Dzīvē pienāk tāds brīdis, kad tu sāc to apzināties.
Veltīts tai, kura atvēra man sirdi.

Mans ceļš pie patiesas pateicības bija diezgan garš, kā man likās, dažus pēdējos gadus. Gāju ar prātu, bet atnācu ar sirdi. Es apzinos, ka esmu veicis ceļu visa mūža garumā. Esmu pateicīgs tiem, kuri palīdzēja man pie tā nonākt.
Katrs cilvēks – tas ir mūsu spogulis. Un dzīvē pienāk tāds brīdis, kad tu to beidzot sāc apzināties.
Vienreiz, es pievērsu uzmanību vienai manai labai paziņai. Viņa sāka skaļi izteikt savu neapmierinātību ar to, ka viņa bieži, ļoti daudz laba dara apkārtējiem, daudz viņiem palīdz, bet nesaņem no viņiem atzinību un pateicību. Pēc tam, kaut kādos momentos viņa sāka izteikt man savas pretenzijas, ka es arī esmu tikpat nepateicīgs, kā pārējie. Ka, es prasu viņai kaut ko izdarīt un par to nepateicos. Es aizdomājos par viņas vārdiem un viņas uzvedību. Pateicības jautājums viņai bija ļoti svarīgs. Es vienmēr aprobežojos ar sausu ‘’ok’’ vai ‘’paldies’’, jo tie ir mani pateicības sinonīmi. Bet es sapratu, ka viņas uzvedībā ir daļa no manis, ka viņa ir mans spogulis.
Es nolēmu mainīt savu uzvedību. Iesākumā, attiecībā pret viņu kļuvu uzmanīgāks un sāku arvien biežāk un biežāk izteikt viņai tik vēlamos vārdus ‘’pateicos’’. Pakāpeniski šo ‘’pateicos’’ es sāku teikt arī citiem cilvēkiem. Es mainījos. Mainījos, pateicoties savam spogulim.
Esmu dzirdējis, un daudz dažādu grāmatu un rakstu lasījis par pateicību. Bet šī pateicība tā arī nekļuva par manas dzīves sastāvdaļu. Jā, es varēju būt pieklājīgs un kulturāls, es varēju pateikt ‘’paldies’’. Bet tas viss bija kaut kādu noteikumu, kurus jāizpilda, daļa. Visos manos vārdos nebija dvēseles un sirsnības. Tie bieži vien skanēja mehāniski. Un cilvēki to juta.
Un, lūk, pateicoties savai paziņai, es jau biju nolēmis, ka to pateicību beigu beigās esmu iemācījies. Bet kā izrādījās vēlāk, es kļūdījos, teikt ‘’paldies’’ un ‘’pateicos’’ ir par maz. Tas viss nāca no prāta. No prāta es arī sapratu, ka tā vajag, ka tā ir pareizi, ka cilvēkam, kurš tavā labā kut ko ir izdarījis tev ir obligāti jābūt pateicīgam. Pat bērnus māca teikt ‘’paldies’’. Bet vienalga, es priecājos pat par to, tāpēc, ka citādāk nemācēju. Es biju pateicīgs viņai par to, kā tajā brīdi uzskatīju, ka esmu iemācījies pateikties.
Tā tas kādu laiku turpinājās, es biju pārliecināts, ka esmu samērā pateicīgs cilvēks, kamēr es, no viena ļoti tuva cilvēka nesaņēmu tiešu un nežēlīgu dūrienu sirdī. Un es nesapratu kāpēc. Es biju maigs un gādīgs, uzmanīgs, vienmēr palīdzēju un atbalstīju. Uzņēmos daudzu sadzīves jautājumu risinājumu, nevis runāju, bet darbojos, bet nemanīju, ka saņemtu par to pateicību, vispār neko nesaņēmu. Viņa izlikās, ka nemana, kā mājās parādās vajadzīgās lietas, ka viss ko es daru, ir ierasts un pats par sevi saprotams.
Es pagatavoju viņas svētkiem torti, un no viņas pat nesadzirdēju atbildi, vai tā viņai patika vai nē. Viņas retais ‘’paldies’’ bija kaut kāds sauss un skops. Viņa savu uzvedību uzskatīja par normālu, bet es viņu uzskatīju par egoisti.
Tajā laikā, es uzskatīju, ka esmu iemācījies pateikties cilvēkiem un no viņiem gaidīju tieši to pašu. Saka, ja tu gaidi pateicību par to, ko tu dari, tātad tu pārdod pakalpojumus nevis tos dāvini. Tāds viedoklis var būt, bet mīļotajam cilvēkam ir patīkami, ka kāds viņu novērtē un ir viņam pateicīgs. It īpaši tad, ja jūs esat pāris. Pateicība var būt ‘’dot – ņemt’’ līdzsvara mēraukla. Bet es no man tuvā cilvēka šo pateicību tā arī nesaņēmu. Es to vienkārši nejutu. Es no visas sirds nesapratu kāpēc viņa ar mani tā rīkojas. Jo es uzskatīju, ka neesmu to pelnījis. Bet kaut kur zemapziņā es sapratu, ka viņa man kaut ko atspoguļo, tikai es nesapratu ko un galvenais par ko.
Viņai bija ļoti skaista un debešķīga dvēsele. Tādu dvēseļu uz Zemes ir ļoti maz. Vienas prakses laikā viņas dvēsele man parādīja, kas viņa ir un no kurienes ir uz šejieni atnākusi. Es līdz sirds dziļumiem biju pārsteigts par redzēto: par viņas skaistumu un plašumu. To bija grūti aprakstīt ar vārdiem. To varēja tikai saskatīt, redzēt visu krāsu paleti, kurā zaigo viņas iekšējais visums, viņas dvēsele. Un es sapratu, kāda niecība es esmu attiecībā pret viņu. Un šī milzīgā un dziļā dvēsele, es tā uzskatu, nevar nodarīt tev kaut ko sliktu un nevar būt nepateicīga. Bet es dziļi kļūdījos. Tik dziļi, ka mana ilūzija tuvākajā laikā tika sagrauta.
Patiesā atbilde un atklāsme pie manis atnāca tikai tad, kad tika salauzta mana sirds. Tiešāk sakot tad, kad salūza tā akmens siena, kurā bija ieslēgta mana sirds. Tas bija sāpīgi, bet kā es vēlāk sapratu, citādāk nebija iespējams. Es ilgus gadus nodarbojos ar garīgo izaugsmi, bet tā pa īstam atvērt sirdi nebija izdevies. Tā bija slēgta. Šis sitiens beidzot man ļāva sajust savu sirdi. Tā atvērās caur sāpēm.
Es sapratu, ko man tā atspoguļoja. Manā acu priekšā bija manas mīļotās iekšējā visuma aina, tas skaistums un varenums, kurus man tik ļoti patika apjūsmot. Un es pēkšņi apzinājos: ka tieši visumam es nevienu reizi neesmu pateicies. Neesmu pateicies tam par savu dzīvību, ne par savu vecāku dzīvību, kuru tas mums visiem ir devis. Es nepateicos tam, par to, kas man ir, nepateicos par to, ka esmu dzīvs un vesels, ka nesēžu invalīdu ratiņos, ka man ir labs darbs un neesmu bezpajumtnieks. Visu, ko manā labā darīja visums, es nenovērtēju, tieši tāpat kā to darīja viņa. Visu ko man deva un manās mājās ienesa visums, es uztvēru, kā pašu par sevi saprotamu. Man visums svētkiem pagatavoja torti, bet es to apēdu un pat paldies nepateicu, ka tā bija garšīga. Viss, kas mums šai dzīvē pieder ir tikai pateicoties visumam. Un tādas pateicības man nebija ne tikai sirdī, bet arī domās.
Tad ko es gribu no citiem?! Ja tev kaut kur nav taisnība, dzīvē vienmēr atradīsies cilvēks, kurš tev uz to norādīs. Un tāds cilvēks atradās. Un tā varēja būt tikai plaša dvēsele, kura palīdzēja man to saprast. Saprast, lai varētu mainīties. Viņa atnāca lai būtu man Skolotājs.
Tā atnāca izpratne. Kad tas notika, es pirmo reizi mūžā pateicos visumam, pateicos saviem vecākiem, pateicos visiem tiem, kuri man ir darījuši pāri, mana sirds atkal sāka piepildīties ar beznosacījuma mīlestību un pateicību. Un tikai tad es sajutu šo enerģiju, kura piepilda sirdi, tikai tad es sapratu, kas ir patiesa pateicība un ar ko tā atšķiras no prāta pateicības, kuru, kā es uzskatīju, jau sen esmu iemācījies.
Visinteresantākais, ka pēc tam, kad atvērās mana sirds to piepildīja pateicības enerģija, un no tās, kuru uzskatīju par nepateicīgu, es sāku saņemt pateicības vārdus pat tur, kur nemaz necerēju tos saņemt. Tātad mana mācību stunda tika apgūta.
Tagad es cenšos panākt iekavēto un ar pateicību visumam sākas katra mana jaunā diena.
Vēl. Pēc tam, kad pateicības praksi es iekļāvu savā dzīvē un sāku ar to nodarboties katru dienu, es sajutu, kā sāku mainīties, kā sāka mainīties visa mana dzīve, un pats galvenais, es sajutu plūsmu. Es sāku visu just citādāk. Tikai pateicoties pateicībai mana dzīve kļuva harmoniskāka.

‘’Neviena īpašība tik lielā mērā nav svarīga, kā spēja būt pateicīgam. Jo pateicības sajūta – tā ir ne tikai lielākais tikums, bet arī visu citu tikumu māte.’’
Cicerons.

Jūs neviens neiemācīs būt pateicīgam – ne vecāki, ne vecmammas, ne aukles, ne skolotāji. Pie patiesas pateicības, pie tās pateicības, kura nāk no sirds dziļumiem, no jūsu sirds centra, jūs varat nonākt tikai un vienīgi paši. Katram ir pašam savs process, savs ceļš pie sevis. Un tas ir unikāls. Pateicieties sev, ja jūs esat spējis pie tā nonākt.
Jā, jūs vecāki un skolotāji var iemācīt teikt ‘’paldies’’. Viņi var jūs pieradināt pateikties. Jūs varat būt kulturāls un pieklājīgs cilvēks. Bet patiesa pateicība jūsos atvērsies pavisam citādāk. Ne jau kāda sniegto mācību rezultātā. Vienā jaukā brīdī jūs pats līdz tai nonāksiet. Un tad jūs būsiet pateicīgs visiem, kas jūs aizveda līdz tādai atziņai, izpratnei. Un tas būs līdzīgs tam, it kā jūsu iekšienē visums atvērtos.
Pateicība – tā ir mīlestība. Būt pateicīgam – tas nozīmē dod savā sirdī vietu tam, kuram esi pateicīgs.
Tieši tā, ar pateicību visumam arī sākās šis mans raksts. Un es apzinos, lai pateicība pastāvīgi dzīvotu tavā sirdī ir nepieciešama regulāra praktizēšana. Ceļam pie patiesas pateicības ir vairākas pakāpes. Un lai to noietu, ir jāveic divpadsmit vienkārši un tajā pašā laikā sarežģīti soļi.
Prakse ‘’12 pateicības soļi’’, kurus vajag veikt cilvēkam, lai iegūtu iekšējo harmoniju.
Dažas no šīm pakāpēm jums padosies īpaši grūti, dažas vieglāk. Jūs varat tās veikt pakāpeniski. Vispirms apgūt vienu, tad pāriet pie nākošās. Bet varat ‘’pārskriet’’ visas uzreiz. Nesteidzieties. Nedariet to kādam. Dariet to sev. Sajūtiet!
Katra pakāpe tas ir viens solis pie sevis, pie savas patiesās būtības. Katra pakāpe – tā ir sevis atklāšana, savas iekšējās pasaules paplašināšana. Kad izrunājiet pateicības vārdus, sajūtiet, kā jūsu iekšējā pasaule sāk paplašināties. Sajūtiet savu patieso iekšējo visumu.
Pateicības vārdiem nav nekādu vārdu formulu. Sakiet tā, kā jūtiet. Var klusībā pie sevis, var skaļi. Pateicieties no sirds. Tas nav vajadzīgs nevienam citam, tas ir vajadzīgs vienīgi jums.

1. Pateicieties visumam.
Pateicieties Visumam, Dievam, Dzīvei, Radītājam par visu, ko viņi jums ir devuši. Viss kas jums ir, viss, kas jums pieder, ir tikai pateicoties visumam.
Es pateicos par dzīvību, kura ir dāvāta man un maniem vecākiem, kā arī manam bērnam. Es pateicos dzīvei par to, ka varu elpot ar pilnu krūti un redzēt visu skaisto sev apkārt.
Esmu pateicīgs visumam par tā dāvātajām veltēm, par rūpēm, par to, ka tas katru dienu piepilda ar: emocijām, dāvanām, lietām, notikumiem, krāsām, mīlestību, darbu. Es pateicos visumam par to, ka neesmu vientuļš. Man apkārt ir daudz brīnišķīgu cilvēku, kurus tas man ir devis, lai es mācītos, lai tie mani atbalstītu, sāpei, bez kuras nebūs izaugsmes un laimes.
‘’Es biju dusmīgs uz Radītāju, tāpēc, ka man nebija zābaku,
Kamēr nesatiku jaunekli, kuram nebija kāju.’’
Omārs Haijams.

2. Pateicieties saviem vecākiem, savai mātei, savam tētim.
Jūsu māte un jūsu tēvs dāvāja jums dzīvību. Un tas ir pats galvenais, par ko jums viņiem jāpateicas. Jā, ir iespējams, ka viņi jums neiedeva kaut ko vairāk: veselību, izglītību, laimīgu bērnību, pārticību. Jūs varat aizvainoties uz viņiem un ar šo aizvainojumu dzīvot visu mūžu. Bet nenosodiet viņus. Ņemiet atbildību par savu dzīvi savās rokās. Bet vecākiem pateicieties par pašu galveno, par to, ka viņi dāvāja jums dzīvību.
Ja jums ir audžu vecāki, pateicieties arī viņiem. Pateicieties viņiem par to, ka viņi jūs vada šajā dzīvē, māca, atbalsta, rūpējas par jums.
Es pateicos savai mātei un savam tēvam par dzīvību, kuru viņi man deva. Viņi jau sen nav starp dzīvajiem, bet dzīvība, kuru viņi man deva – turpinās.
Maniem vecākiem vienmēr ir pienācīga vieta manā sirdī.

3. Pateicieties savai dzimtai.
Pateicieties savai dzimtai. Jūsu dzimta ir neredzams jūsu atbalsts, jūsu resurss veselības jautājumos, pārpilnības, attiecību, veiksmes jautājumos.
Es pateicos savai dzimtai, saviem vectēviem un savām vecmātēm, par to neredzamo atbalstu, kuru viņi man sniedz. Par drošību, par veselību, par pārpilnību, par veiksmi.

4. Pateicieties bērniem.
Pateicieties saviem bērniem un svešiem. Bērni – vislabākie audzinātāji. Un pats galvenais, ko viņi mums dod – tā ir iespēja sajusties par vecākiem un radītājiem. Jums jābūt pateicīgiem bērniem un visumam par to, ka jūs esat piedalījies radīšanas procesā un jaunas dzīvības radīšanā.
Pateicieties bērniem par viņu spontānumu un dzīves prieku, par viņu iekšējo brīvību un par to, ka viņiem nav robežu. Par visu to, ko viņi māca pieaugušajiem. Bērni – tie ir mazi skolotāji. Bērni – tas ir jūsu spogulis. Tikai iemācieties tajā ieskatīties.
Es pateicos savai meitai par to, ka viņi man lika sajusties tēvam, par to, ka viņa palīdzēja man saprast savus vecākus. Es pateicos savai meitai par to, ka tieši viņa man deva iespēju sajust kas ir pilnvērtīga ģimene, kas ir rūpes un mīlestība. Pateicos par pacietības stundām, kuras es mācos.

5. Pateicieties veciem cilvēkiem.
Pateicoties vecumam, cilvēks sāk redzēt un saprast, ka eksistē laiks. Vecums bieži vien iemieso gudrību. Padzīvojuši cilvēki bieži vien mēģina mums parādīt to, ko mēs parasti negribam redzēt. Viņi ir mūsu spogulis. Iespējams, greizs spogulis, kamēr esam jauni. Bet paies laiks un šajā spogulī mēs ieraudzīsim paši sevi. Ieraudzīsim tādus, kādi esam kļuvuši un apzināties, ka varējām būt arī citādāki. Lai katrs šajā spogulī ierauga savu un saprot to, ko saprast viņam ir dots.
Pateicieties vecumam. To, ko tas cenšas mums parādīt caur laika prizmu, daudziem no mums pagaidām tas nav saprotams, bet ir ļoti vērtīgs. Vecums – tā ir pieredze. Daudzu paaudžu milzīga pieredze. Novērtējiet to. Un pateicieties par iespēju izvairīties no kļūdām. Tām kļūdām, cauri kurām iziet visas paaudzes. Cieniet visus vecos un padzīvojošos cilvēkus. Mums viņus ir grūti saprast, tāpēc ka daudziem no mums ceļš tikai sākas. Mēs vēl neesam sasnieguši to, ko ir sasnieguši viņi.
Ja jūs gribat redzēt kas jūs sagaida un kādi jūs kļūsiet, paskatieties apkārt. Un jūs ieraudzīsiet to, ko jums ir lemts ieraudzīt. Jā, jums vēl ir par ātru uz turieni. Bet pateicieties viņiem par to, ka viņi jums ir parādījuši citu realitāti. Bet kādu realitāti jūs gribat radīt paši sev?
Es pateicos savām vecmātēm un saviem vectēviem, tiem, kurus es vēl atceros, par siltajām savas bērnības atmiņām, kuras ir saistītas tieši ar viņiem. Par viņu mīlestību, siltumu un rūpēm. Es pateicos visiem padzīvojušiem cilvēkiem, kurus satieku uz ielas, pilsētas transportā, par to dzīves pieredzi, kuru viņi man cenšas nodot. Es pateicos veciem cilvēkiem par to, ka daudz ko vēl nesaprotu, bet redzu, ka tā eksistēšanā ir ielikta liela jēga. Un liels paldies par to, ka jūs vienkārši esat, par to, ka vēl joprojām esat kopā ar mums. Droši vien, man tā ir vissarežģītākā pakāpe…bet es jūs ielaižu savā sirdī un līdz ar to arī jūsu dzīves pieredzi. Pateicos!

6. Pateicieties sievietēm.
Pateicieties sievietēm. Un nav svarīgi, pie kādas dzimtas piederat. Tā ir iekārtota daba, ka tajā eksistē gan vīrišķais, gan sievišķais. Šie divi polārie principi ir katrā no mums. Katrā cilvēkā ir vīrišķās un sievišķās enerģijas. Vīrietis pieņemot sievieti sevī , pieņem pašu sievieti. Sievietes, kurām ir ļoti stipra vīrišķā puse, bieži saskaras ar problēmu, pieņemt sievišķību sevī. Pateicieties tām sievietēm, kuras ir jums apkārt un to sievišķo, kas atrodas jūsu iekšienē.
Visums radīja cilvēku kā pāra būtni. Vīrietis savu veselumu var sasniegt tikai caur sievieti, sieviete – tikai caur vīrieti. Kopā viņi papildina viens otru. Kopā viņi var kļūt par radītājiem un dot iespēju tapt jaunai dzīvībai. Pateicieties par šo iespēju.
Tikai caur sievieti šajā pasaulē ienāk jauna dzīvība un piedzimst bērns. Pateicieties sievietei kā mātei, kā jaunas dzīvības nēsātājai.
Es pateicos visām sievietēm, kuras ir bijušas manā dzīvē un pateicoties kurām, es spēju sajusties kā vīrietis. Pateicoties kurām, es formējos par vīrieti. Pirmā sieviete – mana māte. Otrā – sieva. Trešā – meita. Es pateicos visām sievietēm par tām mācību stundām, kuras viņas man ir pasniegušas, un par to, ka deva man iespēju iziet tām cauri. Es pateicos par mīlestības, rūpju, uzmanības, pašuzupurēšanās un cēlsirdības mācību stundām. Pateicoties sievietēm es iemācījos rīkoties. Pateicos visām sievietēm ar stiprām vīrišķajām enerģijām, par tām mācību stundām, kuras viņas ir man sniegušas. Man tā ir nenovērtējama pieredze. Pateicoties jums, es iemācījos pieņemt savu sievišķo pusi un attīstīt savu vīrišķo pusi. Pateicos sievietēm par to, ka tikai divatā man bija iespēja radīt ģimeni, kad mana ES vietā, radās daudz kas vairāk – MĒS. Es pateicos sievietēm par to, ka viņas atvēra manu sirdi. Un tikai caur sievieti es nonācu pie patiesas pateicības.

7. Pateicieties vīriešiem.
Pateicieties vīriešiem. Sieviete pieņemot vīrieti sevī, pieņem arī pašu vīrieti. Atrodiet vīriešos tās īpašības, kuras jūs sajūsmina un jūs redzēsiet, ka bez tām pasaule būtu pavisam citādāka. Tikai caur vīrieti sieviete kļūst māte un dod dzīvību citam cilvēkam. Pateicieties vīriešiem par mīlestību un rūpēm, par atbalstu un aizsardzību.
Es pateicos vīriešiem par to, ka viņi sevī nes vīrišķību, rūpes un aizsardzību, prātu un mērķtiecību, bezbailību un pašuzupurēšanos, draudzību un drošību. Esmu pateicīgs tiem vīriešiem, kuri mani atbalstīja grūtā brīdī, izlīdzēja grūtās situācijās, palīdzēja kļūt stiprākam un apstāties uz kājām. Es pateicos saviem brāļiem par palīdzību un atbalstu.

8. Pateicieties saviem augstākajiem garīgajiem aspektiem, saviem sargeņģeļiem.
Pateicieties saviem augstākajiem garīgajiem aspektiem: savai Dvēselei, savam Augstākajam Es, savam Garam, savam Sargeņģelim. Pateicieties saviem Debesu radītājiem. Pateicieties visam tam neredzamajam, kas kalpo jums par atbalstu. Viņi ved jūs pa šo dzīvi, dod iespēju jums iziet vajadzīgās mācību stundas un ļoti bieži ir jūsu aizsargi. Pat ja jūs par viņiem neko nezināt, vienalga pateicieties. Vērsieties pie viņiem pēc palīdzības un esat par to pateicīgi. Dievs ir jūsos. Jūsu iekšējais Dievs – tas ir jūsu Visums. Un tas katram ir savs, tas ir unikāls. Vērsiet savu skatienu sevī, iespējams jūs tur ieraudzīsiet to, ko agrāk nebijāt pamanījis.
Es pateicos savai Dvēselei, savam Augstākajam Es, savam Sargeņģelim, saviem Debesu Radītājiem par neredzamo atbalstu un palīdzību, par izdziedināšanu, par aizsardzību. Par tām mācību stundām, kuras izeju ar viņu palīdzību. Pateicos jums par to, ka jūs esat, ka neskatoties ne uz ko, jūs esat vienmēr kopā ar mani.

9. Pateicieties tiem, kuri ir jūs sāpinājuši.
Pateicieties tiem, kuri ir jūs sāpinājuši, gan apzināti, gan neapzināti, pateicieties saviem ienaidniekiem un nelabvēļiem. Tieši viņi jums palīdzēja kļūt labākam. Pateicoties viņiem jūs apgūstat tik nepieciešamās jums dzīves stundas. Piedodiet tiem, lai arī cik grūti jums tas ir un pateicieties par to dzīves pieredzi, ka viņi palīdzēja jums kļūt citādākiem.
Es pateicos visiem, kuri gribot vai negribot ir mani sāpinājuši. Tikai pateicoties sāpēm, es esmu spējis sajust savu sirdi. Pateicoties sāpēm un ciešanām, es varēju sajust un apzināties, kas ir dzīve un kas ir mīlestība. Pateicoties jums es mainījos. Es saprotu, ka jūsu dvēseles ir uzņēmušās vissmagāko un visnepateicīgāko lomu– būt sliktiem, tāpēc, lai es varētu kļūt labāks. Un šo lomu neviens un nekad nenovērtēs. Visgrūtāk ir pateikties tiem, kuri tevi ir sāpinājuši. Grūti ir pateikties no visas sirds, nejūtot naidu un aizvainojumu. Bet es pārkāpju visam tam pāri un pateicos jums. Pateicos, pateicos, pateicos!

10. Pateicieties tiem, kuri jums ir labu darījuši.
Pateicieties tiem, kuri jums ir darījuši labu. Viņi deva jums to, ko bija spējīgi dod. Viņi palīdzēja tur, kur varēja palīdzēt. Un ja jums kāds kaut ko neiedeva, to, ko jūs no viņa gaidījāt, tātad viņš jums nevarēja to iedod. Nenosodiet viņu par to. Pateicieties par to, ka viņš jums palīdzēja to saprast un ka viņš vienkārši ir jūsu dzīvē.
Pateicieties visiem, kuri jūsu labā kaut ko ir izdarījuši. Pat ja jums izdarīja kaut ko ikdienišķu: uzsildīja ēdienu vai nomazgāja traukus jūsu vietā, sakārtoja jūsu mantas, nopirka jums zāles vai palīdzēja tikt skaidrībā, atbalstīja jūs vai sniedza gudru padomu. Pateicieties par visu. Pat ja jūs to neesat lūdzis, vienalga pateicieties. Jums to darīja no sirds, par jums vienkārši rūpējās.
Pateicieties visiem, kuri dod jums darbu un tiem, kuri dod jums iespēju atpūsties. Pateicieties tiem, kuri ir jums blakus tad, kad jums ir grūti. Pateicieties tiem, kuri ir kopā ar jums tad, kad jums ir jautri.
Es pateicos visiem, kuri man ir darījuši labu. Viņu manā dzīvē ir bijis ļoti daudz. Un es pateicos katram. Es pateicos visiem, kuri deva man darbu un iespēju nopelnīt. Es pateicos visiem, kuri dāvāja man mīlestību un rūpes, kuri pārdzīvoja par mani un atbalstīja mani grūtā brīdī. Es pateicos visiem, kuri bija kopā ar mani gan bēdās, gan priekos. Es pateicos tiem, kuri mani ārstēja un dziedināja, kādreiz darot neiespējamo, to, ar ko es pats galā nebūtu ticis.

11. Pateicieties saviem Skolotājiem
Vieniem skolotājs ir tēvs un māte, citiem vectēvs vai vecmāte, vēl kādam skolotājs skolā vai labākā draudzene. Vēl kādam, skolotājs ir garīgais guru vai pasniedzējs institūtā. Bet kādam skolotājs – ir dzīve. Un nav svarīgi, kas ir skolotājs, svarīgi ir apzināties to, ko jums šie cilvēki ir iemācījuši. Un pateikt viņiem par to ne tikai milzīgu paldies, bet arī izrādīt dziļu pateicību, uz kuru spējīga ir tikai jūsu sirds.
Es pateicos visiem saviem skolotājiem, kuri man mācīja dzīvi un gudrību, deva man savas zināšanas, visām grāmatām un rakstiem, kuri veicināja manu izaugsmi. Esmu pateicīgs visām situācijām un cilvēkiem, kuri mācīja mani un lika man iet uz priekšu. Esmu pateicīgs visiem tiem, kuros es sevi redzēju kā spogulī, kuri atspoguļoja manus trūkumus un rādīja man, kas ir jāmaina. Es pateicos tiem, kuri pastiprināja un palīdzēja izpaust manas stiprās puses. Es pateicos dzīvei par zināšanām un pieredzi. Tikai pateicoties saviem skolotājiem es attīstījos un augu.

12. Pateicieties sev.
Pašam pēdējam – pateicieties sev. Ja jūs uzskatāt, ka jums no kāda pietrūkst uzmanības, ka jūs viņa labā esat darījis ļoti daudz, bet viņš jums ir atbildējis ar melnu nepateicību, pateicieties viņa vietā pats sev. Un aizveriet šo failu. Vairs pie tā neatgriezieties. Bet vislabāk – negaidiet no cilvēkiem pateicību. Ja jūs esat to nopelnījis –jums visums pateiksies. Un viņš pats atradīs veidu kā to izdarīt.
Pateicība sev – tā ir sevis mīlēšanas maza daļiņa. Pateicoties sev – jūs translējat šo pateicību pasaulē, citiem cilvēkiem. Tā ir viena no visgrūtākajām pateicībām. Tieši tāpēc tā ir pēdējā pakāpe, pēdējais solis. Solis pie sevis.
Pateicoties citiem, mēs aizmirstam sevi. Pateicoties sev – mēs pateicamies visiem tiem, kam patiešām esam pateicīgi. Tāpēc, ka mēs tos esam ielaiduši savās sirdīs, mēs viņiem devām vietu savā sirdī, savā dvēselē.
Visi 11 iepriekš minētie aspekti, ja jūs esat tiem izgājuši cauri, ieņem vietu jūsu sirdī. Un pateicoties sev, jūs ielūkojaties savas dvēseles pašā centrā, savas sirds dziļumos un tur tos satiekat, visus tos, kuriem esat pateicīgs.
Es pateicos sev par to, kas man ir, par to, ar ko dalos ar citiem un atdodu. Par to, ka soli pa solim gūstu mazas uzvaras pār sevi. Esmu pateicīgs visiem tiem, kuri ir ieņēmuši pienācīgu vietu manā sirdī.
PATEICĪBA – TĀ IR PIEŅEMŠANA. Bez pieņemšanas nebūs pateicības. Pieņemt, atzīt, piedot, pateikties.
PATEICĪBA – TĀ IR IESPĒJA SAJUST VESELUMU, jūsu vienotību ar dabu, ar visumu, sajust harmoniju.
NESKOPOJIETIES AR PATEICĪBAS VĀRDIEM. Kaut gan daudz to no jums netiek prasīts. Tie ir tikai divi: ‘’paldies’’ un ‘’ pateicos’’. Kaut gan starp tiem ir atšķirība. Bieži vien sausais ‘’paldies’’ nāk no prāta, bet pateicība – no sirds. Daudz svarīgāk ir tas, kas stāv aiz šiem vārdiem. Jūsu stāvoklis, kuru jūs sajūtat, kad sakāt. Jūsu sirdi katrs nedzirdēs. Bet vārdus dzirdēs daudzi. Un tas jau ir daudz.
Kad jūs kādam pateicaties, pasakiet cilvēkam par ko tieši jūs esat pateicīgs. Tas nekad nebūs lieki.
Negaidiet pateicību no citiem. Noteikti, tas ir patīkami, kad arī jums kāds ir pateicīgs. Bet nevajag uz to ieciklēties. Nevajag gaidīt pateicību no tā, kurš nevar būt pateicīgs, kurš nevar novērtēt to, ko jūs viņa labā esat izdarījis. Pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Pateicieties viņam pats par to pieredzi, ko viņš jums sniedz. Harmonisks cilvēks negaida pateicību, viņš to dāvā pats. Pateicieties visumam un visums būs pateicīgs jums.
Pateicībai ir viena ļoti svarīga īpašība – to var tikai sajust. Stāstīt par to ir par maz. Svarīgi, lai tā plūstu no avota, bet avots cilvēkam ir tikai viens – sirds! Viss, kas nāk no prāta – nav slikti. Savā ziņā tas arī ir labs. Bet sajust var tikai ar sirdi.
Pateicieties visumam ne jau tāpēc, ka gribat no tā kaut ko saņemt, bet tāpēc, ka gribat sajust kaut ko. Bet to, ko jūs sajutīsiet, tas jau ir daudz…
PATEICĪBAS ENERĢIJA – VIENA NO ENERĢIJĀM, KURA IR VISSPĒCĪGAKĀ TRANSFORMĒJOŠĀ ENERĢIJA. Izlaižot to caur sevi, jūs transformējaties, jūs maināties, jūs kļūstat citādi un sākat justies citādi.

Prakse ‘’Pateicības aplis’’.
Paņemiet 13 A4 formāta lapas. Uz 12 lapām uzrakstiet divpadsmit pateicības pakāpes, kuras jums ir jāiziet, sanumurējiet tās.
1. Pateicos visumam.
2. Pateicos vecākiem.
3. Pateicos dzimtai.
4. Pateicos bērniem.
5. Pateicos veciem cilvēkiem.
6. Pateicos sievietēm.
7. Pateicos vīriešiem.
8. Pateicos saviem garīgajiem aspektiem.
9. Pateicos tiem, kuri mani sāpināja.
10. Pateicos tiem, kuri darīja man labu.
11. Pateicos saviem skolotājiem.
12. Pateicos sev.
Uz grīdas salieciet lapas aplī. Apļa centrā ielieciet 13. lapu un uzrakstiet uz tās ‘’Es’’.
Apstājieties apļa vidū uz lapas ar uzrakstu ’’Es’’. Lēnām griezieties sev apkārt un skatieties uz katru lapu. Uz katras lapas ir izteikta noteiktas kvalitātes pateicība. Pacentieties saskatīt kā tas attiecas tieši uz jums. Ieklausieties savās sajūtās. Kādas sajūtas tas jums izsauc?! Cik ļoti tā pateicība ir izteikta jums vai tieši otrādi nav izteikta?! Griezieties lēnām, nesteidzieties.
Pacentieties nodibināt kontaktu ar katras pateicības kvalitāti, kuras ir uzrakstītas uz papīra. Cik ļoti pateicība ir izteikta jums?! Jūsu sajūtas var mainīties. Kādos noteiktos apļa sektoros jūs varat sajust pilnīgu pateicības trūkumu, citos – var rasties iekšējā siltuma sajūta. Atcerieties šīs sajūtas.
Vēlāk, kad domās būsiet izstaigājuši visu apli, apstājieties, ieklausieties tajā, ko jūs jūtat, ko jūt jūsu ķermenis?!
Tad apstājieties uz lapas Nr.1. tā būs jūsu pirmā pakāpe. Uz tās jābūt uzrakstītam ‘’Pateicos visumam’’. Tas arī būs pirmais solis. Sakiet sev: ‘’Tagad Es – tā ir mana pateicība visumam.’’
Ieklausieties, kas ar jums tagad notiek. Kādas jūtas un emocijas jums parādās? Kādas domas pie jums atnāk? Kādi tēli un ainas sāk parādīties? Varbūt jūs ieraudzīsiet kādus konkrētus cilvēkus, kuriem jūs neesat pateicies un kuriem ir vajadzīga jūsu pateicība. Varbūt jūs ieraudzīsiet kaut kādu jums nepatīkamu situāciju. Pateicieties viņiem, pateicieties šiem cilvēkiem un šīm situācijām. Stāviet šajā vietā tik ilgi, kamēr caur jums sāks strāvot enerģija un informācija. Pateicieties par visu. Un beigu beigās, kad sajutīsiet piepildījumu, sakiet: ‘’Es pateicos visumam par…’’. Uzskaitiet konkrēti par ko jūs pateicaties. Dodiet šai pateicībai vietu savā sirdī.
Tad apstājieties uz nākošās lapas ar Nr.2. Tas būs jūsu otrais solis. Sakiet sev: ‘’Tagad Es – tā ir mana pateicība vecākiem.’’ Iedomājieties savu māti un savu tēvu. Kādas jūtas viņi jums izraisa? Vai varat atcerēties kādas situācijas, kuras saistītas ar viņiem un par kurām jums ir jāpateicas un jāpiedod. Pateicieties viņiem. Nesteidzieties. Iejūtieties. Tā ir viena no svarīgākajām pakāpēm, jo tieši caur mūsu vecākiem mēs ierodamies šajā pasaulē. Ja jums tek asaras – raudiet, neturiet tās. Un pateicieties no visas sirds. Vēlāk, kad būsiet pabeidzis darbu, pārejiet pie nākošās pakāpes. Veiciet nākošo soli.
Jums var būt grūti iziet uzreiz visas 12 pakāpes. Nesteidzieties. Jūs varat iziet tikai vienu pakāpi un atpūsties, pēc tam pāriet pie nākošās. Savu ritmu izvēlaties paši. Mērķis – iziet visas 12 pakāpes. Pat ja tam vajadzēs vairākas dienas.
Pēc tam, kad būsiet izgājuši visu apli, visas 12 pakāpes, apstājieties atkal apļa centrā un atkal griezieties sev apkārt un apskatiet visas lapas. Kad esat apskatījuši, sajūtiet, kā jūs tagad jūtaties?! Atcerieties, kā jūs sajutāties pirmajā reizē, kad tikko apstājāties apļa centrā un kā jūtaties tagad? Kas ir mainījies? Kā esat mainījušies?
Ja apejot apli jūs jūtat, ka kāda pakāpe nav līdz galam atstrādāta, jūs varat atkal apstāties uz tās un atkal sākt to atstrādāt.
Pēc kāda laika jūs varat atgriezties un iziet atkal visas 12 pakāpes un saskatīt atšķirību kā bija pirms tam un kā ir tagad.
Jūs varat nepildīt vingrinājumu ar lapiņām, bet vienkārši dienas laikā veltīt sev dažas minūtes, lai kādam pateiktos.
Sāciet katru jaunu dienu ar pateicības vārdiem. Pateicieties visumam un saviem vecākiem. Kad jūs izejat uz ielas, paskatieties apkārt. Ko jūs tur redzat? Vīriešus vai sievietes, bērnus vai vecus cilvēkus, draugus vai ienaidniekus? Pateicieties tiem, uz kuriem šobrīd krīt jūsu skatiens, jo viņi jums kādu atspoguļo. Kura spogulis tas šobrīd ir?
Un atcerieties, pateicības nevar būt par daudz. Neskopojieties to izrādīt.
Es pateicos visiem, kuri šobrīd lasa un dzird šos vārdus. Ja jūs rakstu esat izlasījuši līdz beigām, nevis palikāt tā sākumā, tātad jums kaut kas tajā ir vajadzīgs. Paldies jums!
Pateicos! Pateicos! Pateicos!

avots: cluber.com.ua