Mūsu dzīvē ir divu veidu stresi – viens ir labais, kas ir nepieciešams un vajadzīgs, bet otrs – sliktais stress jeb distress, kas dzīves kvalitāti ietekmē negatīvi un izpaužas kā pārmērīgi liels sasprindzinājums. To, kādi ir distresa cēloņi un kā rīkoties, ja tas sācis ietekmēt ģimenes dzīvi, skaidro RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, asociētā profesore Gunta Ancāne.
Distresa pazīmes
Par palielinātu sliktā stresa daudzumu pieaugušajiem liecina gan nogurums, vājums un viegla aizkaitināmība, gan īgnums un nomākts garastāvoklis. Cilvēks jūtas satraukts, it kā slims, it kā vesels, arī elpošana var sagādāt grūtības.
Savukārt distress bērniem biežāk izpaužas kā uzvedības traucējumi. Vecākiem var kļūt grūti ar bērnu komunicēt. Tāpat vēl viena emocionāla distresa pazīme bērnam var būt regulāra melošana. Ja bērns sāk melot, tā nav viņa problēma, bet iemesls jāmeklē tieši vecāku rīcībā un komunikācijā ar bērnu.
Distress – psihes un ķermeņa slimību cēlonis
Pārlieku liels emocionāls stress ātrāk vai vēlāk noved pie dažādām psihes un ķermeņa slimībām. Tā cēloņi ir vai nu iekšēji – piemēram, vecāku psihes emocionālie traucējumi, kas lielākoties ir neapzināti, vai ārēji – dažādi notikumi ārpus ģimenes dzīves, ko nav iespējams kontrolēt.
Runājot par iekšējiem cēloņiem – ja vecāki šos emocionālos traucējumus apzinās un meklē speciālistu palīdzību, tad viss ir kārtībā. Problēma rodas brīdī, kad vecāki savus emocionālos traucējumus nespēj aptvert, tādējādi veicinot distresa palielināšanos ģimenē un negatīvi ietekmējot arī bērna emocijas. Galvenais, kas būtu jāsaprot pašā sākumā, ir tas, ka bērns nav un nevar būt distresa cēlonis – problēma meklējama tieši vecāku uzvedībā un rīcībā, kas tālāk izraisa šo distresa “apburto loku” ģimenē.
Iekšējie distresa cēloņi – emocionāli atkarīgas personības, vainas un baiļu izjūta
“Viens no iekšējiem faktoriem, kas veicina distresa rašanos, nenoliedzami ir tas, ka cilvēki ir emocionāli atkarīgas personības, piemēram, tā var būt emocionāla atkarība no citiem cilvēkiem, tostarp arī vecākiem. Tā var izpausties kā nespēja pateikt “nē” pat nepieciešamības gadījumā. Tās ir situācijas, kad vecvecāki neiedomājas par vajadzību rēķināties ar bērnu un mazbērnu plāniem – piemēram, tā ir ierašanās nebrīdinot brīvdienu rītā, kad ģimene pošas ceļam, lai dotos savās gaitās. Savukārt šāda vecvecāku rīcība nereti izraisa nosodījumu no pārējiem ģimenes locekļiem – vecākiem un bērniem, kuri uzskata, ka tiek pārkāpta cieņpilnu attiecību robeža, jo vecvecāki nerēķinās ar viņu laiku. Diemžēl, neizrunājot šo problēmu atklāti, tā netiek risināta,” skaidro profesore Gunta Ancāne.
Kā teic profesore, šādās situācijās nereti sākas arī aprunāšana “aiz muguras”, kad aizvainotais vecāks vai abi savu viedokli nepasaka vecvecākam, bet gaužas par situāciju. Bērnam, šajā visā noskatoties, tiek bojāta pašcieņas un pašvērtības izjūta. Ja vēl tādu vecāku bērni paši kļūst par vecākiem, skaidri saprotams, kāpēc veidojas šī paaugstinātā baiļu skala, ko viņi tālāk “nodod” saviem bērniem. Tā izpaužas, piemēram, kā savu bērnu baidīšana paaugstinātā balss tonī –“Neskrien tur, nokritīsi” vai “To nedari, tev tas nesanāks”. Mazs bērns, kurš vēl nesaprot šos vārdus, kā likums, no pirmās dzimšanas stundas uztver šo neverbālo informāciju – tās bailes, kas ir vecāku sacītajā. Vēl viens variants ir tāds, ka bērns visu laiku tiek vainots. Ar to pašu – “Kāpēc tu tur skriesi, tu tur sasitīsies” vai arī – “Kā tev nav kauns?”. Tās var būt arī tādas situācijas, kurās vecāks pārāk mazam bērnam piespiež izdarīt izvēli par lietām, kas nav viņa kompetencē, piemēram, attiecībā uz kādu pārtikas produktu iegādi. Bērns izvēlas, jo vecāks liek, lai gan nemaz, iespējams, nezina, ar ko konkrētie produkti atšķiras. Savukārt, pārnākot mājās, izrādās, ka šis produkts bērnam nemaz negaršo, bet vecāks vaino bērnu ar tekstu “Tu to pats izvēlējies, tagad ēd!”. Jāsāk jau ar to, ka tās ir lietas, ko nevajadzētu “uzkraut” uz maza bērna pleciem.
Negatīvu lomu ģimenes emocionālā miera uzturēšanā spēlē arī mūžīgais “ko teiks citi” faktors, augstāk vērtējot nevis paša vai bērna labsajūtu, bet gan apkārtējo cilvēku viedokli.
Kā situāciju uzlabot
Tas “brīnumlīdzeklis”, kā distresu ģimenē novērst, ir – vecākiem sakārtot savu emocionālo pasauli. Kā tiek uzturēta fiziskā veselība, piemēram, apmeklējot sporta zāli, dejojot, vingrojot – tāpat nepieciešams rūpēties arī par savu emocionālo veselību, to “ķemmējot” un “tīrot”.
Distresa gadījumā noteikti vērts pēc palīdzības doties arī pie zinoša speciālista, piemēram, ārsta-psihoterapeita, psihosomatologa, kurš profesionāli palīdzēs problēmu risināt. Arī situācijā, ja no distresa cieš bērns, pieaugušajam pašam sākotnēji būtu ieteicams runāt ar speciālistu, lai labāk analizētu un saprastu, kas ir šis bērna distresa cēlonis un kā varētu to novērst. Svarīgi atcerēties, ka bērns ir tikai vecāku veselības – kā fiziskās, tā emocionālās – atspoguļotājs.
Tas, ko noteikti būtu ieteicams darīt visai ģimenei, lai izkļūtu no distresa apburtā loka, ir priekpilnu aktivitāšu darīšana visiem kopā. Smiekli un prieks ir kā zāles, kas palīdz uzvarēt slikto stresu.
Materiāls sagatavots sociāli izglītojošās kampaņas “Stresam Nē!” ietvaros. Lai izglītotu sabiedrību par slikto stresu ģimenē, kampaņas organizatori pavasarī īsteno dažādas izglītojošas aktivitātes. Plašāka informācija pieejama www.stress.lv
