ieejiet saja adrese un nobalsojiet ar 5 zvaigznitem,tiesam ja nu paveicas… 🙂 bilde ir tacu ar tik jauku dzivniecinju 😀 http://www.tvnet.lv/tehnologijas/foto_konkurss/3-samsung_fotokonkurss_esi_gatavs_svetkiem/pic/402

Šodien pamodos ar tādu pacilājošu sajūtu. Vakar nosvinēju izlaidumu. Atkal! Un tās nebūt nav beigas! jāsaka šī banālā un sen nobružātā frāze – katra dzīves posma beigas ir sākums kaut kam jaunam. Ar augsti paceltu galvu pakāpos augstāk! Vēl vienu soli augstāk! Bet vai es redzu sava ceļa mērķi? Nevarētu teikt.. Ir priekšā krustceles, ir kāda ceļa beigas, ir kādas jaunas iespējas. Es tikai mēģinu šobrīd saskatīt to, kas ir man svarīgākais. Es esmu tikai cilvēks un es nezinu, vai man izvēle būs pareizā, bet mēģināšu.. Esmu pieļāvusi kļūdu, bremzējusi savu izaugsmi cita cilvēka dēļ. Un vai bija tā vērts? Nē! Ja esmu kādam, tad esmu ar visu sirdi, bet tas nenozīmē, ka arī turpmāk apstāšos, ja būs iespēja man dota. Es kļūdījos, bet tagad zinu – ja būtu man iespēja to mainīt, laikam gan nemainītu! Nākamreiz, kad atkal būs iespēja, darīšu to, kas man ir svarīgs! ja mani mīl, tad mani atbalstīs un grūtības tikai padara mūs stiprākus!

vakar bija -baliiiteeeeee. secinajums- dzekiem patik aizliegtais auglis,jeb aiznemtas meitenes. hahahhahah

ATzīsšo neesmu nekāda pieredžejusī stopētāja,bet ar draudzeni līdz Dobelei tikām un pārējie arī 🙂 Putu ballīte bija lieliska,vienīgais,ja manas pārgalvības dēļ skrienot pa mežu pie telts,nebūtu pamežģījusi kāju,tad būtu vnk ideāli,īsti nepaejot pusi no 7 nogulēju teltī,jo ļoti sāpēja kāja,ap 6 jau meklējām kā tikt mājās atpakaļ uz Jelgavaviņu,ar 2h piegājienu izdevās. Hm,man tagad sakārōjās kāda izslavēta kūciņa…

šodien jau atkal grēkoju ar sēdēšanu cosmo.lv vien, jo man taču rīt ir eksāmens, nopietnākais un grūtākais no visas sesijas [nekas esmu nodrošinājusies ar kalnu kafijas un enerģijas dzēriena pudelīšu], tomēr es te esmu, lai padalītos ar iespaidiem un pārdzīvojumiem. šī diena man atgādina amerikāņu kalniņus, jo emocijas lēkā augšup lejup non-stopā. Mans darba devējs šodien bija jo īpaši kretīnisks, tas ir sava veida talants smaidot runāt preteklības un pie tam vēl tā no visas sirds. "Vai saņēmi e-pastu par to lielisko iespēju pieteikties tam fantastiskajam projektam rudenī? Nē, vai cik žēl, ka pieteikšanās jau beigusies… Nu nekas, citu gadu gan jau…" bet apakšā zemteksts: "Ne kamēr es te vadīšu!" Stulbi jau ir, bet ko padarīsi, iespēja tikt pie dažāda veida projektiem jāmeklē apejot augstākstāvošo instansi. Laikam jau jāsamierinās, ka vadība nepiecieš pat pamatotu kritiku minimālās devās. Neatceros kura no jums dārgajām cosmo dāmām man reiz jautāja kā var iepazīties un vispār tik uz randiņu. Pēc šodienas man jau atkal top skaidrs, ka vīrietis nav jāmeklē, bet tas atnāks pats. Iepazinos tramvajā ar vairāk nekā pievilcīgu vīrieti. Vienkārši tiku uzrunāta no viņa puses un tad jau nopļāpājām visu ceļu līdz manai pieturai. It kā jau nekas īpašs bet tomēr ir patīkami, ja Latvijas kautrīgais vīrietis spēj tev pienākt klāt un pateikt, ka labi izskaties [jāņem vērā, ka man šodien mugurā nebija nedz svāri, nedz kleita, kas parasti ir manu panākumu atslēga] Nav man nepieciešami tie vīrieši no malas, jo nu jau vairāk nekā labi un piederīgi jūtos pie rokas Edgaram, tomēr uzmanības apliecinājumi tikai ceļ manu pašapziņu. Jūtos lieliski! šodien mana super-kautrīgā draudzene sataisījās uz randiņu, bet brīdī, kad mīļotais aizčāpoja pēc saldējuma, jau zvanīja man, lai pačīkstētu, cik tas vīrietis ir kluss. Sāku apsvērt domu, ka viņai laikam neviens nekad nebūs gana labs. žēl, jo viņa pati ir ļoti interesanta un patīkami-savdabīga būtne. Atminējos, ka šodien runājot ar istabas biedreni pa vidu sarunai par parlamentārās varas veidošnos Anglijā ieminējāmies arī par pirmajiem un otrajiem skūpstiem. Es neatceros savu otro skūpstu ar pašreizējo vīrieti, vienkārši neatceros un viss. Zinu, ka pēc pirmā bija neliels mulsuma periods kādu laiku, bet tad jau "aidā, noskūpsti mani pie katra luksafora", tomēr, kāds un kad pie velna bija tas otrais nu nevaru atcerēties. Laikam jābeidz domāt par tiem sirsniņas kutinātājiem un jāpievēršas mācībām, jo tūlīt, tūlīt jau sesija būs galā. (l)

Piestāj taksis un es iekāpju ar vīna pudeli rokās. Viegli krēslojošās debesis vēl vairāk lika manai sirdij lidot ar viegliem taureņu glāstiem vēderā. "Rīt būs sekss un austeres" pārliecinoši un tieši Rihards to vakar man teica pēc skūpsta. Es biju tā apreibusi no tā skūpsta, ka man gribējās jau tad viņu ieraut iekšā gultā, bet viņš viegli sagrāba manu dibenu un aizsteidzās prom. Piestāju pie lielas stiklotas celtnes. Es piespiežu dzīvokļa kodu, ko jau man iepriekš Rihards pateica, un dodos uz 69. dzīvokli. Dzīvokļa numurs vien liek aizdomāties par kaisli, kas mani gaida aiz šīm durvīm. "Ding, Dong!" un durvis jau pēc mirkļa atveras. Rihards stāv tik pat oficiāli tērpies, bet sasodīti neatvairāms. "Labvakar, mana lietišķā meitene!" viņš to pasaka tajā pieklusinātajā balsī un ielaiž mani iekšā. Pēc austerēm un dažām vīna glāzēm es pieeju pie loga. Norietējusī saule atstāja tikai sarkanas debesis, es pagriežos un gaismas stars lēnām šķērsoja parketu un arī atspīdēja Rihardu. Viņš stāvēja pie galda un smaidīdams skatās uz mani. Man pāri pārskrien viegls vilnis ar mulsumu un degsmi reizē. Rihards lēnām pieiet man klāt, pieskaras ar roku manam zodam un ar pirkstu pārbrauc pāri lūpām. Es tās paveru plašāk un aplieku roku viegli ap viņa kaklu. Viņš apķer mani un uzsēdina uz palodzes. Vieglie skūpsti iekvēlina kā šokolāde, kas izkūstu uz mēles. Viņa rokas slīd gar gurniem, vidukli un muguru. Lēnām jūtu, ka rāvējslēdzējs kleitai taisās vaļā un es izbaudu gaidošo kaislības mirkli, kad viņa rokas sagrābj manas krūtis un pirksti spēlējas ar maniem krūšu galiem. Viņš sāk sķūpstīt manu kaklu, es sakniebju ar zobiem lūpas. Pēc brīža pieceļos un Rihards atkāpjas. Kleita lēnām noslīd zemē, es palieku tikai ar melnām kurpēm un auskariem. Rihards tuvojas, bet es viņu ar roku grūžu uz dīvāna pusi līdz viņš atmuguriski iekrīt tajā. Es lēnām uzrāpjos viņam virsū un paņemu uz grīdas nokritušo vīna lenti. Ar to sasienu viņa rokas virs galvas, tad sāku pogāt vaļā kreklu, caur biksēm jūtu viņa jau piebriedušo locekli. Tad es sāku skūpstīt viņa kaklu, atslēgas kaulu un taisu vaļā bikšu rāvējslēdzēju. Riharda sejā es jūtu pulsējam degsmi un nerātnu smaidu. Notriekusi no viņa, gan bikses, gan Calvin Klein, es glāstu viņa augšstilbu iekšpusi un tad ar pašiem pirkstu galiņiem pieskaros viņa dārgumam un tad lēnam saņemu to ar plaukstu, braukāju lēni no lejas uz augšu un tad pielieku klāt savas lūpas, starp viņām iesūcu locekli, kā augļu saldējumu. Rihards iekunkstas un nenoturējies saplēš lenti un pieceļas sēdus, pārmet mani uz vienu sānu tā, ka es sanāku apakšā. Brīdi Rihards ieskatās manās acīs un tad pieliecas pie manām lūpām tās viegli, viegli noskūpsta un tik pat viegli noskūpsta manus piebriedušos krūšu galiņus. Tālāk ekskursijā pa manu ķermeni viņš dodas ar mēli, kas lēnām slīd no vēdera uz klēpja pusi. Viņš uzliek manas kājas sev uz pleciem un turpina ceļojumu. Slapji, uzbudinoši skūpsti skar manas kaunuma lūpas, tad tās lēnām viņš paver vaļā un nolaiza manu klitoru, baudas viļņi manī iebangojas un es izliecu muguru, mans ķermenis tiecas augstāk. Viņš rotaļājas ar manu klitoru, dažreiz maigi, dažreiz stiprāk uzspiežot. Vēdera lejas daļa visa plosās ar patīkamu kņudoņu. Viņš pagriež galvu uz vienu manas kājas pusi un skūpsta tās iekšpusi vizoties uz leju, ticis līdz pēdai, viņš ar pirkstiem sāk masēt to un noskūpsta katru manu kājas pirkstiņu. Patīkamā masāža mani uzkurina arvien vairāk un vairāk. Pārgājis uz otru kāju dara visu tieši pretējā virzienā un atkal nonāk līdz manam klēpim, viņš to noskūpsta un uzpūš elpu. Tad atkal atnāk pie manām lūpām un mēs sākam kaislīgi skūpstīties, mūsu mēles savijas un atvijas, mēs ķircinām viens otru ar lūpu spēlēm, nerātnie smaidi mūsu sejās ik pa brīdim uzplaukst un atkal iegrimst kaislē. Es notveru viņa acis un izdvešu: „Vēlos tevi sajust sevī.” Viņš pasmaida, es ar vienu roku paveru savas kaunuma lūpas un viņš ieiet lēni un dziļi manī. Aptveru viņa kaklu, viņa grūdieni viens pēc otra tuvina mani baudas virsotnei. Miers, vienīgi mūsu elsas kopā veido mūziku, nerātni kārdinošu mūziku. Es nevēlēdamās, lai piedzīvojums beidzas ātrāk apgriežos, nonākot jātnieces pozā. Viņš pasmaida: „Rādi kovboj, ko māki!” Es vieglie kustinu gurnus uz riņķi reizē slidinoties uz staltā locekļa. Viņa vaidi manām ausīm ir kā sirds mūzika, es vēlos dzirdēt tos vēl un vēl. Es jūtu pulsu, kas kļūst ar vien stiprāks un stiprāks, es ievaidos un mūsu grūdieni ir stiprāki un ātrāki…un, un mani pārņem karsti glāsti, acis satumst, es paceļos gaisā un viegli kā dūnu segā saļimstu uz Riharda krūtīm. Sviedru lāsītes klāj mūsu augumus, kas karsti guļ viens uz otra. Viņš noskūpsta manu pieri un mēs apskāvušies skatāmies jau satumsušajās debesīs, kas nomierina satrauktās sirdis no kaislīgā vakara…

vakar notika sviniigaa atklaasana diplom-shovam. viss bija dikti smuki. esu vairaak kaa prieciiga ar iznaakumu. bildee es ar mammu un teeti (teetis gan aizveris acheles) , un ar russellu un vinja mammu 🙂

Mīļās meitenes, ja vasaras mēnešos jums ir daudz brīva laika, un nezinat kā to aizpildīt – rakstat! Piedāvāšu jums iespēju vienlaicīgi gan atpūsties, gan izklaidēties, gan nopelnīt! (l)

Vienīgā kļūda, ko iespējams pieļaut, kaut ko darot, ir nedarīt neko.

Es biju ļoti apņemusies atrast jeb kādu godīgu darbu un ziniet vissmagākajā brīdī tāds arī uzradās. 🙂 Un tagad kādu laiku tās garās stundas vergojot sāk likties, ka jāmeklē kas cits. Kāds darbs, kas vairāk velk uz balto cilvēku darba veidu. Tomēr ir tikai bailīgi no esosšās darba vietas kustināties. 😀 Eh.. Ko lai dara? :/ laikam jau jābeidz baidīties no nezinamā un jārīkojas! 😎

Sveikas, meitenes! Kādas atsauksmes par šo skolu : http://www.fotoskola.lv/ ? Varbūt kāda ir beigusi mācības vai pašlaik iet un varētu ko komentēt? 🙂 Ir doma stāties iekšā, bet gribu vairāk painteresēties.

Vēla nakts, sēžu, skatos pa logu, redzu zvaigznes, naksnīgu skatu uz ielu, māju logus, kaut kur pazib dzīvība. Aizdomājos par to cik daudz skaistā mums ir apkārt, ikdienas steigā bieži to nenovērtējam, par to cik daudz mums ir dots un bieži raizējamies par to kā mums nav. Skarbi. Bet vai jūs zināt cik daudz kāds no pasaules iedzīvotājiem būtu spējīgs atdot, lai būtu tikpat laimīgi kā daudzi no mums? Cik mēs daudz patiesībā varam dot citiem.. smaids, kas neko nemaksā, spētu iepriecināt pat cilvēku, kuram nav nekā daudz, viņš priecātos par to, ka nav citiem vienaldzīgs, viņam nav nepieciešamas dārgas materiālās vērtības, tikai nedaudz mīlestības un vieta, kur dzīvot un justies piederīgam. Pamēģiniet radīt prieku tajos, kuriem nav tik ļoti paveicies, iedvesmojiet viņus. Katrs citu sejās radītais smaids maksā daudz vairāk nekā mēs varam iedomāties. Mūsdienu pasaule ir kļuvusi pārāk cietsirdīga, domājot tikai par sevi, savām problēmām un pat nemēģinot no tām izkļūt, tad kāpēc sūdzēties, ka neesi laimīgs. Nav problēmu bez risinājuma, tajām vienmēr ir izeja. Pievērsiet uzmanību ziņās dzirdamajām traģēdijām, kuras piemeklē citu dzīves un nepārslēdziet televīzijas kanālu, ja domājat, ka ar jums tā nekad nevar notikt, jo jūsu dzīve salīdzinoši ar viņu dzīvēm ir lieliska. Kaut vismazākā palīdzība kādam, mūs ar laiku apbalvos, jo viss dzīvē nāk atpakaļ gan labais, gan sliktais. Tāpēc centīsimies darīt laimīgus ne tikai sevi, bet arī citus un tagad paveries apkārt un saki – Esmu laimīgs!

Dievinu šo žurnālu…Tā tiešām ir mana dzīvesstila bībele. Es nespēju iztikt bez šī žurnāla nevienu mēnesi/dienu. Kur gan citur lai smeļu iedvesmu grūtos dzīves brīžos. 😀 😀 😀 😀 😀 😀 😀

Esmu augstu papēžu cienītāja, bet ļoti daudzos veikalos es neatrodu savam stilam atbilstošās kurpes.Man patīk kurpes uz platformas zoles. Ko man darīt?Vai kāds zina kādu labu veikalu un kur tas atrodas? :%27-(

Novēlat man veiksmi un izturību , esmu devusies iekarot stokholmu kopā ar daudz pazīstamiem cilvēkiem! Gaidiet mani atpakaļ noteikti uzrakstīšu te , kā man gāja Aiva

Noskaņojums: apātisks Klausos: Green Day Mīlu: jasmīnus (l) Dienas gaišākā doma: Iedodiet cilvēkam visu, ko viņš vēlās, un tajā brīdī viņš sajutīs, ka šis viss nav viss. /Imanuels Kants/ ______________________________________________________________________ Šodien nav mana diena. :-/ Tik nelāgā omā neesmu bijusi jau kopš… lai nu paliek… Man vienkārši izmisīgi bija nepieciešams kāds, uz kuru izgāzt dusmas. :-O Dusmojos par to, ka nezinu, ko uzdāvināt draudzenei uz dzimšanas dienu, par sava puiša kaitinošo izturēšanos, bet visvairāk par to, ka cilvēks, kuru vēlējos ieraudzīt savā durvju priekšā, tur neatradās! (e) Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tas piepildītos, vismaz tā apgalvoja Paulu Koelju… Pirmais izskaidrojums: kādam tur augšā es ļoti nepatīku, otrais: es neesmu cilvēks 🙁 Es vienkārši gribu viņu ar rozā lentīti ap kaklu un zaķa austiņām uz galvas! 😀

Arī es tur biju vismz iebaudīju 9klasnieku izlaišanos tikai dzieodot nu jā,diezgan pohaini snaāca,ja pirms tam svinēts 2dienu garumā un negribas jau bērniem sabojāt izlaidumu ar šausmīgām galssāpēm noturot notis 😀 Bet šitajā gadījumā,lai dzīvo cigaretes…zemenes un paniņas 😀 Bet mani parasti izglābj kumelīšu tējas.

es mīlu savu vīrieti,bet tas dzimums tak ir pilnīgi nejēgas. pirmais – vakar iemigu kkur ap diviem naktī. kad jau sāku sapņot savus saldos sapņus mans mobilais sāk nenormāli bļaut. paceļot manējais otrā galā paziņo ,ka viņš tikai gribēja pateikt,ka viņš tagad iet mājās un ka viņš mīl mani. (vakar viņiem bija night out ar darbabiedriem). grrrr- vata tiesām man to vajadzēja zināt ap trijiem naktī? 😀 otrais- no rīta izveļoties no gultas ,izdzēru savu kafiju un piegāju pie pc lai pārbaudītu savu epastu. man par nenormāli lielu pārsteigumu- vēstule vīrieša ar kuru satikos pirms sava tagadējā puiša. attiecības mums bija ļoti sarezgitas,beigās sapratu ka mums nekas nesanāks… šis tagad atsūta vēstuli ar lielu,aizkustinošu atavinošanos,par to ka viņam vajadzēja iztureties labāk,bet ka viņam tajā brīdī bija diezgan lieli sarežģijumi dzīē . doh!! un kam tas tagad vajadzīgs???? grrrr…..

šodien nonācu pie vairākiem secinājumiem… Pirmkart, jau pie tāda, ka esmu pamatīgi ieķērusies tajā vīrietī [draudzene jau to sāk definēt kā vieglu iemīlēšanos, tomēr mani šis vārds biedē]. Vienkārši nevaru pavadīt nevienu dienu bez viņa un galvā arī ir pilnīgs tukšums. Vai man dieniņ’, tas nu galīgi nav labi, jo iepriekš biju jauna, veiksmīga karjeriste, kas studēja, nodarbojās ar sportu, daudz laika pavadīja ar draudzenēm saturīgās vai mazliet mazāk saturīgas sarunās, bīdīja savus sapņus uz realizāciju, bet tagad no tā vien čiks ir palicis, jo tgad man taču ir Viņš, mans misters Lieliskais. Līdz šim satikos ar vīriešiem, nekad tā nebija gadījies, ar bijušo draugu bijām kopā vairāk kā gadu un es vienmēr spēju veiksmīgi savākties, lai turpinātu dzīvot arī savu dzīvi, bet šeit esmu kļuvusi līdzīga narkomānei, kurai nepieciešama kārtējā deva tā vīrieša. Vakar kopār ar draudzeni aizgājām pasēdēt pie operas un pabaudī sauli, bet es pa klusos uzrakstīju viņam sms, kur esmu, par nelaimi viņš man atzvanīja un es paziņoju, ka neko dižu jau nedaru, man ir garlaicīgi un no sērijas, ka bez viņa nekas jau nenotiek. To dzirdēdama, draudzene vienkārši piecēlās, pagriezās un aizgāja. Man pat nebija sirdsapziņas pārmetumu, jo mans mīļotais ieradās ar saldējumu un pasniedza man kaislīgu skūpstu. šodien, piemēram, viņam visu dienu bija intensīvas darba tikšanās un viņam nebija laika ar mani satikties, bet rīt jau viņš dodas uz kāzām (bez manis). Es neesmu no greizsirdīgajām, nekad neesmu tāda bijusi un cerams, ka arī nekad nebūšu, tomēr arī te es sāku klibot, pie velna, visu laiku domāju par to kā viņam tur ies, jo nenoliedzami viņš tomēr ir sasodīti pievilcīgs vīrietis. Sievietes, rokas nost! Otrkārt, aizdomājos par savu pašreizējo draudzeni, ar kuru esam radikāli pretējas būtnes. Kādā brīdī man liekas, ka labprāt gribētu draudzenes sex and the city stilā – ar kurām var iet šopingā, non-stpā aprunāt vīriešu potenciālu, aiziet uz kādu graujošu ballīti, nēsāt minisvārkus/superseksīgas un košas koktēļkleitas, liekot vīriešiem slienāties, nevis Džūdas, kurām tas viss liekas pārlieku cacīgi un kopumā visnotaļ atgādina emocionālo sadismu. Tomēr es laikam tāda esmu un tur neko nevar padarīt, nu paīk man tās košās un spīdīgās lietiņas. Kā man pietrūkst manas vidusskolas draudzenes, kura gan palikusi dzimtajā pilsētā un pašlaik raujas divos darbos, lai nodrošinātu sevi iztiku, jo nu jau dzīvo patstāvīgi. 220km ir trakoti liels attālums, kas mūs šķir, tagad jau uz Angliju var ātrāk aizlidot, nekā ar vilcienu aizbraukt uz Daugavpili. Es savukārt te peros pa galvaspilsētu un cepjos par visādiem sīkumiem, mana dzīve laikam ir daudz vieglāka, jo vēl arvien dzīvoju uz vecāku rēķina, tomēr tas drīz mainīsies, jo sākšu pelnīt un tad vismaz nebūs maniem vecīšiem jāsēž uz kakla. Tā nu man te iet, raibi. Gaidu sesijas beigas, lai varu baudīt nosacītu mieru un bezrūpību…

šodien aizejot uz darbu iezvanijās telefons- ”unknown” nummurs. paceļot kāda pieklaiga dāma iepazistināja sevi,kā koledžas kkādas tur nodaļas direkore,apvaicājās kādēļ es nēsot atbildējusi uz vēstuli kuru viņi esot izsūtijuši maija vidū. man pirmā dzirdēšana -nekādu vēstuli nebiju saņēmusi. kad apvaicājos par ko iet runa viņa paskaidroja,ka es esot uzaicināta uz kkādu svinīgo pasākumu 16.julijā lai iegūtu balvu kā viena no labākajām studentēm. wo-hooooooooo. prieks.

Sveiki Cosmo lasītāji, draugi mani sauc par kalkulatoru :), jo bieži rēķinu kur izdevīgi investēt lai nopelnītu. Patlaban piedāvāju darbu arī citiem cilvēkiem, kas tiešām vēlas nopelnīt naudiņu. Darbs saistīts ar valūtas kursa svārstībām, respektīvi peļņa uz valūtas kursu. Esmu izstrādājis vairākas metodes, pēc kurām tagad stabili pelnu naudu un vēlos piesaistīt cilvēkus kurus esmu gatavs apmācīt investēt, jo zinu mana valūtas kursa stratēģija strādā veiksmīgi. Viss kas tev vajadzīgs: dators, spēja darboties ar kalkulatoru un vēlme nopelnīt. Gribētu lai tu būtu apzinīga persona arī. dodiet ziņu, izstāstīšu kas un kā.

Šodien man pa domām maisās divas lietas: 1. Cik gan raksturīgi ir cilvēkiem izmantot savu iztēli un no pāris lasītām frāzēm uzburt sev priekšā otru cilvēku un viņa dzīvi! 🙂 Un tikpat raksturīgi ir kļūdīties savā uzburtajā tēlā – kad vēlāk īstenībā atklājas, ka cilvēks ir pavisam, pavisam savādāks, un situācija ir pilnīgi cita, nekā mēs esam iedomājušies! 😐 rodas jautājums – vai šis cilvēks ar savu pateikto/ uzrakstīto ir licis mums iedomāties to, ko viņš vēlas, lai par viņu domātu, vai tieši otrādāk – mēs esam radījuši šo cilvēka/ situācijas tēlu tādu, kā mēs gribētu, lai viņš ir, pēc savas līdzības, pēc savas pieredzes??? 🙂 2. Vakar man atmiņā no viena seriāla atausa kāda interesanta doma – visas mūsu vēlēšanās piepildās! Tās, kuras ir īstas un patiesas vēlēšanās, tās, ko mēs patiešām gribam, lai tās piepildās! Un ja kāda nepiepildās, tas tikai nozīmē to, ka mēs īstenībā nemaz neesam gribējuši, lai tā piepildās! Vēl jo vairāk – ja mūsu vēlēšanās vietā piepildās kas cits, kas tāds, kas sagādā mums vilšanos, tas nozīmē tikai to, ka ir piepildījies tieši tas, ko mēs patiesībā – neapzināti, esam vēlējušies.. Sarežģīti! Bet tagad jāpadomā – kas ir tas, ko es patiešām no visas sirds vēlos… (t) Un jūs?? 😎

šodien beidzot iesniedzu kursa darbu. BEIDZOT! strādājot ar punktiem uz "i" vien tika pavadīta visa nakts, tomēr tagad esmu laimīga, jo beidzot nu tas ir izdarīts. Pašreiz ir pat tā, ka vērtējums man ir gandrīz vai vienaldzīgs, galvenais, ka esmu tikusi no tā vaļā… Brīvi uzelpot gan nevaru, jo jau rīt sākas sesija. Gaidāms eksāmens arheoloģijā, kurai galīgi neesmu sagatavojusies, tomēr doma par nodoto kursa darbu man liek smaidī pat šādā situācijā. Tomēr laimes hormonam ar akdēmiskajām "uzvarām pār slinkumu" vien nepietiek. Kopā ar to burvīgo vīrieti ir tik labi. Principā nu jau man ir ganzdrīz vienalga, kas zin par mūsu attiecībām, pat ja tā ir padomes lielākā tenku vācele. Pēc sēdes jau atkal "nejauši" tiku pavadīta līdz pieturai; kā man patīk viņa skūpsti. Mmm… Pie viņa palika mans mobilais telefons, secinu, ka bez tā mazā nieciņa jūtos bez maz vai kaila. šodien, nākot no bibliotekas, nolēmu ielūkoties darba vietā, bet tur priekšā KK vadītājs. Vai man dieniņ’ kā tas vīrietis mani mulsina un padara vienkārši traku. Nevaru izturēt viņa klātbūtni ilgāk par 10min. šķiet kolektīva apmaksātā došanās uz teātri notika bez manas līdzdalības, jo kad apjautājos, kas šeit notiek, iestājās vairāk nekā mulsinošs klusums, kad visi sakautrējušies lūkojās grīdā. Kāda darba biedrene pat neizturēja un metās laukā pa durvīm. Nesapratu vai man vajadzētu justies neērti… Izmisīgi gaidu saulainu laiku, lai atkal varētu uzvilkt svārkus un doties ar draudzenēm šopingā. Darbā saņēmu paziņojumu, ka jāsameklē izdevīgakais "klinģera piedāvājums". Kāda nezin kādu labu un lētu konditoreju, kur varētu pasūtīt lielizmēra kūku? 🙂

Esmu sasniegusi stāvokli,kad esmu harmonijā ar sevi. Un apkārtējiem šķiet,ka esmu kaut ko mainījusi izskatā,bet mani caurstrāvo miers un apmierinātība ar pašreizējo. Vieglāk koncentrējos,laikam jau tas vakardienas lietus no manis nomazgāja rūpes,uztraukumu un lielākās bailes kļūdīties. (Atkal viena no metaforām).

Karsto dienas vidu sāka nomainīt patīkamā vakara saule, viegli uzpūšu smaržas un esmu gatava lielajam pasākumam. Šodien es apmeklēšu jaunā "Diluar" restorāna atvēršanu Vecrīgā. Šī bija viena no tām atklāšanām, kuras es gaidīju ar patiesu prieku, jo "Diluar" pasniegs manis radītos kokteiļus, kas vēl ir sastopami tikai manā bārā "Samts". Tādēļ mana oficiāli pavedinošā kleitiņa ar Pradas kurpēm ir tieši radītas šim vakaram. Es pārbraucu ar ķemmi pār iztaisnotajiem matiem un piezvanu taksim. Pie restorāna sāk pulcēties cilvēku grupas, tā skaitā arī mana Kristīne, kas savā zaļā kokteiļkleitā flirtē ar kādu jaunu, iedegušu vīrieti krēmkrāsas uzvalkā. Kā noķēru viņas skatienu, Kristīne atvainojās vīrietim un ar lielu smaidu nāca pie manis klāt. "Ak, Samant, ja tu zinātu ar ko man ir sarunāta tikšanās, tu vienkārši paģībtu!" Kristīne vēl starojošāka grib stāstīt, līdz mūs pārtrauc restorāna īpašnieks Kaspars: "Labvakar dāmas, Samanta, vai drīkstētu es jūs uz brīdi palūk?" Kaspars pievērsa savu skatienu man. Es jau redzēju, kā Kristīnes sejā pazūd smaids un viņa lēnām virzās pie citas cilvēku grupas. "Labprāt! Es ar nepacietību gribu redzēt jūsu restorāna interjeru!" ar pieklājīgu smaidu atbildu un dodamies pie attālākas vīriešu grupas. "Es vēlējos jūs iepazīstināt ar izcilo bārmeni un karstasinīgā bāra īpašnieci Samantu" Kaspars lepni saka, ievelkot mani vīriešu bariņā. Es ar lielu draudzīgu smaidu pārlaižu skatienu pāri visiem līdz…stop! Atduras mans skatiens pret Rihardu! Apmulsumu pārtraukdams, Kaspars turpina, paveroties pret vienu no vīriešiem: "Samant, Artūrs ir restorāna šefpavārs, Kristaps ir parūpējies par moderno interjeru, bet šo ēku ir radījis mans senais draugs un arhitekts Rihards." Es paspiedu rokas ar Artūru un Kristapu, un sasveicinoties ar Rihardu viņš smaidīdams teica: "Prieks iepazīties ar neatvairāmo kokteiļu radītāju!". Sarunas laikā es tikai iesmējos kopā ar pārējiem un paspēju izdzert jau divas šampanieša glāzes, kad kādas pauzes laikā Rihards ilgāku laiku skatījās uz mani un teica: "Atvainojiet kungi, bet es vēlētos uzzināt sīkāk par īpašo restorāna kokteiļa recepti" viņš viegli bīdīja mani prom no sarunas biedriem. Pēc dažiem soļiem es pagriezos pret viņu un gribēju teikt, ko atkal viņš vēlas, bet Rihards pirmais ierunājās: "Piedod! Par maniem vakardienas vārdiem…es tiešām tajā vakarā gāju meklēt meiteni vienas nakts sakariem, bet jūsu vārdi mani apstulbināja, jo neviena man agrāk nebija teikusi, ka grib tikai seksu, tādēļ gribēju kaut ko dzēlīgu pateikt pretī." Es pasmaidu: "Es piedodu un man prieks, ka saprotat, ka neesmu no vieglajām!" Rihards priecīgi pasmaida: "Labi, vai es varu ar jums lietišķi kopā pavadīt šo vakaru?" Es uzspēlētā balsī atbildu: "Jā, jūs varat, un vai jūs lūdzu varētu atnest savai lietišķajai meitenei šampanieša glāzi?" runājot es sāku smieties. Es jūtos tik brīva un jūtu, ka man pazūd lietišķā noskaņa, bet tas mani neuztrauc, es gribu pavadīt šo vakaru, cik vien labi varu! Visu svinīgo daļu mēs ar Rihardu novērtējām elites personas, un tagad, kad visi izklīst pa ēkas telpām, mēs abi pieceļamies un mazliet noreibstam, jo oficiālā daļa bija neveiksmīgi gara un garlaicīga, vienīgais glābiņš bija šampanieša puika, kas stāvēja blakus. "Es paņemšu vēl divus no šampanieša puikas un bēgam prom!" Rihards man iečukst ausī un es paklausot eju uz izejas pusi. Par laimi neviens neuzsāk sarunu ar mani un arī Rihards drīz piesteidzas man blakus. Kad esmu tikuši jau kādu gabalu no restorāna, mēs dodamies un kanāla pusi. "Samant, es varu jums uzdot kādu jautājumu?" Rihards, mēģinādams nopietnā balsī, man jautā. Es ieskatos viņa acīs un ar apslēptu smaidu atbildu: "Protams cienījamais." Rihards apsēžas uz kanāla soliņa: "Vai arī jums Kaspara kunga kurpes atgādināja gondolu laivas?" Es, nespēdama saglabāt nopietno attieksmi, sāku smieties. Kamēr neviena no policista kungiem nav atvērām šampanieša pudeli, un Rihards sāka dziedāt "Dancing queen, young and sweet… Samant! Rādi savu dziedāšanas mākslu!" Es smejoties atbildu: "Tu tiešām nevēlēsies dzirdēt!" Rihards sataisa nopietno seju un saka: "Diemžēl jūs nevarat atteikt, vai arī es jūs iemetīšu kanālā ar visu kleitu!" un tuvojas man. Es sāku smieties: "Nē, labi, labi! Dancing queen young and sweet, only sewenteen", abi sēžam malkojam šampi un dziedam ar pārlielu izteiksmi" Dancing queen, feel the beat from the tambourine, oh yeah!" Rihards sāk smieties ar tik "garšīgiem" smiekliem:" Piedod, bet tu tiešām esi nekam nederīga dziedātāja!" Es nopūšos un izdzeru pēdējo malku no pudeles: "Es zinu, bet zinu arī to, kā likt, lai citiem neliekas nemaz tik traki." Rihards skatās uz kanālā peldošajām pīlēm:" Kā tad?". "Es viņiem uztaisu pareizo kokteili, un viņiem šķiet, ka es dziedu, kā profesionāle!" Abi atkal sasmejamies un es pamanu, ka jau esmu atspiedusies pret viņa plecu. Mēs pieceļamies un soļojam uz Brīvības ielas pusi. "Kādēļ tu izvēlējies šo profesiju?" Rihards jau nopietnā balsī man vaicā. "Man patīk radīt jaunas sajūtas un patīk iepriecināt citus. Es apmeklēju ne tikai bārmeņa kursus, bet esmu mācījos pārtikas tehnologos. Paralēli mācībām es strādāju ekspresso bārā, un pēc mācībām es strādāju Rīgas restorānos un mācījos uzņēmējdarbību. Kā rezultātā es apvienoju savu hobiju ar savu darbu" es viņam cik vien sīki spēju izskaidroju. "Bet, kādēļ tu izvēlējies arhitektūru?" Rihards pasmaidīja: "Man patika celt bērnībā klucīšus! Īstenībā mans tēvocis vēlējās kļūt par arhitektu, bet naudas līdzekļu dēļ nespēja piepildīt savu sapni, tādēļ es izlēmu tiekties pēc viņa sapņa." Pārejam pāri luksoforam un nemanot esam jau apskāvušies, varbūt es nevarēju ar kurpēm paiet un vēlējos atbalstīties, bet, lai nu paliek.. Viņš mani pavada līdz dzīvokļa durvīm, es atspiežos pret sienu un vēroju viņu. Rihards ar savu skatienu skatās uz manām lūpām un tad lēnām pāriet pie acīm. Es jūtu trīsas sevi pārņemam, jo viņa smaids, pavedinošās acis un uzvalks mani padara gandrīz vai traku! Bet viņš tik stāv un skatās uz mani un es varu redzēt, ka arī viņš vēlas mani. Tad viņš novēršas un, ātri sniedzot roku, saka: "Tad uzredzēšanos Samant!" Es, sajuzdamies kā bērns, kurš pamostas no sapņa, paspiežu roku. Tad es ieeju dzīvoklī, aizveru durvis un "Ding Dong" atskan durvju zvans. Es lēnām atveru. Rihards stāv ar smaidu: "Jūs aizmirsāt kaut ko". Es nesaprašanā: "Ko tad?" Rihards apskauj mani aiz vidukļa un klusi atbild: "Skūpstu".

Šodien tāda krākulīga diena pavadīta vairāk nekā 2h mēģi ar pīppauzēm,kameņu slaktiņu un beigās ar lapseņu atbrīvošanu,jo nez kāpēc visi vīrieši ar instrumentiem izmuka ārā un es šo radījumu vienkārši ar papīra gabaliņu raidīju pareizā virzienā brīvajā dabas lidojumā 😀 Eh bez tā visa uzzināju,ka icilvēks ar kuru domāju nu stabila LV klints, domā atvadīties un krāmēt mantas aicinājumā brīvprātīgi strādāt vairāk nekā gadu ārpus manas valsts robežām un pamest mšu kādu laiku. Labie pieredzes darbi,nē,nu es arī par to brīvprātīgo darbu domāju tikai Āfrikas pusē,kur reģionos valda nabadzība,bads un pārtikas un dzeramā ūdens apgāde. Pēdējā laikā vienkārši girbas palīdzēt tiem,kuriem iet sliktāk nekā man. Saiņoju drēbītes un apavus,kuras vairs nedomāju valkāt sarkanā krusta iestādei,lai varētu tās dot tiem,kuriem ir mazāk drēbju nekā man. Un atkal skan man un man. Vispārējais nogurums,ar darudzeni sē’de’jām uz soliņa un ēdām pastu un domājām, šī ir vasara pirms lielajiem eksāmeniem un domas jau par izlaidumu un kleitu un pēc tam. Ko domāt darīt pēc tam meklēt iespējas citur vai tepat kā laukakmeniem augt lv grādos? Daudz jautājumu pašai sev radās un šaubas zuda. Komon,lai gan ir vasara jābeidz slinkot un jāsapurinās 🙂

šeit vēl neesmu rakstījusi, sajūta ir vairāk tāda, kā rakstīt privātu dienasgrāmatu tādā Bridžitas Džounsas vai Sekss un Lielpilsēta meiteņu stilā, kur ar manu privāto un ne tik privāto dzīvi varēs iepazīties aktīvas, modernas un interesantas 21.gs sievietes, jo pieļauju domu, ka šeit blogo galvenokārt tieši šādas auditorijas pārstāves. 🙂 Sākšu jau ar to, ka man pilnīgi oficiali ir iestājusies vasara un galvā viens gadalaiks pirms tam – pavasaris. Pašreiz man vēl būtu jānododas kursa darbam, jāsaliek visi punkti uz "i" (nu labi jāpiestrādā krietni vien vairāk, jo man pietrūkst vēl vienas nodaļas par par sievietes stāvokli ģimenē), jo darba gala variantu jānodod jau otrdien, bet nu tā negribas ņemties gar tiem romiešu civiltiesību pamatiem. Akademiskās lietas gribot negribot nobīdās kaut kādā attālākā plānā, jo primārā lieta man tomēr ir tā privātā dzīve, kura pašreiz sasniegusi kulmināciju. Man jau nu liekas, ka siltais laiks vīriešiem ir absolūti sajaucis galvu, pagājušajā nedēļā man bija trīs uzaicinājumi uz trima dažādiem randiņiem. Nevarētu teikt, ka iepriekš būtu izcēlusies ar tādu randiņu aktivitāti, ņemot vērā, ka ziemā vispār bija "patukšais" periods. Lūk, ko dara īsi svārki un skaistas kājas. 😀 Vardu sakot, nu jau laikam varu sākt uzskatīt, ka man ir attiecības, jo randiņš ar Edgaru bija vairāk nekā labs, lai gan viņam nekādu dižo plānu vakram nebija, mēs tik un tā kopā pavadījām 7h (man tas ir daudz), pusnaktī kājām no centra devāmies pie manis (nekas, ka kājām soļojām cauri visai Rīgai – skupsti pie katras sarkanās gaismas luksaforā man lika vienkārši starot). Muļķīgi ir uzskatīt, ka skūpsīšanās pirmajā (manā gadījumā gan tas bija pirmais "oficiālais" randiņš ar Edgaru, jo pirms tam jau bija vairāki kontakti) ir kaut kas slikts, uzskatu, ka tas ir tikai normāli, savā ziņā pat nepieciešams. 🙂 Pašreiz mani gan nomāc tikai viena lieta – esmu pārlieku patstāvīga un man vairāk nekā patīk brīvas meitenes statuss, tomēr šo vīrieti es negrasos izlaist no saviem nagiem, jo domājams, ka aiz manis jau stāv sieviešu rinda, kas gaida, kad viņš atbrīvosies un būs kaut nedaudz pieejamāks, nezinu kā lai viedo pareizu tēlu ar vīrieti pie rokas. Vismuļķīgākais tagad būtu, ja es tiktu uzskatīta par kāda draudzeni (tikai), jo mans ego to nepārciestu, laikam esmu pārāk spēcīga personība. :-/ Vsara man atnes jaunas vēsmas visādā ziņā, jo nu jau grasos arī mainīt dzīvesvietu. Esmu sapratusi, ka dzīve LU kojās ir vairāk nekā nepieņemama, kur nu vēl ar šādām istabas biedrenēm, kuras mani mēģina izkvēpināt no istabas ar baltu sveču dūmiem kā tādu nelabo vai arī mēģina izēst mani no istabas vairāk nekā skaļi un publiski apspriežot ne vien manu privāto, bet arī seksuālo dzīvi. Bāc, un es viņām kādreiz uzticējos… Lai nu kā, tagag jau es dzīvošu otrā Rīgas galā un cerams ar viņām man nāksies saskrieties pa retam vienīgi universitātes gaiteņos (cerams, ka tas būs tiešām reti). Jaunā vieta būs daudz izdevīgāka visādā ziņā, jo par gandrīz to pašu īres maksu saņemšu daaaaaaaaaauuuuuuuuudz labākus dzīves apstākļus, pie tam tas būs balkus labākās draudzenes dzīves vietai un arī jaunais mīļotais būs tikai 15min attālumā. Skan jauki, tikai tagad jāizdomā kā lai nogādā visas savas mantas uz jauno dzīokli, būs nepieciešams bez maz vai furgons. 😛 šai reizei pietiks, laikam tomēr jāpievēršas tām Romas civiltiesībām, nedrīkst taču aizmirst, ka nākamajā nedēļā sākas sesija (kā es ienīstu šo vārdu). Jauku dienu visām vēlot – Mendija

Vakar uzraku sasodīti interesantu antīko lietu,faktiski apģērbu un pārējos aksesuārus,lapu,kur tos tirgū, sajūsma mazliet noplaka,cik gan tajā laikā no 20. gs sākuma sievietes bija mazas,trausalas tieviņas,neieskicējot 1. un 2. Pasaules karu. Jau no mazotnes esmu cienījusi antīkas lietas,vispārēji citi šausminātos,kā var virlkt kau ko, kas kādam piederējis pirms 60 vai 80 gadiem,bet tam ir tā vēstures pieskaņa un protams tā laikmeta aura un garša. (Atkal manas metaforas):) Jā,patiesi,laikam būs jābeidz laiski slinkot ar SATC sērijām,bet skatoties nu gluži milzīgi tajā nefunktierējot,es sapratu,ka es pārāk daudz čīkstu draugu lokā un tas varētu but apnicīgi,taču mums nav 4driends sarunu,mazliet satursikākas un interesantākas. Ikreizi,kad sieviete maina matu sakaŗtojumu un krāsu,viņa tiecas pēc pārmaiņām. Sasodīti es arī ieguvu bŗunus matus un atvad;ijos no rudās draiskules 😀

Nekad tā īsti neesmu ticējusi un piedalījusies akcijās un loterijās,šoreiz palaimējās,tiku pie liekiem 20 latiņiem 🙂 Bet tiem čipsiem jāpazūd,neesmu liela cienītāja,iegāju azartā,un dabūju naudiņu 😀

Sveikas 😛 Pastāstīšu par saviem rezultātiem, kuri ir bijuši sākot no 21.05.2010 datuma. Esmu diezgan daudz arī sagrēkojusi, jo ir sanācis pieēsties un ēst saldumus kā arī izlaist sportiskās aktivitātes. Nesanāca arī regulāri veikt medus masāžas. Veicu tās ik pa trīs dienām nevis divām. Ko esmu darījusi? Ir veiktas piecas medus masāžas. Pilnīgi esmu atteikusies no baltmaizes, tā vietā ēdu rudzu maizi. Ļoti maz esmu ēdusi kartupeļus tā vietā ēdu rīsus. Cenšos ēst regulāri. Ēdu daudz vairāk dārzeņus un augļus. Vingroju un mazliet skrienu. Visā visumā neesmu neko daudz sasniegusi, tākā jācenšās no sākuma. Arī pašsajūta ir slikta, jo visu laiku domāju par to, ka varētu pierīties šokolādes, medus kūkas un citus gardumus, no kuriem grūti atteikties. :-/ Secinājums.. Rezultātu nav 😀 Šeit mans iepriekšējais raksts http://cosmo.lv/blogi/paradisen/velos_beidzot_sakt_veseligi_dzivot_

Noskaņojums: ļoti sentimentāls Klausos: LR2 😀 Mīlu: šopingu Dienas gaišākā doma: Pieredze ir apzīmējums, ko katrs piešķir savām kļūdām. /O. Vailds/ _____________________________________________________________________ Šogad, pati nesaprotu kāpēc, vienkārši slimīgi gaidu Jāņus. Jau kopš maija. 😀 Īsti normāli tas laikam nav… (t) Varbūt tas saistīts ar to, ka pagājušie Jāņi man bija ļoti jautri. 🙂 Meitenes, nekad nepiedzerieties tā, lai 4(!) puišiem jūs vilkšus jāvelk mājās. Nē, nē, 😀 tā nebiju es, kurai tā gadījās, tā bija viena cita nelaimīgā… 😛 Tā jau ir… Savi puiši savs karogs, nevar panest- velk pa zemi! 😀 Un vispār iet kājām 5km: miegainai, 5os no rīta, pamatīgos odos… Diezgan mokoši, bet sasodīti jautri. 😉 Manējais sāka čīkstēt, ka sāp kājas, es gan biju izturīgāka. 😛 Un sievietes vēl esot vājais dzimums! 😀

Vakar mocījos ar referāta izstrādi Administratīvajās tiesībās. Ilgi mocījos. Bet tā ir, ja visu atliek uz pēdējo brīdi. Nespēdama noturēt vaļā acis, un vēl jo vairāk – izprast lasītā jēgu, uzliku modinātāju uz 5 rītā, cerībā, ka pamodīšos, pabeigšu un vēl uztaisīšu prezentāciju, lai varētu šodien aizstāvēt savu darbu. Protams – nepamodos. Ne piecos, ne sešos, ne septiņos, ne astoņos… Es, protams, būtu gājusi uz augstskolu kā balta lapa. Bez referāta, bez prezentācijas un negatavojusies pārbaudes darbam. Bet diena iekrāsojās daudz gaišākos toņos, kad vēl guļot gultā iezvanījās telefons. Kursabiedrs. Ar gluži tādu pašu problēmu. "Brauc uz centru, iesim iedzersim tēju, pastaigāsim pa Vecrīgu." Mums kopā nav garlaicīgi. Lekcijas, kas norit vienam bez otra, ir galīgi nebaudāmas. Pārseidzoši, ka 15 minūšu laikā biju paspējusi noskaloties vēsā dušā, atradusi, ko uzvilkt un iztaisnojusi matus. Un pa durvīm ārā. Mikriņā nespēju novērst acis no ļoti skaistas un gaumīgi ģērbtas tumšmates. Ja lasi Tu, Tempation, viņai nebija augstpapēžu kurpes. Bet viņa bija satriecoša. Tas gan nepiešķir manam stāstam nekādu nozīmi. Man pašai nedaudz. Tādi cilvēki mani iedvesmo. Satikāmies pie Forum Cinemas. "Ejam uz filmu?" – "Jā." Tā kā visas manis interesējošās filmas jau biju redzējusi, gājām uz Šausmām Gobu ielā. Tikai tāds sīkums, ka līdz fimai 2h. Tā mēs metām līkumus pa cenru, līdz iešāvās ideja izbraukt pa kanālu ar katamarānu. Pajokojām ar čali, kurš viņus tur iznomā un sēdāmies iekšā. Papauzējām, pasauļojāmies, papļāpājām, pasmējāmies… līdz laiks jau bija paskrējis. Filmu es skatījos ar aizvērtām acīm. Bailes radīja vien draudīgās skaņas. Arī fakts, ka zālē bez mums bija vēl tikai pāris cilvēki. Viņam tāpat. Smējāmies viens par otru, pārrunājām plānus Līgo svētkiem, dzērām kokteilīšus. Un filma vairs nelikās tik biedējoša. Kad filma beidzās, radās kārtējā ideja. Uz vēl vienu. Šreku. Tikai pie kasēm atklājās, ka to rāda tikai no rītdienas. Žēl. Tā vēl izgājām cauri Vecrīgai, satikām kursabiedreni, kura nāca no lekcijām. Pēc viņas teiktā sapratu, ka neko garām neesam palaiduši. Un pa mājām. "Paldies par jauko dienu!" Es pat īsti neredzu iemeslu tam, kādēļ dalos šīsdienas notikumos te. Laikam vienkārši priecē, ka dienas pirmo pusi esmu pavadījusi vairāk vai mazāk saturīgi. Un esmu to darījusi krietni attālinoties no šīsdienas mērķiem. Uzdevumiem, patiesībā, nevis mērķiem. Biežāk tā! Gaidu atgriežamies savu mīļoto. (l) Šī diena, šķiet, noslēgsies tikpat labi, cik sākusies. (l)

Biju izdomājusi, ka nozagšu savu draugu internetam, viņa draugiem un mūsu dzīvoklim, lai aizvestu kkur, kur būtu es, viņš, daudz seksa, svaiga gaisa, putniņu čivināšanas un silta laika…un jau 2 dienas no mana 2 nedēļu ilgā atvaļinājuma aiz loga nepatīkams slapjdranķis, bet blakus viens slims bumbainais īpatnis ar asiem rugājiem….fui…ne man sekss, ne siltais laiks… Lai ikdienu mājās un mana bumbainīša ārstēšanu nepadarītu par savas dzīves centru, esmu ķērusies klāt kkam tādam, ko agrāk neesmu darījusi. atradu netā sarakstu "1001 Movies You Must See Before You Die" un tagad apzinīgi pa nakts stundām pildu šo sarakstu…tāpat miegs nenāk un bumbainim slimošanas dēļ ir tāda krākšana, ka aizmigt varu tikai pēc pāris glāzēm, mēbeļu pārgrūstīšanas (ā, jā – to arī pa šīm 2 dienām esmu kādas 6 reizes izdarījusi….) vai tikai tad, kad viņš ir pamodies… …ok, nu gan pietiek runāt, netraucējiet man skatīties filmu…

Noskaņojums: Nedaudz apcerīgs (t) Klausos: Nickelback (Dievinu Čada Krogera balsi) (l) Mīlu: Visus veselīgos, zaļos salātus Dienas gaišākā doma: Kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz. Bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz. /P. Koelju/ _________________________________________________________________ Tas bija stulbi, neapdomīgi, nelietīgi, nevajadzīgi… Vai es to darītu atkal? Pie pirmās izdevības! 😛 Man principā vajadzētu justies kā pēdējai nelietei, bet es nožēloju tikai to, ka tapu pieķerta. (e) Un pieķēra mani arī nevis dēļ manas neuzmanības, bet gan tādēļ, ka kāds nevarēja noturēt mēli aiz zobiem. (e) Nesen izlasīju diezgan muļķīgu teicienu: Ja nevari noturēt mēli aiz zobiem, varbūt zobi nemaz nav vajadzīgi. Šoreiz tas laikam atbilst manai nostājai… :-/ Ir tāds maziņš vārdiņš "apsolu", un, ja esi to pateicis, tas nozīmē, ka esi devis solījumu… Tas, kā tu rīkojies pēc tam tikai parāda, cik uzticams esi. Jā, lauzt solījumu ir viegli… 😐 Mēs visi esam cilvēki un sāp jau visiem, ne tikai tev… :%27-( C’mon visi vīrieši taču NAV vienādi, vai ne?! 😛

kkad vienai no dāmām apsoliju ielikt bildi kur vel esmu jauna un brūna 😀 tad nu te nu es esu- jauna,brūniem matiem un vel nesamaitāta 😀 hahaha pilnigi cits cilveeks

vakar kārtējo reizi sapratu, ka par savu padarīto darbu ne vienmēr vajag mantisku atlīdzību. vakar otro gadu pēc kārtas piedalījos Labestības dienā par brīvprātīgo! visas dienas garumā mēs kopā un katrs atsevišķi rūpējāmies par to, lai šī diena būtu izdevusies un visiem patīkama. ar lielu prieku palīdzēju mazajiem ķipariem darināt rotas. un tās visas pozitīvās emocijas ko viņi izstaroja,es savācu sevī. jā, tieši emocijas, ko es vakar ieguvu ir mana darba alga par padarīto darbu! katrs smaids un smiekli, ko izpauda rotu darināšanas procesā un gala rezultātā ir neaizmirstošs, katrs "paldies", ko izteica mazi un lieli manī vēl ilgi dzīvos un liks smaidīt. varbūt arī tavs darbs šajā visā pasākumā bija niecīgs, bet tomēr patīkami apzināties, ka tu ESI PALĪDZĒJIS. koncerta gaitā daudz aizdomājos par to, ka mani ir jābūt vislaimīgākajai pasaulē, jo mani tuvinieki ir veseli. un tās problēmas pa ko es uztraucos ir niecīgas, salīdzinot ar tām problēmām ko vakar dzirdēju. un man vairākas reizes bija jānorij asaru kamols visu to dzirdot. Tāpēc meitenes mums ir jābūt laimīgām par to, ka mēs un mūsu tuvinieki ir veseli. bieži par to mēs neaizdomājamies!

Tad nu stāsts sākas ar to,ka vakar manējais gāja ārā ar saviem draugiem. es nepiebiedrojos,jo iemesls kapec viņi gāja ārā bija -drauga dzimšanas diena,tad nu tas bija puišu pasākums. man pret to nekas nebija pretī,jo tas nozīmeja- es varu iet ārā ar meitenēm. Biju sartunājusi ,ka iešu ārā ar labu draudzeni,bet viņa beigās mani nedaudz piekāsa. nekas cits neatlika,kā palikt mājās ,jo pēdējā mirklī nevienu ar ko iet ielās neatrastu. tad nu uztaisiju tādu kā ”sevis palutināšanas” vakaru. ilga vanna,kafija,izdomaju ka tā kā mājās esu viena izmantošu izdevibu un iesmērēšos ar paštonējošo krēmu. tad nu iesmērējos,kad saņēmu zvanu no citas draudzenes ,ka jāiet ielās.tā kā pulkstens bija jau 11 man bija pavisam maz laika sataisities. 30 minutes un es jau biju ielās. steigā- es aizmirsu noskalot paštonējošo no rokām. tagad staigāju ar orandžām plaukstām. vismaz kkas košs 😀 ha ha bija jasatiek draudzene,pie kāda kluba ieejas,tā kā viņa nedaudz kavējās es apsēdos pieturā,lai viņu pagaiditu. sagadīšanās- garām gāja draugi kurus nebiju satikusi ilgu laiku. šodien no viena no šiem draugiem saņēmu meilu ar uzaicinājumu uz randiņu,protams es atteicu,jo man jau ir otrā pusīte,bet pašapziņu nedaudz pacēla hihi. tad nu kad nonācām ar draudzeni beidzot līdz pabam,es ieeju iekšā un ko es redzu???? savejo! pirmais kas man ienaca prātā,jāizlavās ārā kamēr mani nepamana-kāpēc? tāpec ,ka es negribēju iejaukties viņa puišu vakarā. zinu ka jubilārs par to nebutu bijis sajusmā,jo vakaram bija jābut par viņu un viņa draugiem. tā kā es tiešām gribēju tikai labu. bet bija jau par vēlu,manējais mani ieraudzija un bija jau klāt. kad es viņam mēģināju ieskaidrot ,lai iet atpakal pie draugiem,šis sapūcējās jo domāja ka es no viņa gribu tikt vaļā (bet es atkartoju,iemesls kapec es to dariju bija lai viņš pavaditu laiku ar saviem draugiem). kad redzēju ka jubilārs jau sāk vārīties,paliek sarkans no dusmas,ka atkal blondā latviete ”atņem draugu” es devos prom. manejais palika diezgan noskumis. tā kā man šī situacija nepavisam nepatika.sarunājām,ka tiksimies pie busiņa kurš ved no paba uz klubu. tad nu vizmaz nonācām pie kautkāda kompromisa. bet nu Krisam(jubilāram) es tagad tikuntā nepatīku , bet es tak nevareju zinat ka viņi no visiem pabiem kas ir Deen būs tieši tajā kuru izvelemies mēs. aizbraucām uz klubu,un es atkal spiedu uz to,ka mēs izklaidesimies atseviski. jo es esu ar savu draudzeni,viņš ar draugiem. varetu jau tā kā laiku pavadit kopā. bet Krisam un manai draudzenai ir tads kā neleils naids vienma pret otru,tā kā tas atkrita. tad nu mēs meitenes aizgājām uz citu stāvu,puiši palika pie bāra. mans tālākais vakars?- ideāls! 2vas blondīnes saņēma dikti daudz komplimentus hi hi hi kad bija laiks iet uz māju pusi raxtu savējam kur šis ir,kā izrādās,ka viņš jau ir gūltā. aizejot mājās dikti ilgi runājām,jo viņš bija diezgan upset. kā izrādās ,ka kopš mirkla kad viņš ieraudzija mani klubā viņš gribēja pavadit laiku tiaki vienigi ar mani. tad nu es gribēju,kā labāk,bet sanāca kā vienmēr… man dikti gari sanāca haha (l) (l) (l)

Pēdējās dienas sanāk ļoti daudz domāt. Par dzīvi… par savējo. Par to, kāda tā BIJA. Nemelošu, ka toreiz (un arī atskatoties atpakaļ tagad) mana dzīve man patika daudz vairāk. Tajā bija prieks. Emocijas. Nozīmīgi man cilvēki, kuri man, vismaz it kā, rūpēja. Šķiet, ka esmu izaugusi.. nobriedusi – kļuvusi nopietna un… neinteresanta. Auksta. Jā, pēdējos gados ir bijis daudz pārbaudījumu, kuri norūda un uzaudzē to vienaldzības kārtu. Bet es tāda nevēlos būt. Gribu būt mīļa. Smaidīt. Smieties. Baudīt dzīvi… It kā vēlos to baltās lapas iespēju – sākt visu no sākuma, ar svaigām domām un jaunām pārliecibām… bet bail. 😐 Agrāk nemaz nezināju, ko nozīmē baidīties. Bet tagad jau no domas vien par citādas dzīves varbūtību kļūst neomulīgi.

Piektdienas vēlais vakars. Sarkanās debesis tikko tērpās savā melnajā nakts kleitā, kad trīs starojošas zvaigznes, iesoļoja "Skyline bar". Es ar savām biznesa sievietēm, Aritu un Kristīni, paņēmu neoficiālo tikšanos. Mēs sapazināmies pirms mēneša satikāmies vienā slegtajā mākslas pasākumā, kopš tā laika mēs katru nedēļu satiekamies vienu reizi un kārtīgi izklačojamies. Bet tas nenozīmē, ka esam tipiskās "Sex and the city" meitenes, jo mēs vienmēr paturam noslēpumaino būtību, mēs vienkārši tieši un konkrēti stāstam, kas noticis vai prasam tiešu un konkrētu jautājumu, detaļas un sirds izjūtas mēs paturam sevī. Un tomēr, brīvas meitenes ir brīvas, un viņu domāšana ir atšķirīga nekā aizņemtajām dāmām. "Man rīt ir viens no interesantākajiem pasākumiem, kuru esmu organizējusi," Arita gandarītu smaidu sāk sūkt savu "Pina Colada". Kristīne ieinteresēta arī paņem savu kokteili no galdiņa: "Tavs viltīgais smaids liecina, ka tas nav kārtējais jubilejas pasākums, bet gan…" Arita turpinādama:"…arhitektu ikgadējais salidojums, kuru viņi vēlas atzīmēt Rīgā". "Kopš kuriem laikiem arhitektiem ir salidojumi!" es iesmiedamās pievienojos kokteiļu sūcējām. "Nezinu, kas un kāpēc, bet šis izklausas ļoti intresanti, tādēļ rīt man jāstaro kā saulītei satarp inteliģentajiem vīriešiem.." Arita ar sapņainu smaidu iegrimst dīvānā. Mēs ar Kristīni saskatāmies ar to mazliet greizo smaidu un arī ieslīkstam dīvānā. Kristīne sāk pētīt zālē esošo, pēc skatiena var saprast, vīrieti, izskatīgu vīrieti. Viņa noliek kokteili uz galda un nopietna saka: "Viens seksīgais lenām virzās uz mūsu pusi."Es ieintriģēta pagriežos uz to pusi, kur Kristīne skatās ar mazliet pakusušas tīnes skatienu un ieraugu…jā, ļoti izskatīgu vīrieti, kas nāk uz mūsu pusi. Es aizgriežos atpakaļ, tādi tipi ir zināmi – izskatīgi ar reibinošu smaidu un "one night stand" domu galvā. "Sveikas dāmas" zemā balsī, kas vēl vairāk apliecina viņa šīs nakts mērķus." Mīļais nepareizās meitenes meklē" Arita pat nepaskatoties uz viņu ar roku mēģina viņam parādīt, ka lai labāk tin makšķeri uz citu galdiņu. "Nezināju Arit, ka tu esi vienaldzīga pret saviem klientiem.." Arita pēc vīrieša vārdiem satraukusies pagriežas un ieraugot viņu mazliet nosarkst, un pieceļas: "Rihard! Tu mani galīgi pārsteidz! Rihard, šī ir Kristīne un Samanta" Arita uzreiz pārspīlēti draudzīgā smaidā iepazīstina mūs ar Rihardu, "dāmas, šis ir Rihards, arhitekts" piemiedza aci un paņēma no blakus galdiņa vēl vienu mīksto krēslu. "Piesēd, mēs tieši tagad runājām par rītdienas oficiālo sanākšanu." Rihards nepārsteigs apsēžas un pārlaiž skatienu pār mums:"Ak, tā!" Turpmāko stundu Arita pārsvarā runāja un jautāja Rihardam par rītdienas detaļām un kādas trīs reizes pārlasīja visas Riharda izteiktās idejas, kamēr mēs ar Kristīni dzērām jau otro kokteili. Un vienas lielākas klusuma pauzes brīdī Kristīne piecēlās un vieglā smaidā atvainojas: "Piedodiet, bet man rīt jābrauc uz vienām dzimšanas dienas svinībām, tādēļ es došos labāk tagad mājās." Ātri pamādama ar roku soļo jau uz liftu pusi. Rihards mazliet pasmaida: "Labāk parunājam par kādu interesantāku tēmu, lai Samanta neaizbēg no mums arī!" Arita mazliet samulsusi pasmaida un paņem somiņu: "Es aiziešu uz dāmu istabu." Kad Arita jau veiklā solī ir aigājusi Rihards sāk smieties: "Nu re otra arī aizbēga! Tagad jāgaia, kad jums zvanīs telefons un jūs nozudīsiet arī!" Es sasmējos kopā ar viņu. "Man neviens piektdienas vakaros nezvana parasti, tādēļ šo prieku jums nesagādāšu!" Rihards iesmejas un ieskatas man acīs: "Bet jūs spētu pārsteigt, tas redzams jūsu acīs." Es mēģinu nesamulst, paņemu kokteili un ātri pasmaidīdama atbildu: "Es esmu viens liels pārsteigums, kas nekļūst par paradumu!" Rihards pasmaida un sapņaini sāk skatīties pa logu un tad pagriežas pret mani un saka: "To es redzu.". Es pasmaidu pretī un ieskatos Riharda acīs. Viņa skatienā nebija tikai tā tipiskā vīrieša skatiena, kas izģērbj tevi savās domās, tur bija kaut, kas..pff es atjēgstos un pieceļos. Arī viņš pieceļas un Arita priecīgā smaidā atgriežas, bet ieraugot, ka mēs abi stāvam kājās apmulst: "Vai! Kas tad šeit notiek?!" Es, klusi un lēni iedama uz izeju, saku: "Man jāiet, es nejūtos pārāk labi, es piezvanīšu." Nesagaidījusi Aritas atbildi ātrāk dodos uz liftu, kurā es burtiski ieskrienu un jau spiežu 1. stāva pogu, kad ielec viņš iekšā. Es izdvešu samulsušu smaidu un nopietnā balsī saku: "Jūs nedabūsiet to, ko meklējat." Rihards pienāk man tuvāk un savā zemajā balsī abild, klusi: "Kā jūs zinat, ko es gribu?" Noriju siekalas, sakrustoju rokas priekšā un atkāpjos noviņa, "Es zinu. Es zinu šitos vīriešus, kuriem interesē tikai sekss." Viņš klusi iesmejas un pieskaras maniem gurniem, "Varbūt, varbūt, kas vairāk..jūs neesat no naivajām vai tikumīgajām." Es ieskatos ar mākslīgi dusmīgu skatienu viņa acīs, "Tas arī manās acīs ir redzams?" Viņš tuvojas manai sejai un vēl klusāk un kaislīgākā balsīt bilst: " Nē. To saka, jūsu ķermenis, kas ļaujas svešiniekam apskaut gurnus un piekļūt tik tuvu lūpām…" Ding, atveras druvis. Viņš ātri pagriežas un aizsteidzas prom. "Huh? Kas tas bija?" Es apmulsusi stāvu un prasu sev. Aizveras lifta durvis..