Pēdējā laikā ar vien vairāk un vairāk mūsu sabiedrībā, vai varbūt sabiedrībā, kurā apgrozos es, man nākas dzirdēt dažādas žēlabas, ka nav darba, nav naudas nav, nav , nav. Jāsaka, ka pati neesmu nekāds zelta gabaliņš ir šad un tad jau patīk pažēloties, ka gribētos lielāku algu šo vai to. Tas jau ir cilvēka dabā nemitīgi žēloties ne?

Tomēr kronis visam bija pirms dažām dienām darbā, kad kāda kliente sāka skaļi kliegt uz mani par to, ka viņai jau gadiem taču nav daba, gadiem viņai ir problēmas palaist normāli bērnu skolā un par dzīvokļa tekošo rēķinu nomaksāšanu nemaz nerunājot. Jāpiebilst, ka pašlaik strādāju telemārketingā un skaidrs, ka daļai klientu, kas nav ieinteresēti, nav patīkami, ka es zvanu un tomēr tas ir mans darbs. Kliente kliedza tā it kā es būtu vainīga. Saprotams, ka ne es vainīga. Un tomēr ko pie velna iedomājas tie cilvēki, kas gadiem nav spējuši izķepuroties un savām problēmām? Kāpēc vainīgi uzreiz ir citi?! Ziniet es tiešām nesaprotu arī tos, kas pirms katrām vēlēšanām dikti snobiski paziņo, ka vēlēt neies, jo ko gan valsts viņa labā esot izdarījusi. Varbūt esmu stulba, bet man nav skaidrs vai valstij viss ir jānoliek priekšā gatavs? Piedodiet, ja cilvēks gadiem nevar atrast darbu, tad vaina pilnīgi noteikti ir viņā pašā nevis valstī vai vēl kādā citā.

Un vēl kas… daļa šīs kategorijas, kas gadiem žēlojas par darba un naudas trūkumu, sēžot rokas klēpī salikuši, vēl „ar akmeņiem nomētā” tos, kas dara, rīkojas, lai tā nebūtu. 

Kāpēc tev ir vajadzīgs tāds draugs? Trūkst asu izjūtu? Vai arī, cenšoties viņu pāraudzināt, tu trenē savas pedagoģiskās prasmes? Psihologi apgalvotu, ka tu izvairies no dziļām attiecībām. Tāpēc arī izvēlies tādus vīriešus, kuri nevēlas neko nopietnu. Izvērtē visus par un pret un atbildi uz pāris jautājumiem. Vai tiešām tev būtu jālien vai no ādas ārā, lai nepārtraukti piesaistītu drauga uzmanību – gan gultā, gan arī citās dzīves jomās? Un vai gadījumā pārdzīvojumi pēc tam nav daudz lielāki nekā prieks par kopā pavadīto laiku? Ja uz abiem jautājumiem atbildi apstiprinoši, tad vērtējums ir skaidrāks par skaidru – viņš tikai izmanto tavu uzticēšanos, un, lai kā arī negribētos atzīt, bez viņa tu tomēr jūties daudz mierīgāk un labāk. Un atceries šādus vīriešus nevar pārmācīt! Viņi domā tikai un vienīgi par savām interesēm un vēlmēm. Protams, ja būsi līdzās tādam tipam, vētraina dzīve ir garantēta, tikai esi gatava, ka pilnīgi negaidītā brīdī attiecībās ar šo zobgali tu vari zaudēt pašcieņu. Tu pat nepamanīsi, kā tas notiks. Un tad jau (labākajā gadījumā!) tev sagribēsies būt kopā ar cilvēku, kas piemērots tieši tev. :-/

taa vietaa lai rakstiitu projektu,es skatos internetaa jauno Galerijas Riga majaslapu,ieeju ebayaa izluukot jaunumus,paskatos kosmetikas sadaljas citos portaalos,izeju ar drushku liidz veicim iepirkt kko garssiigu.parnaku majas un sheku reku ciemins atbraucis,kuuku atdodu vinam jo ciemins tak japacienaa 😀 un taa diena paiet bez projekta rakstiishanas un bez manas iekarotas biezpienmaiziites…esmu palikusi tik f*****g slinka!!!! (e) 😀 😀 😀

arī es esmu saslimusi. ja pirms tam tā riktīgi turējos, tad nu jau ir kā ir. sēžu (pareizāk sakot, arī guļu) mājās, lasu mācību grāmatas, lai vismaz arī mājās kko pamācītos, bet nekas nelien galvā. gribēju jau iet mācīties šodien, bet no manis tur nekāda lielā jēga jau nebūtu. + esmu sastrīdējusies ar savu mammu, par niekiem. nu ko, izskatās, ka man šodien būs jauka diena! 😀

Es vienkārši pačinkstēšu, jo nav kam… Es – pašpārliecināta, veiksmīga, gudra ar labu amatu, par pielūdzēju trūkumu nesūdzos,dzīvi uztveru mierīgi un ļoti, ļoti pozitīvi. Lieliskais ir bijis, bet viņš vairs nav Lieliskais…kopš tā laika vīriešus uztveru vēsi un viss notiek tikai ar prātu, bet bez sajūtām…un še tev…dzīve par tevi ņem un pasmejas…uzrodas viņš – basketbolists, pilnīgs kretīns ar skaistāko augumu "ever" un sagriež manu pasauli par 360 grādiem…Kā tā var būt nezinu, ka es tāda atturīga un vēsa šitā iegrābos, jopcik…nākotnes tam visam nekādas a dvēsele šodien gaudo..

Vienmēr ir tā, ka ar vīrieti varu būt kopā tikai kā draugs. 😉 Lidzko viņš sāk izrādīt savas simpātijas, sauc mani laukā, gib tikties. Es uzreiz tā kā sabīstos, meklēju ieganstus, lai netiktos, neietu staigāt. Pašai tas liekas tik neloģiski. 😎 Šajos brīžos pati nesaprotu, kas ar mani notiek, nepazīstu sevi. Kļūstu kategoriska, neko negribu. Tmēr dziļi sirdī gribās kaut ko vairāk nekā parastu draudzību, taču drosmes vai varēšanas pietiek tikai labai draudzībai. Pat nezinu, ko es gribu. Varbūt kādai no jums ir kāds loģisks vai neloģisks izskaidrojums tam visam? :-/

Vai tas, kas ar mani šobrīd notiek, ir tas, ko es esmu vienmēr gribējusi? (t) Šķiet, ka jā, bet tās ir manas "bērna un bērnības" vēlmes. Tās ir balstītas uz pagātnes notikumiem un emocijām. Tā ir pagātne. Manas pagātnes vēlmes pavisam noteikt neiet kopā ar manām šī brīža vēlmēm. :-/ Šeit vietā šķiet ir Daughtry dziesmas "Home" vārdi – "Be careful what you wish for, ’cause you just might get it all. And then some you don’t want." Pēdējais laiks apdomāt un izdomāt, ko es patiesībā gribu no dzīves! Laiks ir pasapņot! Laiks – īstenot savus sapņus! ‘Cause I CAN!! 🙂

Kāpēc viss ir tik sarežģīti? Kāpēc visu ir iespējams tik viegli sabojāt? Un ir 100%, ka nekas vairs nebūs kā agrāk! Laikam navajadzēja tik ļoti piedzerties, lai zinātu, ka viss ir neglābajmi sabojāts! Vēl pims divām dienām man bija cerība, ka viss var izdoties, mēs varam būt kopā. Bet šobrīd man vairs nav cerību. Asaras acīs, emocijas sāp, un ir pārmetums sev – kā es tā varēju?

Piedodiet, bet šis nebūs nekas jauks un pozitīvs… Sēžu ar kompi klēpī sevi žēlojot. Par ko? Par to, ka nekas nav tā, kā tam IR jābūt. Emocijas šodien sit augstu vilni. Diemžēl, ne pozitīvās. Kur tās palikušas? Varbūt Positivus festivālā uz kuru nebiju, jo šodien ir pirmā diena, kad man nav temperatūra 😀 Un es taču vasarā neslimoju – yeah, right! Nē, nu protams, priecājos, ka maniem draugiem ir superīgi gājis, bet manis tur nebija… Vienmēr P. ir bijis viens no maniem vasaras TOP pasākumiem… Man bija tik žēl atdot biļeti, jo tas nozīmēja, ka manis tur nebūs. Labi tas tā – pārdzīvošu. Šodiena ir pirmā diena pēdējo piecu dienu laikā, kad beidzot jūtos normāli un varētu iziet ārā, jo šis sienas mani vienkārši spiež kopā, bet mani ‘draugi’ ir nozuduši. Man nevajag skype čatus, man vajag sabiedrību! HELP! Un vēl, vēl ‘tā pa īstam’ nesākušās attiecības jau ir izbeigušās… Varu uzņemties daļu vainas, bet man tik tiešām likās, ka šoreiz viss pa ilgiem laikiem varēja būt savādāk. Tagad, kad cerības ir zudušas ir vēl sāpīgāk apzināties, ka esmu VIENA. Saodīts, tagad man liekas, ka izklauos kā tāda pusaudze, kurai dzīve dara pāri 😀 Bet es tiešām pašlaik jūtos briesmīgi, un man nepalīdz apziņa, ka citiem ir grūtāk. Jā, varbūt es nemāku (vai negribu?) novērtēt to, kas man ir, jo es ilgojos pēc tā kas man nav… Don’t take it too seriously – man tikai vajadzēja nedaudz nomierināties. Iešu uztaisīt kakao. Jauku Jums vakaru – ceru, ka tas būs labāks nekā man 😀 Radiohead – Creep