Tikai tāpat vien aizdomājos. Maniem vecākiem tūlīt, pēc dažām dienām jubileja- sudrabkāzas, jeb kopā pavadīti 25 gadi. Es pati šajā pasaulē esmu tikai nedaudz mazāku brīdi, kā mani vecāki kopā esot. Par ko gan aizdomāties? Par to, ka laikiem mainoties arī cilvēki mainās, diemžēl uz slikto pusi. Cik no mums savus bērnus varēs iepriecināt, esot kopā ar otru pusīti 25 gadus vai vairāk? Mūsdienās, šķiet, cilvēki līdz galam neaizdomājas, ka pie labām attiecībām ir jāstrādā, bet kolīdz rodas zināmas nesaskaņas vai grūtības- katrs rauj striķīti uz savu puisi, kā rezultātā attiecības izjūk. Vieglāk jau ir pateikt „ardievu” nekā „lūdzu, paliec”. Nekad mūžā neesmu dzirdējusi plīstošus šķīvjus, aizcirstas durvis, paceltu balsi, vismaz ne manā klātbūtnē. Esmu dzirdējusi pāris mammas „dusmu pūces” izgājienus, kad kā tētis saka- vienreiz pa diviem mēnešiem mammai vajag nolaist tvaiku, atrodot kaut kur kašķīti, tad mamma nedaudz papukst par kaut kādiem ikdienišķiem sīkumiem, bet tētis vakarā atved mammai melno šokolādi un viss kārtībā. Citreiz pat tētis smejas- nu kas tad atkal? Atkal gaidi šokolādi?

Divdesmit pieci gadi kopā laulībā, bērni, brīnišķīgs kopā pavadītais laiks. Mana bērnība, šķiet, bijusi perfekta, ko noteikti var teikt arī māsa un brālis. Vai tad bērniem vajag kaudzi naudas, jaunākās drēbes, krutākos telefonus? Dažiem varbūt, bet es izvēlos mīlošus vecākus, kopā pavadīto laiku un foršās atmiņas.

Ļoti vēlētos, lai kādreiz arī mani nākotnes bērni varētu tā teikt par savu ģimeni un atcerēties savu bērnību kā vislabāko pasaulē. Un, vispār, novēlu mums katrai atrast to otru īpašo cilvēku, ja ja jūti, ka tas varētu būt Tavs, tad cīnies par viņu ar godīgiem līdzekļiem, un tik viegli nepalaid vaļā. Tāpēc jau mums ļauj kļūdīties, lai pēc tam kļūdas labotu! 

🙂

Ar šādu dzīves niansi saskarās visi, kuri bīda savu (vienalga- kādu) lietus uz priekšu. Šo rindu autors pie tagadējās domas pirmo reizi nonāca pirms gadiem, kad kādā atbildīgā amatā nācās būt rūpnīcas inženieru – tehniskajā kvalitātē. Tostarp manos pienākumos ietilpa pieskatīt, kā saka, jaunas ražošanas līnijas uzstādīsanu. Un…

… paradokss paliek paradokss. Pat tad, ja pie montēšanas strikti ievērojam visas instrukcijas un priekšrakstus, ar pirmo pogas piespiedienu šī iekārta nepalaidās. Stāvēja un viss. Nācās izsaukt gan parstāvju no piegadātāja, gan pašu spēkiem regulējām un (rūpnīcas žargonā) “mīcījām”, kamēr mašīna beidzot palaidās un deva vajadzīgās sagataves, kas bija nepieciešanas tālākai apstrādei.

Ko es še gribeju sacīt? Jā, arī ideju- pirms palaižu to tautās, nākas apgrozīt un pagrozīt, “izmīcīt” un izlocīt, pirms tā nostrādā kā ideja.

Tepat dienasgrāmatā ne reizi esmu teicis- viss nozīmīgais rodas caur sviedriem un grūtībām. Un tieši grūtības ir tās, kas ne-darītājus atsijā no darītājiem. Vēl viens teiciens ir atmiņā: “kas nāk ar grūtībām, tas nāk uz palikšanu”.

Vienmēr Balva gaida censoņus, kuri zina vēl kādu teicienu: “viss būs, tikai jāpagaida”. Un- no savas puses piebilstu: ka šī “gaidīšana” nav tikai tāda vienkārša gaidīšana, bet gan rosīšanās savā virzienā. Un balva (par kādu esam gari sapņojuši) atnāks, jo censoņi vienmēr tur Augšā tiek apbalvoti. Radot tādu notikumu virteni, kas ir kā “nesakarīgi” noved pie gaidāmā rezultāta.

Kā gan savādāk!?

 Vakar kārtoju istabu, un izdomāju, lai padarītu skatu mājīgāku, derētu uz galda beidzot fotorāmīti ielikt kādu bildi. Uzreiz zināju, ka vēlos bildi, kur es un mans brālis esam pavisam maziņi, kopā ar mammu, tātad mīļu ģimenes bildi.

 Zinādama, ko meklēšu devos uz plauktu, kur stāv visi fotoalbūmi. Neatceros, kad pēdējo reizi vispār esmu pie tiem piesēdusies un šķirstījusi tos. Sākot šķirstīt, drīz vien atnāca skarbā patiesība.

 Pirmām kārtām, lielākā daļa bilžu ir uzņemtas vecuma posmā no manas piedzimšanas līdz 4 gadu vecumam. Līdz laikam, kad viss pasliktinājās. Bildēs varēju redzēt tos laimīgos brīžus. Kad visi vēl bijām kopā, viss bija kārtībā, un pat nenojautām, kādas šausmas mūs sagaida nākotnē.

 Otrām kārtām, pēc 4 gadu vecu praktiski bilžu vairs nav. Ja ir tad tās nav īpaši izdevušās, nav bildes, kur visi būtu smaidīgi un laimīgi. Un pēc tam, kad parādījās digitālie fotoaparāti bilžu nav vairs vispār, jo tehnika mēdz pievilt. Tad vēl nevarēju iedomāties, ka dotors var arī “nobrukt” un bildes vairs nekad neredzēšu. Un liekas, ka ar bilžu pazušanu ir pazudušas arī visas bērnības atmiņas.

 Trešām kārtām, ir nežēlīgi smagi skatīties tās laimīgās bērnības bildes, kurās visi bijām kopā, visi smaidījām un priecājāmies. Atskārst, ka tās laimīgās dienas jau gadiem nav piedzīvotas. Cilvēki mēdz aiziet, atstājot aiz sevis tikai atmiņas. 

 Izšķirstot  tos dažus atbumus, kas skapī stāv atradu vienu bildi, kur esam visi kopā, smaidīgi un laimīgi, nenojauzdami, kādas šausmas dzīve mums ir sagādājusi pēc gadiem… 

Tik daudz ir lasīts par galvassāpēm organizējot kāzas, nepietiekamo laiku un nepieciešamību rezervēt visu vismaz gadu iepriekš. Šeit pat Cosmo var lasīt neskaitāmās meiteņu diskusijas par kāzu norisi, aktivitātēm un noformējumu.

Mēs ar nu jau vīru saderinājāmies pirms diviem gadiem, bet par konkrētu datumu vēl nedomājām, jo tikai nesen bijām uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Zinājām, ka citu palīdzību nekādā gadījumā neprasīsim un taisīsim tās priekš sevis. Protams, laika gaitā sanāca nopirkt gan kleitu, gan uzvalku, gan gredzenus „gaidāmajam ” notikumam, bet ne par ko vairāk domājuši nebijām.

Kad jau uzsākām dzīvot savā dzīvesvietā, sapratām, ka tas laiks ir pienācis un vajadzētu nokārtot attiecības arī oficiāli. Tā kā mums vienmēr visu gribas uzreiz, tad nolēmām, ka ar mēnesi vajadzēs pietikt, lai visu noorganizētu. Kā viesos nolēmām aizcināt vecākus un vecvecākus- tā teikt bez liekām ceremonijām.

Galu galā pieteicās vēl arī citi ļoti nākt griboši radinieki, un beigās viesu sanāca ap divdesmit. Tā šī mēneša laikā paši saviem spēkiem paspējām gan trīs reizes nomainīt vakariņošanas vietu, gan sarunāt muzikantus, floristi un fotogrāfu, pieteikties skaistumkopšanas tūrei un noorganizēt aktivitātes viesiem mūsu fotosesijas laikā. Piedomāts bij pie katra sīkuma, uzkodas un aktiviātes.

Tāpēc, gribas lauzt stereotipus, ka kāzas ir vismaz gada pastāvīgs darbs. Ja grib, tad var un gan kvalitatīvi, gan ne dārgi, ar savu odziņu un pat labāk nekā gadu organizējot pasākumu. 🙂

Virsrakstā pateiktais ir jāizskaidro… divos līmeņos: fiziologiskajā un sociālā!

Par pirmo. Zemes dzīve, kas mērāma jau miljardos gadu- attīstās. Tostarp dzīvības izpausmes kļūst aizvien krāšņākas un daudzveidīgākas. Katras jaunas sugas sākumā ir kāda mutācija jeb novirze. Pati Daba ieprogrammējusi- vispirms kāda jauna īpašība ir dīvainība, bet caur daudziem gadu tūkstošiem tā jau ir “norma”. Uz kuru fona- atkal sprāgst ārā nākamās dīvainības. Tā arvien, tā aizvien. Šādu mutāciju pārvērtību rindā Daba nonākusi arī līdz “homo sapiens”.

Tagad – par otro līmeni. Cilvēks par tādu tapis vien: kā sācis rīkoties dīvaini. Pirms 2 miljoniem gadiem viens ļoti tāls un dīvains priekštecis kā pirmais rokās paņēma garu koku, lai no palmas notrauktu kokosriekstu. Neviens līdz šim tā nebija darījis, iepriekšējie līda paši augšā kokā – lai šos saldos augļus dabūtu. Nākamais dīvainis kā pirmais paņēma rokās akmeni, lai nosistu kādu rāpuli un tādējādi tiku pie gaļas.

Paiet 500 000 gadu- un aiznākamais dīvainis, sasitot kopā divus akmeņus, kā pirmais no dzirksteles sausās sūnās iegūst uguni un vairs nav atkarīgs no dabas meža ugunsgrēkiem. Paiet vēl kādi 200 000 gadu, un pavisam cits dīvainis klajā laukā no krūmu zariem uzslej pirmo dzīvošanai piemērotu māju, un lietus nemērcē vairs galvu pat tad, ja nekāda ala nav tuvumā. Izveidojot “pro- pro-” visām tām celtnēm, kas šodien saveidotas uz zemes virsmas. Varu turpināt…

———–

Tad nu mūsdienās, kad caur miljoniem dīvainību esam nonākuši līdz nosacīti attīstītai sabiedrībai – nekas jau neapstājas. Mūsu vidū ir daudzi izgudrotāji, kas tautās palaiž jaunus izgudrojumus, idejas, šovus, mākslu.

Katrs tāds dīvainis- kas “pie viena” ir arī darītājs, ar savu dīvainību KATRU REIZI laužas cauri sabiedrības pretestībai. Ir spēkā tāds indiešu teiciens: “vispirms visi klusēs, tad visi smiesies, pēc tam visi ar tevi sāks cīnīties, un tu tajā kaujā beidzot uzvarēsi”.

Acīmredzot gan pirms 2 miljardiem gadu, gan arī šodien- dīvainības prātos saskaras ar pretestībām. Bet tas ir normāli. Laikam katrs indivīds “ar kreiso vītni” tiek berzēts ar mērķi un pārbaudi- izturēsi, vai novirzīsies no ceļa, iemetīsi plinti krūmos un paliksi par “parasto” patērētāju,

Vai arī- dīvainis spēs norūdīties un pastumt attīstības vezumu pa gabaliņam uz priekšu. Daudzi neiztur šo pirmējo un (ja kas) tradicionālo noliedzošo attieksmi. Tamdēļ pamanāmie dīvaiņi ir 2% no visiem “homo sapiens”. Taču viņiem pieder groži tam, lai pasaules zirgu jādelētu tālu uz priekšu. Visos laikos un visās valstīs…