdienas skaistumkopšanas rituāliem. Nodarbības cena : 15Ls Tuvākās grupas: Dienas 30.01. 10:00 -14:00 Vakara 02.02. 16:00 – 20:00 Sīkāka informācija un pieteikšanās zvanot 20004588 vai rakstot uz info@manikirs.lv http://www.draugiem.lv/tu-pati-vislieliskakais-meista Uz tikšanos nodarbībās! Tava Starptautiskā Manikīra studija.

Sveikas, kā ir ar jūsu dzīvēm? vai dzīvojat pēc savas izdarītā izvēles, vai arī katru dienu no dotā izvēlaties labāko? mani mūždien šis jautājums ir nodarbinājuis un nu jūtos kā krustcelēs! Mācos ārzemēs, svešvalodā un ir sasodīti grūti, nav pārliecības vai izdosies nokārtot. Studēju to, kas sirdij ir ļoti tuvs un nedomāju par nākotnes super labi atmaksāto profesiju, bet neko citu negribas studēt, jo šis ir tas, kas mani tiešām interesē. Studēju ārzemēs, jo šeit varu pati sevi finansēt. Tagad sāku domāt, ko darīšu, ja gads beigsies nesekmīgi. Ko darīšu nākmgad? Atgriesties Latvijā un? Uzsākt šeit studijas? Par kādu naudu? Kredītu? Bet vai būtu prātīgi ņemt kredītu studijām, kas ir sirdij, bet ne profesijai? Meklēt darbu un sākt strādāt? Bet gribas kādu papīru un gribas turpināt studēt. Doties ceļojumā un izvēdināt galvu, rast atbildes? Un ja nu neatrodas tās atbildes? Meklēt un apgūt kādu arodu? Domāt ir jāsāk tagad, jo mainot kaut ko, ir jāizveido uzrājumi, pieteikumi, termiņi…. Dzīvoju ar dalītām domām- katru dienu ceru, ak viss būs labi un es visu nokārtošu, bet paralēli mēģinu kārtot visus papīru, ja nu nesanāk. Bet es nemāku īsti šitā, visi sak, ka šādi vajag, bet nemāku bez emocijām, man ir sajūta, ka ir jāizvēlas un jāiet uz simts procentiem, bet ja izvēlos mācības un ieguldu sevi uz simts, bet beigās nekas nesanāk, tad nekas nebūs sagatavots. Un studijas tagad pamest neesmu gatava! Vēlos atkal būt bērns bez atbildības un nākotnes bailēm par pareizo izvēli. Brīžam atslāpstu un domāju, kā bšu tā bšu, bet tad pēc laiakm mani tirda doma, ka- bet vai es tie”sam dzīvoju pēc savas izvēles, ne tikai pēc plūsmas, un kur es būtu,ja izdarītu savas izvēles!??

Ja esat redzējuši Grey’s anatomy, kur Izija cepa mafinus, tad man šodien bija līdzīgi. Bija paredzēts randiņš -bet es tik ļoti negribēju iet, ka nosūtīju ziņu ar atteikumu. Ka jūtu, ka nevajag, ka labāk klausīt intuīcijai. Forši izsportojos, ar draudzenēm pasēdējām saunā, uzsitām klaču. Iegāju Rimi, sapirku kārtaino mīklu, un braucu mājās cept. Pa ceļam vēl piezvanīju labākajam draugam, kurš mani vienmēr uzklausa. Viņš mierīgi noklausījās manos "racionālajos" pamatojumos un atbildēja ar kretīnisku piebidi: "Bērziņa, tā Tu pie bērniem netiksi!" Abi pasmējāmies…man riebjas randiņi, jo liekas, ka tas ir šovs. Es saprotu, darbā, skolā var iepazīties, redzot un vērtējot otru pēc darbiem – tas man liekas pieņemams variants. Sacepu rausīšu kalnus – ar sieru, olīvēm, ievarījumu, kanēli -māja smaržoja uz urrā. Lai arī jūtos kā veca piepe, tomēr priecājos, ka randiņa nebija 😀 Rīt gan būs, bet ar labāko draudzeni, kura nule atlidojusi no štatiem. Tātad -Jaunajā gadā apņemos vairāk sekot intuīcijai. Mazāk klausīties apkārt…. Un vē man ļoti patīk – http://www.youtube.com/watch?v=EKVy0EVu2ZI

Ir pienācis tas brīdis,kad ir tapis man pirmais blogs. Gribēju,lai tas ir pozitīvs un labu emociju pilns,bet laikam tā nebūs. Tas bija VIŅŠ,kas mainīja manu vienmuļo pasauli, tas bija VIŅŠ,kas deva man iemeslu smaidīt, tas bija VIŅŠ,kas lika manai sirdij iepukstēties ātrāk, tas bija VIŅŠ,kas lika man saprast,ka esmu dzīva…bet tagad ir savādāk. Tagad tā ir vēsa draudzība. Bet manas emocijas nav mainījušās. Tās ir,bija un būs. Es varu cerēt,ka tās ar laiku mainīsies,bet būs grūti. Bet,kas šajā dzīvē ir viegli? Tagad ir tāda sajūta kā kuģim, kurš ir apmaldījies emociju jūrā un mēģina atrast savu ceļu uz mājām.

Smaidu. Ir tik interesanti lasīt manas 2012.gada apņemšanās. 21 prātīgs lēmums, kuru jau pirmajā nedēļā esmu paspējusi "pārkāpt". Un atzīšos, ka man patika:) Kā veicas pārējām, kuras kaut ko apņēmušās?

Tātad mans dzīves parmaiņu laiks sakā pirms 2 gadiem. Es mācijos parastā pilsētas vidusskolā. Jau sākoties mācibu gadam, mani pārnēma bailes par to, ko darīšu pēc vidusskolas. Laiks gāja. Cītīgu mekleju skolas, kursus utt. Lidz nonācu pie secinājuma, ka neko nevaru atlauties. Nāku no nabadzigas gimenes + masa bija augstskola un izredzes man tikt nebija. Tā nu vienigā izeja bija braukt pie drauzdenes uz Lielbritāniju. Teiksu godigi, biju satraukta. Mani vadija skumjas un prieks. Skumjas, jo man bija draugs. Kopā bijām 2 gadus. Pateikt vinam, ka man jāaizbrauc bija sirdi plososi. Biju gatava tam, ka vins nevelesies ar mani tikties, bet nē – vins palika lidz manai pedejai dienai Latvijā. Nekad muzā nebiju izjutusi sādas sāpes, likās, ka sirdi rauj ārā no krutim. Nu ierados. Es nejutos laimīga. Jutos kā no laivas izsviesta. Ar draugu sarakstijos, lidz bridim, kad sapratu, ka man nav nekadu iespeju atgriezties mājas. Lidz ar to sāku cilveku atstumt. Domāju, ja neuzturesim kontaktu paliks vieglāk. Sirds sāpeja. Jutas nerimās. Pie sevis domīju – nu cik ilgi var mīlēt cilvēku ja neredzi viņu, neuzturi kontaktu, nevari sajust vinu.. Atbildi neradu. Ilgas mocija mani, grauza grauza lidz pienaca diena, kad braucu apciemot visus. Sis laimes sajutu, kad izkāpu lidostā ‘Rīga’, to nevar aprakstit. Sajutos skumji, jo esmu spiesta dzivot ārzemes, pet pasas gribu, es atdotu visu, lai varetu atgriezties kadreiz Latvijā. Tātad mans draugs mani tur sagaidija. Jutos kā debesis. Katru dienu pavadijam kopā, lidz bridim, kad bija jaatgriezas. Es tik loti negribeju atgriezties, velejos aizbegt, paslepties, lai nav jabrauc, bet realitate paliek realitate. Tā nu seit rit mans 2 gads. Jutos tuksa. Katru milu dienu skumjas pec majam -Latvijas pieaug. Lai ari ko cilveki neteiku es vienmer leposos ar to, ka esmu Latviete. Ja es nebutu spiesta pamest valsti, iespejams nekad nenovertetu to. Tās ir manas mājas, mana dzimtene, neviena cita valsts to neaizstās. Tagad ar nepacietibu gaidu vasara, kad tikso ar gimeni, draugiem un Vinu.. Es ticu, ka vins ir mans vienigais un istais, jo so gadu laika nevienam no mums nav bijusas citas attiecibas. Manas jutas pret vinu nekad nau rimusas.. Jutos tuksa, jo nevaru but blakus cilvekam ko milu, kas ir mana dzive..Jutos tuksa, katra diena ko pavadu seit sagrauj mani arvien vairak un vairak..

Cilvēka dzīvē ir daudzas vērtības, bet vissvarīgākā no tām ir laiks, kurš nemitīgi un nepielūdzami rit uz priekšu, reizēm tā iepriecinot, kad kaut ko ļoti gaida, bet vienlaikus arī apklājot ar patinas kārtu, putekļiem un sirmumu, tomēr tā nesot sev līdz pieredzi un atziņas. Nav svarīgi, cik daudz mums pieder, cik laba veselība un cik lieliski viss ir, jo tā visa realizācijai nepieciešams laiks, bez tā viss apstājas. Pārdomas par laika nozīmi izraisa viena no pēdējām filmām kinoteātrī ,,In Time”, kura parāda versiju, ka katram var būt dzīvē sniegts tikai noteikts laiks un visiem vienādi ilgs, bet pārējais ir jānopelna. Tomēr ar laiku ir jāmaksā par katru dzīvei nepieciešamo lietu un pakalpojumu, tāpēc tas strauji samazinās. Protams, arī filmā kā dzīvē, dažiem laiku par darbu sniedz vairāk, dažiem mazāk, jo tikai ideālā pasaulē pastāv vienlīdzība visā. Tātad laiks parādīts kā nauda. Būtībā mēdz teikt – laiks ir nauda, domājot, ka katru mirkli var izmantot, lai nopelnītu naudu, tāpēc tos labāk netērēt vienkārši tāpat. Bet, par laimi, realitātē cilvēkam dots noteikts dzīves laiks vienkārši tāpat kā dāvana, kuru viņš var izmantot, kā pats vēlas, lai tikai pelnītu naudu, aizmirstot pat apstāties kādu brīdi un atvilkt elpu, vai censties izbaudīt savas dzīves laikā daudz ko – gan nopelnīt naudu, gan vienkārši ļauties mirkļiem un izbaudīt tos, piemēram, mierīgi veroties saulrietā, ienirstot vasarā ziedu smaržas mākonī, bet ziemā piparkūku, mandarīnu un rīta dzestruma smaržā. Nauda ir visnozīmīgākā no lietām, lai šajā pasaulē būtu iespējama dzīve, jo par to var nopirkt visas citas lietas, bet ne veselību, laimi un mīlestību, tāpēc, pelnot naudu, labi, ja izdodas atrast laiku, lai izbaudītu arī vienkāršos, bet jaukos mirkļus, kurus sniedz dzīve ar vai bez naudas palīdzības, jo tieši tie paliek visvairāk atmiņā un piešķir dzīvei vērtību. Vienmēr visu interesantāku un labāku padara dažādība, neieslīgstot tikai rutīnā. Tieši cilvēks pats nosaka sava laika vērtību, padarot to par naudu filmas ,,In Time” versijā, visu savu laiku veltot tās pelnīšanai, vai izmantot to kā dzīvi, kuru izdzīvot pēc iespējas krāsaināk un dažādāk. Jo nauda iet un atkal atnāk, bet laiks nekad, tas nemitīgi rit uz priekšu un reiz beidzas, lai neatgrieztos, tāpēc laiku jācenšas izmantot pēc iespējas lietderīgāk – gan racionāli, gan vienkārši, vērojot un baudot mirkļus, pārdomājot paveikto, apkopojot savas atziņas par dzīvi, lai varbūt tādējādi saprastu vēl kaut ko. Arī senajiem romiešiem bija teiciens, kurš sevī ietver mūžīgu patiesību – fugit irreparabile tempus – aizsteidzas neatgriežamais laiks, vēstot, ka laiku nekas nepiespiedīs atgriezties, jo vienā upē nevar iekāpt divreiz, lai viss būtu tieši tāpat kā pirmajā reizē. Tāpēc katra izvēle, ko cilvēks izdara, ir pārdomāšanas vērta, jo katra izvēle nosaka nākotni laika dimensijā, kurš katram nav bezgalīgi ilga dāvana. Katrs gads, protams, nes sev līdzi daudz ko jaunu – jaunas iespējas, mirkļus un piedzīvojumus, ļauj izdarīt atkal jaunas izvēles, pamudina uzsākt kaut ko jaunu, jo it kā daļēji jauns gads ir jauns sākums, tomēr laiks turpina ritēt uz priekšu un piekļauties jau pagājušajam laikam, kurš ietekmē visu, nepadarot pagātni par nebijušu, kas bieži vien ir tieši labi, jo pagātne ir mūsu gudrība un pieredze. Tomēr jauns gads pavisam noteikti ir jauna laika piepildīts, kuru var veidot, kā pašam tīk, mūsu nākotne – no lietus lāsēm veidots jaunu mirkļu okeāns. 🙂

Jauns gads ir sācies un jaunas pārmaiņas. Katrs ir apņēmies sevī ko mainīt šogad! Tāpat arī Es! Pagāšais gads bija kā viesuļvētra, tad ballītes, tad mīlestība, šķiršanās, un visbeidzot atgriešanās no turienes kur es biju sākumā! Tas ir no nekā! Nu gads ir sācies jau diezgan interesanti,un esmu apņēmusies mainīt to,esmu brīva un skaista,pietam jauna! Diezgan daudz sevi biju ziedojusi pagāšajām attiecībām un domāju ka tās ilgs ilgi,bet nu kā Mums visiem zināms "Nekas nav mūžīgs". Šī šķiršanās man lika daudz ko apdomāt cik daudz mēs sievietes daram vīriešu labā un cik daudz uzticamies, nemaz nezinot kas mūs galu galā sagaida un kāda ir patiesība… Tobrīd zinot ka viņš ir ar mums mēs uz laiku aizmirstamies un atbrīvojamies,bet ja atbrīvosies par daudz,var būt sāpīgi! Vienmēr ir jābūt kādam noslēpumam ko viņš nezin! Mans noslēpums jums būs tāds,ka es arī dikti paļāvos uz to ka varētu viss būt mūžīgi – un atsākot veco dzīvi biju šokā, biju pieņēmusies kārtīgi svarā un padomājusi ka sevi biju daļēji aizmirsusi,jo pa daudz ziedojos viņam. Šinī gadā esmu atguvusi savu figūru un dzīvoju pilnā sparā, un kā viņš redz esmu spēcīga un tāda kā agrāk, un viņā pamostas kārtējais mednieka instinkts! ES! Tāpēc novēlu MUMS sievietēm nekad neaizmirst par sevi, un vienmēr būsim pašas sev pirmajā vietā! Jo vairāk mīlēsim sevi,jo vairāk mīlēs mūs 😉 Veiksmes un mīlas pilnu jauno gadu :*

Manas mīļās Cosmo meitenes, pirmo reizi sveicinu jūs 2012. gadā. (sāksim jau ar to, ka man jāpierod 2011. vietā rakstīt 2012. :D) Nu, ko gadiņš atkal pagājis… Rakstot vienu no saviem Jaungada blogiem, sāku domāt, kāds man bijis 2011. gads salīdzinot ar iepriekšējiem. Skaidrs, ka savādāks, ja godīgi, nezinu, vai laimīgāks. Drīzāk tas nebija viens no maniem labākajiem gadiem. Esmu daudz pārdzīvojusi un daudzi pārdzīvojumi vēl tikai priekšā. Tomēr varu teikt, ka aizgājušais tiešām ir gads, kurā es esmu kko paveiksi. Nevis tikai tukši runājusi, ka sākšu piepildīt savus sapņus vai iemīlēšu sevi kaut mazlietiņ vairāk, bet piecēlusi savu jauko, daiļo pēcpusi un sākusi (vismaz mēģinājusi noteikti) rīkoties. 🙂 Pēc vienas Cosmo meitenes ieteikuma pagājšgad veidoju "vēlmju sarakstu", kurā rakstīju 100 jaungada vēlēšanās. Piepildījās tieši 13. Dažas no savām kvēlākajām vēlmēm esmu sākusi īstenot, tam gan, visticamāk, nav nekāda sakara ar šo sarakstu. Šogad izlēmu, ka neko vairs nerakstīšu. Nezinu kāpēc, bet man ir sajūta, ka šādi uzrakstītas vēlmes, tāpat kā kādam izstāstītas, nepiepildās. Labāk to visu paturēt tāpat pie sevis un neuzticēt papīram. Atkal jau cilvēki manā dzīvē nāca un gāja, daži uzkavējās, lai atstātu pēdas manā dvēselē. Visi tik daudz runā par to, ka laika gaitā mēs mainamies, bet man tieši šogad radās sajūta, ka nemainamies jau paši vien, tieši citi cilvēki ir tie, kas mūs pārveido. Galvenais mans sasniegums ir mīlestība pret sevi un savas vērtības apziņa. Es noteikti centīšos arī turpmāk cīnīties par saviem sapņiem. Tieši to arī jums gribu 2012. novēlēt: Mīliet sevi, ticiet sev un cīnieties par saviem sapņiem! (l)

Ir pagājuši daudzi gadi kopš manas dzīves pamats sagrīļojās un es pirmo reizi raudzījos bezdibenī to reāli jūtot. Un izdzīvot likās tik grūti. Tajā brīdī nekam vairs nebija jēgas un nozīmes, es nezināju kā elpot, es nezināju kā nepārstāt pukstēt. Es jutu visu sevi, bet nejutu sevī dzīvību. Karkass bija viss, kas es biju. Un es nejutu sāpes – es griezu rokās ar papīra nazi, griezu ar žiletēm skujoties, es plēsu un man nebija bail mirt. Es nejutos dzīva, es nejutos nekā. Es biju jauna un man nebija neviena, neviens jau tāpat nebūtu sapratis, neviens nebūtu iededzis manī dzīvību. Līdz tam ir katram jānonāk pašam, katram ir jāizcīna cīņa pašam par savu dzīvi. Katram ir jāatrod iemesls, kādēļ celties no miroņiem un spert soli tālāk. Un man šķita, ka es šo soli spēru. Bet es nevaru uzvarēt, es nevaru mainīt cilvēkus, nevaru likt tam nebūt. Šķiet uz gadiem diviem es saņēmos. Es jutu pateicību par elli, kurai gāju cauri. Es iemācījos novērtēt sevi. Tad lietas atkārtojās – es iemīlējos, es ticēju, es cerēju, ka esmu drošībā. Bet pagātnes rēgi tikai iemājojās svešā ķermenī. Atkal es kritu, šoreiz gan sāpēja mazāk. Šoreiz es ļāvos. Un nosolījos vairs nekad nejust, vairs nekad sevi nepievilt. Es smaidot pati sev iestāstīju, ka tas nekad nav noticis. Iestāstīju, ka viss ir mainījies, ka tālāk būs labāk. Es gāju uz priekšu un neskatījos sev acīs. Un mainījos līdz ar drēbēm un dienām. Nebija jēgas kaut ko tēlot, jo nebija kam. Ticēju, ka teātris nav tur, nav te – nav nekur. Es tikai nemitīgi kaut ko gaidīju laužot sirdis vienu pēc otras, cerot gūt kādu mierinājumu fiziskām sāpēm. Jā, cilvēku pieskārieni degradēja mani, tie lika justies pretīgai. Bet kretīnu jau pasaulē netrūkst, es stundām sēdēju dušā, stundām mērcēju sevi karsta ūdens garaiņos. Es nevarēju to dabūt nost. Tas nav iespējams, to nevar noberzt, tas iedeg ādā. Tas kropļo visu – ķermeni un garu. Vēl nespēdama atgūties es jau atkal pamodos kādā dzīvoklī. Šoreiz mans ķermenis runāja pats par sevi – krampji, vemšana un maņu zudums. Un teksts, kas mūžam paliks man atmiņā – tu teici, ka es nedabūšu to pēc kā tīkoju. Es gribēju bēgt no sevis, bet aizskrēju par tālu. Es pārstāju ticēt laimei un sapņi izplēnēja. Es tur gulēju kaila, bez grācijas, asaras nebira. Es nespēju. Kāpēc es izdzīvoju? Es nezinu. Un tad lietas gāja tālāk, es izlēmu piedot visiem. Tikai sev nespēju. Un pasaule nav laba. Tā nekad arī nebūs. Gadu no gada es velku sev līdzi katru iepriekšējo gadu. Un tas ir par smagu vienai dzīvei. Tas ir par smagu pat divām. Ir burvīgas teorijas – saņēmos un dzīvoju tālāk. Es mīlu sevi, bet tikai tādēļ, ka kādam mani ir jāmīl. Un tad nāca šie pēdējie notikumi. Pamesta un viena – es gribēju prom. Tā vietā mani aizveda. Un es atkal mokos ellīgās sāpēs. Es atkal degu. Bet vairs es nejūtu. Es nevaru tā dzīvot. Mani ēd apziņa, ka tās nav beigas. Tās nekad nav. Un ticēt labajam. Un skaistajam. Es ticu gaismai tuneļa galā, jo cilvēki saka to redzējuši. Es gribu, lai rētas pagaist. Es gribu, lai rētu nav, bet zilumi uz manas miesas runā savā valodā. Miesa, ko nevar atmazgāt un galva, kas tika atsista pret galda stūri. Es nedrīkstu palikt viena. Es nedrīkstu. Šī pasaule ir skaista ar kalniem un mežiem. Bet cilvēki ir kropli savā būtībā. Sapuvuši līdz pašai serdei. Un es cīnos ar neuzveicamo, katru rītu atverot acis. Es nejūtos skaista, es nejūtos vajadzīga, bet es turpinu būt. Šiem cilvēkiem ir vajadzīga atbilde. Viņiem ir vajadzīgs, lai liktenīgā brīdī atrastos kāds, kas piedos nejautājot, ir vajadzīgs kāds, kas nekad neliegs palīdzību, kāds, kurš neskatoties ne uz ko ziedos visu, lai glābtu. Var jau būt, kāds smiesies un teiks, ka nesaprotu. Bet neviens nezin un neviens nesaprot, kādu dzīvi es spēlēju. Neviens nekad nejutīs to ko jūtu es. Un nevis tādēļ, ka tā, bet tādēļ, ka es gribu būt, lai neviens nekad nejustos tik netīrs un viens. Es nemīlu runāt par to visu. Un ir viegli man mest ar akmeni sejā, sakot, ka esmu naiva un muļķe. Un es nekad neliegšos, jo tā tiešām ir, tikai pamatojums mums katram savs. Man ir ārprātīgas bailes būt sev pašai. Jo īstenībā. Manis nav. Un nāks un mainīsies dienas. Un atkal mani piekrāps, jo tā ir pasaules norma. Šķiet, vien spīts ļauj neizdegt. Ļauj mirdzēt, kad kādam to vajag. Un es mirdzēšu pasaulei. Es piedošu un pacelšu sevi, es nepadošos, jo es zinu, kāds vienmēr jutīsies viens. Un kamēr vien kādam es spēšu dot, to, kas nekad nav bijis man pašai, manai dzīvei būs jēga, vismaz tik daudz, lai noklātu sevi ar krāsas kārtu un neatzītos tukšumam, ka tas mani ir saēdis. Man sāp krūtis. Ievelkot elpu tā nenāk ārā – vai es vispār ieelpoju? Man sāp kauli, man deg āda. Es piedzimu sen ceļš līdz šejienei ir mērots tāls un lozungi ir mainījušies. Un ticība ir zudusi un dzimusi. Es nedomāju, ka cilvēki vispār īsti saprot kā ir dzīvot. Es nedomāju, ka viņi zin kā ir novērtēt to, kas mums ir dots. Es nedomāju, ka cilvēki saprot, ka reizēm viss ir sāpīgāk. Es cildinu dzīvību kaut pati to nejūtu, jo citi tai netic. Ja es rakstītu savu biogrāfiju, neviens nemācētu saredzēt sāpēm malu, es nekāroju līdzjūtības. Man nevajag. Es esmu pati sev ienaidniece. Es nīstu visu ap sevi. Iekš sevis. Un šo īpašību es sevī mīlu. Tu varbūt mani satiec uz ielas, bet tev pat prātā neienāks. Un tā ir labāk. Man ir pamats būt, jo es esmu atslēga uz svešu laimi. Es māku piecelt, kad redzu citus krītam. Un, ak, jel, cik dzīves es neesmu mainījusi. Cik, personības auklējusi savās rokās! Tev tas skan kā pasaka, bet. Man nav cita iemesla šeit sēdēt. Man ir tikai apziņa, ka ar katru savu elpu es pietuvojos nākošajam kritušajam, kam vajadzēs mani un pat ja viņā neviens nesaskata vērtību, es mācēšu to izgaismot un darīt pasaulei zināmu. Manī pietiek bagāžas. Manī pietiek visa kā. Vien sev pašai ir par maz. Tagad es gaidu. Kādu ko auklēt, lai atkal es sajustu to brīdi, kad nāve elpos man pakausī. Un nevīpsnā, bez sāpēm nav laimes. Pat ja es nekad nebūšu pilnīga, pat ja es nekad neiemācīšos sevi mīlēt kā cilvēku, es sevi mīlēšu par naidu un piedošanu ko sevī jūtu. Es nekad nespēšu mainīt savu pagātni, bet tā ir bāze, lai sniegtu nākotni, kādam, kurš neredz savas dzīves perspektīvas. Pat, ja rētas nekad nesavilksies, pat ja miesa, nekad nebūs tīra. Pat tad, es spēšu nebūt un dot.

Tikko noskatījos filmu ”the Duchess”. Visu laiku man galvā cauri skanēja pateicība laikam un šādām stiprām sievietēm, aks ir mšudienas mainījušas. Man vienmēr liekas, ka esmu emocināli stipra sieviete un vienmēr izvēlēšos sev balkus cienīgu vīrieti vai iztikšu bez. Bet šobrīd apjaušu, ja man būtu vajadzējis dzīvot tajos laikos- es neizdzīvotu, tieši dēļ savas emocionalitātes. Gribētos teik, cik mēs esam alimīgas, ka šobrīd varam būt tik brīvas, cik pašas vēlamies, bet.. tad mani raisa pārdomas, kāpēc, lai mēs nebūtu tik brīvas, cik vēlamies būt. Un te atbilde ir arī otrais jautājums- ne jau visu uz pasaules mēs esam vienādi brīvas. Atceros savas pārdomas un šasums pēc filmas ”dessert flower” noskatīšanās. Un kādas ir mūsdienu islāma valstu sieviešu izaugšmu iespējas? Attceros vienu sarunu ar karavīru, kurš ir bijis i islāma valstīs, i āfrikā, i tepat eiropā. ideja, ko viņš visu laiku atkārtoja bija, ka mums nav nekādu tiešibu iejaukties un ko mainīt, vai pēc mūsu idejas ”uzlabot”, jo tur ir cita audzināšana un ticība, citas vērtības un ticības. Un pašas sievietes uzskata to par normu un nezinātu, ko ar savu brīvību iesākt. Daļēji piekrītu, bet joprojām pārsvarā esmu ideāliste, tāpēc tomēr ne, nepiekrītu… .. atgriežoties pie šis pašas filmas un tiem gadiem.. vai tad uzreiz mēs kļuvā brīvas, vienlīdzīgas? tas paņēma laiku un mūsu attīstību, paaaudžu attīstību. Un jauns gads, jaunas domas, un jautājums, ko es sev un varbūt jums arī vajadzētu uzdot, ir- vai mēs ar savu brīvību darām to, ko darītu, aj varētu tikai par tādu sapņot?

Emmanuelle gan pasteidzās pirmā, bet nu nekas. Gads sākās strauji un ātri. Mana 1. janvārī izlietā laimīte bija gredzens ar lielu akmeni, jā tieši tāds gredzens, ko es pat spēju uz mazā pirkstiņa uzmaukt. Tiesa, personīgā dzīve gan sākās ar smagu šķiršanos, veselības problēmām un skolu uz kakla. Bet ne par negatīvo. Laikam ir jāiziet cauri ellei, lai saprastu, ka laime ir tepat un tai nevajag daudz. Kopš jūlija mana dzīve ir tikai virzījusies uz augšu – ar lielākiem un mazākiem pakāpieniem, bet tikai uz augšu. Ir sasniegti daudzi mazie mērķīši – ir diploms, ir patstāvīga dzīve, ir atgriezti daži cilvēki savā dzīvē, ir dažiem pateiktas ardievas, ir daudz strādāts ar sevi un savām domām. Šis gads aizlidoja, vēja spārniem. Ir jātic, ka nākošais būs labāks, ir jāzina, ka mērķi tiks sasniegti un vēlmes piepildīsies. Cerēt var tikai, ka būs daudz labāk, nekā ir gribēts. Mans novēlējums Jums nākošajā gadā ir nebaidīties. Džo Vitale ir teicis, ka mūs no mērķa sasniegšanas attur iekšējās bailes. Bailes izgāzties, vai tieši otrādi, bailes no laimes. Tāpēc, nebaidāmies, baudām dzīvi un sasniedzam savus mērķus! Lai Jums laimīgs jaunais gads.

jau vairaakas dienas domaju par to vai esmu laimiga.. un esmu nonakusi pie secinajuma, ka es vairs nemaku priecaties. mana dzive ir kluvusi vienmula, es praktiski vairs nesmaidu, man nav par ko priecaties. pat draudzenem atsaku kad vinas mani sauc kkur aaraa. 🙁 mans garastavoklis katru dienu ir nenoteikts un vienads.. veel nesen es gaju dzivee ar smaidu, bet no septembra viss ir mainijies. vrbt tapec ka esmu sakusi dzivot ar puisi.. 🙂 bet ka lai es atgustu dzivesprieku??? :-/ sis man ir biezaak uzdotais jautajums sajaas dienas (t)

Kādreiz bērnībā vecāki skandināja, lai mācos, citādi būs jāmokās kā viņiem, jāskaita katrs santīms.. Es tam noticēju un līdz vidusskolai man likās, ka laime būs naudā, tāpēc domājot par nākotni, es nedomāju, kas man patīk, kas man interesē, es domāju, ar ko varētu nopelnīt lielāku naudu, tā nu haotiski izvēlējos specialitāti, kuru šogad pabeidzu, bet šie četri gadi mani pilnībā izmainīja, pirmkārt, es nomainīju laukus pret galvaspilsētu, satiku dažādus cilvēkus un vēl daudz kas cits, kas lika man aizdomāties.. Es nejūtos laimīga, es nesaprotu, kas ir manas dzīves mērķis? Nauda? Nē, ko es ar to darīšu. Taču tā kā vienmēr man tika paralēli tam, ka jāmācās teikts arī, ka nedrīkst iemīlēties, jo tas visu izbojās, viss – ģimene, bērni utt nāks pēc tam. Tagad man ir 23 gadi, es neprotu pielaist citus sev tuvumā, es nekad neesmu pa īstam mīlējusi. Esmu tik apjukusi. Studijas ir pabeigtas, pastrādāju savā profesijā labā uzņēmumā ar labiem noteikumiem, bet pametu to visu, jo es vienkārši jūtos kā bezmērķīgi iemesta pudele upē, kas plūda pa straumi nezinot, kur, tāpēc nolēmu pati stūrēt savu dzīvi un pilnīgi izmainīju visu, aizbraucu uz svešu zemi, ir it kā plāns un mērķis, bet jūtos tik tukša, tik viena, jo nav, ar ko dalīties emocijās, plānos … tāda nepabeigta doma, bet, kas tiks līdz galam varbūt sapratīs, galvenais man bija šo sajūtu uzlikt uz ”papīra” . Paldies.

Centīšos visu pateikt tā, lai nečīkstētu, neieviestu skumju noti, bet varbūt stiprināt, ja ne citu, tad savu pārliecību. Nav noslēpums, ka pirms nedēļas man bija emocionāla krīze, šodien biju gatavojusies vēl vienai. Bet.. neatnāca. Es pirms nedēļas sāku lasīt atkārtoti un dziļi Noslēpumu, sātu piedomāt vairāk, un tiešām no rītiem cēlos ar smaidu un laimīga. Es visu šo nedēļu jutos tik pacilāta un enerģijas pilna. Tā arī gaidīju šos svētkus. Tā kā mani vecāki mani smagi uzmeta, es nespēju atstāt omu un nu esmu ciemos pie viņas. Protams, galds ir tāds, ka divdesmit cilvēki pārēstos un vēl brokastīm paliktu 🙂 Ir atgriezusies komentēšana – kāpēc uz kapiem velc svārkus, kāpēc ģērbies tā, kāpēc liec brilles, utt. Bet tā ir sava veida romantika, kas man bija pietrūkusi. Man pietrūka tās rūpes, ko man sniedz man tuvākie, jo reizēm to negribas sajust un nevaram to izbaudīt. Ja es šodien pamodusies pateicu, ka šī ir septītā diena pēc kārtas, kad esmu laimīga, tad šobrīd ir iezagusies maza skumju nots, es biju gaidījusi, ka man kaut vai sauso un pliekano sms atsūtīs daži draugi, bet izskatās, ka visi ekonomē uz telefona rēķiniem. LAi vai kā, joprojām gaidu ziņu no sava Friends with benifits, kurš nu oficiāli ir kļuvis par O MY GOD, I WANT HIM!, un ticu atziņai, ko izlasīju trešdien – pats grūtākais mirklis ir pirms mērķa sasniegšanas. Mans mazais mērķis ir būt laimīgai līdz pat gada beigām katru dienu, un tad tālāk ik pa mēnesim palielināt šo laiku. Tā, lai katru vakaru ejot gulēt es varu sev teikt – jā, šodien es atkal biju laimīga un laimīgāka kā vakar vai aizvakar. Es neticu brīnumam, ko gaidu, es vienkārši zinu, ka tas notiks. Priecīgus Jums svētkus 🙂

nav sniegs, nav z-svētku noskaņa. pilnīgi dērdzas z-svētku dziesmas,ka skan pa radio, kaitina izrotātās mājas, un pat mandarīni šogad negaršo ne pēc kā. cerams,ka piparkūku smarža un garša ieviesies kaut kripatiņu svētku noskaņu, kaut gan man šogad ne maz negribas šos svētkus, tie takš esot ģimenes svētki, bet mamma aizgājusi mūžībā un brālis ar māsīcām, aizbraukuši uz ārzemēm. ģimene ir izjukusi šogad. vairāk par visu gribētu sakravāt mantas un aizlaist uz Havaju salām, kur ziemassvētku vecīša vietā ir brūni,muskuļoti vīrieši. hm. varbūt vecmāmiņas ceptie pīradziņi man uzlabos omu, to es redzēšu,kad aizbraukšu ciemos. bet šobrīd esmu ar visām četrām, pret ziemassvētkiem, akk… cerams ka pēc gada ši svētki atkal būs svētki. bet nav nekādu šaubu,ka z-svētku vakars man šogad būs kā jebkurš ziemas vakars, tik pat garš, kā citi, tikpat vientuļš, un tik pat daudz sveču izdedzināts vakars. kādam parast vakars, bet kādām kaut kas īpašs, nekas, gan jau, arī man atkal pienāks ģimeniski z-svētki 🙂

Šis pirmssvētku laiks ir saspringts un emocionāli smags. Beidzot ir arī ekonomiskā krīze manā mājā, kas uzreiz bojā attiecības visai manai ģimenei, bet par laimi, es esmu prom, dzīvoju citur. Bet vai tas ir par laimi? Brīžos, kad dzīvoklī nerodu mieru, es skrienu mājās un ielienu savā gultā, kas man dod mieru. Tā tas bija arī piektdien, kad ceturtdiena tika pavadīta gaidās satikt savu friends with benifits. Viņš netika, tīri cilvēciski, bet es izliku žulti, ko reāli viņš nebija pelnījis. Nu vismaz ne tik daudz. Kopš tā brīža no viņa ir klusums (tiesa es atvainojos). Pārdzīvoju to visu vēl papildus klāt visām problēmām un klapatām. Šodien man beidzot apskaidrojās prāts. Reiz, kad gulēju viņa skavās es sapratu, ka neesmu ne iemīlējusies, ne mīlu vinu, bet tajā pašā laikā "Nākošā gada vēlmju sarakstā" un savā kolāžā es viņu lieku iekšā! Kāpēc? Es nespēju aizmirst viņa sniegto mīļumu, viņa rūpes un maigumu. Arī viņa trakumu un koķetējošās acis, to sajūtu, ka varu viņam teikt visu. Ar smadzenu daļu saprotu, ka nevajag tā, ka ne es, ne viņš nav gatavs un negrib attiecības, ka negribam viens otru sāpināt, bet tajā pašā laikā manam organizmam viņu vienkārši vajag. Muļķe sirds, prasa mīļumu un to drošības sajūtu. Prasa viņu savā dzīvē, bet vai to prasa prāts? Un vai viss jau nav manis sabojāts?

Pēdējās dienās man ir jautāts – vai Tev ir Ziemassvētku sajūta? Kā lai dabū Ziemassvētku sajūtu? Sniega taču nav! Taisnība. Tomēr tas nemaina to, ka tā sajūta IR, tā nav pazudusi. Katru gadu tā atdzīvojas kaut kur dziļi krūtīs, kā atgādinājums no bērnības, kurā tā nāca pa dziļu sniegu (kurš neielūza, ja pa to staigāja), ar pīrāgu kalniem un debesīs zaigojošām zvaigznēm no tāltālām galaktikām… Tur nebija Rimi veikala iepirkties iedvesmojošo melodiju, mūžam nedziestošo eglīšu lampiņu katrā logā (visās iespējamās krāsās, ja jau – tad jau!), nebija Coca-Cola reklāmas, kas stāstītu, ka tikai ar to Ziemassvētki būs kā Ziemassvētki.. Bija no krāsaina papīra un dažādas dzijas gabaliņiem veidoti dīvaini, bārdaini rūķi pie vecās mātes aizkariem un bārkstainas Serenādes konfektes eglītē. Ziemassvētku sajūta bija iekšā istabā un neviens viņu nelaida prom līdz pat nākamajam gadam. Tā klusi sēdēja starp paštaisītajiem Ziemassvētku rotājumiem un neļāva tiem noputēt. Kad cilvēki sarosījās, lai celtu tos ārā no skapja, ģimenes lokā pušķojot Zaķa atnesto eglīti, arī Ziemassvētku Sajūta klusi izlavījās un pratās iekļūt ikviena sirdī. Tai nevajadzēja biezu naudas maku un dārgas dāvanas, pietika ar mazumiņu. Ar prieku, ko sniedz ģimenes siltums un mīlestība. P.S. Pašreiz klausos šo – http://www.youtube.com/watch?v=y8sjkMBf4p0&feature=related un pāri vaigam slīd vientuļa asara. Lielas daļas cilvēku, kas šo siltumu un mīlestību sniedza, vairs nav, bet tas nemaina pēdas, ko viņi atstāja. To var sajust katru dienu, bet Ziemassvētku gaidīšanas laikā jo īpaši! Tad var aizvērt acis, klausīties šo! un justies kā pasakā – atkal ar saviem mīļajiem, atkal tur, kur dzīvo princeses, fejas un koku gariņi, kas sargā kokus. Ar baltas sveces liesmu vēstules es rakstu Tiem, kuri ciemos atnāks, tiem, kas neatnāks. Visgarākā būs manām bērnu dienām, ik mirklis zvaigznēm apsēsts, ziedēs mirdzošāk. Vismīļākā būs zaļam egles zaram, pie mana loga klauvē gārša, mētrājs, sils, Ar ziemas putna dziesmu sirdī gaisma ienāk, Kad baltos cimdu rakstos ziemas vakars silst. Ar daudzu sveču liesmām vēstules es rakstu, Būs pastnieks – ilgi sauktais Ziemassvētku prieks, Vēl dažas nepabeidzu, iesāk debess dziedāt Un zemei rokās baltas brīnumsveces liek. /Skaidrīte Kaldupe/

Laikam atradu sevi. Jāatzīst, ka sen neviju lasījusi nevienu labu grāmatu, jo vienmēr kaut kas traucēja- nebija laika, mācības darba meklējumi. Beidzot vakar saņēmos un izlasīju Sūzanas Elizabetes Filipsas grāmatu "Sarauj mīļā!" Nu jūtos piepildīta. Pat radās citāds skats uz dzīvē notiekošo. Manī ir tik daudz pozitīvu lādiņu. Pat jūtu, ka pret vīru esmu atslābusi…. (l) Dīvaini- cik gan cilvēkam reizēm vajag maz pilnai laimei

Kopš tā notikuma, kas Zentas aplami lielās mutes dēļ, protams, nevienam nebija noslēpums, Rūdolfs gandrīz nekad un nekur vairs netika godināts, nosaucot kā citus godīgus līdzpilsoņus – vārdā un uzvārdā. Kopš tās reizes Lubiņu saimnieks pārtapa par Fikso Rūdi. „ Ka tevi jupis parāvis, trakais sievišķi!” Rūdis pukojās uz savu Zentu, taču arī pēc minētā gadījuma turpināja ar sievu dzīvot mīļi. Vai tad nieku dēļ divi prātīgi cilvēki ilgi naidu turēs? Jo vairāk tāpēc, ka gali galā viss labi beidzies. Jauni būdami, Zenta ar Rūdi nesagāja kopā lielas mīlestības dēļ drīzāk to varēja saukt par aprēķinu, jo abi bija tiem laikiem gana turīgu vecāku vienīgās atvases. Jautājumu par to, kur jaunajai ģimenei dzīvot izlēma Zentas mamma, kareivīga sieva, no kuras meita mantojusi skaļu balsi, ēverģēlīgi dabu un plašus apgriezienus. „ kad mēs ar papu nomirsim, māja lai paliek par muzeju,” Zentas mamma vēlējas aiz sevis atstāt kaut ko ievērojamu. Visi kaimiņi apsēdās, tā teikt, uz ausīm. Muzejs – tas izklausījās iespaidīgi. Ideja, starp citu, nekrita gluži no zila gaisa grābta. Zentas senčos skaitījās kāds gleznotājs, kas pašā Pēterpilī smalko amatu izmācījies un vairākas vasaras pavadījis Bračku ģimene mājā, gleznodams klusās dabas, ainavas un portretus. Vairākums mākslas darbu bija aizgājuši savus ceļus, bet dažas talantīgā radinieka gleznas bēniņos vēl glabājās. Kad jautājums par jauno ļaužu dzīvesvietu tika izlemts, Zentas pavadītāji, tēlaini izsakoties, iecēla ratos smago pūra lādi, meiča devās līdzi savam Rūdolfam un Lubiņiem. Nekāda vaina – skaistas lauku mājas gleznainā upes ielokā, apkārt plaši lauki, zaļi meži. Kad Rūdolfa vecāki nomira, jauni Lubiņi uzlika mājai jaunu jumtu, uzbūvēja garāžu nesen iegādātajam auto un dzīvoja cepuri kuldami. Māja ērta, vietas pietika visiem sešiem bērniem, puķi dobes pie sliekšņa kā parkā. Vienīgi par labierīcībām saimniekiem nezin kādēļ nebija iznācis vaļas vai vēlēšanas kārtīgi padomāt. Kā sākumā gājuši, tā vēl tagad staigāja uz pakalniņu, kura galā sirdsmājiņa kā senču laikos, maza un šaura. Jau Zenta, paliela, bet kalsna knapi iespraucās, par Rūdi, kad tas un vecumu, aktīvās darba gaitas beidzis, krietni apvēlās, nemaz nerunājot. Tā nebija, ka Lubiņu saimnieku nesaprata aplamību, jo galu galā katrs cilvēks, attiecīgajā vietā sēdēdams, vēlas justies ērti, Zenta pukojās katru reizi, kad pēc sirdsmājiņas apmeklējuma teciņiem laidās un māju. Arī Rūdis gudroju, ka reiz taču būs jāsaņemas un lietas labā kaut kas jāizdara , bet laiks gāja un nekas nemainījās. – Eh, manam mūžam pietika, bet bērni lai vēlāk būvē no jauna, ja grib – Rūdis uz vecumu kļuva pavisam slinks. -Reiz tu tur iesprūdīsi, un tad ar visu māju tevi celsim no tās sūdu bedres nost, – sieva pukojās. Un tad pēc kāda notikuma Lubiņu saimnieks pārtapa par Fikso Rūdi un viņu mājā beidzot notika kapitāli pārbūves darbi, kuru rezultātā Zenta dabūja ne tikai siltu un ērti tualeti, bet arī jaunu un spoži baltu vannu. Aukstais salnas rīta tā vien vedināja ilgāk pavārtīties pa gultu, bet ko tu, cilvēks vārtīsies ja dabiskās vajadzības spiež aut kājas un doties atviegloties? Pa pusei pamodies, pa pusei vēl miegā Rūdolfs mazā tumsiņā klusām izkārpījās no migas, sataustīja pidžamas bikses, ieslidināja basās pēdas galošas, uzmeta pufaiku un salīgi nodrebinājies, vēra ārdurvis,. Ja vajadzētu pa mazam, izlīdzētos ar spaini, bet tā kā lieta nopietnāka, neko darīt – jādodas ārā, aukstumā. Vakar jautri pilošās lāstekas pie sliekšņa izveidojušas viltīgi glumu ledu, pamazām zūdošai, naktī sasalušais pavasara sniegs jautri krakšķēja zem steidzīgā gājēja kājām. „ Uzmanies, ka nepaslīdi!” Rūdis iztālē dzirdēja Zentas pamācību. „Tad gan Zentuks apsmietos, ja redzētu, kā es pie būdas durvīm jau laikus nolaižu bikses, lai iesprauktos iekšā.” Tik tālu nu bija aizdzīvota – lai tiktu apsēsties uz poda cauruma Lubiņu saimniekam iepriekš bija jāsagatavojas: jānomet vamzis kupenā, jānolaiž bikses, jo to novilkšana sirdsmājiņas iekšpusē šaurības dēļ kļuvusi problemātiska, un atpakaļ kāpjoties, jāmēģina uzstutēt sēžamvieta tai paredzētajam caurumam. Smieklīgi, protams, bet ko padarīsi ja dzīve piespiež? Pagriezis pliko pēcpusi Rūdis atrāva tualetes durvis un, kā parasti, spiedās iekšā šaurajā telpā ar otru galu pa priekšu, tad pietupās, atstiepās un… – Ā-ā-ā-ā! – pēkšņu pāri klusajiem laukiem un mežiem, gleznainajam upes ielokam un staltajai Lubiņu mājai atskanēja sirdi plosošs kliedziens. – Rūdi, kas tev notika? Rūdiņ mīļais, neņem tik traki pie sirds, es taču tikai pajokoju, – Zentai pat smiekli aizmirsās, redzot, cik ļoti viņa pārbiedējusi savu vecīti, – Pagaidi, Rūdi , kur tu tik fiksi skriesi? Vēlāk, kad Rūdis jau bija atgriezies mājās no patālā skrējiena pusmastā nolaistām biksēm, viņi abi to gadījumu pārrunāja mierīgā gaisotnē. – Un tu tiešām nemanīji, ka es jau tur sēdēju priekšā? – Zenta tincināja vīru, turēdama kājas krusteniski un smiedamās tā, ka vai līdz zemei jālokās. – Tāpēc es skatos: atsprāgst durvis un tavs smaguma centrs nāk tieši man virsū! Domāju – tūliņ saspiedīs, tālab pastiepu roku un … – Stulbais sievišķi! Vai nekur citur nevarēji kniebt, vai tieši gar olām jāgrābstās?! Pietam ar tādu roku kā miroņam! – Kur tad tādā aukstumā lai siltas rokas rastos? Tāpēc es tev, vecīt, vienmēr saku – uztaisi man vannasistabiņu mājā iekšā, -Zenta jau nebūtu Zenta, ja paliktu atbildi parādā. Un ja galu galā nedabūtu to, pēc kā vairāk par visu ilgojusies! Inguna Bauere „Ievas stāsti ”

Sveikas! Tuvojoties gada noslēgumam, tādam gada noslēgumam, kad atkal nav piepildījusies neviena no manām iecerēm, lai gan pietiktu tikai ar vienas piepildījumu… Atkal aizdomājos par pašnāvību… Lai gan nav spēka saņemties un izdarīt sev galu, taču tāpat nav spēka kaut ko mainīt… Gadu no gada – viens un tas pats. Vai Jūs esat aizdomājušās par pašnāvību? Kas ir licis saņemties un DZĪVOT tālāk?

ieskatoties kalendārā tās nepārprotami vēsta, ka vēl viens gads tuvojas izskaņai. Apsēžoties pie sveču gaismas aizdomājos- kas gan pa šo gadu sasniegts. No pārdomām paliek smagi ap sirdi, jo šis gads ir pagājis vienā skriešanā- trīs reizes nomainīts darbs un laikam jauno gadu iesākot būs atkal jāmaina darbs. Un tas viss tikai tāpēc, ka pirmajā darbā tika sabeigta veselība. Neticami ātri tiku nākamajā darbā, kur alga bija tik maza, ka bija trīsreiz jādomā kā mēnesi izvilkt. Paveicās, ka tiku trešajā darbā, bet nu arī tur no priekšniecības nāks saņemt aukstu ūdens šalti- ja janvāri neiegūšu diplomu, man jāiet prom. Ja tā padomā- daudzi studenti strādā, bet viņiem tā nepasaka. Ja neiegūšu janvārī noteikti iegūšu jūnijā. Darba devējs vēlas koriģēt darbinieku ģērbšanās stilu. Nav man obligāti jābūt kostīmiņos, bet jābūt apģērbtai apmēram kā es saku- kā vecmāmiņai. Pamēģināju mājās, ieraudzīju sevi spogulī pat nobijos pati no sevis. Nu nevaru es uzvilkt svārkus kas ir pāri celītim. Izskatos kā no kūts atnākusi. Atliek staigāt džinsās, bet tā vien gribas svārciņus ar stilīgām siltām zeķubiksēm un superstilīgiem zābaciņiem uzvilkt… tam visam pa vidu šogad tomēr bija labs mirklis. Manas kāzas, kurām neticēju, ka vispār notiks līdz pēdējam brīdim, jo nu jau vīrs reiz teica, ka nekad neprecēsies. Bet tas notika- skaisti ar emocijām bagāta diena. Pat draudzene speciāli no Anglijas brauca, lai tikai būtu kopā ar mani. Šobrīd ir tāda sajūta, ka pa šo gadu esmu sevi pazaudējusi. 🙁 nekas, kas agrāk aizrāva un interesēja, šobrīd nespēj mani piesaistīt. Jūtos apātiska. Karjerā mērķis tākā ir sasniegts, bet arī tas neizraisa pozitīvas. Varbūt tā nav tā vieta, kur gribēju nonākt? (t) (t) (t)

Sveikas, Nu jau labu laiku dzivoju arpus Latvijas robezam, un taka nevienu nezinaju, ar interneta starpniecibu palenam ieguvu latviesu draugus, bet attiecibas i nemekleju un nebija velme, jo vel vecajas dzivoju, bet saku mainit dzivi un dzivot sev. Pec laika nodzivotaa, pat nebija kares ko mainit, bet pirms neilga laika saku sarakstities ar puisi, meklejot kopigas intreses un aizrausanas, jo mekleju celojuma biedru, kuram patik eksstremas lietas, klintis kapsana, leksana ar gumiju, doties ledajos un kalnos un dzunglos utt. Iepazisanas bija kautkur nedela, devos uz klubu biski atpusties pec darba nedelas,vins atsutija sms , "ko daru vai kadi plani uz vakaru". Atbildeju "esmu jau kluba un dejoju". Pec briza "kura kluba". Atbildeju "tada …" un pec britina sanemu sms "esmu klat kur esi". Labakaiss sekoja es so puisi dzive nebiju redzejusi tik cik bildes un nepilnu gadu vecaks par mani, bet izskatigs un piemiligs, zinaju ka nav laundaris jo kopigs pazina kas izteicas to labako un protams sarakstoties sekoju lidz vai nav kautkads tur :-O . Varu teikt vakars izvertas parsteiguma pilns :-O . Satikamies un vins pacela uz rokam un (l) noskupstija biju soka un parsteikta, bet atbildeju uz skupstu, pectam izdejojamies, vins iepazistinaja ar saviem draugiem, es ar saviem, un no rita katrs devamies uz savu pusi, ar piebildi tiksimies skypa.Sanemu sms ar textu "Laba extrema akla iepazisanas no ta ko gaidiju sanaca labak neka domats 🙂 " un jau paris dienas pagajusas, skypa parunajusi un tagad ar nepacietibu gaidu piektdienu un soreiz iesim uz kafejnicu tasi cappuchino, iepazisimies bez extremiem izgajieniem :D. Parasti pienemts satikties, iepazities un parunaties, nevis kerties pie extremiem gajieniem, bet stereotipi ir jalauz, nav jau nekads romantiskais kino 😉 😀 Turpinajums sekos 😉 P:S: pec patiesiem notikumiem. 😎 😉

Cik mēs vien par otru zinām? Maz, pavisam maz, It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbadienas, Un tomēr – cik maz mēs zinām. Tiekamies kaut kur krustcelēs, Katrs savu kamolu tinam. Bet gudri, cik gudri mēs – Katrs savu olekti liekam Otra dzīvei kā drēbei klāt. Un tad drausmīgi tiekam, Ka nav viss tā, bet ir citādāk, Un izliekamies, ka pazīstam, zinām … Bet zinām tik maz, tik maz – It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbadienas … (M.Čaklais)

Velos uzzinat vairak par Rigas 1 medicinas koledzhu…Ir intrese staties zobu tehnikjos,velos uzzinat varbut kada vai kads var man pateikt kadus kursus apmeklet pirms iestajeksamena ,laij es labi tiktu gala ar tiem zimejumiem un plastalina zobiem. Un cik strikti verte 12.klases eksamena rezultatus?Kas butu tik miljsh un man varbut spetu uzraksit uz meilu kautkadas skices ar tiem zobiem ka jazime un ka jataisa vispar tie plastalina zobi? Baigi gribu uzzinat:)))

Man viņam zvanīt…? Mūsdienu sabiedrībā gan pastāv uzskats, ka meitene džekam (viens 9 gadīgs puisītis man vakar pateica, ka "džeks tas ir čalis ar vienu olu" 😀 Ko tik tie bērni mūsdienās nesamācās)nezvana pirmā. Bet, ja mēs viens otram patīkam un vienkārši abiem tāda bremzīte ieklemmējusies… Vispār situācija ir tāda, ka čalis gaida, ka pirmo soli speršu es, bet man kā steriotipu upurim tas liekas nepieņemami.

Kad lielās, baltās sniegpārslas lēnām krīt no debesīm, nepārprotami ir saprotams, ka ziema ir klāt. Jā, ziema ir klāt, par spīti balto pārslu pazušanai dubļos un salīdzinoši silto laiku. Līdz ar ziemu nāk arī gaišie Ziemassvētki, dāvināšanas, piedošanas un labo darbu laiks. Lai arī laukā tik ātri satumst, sirdīs mirdz mīlestība. Mīlestība pret mīļoto, ģimeni, draugiem, visu pasauli, dabu, dzimteni un tik daudzām neaprakstāmi skaistām lietām, kas dara pasauli labāku. Jā, mums katram sirds izstaro to neaprakstāmo gaismu, kas spēj uzvarēt visdziļāko tumsu. Šajā ziemā gribās celties, darīt, sasniegt. Ziemassvētki taču ir gaismas uzvara pār tumsu, tāpēc svinēsim gaismu un spīdēsim paši, lai visa pasaule redz! Gribās arī teikt, paldies. Paldies par dzīvību, par veselību, par draudzenēm un draugiem, par dzīvi, kas man dota. Es ticu, ka ir kāds augstākstāvošs, kas liek mūsu ceļā šķēršļus, lai pierādītu mums pašiem, cik tomēr mēs esam stipri! Manuprāt, vislabākā pateicība ir palīdzēšana tam, kuram nepieciešama palīdzība. Nav svarīgi vai tas ir slinkais klasesbiedrs, kurš no Tevis noraksta kontroldarbā, vai no patversmes paņemtais suņuks, vai arī draugs, kuram vienkārši ir nepieciešams smaids un stiprs apskāviens. Skaistu un mīlestības pilnu ziemu!

Izlasot šo vārdu salikumu, aizdomājos un sapratu, ka dzīvē patiešām tā arī ir. Lai izdzīvotu, lai dzīvotu ir jāziedojas. Tomēr veids, kā mēs ziedojamies katrai/am ir savādāks, katrai ir savi iemesli un mērķi, kuru sasniegšanai esam gatavas ziedoties. Man radās arī jautājums, cik daudz un cik tālu cilvēks var iet idejas vārdā? Cik daudz cilvēks var ziedot kādam(nav runa tikai par naudu, bet arī par to)? Galvenokārt tas ir atkarīgs no paša cilvēka, vieni ir gatavi velt Sīzifa akmeni bezgalīgi ilgi un bez jebkādiem rezultātiem, vienkārši velšanas pēc, bet atkal citi maina mērķus kā zeķes pēc mazākās neveiksmes, bet ir arī tādi, kas ir uzticīgi savai idejai, to arī realizē. Kurš no variantiem ir labākais? Nezinu, laikam jau visu loģisks sakopojums. Vēl viens jautājums, kam ziedojas cilvēki? Idejai, citiem cilvēkiem, mīļotajam, darbam? Laikam, jau katram ir savi iemesli un vēlmes, kā arī savi mērķi. Jaukas brīvdienas!

Šodien izdarīju labu darbu… ziedoju 5 latus labdarības akcijā – Enģeļi pār Latviju… Zināms lepnums,ka esmu devusi mazu daļiņu no visa,kas šiem jaukajiem bērniem nepieciešams.. Saka jau, ka nedrīkst žēlot, bet man ir skumji par tiem bērniņiem..un viņu māmiņām..viņām sirsniņa plīst pušu,jo bērniņš ir slims.. Es negribētu,lai tā notiek ar mani.. tāpēc cenšos palīdzēt arī no savas puses.. Padomājiet, varbūt arī jums kāda lata noziedošana neradīs lielu robu makā.. Dod Dievs šiem bērniem veselību un dzīvesprieku!

Tagad manos matos ir kkas sarkans pēc jūsu ieteikumiem. 🙂 Tātad, cosmo meitenes tas Jums. 😀

Viss sākas ar jūniju , kad pirmoreiz mūs sapazīstināja , tusējām klubā. Nekas nenotika , jo nu tad zināju, ka patika manai paziņai , bet viņai jau vienas attiecības tik un tā arī vajadzēja viņu. Pagāja vasara netikāmies un tad atkal klubs , dejošana kopā smaids viņa, maza dzirksts, bet tad atkal klusums . Viņu turpināja čakarēt mana paziņa , jo savu draugu pamest negribēja redzi mīlot, bet kādēļ jādod cerība otram. Ņēmu stūri savās rokās , un aicināju uz ballīti , ko rīkoju . Tai reizē viss sākās , mīļas sms , norunātas naktis , dejošana . Viss kā pasakā … līdz vienam brīdim. Aizgāja no darba , klusums ,nekā, mobīlais izslēgts , draugi uztraucas , es uztraucos. Zvans , "piedod , ka tā, es biju aizbraucis, vajadzēja , es drīz būšu atpakaļ " atkal klusums divas nedēļas , rakstīju , teicu , ka nevēlos tā turpināt , lai izlemj ko grib īsti. Pēc pāris dienām zvans, " Es nevēlos tevi zaudēt , es biju ārzemēs , nevarēju pazvanīt." "nu , un nevarēji pateikt , ka aizbrauc , jo nu acīmredzot neko nenozīmēju , ja neesi atklāts" Runājām , vienojāmies , ka vajadzētu aprunāties aci pret aci. Norunājām vietu un laiku , neatbrauca . telefons izslēgts , uzzināju, no viņa brāļa, atbrauca mājā , savāca savas mantas un aizbrauca . Sāpēja , ļoti , jo nu laikam kā saka, "nevarētu teikt , ka skumstu, bet sirds dziļumos kkur sasodīti pietrūkst" Ceļos , eju , cenšos aizmirsts , cenšos nedomāt , bet tik un tā ielaužas domās. Zinu , ka jādzīvo tālāk , nav jau vienīgais, pasaulē ira dadzi citi.