Aizvakar nāku mājās ap pusdivpadsmitiem naktī. Precīzāk, velkos mājās, jo diena bija tik traka, ka biju nolēmusi no ārdurvīm pa taisno doties uz gultu. Tuvodamies mājām es jutu patiesu atvieglojumu. Taču, no tālienes vērojot duvis, redzēju, ka kāds cilvēks baltā stāv pie manām durvīm un acīm redzami mani gaida.

Tā bija sieviete ap 60, tērpusies baltā un, pienākot tuvāk, jutu, ka drusku iešmigojusi. Nāk man pretī, vaicā, vai es šeit dzīvojot un vai viņa varētu pie manis ienākt un paskatīties pa logu. Viņai esot pazudis kurls kaķītis. Draudzene atnākusi ciemos ar suni, kaķītis pārbijies un aizmucis, ieskrējis pagalmā zem mana loga.

Jūtu, ka manī ceļas izmisums un mans ceļš pa taisno uz gultu ir neizbēgami apdraudēts. Domās lūdzos, kaut nu tas kaķis nebūtu redzams, lai es varētu viņai pateikt, ka es nekādi nevaru palīdzēt… bet mēs pieejam pie virtuves loga, un tur viņš sēž. Aiz ceriņkrūma tādā vietā, kur no maniem logiem piekļūt ir neiespējami. Finuļa skatās uz savu saimnieci, turpina būt kurls un ir tā pārbijies, ka nekust ne no vietas. Sievietei baltā sāk birt asaras, un es saprotu, ka viņa jūtas kā Pelle viens pats pasaulē. Pēc tā, kā viņa saņēma manu roku, nojautu, ka viņa pie manis ķeras kā pie pēdējā salmiņa, un es nevarēju viņai pateikt, ka mirstu aiz noguruma un pati saviem pārdzīvojumiem. Tā sākās Finuļas glābšanas misija.

Plāna pirmais punkts – aiziet pie viņas pēc kāpnēm. Vienīgais ceļš pēc Finuļas bija rāpties pāri salauztiem garāžu jumtiem. Plāna otrais punkts: tā kā viņa pati vēlējās doties pēc kurlā mīluļa, tad man atlika spīdināt ar bateriju gaismu un vērot, kā 60 gadus veca sieviete rāpjas divarpus metru augstumā un pustupus pusrāpus ar kāju tausta garāžu jumtus, lai atrastu vietu, kas izturētu viņas svaru. Plāna trešais punkts: bez vārdiem likt Finuļam pakustēties pretī saimniecei, jo apmēram četrus metrus pirms vietas, kur viņš sēdēja, garāžas jumts bija iebrucis un ceļš nogriezts. Izmisusī saimniece bija gatava lēkt, un man tikai ar pūlēm izdevās viņu no šīs idejas atrunāt. Tā nu es ar gaismas stara palīdzību mēģināju nodibināt kontaktu ar kaķi. Galu galā kaķi taču ķer to, kas kustas, un tā es gaismas staru kustināju viņa acu priekšā. Tagad domāju, ka drīzāk saimnieces mīlestība izkustināja Finuļu no vietas. Viņš spēra divus soļus uz priekšu, vienu atpakaļ, un apmēram pusstundas laikā viņš tika līdz vietai, kur saimniece viņu sagrāba. Un, protams, apraudājās.

Tagad viņai sākās tas pats pustupus pusrāpus ceļš atpakaļ, tikai nu jau ar kaķi rokās. Kaut kā elšot, pūšot un stenot viņi atrāpoja un tika līdz stabilai zemei, un tajā mirklī es sapratu, ka pasaulē ir par diviem laimīgiem cilvēkiem vairāk. Viņa laimīga tāpēc, ka Finuļa atradies, es – tāpēc ka viņa ir laimīga un tāpēc, ka garāžas izturēja, gan arī tāpēc, ka ja vien atgriežoties pie manām durvīm nestāvēs vēl kāds cilvēks, es varēšu turpināt savu ceļu uz gultu. Kaut gan tādu laimes brīžu dēļ es būtu ar mieru arī negulēt visu nakti.

Man jau bija klusas aizdomas, ka iepazīšanās sludinājumus var uzskatīt par literatūras žanru, jo reizēm tas, kā cilvēki pāris teikumos prot raksturot sevi, savu sapņu princi (princesi) un kopīgos nākotnes plānus, ir pārpublicēšanas vērts. Apstiprinājumu tam šorīt guvu literatūras un filosofijas portālā satori.lv Venta Sīļa blogā, kurā ir ierakstīti pāris it kā izdomāti iepazīšanās sludinājumi. Piemēram:

1) Dzīvē gadās visādi – melnās strīpas mijās ar baltajām, bauda ar sāpēm, vienatne ar mīlestību. Ja tu esi ar mieru pamēģināt vēlreiz un iet tam visam cauri kopā ar mani, simpātisku un dzīvespriecīgu sievieti (34) ar augstāko izglītību, tad raksti man. Atbildēšu tikai uz vēstulēm, kas rakstītas ar roku.

2)Mani sauc Arvīds (37), dzīvoju Bauskā, ir auto. Vaļasprieki – izzāģēšana no finiera, klūgu pīšana, sēņošana un krustvārdu mīklas. Par neveiksmēm ilgi nebēdāju, pēc dabas esmu optimists un saku – C'est la vie! Meklēju mierīgu latviešu meiteni, kura nebaidās no lauku darbiem un kurai ģimene būs pirmajā vietā.

3)Čiu-riu, zaķīt! Ja tu esi tik pat smukiņa cik humorīga un tev patīk ballēties līdz rītam, tad es esmu tavs īstais džekiņš. Ja tev patīk skatīties vecās krievu komēdijas, ja tev garšo alus un tev patīk dziedāt Paula dziesmas un citas ziņģes, tad tik brauc pie manis uz Iecavu, tusēsimies kopā. Kas zina, varbūt šai jokā būs daļa patiesības? Gaidu!

4)Manas lūpas deg kā ķirši jūlijā, bet acīs pusnakts zvaigznes blāvo. Esmu romantiķe (26), kura vēlas saņemt tik pat daudz mīlestības, cik ir gatava dot pretīm. Atsaucies, ja tev ir zināma vēja valoda un tu dzirdi smilšu dziesmu. Es atbildēšu tev kā lietus atbild tuksnesim.

5)Sievietes, kuras grib SEXU, rakstiet džekam, rīdziniekam (24).

Droši vien, ja es vairāk pievērstos TV kanālos vēlās vakara stundās redzamo iepazīšanās sludinājumu pētīšanai, tur varētu atrast līdzīgas pērles. Tikai katra no tām slēptu īstu, dzīvu cilvēku, tāpēc tas man vairs nešķistu jautri.

Manuprāt, ir diezgan interesanti apzināt savus radiniekus un to, kas pirms daudziem gadiem noticis ar mūsu senčiem. Vairākums standarta ģimenēs šie stāsti par vecvecvecākiem klejo no paaudzes paaudzē, bet citās- jebkura ziņa par ģimenes izcelšanos un saknēm ir kā jaunums vēl neatklātā pasaulē.

Atceros dienu, kā es bērnībā pirmo reizi braucu uz Latgali aplūkot māju, kurā augusi mana vecvecmāmiņa. Lai gan biju vēl ļoti maza, mani pārņēma tādas dīvainas izjūtas, it kā mani ar šo vietu saistītu kas īpašs. Laika gaitā liktenis iegrozījās tā, ka šajās lauku mājās vairs neesmu bijusi, bet tik un tā diezgan pārliecinoši varu teikt – reizē, kad būšu no šīs vietas netālu, noteikti aizbraukšu to aplūkot.

Par šo tēmu aizdomājos tāpēc, ka šajā nedēļā ar draugu uz Ventspils rajonu braucām meklēt vietu, kur dzimis viņa vecvectētiņš. Droši bija zināms tikai aptuvenais māju rajons un kādreizējais nosaukums. Skatījāmies vecās kartēs un – atradām! Atlika vienīgi aizbraukt un sameklēt. Tomēr arī tas nemaz nebija tik viegli. Aptaujājot kaimiņus, noskaidrojām mājas kādreizējo atrašanās vietu un devāmies to meklēt. Laužoties gandrīz puskilometru pa brikšņiem, krūmiem un nātrēm, bija diezgan grūti iedomāties, ka pirms simts gadiem tur bijis ceļš un skatam pavērušās sakoptas un skaistas lauku ainavas. Atklāti sakot, manī bija maza pārliecība, ka atradīsim ko tādu, kas liecinātu par kādreizējo ēkas atrašanās vietu. Un tomēr – mirklī, kad mēs caur zāli, kas garāka pāri mūsu galvām nojautām, ka stāvam pie veciem un gandrīz laika zoba "sagrauztiem" mūriem, mani atkal pārņēma TĀ sajūta. Ir tik labi zināt, ka kaut kur, dziļi meža vidū ir kāda vieta, kas tevi saista.

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ ikkatrai no mums kaut nelielu enerģiju ikdienas darbu steigā vajadzētu veltīt tam, lai apzinātu savas dzimtas saknes.

Tikko esmu atgriezusies no ceļojuma pa Latgali un gribētu pastāstīt par "Zemeņu krastiņiem" – vienu no pieturas punktiem, kuru no visas sirds tagad iesaku saviem draugiem.

Tās ir saimniecība netālu no Aglonas, kur audzē zemenes un kur noguruši ceļotāji var palikt par nakti. "Zemeņu krastiņi" Eiropas naudu vēl nav redzējuši, līdz ar to viesu mājas iekoptas ar izdomu un māksliniecisku azartu, talkā ņemot dabas sniegtos materiālus un vienas ģimenes darba spēku. Taču tēma ir viena – zemenes visā savā krāšņumā. Zemeņu formā tu atradīsi visu – sākot ar durvju zvanu un tapetēm, līdz pat zemeņu raksta gultasveļai un zemeņu dušas želejai. 

Tas būtu par ārējo "Zemeņu krastiņu" veidolu, bet pats svarīgākais man tev jāpastāsta par "Zemeņu pirtiņu". Iespējams, tāpēc, ka tā ir labākā pirts, kuru mans prāts ir spējīgs atcerēties.

Saimniece vispirms izstāstīja pirtiņas tradīciju: jāiet karsēties trīs reizes. Ejot pirtī pirmo reizi, ir jāatvadās no vainas apziņas. Otrajā reizē – no sajūtas, ka kāds nemīl. Trešajā – no dusmām. Un pēc katras karsēšanās jāskrien ārā gulēt vēsā zālītē. Pēc šī rituāla saimniece iedod bļodiņu ar balto mālu, un no šī māla jāizveido tas, no kā gribētu savā ķermenī atbrīvoties – vai nu slimības, vai pārdzīvojuma vai jebkā cita. Kad tas izdarīts, jāsviež tālu ezerā, lai ūdens šo negatīvo lietu izskalotu un tādējādi tu no tā atbrīvotos. 

Kad tas paveikts, jāiet atkal uz lāvas un nāk pirtnieks. Bet pēc pēršanas jāskrien uz ezeru, kur saimniece jau sagatavojusi 4 maskas – balto mālu, rūgušpiena, zemeņu un medus. Ritāls šāds: iesmērējies ar masku, noskalojies turpat ezerā un – atpakaļ uz pirtiņu sildīties. Tā 4 reizes. Pašās beigās, ejot ārā no pirtiņas vēl jānosaka: "Paldies pirtiņai, paldies pērējam, paldies pirts gariņam!"

Visa šī rituāla laikā pārdzīvojumi visdažādākie – no mazliet skeptiska skata līdz aizrautīgai sajūtai, ka esmu iekļuvusi fantastiskā spēlē. Bet tajos brīžos, kad kairināti visjutīgākie nervu gali, nevar saprast, vai spiegt, vai pieklājības pēc tomēr nē. 

Beigās sajūta tāda, ka… neko negribas un gribas visu uzreiz. Spēka nav nemaz, bet tajā pat laikā enerģija tāda, ka kalnus gribētos gāzt. Katrā gadījumā gulēt ejot man likās, ka no rītdienas mana dzīve būs daudz labāka kā līdz šim. 🙂 Maģija, ko sniedz daba un kārtējais pierādijums, ka pašas ģeniālākās lietas ir arī pašas vienkāršākās.

Man gribējās tev pastāstīt par šo pirtiņu, bet nekādas koordinātas internetā neatstāšu. Ja vēlēsies, gan šo vietu atradīsi – gluž kā es. 

Man vienmēr ir šķitis, ka ir tērpi (kleitas, bikses, svārki utt.), kas nodrošina piedzīvojumus. Nesen man uzdāvināja kleitu, kurā esmu pieredzējusi tikai jautrus momentus. Tā ir koši zaļa, rūtota un ar tādu piegriezumu, kurš maniem draugiem liek nemitīgi runāt par Elvisu Presliju.

Pirmais, ko piedzīvoju šajā kleitā, bija Merlinas Monro cienīgs izgājiens. Ejot pāri universālveikala Centrs ventilācijas šahtām, spēcīgā gaisa plūsma manu kleitu pacēla augstu, augstu gaisā un man tikai atlika smieties līdzi citiem, jo glābt jau vairs neko nevarēja (šis ir tas brīdis, kad skaista apakšveļa var tikai palīdzēt :)). Jau pēc pāris minūtēm, kuru laikā ar draugiem turpinājām apspriest nupat notikušo un par godu manai kleitai dungojām Elvisa Preslija melodijas, mums uz ielas pretim nāca neviens cits kā… Pits Andersons. Es nezinu, ko nodomāja latviešu rokenrola leģenda, kad mēs milzīgā sajūsmā viņam smaidījām, taču šķiet, ka kleitu viņš pamanīja.

Vēlāk, vakara gaitā, mēs pat izdejojāmies pie īstajiem Presilja hītiem, kurus palūdzām uzspēlēt kādu svinību ģitāristam. Tā, pateicoties manai kleitai, mums diena pagāja zem rokenrola zīmes. Patiesībā man pat mazliet bail to uzvilkt nākamo reizi. Ja nu sastopu pašu Presliju 🙂

Zinu, zinu, ceturtdienā atcerēties pagājušā vīkenda pasākumus vairs nav aktuāli – jādomā jau par nākamajiem. Tomēr es nekādi nevaru likties mierā un beigt apjūsmot fantastisko piedzīvojumu Salacgrīvā!

Tas laikam ir diezgan nebijis gadījums, kad, palasot Delfu atsauksmes, tajās valda 100% pozitīva vienprātība. Tā arī neatradu nevienu, kurš būtu gānījies par Positivus AB festivālu, ja nu vienīgi tie, kuri tur nebija. Pati es diez vai spētu sev piedot, ja būtu palaidusi garām tāāādas emocijas, sevišķi jau nu James sniegumā.

Ar James mūziku man ir īpašas attiecības, jo tā skanējusi fonā visam manam bezrūpīgajam vidusskolas periodam. Droši vien arī tāpēc, stāvot tur, pavisam tuvu skatuvei un redzot publikā mūsu tā laika "komūnu" pilnā sastāvā, no prieka gandrīz jumts aizbrauca! Un, kaut arī nepieklājīgi mazais apmeklētāju skaits rada pamatīgas bažas, vai organizētājiem nenolaidīsies rokas šādu pasākumu rīkot atkal nākamgad, tieši intīmā atmosfēra publikā sniedza pamatīgu ekskluzivitātes sajūtu. Simtprocentīgi pozitīvi!!!

Nu jau kādu nedēļu pa pilsētu braukāju ar divriteni. Godīgi sakot, man tas ir liels izaicinājums – jo dažreiz pat uz līdzenas vietas varu nokrist, paklupt vai izmežģīt potīti. Līdz šim priecājos par saviem draugiem, kuri brauc pa pilsētu ar riteni, bet par sevi teicu – jā, es ļoti gribētu, bet man ir bail, es nevarēšu, nemācēšu utt. Tomēr izrādās, ka nav nemaz tik traki. Es to varu un man nemaz nav bail – es vienkārši izbaudu ātrumu. Braukšanas ar divriteni ir kļuvusi par manu apsēstību (protams, pozitīvā nozīmē).

Pirmo reizi braukt ar riteni mani pierunāja dzimšanas dienas vakarā. Draugi piedāvāja doties uz vienu pasākumu, ārā bija jau tumšs, ielas bija tukšas un es gandrīz nemanot jau biju riteņa mugurā. Un pirmais nakts izbrauciens bija veiksmīgs – es ne reizi nenokritu, nevienam neuzbraucu virsū, nesavainoju ne sevi, ne citus. Varbūt izklausās nedaudz smieklīgi, bet visi šie aspekti man līdz šim šķita nepārvaramas grūtības.

Vakar pirmo reizi arī uz darbu devos ar divriteni. Un pirmo reizi mani neuztrauca ne sastrēgumi uz ielām, ne arī tas, ka autobuss ir kaut kur aizkavējies, jo viss bija manās rokās (precīzāk – kājās). Varu uzskaitīt tik daudz pozitīvus aspektus – pirmkārt, jau tas vienmēr ir piedzīvojums (jo katru reizi ceļš ir savādāks), tas ir veselīgi, ātri, videi draudzīgi un arī ekonomiski izdevīgi. Protams, ir arī savi mīnusi – tas, ka Rīgā tikai dažās vietās ir speciāli riteņbraucēju celiņi un pilsētā dažreiz ir ļoti grūti atrast vietu, kur droši var atstāt riteni. Taču pagaidām pārsvaru ņem pozitīvais.

Man šķiet, bija ļoti jauki. Ballītes vieta bija izdomāta visskaistākā, kāda vien varēja būt. Pat tad, kad vakara krēslā ar redakcijas meitenēm ieradāmies Kaļķugravas avotos, mūs pārņēma neizbēgama romantikas sajūta. Avoti, kas čaloja, putni, kas dziedāja, un pielijušie meži un pļavas… Jā, skaisti. Pat ar laiku mums noveicās, jo lija visapkārt, tikai ne tur, kur notika Cosmo ballīte.

Patiesībā sajūta bija forša. Meitenes, kuras bija atbraukušas, visas kā viena man šķita dikti jaukas. Liekas, ka gaisā visu laiku virmoja tāda kopības un vienotības izjūta, ka nekas to nespēja sabojāt. Bija jautri, bija interesanti, un, kas pats galvenais, nebija vilšanās.

Paldies meitenēm, kuras domāja par noformējumu, ēdieniem, vakara atrakcijām! Paldies tām, kas atbrauca un visur aktīvi piedalījās!

(Pavisam drīz Cosmo.lv varēsi apskatīt vēl bildes no ballītes.)

Pagājušā nedēļa izvērtās par īstu ballīšu maratonu, jo četriem man tuviem cilvēkiem bija svētki. Jubilāri dāvanās saņēma visneiedomajamākās lietas – sākot ar kalnu slēpēm un ģitāristu, kas dzied spāņu dziesmas, beidzot ar astrologa sastādītu dzīves karti. Par pēdējo arī īpašs stāsts.

Meitene, kurai mamma uz dzimšanas dienu uzdāvināja astrologa sastādītu dzīves karti, dāvanu pieņēma tikai ar vienu nosacījumu, proti, ka astrologs neminēs ne vārda par viņas mūža vīriešiem. Astrologam ar lūguma izpildi gan neesot gājis viegli, un manai draudzenei viņš vairākas reizes esot bijis jāpārtrauc pusvārdā, taču grūtās sarunas rezultātā viņa uzzināja: kur dzīvoja iepriekšējā dzīvē, kādas īpašības un talanti viņai piemīt šajā dzīvē, cik ilgi viņa nodzīvos, cik bērni viņai būs un vēl daudzas citas lietas, kas ļauj detaļās iztēloties savu dzīvi līdz pat nomiršanai.

Protams, tiklīdz svinību viesi noskaidroja visus sīkumus par šo dāvanu, sākās diskusijas par to, kurš no mums gribētu saņemt šādu dāvanu. Absolūts vairākums teica noteiktu "nē". Arī es piederu pie viņiem.

Pirmkārt, man šķiet, ka nav ko līst lietās, kurās mums nav tiesību iejaukties. Otrkārt, mana iepriekšējā pieredze saistībā ar pareģojumiem ir visai interesanta.

Reiz darba uzdevumā devos pie zīlnieces (zinu, zinu, ka starp zīlnieci un astrologu nevar likt vienādības zīmi, taču šoreiz to atļaušos darīt). Pirms tam nolēmu, ka nerādīšu viņai savas rokas, taču sieviete tās tik žiperīgi paķēra, ka man vien atlika noklausīties pareģojumā. Uzzināju daudz ko: gan par savām rakstura īpašībām, gan gaidāmajām gaitām laulības dzīvē, gan to, ka esmu kosmosa sūtīts bērns, taču, ja neieklausīšos brīdinājumos, mani var sagaidīt tāds pats liktenis, kā sievietei, kura manā dzimtā ir mirusi 42 gadu vecumā. Ko tur liegties, pēc tik tiešiem norādījumiem, izejot ārā no zīlēšanas salona, sekoja telefona zvans mammai. Man bija jāzina, kas tā par sievieti! Trīcošu sirdi vēlāk to pašu centos noskaidrot arī no vecmammas. Vieglāk man kļuva tikai tad, kad vēlreiz noklausījos diktafonā ierakstīto sarunu ar zīlnieci (es taču uz turieni devos darba uzdevumā :)) un pārrakstīju to uz papīra. Sarunu parādīju arī draudzenēm un mēs secinājām, ka to varētu pielāgot jebkurai no mums. Zīlnieces pareģojums patiesībā sastāvēja no vispārīgām frāzēm, kurām es pati biju piešķīrusi sīkākas detaļas.

Tā visa rezultātā nav tā, ka es vispār neticu iespējai ielūkoties nākotnē. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, es vēl joprojām ņemu vērā zīlnieces teikto. Tajā pašā laikā man nešķiet loģiski, ka par padsmit (tik maksāja zīlnieces apmeklējums) vai 25 latiem (tik maksā astroloģiskā karte) mums ir ļauts ielūkoties nākotnē. Pārāk maza samaksa par pārāk nozīmīgām lietām.

Vakar redakcijā atskanēja Ērikas nopūta: "Eh, kā man pietrūkst Zanītes." Tai brīdī aptvēru, ka viņa skaļi pateikusi to, par ko jau nedēļu ik pa brīdim iedomājos. Ir jocīgi, ja kāds no kolēģiem tik ilgi ir prom.

It kā jau trīs nedēļas, kuras Zane pavada, atpūšoties no darba pienākumiem, nav pārāk daudz, tomēr, ja ikdienā esi pieradis plecu pie pleca darboties, diskutēt, pusdienot un smieties, turklāt tik mazā kolektīvā, kāds ir mūsējais, jebkura kolēģa prombūtne ir jūtama. Nu, gluži kā ģimenē.

Vai jums tā ir bijis, ka ilgojaties pēc savas darba vietas un kolēģiem? Man ir. Pat tad, ja esmu bijusi fantastiski aizraujošā ceļojumā, tai dienā, kad pa iemīto taciņu atkal dodos uz redakciju, izjūtu savādu atvieglojumu. Lai kāds haoss un kreņķi valdītu ārpasaulē, redakcija ir tā vieta, kur viss būs pa vecam – labā nozīmē. To reiz šādi formulēja Elīna, un es viņai pilnīgi piekrītu. Tajā, ka ik dienas ir jādodas uz darbu, ir rutīnas pozitīvā puse, kas disciplinē, ļauj sakārtot domas un atgūt līdzsvaru. Nemaz nerunājot par atkalredzēšanos ar "cīņu biedriem", ar kuriem tik daudz pudu sāls kopā apēsts.

Par to, lūk, aizdomājos, gaidot, kad no atvaļinājuma atgriezīsies Zane.

Godīgi sakot, man nekad nav bijis kāds viens mīļākais aktieris, režisors, mākslinieks. Bieži vien pat neatceros viņu vārdus, bet drīzāk sajūtas, kādas bijušas, skatoties kādu labu filmu, klausoties mūziku vai aplūkojot mākslas darbu. Tomēr ir viens cilvēks, kurš mani patiesi valdzina un iedvesmo. Tā ir Bjorka. Viņas balss, mūzika, spilgtās un pārsteidzošās kleitas. Bjorka ne tikai kā dziedātāja un mūziķe, bet Bjorka kā tēls.

Laikam jau visvairāk mani fascinē viņas lielā iekšējā (un arī ārējā) brīvība, tas, ka viņu nevar ielikt kaut kādos rāmjos, viņa ir neprognozējama – tāpēc saglabājas nemitīgs pārsteiguma moments, kas ir tik ļoti nozīmīgs radošā procesā. Bjorka nebaidās izskatīties neglīta, nebaidās būt nesaprasta.

1996. gadā Rīgā festivālā Rock Summer uzstājās arī Bjorka. Atceros, ka lija lietus un es ar savu ziepju kameru slepus mēģināju fotografēt uz skatuves notiekošo. Man ir saglabājusies viena fotogrāfija – tālumā redzama izplūdusi figūra, kurā laikam tikai es pati spēju saskatīt Bjorku.

Pavisam nesen Sestdienā bija ekskluzīva intervija ar viņu. Manuprāt, viena no sliktākajām intervijām, kādu jelkad esmu lasījusi. Jo žurnālistei neveidojās it nekāds kontakts ar Bjorku. Viņas runāja katra savā valodā. Žurnāliste nespēja izrāpties no klišejisma rāmjiem, spēja runāt vien par slavu un par Bjorkas dīvainībām.

Citāts no intervijas: ”Jā, un vēl viņai ir ļoti dīvaina loģika. Piemēram, par savu radošo procesu viņa saka: ”Mūzika man ir kā eksakta zinātne. Kā algebra.” Saprotiet, kā gribat.” Un kāpēc lai mūzika nebūtu kā algebra?

P.S. Vai tev arī ir kāds elks? Kāds populārs cilvēks, kas tevi iedvesmo?

Palīdzot draudzenei atrast īres dzīvokli Rīgā, esmu vairākas dienas internetā lasījusi simtiem piedāvājumu. Viņas prasības ir: cena līdz Ls 260 mēnesī, rajons – Ziepniekkalns, Imanta, Zolitūde vai Āgenskalns, sliktākajā gadījumā – centrs. Pēc šiem meklējumiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka, kaut arī dzīvokļu tirgus ir sajucis prātā, pēc ilgiem meklējumiem kaut ko patiešām labu var atrast.

Dzīvokli cenu kategorijā līdz Ls 200, kas būtu pieņemams cilvēkam ar Latvijā vidējo atalgojumu Ls 360, 95% gadījumu var dabūt tikai tādu, kas atbilst vārdam "drausmas". Neremontētu, ar nospeķotām sienām, apdauzītām skaidu plākšņu mēbelēm un šķirbainām grīdām. Turklāt ne lielāku par 30 km2. Atlikušie 5% droši vien pieder cilvēkiem, kuriem naudu vajag steidzami, tāpēc viņi nolaiž zemāk cenu. Ja labi meklē, tādus var atrast.

Cenu kategorijā starp Ls 200 un Ls 260 parādās interesanta tendence. Kādi 40% turpina piederēt "drausmu" kategorijai, ap 50% ir gan remontēti, gan neremontēti, bet tādi, kurus vienkārši negribas iedomāties par savām mājām. Ap 10% ir tādi, kurus vērts apskatīt un izvēlēties.

Bet, ja var atļauties maksāt virs Ls 300, tad labo dzīvokļu tirgus uzreiz paplašinās – klāt nāk jaunceltās mājas. Tur patiesi ir liela izvēle, skaisti, plaši, gaumīgi un moderni dzīvokļi.

Taču doma par to, ka dzīvokļu tirgus ir sajucis prātā, man ienāca pēc tam, kad intereses pēc apskatījos dzīvokļus, kuri maksā virs Ls 1500 mēnesī. Tie, protams, visi ir "ekskluzīvi" dzīvokļi ar "neaprakstāmu" skatu pa logu, bet man liekas, ka ir jābūt pilnīgi trakam miljonāram, lai maksātu tādu naudu par dzīvokli daudzdzīvokļu mājā Purvciemā vai Imantā.

Esmu atgriezusies no laivu brauciena, un sajūta ir tāda, it kā upes vējš būtu izmēzis no galvas visas domas un raizes. Lai nesāktu jūsmot par ūdensrozēm un jautro kompāniju, kas tādos braucienos laikam ir pašsaprotami, pastāstīšu par kādu tradīciju.

Kompānija, ar kuru kopā devos šai braucienā, laivo katru vasaru, un viņiem ir izstrādāti daži dzelžaini rituāli: katru rītu puiši pannā uz ugunskura gatavo omleti ar speķi, bet vakarā pēc tikpat sātīgas maltītes notiek priekšlasījumi. Mans brālis, kuram ir rakstnieka ķēriens, laivošanas piedzīvojumus vienmēr iemūžina dienasgrāmatā, bet vakaros viņš visiem lasa priekšā iepriekšējo laivu braucienu pierakstus. Vēl kāds parasti arī paķer līdzi šim nolūkam piemērotu grāmatu. Galvenais priekšnoteikums ir labi daudz tiešās runas un humora. Un, protams, oratora dotības. Šoreiz izcili labi klausījās "Hermanis Naumanis Latviešu stāsti", bet no pieredzes varu ieteikt arī Džeralda Darela asprātīgākos romānus vai Džeroma K.Džeroma "Trīs vīrus laivā".

Līdzīgas literārās tradīcijas šai kompānijā tiek koptas arī citos pasākumos. Piemēram, Jāņos lomās lasījām Šekspīra "Sapni vasaras naktī". Lomas tika izlozētas, tāpēc īpaši komiski izklausās, kad, piemēram, karalieni Titāniju tēlo bārdains čalis.

Agrāk man šķita, ka grāmatas skaļi lasa tikai vecāki saviem bērniem. Bet nu jau vairākkārt esmu pārliecinājusies, cik jautrs, bet vienlaikus arī intīms un saliedējošs var būt šāds rituāls pieaugušo kompānijā.

Šorīt pamodos, ieraudzīju pelēki lietaino dienu un pasmaidīju. Sapratu, ka man pamatīgi noveicies ar laika apstākļiem nedēļas nogalē. Es pavadīju trīs lieliskas, sportiski aktīvas un neaizmirstamas dienas pie jūras Salacgrīvā.

Interesanti, ka es nekad neesmu spējusi tā vienkārši atpūsties pludmalē. Es nevaru apgulties un gulšņāt, man vajadzīga kāda aktīva nodarbe. Vai nu tas būtu volejbols jautrā draugu kompānijā vai pastaiga gar jūru, lasot baltos un melnos akmentiņus, bet man vajadzīga nodarbe. Iespējams, tieši tāpēc, ka nespēju uz pāris stundām mierīgi atgulties un lasīt kādu grāmatu, nekad arī neesmu tikusi pie tāda vienmērīga un skaista iedeguma. Pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka tāda gulēšana piekarsušās pludmales smiltīs man atņem enerģiju. Pat vairāk enerģijas, nekā volejbols vai četrdesmit minūšu lēns skrējiens gar jūru.

Tomēr tai pašā laikā domāju, ka pēc iespējas vairāk laika jāvelta atpūtai svaigā gaisā un pie dabas. Šķiet, ka šāda atpūta ārpus lielpilsētas steigas lieliski nomierina un sniedz enerģiju visai nākamajai darba nedēļai. Vismaz man. Kā ir ar jums, meitenes? Vai mīlat brīvdienās doties uz pludmali?

Katrā ziņā, ceru, ka šis drūmais un lietainais laiks pazudīs līdz ar darbadienu stresu un mums tik ļoti svarīgajā nākamajā nedēļas nogalē atkal spīdēs spoža saule.

Šodien ir mana dzimšanas diena. Atceros, ka bērnībā visa vasara bija īsti gaidīšanas svētki – es skaitīju dienas un gaidīju, kad beidzot pienāks mana dzimšanas diena. Tas bija tāds patīkams satraukums, tauriņi vēderā un prieks (galvenokārt, protams, par gaidāmajām dāvaniņām). Bet šogad (pirmo reizi mūžā) es kaut kā gribu ”izvairīties” no šīs dienas.

Līdz 15 gadu vecumam dzimšanas dienas svinēju laukos – kopā ar radiem un kaimiņiem. Pie mājas zem ozola tika uzklāts galds un svinības turpinājās līdz pat tumsai. Godīgi sakot, neko daudz neatceros, bet ir saglabājusies tā īpašā sajūta, kuru grūti aprakstīt vārdos.

Patiesībā man ļoti patīk organizēt ballītes, aicināt pie sevis ciemos draugus, gatavot cienastus, rūpēties par ciemiņiem, izdomāt visādas trakas lietas un dauzīties līdz pat rīta gaismai. Bet šogad gan vairāk gribas noslēpties. Varbūt tas ir t.s. dzimšanas dienas sindroms. Vai arī āķis ir tajā, ka šogad man paliek trīsdesmit gadu (protams, ka no vienas puses nav svarīgs tas cipars, bet gan tas kā mēs iekšēji jūtamies, tomēr skaitlī 30 slēpjas kaut kas nedaudz biedējošs).

Tomēr zinu, ka tas viss visticamāk ir tāds ”vājuma” mirklis, jo līdz ar pirmajiem apsveikumiem, laimes vēlējumiem un ziediem manu sirdi pārņems patiess prieks.

P.S. Kā ir ar jums, meitenes? Vai jums arī kādreiz ir bijis šāds ”dzimšanas dienas sindroms”?

Nesen man uzdeva jautājumu – kura ir mana labākā pēdējā laikā lasītā grāmata. Piegāju pie grāmatplaukta un, kaut arī Jana Martela "Pī dzīvi" lasīju pirms vairāk nekā gada, tomēr izvēlējos to, jo "Pī dzīve" ir pārsteidzošakais, oriģinālākais un neparastākais romāns, ko ir neiespējami aizmirst.

Stāsts ir par jaunu indiešu puisi Piscīnu Patelu (sauktu par Pī), kurš pēc kuģa katastrofas patveras glābšanas laivā kopā ar vēl vienu izglābušos – Bengālijas tīģeri vārdā Ričards Pārkers. 227 dienas viņi divatā mēģina izdzīvot laivā, kur nav gandrīz nekā ēdama. Pārsteidzoši ir ne tikai tas, kā Pī dresē Ričardu Pārkeru, lai viņam parādītu, kurš laivā ir saimnieks, un kā viņi mēģina dabūt iztiku un spēku izdzīvot, bet arī laika gaitā pieķeršanās tīģerim kā vienīgajai būtnei uz pasaules, kura dēļ ir vērts dzīvot. 

Kad Pī atgriežas cilvēkos, izmeklētāji viņa stāstam netic. Tajā ir pārāk daudz šokējošā, tajā ir pārāk maz no tā, ko spējīgs aptvert cilvēka prāts. Un atslēga slēpjas tikai vienā faktā – vai banāni turas virs ūdens; vai tonna banānu var noturēt virs ūdens organgutanu. Ja jā, Pī Patela stāsts ir patiess, ja nē – tas ir pavisam savādāks, un arī šo versiju var izlasīt pašās romāna beigās.

Šī ir pagaidām vienīgā grāmata, kuras lasīšanas gaitā es ķēros pie praktiskām lietām un pārbaudīju, vai banāni turas virs ūdens. Grāmata ir tiešām tā vērta, lai to izlasītu… un lai tās saprašanai peldinātu banānus.

Vakar satikos ar sen neredzētu draugu, kurš tikko bija atbraucis no nedēļu ilga laivu brauciena. Tāds smaidīgs, iesauļojies un laimīgs. Viņa dzīvesveids vienmēr viņam ir ļāvis justies labi. Viņš gandrīz nekad neiespringst, nestreso un nepakļaujas lielpilsētas uzbudinātajai steigai. Šī tikšanās un sarunas ar viņu manī raisīja atkārtotas pārdomas par to, cik atšķirīgi cilvēki izvēlas dzīvot un atpūsties.

Manā paziņo lokā ir ļoti dažādi cilvēki. Pat iedomājoties savus tuvākos draugus, to vidū varu atrast meitenes, kas nelabprāt dodas pie dabas un kuras grūti pierunāt uz kopīgu pastaigu mežā. Ja izdodas, tad tikai par asfaltētu celiņu, jo kas zina, kādi mošķi var būt piemājas zālienā vai, nedod Dievs, tuvākajā parkā! Un ir arī tādi "dabas bērni" kā šis vakar satiktais puisis, kurš bez dabas vienkārši nespēj dzīvot. Ja tā padomā, viņam līdzinos arī es.

Arī man bija grūti pierast pie tā, ka no rīta līdz vakaram jāredz trolejbusi, tramvaji, sastrēgumi un lecīgu puišeļu apzīmētas tuneļa sienas. Izlēmu, ka vismaz no rītiem un vakariem vēlos redzēt vairāk no dabas, tādēļ arī izvēlējos dzīvot ārpus Rīgas un upurēt nedaudz sava dārgā laika braukāšanai. Toties ir tik patīkami no rītiem pamosties un ieraudzīt egļu galotnes, nevis sakarsušu un putekļainu Rīgas namu pagalmu!

Arī nedēļas nogalēs pēc iespējas vairāk raujos ārā no pilsētām – lai pilnvērtīgi un netraucēti varētu atpūsties gan no ikdienas stresa, gan no cilvēkiem. Man patīk sakrāmēt ceļasomu un doties prom. Tas man sniedz tik neaprakstāmu brīvības garšu, ko grūti pateikt vārdos, tā vienkārši jāizjūt. Vai esat to jutušas ceļojot? To, ka visa pasaule ir pie kājām un tūlīt, tūlīt var notikt jebkas, ko vēlies?

Man patiesi bija apnicis ar kāru aci noraudzīties, cik foršas vecas mēbeles antikvariātos un restaurācijas darbnīcās izrok mani draugi. Tāpēc šajā nedēļas nogalē paši aizbraucām apciemot paziņu rekomendētu mēbeļu restauratoru un apskatīties, kas slēpjas viņa mājas bēniņos.

Ar draugu vienojāmies – pat ja neko nenopirksim, vismaz būs piedzīvojums. Un tā arī bija. Nokļuvām vietā, kur grēdās sakrautas piecdesmito gadu bufetes, Jūgendstila skapji, 19.gadsimta beigu pulksteņi un Vīnes stila krēsli. Saprast no tā visa nevarēja neko, taču smarža gan bija neaprakstāma. Ja vien vēsturei var piemeklēt aromātu, tad tas dzīvo šajos bēniņos.

Labi, ka mums bija vismaz pāris konkrētas vēlmes. Tās uzklausījis, meistars ienira milzīgajā seno mēbeļu kaudzē un izvilka no tās pāris lielus apaļus un vienu ovālu galdu, sešus trīsdesmito gadu krēslus un brīnišķīgu skapi ar skaistu tumšzaļu stiklojumu brūni beicētās durvīs. Tad viņš ar tādu degsmi sāka stāstīt, kā šīs mēbeles var salabot un atrestaurēt, ka uz brīdi pat aizmirsu, kāpēc tur atrodos. Tikai vēroju cilvēku, kurš dievina savu darbu un dara to pēc tīrākās sirdsapziņas.

Iespējams, ka mēs pasūtīsim to ovālo galdu. Varbūt arī tos krēslus un skapi. Tikai vēl drusku jāpadomā, galu galā tas nav lēti. (Lai gan – no otras puses – jaunas mēbeles veikalā maksā pat dārgāk, turklāt kvalitāte bieži vien ir visai apšaubāma. Un, ja man būtu jāizvēlas – jauns sērijveida skapis vai restaurēta pagājušā gadsimta sākuma kumode, es nešaubīdamās izvēlētos priekšmetu ar vēsturi.) Taču, ja parēķinot izrādīsies, ka pagaidām nevaram atļauties antikvārus Jūgendstila krēslus, piedzīvojums bēniņos tāpat bija vienas vasaras sestdienas vērts.

Vakar kāda negaidīta un bēdīga notikuma dēļ man gadījās satikt klasesbiedrus no vidusskolas laikiem. Starp viņiem – arī tādus, kurus nebiju redzējusi sešus gadus. Šādās situācijās, kad satieku ilgi neredzētu cilvēku, mani vienmēr pārņem dīvainas emocijas. It kā pagātne būtu ielauzusies tagadnē.

Pēdējā laikā bijām sasparojušies un gribējām noorganizēt klases salidojumu, bet laikam jau viens otram neesam bijuši tik mīļi, lai savus spēkus un laiku veltītu šādam pasākumam.

Tikai tagad, kad nācās satikties mūsu klases audzinātājas bērēs, sapratu, ka laika gaitā mēs visi esam kļuvuši daudz citādāki. Tomēr katrā no mums joprojām saglabājušās spilgtākās īpašības – tādas pašas, kā skolas laikā. Klases runīgākais puisis joprojām plātījās tāpat kā matemātikas stundās, klases "krutākās čiksas" joprojām bija tikpat krutas un lepnas, bet nerunīgās meitenes – joprojām neko daudz nerunāja.

Sajūta bija jocīga. It kā tik daudzi gadi pagājuši, tik daudz kas noticis, tik daudz kas izmainījies, bet… joprojām viens otru varam atšķirt kādu specifisku īpašību dēļ. Šādā, pavisam negaidītā tikšanās reizē vairums no mums noteikti saprata arī savu nostāju par klases salidojumu. Teikšu atklāti – šķita, ka daudzi mani vecie klasesbiedri labprāt ātri un pieklājīgi atvadītos, nevis spriestu par nākamo tikšanās reizi.

Kā ir ar jums, meitenes? Vai vēl tiekaties ar saviem vidusskolas biedriem? Vai šos laikus jau esat atstājušas pagātnē?

Šorīt pamodos ģimenes vasarnīcas verandā un, atverot acis, ieraudzīju to pašu skatu, ko simtiem citu rītu pirms daudziem, daudziem gadiem. Vējā šalcošus kokus, kuru zari un lapas bērnībā manā iztēlē uzbūra dažādus tēlus.

Vispār labākas sajūtas nemaz nevarētu būt. Vakar izvācos no vecā dzīvokļa un, starpposmā gaidot, kamēr būs pabeigti pēdējie darbi jaunajā mājoklī, pāris nedēļas pavadīšu vietā, kur aizritējušas manas bērnības vasaras. Visa mana iedzīve ir izmētāta pa trim dažādām vietām un es pat necenšos sasprindzināt domāšanu, lai atcerētos, kur kas atrodas. Man vienalga. Es zinu, ka kaut kad manā dzīvē atkal būs kārtība un komforts. Silta duša un balts klozetpods. Bet tagad ir tik labi tā, kā ir! Izeju lietū pie upeņu krūma un brokastoju. Šodien gan laikam būs jānopērk kafija, citādi ceļā uz Rīgu tā arī neizdevās līdz galam pamosties…

Kamēr Zane no mūsu redakcijas bauda atvaļinājumu, man viņas vietā uzticēts rakstīt blogu. Ilgi domāju, par ko varētu būt šis mans pirmais ieraksts. Katrā ziņā par vienu biju pārliecināta – vēlos rakstīt par labām lietām.

Man šķiet, ka ir ļoti nozīmīgi vienmēr censties domāt par labām lietām. Apkārt taču ir tik daudz negatīvā, turklāt uz katra stūra mēs varam uzdurties kam tādam, kas sabojā omu. Taču, ja vien tu būsi atradusi savas īstās zāles pret sliktu noskaņojumu, tu sapratīsi, ka viss vienmēr nokārtojas.

Arī man ir pāris veidi, kā ar šādu nelabu garastāvokli tikt galā. Šīs metodes, protams, tiek izvēlētas atkarībā no tā, kas man noskaņojumu sabojājis. Ja tas ir kāds cilvēks, tad visvienkāršākais man ir fiksi saņemties un būt … pārakai (?) par viņu, viņa tumšajam skatienam pretī veltot spožu un mīļu smaidu. Ticiet, tas gandrīz vienmēr liek tam dusmu pūznim samulst un uzlabo man garastāvokli.

Citām ikdienas nebūšanām der tādi mazie dzīves prieki – laba mūzika, kas noklausīta jau no paša rīta, neliela kūciņa vai šokolādes gabaliņš, interesanta un skaista grāmata… Man liekas, ka arī šodien kāda jautra un vasarīga dziesma un manī paliekošā nedēļas nogales sajūta tiks galā ar to, ko redzu aiz loga – drūmi pelēcīgo dienu.

Domāju, ka no šādiem sīkumiem un it kā nepamanāmām lietām veidojas arī citu cilvēku dzīves uztvere. Tieši šādas lietas man vienmēr liek saņemties un smaidīt. Kā ir ar jums, meitenes? Kas ir tas, kas jums uzlabo garastāvokli?

Ar sveicieniem,

Anda,

Cosmo.lv redaktore

Nesen kādā pasākumā mēs ar draugiem un draudzenēm runājām par to, kad kuram sākas vasara. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet vasara nebūt nesākas 1.jūnijā, tā sākas… atkarībā no dzīvesveida.

Kāds izteicās, ka galīgi nepareizi esot tas, ka astronomiskā vasara sākas 21.jūnijā. Ka diena, kad diena ir visgarākā un nakta visīsākā, īstenībā esot jau vasaras vidus. Un vasara sākoties apmēram maijā, kad ziedi ir pilnbriedā un dabai – ja salīdzina ar diennakts ciklu – ir vēls rīts. "Kā vasara var sākties tad, kad dienas jau kļūst īsākas?" vaicāja kāda meitene.

Cits viedoklis bija, ka vasara sākas ar skolēnu brīvdienām. Tā ir jau bērnībā izveidojusies sajūta, ka vasara sākas 1.jūnijā. Apmēram tajā nedēļā notiek brauciens uz laukiem un tad vasaras uzdzīve līdz pat rudenim, kas iestājas 1.septembrī.

Mēģināju noformulēt arī savu "vasaras sajūtu". Man laikam vasara sākas katru gadu citā laikā. Šogad – izteikti 1.jūlijā, kad bija beigušās mācības un vakaros var beidzot darīt, ko grib. Citu gadu – kaut kad maijā, kad ievācos pie draudzenes mājiņā pie jūras, mēs taisām auksto zupu un katru dienu pēc darba es no pilsētas braucu "pretim vasarai, saulrietiem un jūrai".

Un kāpēc vispār ir svarīgi noformulēt, kad sākas vasara? Laikam jau tāpēc, lai dzīves skrējienā nepalaistu garām tos brīžus, kad jāvāc tējas, jāsien pirtsslotas, kad zemenes ir vislētākās, kad obligāti jātaisa sakņu piena zupa, kad jāiet naktī jūrā peldēties vai gulēt sienaugšā. Lai pilsētas dzīvē nepazustu saikne ar dabu un gadalaikiem. Man tas ir svarīgi.

Cik bīstami ir būt stiprai 24 stundas diennaktī sapratu tikai nesen – pēc sarunas ar kādu draudzeni. Par viņu vienmēr esmu domājusi kā par meiteni „ar olām” – dzīvē visu sasniegusi saviem spēkiem, smuka, gudra un bagāta. Taču nesen viņas dzīvē ir parādījies vīrietis, kurš nēsā meiteni uz rokām.

Cik zināju, viņai jau daudzus gadus ir mīlestībā balstītas attiecības, tikai kaut kā tā sanācis, ka šajās attiecībās viņa no laika gala ir tā, kas visu var pati. Un vīrietis pie tā vienkārši ir pieradis, turklāt neko ļaunu nedomādams.

Taču viņai no prāta neiziet tēva tēls, kurā viņa sev par nelaimi ir „atsitusies” par visiem simts procentiem. Viņas tēvs ir stiprs vīrietis, kurš rūpējas par savām meitām, esošajām un bijušajām sievām un sievasmātēm. Kurš atbrauc, izdara un visu nokārto. Un kuram ģimenē vienmēr pieder pēdējais vārds.

Dziļi sirdī viņa vienmēr ir ilgojusies pēc tāda vīrieša, kāds ir viņas tēvs, taču nemūžam to neatzītu skaļi. Jo taču pati ir stipra! Turklāt, kā viņa ar rūgtumu atzinusi, no tādām sievietēm vīrieši parasti baidās.

Tomēr tagad viņa ir sapinusies tieši šāda tipa valgos, kurš liek viņai justies kā vājai un neaizsargātai sievietei un kurš visu pienes uz paplātes. Viņa atzīst, ka nemīl šo vīrieti, un šausta sevi, ka tikai izmanto viņa naudu, statusu un uzmanību, taču pagaidām nespēj no tā atteikties. Jo viņš tai sniedz to, kas līdz šim pietrūcis attiecībās ar vīrieti, kuru viņa mīl.

Ja vien viņa jau agrāk būtu spējusi izrādīt savu vājumu un alkas izjust vīrieša valdonību attiecībās ar savu mīļoto, iespējams, viņa tagad nemeklētu šīs emocijas citur. Sakiet vēl, ka nav bīstami būt stiprai…