Kino kompānijas Warner Bros producešanas daļas prezidents Džefs Robinovs esot paziņojis, ka "mēs vairs neveidosim filmas ar sievieti galvenajā lomā". Kādēļ viņš spēris šādu soli? Izrādās, ka pēdejās Warner Bros filmas, kurās galvenā varone ir sieviete, nav nesušas pietiekami lielu peļņu.

Kino pazinēji saka, ka patiesībā šī kompānija vienmēr esot likusi uzsvaru uz filmām, kurās galvenās lomas tēlo vīrieši, taču tikai tagad viņi savu nostāju ir pauduši oficiāli. Pat atļaujoties uzsvērt, ka arī tādas zvaigznes kā Džodija Fostere, Hilarija Svanka un Nikola Kidmena filmām panākumus negarantē.

Tikmēr Somijā frizētavām draud naudassods, jo tās no sievietēm prasa vairāk naudas nekā no vīriešiem. Klientes jau iesniegušas sūdzības par pāris frizētavām, kur, neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks nepieciešams matu nogriešanai, no sievietēm prasa vairāk naudas nekā no vīriešiem. "Vainīgās" frizētavas jau saņēmušas brīdinājumus.

Savukārt Latvijas sieviešu tiesību aizstāves nesen kādā TV raidījumā izteicās, ka turpmāk Saeimas un pašvaldību vēlēšanās vajadzētu oficiāli noteikt, ka sievietēm ir atļauts balsot tikai par sievietēm, jo citādi mēs vienmēr nobalsojot par vīriešiem. Lūk, kādi pēdējie jaunumi no dzimumlīdztiesības pasaules.

Nedēļas nogalē bija jādodas uz oficiāli svinīgu pasākumu, pirms kura ilgi nevarēju izšķirties, ko vilkt – elegantu melnu vai mazliet rotaļīgāku rakstainu kleitu. Par laimi rakstainā ideāli piestāvēja drauga kreklam, tāpēc melno kleitu atstāju skapī. Izrādījās, ka melnu tērpu tai pasākumā netrūka. Patiesībā nomācošais vairākums bija ģērbušies melnā!

Zinu jau zinu, jūs man teiksiet, ka melnā krāsa šosezon atkal ir ārkārtīgi aktuāla (jājautā, kad tā nav bijuši īpaši aktuāla?!). Tomēr, nokļūstot šādā sabiedrībā, pārņēma tāda nemierīga sajūta. It kā taču sapulcējušies radoši, talantīgi, interesanti cilvēki. Bet visi izskatās… vienādi!

Vispār jau man pašai nav nekas pret melno krāsu. Savulaik man bijuši veseli „melnie periodi” – vidusskolnieces maksimālismā neviena cita krāsa nespēja paust manu protestu pastāvošajai iekārtai un augstprātīgo vēlmi izcelties klasesbiedreņu vidū.

Vēlāk melnā krāsa man noderējusi kā patvērums brīžos, kad ar savu ārieni nevienam negribas neko teikt. Melnajā var paslēpties un justies drošībā. Lai kā man negribētos to atzīt, bet savā ziņā melns tērps laikam tomēr liecina par drosmes un pašpārliecinātības trūkumu, gluži tāpat kā minimālisms interjerā – par izdomas un fantāzijas trūkumu.

Manai paziņai, kura arī labprāt tērpās melnā, kāds vieds vīrs bija ieborējis, ka šī krāsa enerģētiski ļoti nelabvēlīgi ietekmējot. Viņa izmeta visas melnās un konsekventi sāka valkāt tikai gaišas drēbes, apgalvojot, ka tādu enerģijas pieplūdumu nekad dzīvē neesot jutusi. Pati šo teoriju uz savas ādas neesmu pārbaudījusi, manā skapī joprojām rindojas gan gaišas, gan tumšas drēbes. Bet kādreiz būs jāpamēģina.

Vai tu bieži tērpies melnā?

Bērnībā, kā jau daudzi bērni, sapņoju par to, ka mums mājās varētu būt kāds dzīvnieciņš. Precīzāk, kaķis. Bet tētis uzreiz paziņoja, lai es nemaz nelūdzos, kaķa mums nebūs un viss. Tomēr pēc vairākiem gadiem, kad reiz ciemojāmies pie radiniekiem, viņš pats (bez pierunāšanas un lūgšanās) paņēma mazu melnu kaķēniņu. Mans sapnis bija piepildījies.

Beigās izrādījās, ka tētis ir vislielākais kaķu mīļotājs ģimenē. Tieši tāpēc, pārceļoties dzīvot ārpus vecāku mājām, es kaķi atstāju pie viņiem. Laiku pa laikam iedomājos, ka arī pati varētu paņemt kaķēnu, bet nekādi nevarēju saņemties.

Kad iepazinos ar savu tagadējo draugu (nu jau vīru), zināju, ka arī viņam ļoti patīk kaķi. Mana drauga kaķis Sokrāts – ruds, apaļīgs runcis pie mums sāka dzīvot apmēram pirms gada. Sākumā viņš mani pieņēma rezervēti, viņa saimnieks un pavēlnieks, protams, bija mans draugs, bet es biju vien barotāja un spēļu biedrene, kuru var laiku pa laikam pakaitināt (graužot istabas augus vai plēšot tapetes). Jāpiebilst, ka Sokrāts vēl joprojām ir ļoti greizsirdīgs un parasti naktīs iekārtojas mums abiem pa vidu, lai tikai es neesmu pārāk tuvu viņa saimniekam.

Sokrāts ir īsts istabas kaķis, divas reizes gan viņš bija aizlaidies no sava saimnieka, bet par laimi draugi viņu bija atraduši. Nedēļas nogalē nolēmu viņu izvest pastaigāties (jo no dzīvošanas istabā, viņš ir palicis nu ļoti, ļoti apaļīgs). Ja mājās Sokrāts ir drošs un bravūrīgs, tad ārā viņš bija nobijies ne pa jokam. Bet tā kā es viņam visu laiku biju blakus, tad mēs kopā pārvarējām visas "lielās bailes". Pēc šīs pastaigas mana akcijas viņa acīs ir cēlušās 🙂 Visu vakaru viņš man sekoja pa pēdām un skatījās uz mani ar apbrīnas pilnām acīm.

P.S. Kā tu sadzīvo ar sava drauga mīluli?

Kopš esmu pārvākusies dzīvot uz Iļģuciemu, man ir izdevies noķert vienu no sen aizmirstām sajūtām, kāda rodas, agrā rudens rītā dodoties dienas gaitās. Gaiss smaržo, putni čivina, mašīnu tikpat kā nav. Tantes pie veikala sasaucas par to, cik kurai šorīt bijis asinsspiediens.

Citas pie kioska izkārto skābenes, dālijas un ābolus – mazliet lētāk nekā veikalā. Nezinu, vai viņas tur sēž visu dienu, bet vakarā viņas tur ir noteikti. Viņas mani uzrunā par bērniņu un atvainojas, ka nav cūku pupu: "Bērniņ, man jau arī garšo, bet šogad… vai vispār bija?" Un, kaut arī es zinu, ka bija, es novelku līdzi: "Tā jau ir, tā jau ir."

Pēdējā mēneša laikā esmu ievērojusi, ka daudz vairāk staigāju ar kājām. Ja centrā iesēdos mašīnā un visur braucu, tad tagad man tik ļoti patīk pastaigāties, paskatīties uz cilvēkiem – jo tur ir, ko redzēt. Tas nav vienādais un neinteresantais centrs. Tā ir citādāka pasaule, atšķirīga no skrejošā un aizņemtā centra, kur pat tantiņas ar āboliem pamanās taisīt biznesu: ja veikalā cena ir viena, tad viņai āboli noteikti būs dārgāki, jo "pašu audzēti", "bez ķīmijām". Protams, sava taisnība jau ir.

Es zinu, ka arī Iļģuciems ilgi nebūs tik proviciāls šī vārda labākajā nozīmē. Gan jau arī to modernizēs. Bet pagaidām tas ir dzīvs un savdabīgs, tāpēc man tur ļoti patīk dzīvot. 

Mums ir ļoti liels prieks un gods paziņot, ka rītdien, 5.oktobrī Cosmopolitan interneta lapa svin savu pirmā gada jubileju.

Ak, cik gan laiks ātri skrien! Tiešām – jau apritējis vesels gads, kopš pirmajām ziņām un pirmajiem klikšķiem Cosmo.lv. Šī gada laikā gan pati interneta lapa kļuvusi krāsaināka un saturīgāka, gan arī ievērojami pieaudzis tās lietotāju skaits.

Īpaši liels prieks redzēt, cik liela atsaucība no jūsu puses ir dažādos konkursos. Arī rītdien par godu Cosmo.lv jubilejai rīkosim īpašo Cosmo ekspress konkursu, kura jautājumi būs tikai un vienīgi par Cosmo.lv. Ja vēlies šim konkursam sagatavoties jau iepriekš, varu pačukstēt – tādā gadījumā tev lieti noderēs pāršķirstīt pēdējos Cosmopolitan numurus, kurā publicēta informācija par to, kas notiek Cosmo.lv. Protams, neaizmirsti arī "pārlapot" pašas interneta lapas sadaļas!

Kad Cosmo redakcijā kopīgiem spēkiem sastādījām anketu "Vīrietis – maita: kāds viņš ir?", atcerējos reiz lasījusi par interneta portālu, kurā sievietes no visas pasaules var ievietot savu pāridarītāju bildes, vārdus un apsūdzības. Kad centos šo lapu atrast, www.DontDateHimGirl.com nevērās vaļā. Tāpēc es centos noskaidrot, kas noticis ar šo pretrunīgi vērtēto interneta lapu.

Vienīgais, ko man izdevās uzzināt, ir fakts, ka aprīlī tiesa noraidījusi kāda cietušā apsūdzību pret DontDateHimGirl.com veidotāju Tašu Kaningemu par neslavas celšanu. Vīrietis uzskatīja, ka par viņu publicētā informācija ir nepatiesa, savukārt Kaningemas kundze deva pretsitienu ar argumentu, ka interneta vietnes turētājs nevar būt atbildīgs par citu lietotāju publicētajiem ziņojumiem un komentāriem.

Vēl nesen datu bāzē esot bijusi pieejama informācija ar gandrīz 30 tūkstošiem nelietīgu vīriešu vārdu. Tas ir, tādu vīriešu vārdu un fotogrāfiju, kuri pēc kādas sievietes domām ir nepiedodami nodarījuši viņai pāri, krāpjot, melojot vai kā citādi riebīgi izrīkojoties. Jāpiebilst, ka jebkura sieviete šajā portālā savas apsūdzības varēja ievietot, pati saglabājot anonimitāti.

Var jau būt, ka liela daļa no tur publicētā ir patiesība. Mani gan vairāk uztrauc tā daļa, kas nav. Jo anonimitāte ir bīstama lieta – tā dod vaļu tādām zemiskām dziņām kā greizsirdība un atriebība, kurām bieži vien vairs nav nekāda sakara ar patiesību. Grib kāda meiča dabūt čali sev, bet viņš nedodas. Tad nu arī nopublicē par viņu visu, kas ienāk prātā – ka viņš ir izvarotājs, sifilitiķis un vispār gan jau arī impotents. Tāpēc nedomāju, ka man šāds portāls ļoti palīdzētu izsijāt graudus no pelavām. Tad jau labāk atbildēt uz Cosmo anketas jautājumiem un padomāt, kādas pazīmes ļauj man pašai ar sirdi un prātu sajust, vai jauniepazītais vīrietis ir labs cilvēks vai nav.

Bet varbūt jūs domājat citādi? Varbūt jums tomēr šķiet, ka šāds portāls būtu vērtīga palīdzība arī mūsu meitenēm, kuras ir sava Īstā meklējumos?

Patiesībā no sākuma man nepavisam negribējās piedalīties šajā pasākumā, pie tam biju nedaudz savainojusi kāju. Uzzinājusi, ka pirmais posms būs brauciens uz Madonu, jau sapņoju par to, ka varēšu mašīnā nedaudz nosnausties. Bet nekā – mums pa ceļam uz Madonu bija jāatrod desmit iepriekš sagatavotās fotogrāfijās redzamas vietas. Tas nozīmē, ka vairāk nekā simts kilometru garumā ļoti, ļoti uzmanīgi vērojām ceļu, meklējot attēlos redzamās ceļazīmes, māju nosaukumus utt. Mūs pārņēma īsts azarts un fantastiskā sajūta, ka darbojamies vienā komandā!

Bet tad sākās pats aizraujošākais – 130 km garš brauciens pa šķietami neizbraucamām vietām. Pilote Elīna un stūrmanis Andis pilnībā bija pārņemti ar braukšanu. Bet mēs ar Zani sēdējām džipa aizmugurē klusas kā pelītes. Brīžiem mašīna tā lēkāja, ka mēs ar abām rokām bijām iekrampējušās drošības jostās un dažbrīd pat gribējās kliegt un spiegt no izbīļa, tomēr mēs saņēmāmies un vienīgi ar acu skatienu viena otrai paudām savas emocijas.

Brīžiem man bija sajūta, ka pati sēžu pie stūres, emocijas patiešām bija ļoti, ļoti spēcīgas. Īsts adrenalīns! Kad bijām nokļuvuši līdz finišam, pārvarot pēdējo šķērsli – ļoti stāvu kalnu, kurā būtu pat grūti uzkāpt, par uzbraukšanu nemaz nerunājot, man gribējās no prieka skaļi kliegt un apķert visus komandas biedrus.

Ja man kāds tagad jautātu, vai es gribētu vēlreiz piedalīties šādā piedzīvojumā, man atbilde būtu tikai un vienīgi "JĀ!"

Kad uzņēmuma direktors pirms apmēram pusgada man vaicāja, vai es labprāt piedalītos off-road sacensībās ar Jeep mašīnām, kur galvenā Cosmopolitan cīņa būtu ar žurnālu FHM, skaidri teicu, ka nē. Ne es esmu ralliste, ne slimoju par mašīnām. Taču direktors bija pietiekami neatlaidīgs, un tagad sēžu pie datora, lai pastāstītu, kā mums gāja. Jeb precīzāk, lai pastāstītu, kā mēs uzvarējām.

Sacensībās piedalījās ap 30 ekipāžām – bija gan jābrauc pēc leģendas, gan jāorientējas pēc kartes. Taču jābrauc nevis pa ceļiem, bet gan bezceļiem – pa mežiem, pāri upītei, cauri dubļiem teju gurnu augstumā, cauri cirsmām un brikšņiem, no stāva kalna lejā un beigās pa stāvu kalnu augšā utt. Un tādā garā 4 stundas. Īsāk sakot, pasākuma organizētāji jau sākotnēji teica, ka sacensības organizētas ar mērķi Jeepu īpašniekiem pārbaudīt savu mašīnu iespējas. Maršruts ļoti labi atspoguļoja, no cik bezcerīgām situācijām Jeepam vajadzētu palīdzēt tikt ārā savam saimniekam.

Braukšana no tiek tā: pilots sēž pie stūres, seko ceļam un izpilda to, ko saka stūrmanis. Savukārt stūrmanis lasa karti. Mūsu komandā es biju pilote, bet direktors – stūrmanis. Protams, ka es klausīju stūrmaņa teikto – vēl ņemot vērā viņa lielo pieredzi un to, ka man pieredzes nebija vispār. Bet nu dažos brīžos starp mums sprāga zibeņi: "Nu kā tu brauc!" viņš mani komentē, "neredzi tos kokus labajā pusē?" "Nē, neredzu," es viņam atbildu, "ja būtu redzējusi, brauktu citādāk.". Un tas pats atkārtojas gan par pāris akmeņiem, ko es neievēroju, gan kādu celmu… Es it kā visu norakstīju uz savu pieredzes trūkumu. Viņš, protams, blakus sēžot traks varēja palikt, bet, tā kā rezultāts bija ļoti labs, tad trakākas vārdu pārmaiņas izpalika.

Atbraucām galā. Ar visu manu trako skriešanu, direktora pieredzi un līdzjutēju komandas, kas sēdēja aizmugurē, azartu un palīdzību, mēs izcīnījām vienu no pirmajām vietām un apsteidzām FHM. Sajūtas fantastikas, direktors mūs slavēja, rūdītie gonščiki atzinīgi skatījās mūsu virzienā, vakars aizgāja uz urrā. Sajūtas… tāds laimes skurbums. Kā pēc paveiktas ļoti grūtas misijas. Un tikai jau pirms pašas gulētiešanas es kaut ko sapratu. Es jau biju nomazgājusies un sagatavojusies kāpt gultā, kad es pēkšņi atcerējos, ka visu brauciena laiku biju aizmirsusi uzlikt brilles.

Tikko saņēmu ziņu, ka Latvijā ir piedzimis Superbēbis. Tā ir meitene, par kuru LTV1 raidījums Māmiņu klubs veidos dokumentālo seriālu, ar kura palīdzību arī tu varēsi sekot līdzi bērniņa attīstībai, sākot no viņas dzimšanas brīža līdz pat bērnudārzam.

Lūk, pirmās sērijas anotācija:

„Superbēbja vecāki ir sajutuši pirmās dzemdību kontrakcijas. Ir jau nakts, tāpēc topošais tētis iedarbina savu auto un viņi dodas uz Rīgas pilsētas dzemdību namu. Dzemdību gaita, sākot jau no pirmajām kontrakcijām, tiek fiksēta videokamerā. Neskatoties uz patiešām stiprām sāpēm, māmiņa un tētis ir laimīgi, jo divu stundu laikā ieraudzīs savu pirmdzimto! Danielas māmiņas dzemdības ir vieglas un noris ātri, bez sarežģījumiem. Tētis trīcošām rokām uzņem pirmos kadrus, kad mazais Superbēbis ierodas pasaulē. Bērna piedzimšana ir unikāli skaists brīdis, ko 6.oktobrī varēs vērot Māmiņu kluba skatītāji, kā arī uzzināt speciālistu komentārus par dzemdību norisi un pēcdzemdību periodu. Nākamajā Superbēbja sērijā (13.oktobrī) ieraudzīsim mazo Superbēbi Danielu jau viņas mājās, kā arī uzzināsim par to, kā saprast un iztulkot jaundzimušā bērna signālus saviem vecākiem!"

Lai arī TV projekta veidotāji uzsver, ka daudzi jaunie vecāki bieži vien ar savu jaundzimušo atrodas lielas neziņas priekšā, tāpēc šāda veida raidījums ar savu dokumentālo seriālu ikvienam krietni palīdzēs, tomēr man neliek mieru kāds ētiskas dabas jautājums: ja nu Daniela negribēja piedzimt par Superbēbi? Ja nu viņa vēlējās (vēlēsies) būt visparastākais bēbis no visiem bēbjiem, ko tad? Šķiet, šis ir viens no spilgtākajiem gadījumiem, kad tik asi izjūtu bērna bezpalīdzību un beztiesiskumu lielo cilvēku pasaulē.

P.S. Fotogrāfijā nav redzama Daniela.

Ļoti dusmojos uz jebkuru, kurš uzskata – braukt pie stūres var arī pēc viena aliņa vai vīna glāzes. Nevar taču zināt, kāds ir alkohola limits, kas tavā organismā nepārsniegtu atļauto promiļu daudzumu! Un atņemtas tiesības vadīt auto vēl ir pašas vieglākās sekas, ar kurām vari rēķināties.

Izstāstīšu reālu stāstu, kurš mani pilnībā pārliecināja – sēsties pie stūres kaut drusku dzērušai ir pēdējais, ko es būtu ar mieru darīt. Man labam draugam darba kolēģis sastrīdējās ar sievu, uz bēdām izdzēra piecdesmit gramus un nakts vidū devās pārnakšņot pie vecākiem. Zinot, ka policijai acīs rādīties nevajadzētu, izvēlējās braukt pa nomaļākiem ceļiem. Un sabrauca dzērājonkulīti, kurš pilnīgā tumsā negaidot iztenterēja ceļa vidū – tieši zem riteņiem. Protams, tas ir briesmīgākais scenārijs, ar kuru diemžēl jārēķinās jebkuram autovadītājam. Taču vainot tādā nelaimes gadījumā varētu tikai pašu cietušo, nevis šoferīti. Ja vien… Ja vien šoferītis nebūtu dzēris. Kaut vai tikai piecdesmit gramus. Šis apstāklis viņu automātiski padara par slepkavu. Un neviens vairs neskatās, ka izdzertais alkohola daudzums diez vai būtiski ietekmēja viņa reakcijas spējas. Un ka nelaimes gadījumu, visticamāk, nevarēja novērst.

Kā slepkavu viņu arī notiesāja – uz vairākiem gadiem cietumā…

Sēdējām vienu vakaru ar manas draudzenes draudzenēm un aizrunājāmies par šo tēmu – vai Latvijā sieviešu ir vairāk, nekā vīriešu? Un, ja nē, tad kāpēc vīriešu pietrūkst?

Mēs tur sēdējām sešas draudzenes, no kurām trim attiecību nav vispār (bet viņām gribētos), vienai draugs uzradies pirms četriem mēnešiem, bet viņa ar viņu nav īsti apmierināta, piektā ir precējusies (un sarunas laikā mazliet garlaikojās), sestā biju es.

Pieminētas tika arī tās trīs draudzenes, kuras pēdējā gada laikā palika stāvoklī, bet dažādu iemeslu dēļ nav kopā ar bērnu tēvu, kā arī vēl pārītis, kurām vīrieša nav jau ilgāku laiku. Pilnās ģimenes mēs šoreiz atstājām ārpus sarunu loka.

Bilance? Man apkārt ir daudz patiesi foršu meiteņu, kurām nav t.s. "nopietno attiecību", bet viņām tās gribētos. Kāpēc nav? Nav, kur iepazīties. Radu un draugu, kā arī kolēģu loki ir izsmelti, jaunu kadru pie apvāršņa nav. Uz klubiem mēs ejam reti, un, atklāti runājot, arī tur "nopietnās attiecības" meklēt būtu galīgi garām.

Tie vīrieši, kas uzrodas pie apvāršņa, neiztur kritiku. Galvenie pārmetumi – ka vīrieši esot nīgri, ar sliktu garastāvokli, precēti, emocionāli vāji (salīdzinājumā ar stiprajām sievietēm, kuras pašas var izdarīt gandrīz visu), neinteresanti un neizglītoti; nav pat par ko parunāt. Tāpēc meitenes izvēlas nesaistīties ar tādiem, turpina būt vienas un vēlēties attiecības.

Es rakstu šo bloga ierakstu un vēlos pajautāt – ko domā lasītājas? Kāda ir tava pieredze jautājumā par to, ir vai nav tev apkārt vīrieši, ar kuriem būtu forši veidot attiecības. Varbūt kādai bezcerības māktai vientuļniecei tas dotu stimulu tomēr mainīt savu vidi un doties meklēt attiecības kaut kur citur.

Trešdien ir Pasaules kontracepcijas diena. Jaunākajos datos par kontracepcijas lietošanu un mūsu seksuālo uzvedību es atradu gan priecīgo, gan bēdīgo. Seksuālā aktivitāte mums iet uz "urrā", taču par aizsardzību nedomājam.

2006. gadā veiktais Eiropas sieviešu seksuālās uzvedības pētījums liecina, ka Latvijā 36% sieviešu sekss ir vairākas reizes nedēļā un 14% reizi nedēļā, kas ir krietni augstāks rādītājs nekā citviet Eiropā. Iepriecinošs fakts, taču skumji kļūst tad, kad ieraugi datus par ikdienā lietotajām kontracepcijas metodēm. 28% Latvijas sieviešu seksa laikā aizsardzībai nelieto vispār neko un 11% izvēlas nedrošas metodes – tādas kā pārtrauktais dzimumakts, maksts skalošana un citas tikpat muļķīgas metodes. Tie kopā ir veseli 39%! Tas nozīmē, ka vairāk nekā trešā daļa mūsu sieviešu katru mēnesi ar bailēm gaida mēnešreizes, taču nespēj saņemties sakarīgākai kontracepcijas metodei!

Īsti jau negribu izklausīties pēc vecmāmmiņas, jo arī pati savu reizi esmu grēkojusi, taču biju un esmu pilnīgā neizpratnē, kad uzzināju šo statistiku. Tiesa, saprotu, ka ne jau sievietes vien tur pie vainas. Šķiet, arī organizācijas "Papardes zieds" rīkotā semināra publika, kas Liepājā bija sapulcējusies uz divām dienām, lai diskutētu par mūsu seksuālo veselību, spilgti sasaucas ar jau minēto pētījumu. Tās dalībnieku vidū nebija neviena vīrieša (kaut ekspertu vidū viņu netrūka)! Pat no vīriešu žurnāliem uz semināru tika sūtīta vai nu redakcijas vienīgā sieviete, vai arī organizētājiem telefona klausulē tika atrūkts, ka kontracepcijas jautājumi uz viņiem neattiecas. Ar citu izdevumu kolēģēm runājām par to, ka diez vai arī mūsu pašu draugi un vīri zina, kas ir spirāle vai riņķis. Kā ir ar tavējo?

Vakar biju uz latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi ar visai neparastu nosaukumu „Darbaļaužu balets”, kas ir filozofa un filmas režisora Roberta Vinovska pētījums par futbola popularitātes fenomenu. Tajā ļoti interesantu skatījumu uz šo spēli atklāj nevis ar sportu saistīti cilvēki, bet gan lingvisti, filozofi un neiropsihologi.

Savulaik, kad dzīvoju kopā ar puisi, kurš ļoti mīlēja futbolu, mani šis jautājums īpaši nodarbināja. Lai arī man patika šad tad paskatīties pasaules čempionāta spēles – tieši to dejiskās estētikas dēļ, tomēr es nekad tā pa īstam neizpratu neprātīgo aizrautību un mazliet dzīvniecisko agresiju vīriešu acīs, kad viņi, sapulcējušies pie televizora, ar dažiem vienveidīgiem izsaucieniem un daudzām neartikulētām skaņām komentēja spēles gaitu.

Draugs man skaidroja: „Saproti, sports ir vienīgā lieta dzīvē, kurā vēl ir saglabājies pārsteiguma moments. Un tas sniedz visspēcīgākās emocijas – gan ekstāzi, gan vilšanos.” Lai gan es spītīgi apstrīdēju viņa teoriju un izmisīgi centos atrast citus piemērus iz dzīves, kas var sniegt tikpat spēcīgas emocijas, klusībā apskaudu vīriešus par viņu privilēģiju aizrauties un justies tik vienotiem.

Vakardienas filma man sniedza dažas noderīgas atbildes: futbola spēle būtībā ir kā drāmas žanrā iestudēta izrāde ar skaidri definētiem noteikumiem un precīzi noteiktu fināla laiku. Spēles skatītājam 90 minūtēs ļauts izdzīvot ārkārtīgi intensīvas emocijas. Turklāt sporta līdzjutēji apvienojas tādā kā reliģiskā kopienā ar rituāliem atribūtiem un tērpiem, kas, savukārt, sniedz nenovērtējamu drošības un „es šobrīd ne par ko nenesu atbildību” sajūtu.

Savukārt, futbola skaistums – atšķirībā no citām komandu spēlēm – slēpjoties tajā, ka spēlētājiem liegta iespēja izmantot rokas – pašu svarīgāko ķermeņa daļu, kas būtībā ir radījusi gandrīz visu, ko civilizācija sauc par kultūru. Tāpēc gluži kā, piemēram, akliem cilvēkiem mēdz būt ārkārtīgi smalka dzirde, tāpat arī futbolisti attīsta sava ķermeņa plastiku un soļu horeogrāfiju līdz apbrīnojamai pilnībai. Lūk, kāpēc viņu kustībās varam skatīties kā dejā.

Varbūt šis skatījums arī tev nākamreiz palīdzēs nekurnēt uz tavu draugu, kad viņš kārtējo reizi nebūs atraujams no sporta kanāla? Vai varbūt tu pati jau sen esi atklājusi futbola burvību? Ja tā, pastāsti, kā tas tev izdevās!

Kādu vakaru mūsu dzīvoklī pēkšņi notika īssavienojums un pazuda elektrība. Bija jau vēls, visapkārt piķa melna tumsa. Kopā ar draugu mēģinājām tikt skaidrībā, kas tad īsti ir noticis, bet mūsu nemākulīgā darbošanās nedeva nekādus rezultātus. Kā saka – rīts gudrāks pa vakaru! Un tā pavisam netīšām mēs palikām romantiskā pustumsā (par laimi mājās atradu pāris sveces un kabatas lukturīti).

Šis vakars bija patiesi īpašs – bez televizora un filmām, bez datora un interneta, un pat bez mūzikas vai radio. Mums nekas cits neatlika (protams, pozitīvā nozīmē) kā runāties. Un šādā mazliet spokainā gaismā mēs varējām viens otram pateikt ko tādu, par ko ikdienā (un spilgtā apgaismojumā) kaut kā nevar saņemties parunāt (vai nu ir slinkums, vai nedaudz bail, vai arī vienkārši negribas lieki gruzīties). Šie nedaudz ekstremālie apstākļi mums palīdzēja vēl vairāk satuvināties un saprast, cik ļoti mēs mīlam viens otru. Ja tā no malas skatās, varbūt nenotika nekas sevišķs, bet man šis vakars bija ļoti īpašs.

Lielākā jautrība sākās pēc tam – kad sveču gaismā bija jānomazgājas, jāsaklāj gulta, jāsakārto drēbes utt. Laikam visapmierinātākais šajā situācijā bija mūsu kaķis, kurš laimīgs klīda apkārt pa tumšo dzīvokli.

No rīta ieradās elektriķis un atkal tapa gaisma! Varbūt nākamreiz, kad atkal būs sajūta, ka vajag šādu īpašo vakaru, es pati parūpēšos par to, lai dzīvoklī pazūd elektrība. 🙂

Šī brīža ziņu galvenie temati par inflācijas milzīgo pieaugumu sasaucas ar patlaban gatavoto (nākamnedēļ sākumā uz drukāšanu sūtāmo) Cosmopolitan oktobra numura "lielo tēmu" – karjeru. Citu rakstu starpā viens ir par sievietēm, kuras panāca algas pielikumu. Viņas izstāsta savu pieredzi – kā viņas nonāca līdz domai par to, ka nepieciešams algas pielikums, kā viņas tam gatavojās un, visbeidzot, kā to izdarīja. Kaut arī detaļas nestāstīšu – lai tev būtu interesantāk lasīt – tomēr dažas pārdomas viņu stāsti manī izraisīja.

Viena no raksta varonēm lūdza algas pielikumu, viņai to neiedeva, un viņa mainīja darbu. Gadu nostrādājusi cituviet un painteresējusies par iespējām atkal atgriezties, viņa spēja vienoties ar bijušo darba devēju par viņai pieņemamu algu. Otra raksta varone bija tā pārstrādājusies, ka viņai trūka spēka dzīvot, kur nu vēl strādāt. Algas pielikumu viņa saņēma tad, kad bezspēkā nolēma pamest darbu, taču darba devējs pierunāja palikt. Savukārt trešā varone vienkārši nemācēja pateikt darba devējam to, ka viņai nepieciešams vairāk naudas. Ka viņai pietrūkst elementārai sadzīvei.

Visos šajos stāstos morāle ir viena: par algas pielikumu ir jācīnās. Jāmet kauns un aizspriedumi pie malas. Jāmeklē argumenti, kāpēc esi pelnījusi pielikumu. Jābūt drosmīgai un jāaicina šefi un šefenes uz sarunu. Jāmeklē alternatīvas darba iespējas, jo, ja tev atteiks, diez vai tu vēlēsies turpināt šeit strādāt.

Kāpēc darba devēji paši neizrāda iniciatīvu pacelt algas labiem kadriem? Gan jau, ka daži izrāda. Bet tos, kuri neizrāda, var saprast: kāpēc lai viņi paaugstinātu algu cilvēkam, kurš to neprasa, ja katru tev samaksāto latu viņi automātiski atņem kompānijas īpašniekiem vai kādam citam darbiniekam no iespējamā algas pielikuma?

Bet, ja tev neizdodas, un tas sēž kā rūgts kamols kaklā, laikam jāpaskatās uz to no citas puses. Pasaule ir plaša, darbu daudz. Varbūt pienācis laiks kaut ko mainīt… Iespējams, pēc dažiem gadiem tu būsi pateicīga tam kretīnam darba devējam, kurš tev nepielika algu. Jo tu biji spiesta domāt, kā dzīvot tālāk, un jaunā izvēle tev nākusi tikai par labu. (Vecajā vietā tu vispār jau būtu sapuvusi 😉

Pēdējās dienās daru tik daudz sev neierasta, ka brīžam jūtos kā izmēģinājumu trusītis. Kino, pasakas un regbijs vienā putrā. Tiesa, gana baudāmā.

Par kino

Vasarā, kad atbalstīju draudzeni stāties maģistros kino režisoros, viņa man lika apsolīt, ka palīdzēšu viņai ar scenārijiem. Vēl abas nosmējām, ka kopā iesim pa sarkano paklāju. Tagad solījums ir jāpilda. Svētdienu pavadījām Vakarbuļļos, domājot scenāriju četras minūtes garai īsfilmai un filmējot gaismu un ēnu spēles. Ja ar filmēšanu mums gāja ļoti labi, proti, safilmētās peļķes, skatlogi un jūrā ieskalotais soliņš izpelnījās mācībspēku atzinību, tad ar scenāriju mums tik viegli neiet. Viss, kas nāk prātā, jau pēc pāris minūtēm šķiet pārāk banāls vai arī neatbild uz jautājumu, kāpēc to vispār vajadzētu filmēt. Tā nu esmu scenārija meklējumos un katru pretimnācēju uzlūkoju kā iespējamo filmas varoni.

Par pasakām

Savukārt vakar devos uz ierakstu studiju ierunāt latviešu tautas pasaku Laiskā vērpēja un vēl pāris citus mūsu tautas gara darbus. Varbūt esi dzirdējusi, ka biedrība Ideju Forums aicina sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ierunāt pasakas, kuras izdod ierakstos neredzīgajiem bērniem? Tuvāko mēnešu laikā ir plānots atvērt arī interneta lapu, kurā ikviens bez maksas varēs noklausīties šīs pašas pasakas. Cosmopolitan komanda ar patiesu aizrautību piekrita dalībai šajā projektā, jo biedrības mērķis ir popularizēt pasaku un dažādu stāstu lasīšanu bērnu un pusaudžu vidū, kā arī rosināt vecākus lasīt saviem mazuļiem priekšā. Nobijusies gan bija ne pa jokam, jo apzinos, ka, ikdienā runājot, vārdiem mēdzu noraut galotnes un latviešu pasakas piņķerīgo teikumu dēļ nav nemaz tik viegli skaisti nolasīt. Tā kā iepriekš zināju, kādas pasakas man būs jālasa, tad mājās skaļā balsī mazliet patrenējos un, ja tev gadās līdzīga situācija, iesaku darīt to pašu. Ierakstu studijā piecas pasaciņas nolasīju nepilnu desmit minūšu laikā un pārteicos vien divas reizes. Par spīti tam, ka bija jādzied gan kā zīlītei, gan jāizrunāt tādi vārdu salikumi kā "pilns tīnis klētī; vēl vērptu, ja būtu tītavas notīt." Īsts mēles mežģis.

Par regbiju

Taču, ja LTV7 šobrīd taisītu aptauju par to, kurš ir apzinīgākais kanāla skatītājs, man tā vien šķiet, ka es pretendētu uz pirmajām vietām. Goda vārds, es esmu redzējusi gandrīz visas regbija spēles, kuras tiek pārraidītas Pasaules kausa ietvaros, un nespēju atiet no TV ekrāna, kamēr spēle nav beigusies. Jo es to vairāk skatos, jo man tā šķiet aizvien izsmalcinātāka. Un, jo labāk saprotu noteikumus, jo karstasinīgāk dzīvoju spēlei līdzi. Kad manas ģimenes draugs, skots pēc tautības, to visu izdzirdēja, viņš atklāja, ka Lielbritānijā ir teiciens: "Futbols ir džentelmeņu spēle, kuru spēlē huligāni. Savukārt regbijs ir huligānu spēle, kuru spēlē džentelmeņi." Es jau nojautu, ka aiz muskuļu kalniem un uzsistajām acīm slēpjas galantuma paraugi. Iesaku tev novērtēt.

Regulāri aplaužos, pieķerot sevi, ka jau kuro reizi esmu līdz ausīm iegrābusies kādā konkrētā vietā vai lietā, lai gan vēl pirms mirkļa esmu postulējusi gudrību, ka lietām un vietām nu nekādā gadījumā nevajag pieķerties.

Pirms vairākiem gadiem pati nespēju izskaidrot savu histērisko asaru lēkmi, ieraugot postījumu, ko aiz gara laika bija sastrādājis mans suns. Viņš bija „paņēmis palasīt” manu lielo vācu valodas vārdnīcu. Protams, tā grāmata man tolaik tiešām bija noderīga, jo es studēju svešvalodas, bet ne jau tas bija galvenais. Vienu brīdi es pilnīgi bez racionāla pamatojuma līdz sirds dziļumiem biju apvainojusies uz savu suni par to, ka viņš bija iznīcinājis manu studenta identitātes simbolu. Mans draugs tikai paraustīja plecus un nopirka man jaunu vārdnīcu. Tomēr jaunā man nekad nav patikusi tik labi kā iepriekšējā.

Šo notikumu atcerējos pirms pāris dienām, kad centos sevi sabārt par vēl vienu pārlieku emocionālu izlēcienu. Pirms gada, kad kopā ar draugu biju Amsterdamā, mēs bijām noīrējuši pasakainu dzīvoklīti vecā mājā kanāla malā. Saimnieks to bija iekārtojis ar tādu gaumi un inteliģenci, ka par spīti aizraujošajai pilsētas dzīvei mums no tā negribējās iziet.

Šoruden aizrakstīju saimniekam e-pastu, ka mēs atkal vēlētos apmesties viņa dzīvoklītī, un viņš satrieca mani ar atbildi, ka mūsu iecerētajā laikā šo vietu jau rezervējuši citi. Ja godīgi, savā prātā atteikumu pat nebiju pieļāvusi, tāpēc uz brīdi atkal sajutos kā mazs bērns, kuram apsolīta, bet nav iedota konfekte. Un apraudājos.

Es atcerējos, kā mēs pirms gada sēdējām tās mājas stiklotajā erkerā, kuru rotāja eņģeļu statuetītes, un, klausoties klasisko mūziku, vērojām velosipēdistus, kuri braukāja šurpu turpu pār mazajiem tiltiņiem. Un tad mans draugs pateica bīstamo frāzi: „Mums vismaz reizi gadā vajadzētu šeit atgriezties…” Es laikam neapzināti biju uztvērusi to kā solījumu.

Gada laikā daudz kas ir mainījies. Mums pašiem tagad īrētā dzīvokļa un neskaidro attiecību vietā ir jauna, kopīga, brīnišķīga mājvieta, un, loģiski domājot, nekāda surogātmāju sajūta vairs nav nepieciešama. Tā es sevi mierinu, cenšoties aizmirst eņģeļu māju kanāla malā. Un man izdodas. Tikai, kad būsim Amsterdamā, man negribētos iet pa ieliņu, kur tā atrodas.

Šī ir populāra frāze tieši sieviešu vidū, un arī man pēdējā laikā tā ik pa brīdim ienāk prātā un liek aizdomāties. Kas tur skan cauri? Samierināšanās un pieticība, kas latviešiem ir "laba" rakstura iezīme, un tas atspoguļojas sākot ar tautas pasakām līdz pat veidam, kādā mēs tikām audzināti. Bet vai pieticība patiešām rotā cilvēku?

Domāju, ka noteikti. Rimti, viedi un ļoti skaisti man šķiet tie cilvēki, kuri dzīves "galveno čakarētāju" – dzīšanos pēc naudas – ir nolikuši pie vietas. Viņiem patiešām nevajag ne bembi, ne milzīgu komfortu, ne popularitāti vai varu. Iespējams, šī pieticība ir cilvēkā jau piedzimstot. Tikpat iespējams, ka cilvēks pie tā nonāk dzīves gaitā. Lai arī kā tur būtu, šāda pieticība ļoti atvieglo dzīvi un es ticu, ka tieši šie cilvēki ir laimīgi. 

Taču cits gadījums ir tad, ja cilvēkam nepiemīt pieticība, bet viņš cenšas sev iestāstīt, ka "man jau neko nevajag". Tas izklausās pēc samierināšanās ar likteni, kurā "neko jau nevar grozīt". Nu, piemēram, ja man ir vīrietis, kurš man nedāvina dāvaniņas. Bet man tik ļoti gribētos… Turklāt gribētos ne jau mazu mīļu nieciņu, bet kaut ko tādu, ko man patiešām no visas sirds gribētos. Vakariņas glaunā restorānā, auskarus vai jaunu televizoru. Var jau sev iestāstīt, ka varu visu pati un ne jau nauda dzīvē ir galvenais… galu galā citām ir vēl sliktāk. Bet vai tādējādi sieviete sev nemelo? Vai nepiever acis uz to, ko viņa ļoti vēlas, lai tikai nebūtu jāatzīstas, ka kopā ar šo vīrieti viņa to nedabūs?

Ar gadiem aizvainojums par to, ka viņai nekad nedāvina to, ko viņa patiešām vēlas, būs izaudzis tiktāl, ka, ja šī sieviete vienu dienu pārstās sev melot, iespējams, būs sperts solis pretī šķiršanai. No tā daudzi baidās, tāpēc izvēlas sev tēlot pieticību un turpina melot. Taču man nezin kāpēc šķiet, ka nepieticīgs cilvēks nespēj sev uzspiest pieticību, tāpēc tur apakšā gruzd nelaime. 

Sestdien man sev bija jāatzīst, ka esmu sajūsmā par kartupeļu talkām. Jau agrā rītā es zināju visas dienas scenāriju. Tas vienkārši atkārtojas gadu no gada.

Sākumā, kad pirms desmitiem ieradīšos laukos, no vecmammas un citiem talkas dalībniekiem saņemšu kurzemnieciski dzēlīgas piezīmes par to, vai tik agri no rīta galvaspilsētā ir sastrēgumi, savukārt es pastrīdēšos par to, ka omai jau sen ir jāliekas mierā ar tiem n-tajiem lopiem. Kad sapratīšu, ka runāt tāpat nav vērts un vecmamma, ar savām skaisti zilajām acīm veroties uz savu ābeļdārzu, nopietni teiks, ka nevar noskatīties, kā aizaug viņas lauki, es paņemšu grozus un beidzot došos uz kartupeļu lauku.

Šogad kartupeļu lauks bija miiiilzīgs! Bijām aptuveni 17 lasītāji, kas strādāja kādas sešas stundas. Šoreiz gan viņos biju nedaudz vīlusies, jo trūka kolorītāko tipāžu. Gandrīz visi bija mani radi un neviena paša ciema dzērāja, kuri ierasti kartupeļu talkās pelnīja nākamo pudeli un ēdāmo ziemai, kā arī ar saviem piedzīvojumu stāstiem kartupeļu rakšanu darīja krietni aizraujošāku. Šogad viņu nebija, tāpēc izpalika arī manas "vagara" funkcijas – vecmamma man parasti liek novērot, kā kurš lasa, lai atbilstoši lasītāja ātrumam un centībai viņam piešķirtu kartupeļu maisiņu. Tiesa, pusdienas kartupeļu lauka malā neizpalika.

Sestdien saēdos šprotu maizes un sadzēros šķīstošo kafiju. Tajā laikā pāri mums nerimstoši lidoja zosu un dzērvju kāši, un es pie sevis klusi smaidīju. Šķiet, tieši tad sapratu, ka kartupeļu talkas sāls neslēpjas radinieku nostrādināšanā, bet gan kopā būšanā. Citādi tiekamies tikai bērēs, kā teica kāds no manas dzimtas, laižot pa apli vienu kafijas liķiera glāzīti uz visiem. Un liķieri es dzeru tikai reizi gadā – kartupeļu talkā.

Šobrīd Rīgā norisinās tik daudz kino notikumu vienlaikus, ka jūtos apjukusi. Lai kā es mīlētu kino, man nākas samierināties ar domu, ka redzēt visu nav iespējams. Vakar Baltijas pērles vietā izvēlējos iešmaukt dokumentālā kino simpozijā un noskatīties vairākas fantastiskas filmas.

To, ka dokumentālais kino var būt foršāks par spēlfilmām, sapratu jau pagājušajā gadā, kad nokļuvu pasaules lielākajā dokfilmu festivālā Amsterdamā. Tur no rīta līdz vakaram blenzu ekrānā, muti atplētusi – daži dzīves scenāriji pārspēj zinātnisko fantastisku, goda vārds! Un, ja vēl to pamana un nofilmē talantīgs režisors un operators…

Toreiz mana absolūtā favorīte bija dāņu režisores Perniles Rozas Gronkjeras (Pernille Rose Grønkjær) filma Klosteris (The Monastery) – par vecu vientuļu vīru, kurš sevi dēvē par cilvēknīdēju un kuram ir savāda klemme uz cilvēku deguniem. Toties viņam ir sapnis savā vecajā, nolaistajā pilī ierīkot pareizticīgo klosteri. Sava sapņa vārdā viņš pat ir ar mieru mēģināt sadzīvot ar principiālu krievu mūķeni, kura šeit vēlas ieviest savu kārtību. Par viņu attiecībām (bet daudzējādā ziņā – arī par attiecībām starp filmas varoni un režisori, kurai ir izdevies iekarot vecā vīra uzticību) tad arī stāsta šis kino.

Vakar Rīgā šo filmu ar baudu noskatījos otrreiz. Un tiešām neatceros, kad vēl kinoteātrī būtu tik daudz smējusies un tik rūgti raudājusi. Jo var jau birdināt asaras, arī skatoties Hariju Poteru, taču no apziņas, ka stāsts, ko tev stāsta režisors, ir pa īstam, burtiski šermuļi skrien pār kauliem.

Oktobrī gaidāmajām Ziemļvalstu filmu dienām programma vēl nav izziņota, bet ja pamani tajā šo filmu, atmet aizspriedumus, ka dokumentālais kino ir pārāk nopietns un garlaicīgs, un noteikti noskaties! No sirds iesaku!

Divi vakardienas notikumi palīdzēja man pieņemt lēmumu par to, ko darīt Ziemassvētku laikā.

Rīts man sākās ar ļoti ļoti skumjo vēsti par Lučāno Pavaroti nāvi. Es sapratu, ka viņš paliek viens no tiem skatuves māksliniekiem, kurus "dzīvajā" man nav izdevies redzēt uz skatuves. Jau kopš astoņpadsmit gadu vecuma, kad mācījos dziedāt, es vēlējos redzēt viņu dziedam, es gribēju dzirdēt viņa leģendārās augstās notis. No pagājušā gada vidus ik pa laikam internetā skatījos, vai kaut kur nebūs kāds koncerts. Tad, kad viņš vēl dziedāja, noslinkoju, bet tad, kad biju sataisījusies, uz skatuves viņs vairs nekāpa. Diemžēl jāsamierinās.

Bet vakarā man uz e-pastu pienāca airBaltic paziņojums, ka līdz svētdienai turpināsies lēto aviobiļešu izpārdošana. Tas man bija stimuls ātri sadomāt Ziemassvētku laika plānu. Ir vēl ļoti daudz pasaules klases dziedātāju, kurus es gribu dzirdēt, un kurus nedrīkst nokavēt. Tagad man ir liels stimuls un droši vien arī īstais laiks sākt realizēt to, ko līdz šim esmu atlikusi darīšanai "kaut kad nākotnē". Nē, jādara uzreiz, jo, kā pierāda mana vakarrīta pieredze, "vēlāk" var būt par vēlu.

Man ir žēl, ka man neizdevās redzēt Pavaroti dziedam uz skatuves, bet arī tas nav pats sliktākais. Es skumstu tāpēc, ka pasaule ir zaudējusi ģēniju, kurš ar savu balsi un darbošanos popularizēja klasisko mūziku un "aizveda" to līdz visplašākajām cilvēku masām.

Pirms pāris dienām pazaudēju auskaru. Un tagad, tiklīdz manā telefonā uzrādās, ka zvana kāds nepazīstams numurs, kāds mazs, mazs manas sirds stūrītis gaida, ka auskara meklēšana izvērtīsies par tādu pašu piedzīvojumu kā man jau reiz gadījās.

Šķiet, tas bija pirms gada, kad man piezvanīja kāds vīrietis un jautāja: "Zane, vai jums ir pazudis auskars?" Kad aizdomu pilna šo informāciju apstiprināju, viņš man pateica vienu frāzi, kas man vēl šodien liek pasmaidīt, proti, "tavs auskars ir pilī." Mans auskars ir pilī – pirmajā mirklī es neko nesapratu!? Vai tāpat kā Pelnrušķītei stikla kurpīte?!

Sāku tīt atpakaļ pēdējo dienu notikumus un secināju, ka auskaru esmu pazaudējusi, maldoties pa mūsu prezidentes pili, kad devos intervēt viņas preses sekretāri Aivu Rozenbergu. Tiesa, Aivai ar auskara atrašanu nebija nekāda sakara. To bija atraduši pils drošības dienesta puiši un paši par to arī man paziņoja. Pie ieejas pilī bija jāatstāj savi kontakti, tāpēc manis sameklēšana viņiem nebija nekas pārcilvēcisks.

Kad devos pakaļ savam auskaram (uz pili!), nevarēju vien beigt sajūsmināties, ka dzīvē ir mirkļi, kas norisinās gluži kā pasakā. Nez, vai puiši apzvanīja visas sievietes, kas tajā dienā viesojās prezidentes pilī? Pelnrušķītē taču tika izsludināta trauksme visā karaļvalstī 🙂

Uz Gruziju braucu ar drebošu sirdi, saklausījusies šausmu stāstus par nenormālo dzeršanu, kas mani tur sagaida. Biju daudz dzirdējusi par viņu tostu tradīciju un to, ka pēc katra no tiem vīna kauss obligāti jāiztukšo. Klusībā jau prātoju, kādu viltus aizbildinājumu izdomāt – ārsta parakstītas antibiotikas vai grūtniecību, lai izvairītos no drošas nodzeršanās.

Taču pēc desmit dienām gruzīnu vīriešu sabiedrībā, gandrīz ik dienas piedaloties viņu tradicionālajā „zastoļije”, secināju, ka pļēgurošanai Latvijā nav nekāda sakara ar gruzīnu vīna mīlestību.

Dzer viņi, protams, daudz, taču viesošanās laikā tā arī neredzēju nevienu piedzērušos cilvēku. Pirmkārt, viņi dzer tīru mantu. Ja ne gluži katrs pats, tad vismaz draugs vai kaimiņš taisa savu mājas vīnu, kurš izrādījās ārkārtīgi īpatnējs pēc garšas un krāsas (tas tāpēc, ka gruzīnu vīna raudzēšanas tehnoloģija ļoti atšķiras no Eiropas tradīcijām), taču neticami garšīgs un arī pārsteidzoši viegls. Sarkanvīnu parasti dzer sievietes (un arī tas vairumā gadījumu nav spiesta lieta), vieglāko baltvīnu atstājot vīriešu ziņā, kuriem jādzer vairāk.

Otrkārt, viņi dzer no mazām glāzītēm – nu, tādām, no kurām pie mums omes liķierīšus sūc. Labi zinot, ka glāzīti viena zastoļije laikā nāksies cilāt jo bieži, tilpums tiek izvēlēts saprātīgi. Vienīgais izņēmums ir īpaši ragi, kurus lieto tostu teicējs. Pasaka tostu un uzreiz arī iztukšo. Bet tosti gruzīniem, protams, ir gari un skaisti, tāpēc līdz nākamajai glāzei var gadīties gaidīt visai ilgi. Labs tamada (tostu vadītājs) nekad nepieļaus, ka kāds pie viņa galda zaudē pār sevi kontroli; iespējams, dažkārt arī tostu garums ir reibuma regulēšanas triks.

Treškārt (un tā, manuprāt, ir visbūtiskākā atšķirība), katrs vīna malks no visas sirds un dvēseles tiek kaut kam veltīts. Namatēvam, viesiem, Gruzijai, Latvijai…, vēlot visiem brīvību, laimi un veselību. Un tad jau arī reibinošā dzira nevis notrulina, bet pārvēršas dzīvības sulā, sniedzot prieku un enerģiju.

Gruzijā kā ortodoksālā kristiešu zemē vīnu nemīlēt esot grēks. Es par to pārliecinājos. Un nenodzēros! 🙂