Nesen saņēmu kādas divedsmit gadu vecas lasītājas vēstuli, kurā viņa lūdza padomu, ko darīt. Viņa meklējot darbu, kas saistīts ar cilvēkiem, un apsver domu braukt uz Angliju. Taču viņas puisis iebilstot pret došanos peļņā uz ārzemēm, tāpēc meitene vaicā, vai es nevaru ieteikt darbu Rīgā. Vēl neesmu viņai atbildējusi, un šajā sakarā man ir dažas pārdomas.

20 gadu vecumā, domāju, var izvēlēties strādāt jebko, un tas viss būs pareizā izvēle. Un, jo vairāk tu pamēģināsi, jo vieglāk tev būs izvērtēt, ko tu patiešām vēlēsies dzīvē darīt. Kādu vidi un cilvēkus gribēsi redzēt sev apkārt? Kādas vērtības? Kādu ikdienu? Kādas naudas utt. Šī vecuma priekšrocība ir tā, ka nekur nav jāskrien, nav jāatmaksā kredīti, iespējams, vēl nav ģimenes, tāpēc šo laiku var vairāk veltīt sevis izzināšanai. (Un priekam, protams.) Ja man būtu 20 gadu, es iesaistītos visdažādākajos projektos, iespējams, nevalstiskajās organizācijās, mēģinātu atrast prakses vietu kādā uzņēmumā – izzinātu, kas ir kas un ko es vēlos.

Taču, atbildot uz vēstuli, es noteikti uz vienu gadu brauktu uz Angliju. Apsolītu sev, ka tas ir tikai uz vienu gadu un ar konkrētu mērķi – iemācīties angļu valodu. Strādātu par auklīti vai mājsaimnieci angļu ģimenē un blakus ikdienas darbiem liktu pamatu savai nākotnei – mācītos angļu valodu. Turklāt, manuprāt, izcilākajā tās versijā – ar angļu akcentu. Es droši vien mēģinātu izvairīties no darba starp citiem ārzemniekiem, kaut pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir vieglāk. Bet, ja mērķis ir valoda un mazliet naudas, tad meitenei darbs angļu ģimenē, visticamāk, ir atbilstošāks.

Un kā ar puisi? Ja puisis mani mīl, viņš sapratīs, ka es braucu prom, rūpējoties par savu izaugsmi un nākotni. Es taču nevaru to nedarīt tikai tāpēc, ka viņam tas nepatīk! Ne jau viņš dzīvos manu dzīvi, ne jau viņš vēlāk strādās manā vietā. Turklāt viņš var mani apmeklēt cik vien bieži iespējams. Protams, ka tam visam ir viena piebilde – es būtu prom tikai vienu gadu.

Un kā tu domā? Varbūt tev arī bija jāpieņem līdzīgi lēmumi? Man patiesi ir interesanti zināt, ko domā tie, kam tagad ir ap 20 gadiem.

Viss, arī es esmu sajutusi rudeni. Baltā vīna vietā veikalā izvēlējos olu liķieri. Vakaros dušas vietā gribu tikai un vienīgi vannu. I-podā šovakar esmu apņēmusies ielādēt kaut ko no saviem blūza krājumiem. Un tad, kad ir ļoti liels nogurums vai skumji, pirmajā brīdī vairāk gribas būt vienatnē nekā runāties un ļaut, lai samīļo.

Droši vien kāds no jums šobrīd labprāt pievienotos manam gluži vai mazohistu pulciņam, kam grūti samierināties ar gada laiku maiņu un kuri labprāt par to pačīkst, tāpēc es pastāstīšu par rituālu, kuru rudeņos uzsāk kāds mans draugs. Sākoties tumšajiem vakariem, viņš pēc darba šad un tad aiziet uz Kristus Dzimšanas katedrāli (lielāko pareizticīgo baznīcu Rīgā). Puisis nav ne pareizticīgais, ne regulārs baznīcā gājējs, ne kristīts, taču, kad ir skumji, viņš aiziet uz katedrāli nolikt svecīti un pabūt ar sevi vienatnē. Vēl jauka esot tā mazā, dzeltenā baznīciņa uz Brīvības ielas (Lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca). Pareizticīgo baznīcas viņš izvēloties tādēļ, ka tajās esot mājīgāka sajūta nekā luterāņu un katoļu baznīcās. Draugs apsolīja, ka uz kādu no tām mēs kādreiz aiziesim kopā, jo man ir neērti iet uz vietām, kurām neskaitos piederīga. Taču to, ka baznīcās, pat neaizraujoties ar reliģiju, var gūt mieru, arī es pati esmu izbaudījusi neskaitāmas reizes.

Kaut vai tad, kad Ziemassvētku laikā manos laukos Dzērbenē baznīciņa ir izgaismota tikai ar milzīgām, baltām svecēm un dievkalpojumā ir vien pārdesmit cilvēki, tāpēc ļoti labi var dzirdēt, kā kurš dzied. Vai tad, kad ārzemju brauciena laikā Parīzes Dievmātes katedrālē kaut uz mirkli apklust hiperaktīvā ekskursijas vadītāja un visa pārējā ceļotāju grupa. Taču pēdējais piedzīvojums (pārdzīvojums) ar baznīcu man saistās ar šo vasaru, kad ļoti karstā augusta dienā mēs ar draudzeni Aglonas bazilikā palūdzām atļauju, vai var pa tās aukstajām flīzēm pastaigāt ar basām kājām, un mums to ļāva.

Vakarā jādodas uz Piebalgas pusi, kur lauku mājā pie draugiem mans brālis rīko tematiskās dzimšanas dienas svinības – 37 gadi kolhozā. Domājot, ko dāvināt un ko vilkt mugurā, izfantazējām brīnumu lietas. Žēl, ka, lai to visu īstenotu, vajag daudz vairāk laika un līdzekļu.

Bet vismaz kleita man jau ir – Ērika iedeva divas brīnišķīgas puķainas kleitas un tādu skaistu brezenta priekšautu. Gumijnieki man ir pašai, tā ka varēšu sapucēties ne pa jokam. Ideja par ierašanos vecajā volgā gan diemžēl bija jāatmet. Volgas mums nav, bet ar aizlienētu vāģi nekad nevar zināt, līdz kuram līkumam tiksi. Izrādās, ka puķu veikalos joprojām var atrast sarkanas neļķes, kurām agrāk nebiju pievērsusi uzmanību. Bet, kā sola ielūgums, pasākuma vietā mūs sagaida „uzrunas un apsveikumi, darba trieciennieku godināšana, dambretes turnīrs un sporta pasākumi”. Būs jautri.

Tematiskie karnevāla tipa pasākumi vienmēr izvēršas visjautrākie, laikam tāpēc, ka jocīgi saģērbušies cilvēki vieglāk atraisās un labprāt iejūtas lomās. Kādās tik ballītēs nav būts! Viena no manām mīļākajām bija astoņdesmito gadu disko, kuram par godu es humpalu bodē biju atradusi ģeniālu sarkanu kombinezonu ar polsterētiem pleciem un banānenēm, bet kājās man bija melnas lakādas striptīzdejotājas kurpes uz nenormālas platformas. Kā es ar tām, dejojot līdz rītam, nenolauzu kaklu, vēl šodien brīnos, tikai atceros, ka katru reizi, kad gribēju no tām atbrīvoties, visi džeki bija kategoriski pret. Tā vien izskatījās, ka viņi atgriezušies bērnībā, kad slepenībā bija iemīlējušies kādā no disko zvaigznēm – Sabrinā vai Sandrā, piemēram.

Brīnišķīga bijusi arī čigānu ballīte, kurā mani draugi izskatījās gluži kā no Kusturicas filmām izkāpuši – puķainos kreklos ar platām piedurknēm un ar alumīnija foliju aplīmētiem „zelta” zobiem. Toreiz vakara nagla viennozīmīgi bija džeki, jo neviena meitene ar puķi matos viņiem līdzās nestāvēja.

Bet vistrakākā bija mana 30.dzimšanas diena. Tā kā mums ar draudzeni dzimšanas dienas ir pavisam blakus, ballīti organizējām kopīgu ar nosaukumu – „Mums 60!”. Par abām kopā tā jau arī sanāca, bet viesiem likām ierasties vecuma grupai atbilstoši – kā pensionāriem. Toreiz mūsu skaistumkopšanas redaktore Nana man ieteica ģeniālu triku – dabiski sirmu matu un uzacu efektu var panākt ar zobu birstīti, kas pamērcēta baltā guašu krāsā, un efekts bija satriecošs (starp citu, tai bildē – tās esmu es). Arī ciemiņi pacentās saposties līdz nepazīšanai. Cienājām viņus ar frikadeļu zupu, pupiņu salātiem un biezpiena sacepumu, bet pēc tam sekoja dejas līdz rītam pie Paula platēm.

Kāds ir bijis tavs jautrākais tematiskais baļļuks?

Vakar, izdrukās lasot ASV vēstnieces Ketrīnas Todas-Beilijas runu (daļēji par to, ka Latvijas iedzīvotājiem pašiem jārūpējas, lai lēmumi valstī tiktu pieņemti viņu interesēs, nevis tādi, kas izdevīgi dažiem indivīdiem un viņu draugiem), es sapratu, ka man nemaz nav īsti zināšanu, kā es varētu aktīvāk piedalīties valsts procesos un parādīt valdībai, ka man nav vienalga, kas notiek. 

Vai kāds to zina? Pirmā atbilde varētu būt, ka jāiesaistās nevalstiskajās organizācijās (NVO). Var jau būt, ka citās valstīs  likumdevēju vara aktīvi sadarbojas ar NVO, bet Latvijā, manuprāt, NVO sektors vienkārši netiek ņemts vērā. Šodien man jau liekas, ka valdība vairs neko neņem vērā. Ne Vairas Vīķes-Freibergas, ne Jāņa Maizīša, ne Valda Zatlera viedokli, ne Ingūnas Sudrabas… un arī ne manējo viedokli, ka Alekseja Loskutova gadījumā sodam ir jābūt samērotam ar nodarīto pārkāpumu, un tā notekti nav atlaišana.

Laikam jau šis jautājums arī man liek aizdomāties, kā es varētu izrādīt savu pilsonisko nostāju. Jo man ir gluži tādas pat aizdomas kā lielai daļai medijos izskanējušajiem ekspertiem – ka Loskutovs tiek "novākts", jo KNAB ir uz pēdām pārkāpumiem partiju vēlēšanu kampaņu finansēšanā. Es ļoti labprāt šodien izteiktu savu viedokli un iestātos par Loskutovu, bet… nezinu, kā.

Vienīgais, ko es jau izdarīju – pirms pāris nedēļām, kad sākās visa šī jezga, es nosūtīju Loskutovam un Jutai Strīķei uz KNAB vēstuli. Tajā pateicu, ka mēs neesam personīgi pazīstami, un arī ar korupcijas novēršanu man ir visai maz sakara. Taču, redzot notiekošo, es izteicu emocionālu atbalstu un novēlējumu, lai viņiem pietiek spēka un izturības pastāvēt par taisnīgumu.

Domāju, kaut arī tas neko nepalīdzēja šīs lietas virzībā, tad emocionāli varbūt kaut ko nozīmēja. Bet var jau būt, ka ir vēl kāds veids, kā nebūt politiski apātiskam un spēt kaut ko ietekmēt situācijā, kad man šķiet, ka notiek politiska izrēķināšanās.

Varbūt tu padalīsies, ko tu domā par šo situāciju un kā būt iesaistītai procesos, kuriem es ticu/ neticu?

Vakar no rīta mācījos kauties. Patiesībā gan sevi aizsargāt. Pašaizsardzības instruktors man draudēja ar nazi, ņēma nost somu un uzbruka no mugurpuses, tajā pašā laikā lielākās grūtības man sagādāja saņemšanās iespert viņam pa kājstarpi. Sāp taču droši vien!

Par to, kā man foto sesijas beigās tomēr izdevās viņam iespert, varēsi izlasīt novembra "Cosmopolitan" numurā, kuram rakstu materiālu par prasmi sevi pasargāt tumšajos rudens vakaros. Taču vakardiena man spilgti atgādināja kādu novembra vakaru pirms diviem gadiem.

Šķiet, ap vienpadsmitiem vakarā gāju mājās pa mazu un klusu Pārdaugavas ieliņu. Pretim nāca puisis, ģērbies vienkāršās džinsa auduma biksēs, melnā ādas jakā un tumšā adītā cepurītē. Rokas kabatās un acu skatiens zemē. Aši saskatījāmies, un es turpināju savu ceļu. Pēc brīža mani pārņēma nenormāla neomulības sajūta un bailes. Vienīgais, ko dzirdēju, bija mani sirdspuksti un manu augstpapēžu zābaku klaudzieni. Taču mazliet vēlāk atskatījos atpakaļ un ieraudzīju, ka puisis dzenas man pakaļ. Es nezinu, kas man lika tajā brīdī atskatīties uz viņu, bet vēl šodien esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajā brīdī kāds izglāba mani un es pati izglābu sevi. Līdz mājām bija aptuveni puskilometrs, kuru droši vien noskrēju Olimpisko spēļu rekordistes cienīgā ātrumā, taču pats svarīgākais – puisis nespēja mani panākt. Kad aizvēru aiz sevis mājas durvis, raudāju tā, kā to esmu darījusi tikai pāris reizes mūžā. Un, ja agrāk bezbailīgi naktīs nācu mājās no tramvaja, tad tagad jau vēlākās vakara stundās mans sabiedrotais ir tikai un vienīgi taksis.  

Šoreiz gribu parunāt par to, kāds ārā laiks. Un ne jau tāpēc, ka man nav nekā cita, par ko rakstīt. Vienkārši rudenīgais aukstums pēdējo dienu laikā ir uzkundzējies pār manu pašsajūtu un noskaņojumu. Jūtu, kā mans organisms lēnām un negribīgi uzsācis ilgo adaptēšanās ceļu pretī ziemai.

Jau sen esmu sapratusi, ka esmu piedzimusi nepareizajos platuma grādos. Jūtos komfortabli pat 35 grādu karstumā, kamēr citi elš un svīst, bet, tiklīdz termometra stabiņš rāda mazāk par plus 20 Celsija grādiem, drebinos un ne par ko citu nespēju padomāt, kā vien par to, ka man ir auksti.

Ar šausmām noskatos, kā meitenes ziemas spelgonī skaistuma vārdā bizo apkārt miņikos un plānajās zeķbiksēs. Kaut ko tādu es sev nekad neesmu spējusi nodarīt. Vilnas zeķes un šalles man mājās ir vairumā, tāpat kā biezi džemperi ar augsto apkakli.

Zinu, jau zinu – ja mums nebūtu rudeņu un ziemu, klimats būtu vienmuļš un garlaicīgs. Un, protams, ka nekas nevar būt skaistāks par rudens vētru un piesnigušu mežu. Bet, ja godīgi, es bez tā mierīgi varētu iztikt. Ja man būtu iespēja izvēlēties, tad ziemu es iekļautu ceļojuma maršrutā, bet ikdienā dzīvotu pavasarī un vasarā.

Tikko pabāzu degunu pa balkona durvīm. Brrr… auksti!

Pirms pāris dienām pavisam nejauši uzslēdzu šo Krievijas TV raidījumu. Bijušo sievu klubs iet jau laikam kādu ceturto sezonu, bet līdz šim tā arī nevienu reizi nebiju pilnībā redzējusi šo raidījumu. Skatījos un raudāju, kaut kā man tas viss ļoti aizkustināja. Visvairāk man patika tas, ka šeit tiek darīts kaut kas pavisam reāls un taustāms, lai palīdzētu sievietei, kurai ir bijusi sāpīga šķiršanās.

Varbūt mani tas tik ļoti aizkustināja tāpēc, ka brīžiem ļoti spilgti spēju identificēties ar raidījuma galveno varoni. Sākumā viņa bija maza nelaimes čupiņa, raudot stāstīja par to, ko viņai ir nodarījis bijušais vīrs. Šīs sieviete izskatījās nelaimīga, izmocīta un bez mazākās cerības uz laimīgu dzīvi. Pats trakākais bija tas, ka viņas vīrs viņai lika skatīties video ierakstu, kurā viņš bija kopā ar savu mīļāko. Bijušo sievu kluba glābšanas komanda devās šai sievietei palīgā.

Pirmais solis bija – atbrīvoties no pagātnes lietām, no lietām, kas atgādina par izjukušo kopdzīvi. Viņiem mājās goda vietā stāvēja kāzu dāvana – porcelāna servīze, kuru raidījuma vadītāja palīdzēja ietīt palagā, lai pēc tam bez žēlastības sadauzītu sīkās, sīkās lauskās. Jā, trauku plēšana dažreiz var būt ļoti terapeitiska (arī es esmu to izmēģinājusi, patiešām dažreiz ļoti palīdz!). Bet pēc tam sākās pats aizraujošākais – televizors un video magnetafons, kas atgādināja par pazemojošo video, tika iemesti bedrē un aplieti ar cementu. Tā lai vairs nekad, nekad nevarētu atgādināt par notikušo.

Pēc tam šai sievietei tika izveidots ne tikai jauns imidžs (frizūra, meikaps, apģērbs), bet arī izremontēts dzīvoklis un noorganizētas romantiskas vakariņas ar ļoti pievilcīgu vīrieti (tas gan vairāk atgādināja pasaku, bet pasapņot jau arī ir ļoti skaisti). Tad viņa satikās ar savu bijušo vīru un vēl vienu reizi pārliecinājās, ka ar šo cilvēku viņai nav un nevar būt kopīgas nākotnes. Bet tā vairs nebija maza nelaimes čupiņa, bet gan pievilcīga, par sevi pārliecināta sieviete, kura ir gatava sākt jaunu dzīvi.

Vakarvakarā, kad pārnācu mājās, ļoti nopriecājos par dāvanu, kuru bija sagādājis mans draugs. Istabas vidū uz galda mani gaidīja divas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi". Tas esot stāsts par diviem brāļiem, kas noskauduši viens otra dzīvi un laimi.

Protams, izrādi vēl neesmu redzējusi, tomēr jau tagad zinu, ka tā man patiks. Kāpēc? Kā? Ļoti vienkārši. Katru gadu, kad sākas aukstais un drēgnais rudens, mēģinu sevi uzmundrināt, apmeklējot teātri vai kultūras dzīvei pievēršoties kādā citādā veidā.

Jāatzīst, tieši rudenī parasti pēc skatuves parasti jūtos noilgojusies visvairāk, tamdēļ reti ir kāda izrāde, no kuras negūstu gandarījumu. Arī tad, ja gadās apmeklēt tādu, kuru sākumā līdz galam neizprotu, tik un tā vēl pāris dienas pēc tam laiku pa laikam prātā pārcilāju izrādes ainas un cenšos atcerēties, saprast un izbaudīt vēlreiz.

Un, lai kā reizēm es viebtos, skatoties pa logu, ka „atkal tas sasodītais lietus ir klāt", nekad nav bijis tā, ka pēc izrādes, vēlā rudens vakarā slēpjoties zem lietussarga, mans garastāvoklis būtu slikts. Teātris mani uzmundrina un aizrauj. Kā ir ar jums?

Kino kompānijas Warner Bros producešanas daļas prezidents Džefs Robinovs esot paziņojis, ka "mēs vairs neveidosim filmas ar sievieti galvenajā lomā". Kādēļ viņš spēris šādu soli? Izrādās, ka pēdejās Warner Bros filmas, kurās galvenā varone ir sieviete, nav nesušas pietiekami lielu peļņu.

Kino pazinēji saka, ka patiesībā šī kompānija vienmēr esot likusi uzsvaru uz filmām, kurās galvenās lomas tēlo vīrieši, taču tikai tagad viņi savu nostāju ir pauduši oficiāli. Pat atļaujoties uzsvērt, ka arī tādas zvaigznes kā Džodija Fostere, Hilarija Svanka un Nikola Kidmena filmām panākumus negarantē.

Tikmēr Somijā frizētavām draud naudassods, jo tās no sievietēm prasa vairāk naudas nekā no vīriešiem. Klientes jau iesniegušas sūdzības par pāris frizētavām, kur, neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks nepieciešams matu nogriešanai, no sievietēm prasa vairāk naudas nekā no vīriešiem. "Vainīgās" frizētavas jau saņēmušas brīdinājumus.

Savukārt Latvijas sieviešu tiesību aizstāves nesen kādā TV raidījumā izteicās, ka turpmāk Saeimas un pašvaldību vēlēšanās vajadzētu oficiāli noteikt, ka sievietēm ir atļauts balsot tikai par sievietēm, jo citādi mēs vienmēr nobalsojot par vīriešiem. Lūk, kādi pēdējie jaunumi no dzimumlīdztiesības pasaules.

Nedēļas nogalē bija jādodas uz oficiāli svinīgu pasākumu, pirms kura ilgi nevarēju izšķirties, ko vilkt – elegantu melnu vai mazliet rotaļīgāku rakstainu kleitu. Par laimi rakstainā ideāli piestāvēja drauga kreklam, tāpēc melno kleitu atstāju skapī. Izrādījās, ka melnu tērpu tai pasākumā netrūka. Patiesībā nomācošais vairākums bija ģērbušies melnā!

Zinu jau zinu, jūs man teiksiet, ka melnā krāsa šosezon atkal ir ārkārtīgi aktuāla (jājautā, kad tā nav bijuši īpaši aktuāla?!). Tomēr, nokļūstot šādā sabiedrībā, pārņēma tāda nemierīga sajūta. It kā taču sapulcējušies radoši, talantīgi, interesanti cilvēki. Bet visi izskatās… vienādi!

Vispār jau man pašai nav nekas pret melno krāsu. Savulaik man bijuši veseli „melnie periodi” – vidusskolnieces maksimālismā neviena cita krāsa nespēja paust manu protestu pastāvošajai iekārtai un augstprātīgo vēlmi izcelties klasesbiedreņu vidū.

Vēlāk melnā krāsa man noderējusi kā patvērums brīžos, kad ar savu ārieni nevienam negribas neko teikt. Melnajā var paslēpties un justies drošībā. Lai kā man negribētos to atzīt, bet savā ziņā melns tērps laikam tomēr liecina par drosmes un pašpārliecinātības trūkumu, gluži tāpat kā minimālisms interjerā – par izdomas un fantāzijas trūkumu.

Manai paziņai, kura arī labprāt tērpās melnā, kāds vieds vīrs bija ieborējis, ka šī krāsa enerģētiski ļoti nelabvēlīgi ietekmējot. Viņa izmeta visas melnās un konsekventi sāka valkāt tikai gaišas drēbes, apgalvojot, ka tādu enerģijas pieplūdumu nekad dzīvē neesot jutusi. Pati šo teoriju uz savas ādas neesmu pārbaudījusi, manā skapī joprojām rindojas gan gaišas, gan tumšas drēbes. Bet kādreiz būs jāpamēģina.

Vai tu bieži tērpies melnā?

Bērnībā, kā jau daudzi bērni, sapņoju par to, ka mums mājās varētu būt kāds dzīvnieciņš. Precīzāk, kaķis. Bet tētis uzreiz paziņoja, lai es nemaz nelūdzos, kaķa mums nebūs un viss. Tomēr pēc vairākiem gadiem, kad reiz ciemojāmies pie radiniekiem, viņš pats (bez pierunāšanas un lūgšanās) paņēma mazu melnu kaķēniņu. Mans sapnis bija piepildījies.

Beigās izrādījās, ka tētis ir vislielākais kaķu mīļotājs ģimenē. Tieši tāpēc, pārceļoties dzīvot ārpus vecāku mājām, es kaķi atstāju pie viņiem. Laiku pa laikam iedomājos, ka arī pati varētu paņemt kaķēnu, bet nekādi nevarēju saņemties.

Kad iepazinos ar savu tagadējo draugu (nu jau vīru), zināju, ka arī viņam ļoti patīk kaķi. Mana drauga kaķis Sokrāts – ruds, apaļīgs runcis pie mums sāka dzīvot apmēram pirms gada. Sākumā viņš mani pieņēma rezervēti, viņa saimnieks un pavēlnieks, protams, bija mans draugs, bet es biju vien barotāja un spēļu biedrene, kuru var laiku pa laikam pakaitināt (graužot istabas augus vai plēšot tapetes). Jāpiebilst, ka Sokrāts vēl joprojām ir ļoti greizsirdīgs un parasti naktīs iekārtojas mums abiem pa vidu, lai tikai es neesmu pārāk tuvu viņa saimniekam.

Sokrāts ir īsts istabas kaķis, divas reizes gan viņš bija aizlaidies no sava saimnieka, bet par laimi draugi viņu bija atraduši. Nedēļas nogalē nolēmu viņu izvest pastaigāties (jo no dzīvošanas istabā, viņš ir palicis nu ļoti, ļoti apaļīgs). Ja mājās Sokrāts ir drošs un bravūrīgs, tad ārā viņš bija nobijies ne pa jokam. Bet tā kā es viņam visu laiku biju blakus, tad mēs kopā pārvarējām visas "lielās bailes". Pēc šīs pastaigas mana akcijas viņa acīs ir cēlušās 🙂 Visu vakaru viņš man sekoja pa pēdām un skatījās uz mani ar apbrīnas pilnām acīm.

P.S. Kā tu sadzīvo ar sava drauga mīluli?

Kopš esmu pārvākusies dzīvot uz Iļģuciemu, man ir izdevies noķert vienu no sen aizmirstām sajūtām, kāda rodas, agrā rudens rītā dodoties dienas gaitās. Gaiss smaržo, putni čivina, mašīnu tikpat kā nav. Tantes pie veikala sasaucas par to, cik kurai šorīt bijis asinsspiediens.

Citas pie kioska izkārto skābenes, dālijas un ābolus – mazliet lētāk nekā veikalā. Nezinu, vai viņas tur sēž visu dienu, bet vakarā viņas tur ir noteikti. Viņas mani uzrunā par bērniņu un atvainojas, ka nav cūku pupu: "Bērniņ, man jau arī garšo, bet šogad… vai vispār bija?" Un, kaut arī es zinu, ka bija, es novelku līdzi: "Tā jau ir, tā jau ir."

Pēdējā mēneša laikā esmu ievērojusi, ka daudz vairāk staigāju ar kājām. Ja centrā iesēdos mašīnā un visur braucu, tad tagad man tik ļoti patīk pastaigāties, paskatīties uz cilvēkiem – jo tur ir, ko redzēt. Tas nav vienādais un neinteresantais centrs. Tā ir citādāka pasaule, atšķirīga no skrejošā un aizņemtā centra, kur pat tantiņas ar āboliem pamanās taisīt biznesu: ja veikalā cena ir viena, tad viņai āboli noteikti būs dārgāki, jo "pašu audzēti", "bez ķīmijām". Protams, sava taisnība jau ir.

Es zinu, ka arī Iļģuciems ilgi nebūs tik proviciāls šī vārda labākajā nozīmē. Gan jau arī to modernizēs. Bet pagaidām tas ir dzīvs un savdabīgs, tāpēc man tur ļoti patīk dzīvot. 

Mums ir ļoti liels prieks un gods paziņot, ka rītdien, 5.oktobrī Cosmopolitan interneta lapa svin savu pirmā gada jubileju.

Ak, cik gan laiks ātri skrien! Tiešām – jau apritējis vesels gads, kopš pirmajām ziņām un pirmajiem klikšķiem Cosmo.lv. Šī gada laikā gan pati interneta lapa kļuvusi krāsaināka un saturīgāka, gan arī ievērojami pieaudzis tās lietotāju skaits.

Īpaši liels prieks redzēt, cik liela atsaucība no jūsu puses ir dažādos konkursos. Arī rītdien par godu Cosmo.lv jubilejai rīkosim īpašo Cosmo ekspress konkursu, kura jautājumi būs tikai un vienīgi par Cosmo.lv. Ja vēlies šim konkursam sagatavoties jau iepriekš, varu pačukstēt – tādā gadījumā tev lieti noderēs pāršķirstīt pēdējos Cosmopolitan numurus, kurā publicēta informācija par to, kas notiek Cosmo.lv. Protams, neaizmirsti arī "pārlapot" pašas interneta lapas sadaļas!

Kad Cosmo redakcijā kopīgiem spēkiem sastādījām anketu "Vīrietis – maita: kāds viņš ir?", atcerējos reiz lasījusi par interneta portālu, kurā sievietes no visas pasaules var ievietot savu pāridarītāju bildes, vārdus un apsūdzības. Kad centos šo lapu atrast, www.DontDateHimGirl.com nevērās vaļā. Tāpēc es centos noskaidrot, kas noticis ar šo pretrunīgi vērtēto interneta lapu.

Vienīgais, ko man izdevās uzzināt, ir fakts, ka aprīlī tiesa noraidījusi kāda cietušā apsūdzību pret DontDateHimGirl.com veidotāju Tašu Kaningemu par neslavas celšanu. Vīrietis uzskatīja, ka par viņu publicētā informācija ir nepatiesa, savukārt Kaningemas kundze deva pretsitienu ar argumentu, ka interneta vietnes turētājs nevar būt atbildīgs par citu lietotāju publicētajiem ziņojumiem un komentāriem.

Vēl nesen datu bāzē esot bijusi pieejama informācija ar gandrīz 30 tūkstošiem nelietīgu vīriešu vārdu. Tas ir, tādu vīriešu vārdu un fotogrāfiju, kuri pēc kādas sievietes domām ir nepiedodami nodarījuši viņai pāri, krāpjot, melojot vai kā citādi riebīgi izrīkojoties. Jāpiebilst, ka jebkura sieviete šajā portālā savas apsūdzības varēja ievietot, pati saglabājot anonimitāti.

Var jau būt, ka liela daļa no tur publicētā ir patiesība. Mani gan vairāk uztrauc tā daļa, kas nav. Jo anonimitāte ir bīstama lieta – tā dod vaļu tādām zemiskām dziņām kā greizsirdība un atriebība, kurām bieži vien vairs nav nekāda sakara ar patiesību. Grib kāda meiča dabūt čali sev, bet viņš nedodas. Tad nu arī nopublicē par viņu visu, kas ienāk prātā – ka viņš ir izvarotājs, sifilitiķis un vispār gan jau arī impotents. Tāpēc nedomāju, ka man šāds portāls ļoti palīdzētu izsijāt graudus no pelavām. Tad jau labāk atbildēt uz Cosmo anketas jautājumiem un padomāt, kādas pazīmes ļauj man pašai ar sirdi un prātu sajust, vai jauniepazītais vīrietis ir labs cilvēks vai nav.

Bet varbūt jūs domājat citādi? Varbūt jums tomēr šķiet, ka šāds portāls būtu vērtīga palīdzība arī mūsu meitenēm, kuras ir sava Īstā meklējumos?

Patiesībā no sākuma man nepavisam negribējās piedalīties šajā pasākumā, pie tam biju nedaudz savainojusi kāju. Uzzinājusi, ka pirmais posms būs brauciens uz Madonu, jau sapņoju par to, ka varēšu mašīnā nedaudz nosnausties. Bet nekā – mums pa ceļam uz Madonu bija jāatrod desmit iepriekš sagatavotās fotogrāfijās redzamas vietas. Tas nozīmē, ka vairāk nekā simts kilometru garumā ļoti, ļoti uzmanīgi vērojām ceļu, meklējot attēlos redzamās ceļazīmes, māju nosaukumus utt. Mūs pārņēma īsts azarts un fantastiskā sajūta, ka darbojamies vienā komandā!

Bet tad sākās pats aizraujošākais – 130 km garš brauciens pa šķietami neizbraucamām vietām. Pilote Elīna un stūrmanis Andis pilnībā bija pārņemti ar braukšanu. Bet mēs ar Zani sēdējām džipa aizmugurē klusas kā pelītes. Brīžiem mašīna tā lēkāja, ka mēs ar abām rokām bijām iekrampējušās drošības jostās un dažbrīd pat gribējās kliegt un spiegt no izbīļa, tomēr mēs saņēmāmies un vienīgi ar acu skatienu viena otrai paudām savas emocijas.

Brīžiem man bija sajūta, ka pati sēžu pie stūres, emocijas patiešām bija ļoti, ļoti spēcīgas. Īsts adrenalīns! Kad bijām nokļuvuši līdz finišam, pārvarot pēdējo šķērsli – ļoti stāvu kalnu, kurā būtu pat grūti uzkāpt, par uzbraukšanu nemaz nerunājot, man gribējās no prieka skaļi kliegt un apķert visus komandas biedrus.

Ja man kāds tagad jautātu, vai es gribētu vēlreiz piedalīties šādā piedzīvojumā, man atbilde būtu tikai un vienīgi "JĀ!"

Kad uzņēmuma direktors pirms apmēram pusgada man vaicāja, vai es labprāt piedalītos off-road sacensībās ar Jeep mašīnām, kur galvenā Cosmopolitan cīņa būtu ar žurnālu FHM, skaidri teicu, ka nē. Ne es esmu ralliste, ne slimoju par mašīnām. Taču direktors bija pietiekami neatlaidīgs, un tagad sēžu pie datora, lai pastāstītu, kā mums gāja. Jeb precīzāk, lai pastāstītu, kā mēs uzvarējām.

Sacensībās piedalījās ap 30 ekipāžām – bija gan jābrauc pēc leģendas, gan jāorientējas pēc kartes. Taču jābrauc nevis pa ceļiem, bet gan bezceļiem – pa mežiem, pāri upītei, cauri dubļiem teju gurnu augstumā, cauri cirsmām un brikšņiem, no stāva kalna lejā un beigās pa stāvu kalnu augšā utt. Un tādā garā 4 stundas. Īsāk sakot, pasākuma organizētāji jau sākotnēji teica, ka sacensības organizētas ar mērķi Jeepu īpašniekiem pārbaudīt savu mašīnu iespējas. Maršruts ļoti labi atspoguļoja, no cik bezcerīgām situācijām Jeepam vajadzētu palīdzēt tikt ārā savam saimniekam.

Braukšana no tiek tā: pilots sēž pie stūres, seko ceļam un izpilda to, ko saka stūrmanis. Savukārt stūrmanis lasa karti. Mūsu komandā es biju pilote, bet direktors – stūrmanis. Protams, ka es klausīju stūrmaņa teikto – vēl ņemot vērā viņa lielo pieredzi un to, ka man pieredzes nebija vispār. Bet nu dažos brīžos starp mums sprāga zibeņi: "Nu kā tu brauc!" viņš mani komentē, "neredzi tos kokus labajā pusē?" "Nē, neredzu," es viņam atbildu, "ja būtu redzējusi, brauktu citādāk.". Un tas pats atkārtojas gan par pāris akmeņiem, ko es neievēroju, gan kādu celmu… Es it kā visu norakstīju uz savu pieredzes trūkumu. Viņš, protams, blakus sēžot traks varēja palikt, bet, tā kā rezultāts bija ļoti labs, tad trakākas vārdu pārmaiņas izpalika.

Atbraucām galā. Ar visu manu trako skriešanu, direktora pieredzi un līdzjutēju komandas, kas sēdēja aizmugurē, azartu un palīdzību, mēs izcīnījām vienu no pirmajām vietām un apsteidzām FHM. Sajūtas fantastikas, direktors mūs slavēja, rūdītie gonščiki atzinīgi skatījās mūsu virzienā, vakars aizgāja uz urrā. Sajūtas… tāds laimes skurbums. Kā pēc paveiktas ļoti grūtas misijas. Un tikai jau pirms pašas gulētiešanas es kaut ko sapratu. Es jau biju nomazgājusies un sagatavojusies kāpt gultā, kad es pēkšņi atcerējos, ka visu brauciena laiku biju aizmirsusi uzlikt brilles.

Tikko saņēmu ziņu, ka Latvijā ir piedzimis Superbēbis. Tā ir meitene, par kuru LTV1 raidījums Māmiņu klubs veidos dokumentālo seriālu, ar kura palīdzību arī tu varēsi sekot līdzi bērniņa attīstībai, sākot no viņas dzimšanas brīža līdz pat bērnudārzam.

Lūk, pirmās sērijas anotācija:

„Superbēbja vecāki ir sajutuši pirmās dzemdību kontrakcijas. Ir jau nakts, tāpēc topošais tētis iedarbina savu auto un viņi dodas uz Rīgas pilsētas dzemdību namu. Dzemdību gaita, sākot jau no pirmajām kontrakcijām, tiek fiksēta videokamerā. Neskatoties uz patiešām stiprām sāpēm, māmiņa un tētis ir laimīgi, jo divu stundu laikā ieraudzīs savu pirmdzimto! Danielas māmiņas dzemdības ir vieglas un noris ātri, bez sarežģījumiem. Tētis trīcošām rokām uzņem pirmos kadrus, kad mazais Superbēbis ierodas pasaulē. Bērna piedzimšana ir unikāli skaists brīdis, ko 6.oktobrī varēs vērot Māmiņu kluba skatītāji, kā arī uzzināt speciālistu komentārus par dzemdību norisi un pēcdzemdību periodu. Nākamajā Superbēbja sērijā (13.oktobrī) ieraudzīsim mazo Superbēbi Danielu jau viņas mājās, kā arī uzzināsim par to, kā saprast un iztulkot jaundzimušā bērna signālus saviem vecākiem!"

Lai arī TV projekta veidotāji uzsver, ka daudzi jaunie vecāki bieži vien ar savu jaundzimušo atrodas lielas neziņas priekšā, tāpēc šāda veida raidījums ar savu dokumentālo seriālu ikvienam krietni palīdzēs, tomēr man neliek mieru kāds ētiskas dabas jautājums: ja nu Daniela negribēja piedzimt par Superbēbi? Ja nu viņa vēlējās (vēlēsies) būt visparastākais bēbis no visiem bēbjiem, ko tad? Šķiet, šis ir viens no spilgtākajiem gadījumiem, kad tik asi izjūtu bērna bezpalīdzību un beztiesiskumu lielo cilvēku pasaulē.

P.S. Fotogrāfijā nav redzama Daniela.

Ļoti dusmojos uz jebkuru, kurš uzskata – braukt pie stūres var arī pēc viena aliņa vai vīna glāzes. Nevar taču zināt, kāds ir alkohola limits, kas tavā organismā nepārsniegtu atļauto promiļu daudzumu! Un atņemtas tiesības vadīt auto vēl ir pašas vieglākās sekas, ar kurām vari rēķināties.

Izstāstīšu reālu stāstu, kurš mani pilnībā pārliecināja – sēsties pie stūres kaut drusku dzērušai ir pēdējais, ko es būtu ar mieru darīt. Man labam draugam darba kolēģis sastrīdējās ar sievu, uz bēdām izdzēra piecdesmit gramus un nakts vidū devās pārnakšņot pie vecākiem. Zinot, ka policijai acīs rādīties nevajadzētu, izvēlējās braukt pa nomaļākiem ceļiem. Un sabrauca dzērājonkulīti, kurš pilnīgā tumsā negaidot iztenterēja ceļa vidū – tieši zem riteņiem. Protams, tas ir briesmīgākais scenārijs, ar kuru diemžēl jārēķinās jebkuram autovadītājam. Taču vainot tādā nelaimes gadījumā varētu tikai pašu cietušo, nevis šoferīti. Ja vien… Ja vien šoferītis nebūtu dzēris. Kaut vai tikai piecdesmit gramus. Šis apstāklis viņu automātiski padara par slepkavu. Un neviens vairs neskatās, ka izdzertais alkohola daudzums diez vai būtiski ietekmēja viņa reakcijas spējas. Un ka nelaimes gadījumu, visticamāk, nevarēja novērst.

Kā slepkavu viņu arī notiesāja – uz vairākiem gadiem cietumā…

Sēdējām vienu vakaru ar manas draudzenes draudzenēm un aizrunājāmies par šo tēmu – vai Latvijā sieviešu ir vairāk, nekā vīriešu? Un, ja nē, tad kāpēc vīriešu pietrūkst?

Mēs tur sēdējām sešas draudzenes, no kurām trim attiecību nav vispār (bet viņām gribētos), vienai draugs uzradies pirms četriem mēnešiem, bet viņa ar viņu nav īsti apmierināta, piektā ir precējusies (un sarunas laikā mazliet garlaikojās), sestā biju es.

Pieminētas tika arī tās trīs draudzenes, kuras pēdējā gada laikā palika stāvoklī, bet dažādu iemeslu dēļ nav kopā ar bērnu tēvu, kā arī vēl pārītis, kurām vīrieša nav jau ilgāku laiku. Pilnās ģimenes mēs šoreiz atstājām ārpus sarunu loka.

Bilance? Man apkārt ir daudz patiesi foršu meiteņu, kurām nav t.s. "nopietno attiecību", bet viņām tās gribētos. Kāpēc nav? Nav, kur iepazīties. Radu un draugu, kā arī kolēģu loki ir izsmelti, jaunu kadru pie apvāršņa nav. Uz klubiem mēs ejam reti, un, atklāti runājot, arī tur "nopietnās attiecības" meklēt būtu galīgi garām.

Tie vīrieši, kas uzrodas pie apvāršņa, neiztur kritiku. Galvenie pārmetumi – ka vīrieši esot nīgri, ar sliktu garastāvokli, precēti, emocionāli vāji (salīdzinājumā ar stiprajām sievietēm, kuras pašas var izdarīt gandrīz visu), neinteresanti un neizglītoti; nav pat par ko parunāt. Tāpēc meitenes izvēlas nesaistīties ar tādiem, turpina būt vienas un vēlēties attiecības.

Es rakstu šo bloga ierakstu un vēlos pajautāt – ko domā lasītājas? Kāda ir tava pieredze jautājumā par to, ir vai nav tev apkārt vīrieši, ar kuriem būtu forši veidot attiecības. Varbūt kādai bezcerības māktai vientuļniecei tas dotu stimulu tomēr mainīt savu vidi un doties meklēt attiecības kaut kur citur.

Trešdien ir Pasaules kontracepcijas diena. Jaunākajos datos par kontracepcijas lietošanu un mūsu seksuālo uzvedību es atradu gan priecīgo, gan bēdīgo. Seksuālā aktivitāte mums iet uz "urrā", taču par aizsardzību nedomājam.

2006. gadā veiktais Eiropas sieviešu seksuālās uzvedības pētījums liecina, ka Latvijā 36% sieviešu sekss ir vairākas reizes nedēļā un 14% reizi nedēļā, kas ir krietni augstāks rādītājs nekā citviet Eiropā. Iepriecinošs fakts, taču skumji kļūst tad, kad ieraugi datus par ikdienā lietotajām kontracepcijas metodēm. 28% Latvijas sieviešu seksa laikā aizsardzībai nelieto vispār neko un 11% izvēlas nedrošas metodes – tādas kā pārtrauktais dzimumakts, maksts skalošana un citas tikpat muļķīgas metodes. Tie kopā ir veseli 39%! Tas nozīmē, ka vairāk nekā trešā daļa mūsu sieviešu katru mēnesi ar bailēm gaida mēnešreizes, taču nespēj saņemties sakarīgākai kontracepcijas metodei!

Īsti jau negribu izklausīties pēc vecmāmmiņas, jo arī pati savu reizi esmu grēkojusi, taču biju un esmu pilnīgā neizpratnē, kad uzzināju šo statistiku. Tiesa, saprotu, ka ne jau sievietes vien tur pie vainas. Šķiet, arī organizācijas "Papardes zieds" rīkotā semināra publika, kas Liepājā bija sapulcējusies uz divām dienām, lai diskutētu par mūsu seksuālo veselību, spilgti sasaucas ar jau minēto pētījumu. Tās dalībnieku vidū nebija neviena vīrieša (kaut ekspertu vidū viņu netrūka)! Pat no vīriešu žurnāliem uz semināru tika sūtīta vai nu redakcijas vienīgā sieviete, vai arī organizētājiem telefona klausulē tika atrūkts, ka kontracepcijas jautājumi uz viņiem neattiecas. Ar citu izdevumu kolēģēm runājām par to, ka diez vai arī mūsu pašu draugi un vīri zina, kas ir spirāle vai riņķis. Kā ir ar tavējo?

Vakar biju uz latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi ar visai neparastu nosaukumu „Darbaļaužu balets”, kas ir filozofa un filmas režisora Roberta Vinovska pētījums par futbola popularitātes fenomenu. Tajā ļoti interesantu skatījumu uz šo spēli atklāj nevis ar sportu saistīti cilvēki, bet gan lingvisti, filozofi un neiropsihologi.

Savulaik, kad dzīvoju kopā ar puisi, kurš ļoti mīlēja futbolu, mani šis jautājums īpaši nodarbināja. Lai arī man patika šad tad paskatīties pasaules čempionāta spēles – tieši to dejiskās estētikas dēļ, tomēr es nekad tā pa īstam neizpratu neprātīgo aizrautību un mazliet dzīvniecisko agresiju vīriešu acīs, kad viņi, sapulcējušies pie televizora, ar dažiem vienveidīgiem izsaucieniem un daudzām neartikulētām skaņām komentēja spēles gaitu.

Draugs man skaidroja: „Saproti, sports ir vienīgā lieta dzīvē, kurā vēl ir saglabājies pārsteiguma moments. Un tas sniedz visspēcīgākās emocijas – gan ekstāzi, gan vilšanos.” Lai gan es spītīgi apstrīdēju viņa teoriju un izmisīgi centos atrast citus piemērus iz dzīves, kas var sniegt tikpat spēcīgas emocijas, klusībā apskaudu vīriešus par viņu privilēģiju aizrauties un justies tik vienotiem.

Vakardienas filma man sniedza dažas noderīgas atbildes: futbola spēle būtībā ir kā drāmas žanrā iestudēta izrāde ar skaidri definētiem noteikumiem un precīzi noteiktu fināla laiku. Spēles skatītājam 90 minūtēs ļauts izdzīvot ārkārtīgi intensīvas emocijas. Turklāt sporta līdzjutēji apvienojas tādā kā reliģiskā kopienā ar rituāliem atribūtiem un tērpiem, kas, savukārt, sniedz nenovērtējamu drošības un „es šobrīd ne par ko nenesu atbildību” sajūtu.

Savukārt, futbola skaistums – atšķirībā no citām komandu spēlēm – slēpjoties tajā, ka spēlētājiem liegta iespēja izmantot rokas – pašu svarīgāko ķermeņa daļu, kas būtībā ir radījusi gandrīz visu, ko civilizācija sauc par kultūru. Tāpēc gluži kā, piemēram, akliem cilvēkiem mēdz būt ārkārtīgi smalka dzirde, tāpat arī futbolisti attīsta sava ķermeņa plastiku un soļu horeogrāfiju līdz apbrīnojamai pilnībai. Lūk, kāpēc viņu kustībās varam skatīties kā dejā.

Varbūt šis skatījums arī tev nākamreiz palīdzēs nekurnēt uz tavu draugu, kad viņš kārtējo reizi nebūs atraujams no sporta kanāla? Vai varbūt tu pati jau sen esi atklājusi futbola burvību? Ja tā, pastāsti, kā tas tev izdevās!

Kādu vakaru mūsu dzīvoklī pēkšņi notika īssavienojums un pazuda elektrība. Bija jau vēls, visapkārt piķa melna tumsa. Kopā ar draugu mēģinājām tikt skaidrībā, kas tad īsti ir noticis, bet mūsu nemākulīgā darbošanās nedeva nekādus rezultātus. Kā saka – rīts gudrāks pa vakaru! Un tā pavisam netīšām mēs palikām romantiskā pustumsā (par laimi mājās atradu pāris sveces un kabatas lukturīti).

Šis vakars bija patiesi īpašs – bez televizora un filmām, bez datora un interneta, un pat bez mūzikas vai radio. Mums nekas cits neatlika (protams, pozitīvā nozīmē) kā runāties. Un šādā mazliet spokainā gaismā mēs varējām viens otram pateikt ko tādu, par ko ikdienā (un spilgtā apgaismojumā) kaut kā nevar saņemties parunāt (vai nu ir slinkums, vai nedaudz bail, vai arī vienkārši negribas lieki gruzīties). Šie nedaudz ekstremālie apstākļi mums palīdzēja vēl vairāk satuvināties un saprast, cik ļoti mēs mīlam viens otru. Ja tā no malas skatās, varbūt nenotika nekas sevišķs, bet man šis vakars bija ļoti īpašs.

Lielākā jautrība sākās pēc tam – kad sveču gaismā bija jānomazgājas, jāsaklāj gulta, jāsakārto drēbes utt. Laikam visapmierinātākais šajā situācijā bija mūsu kaķis, kurš laimīgs klīda apkārt pa tumšo dzīvokli.

No rīta ieradās elektriķis un atkal tapa gaisma! Varbūt nākamreiz, kad atkal būs sajūta, ka vajag šādu īpašo vakaru, es pati parūpēšos par to, lai dzīvoklī pazūd elektrība. 🙂

Šī brīža ziņu galvenie temati par inflācijas milzīgo pieaugumu sasaucas ar patlaban gatavoto (nākamnedēļ sākumā uz drukāšanu sūtāmo) Cosmopolitan oktobra numura "lielo tēmu" – karjeru. Citu rakstu starpā viens ir par sievietēm, kuras panāca algas pielikumu. Viņas izstāsta savu pieredzi – kā viņas nonāca līdz domai par to, ka nepieciešams algas pielikums, kā viņas tam gatavojās un, visbeidzot, kā to izdarīja. Kaut arī detaļas nestāstīšu – lai tev būtu interesantāk lasīt – tomēr dažas pārdomas viņu stāsti manī izraisīja.

Viena no raksta varonēm lūdza algas pielikumu, viņai to neiedeva, un viņa mainīja darbu. Gadu nostrādājusi cituviet un painteresējusies par iespējām atkal atgriezties, viņa spēja vienoties ar bijušo darba devēju par viņai pieņemamu algu. Otra raksta varone bija tā pārstrādājusies, ka viņai trūka spēka dzīvot, kur nu vēl strādāt. Algas pielikumu viņa saņēma tad, kad bezspēkā nolēma pamest darbu, taču darba devējs pierunāja palikt. Savukārt trešā varone vienkārši nemācēja pateikt darba devējam to, ka viņai nepieciešams vairāk naudas. Ka viņai pietrūkst elementārai sadzīvei.

Visos šajos stāstos morāle ir viena: par algas pielikumu ir jācīnās. Jāmet kauns un aizspriedumi pie malas. Jāmeklē argumenti, kāpēc esi pelnījusi pielikumu. Jābūt drosmīgai un jāaicina šefi un šefenes uz sarunu. Jāmeklē alternatīvas darba iespējas, jo, ja tev atteiks, diez vai tu vēlēsies turpināt šeit strādāt.

Kāpēc darba devēji paši neizrāda iniciatīvu pacelt algas labiem kadriem? Gan jau, ka daži izrāda. Bet tos, kuri neizrāda, var saprast: kāpēc lai viņi paaugstinātu algu cilvēkam, kurš to neprasa, ja katru tev samaksāto latu viņi automātiski atņem kompānijas īpašniekiem vai kādam citam darbiniekam no iespējamā algas pielikuma?

Bet, ja tev neizdodas, un tas sēž kā rūgts kamols kaklā, laikam jāpaskatās uz to no citas puses. Pasaule ir plaša, darbu daudz. Varbūt pienācis laiks kaut ko mainīt… Iespējams, pēc dažiem gadiem tu būsi pateicīga tam kretīnam darba devējam, kurš tev nepielika algu. Jo tu biji spiesta domāt, kā dzīvot tālāk, un jaunā izvēle tev nākusi tikai par labu. (Vecajā vietā tu vispār jau būtu sapuvusi 😉