Nu jau kādu nedēļu pa pilsētu braukāju ar divriteni. Godīgi sakot, man tas ir liels izaicinājums – jo dažreiz pat uz līdzenas vietas varu nokrist, paklupt vai izmežģīt potīti. Līdz šim priecājos par saviem draugiem, kuri brauc pa pilsētu ar riteni, bet par sevi teicu – jā, es ļoti gribētu, bet man ir bail, es nevarēšu, nemācēšu utt. Tomēr izrādās, ka nav nemaz tik traki. Es to varu un man nemaz nav bail – es vienkārši izbaudu ātrumu. Braukšanas ar divriteni ir kļuvusi par manu apsēstību (protams, pozitīvā nozīmē).

Pirmo reizi braukt ar riteni mani pierunāja dzimšanas dienas vakarā. Draugi piedāvāja doties uz vienu pasākumu, ārā bija jau tumšs, ielas bija tukšas un es gandrīz nemanot jau biju riteņa mugurā. Un pirmais nakts izbrauciens bija veiksmīgs – es ne reizi nenokritu, nevienam neuzbraucu virsū, nesavainoju ne sevi, ne citus. Varbūt izklausās nedaudz smieklīgi, bet visi šie aspekti man līdz šim šķita nepārvaramas grūtības.

Vakar pirmo reizi arī uz darbu devos ar divriteni. Un pirmo reizi mani neuztrauca ne sastrēgumi uz ielām, ne arī tas, ka autobuss ir kaut kur aizkavējies, jo viss bija manās rokās (precīzāk – kājās). Varu uzskaitīt tik daudz pozitīvus aspektus – pirmkārt, jau tas vienmēr ir piedzīvojums (jo katru reizi ceļš ir savādāks), tas ir veselīgi, ātri, videi draudzīgi un arī ekonomiski izdevīgi. Protams, ir arī savi mīnusi – tas, ka Rīgā tikai dažās vietās ir speciāli riteņbraucēju celiņi un pilsētā dažreiz ir ļoti grūti atrast vietu, kur droši var atstāt riteni. Taču pagaidām pārsvaru ņem pozitīvais.

Man šķiet, bija ļoti jauki. Ballītes vieta bija izdomāta visskaistākā, kāda vien varēja būt. Pat tad, kad vakara krēslā ar redakcijas meitenēm ieradāmies Kaļķugravas avotos, mūs pārņēma neizbēgama romantikas sajūta. Avoti, kas čaloja, putni, kas dziedāja, un pielijušie meži un pļavas… Jā, skaisti. Pat ar laiku mums noveicās, jo lija visapkārt, tikai ne tur, kur notika Cosmo ballīte.

Patiesībā sajūta bija forša. Meitenes, kuras bija atbraukušas, visas kā viena man šķita dikti jaukas. Liekas, ka gaisā visu laiku virmoja tāda kopības un vienotības izjūta, ka nekas to nespēja sabojāt. Bija jautri, bija interesanti, un, kas pats galvenais, nebija vilšanās.

Paldies meitenēm, kuras domāja par noformējumu, ēdieniem, vakara atrakcijām! Paldies tām, kas atbrauca un visur aktīvi piedalījās!

(Pavisam drīz Cosmo.lv varēsi apskatīt vēl bildes no ballītes.)

Pagājušā nedēļa izvērtās par īstu ballīšu maratonu, jo četriem man tuviem cilvēkiem bija svētki. Jubilāri dāvanās saņēma visneiedomajamākās lietas – sākot ar kalnu slēpēm un ģitāristu, kas dzied spāņu dziesmas, beidzot ar astrologa sastādītu dzīves karti. Par pēdējo arī īpašs stāsts.

Meitene, kurai mamma uz dzimšanas dienu uzdāvināja astrologa sastādītu dzīves karti, dāvanu pieņēma tikai ar vienu nosacījumu, proti, ka astrologs neminēs ne vārda par viņas mūža vīriešiem. Astrologam ar lūguma izpildi gan neesot gājis viegli, un manai draudzenei viņš vairākas reizes esot bijis jāpārtrauc pusvārdā, taču grūtās sarunas rezultātā viņa uzzināja: kur dzīvoja iepriekšējā dzīvē, kādas īpašības un talanti viņai piemīt šajā dzīvē, cik ilgi viņa nodzīvos, cik bērni viņai būs un vēl daudzas citas lietas, kas ļauj detaļās iztēloties savu dzīvi līdz pat nomiršanai.

Protams, tiklīdz svinību viesi noskaidroja visus sīkumus par šo dāvanu, sākās diskusijas par to, kurš no mums gribētu saņemt šādu dāvanu. Absolūts vairākums teica noteiktu "nē". Arī es piederu pie viņiem.

Pirmkārt, man šķiet, ka nav ko līst lietās, kurās mums nav tiesību iejaukties. Otrkārt, mana iepriekšējā pieredze saistībā ar pareģojumiem ir visai interesanta.

Reiz darba uzdevumā devos pie zīlnieces (zinu, zinu, ka starp zīlnieci un astrologu nevar likt vienādības zīmi, taču šoreiz to atļaušos darīt). Pirms tam nolēmu, ka nerādīšu viņai savas rokas, taču sieviete tās tik žiperīgi paķēra, ka man vien atlika noklausīties pareģojumā. Uzzināju daudz ko: gan par savām rakstura īpašībām, gan gaidāmajām gaitām laulības dzīvē, gan to, ka esmu kosmosa sūtīts bērns, taču, ja neieklausīšos brīdinājumos, mani var sagaidīt tāds pats liktenis, kā sievietei, kura manā dzimtā ir mirusi 42 gadu vecumā. Ko tur liegties, pēc tik tiešiem norādījumiem, izejot ārā no zīlēšanas salona, sekoja telefona zvans mammai. Man bija jāzina, kas tā par sievieti! Trīcošu sirdi vēlāk to pašu centos noskaidrot arī no vecmammas. Vieglāk man kļuva tikai tad, kad vēlreiz noklausījos diktafonā ierakstīto sarunu ar zīlnieci (es taču uz turieni devos darba uzdevumā :)) un pārrakstīju to uz papīra. Sarunu parādīju arī draudzenēm un mēs secinājām, ka to varētu pielāgot jebkurai no mums. Zīlnieces pareģojums patiesībā sastāvēja no vispārīgām frāzēm, kurām es pati biju piešķīrusi sīkākas detaļas.

Tā visa rezultātā nav tā, ka es vispār neticu iespējai ielūkoties nākotnē. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, es vēl joprojām ņemu vērā zīlnieces teikto. Tajā pašā laikā man nešķiet loģiski, ka par padsmit (tik maksāja zīlnieces apmeklējums) vai 25 latiem (tik maksā astroloģiskā karte) mums ir ļauts ielūkoties nākotnē. Pārāk maza samaksa par pārāk nozīmīgām lietām.

Vakar redakcijā atskanēja Ērikas nopūta: "Eh, kā man pietrūkst Zanītes." Tai brīdī aptvēru, ka viņa skaļi pateikusi to, par ko jau nedēļu ik pa brīdim iedomājos. Ir jocīgi, ja kāds no kolēģiem tik ilgi ir prom.

It kā jau trīs nedēļas, kuras Zane pavada, atpūšoties no darba pienākumiem, nav pārāk daudz, tomēr, ja ikdienā esi pieradis plecu pie pleca darboties, diskutēt, pusdienot un smieties, turklāt tik mazā kolektīvā, kāds ir mūsējais, jebkura kolēģa prombūtne ir jūtama. Nu, gluži kā ģimenē.

Vai jums tā ir bijis, ka ilgojaties pēc savas darba vietas un kolēģiem? Man ir. Pat tad, ja esmu bijusi fantastiski aizraujošā ceļojumā, tai dienā, kad pa iemīto taciņu atkal dodos uz redakciju, izjūtu savādu atvieglojumu. Lai kāds haoss un kreņķi valdītu ārpasaulē, redakcija ir tā vieta, kur viss būs pa vecam – labā nozīmē. To reiz šādi formulēja Elīna, un es viņai pilnīgi piekrītu. Tajā, ka ik dienas ir jādodas uz darbu, ir rutīnas pozitīvā puse, kas disciplinē, ļauj sakārtot domas un atgūt līdzsvaru. Nemaz nerunājot par atkalredzēšanos ar "cīņu biedriem", ar kuriem tik daudz pudu sāls kopā apēsts.

Par to, lūk, aizdomājos, gaidot, kad no atvaļinājuma atgriezīsies Zane.

Godīgi sakot, man nekad nav bijis kāds viens mīļākais aktieris, režisors, mākslinieks. Bieži vien pat neatceros viņu vārdus, bet drīzāk sajūtas, kādas bijušas, skatoties kādu labu filmu, klausoties mūziku vai aplūkojot mākslas darbu. Tomēr ir viens cilvēks, kurš mani patiesi valdzina un iedvesmo. Tā ir Bjorka. Viņas balss, mūzika, spilgtās un pārsteidzošās kleitas. Bjorka ne tikai kā dziedātāja un mūziķe, bet Bjorka kā tēls.

Laikam jau visvairāk mani fascinē viņas lielā iekšējā (un arī ārējā) brīvība, tas, ka viņu nevar ielikt kaut kādos rāmjos, viņa ir neprognozējama – tāpēc saglabājas nemitīgs pārsteiguma moments, kas ir tik ļoti nozīmīgs radošā procesā. Bjorka nebaidās izskatīties neglīta, nebaidās būt nesaprasta.

1996. gadā Rīgā festivālā Rock Summer uzstājās arī Bjorka. Atceros, ka lija lietus un es ar savu ziepju kameru slepus mēģināju fotografēt uz skatuves notiekošo. Man ir saglabājusies viena fotogrāfija – tālumā redzama izplūdusi figūra, kurā laikam tikai es pati spēju saskatīt Bjorku.

Pavisam nesen Sestdienā bija ekskluzīva intervija ar viņu. Manuprāt, viena no sliktākajām intervijām, kādu jelkad esmu lasījusi. Jo žurnālistei neveidojās it nekāds kontakts ar Bjorku. Viņas runāja katra savā valodā. Žurnāliste nespēja izrāpties no klišejisma rāmjiem, spēja runāt vien par slavu un par Bjorkas dīvainībām.

Citāts no intervijas: ”Jā, un vēl viņai ir ļoti dīvaina loģika. Piemēram, par savu radošo procesu viņa saka: ”Mūzika man ir kā eksakta zinātne. Kā algebra.” Saprotiet, kā gribat.” Un kāpēc lai mūzika nebūtu kā algebra?

P.S. Vai tev arī ir kāds elks? Kāds populārs cilvēks, kas tevi iedvesmo?

Palīdzot draudzenei atrast īres dzīvokli Rīgā, esmu vairākas dienas internetā lasījusi simtiem piedāvājumu. Viņas prasības ir: cena līdz Ls 260 mēnesī, rajons – Ziepniekkalns, Imanta, Zolitūde vai Āgenskalns, sliktākajā gadījumā – centrs. Pēc šiem meklējumiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka, kaut arī dzīvokļu tirgus ir sajucis prātā, pēc ilgiem meklējumiem kaut ko patiešām labu var atrast.

Dzīvokli cenu kategorijā līdz Ls 200, kas būtu pieņemams cilvēkam ar Latvijā vidējo atalgojumu Ls 360, 95% gadījumu var dabūt tikai tādu, kas atbilst vārdam "drausmas". Neremontētu, ar nospeķotām sienām, apdauzītām skaidu plākšņu mēbelēm un šķirbainām grīdām. Turklāt ne lielāku par 30 km2. Atlikušie 5% droši vien pieder cilvēkiem, kuriem naudu vajag steidzami, tāpēc viņi nolaiž zemāk cenu. Ja labi meklē, tādus var atrast.

Cenu kategorijā starp Ls 200 un Ls 260 parādās interesanta tendence. Kādi 40% turpina piederēt "drausmu" kategorijai, ap 50% ir gan remontēti, gan neremontēti, bet tādi, kurus vienkārši negribas iedomāties par savām mājām. Ap 10% ir tādi, kurus vērts apskatīt un izvēlēties.

Bet, ja var atļauties maksāt virs Ls 300, tad labo dzīvokļu tirgus uzreiz paplašinās – klāt nāk jaunceltās mājas. Tur patiesi ir liela izvēle, skaisti, plaši, gaumīgi un moderni dzīvokļi.

Taču doma par to, ka dzīvokļu tirgus ir sajucis prātā, man ienāca pēc tam, kad intereses pēc apskatījos dzīvokļus, kuri maksā virs Ls 1500 mēnesī. Tie, protams, visi ir "ekskluzīvi" dzīvokļi ar "neaprakstāmu" skatu pa logu, bet man liekas, ka ir jābūt pilnīgi trakam miljonāram, lai maksātu tādu naudu par dzīvokli daudzdzīvokļu mājā Purvciemā vai Imantā.

Esmu atgriezusies no laivu brauciena, un sajūta ir tāda, it kā upes vējš būtu izmēzis no galvas visas domas un raizes. Lai nesāktu jūsmot par ūdensrozēm un jautro kompāniju, kas tādos braucienos laikam ir pašsaprotami, pastāstīšu par kādu tradīciju.

Kompānija, ar kuru kopā devos šai braucienā, laivo katru vasaru, un viņiem ir izstrādāti daži dzelžaini rituāli: katru rītu puiši pannā uz ugunskura gatavo omleti ar speķi, bet vakarā pēc tikpat sātīgas maltītes notiek priekšlasījumi. Mans brālis, kuram ir rakstnieka ķēriens, laivošanas piedzīvojumus vienmēr iemūžina dienasgrāmatā, bet vakaros viņš visiem lasa priekšā iepriekšējo laivu braucienu pierakstus. Vēl kāds parasti arī paķer līdzi šim nolūkam piemērotu grāmatu. Galvenais priekšnoteikums ir labi daudz tiešās runas un humora. Un, protams, oratora dotības. Šoreiz izcili labi klausījās "Hermanis Naumanis Latviešu stāsti", bet no pieredzes varu ieteikt arī Džeralda Darela asprātīgākos romānus vai Džeroma K.Džeroma "Trīs vīrus laivā".

Līdzīgas literārās tradīcijas šai kompānijā tiek koptas arī citos pasākumos. Piemēram, Jāņos lomās lasījām Šekspīra "Sapni vasaras naktī". Lomas tika izlozētas, tāpēc īpaši komiski izklausās, kad, piemēram, karalieni Titāniju tēlo bārdains čalis.

Agrāk man šķita, ka grāmatas skaļi lasa tikai vecāki saviem bērniem. Bet nu jau vairākkārt esmu pārliecinājusies, cik jautrs, bet vienlaikus arī intīms un saliedējošs var būt šāds rituāls pieaugušo kompānijā.

Šorīt pamodos, ieraudzīju pelēki lietaino dienu un pasmaidīju. Sapratu, ka man pamatīgi noveicies ar laika apstākļiem nedēļas nogalē. Es pavadīju trīs lieliskas, sportiski aktīvas un neaizmirstamas dienas pie jūras Salacgrīvā.

Interesanti, ka es nekad neesmu spējusi tā vienkārši atpūsties pludmalē. Es nevaru apgulties un gulšņāt, man vajadzīga kāda aktīva nodarbe. Vai nu tas būtu volejbols jautrā draugu kompānijā vai pastaiga gar jūru, lasot baltos un melnos akmentiņus, bet man vajadzīga nodarbe. Iespējams, tieši tāpēc, ka nespēju uz pāris stundām mierīgi atgulties un lasīt kādu grāmatu, nekad arī neesmu tikusi pie tāda vienmērīga un skaista iedeguma. Pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka tāda gulēšana piekarsušās pludmales smiltīs man atņem enerģiju. Pat vairāk enerģijas, nekā volejbols vai četrdesmit minūšu lēns skrējiens gar jūru.

Tomēr tai pašā laikā domāju, ka pēc iespējas vairāk laika jāvelta atpūtai svaigā gaisā un pie dabas. Šķiet, ka šāda atpūta ārpus lielpilsētas steigas lieliski nomierina un sniedz enerģiju visai nākamajai darba nedēļai. Vismaz man. Kā ir ar jums, meitenes? Vai mīlat brīvdienās doties uz pludmali?

Katrā ziņā, ceru, ka šis drūmais un lietainais laiks pazudīs līdz ar darbadienu stresu un mums tik ļoti svarīgajā nākamajā nedēļas nogalē atkal spīdēs spoža saule.

Šodien ir mana dzimšanas diena. Atceros, ka bērnībā visa vasara bija īsti gaidīšanas svētki – es skaitīju dienas un gaidīju, kad beidzot pienāks mana dzimšanas diena. Tas bija tāds patīkams satraukums, tauriņi vēderā un prieks (galvenokārt, protams, par gaidāmajām dāvaniņām). Bet šogad (pirmo reizi mūžā) es kaut kā gribu ”izvairīties” no šīs dienas.

Līdz 15 gadu vecumam dzimšanas dienas svinēju laukos – kopā ar radiem un kaimiņiem. Pie mājas zem ozola tika uzklāts galds un svinības turpinājās līdz pat tumsai. Godīgi sakot, neko daudz neatceros, bet ir saglabājusies tā īpašā sajūta, kuru grūti aprakstīt vārdos.

Patiesībā man ļoti patīk organizēt ballītes, aicināt pie sevis ciemos draugus, gatavot cienastus, rūpēties par ciemiņiem, izdomāt visādas trakas lietas un dauzīties līdz pat rīta gaismai. Bet šogad gan vairāk gribas noslēpties. Varbūt tas ir t.s. dzimšanas dienas sindroms. Vai arī āķis ir tajā, ka šogad man paliek trīsdesmit gadu (protams, ka no vienas puses nav svarīgs tas cipars, bet gan tas kā mēs iekšēji jūtamies, tomēr skaitlī 30 slēpjas kaut kas nedaudz biedējošs).

Tomēr zinu, ka tas viss visticamāk ir tāds ”vājuma” mirklis, jo līdz ar pirmajiem apsveikumiem, laimes vēlējumiem un ziediem manu sirdi pārņems patiess prieks.

P.S. Kā ir ar jums, meitenes? Vai jums arī kādreiz ir bijis šāds ”dzimšanas dienas sindroms”?

Nesen man uzdeva jautājumu – kura ir mana labākā pēdējā laikā lasītā grāmata. Piegāju pie grāmatplaukta un, kaut arī Jana Martela "Pī dzīvi" lasīju pirms vairāk nekā gada, tomēr izvēlējos to, jo "Pī dzīve" ir pārsteidzošakais, oriģinālākais un neparastākais romāns, ko ir neiespējami aizmirst.

Stāsts ir par jaunu indiešu puisi Piscīnu Patelu (sauktu par Pī), kurš pēc kuģa katastrofas patveras glābšanas laivā kopā ar vēl vienu izglābušos – Bengālijas tīģeri vārdā Ričards Pārkers. 227 dienas viņi divatā mēģina izdzīvot laivā, kur nav gandrīz nekā ēdama. Pārsteidzoši ir ne tikai tas, kā Pī dresē Ričardu Pārkeru, lai viņam parādītu, kurš laivā ir saimnieks, un kā viņi mēģina dabūt iztiku un spēku izdzīvot, bet arī laika gaitā pieķeršanās tīģerim kā vienīgajai būtnei uz pasaules, kura dēļ ir vērts dzīvot. 

Kad Pī atgriežas cilvēkos, izmeklētāji viņa stāstam netic. Tajā ir pārāk daudz šokējošā, tajā ir pārāk maz no tā, ko spējīgs aptvert cilvēka prāts. Un atslēga slēpjas tikai vienā faktā – vai banāni turas virs ūdens; vai tonna banānu var noturēt virs ūdens organgutanu. Ja jā, Pī Patela stāsts ir patiess, ja nē – tas ir pavisam savādāks, un arī šo versiju var izlasīt pašās romāna beigās.

Šī ir pagaidām vienīgā grāmata, kuras lasīšanas gaitā es ķēros pie praktiskām lietām un pārbaudīju, vai banāni turas virs ūdens. Grāmata ir tiešām tā vērta, lai to izlasītu… un lai tās saprašanai peldinātu banānus.

Vakar satikos ar sen neredzētu draugu, kurš tikko bija atbraucis no nedēļu ilga laivu brauciena. Tāds smaidīgs, iesauļojies un laimīgs. Viņa dzīvesveids vienmēr viņam ir ļāvis justies labi. Viņš gandrīz nekad neiespringst, nestreso un nepakļaujas lielpilsētas uzbudinātajai steigai. Šī tikšanās un sarunas ar viņu manī raisīja atkārtotas pārdomas par to, cik atšķirīgi cilvēki izvēlas dzīvot un atpūsties.

Manā paziņo lokā ir ļoti dažādi cilvēki. Pat iedomājoties savus tuvākos draugus, to vidū varu atrast meitenes, kas nelabprāt dodas pie dabas un kuras grūti pierunāt uz kopīgu pastaigu mežā. Ja izdodas, tad tikai par asfaltētu celiņu, jo kas zina, kādi mošķi var būt piemājas zālienā vai, nedod Dievs, tuvākajā parkā! Un ir arī tādi "dabas bērni" kā šis vakar satiktais puisis, kurš bez dabas vienkārši nespēj dzīvot. Ja tā padomā, viņam līdzinos arī es.

Arī man bija grūti pierast pie tā, ka no rīta līdz vakaram jāredz trolejbusi, tramvaji, sastrēgumi un lecīgu puišeļu apzīmētas tuneļa sienas. Izlēmu, ka vismaz no rītiem un vakariem vēlos redzēt vairāk no dabas, tādēļ arī izvēlējos dzīvot ārpus Rīgas un upurēt nedaudz sava dārgā laika braukāšanai. Toties ir tik patīkami no rītiem pamosties un ieraudzīt egļu galotnes, nevis sakarsušu un putekļainu Rīgas namu pagalmu!

Arī nedēļas nogalēs pēc iespējas vairāk raujos ārā no pilsētām – lai pilnvērtīgi un netraucēti varētu atpūsties gan no ikdienas stresa, gan no cilvēkiem. Man patīk sakrāmēt ceļasomu un doties prom. Tas man sniedz tik neaprakstāmu brīvības garšu, ko grūti pateikt vārdos, tā vienkārši jāizjūt. Vai esat to jutušas ceļojot? To, ka visa pasaule ir pie kājām un tūlīt, tūlīt var notikt jebkas, ko vēlies?

Man patiesi bija apnicis ar kāru aci noraudzīties, cik foršas vecas mēbeles antikvariātos un restaurācijas darbnīcās izrok mani draugi. Tāpēc šajā nedēļas nogalē paši aizbraucām apciemot paziņu rekomendētu mēbeļu restauratoru un apskatīties, kas slēpjas viņa mājas bēniņos.

Ar draugu vienojāmies – pat ja neko nenopirksim, vismaz būs piedzīvojums. Un tā arī bija. Nokļuvām vietā, kur grēdās sakrautas piecdesmito gadu bufetes, Jūgendstila skapji, 19.gadsimta beigu pulksteņi un Vīnes stila krēsli. Saprast no tā visa nevarēja neko, taču smarža gan bija neaprakstāma. Ja vien vēsturei var piemeklēt aromātu, tad tas dzīvo šajos bēniņos.

Labi, ka mums bija vismaz pāris konkrētas vēlmes. Tās uzklausījis, meistars ienira milzīgajā seno mēbeļu kaudzē un izvilka no tās pāris lielus apaļus un vienu ovālu galdu, sešus trīsdesmito gadu krēslus un brīnišķīgu skapi ar skaistu tumšzaļu stiklojumu brūni beicētās durvīs. Tad viņš ar tādu degsmi sāka stāstīt, kā šīs mēbeles var salabot un atrestaurēt, ka uz brīdi pat aizmirsu, kāpēc tur atrodos. Tikai vēroju cilvēku, kurš dievina savu darbu un dara to pēc tīrākās sirdsapziņas.

Iespējams, ka mēs pasūtīsim to ovālo galdu. Varbūt arī tos krēslus un skapi. Tikai vēl drusku jāpadomā, galu galā tas nav lēti. (Lai gan – no otras puses – jaunas mēbeles veikalā maksā pat dārgāk, turklāt kvalitāte bieži vien ir visai apšaubāma. Un, ja man būtu jāizvēlas – jauns sērijveida skapis vai restaurēta pagājušā gadsimta sākuma kumode, es nešaubīdamās izvēlētos priekšmetu ar vēsturi.) Taču, ja parēķinot izrādīsies, ka pagaidām nevaram atļauties antikvārus Jūgendstila krēslus, piedzīvojums bēniņos tāpat bija vienas vasaras sestdienas vērts.

Vakar kāda negaidīta un bēdīga notikuma dēļ man gadījās satikt klasesbiedrus no vidusskolas laikiem. Starp viņiem – arī tādus, kurus nebiju redzējusi sešus gadus. Šādās situācijās, kad satieku ilgi neredzētu cilvēku, mani vienmēr pārņem dīvainas emocijas. It kā pagātne būtu ielauzusies tagadnē.

Pēdējā laikā bijām sasparojušies un gribējām noorganizēt klases salidojumu, bet laikam jau viens otram neesam bijuši tik mīļi, lai savus spēkus un laiku veltītu šādam pasākumam.

Tikai tagad, kad nācās satikties mūsu klases audzinātājas bērēs, sapratu, ka laika gaitā mēs visi esam kļuvuši daudz citādāki. Tomēr katrā no mums joprojām saglabājušās spilgtākās īpašības – tādas pašas, kā skolas laikā. Klases runīgākais puisis joprojām plātījās tāpat kā matemātikas stundās, klases "krutākās čiksas" joprojām bija tikpat krutas un lepnas, bet nerunīgās meitenes – joprojām neko daudz nerunāja.

Sajūta bija jocīga. It kā tik daudzi gadi pagājuši, tik daudz kas noticis, tik daudz kas izmainījies, bet… joprojām viens otru varam atšķirt kādu specifisku īpašību dēļ. Šādā, pavisam negaidītā tikšanās reizē vairums no mums noteikti saprata arī savu nostāju par klases salidojumu. Teikšu atklāti – šķita, ka daudzi mani vecie klasesbiedri labprāt ātri un pieklājīgi atvadītos, nevis spriestu par nākamo tikšanās reizi.

Kā ir ar jums, meitenes? Vai vēl tiekaties ar saviem vidusskolas biedriem? Vai šos laikus jau esat atstājušas pagātnē?

Šorīt pamodos ģimenes vasarnīcas verandā un, atverot acis, ieraudzīju to pašu skatu, ko simtiem citu rītu pirms daudziem, daudziem gadiem. Vējā šalcošus kokus, kuru zari un lapas bērnībā manā iztēlē uzbūra dažādus tēlus.

Vispār labākas sajūtas nemaz nevarētu būt. Vakar izvācos no vecā dzīvokļa un, starpposmā gaidot, kamēr būs pabeigti pēdējie darbi jaunajā mājoklī, pāris nedēļas pavadīšu vietā, kur aizritējušas manas bērnības vasaras. Visa mana iedzīve ir izmētāta pa trim dažādām vietām un es pat necenšos sasprindzināt domāšanu, lai atcerētos, kur kas atrodas. Man vienalga. Es zinu, ka kaut kad manā dzīvē atkal būs kārtība un komforts. Silta duša un balts klozetpods. Bet tagad ir tik labi tā, kā ir! Izeju lietū pie upeņu krūma un brokastoju. Šodien gan laikam būs jānopērk kafija, citādi ceļā uz Rīgu tā arī neizdevās līdz galam pamosties…

Kamēr Zane no mūsu redakcijas bauda atvaļinājumu, man viņas vietā uzticēts rakstīt blogu. Ilgi domāju, par ko varētu būt šis mans pirmais ieraksts. Katrā ziņā par vienu biju pārliecināta – vēlos rakstīt par labām lietām.

Man šķiet, ka ir ļoti nozīmīgi vienmēr censties domāt par labām lietām. Apkārt taču ir tik daudz negatīvā, turklāt uz katra stūra mēs varam uzdurties kam tādam, kas sabojā omu. Taču, ja vien tu būsi atradusi savas īstās zāles pret sliktu noskaņojumu, tu sapratīsi, ka viss vienmēr nokārtojas.

Arī man ir pāris veidi, kā ar šādu nelabu garastāvokli tikt galā. Šīs metodes, protams, tiek izvēlētas atkarībā no tā, kas man noskaņojumu sabojājis. Ja tas ir kāds cilvēks, tad visvienkāršākais man ir fiksi saņemties un būt … pārakai (?) par viņu, viņa tumšajam skatienam pretī veltot spožu un mīļu smaidu. Ticiet, tas gandrīz vienmēr liek tam dusmu pūznim samulst un uzlabo man garastāvokli.

Citām ikdienas nebūšanām der tādi mazie dzīves prieki – laba mūzika, kas noklausīta jau no paša rīta, neliela kūciņa vai šokolādes gabaliņš, interesanta un skaista grāmata… Man liekas, ka arī šodien kāda jautra un vasarīga dziesma un manī paliekošā nedēļas nogales sajūta tiks galā ar to, ko redzu aiz loga – drūmi pelēcīgo dienu.

Domāju, ka no šādiem sīkumiem un it kā nepamanāmām lietām veidojas arī citu cilvēku dzīves uztvere. Tieši šādas lietas man vienmēr liek saņemties un smaidīt. Kā ir ar jums, meitenes? Kas ir tas, kas jums uzlabo garastāvokli?

Ar sveicieniem,

Anda,

Cosmo.lv redaktore

Nesen kādā pasākumā mēs ar draugiem un draudzenēm runājām par to, kad kuram sākas vasara. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet vasara nebūt nesākas 1.jūnijā, tā sākas… atkarībā no dzīvesveida.

Kāds izteicās, ka galīgi nepareizi esot tas, ka astronomiskā vasara sākas 21.jūnijā. Ka diena, kad diena ir visgarākā un nakta visīsākā, īstenībā esot jau vasaras vidus. Un vasara sākoties apmēram maijā, kad ziedi ir pilnbriedā un dabai – ja salīdzina ar diennakts ciklu – ir vēls rīts. "Kā vasara var sākties tad, kad dienas jau kļūst īsākas?" vaicāja kāda meitene.

Cits viedoklis bija, ka vasara sākas ar skolēnu brīvdienām. Tā ir jau bērnībā izveidojusies sajūta, ka vasara sākas 1.jūnijā. Apmēram tajā nedēļā notiek brauciens uz laukiem un tad vasaras uzdzīve līdz pat rudenim, kas iestājas 1.septembrī.

Mēģināju noformulēt arī savu "vasaras sajūtu". Man laikam vasara sākas katru gadu citā laikā. Šogad – izteikti 1.jūlijā, kad bija beigušās mācības un vakaros var beidzot darīt, ko grib. Citu gadu – kaut kad maijā, kad ievācos pie draudzenes mājiņā pie jūras, mēs taisām auksto zupu un katru dienu pēc darba es no pilsētas braucu "pretim vasarai, saulrietiem un jūrai".

Un kāpēc vispār ir svarīgi noformulēt, kad sākas vasara? Laikam jau tāpēc, lai dzīves skrējienā nepalaistu garām tos brīžus, kad jāvāc tējas, jāsien pirtsslotas, kad zemenes ir vislētākās, kad obligāti jātaisa sakņu piena zupa, kad jāiet naktī jūrā peldēties vai gulēt sienaugšā. Lai pilsētas dzīvē nepazustu saikne ar dabu un gadalaikiem. Man tas ir svarīgi.

Cik bīstami ir būt stiprai 24 stundas diennaktī sapratu tikai nesen – pēc sarunas ar kādu draudzeni. Par viņu vienmēr esmu domājusi kā par meiteni „ar olām” – dzīvē visu sasniegusi saviem spēkiem, smuka, gudra un bagāta. Taču nesen viņas dzīvē ir parādījies vīrietis, kurš nēsā meiteni uz rokām.

Cik zināju, viņai jau daudzus gadus ir mīlestībā balstītas attiecības, tikai kaut kā tā sanācis, ka šajās attiecībās viņa no laika gala ir tā, kas visu var pati. Un vīrietis pie tā vienkārši ir pieradis, turklāt neko ļaunu nedomādams.

Taču viņai no prāta neiziet tēva tēls, kurā viņa sev par nelaimi ir „atsitusies” par visiem simts procentiem. Viņas tēvs ir stiprs vīrietis, kurš rūpējas par savām meitām, esošajām un bijušajām sievām un sievasmātēm. Kurš atbrauc, izdara un visu nokārto. Un kuram ģimenē vienmēr pieder pēdējais vārds.

Dziļi sirdī viņa vienmēr ir ilgojusies pēc tāda vīrieša, kāds ir viņas tēvs, taču nemūžam to neatzītu skaļi. Jo taču pati ir stipra! Turklāt, kā viņa ar rūgtumu atzinusi, no tādām sievietēm vīrieši parasti baidās.

Tomēr tagad viņa ir sapinusies tieši šāda tipa valgos, kurš liek viņai justies kā vājai un neaizsargātai sievietei un kurš visu pienes uz paplātes. Viņa atzīst, ka nemīl šo vīrieti, un šausta sevi, ka tikai izmanto viņa naudu, statusu un uzmanību, taču pagaidām nespēj no tā atteikties. Jo viņš tai sniedz to, kas līdz šim pietrūcis attiecībās ar vīrieti, kuru viņa mīl.

Ja vien viņa jau agrāk būtu spējusi izrādīt savu vājumu un alkas izjust vīrieša valdonību attiecībās ar savu mīļoto, iespējams, viņa tagad nemeklētu šīs emocijas citur. Sakiet vēl, ka nav bīstami būt stiprai…

Svētdienas pēcpusdienā, izdzirdējusi, ka manā īpašumā ir nonākusi balta, tamborēta, visai caurspīdīga kleita, fotogrāfe Inta Ruka mani uzaicināja uz fotosesiju. Pirms pāris gadiem es teiktu – nē, taču šobrīd man ļoti patīk izaicināt sevi un spēlēties ar erotiku.

Tad nu savācu matus copītē, izņēmu no ausīm auskarus, atturējos no krāsošanās, uzvilku caurspīdīgo kleitu un basām kājām devos fotogrāfēties pie zaļiem, zaļiem ķiršu kokiem. Un, zini, tādu pašpārliecinātību par sevi un savu ķermeni nebiju jutusi sen. Iespējams, pašpārliecinātība pat nav īstais vārds, jo tai reizēm tiek piedēvēta visai negatīva noskaņa. Svētdienas fotosesijai vairāk der vārds sievišķība. Tā, kura nerodas vien no kleitas uzvilkšanas un lūpu uzkrāsošanas, bet gan no sevis sajušanas. Piemēram, es to visspilgtāk piedzīvoju brīžos, kad manī ir ļoti daudz maiguma pret otru cilvēku. Kad, aizraujoties ar viņu, acu skatiens kļūst dūmakaināks, balss zemāka un burtiski ar katru šūnu var izjust savu sievišķību. Tieši tā es jutos svētdien.

Vēlāk centos izdomāt, vai fotogrāfēšanās absolūti kailai man sagādātu tikpat daudz pozitīvu emociju kā pozēšana caurspīdīgā kleitā. Šķiet, ir divi būtiski apstākļi, kas to ietekmētu. Pirmkārt, saskaņa ar fotogrāfu, jo gan fotogrāfējoties dažādiem rakstiem Cosmopolitan žurnālā, gan citiem mērķiem, esmu novērojusi, ka ir fotogrāfi, kuri liek man sastingt. Un tur gandrīz neko nevar padarīt! Otrkārt, man pašai sev vajadzētu argumentēt, kādēļ es fotogrāfējos kaila. Tiesa, gan jau es fiksi kaut ko izdomātu, jo piedzīvojumu meklētājas gars manī ir lielāks par konservatīvismu un kautrību. Tā kā esmu ievērojusi, ka arī jūs forumā esat runājušas par kailfoto, tad mani ļoti interesē, vai esi kādreiz ko tādu mēģinājusi un kā sanāca?

P.S. Nākamās trīs nedēļas mēs netiksimies šajā virtuālajā Cosmo pasaulē, jo dodos atvaļinājumā, tāpēc reibinošu vasaru arī Tev!

Ļoti bieži cosmo.lv sarunu sadaļā parādās tēma: „Ko dāvināt vīrietim?” Šķiet, ka puišu dzimšanas dienas mums sagādā vislielākās galvassāpes, jo tādai dāvanai tiek piedēvēta ļoti simboliska nozīme.

Katru reizi apņemos par dāvanu mīļotajam padomāt jau laicīgi, lai paspētu caur Amazon.com vai eBay pasūtīt ko tādu, ko Rīgā nopirkt nevar. Taču šo plānu man līdz šim vēl nav izdevies realizēt. Esmu mēģinājusi piesēsties pie datora trīs mēnešus pirms gaidāmās jubilejas – apņēmībā sameklēt dāvanu un jau tagad to pasūtīt. Bezcerīgi! Ātri vien apmaldos milzīgajā piedāvājumā un nekādi nespēju izšķirties, kas tad nu būtu tā visideālākā dāvana. Tad metu mieru šai nodarbei ar atrunu, ka vēl jau ir tik daudz laika…

Kamēr laika parasti vairs nav nemaz un līdz īpašajam datumam atlikusi vairs tikai nedēļa. Tomēr parasti tieši šī pēdējā nedēļa man ir visīstākais breinstorminga laiks, un tā laikam arī ir pareizi. Katrai idejai ir vajadzīga iedvesma, un pie manis mūza atnāk līdz ar pirmssvētku noskaņojumu. Un beigu beigās esmu priecīga, ka neesmu nopirkusi kaut ko Amazonē, jo arī caur internetu pasūtīta manta ir un paliek tikai manta. Kamēr vissirsnīgākās dāvanas ir tās, kuras saprot vienīgi adresāts.

Tāpēc pat nevaru ieteikt, ko jūs varētu dāvināt saviem vīriešiem. Jo tas, ko dāvinu es, visbiežāk pārāk tieši saistās ar mūsu kopīgajiem kodētajiem rituāliem.

Vakar biju apskatīt draudzenes jauno dzīvokli. Martā viņa uzsāka tā meklēšanu ar noteikumu, kas gan mums – viņas draugiem, gan mākleriem šķita absurds, proti, lai dzīvoklis atrastos Rīgas centra tuvumā un tā īres maksa mēnesī nepārsniegtu 150 latus. Un, re, viņa dabūja, ko gribēja.

Sākumā mana draudzene izmantoja kādas nekustamo īpašumu firmas pakalpojumus, taču ātri vien secināja, ka par sevis noteikto summu var dabūt vien istabu jau apdzīvotā dzīvoklī. Daudzas ģimenes, kurām kāds ģimenes loceklis aizbraucot strādāt uz Īriju vai Angliju, brīvo istabu mēdzot izīrēt īrniekiem. Taču komunālajā dzīvoklī mana draudzene nevēlējās dzīvot un mākleru skepse viņai apnika, tāpēc pati ķērās pie vēl kāda "ieroča".

Viņa draugiem.lv portālā izsūtīja ziņu, ka meklē dzīvokli. Starp daudziem "diemžēl nevaru palīdzēt" bija arī kāds vilinošs piedāvājums. Izrādījās, ka draudzenes bijušā deju partnera mātei pieder īres nams Tallinas ielā un ka maija sākumā kāds no 30 kvadrātmetrus lielajiem vienistabas dzīvokļiem atbrīvojas. Nebija pagājis pat pusgads, kad viņa dabūja to, ko vēlējās!

Tiesa, ievākties dzīvoklī viņa varēja vien tagad, tas ir jāapkurina ar malku (draudzene gan izmantošot elektrisko sildītāju, jo mūris labi turot siltumu) un tā koridoris ir apvienots ar virtuvi, taču pat nevienā jaunuzcelto māju dzīvoklī neesmu jutusies tik labi, kā šajā. Mana draudzene tur dzīvo tikai divas nedēļas, viņai nav neviena krēsla un galda, taču mājīgums, kas tur valda, ir vārdos neaprakstāms.

Laikam pats svētīgākais, ko vakar guvu, bija atziņa, ka, ja vien tas būtu iespējams, arī es ļoti labprāt atkal dzīvotu pirmskara ēkā Rīgas centra tuvumā. Jau no bērnības sajūsminos par noskaņām, kas valda senākos dzīvokļos; par liepu, Staburadzes un Laimas smaržām pilsētā; par mašīnu riepu dunoņu pret bruģi; par elegantām kāpņu telpām; par augstajiem griestiem un koka logiem. Un, kad jau devos projām, draudzene, kā zinādama, vēlreiz atgādināja, ka, ja kaut ko ļoti vēlas, tad tas atnāk pie tevis 🙂

Meitenes, ja es pareizi saprotu, jums ir vēlme un motivācija satikties. Vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, cik tālu jūs esat ar organizēšanu, ar kādām problēmām sastopaties un – pats galvenais – ko jūs šādā pasākumā vēlētos darīt?

Mēs redakcijā ievērojām, ka ir bijuši vairāki mēģinājumi sākt kaut ko organizēt, bet vienmēr šī ideja ātrāk vai vēlāk ir apklususi. Tāpēc man gribētos saprast, ko jūs esat gatavas uzsākt un kāda, iespējams, varētu būt redakcijas loma šajā pasākumā. Rakstiet droši, jo tieši no šādām sarunām būs atkarīgs, kas un kā notiks.