“Lai pagatavotu gardus kruasānus, ir jāklausās franču mūzika un jāizmanto daudz sviesta,” saka franču tautības maiznieks Metjū Mifsuds, kas ik dienu gatavo svaigus kruasānus Narvesen tirdzniecības vietām. Gardie un gaisīgie kruasāni mums visiem asociējas ar Franciju, lai gan patiesībā to pirmatnējās izcelsmes zeme ir cita. Tāpat tikai retais zina, ka viens no veidiem, kā mieloties ar kruasāniem – iemērcot kafijā.

1. Kruasāna dzimtene ir Austrija

Kruasāns tik tiešām ir viens no neoficiālajiem Francijas simboliem līdzās Eifeļa tornim, beretēm un franču maizei jeb bageti, un Francijas loma ceļā līdz tādam kruasānam, kādu to pazīstam šodien, ir nozīmīga.  Taču patiesībā kruasānu saknes meklējamas 17. gadsimtā Austrijā, kad 1683. gadā notika Vīnes kauja. Toreiz pilsēta tika aplenkta un bija ļoti tuvu tam, lai padotos Osmaņu karavīru armijai, kas bija ielenkuši pilsētu un plānoja izrakt tranšejas zem pilsētas biezajiem aizsargmūriem, piepildīt tās ar šaujampulveri un uzspridzināt mūra sienas. Tranšeju rakšana tika uzsākta agrā rīta stundā, kad visa pilsēta vēl gulēja, taču tas bija arī laiks, kad maiznieki kurināja krāsnis, lai ceptu maizi. Mīcot mīklu viņi izdzirdēja dīvainas skaņas un steidzās sazināties ar varas iestādēm, kas savukārt norīkoja cilvēkus rakt tuneļus pretī un pārtvert šaujampulveri. Tieši tobrīd palīgā Vīnei ieradās arī Polijas karalis ar sabiedroto spēku armiju un ostmaņiem nācās bēgt.

Lai atgādinātu visiem par uzvaru un izceltu savu lomu pilsētas glābšanā, maiznieki izveidoja īpašu konditorejas izstrādājumu pusmēness formā, jo tas bija Osmaņu karoga simbols. 

• Kruasānu sākotnēji sauca par kipferl

Vīnes maiznieki savu jauno meistardarbu nosauca par kipferl, kas austriešu vācu valodā nozīmē pusmēness. Tāpēc arī šobrīd Austrijas kafejnīcā vaicājot pēc kipferla jums atnesīs pusmēnes formas konditorejas izstrādājumu.

• Kruasānu mērc kafijā

Pusmēness formas mīklas izstrādājumi nebija vienīgais Osmaņu turku mantojums Vīnē. Viņu armija bija ieradusies, plānojot te palikt, tāpēc bija paņēmusi līdzi ļoti daudz pārtikas. Tas viss tika pamests, kad viņiem steigā nācās bēgt un karavīri, kuri bija izglābuši pilsētu, ieguva atstāto laupījumu. Vieni paņēma kamieļus, citi paklājus, bet kāds karavīrs paņēma pilnus maisus ar dīvainām pupiņām. Šis karavīrs bija viesojies Turcijā un zināja, ka tās ir kafijas pupiņas, no kurām var pagatavot gardu kafiju.

Viņš atvēra pirmo Vīnes kafejnīcu, taču tā kā cilvēki ar piesardzību mēdz izturēties pret visu jauno, neviens negribēja nogaršot viņa dīvaino brūvējumu un, lai padarītu to pievilcīgāku, viņš nolēma to piedāvāt kopā ar kādu konditorejas izstrādājumu. Vietējais maiznieks ieteica, ka šis izstrādājums varētu būt kipferls, jo visiem vēl svaigā atmiņā bija Turcijas iebrucēju aizdzīšana. Kafijas un kipferla kombinācija cilvēkiem iepatikās un interesanti, ka viņi tos baudīja, iemērcot kafijā. Tas bija arī pirmsākums tagad populārajām franču brokastīm ar kruasānu un kafiju. 

• Kruasāns ir franču brokastu sastāvdaļa

Kruasāns joprojām ir viena no trim franču brokastu sastāvdaļām. Otra ir kafija ar pienu bļodiņā vai lielā krūzē, un trešā ir avīze, ko mūsdienās aizstāj jaunākās informācijas aplūkošana viedierīcē. Arī Francijā kruasānu brokastīs ēd, mērcējot kafijā. Pēc kruasāniem uz maiznīcu jāiet agri no rīta, lai brokastīs tie būtu svaigi un vēl nedaudz silti.

• Uz Franciju kruasānus atveda Marija Antuanete

Austrijas karaliene Marija Antuanete, kurai pieder arī slavenais teiciens – ja cilvēkiem pietrūkst maizes, lai ēd kūkas, četrpadsmit gadu vecumā tika nosūtīta uz Franciju, lai apprecētos ar nākamo karali Luiju XVI. Svešumā jaunā meitene ilgojās pēc dzimtenes un lūdza galma maizniekus uzcept viņai tādu kipferli, kādu atcerējās baudām mājās Vīnē. Viņa pastāstīja vēl par citiem konditorejas izstrādājumiem, ko ēdusi dzimtenē un tie kļuva pazīstami kā viennoiserie – Vīnē tapuši konditorejas izstrādājumi, kas izgatavoti no rauga mīklas līdzīgi kā maize, vai no kārtainās mīklas, bet ar pievienotām sastāvdaļām, kas piešķir tiem bagātīgāku un saldāku garšu.

Deviņpadsmitajā gadsimtā kipferls bija kļuvis populārs Francijā, taču tas vēl ne tuvu nebija tas gaisīgais konditorejas izstrādājumiem, ko mēs pazīstam šodien. Tā joprojām bija Austrijas versija: izgatavota no mīklas, kas līdzīga brioša mīklai, maza pusmēness formā.

Ap 1837. gadu divi austrieši Parīzē atvēra Vīnes maiznīcu un tobrīd jau ļoti populārā pusmēness formas izstrādājuma nosaukums tika mainīts no kipferl (Austrijas vācu vārds, kas nozīmē pusmēness) uz kruasānu (franču vārds, kas apzīmē pusmēness). Šai laikā kruasāns ieguva arī tagad pazīstamo, pārslaino tekstūru un bija pavisam tuvu tam, lai kļūtu par vienu no Francijas simboliem.

• Izliekts vai taisns?

Tā kā tik daudz tiek runāts par pusmēnešiem un kruasānu, kas nosaukts tā izliektās formas dēļ, kāds varētu brīnīties, kāpēc daudzi sviestainie kruasāni, ir taisni, nevis izliekti pusmēness formā?

Izrādās, arī tas ir interesants stāsts. Sākumā visi kruasāni tika gatavoti pusmēness formā, un tikai ar sviestu. Tad deviņpadsmitā gadsimta vidū tika izgudrots margarīns. Tas bija lētāks nekā sviests, un tam bija ilgāks uzglabāšanas laiks, tāpēc ar to sāka aizstāt sviestu kruasānos. Taču tā kā francūžiem  ir svarīgi atklāt visas ēdiena sastāvdaļas, bet ne visiem pircējiem patika, ka sviestu aizstāj ar margarīnu, maiznieki nolēma izveidot divas dažādas versijas. Pieņemot, ka margarīns ar laiku aizstās sviestu pilnībā, ar margarīnu gatavoti kruasāni tika atstāti tradicionālajā pusmēness formā, bet ar sviestu gatavoti kruasāni ieguva taisnu formu.

• Ne tikai konditorejas izstrādājums, bet iecienīta uzkoda

Šobrīd, kruasāni atrodami kafejnīcās, veikalos un virtuvēs visdažādākajās pasaules valstīs. “Taču nemainīgs palicis fakts, ka par labu kruasānu liecina tas, ka tam ir daudz kārtu,” saka Narvesen veikalu tīklu kruasānu meistars Metjū Mifsuds. Arī šobrīd kruasāna mīklu slāņo ar sviestu, vairākas reizes pēc kārtas izrullē un saloka, pēc tam izrullē plānā loksnē, izmantojot paņēmienu, ko sauc par laminēšanu. Procesa rezultātā tiek iegūta kārtaina, pārslaina tekstūra, kas līdzīga kārtainās mīklas izstrādājumiem. Kruasāns vēl arvien var būt kā saldais našķis, ko baudīt kopā ar kafiju, taču, kā rāda Narvesen klientu izvēles, cilvēki mīl dažādību.  Kruasānus tie izvēlas tikpat labi lai aizstātu launagu vai kā sātīgas uzkodas, ja tiek pildīts ar sieru, šķiņķi, salātu lapām un tomātiem. 

Gados jaunākais ievēlētais prezidents Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēsturē Džons Ficdžeralds Kenedijs (1917–1963), kurš traģiski gāja bojā atentātā, jau savas dzīves laikā kļuva par leģendu, taču viņam un viņa ģimenei bija arī daudz tumšu noslēpumu, vēsta kanāls “National Geographic”. 

Kenedija slepkavība 1963. gadā 22. novembrī ir apaugusi ar neskaitāmām konspirācijas teorijām – no triviālām par Centrālās Izlūkošanas pārvaldes vai Kubas specdienestu iesaistes līdz pat pavisam dīvainām, piemēram, par to, ka Kenediju nogalināja citplanētieši. 

Viens no šādu teoriju popularitātes iemesliem, iespējams, slēpjas faktā, ka tūkstošiem ar atentātu saistītu dokumentu vairāk nekā pusgadsimtu bija slepeni, daudzi no tiem vēl joprojām nav plašākai publikai pieejami. To publiskošanu kopš 2017. gada kavēja ASV prezidenti Donalds Tramps un vēlāk Džo Baidens. 2022. gadā tikai publiskoti 13 173 dokumentu no ASV Nacionāla arhīva. Tas nozīmē, ka šobrīd publiski ir pieejami 95% materiālu, kas saistīti ar 1963. gada 22. novembra notikumiem Dalasā. 

Tā bija diena, kas mainīja Ameriku uz visiem laikiem. Tagad 60 gadus vēlāk varam atskatīties uz šo vēsturisko notikumu, pateicoties pēdējo dzīvo aculiecinieku stāstiem, un uzzināt jaunus faktus par šo liktenīgo dienu.  

Raidījuma “Džons F. Kenedijs: Viena diena Amerikā”, pirmizrāde pirmdien, 6. novembrī, plkst. 22.00, kanālā “National Geographic” ar atkārtojumiem 12. novembrī, plkst. 18.55 un 13. novembrī, plkst. 11.25. Gaidot raidījumu, “National Geographic” aicina iepazīties ar Džona Kenedija un viņa ģimenes tumšākajiem noslēpumiem!

Kenediju “lāsts”

Kenediju ģimene ir viena no pazīstamākajam politiskajām dinastijām gan ASV, gan citur pasaulē. No tās nākuši viens ASV prezidents, trīs senatori, trīs vēstnieki un daudzi citi ievērojami politiķi. Tā ir arī bēdīgi slavena ar to, ka daudzi tās pārstāvji traģiski gājuši bojā. Proti, kopš 1940. gada ir zināms par vismaz 22 Kenediju ģimenes locekļu nāves gadījumiem aviokatastrofās, atentātos, noslīkstot, pārdozējot narkotikas utt. Daudzi arī uzskata, ka ģimeni patiešām vajā lāsts. 

Piecus gadus pēc atentāta pret Džonu F. Kenediju, 1968. gadā, viņa jaunākais brālis Roberts (1925–1968) kandidēja uz ASV prezidenta amatu. Par valsts galvu viņš netika ievēlēts, taču tāpat, kā lielais brālis tika publiski noslepkavots 1968. gadā 5. jūnijā. Savukārt cits Kenedija brālis, Teds (1932–2009) neveiksmīgi kandidēja uz prezidenta amatu 1980. gadā. Līdz savai dabiskai nāvei 77 gadu vecumā Teds Kenedijs 47 gadus bija ASV senators, kurš kongresā pārstāvēja Masačūsetsas štatu. 

Jāpiebilst, ka Kenediju klana pārstāvim ir izredzes jau pavisam drīz atkal kļūt par Baltā nama saimnieku. Proti, Džona F. Kenedija brāļa Roberta dēls Roberts Kenedijs juniors būs  kandidāts 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās. 

Skeleti ģimenes skapī 

Tomēr kā jau teju katram bagātam un ietekmīgam klanām Kenediju “skapī” glabājas daudz skeletu. Klana patriarham Patrikam Kenedijam (1888–1969) nācās piedzīvot četru bērnu nāvi. 

Savukārt vecākā meita Rozmarija (1918–2005) jaunībā bija ievietota psihiatriskajā klīnikā. Tas notika neilgi pēc tolaik plaši praktizētās lobotomijas operācijas. No dzīvespriecīgas 23 gadus jaunas sievietes, kurai patika mode, ballītes un sabiedriskā dzīve, Rozmarija pārvērtās par “dārzeni”, un visu atlikušo mūžu līdz nāvei 86 gadu vecumā tika slēpta slēgta tipa klīnikās.   

Jāpiebilst, ka pat tolaik daži speciālisti uzskatīja, ka Rozmarijai nebija viņai piedēvētas “garīgās atpalicības”, bet drīzāk viņa cieta no depresijas. Šo viedokli apstiprināja vismaz trīs ārsti. Diemžēl lobotomijas sekas bija neatgriezeniskas, proti, Rozmarijas prāta spējas samazinājās līdz divus gadus veca bērna līmenim. 

Proti, viņa nevarēja patstāvīgi staigāt un normāli runāt, kā arī cieta no urīna nesaturēšanas. Gadu desmitiem patiesība par viņas veselības stāvokli un atrašanās vietu tika turēta noslēpumā. Tēvs viņu nekad nebija apmeklējis un ļoti baidījās, ka patiesība par Rozmariju varētu kaitēt dēla Džona politiskajai karjerai. 

Ir zināms fakts, ka 1958. gadā Džons F. Kenedijs slepus no ģimenes bija apciemojis Rozmariju klīnikā un bija šokēts par viņai nodarīta kaitējuma smagumu. Vēlāk, kad viņš kļuva par ASV prezidentu, Kenedijs izmantoja iespējas, lai uzlabotu likumus, kas atvieglotu dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Arī Rozmarijas un Džona māsa Junisa daudz laika un spēka veltīja invalīdu tiesību aizsardzības jautājumiem, kā arī viņa bija tā, kas izveidoja “Special Olympics”, pasaulē lielāko organizāciju, kas Amerikā un citur pasaulē rīko sporta sacensības cilvēkiem ar īpašam vajadzībām. 

Kenedija “seksa” dosjē 

Harizmātiskais Džons Kenedijs mīlēja sievietes. Un sievietes, tostarp Holivudas dīvas Merilina Monro (1926-1962) un Marlēna Dītriha (1901-1992), mīlēja viņu. Lielbritānijas premjerministrs Harolds Makmilans atminējās Kenedija vārdus: ja viņam trīs dienas nācās iztikt bez seksa, viņam sākās migrēna. 

Kenedija skandalozā mīlas dzīve un ārlaulības sakari, tostarp arī ar prostitūtām, ir gandrīz tikpat plaši aprakstīti kā politiskā darbība. To izmantoja vai mēģināja izmantot gan atraidītas sievietes, gan politiskie oponenti. 

Leģendārais Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) vadītājs Edgars Hūvers (1895–1972) jau 1942. gadā licis saviem padotajiem sākt veidot speciālu “seksa” dosjē par tolaik jaunā senatora Kenedija dēkām. 

Senatoram tad bija kārtējais ārlaulības sakars, šoreiz ar laikraksta “The Washington Post” žurnālisti Ingu Arvadu. FIB aģenti vairākus mēnešus novēroja viņas māju, kur biežs viesis bija topošais ASV prezidents. Jāatzīmē, ka šīs attiecības piesaistīja Hūvera uzmanību ar to, ka par Arvadu klīda baumas kā par bijušo nacistu simpatizētāju. Sievieti turēja aizdomās par spiegošanu.

Kopš tā laika visus Kenedija tālruņus noklausījās iekšējās izlūkošanas darbinieki, kuri turpināja papildināt dosjē. Tas, ka šāds kompromāts eksistē, kļuva zināms tikai 2017. gadā, kad bija publiskoto daļa dokumentu par Kenedija dzīvi un nāvi. 

FIB dokumentos, kurus pirms sešiem gadiem publiskojis ASV Nacionālais arhīvs, atrodams arī tas, ka Kenediju vairākus gadus vajāja kāda sieviete, kas darīja visu, lai par prezidenta mīlas dzīvi uzzinātu iespējami plašāks sabiedrības loks.

Piemēram, sieviete, kuras vārds bija Florence Mērija Keitere, piedāvāja plašsaziņas līdzekļiem pierādījumus tam, ka Kenedijam, kamēr viņš bija ASV senators, bija seksuālas attiecības ar savu sekretāri Pamelu Tērnuri. Jāpiebilst, ka Pamela vēlāk bija pirmās lēdijas Žaklīnas Kenedijas personīgā sekretāre.

No 1959. gada līdz pat Kenedija nāvei 1963. gadā Keitere nosūtīja vēstules desmitiem redakciju, kā arī FIB. Viņa arī vienreiz piketēja pie Baltā nama, lai pievērstu uzmanību Kenedija dēkai ar sekretāri. 

Tāpat FIB rīcībā bija arī kādas naktskluba dziedātājas stāsts. Viņa apgalvoja, ka 1945. gadā piedzēries Džons Kenedijs mēģinājis viņu izvarot viesnīcas numurā. Jāsaka, ka viņa sazinājās ar FIB tikai 1966. gadā, kad globālā histērija un Kenedija slepkavības izmeklēšana sasniedza kulmināciju.

Dēla nāve 

Tāpat kā viņa tēvs, arī Džons F. Kenedijs pārdzīvoja vairāku savu bērnu nāvi. 1955. gadā viņa sievai bija spontānais aborts savukārt gadu vēlāk pasaulē nāca nedzīva piedzimusī meita, kuru Kenediju pāris gribēja saukt par Arabelu. 

Kenediju jaunākais dēls Patriks piedzima priekšlaicīgi 1963. gadā 7. augustā un nodzīvoja vien 39 stundas un 12 minūtes. Tomēr viņa īsā dzīve un nāve, kas satrieca gan pašu Kenediju un viņa sievu, gan visu Ameriku, pievērsa sabiedrības uzmanību tam, ko pašlaik zinām kā respiratorā distresa sindromu (RDS). 

Tas ir elpošanas traucējumu veids, kas raksturīgs jaundzimušajiem, visbiežāk tiem, kuri piedzimuši pirms laika. Pēc Patrika nāves šo slimību sāka pētīt un uzlaboja priekšlaicīgi dzimušo bērnu aprūpi, tādējādi izglābjot miljoniem jaundzimušo dzīvību.

Gan Patrikam, gan Arabelai bija bēres, bet pēc Kenedija nāves 1963. gadā viņu mirstīgas atliekas pārapbedīja kopā ar tēvu. Dēla nāve satuvināja Kenedijus, jo abi to smagi pārdzīvoja. Tas bija arī bija viens no iemesliem, kāpēc Žaklīna nolēma pavadīt vīru viņam liktenīgajā vīzītē Dalasā, jo pirms tam Kenedija kundze nebija plānojusi tajā doties. 

Neārstējama slimība

Lai gan Kenedijs piedzima turīgā ģimene ar metaforisko zelta karotīti mutē, viņš visu mūžu cieta no veselības problēmām. Tās sākās jau agrā bērnībā. Topošais politiķis bija spiests daudz laika pavadīt gultā ar grāmatām, atkopjoties pēc kārtējas ligas.

Viņam bija alerģijas, ģīboņi, hronisks spēku izsīkums – šie simptomi Kenedija vajāja visu mūžu. Tikai, kad viņš jau bija pieaudzis, Kenedijs uzzināja, ka cieš no neārstējamas Adisona slimības. Tā ir slimība, ko izraisa hroniska virsnieru garozas mazspēja, līdz ar to pilnīgs vai daļējs hormonu (kortizola un aldosterona) trūkums.

Kenedija dzīves laikā Adisona slimība nebija ārstējama un tika pielīdzināta vēzim. Pēc diagnozes uzstādīšanas ārsti prognozēja, ka Kenedijs nenodzīvos vairāk par trīs gadiem. Jāpiebilst, ka visa informācija par prezidenta slimību tika stingri slēpta. 

Mācoties Hārvarda universitātē, spēlējot amerikāņu futbolu, viņš savainoja muguru un visu atlikušo mūžu cieta no hroniskām sāpēm. Kopumā Kenedijam bija veiktas četras muguras operācijas, kas gan viņa stāvokli īpaši neuzlaboja. Viņam nācās valkāt speciālu muguras korseti, kas, iespējams, arī maksāja viņam dzīvi. 

Proti, kad 1963. gadā 22. novembrī Dalasā uz prezidenta limuzīna pusi tika raidīts pirmais šāviens, viņš nevarēja pieliekties uz priekšu un tā paglābties no otrā šāviena. Tā vietā ķermenis, kuru cieši saturēja korsete, atgriezās vertikālā stāvoklī, dodot iespēju šāvējam trāpīt viņa galvā. 

Jaunas liecības par atentātu 

Džons Ficdžeralds Kenedijs amatā bija no 1961. gada līdz atentātam 1963. gadā jeb tikai 1036 dienas, kad viņa dzīvi pārtrauca Dalasā izskanējuši šāvieni. 1963. gada 22. novembra notikumiem Teksasas galvaspilsētā Dalasā ir veltīti tūkstošiem rakstu, grāmatu, dokumentālo un mākslas filmu, kā arī radio un televīzijas raidījumu, tomēr, jo vairāk informācijas parādās, jo vairāk rodas jautājumu par to, kas patiesībā notika. 

Raidījumā “Džons F. Kenedijs: Viena diena Amerikā” pirmo reizi 60 gados runās šīs dienas notikumu aculiecinieks, bijušais slepenā dienesta aģents Pols Lendiss. Kenedija vizītes laikā Dalasā 1963. gadā novembrī viņa uzdevums bija sargāt pirmo lēdiju Žaklīnu Kenediju. Lendiss, kuram tagad ir 88 gadi, ir gatavs atklāt jaunas un sensacionālas detaļas par Amerikas 35. prezidenta slepkavību.  

Raidījumā “Džons F. Kenedijs: Viena diena Amerikā” viņš cita starpā pirmo reizi pastāstīs, kā pēc atentāta izņēma lodi no Kenedija limuzīna. Tas varētu apstiprināt versiju, ka Lī Hārvijs Osvalds nebija vienīgais šāvējs. Jāatzīmē, ka ir arī vairākas sazvērestības teorijas gan par to, ka Osvalds nav bijis vienīgais šāvējs, gan par to, ka viņš vispār nav piedalījies atentātā. Ir arī neskaidrības par Osvalda īsto identitāti. 

Raidījuma “Džons F. Kenedijs: Viena diena Amerikā” pirmizrāde pirmdien, 6. novembrī, plkst. 22.00, kanālā “National Geographic” ar atkārtojumiem 12. novembrī, plkst. 18.55 un 13. novembrī, plkst. 11.25.