Interviju ar Armandu Tripānu sarunāju, jo vēlējos uzzināt, cik trakam ir jābūt cilvēkam, lai uz slidām laistos lejup pa Siguldas bobsleja trasi un piekristu piedalīties ekstrēmākajās sacensībās, kādas vien var iedomāties – Red Bull Crashed Ice. Protams, nenoliegšu, mani interesēja arī Cosmo stila jautājumi – kādas meitenes viņam patīk, kas ir pats romantiskākais, ko viņš ir darījis un tamlīdzīgi. Taču nebiju gaidījusi, ka Armands būs tāds. Tik aizrautīgs, iedvesmas pilns un ar tik pārsteidzoši dziļu iekšējo pasauli. Viņš mani burtiski apžilbināja – es vienkārši sēdēju, klausījos viņā un izbaudīju teju katru viņa izteikto vārdu un domu.
Vienā rindkopā raksturojot, Red Bull Crashed Ice ir ekstrēmākais sporta veids, ko vien var iedomāties uz slidām. Crashed Ice dalībnieki, milzīgā ātrumā traucoties lejup pa ledus trasi, sacenšas, kurš pirmais pārvarēs asos pagriezienus, lēcienus, tramplīnus, kā arī konkurentu spiedienu. Sporta žurnālists Armands Tripāns, kurš februāra beigās svinēs savu 26.dzimšanas dienu, šajā čempionātā startēja jau pagājušogad mediju grupā. Šogad viņš ir vienīgais Latvijas pārstāvis, kas piedalās visos četros Red Bull Crashed Ice atlases posmos. Divi no tiem Vācijā un Nīderlandē jau aizvadīti, priekšā vēl divi: 26. februāris Maskavā un 19. marts Kvebekā, Kanādā.
Video
Armand, kā ir iespējams saņemt drosmi kaut kam tādam?!?
Pirms septiņiem gadiem, kad vēl nestrādāju televīzijā, redzēju šo sacensību videoklipu. Toreiz nodomāju: tā ir lieta, ko man savā dzīvē pavisam noteikti ir jāpamēģina izdarīt. Es gribēju piepildīt šo sapni – to tiešām piedzīvot un sajust. Jā, tas ir bīstami, bet sajūtas ir neaprakstāmas.
Vai Tu esi kaut nedaudz jucis? Tur taču puiši lauž kaulus, sāpīgi triecas apmalēs…
Es domāju, ka nē. Cilvēki jau mūsdienās ir iemācījušies pat lidot (skyflying). Es un vēl kādi 200 džeku laiž ar slidām. Bailes nav. Pat pēc šausmīgā kritiena Minhenē man nav bail atkal stāties uz starta līnijas. Šīs sacensības es biju iekļāvis to lietu sarakstā, kuras dzīvē vēlos paveikt.
Man pat ir bail jautāt – kas vēl ir Tavā sarakstā?
Nu mans saraksts ir ļoooti garš.. 🙂 Bet, ja nopietni, šajā sarakstā nav konkrētas mašīnas un mājas, kādu es vēlētos uzcelt. Jā, es par to domāju, taču, vai tā būs būdiņa vai pils, vai Ferrari vai cits auto, man šobrīd nav svarīgi. Visnozīmīgākā lieta manā sarakstā ir pati dzīve. Es vēlos katru dienu paveikt kādu lietu, kas sagādā prieku man vai citiem, piemēram, uzdāvināt vecākiem biļetes uz teātri vai aiziet pabarot pīles. Domāju, būtu forši, ja ikviens no mums katru dienu paveiktu ko tādu, ko nekad nav darījis – kaut vai patīkami pārsteigtu nepazīstamu meiteni vai uzsmaidītu priekšniekam, kuru ienīst.
Lielā pasaule sastāv no mazajām lietām?
Jā, man ir ļoti daudz mazas vēlēšanās, un piepildīt katru no tām man sagādā prieku. Ja mani rīt atlaistu no darba, es skumtu, jo šis darbs man patīk. Taču es neskumtu ilgi, jo zinu, ko vēl vēlos darīt savā dzīvē. Ir tik daudz lietu, kam pievērsties – labdarība, bērni, nu kaut vai vienkārši sakravāt somu un apceļot pasauli. Ne visi cilvēki izdzīvo savu dzīvi – sešdesmit, septiņdesmit gadu vecumā es gribētu apzināties, ka esmu darījis visu, lai dzīvē būtu laimīgs. Man šķiet, ja visi cilvēki sekotu saviem sapņiem, pasaulē viss būtu daudz vieglāk un vienkāršāk.
Vai tu pats seko saviem sapņiem?
Es esmu emociju cilvēks – ja man kas patīk, tad es tajā esmu iekšā pa visiem 100 procentiem. Un man patīk tas, ko es daru – vai tas būtu mans darbs vai brīvā laika aktivitātes. Mans mērķis nav nevienam neko pierādīt, es vienkārši vēlos ikvienu lietu, ko daru, izbaudīt pa īstam, līdz galam.
Vai tu tici mīlestībai?
Es ticu mīlestībai, bet es arī ticu, ka šī mīlestība ir ar strīdēšanos, kašķiem un trauku plēšanu. Ar durvju aizciršanu un sajūtu, ka jau nākamajā mirklī tev tik ļoti pietrūkst otra tā, it kā viņš būtu visa pasaule. Ar sajūtu, ka sēdi pie jūras un ir klusums, bet dzirdi, kā tas otrs tev blakus kliedz no laimes.
Kādai būtu jābūt Tavai meitenei?
Tam būtu jābūt cilvēkam, ar kuru kopā ir tā sajūta… Ja man kabatā būtu divas vienvirziena biļetes kaut vai uz otru pasaules malu un es tās iedotu šai meitenei, nākamajā rītā ierodoties lidostā, es būtu pārliecināts, ka viņa atnāks un vienu no šīm biļetēm atdos man. Tam būtu jābūt cilvēkam, ar kuru kopā es varētu apceļot pasauli. Tai jābūt meitenei, kas vēlētos būt daļa no mana sapņa, un viņa ļautu būt daļa no viņas sapņa. Es nevaru aprakstīt, kādai tieši viņai jāizskatās, bet es zinu, ka man ir svarīga viņas iekšējā pasaule – man ir svarīgi, lai šai meitenei deg acis.
Vai Latvijā ir daudz šādu meiteņu?
Jā!
Tu viennozīmīgi esi romantiķis!
Nē, es esmu reālists. 🙂 Bet, ja nopietni, esmu sapratis, ka īstā dzīves vērtība ir tavi tuvākie. Tu vari būt miljonārs, taču būt vissvešākais saviem tuvajiem. Tev var nebūt arī šķietami nekā, bet tu vari būt vistuvākais savējiem. Manu dzīvi veido mana ģimene un mani tuvākie draugi. Un tā ir mana bagātība. Tas ir mazliet ciniski, taču es necenšos iedziļināties lietās, kas mani neinteresē, un es arī necenšos būt ar cilvēkiem, kuri mani neinteresē. Man šķiet, dzīve nav domāta tāpēc, lai cilvēks melotu sev. Tāpēc nav vērts ziedot laiku lietām, kas tevi neinteresē, mānot sevi, ka tas tev būtu jādara. Dažreiz šķiet, cilvēki akli pievērsušies tikai un vienīgi darbam, aizmirstot izbaudīt pašu dzīvi. Aizmirstot, ka uz jūru iespējams aizbraukt arī ziemā un no kalna var šļūkt ne tikai ar slēpēm, bet arī uz plēves. Jā, nauda ir nozīmīga, taču tā dzīvē nav vissvarīgākā. Manuprāt, visnozīmīgākais ir savu dzīvi izdzīvot – var celties kaut vai divos naktī, lai to darītu! Ja godīgi, man liekas, ka šī pasaules uztvere arī ir mana bagātība.
Kas ir pats jaukākais, ko Tu esi izdarījis kādam citam?
Esmu bijis līdzās ļoti grūtā brīdī. Esmu palīdzējis atkal sajust dzīves garšu. Par romantiskām lietām runājot – ja man kāda meitene iepatīkas, es tiešām vēlos ko vairāk. Es vēlos, lai tas ir pavisam, līdz galam un uz mūžu. Tādos brīžos es ļaujos savām jūtām – varu iedomāties visneiedomājamāko. Varu piepūst un salikt mašīnā balonus un nakts vidū ar tiem izrotāt savas meitenes auto, pat nekur neparakstoties. Man prieku sagādā jau pati iepriecināšana. Tā ir mana narkotika – es mīlu dzīvi un tik daudz vēlos dot arī citiem.
Tu esi tik… nav daudz tādu cilvēku kā Tu, vai ne?
Zini, ir tāda filma “Alfijs” (Alfie, 2004), kur galvenajā lomā ir taksists, kuru attēlo Džūda Lovs. Mana labākā draudzene Ketija reiz teica, ka es esmu kā viņš – tajā ziņā, ka arī es mīlu dzīvi un dzīvoju tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Filmā ir mirklis, kad Alfijs stāv uz tilta un saka aptuveni tā: “Man pieder viss – mana dzīve, mašīna, darbs, ko es mīlu. Es ne no viena neesmu atkarīgs, man ir viss. Bet, ja man nav sirdsmiera, tad man nav nekā.” Tad viņš vēl paskatās kamerā un pasmaida. Tajā brīdī, kad to skatījos, es sapratu – tā tiešām savā ziņā ir filma par manu dzīvi – man pieder viss, es izbaudu katru dienu, katru minūti. Taču man joprojām pietrūkst mana sirdsmiera, cilvēka, kas būtu man blakus un kura dēļ no rīta sega mani nelaistu prom.
Ar Armandu sarunājās Anda Bīriņa
