Vecs ticējums saka, ka Lieldienu naktī redzētie sapņi piepildās. Man bija sapnis. Tāds sapnis. Tas bija kā ceļš, kā attīstība. Es satiku vienu savu draugu (ar kuru man ir liela vēsture, bet nekad neesam bijuši kopā kā attiecībās), viņš teica, ka meklē savai draudzenei dāvanu, es ar viņu gāju teorētiski uz veikalu, bet tā bija pastaiga. Un visu laiku tā sajūta, ka tā ir jābūt, un viņš sapņa laikā ar vien vairāk un vairāk aizmirst savu draudzeni un beigās jau ir kopā tā kā ar mani. No rīta atvēru acis un ierāvu gaisu. Tā sajūta, tik debešķīgi laba, it kā sapnis būtu realitāte. Pirmā doma bija, kāpēc galvenais vīriešu lomas tēlotājs nebija viens cits aktieris no manas dzīves.Bet šīs divas dienas man visu laiku atgādina kādas tad bija manas attiecības ar šī sapņa puisi un liek prātot, ko es teiktu, ja viņš tomēr gribētu beidzot attiecības ar mani. Un visu laiku atmiņā ir kolosālais sekss, sarunas, kopējā filmu skatīšanās, klusēšana un vienkārši būšana viņa tuvumā. Tas stāsts ir sarežģīts un garšs, es pirms nedēļas skaidri zināju, ka negribu nākošo nodaļu, bet tagad man jau ir jāšaubās.

I’ll give your freedom back to you. (ja vien zinaasi,ko ar to iesaakt) veelas vakarinjas.viltiigas domas. 23:11 pm, saklaata gulta un neizsiikstosha energjija. m? saule,kraaso mani aatraak. bruunu.

čau 🙂 šodienas virsrakstam ir īpašs zemteksts. redziet, salīdzinoši nesen (teiksim, pusstundu atpakaļ) es šos divus vārdus ieliku sev kā skaiptekstu. nepagāja ilgs laiks, kad man atrakstīja: >>> Cilvēks: i love you? / i like you? Es: kapēc cilvēki uzreiz pieņem, ka tas ir ‘i love you’ ? man vienkārši patīk tā frāze kā tāda un viss kas aiz tās stāv. ^^ <<< bet tā nu tas ir. tas ir vispārēji pieņemts sinonīms vārdiem “es tevi mīlu”, kaut arī trīs vārdos varētu pateikt tik ļoti daudz ko! un manai situācijai laikam vislabāk atbilst citi trīs vārdi – es esmu laimīga. sanāk taču trīs, vai ne? patiesībā ir tā, ka šī nav pirmā reize, kad domāju to, ko domāju (līdz tam nonākšu vēlāk), taču šī ir reize, kad es apsolos sev to neaizmirst. un te nu nāk mana ļoti sievišķīgā doma (un nesmejies) – es esmu sieviete. ļauj man paskaidrot – dzīvojot pasaulē, kādā dzīvoju es, to dažkārt sanāk aizmirst. man ir draudzene, kas valkā kerzas (visu cieņu, viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem pasaulē!). man ir tētis, kuru es ļoti mīlu, bet kurš ir ļoti pragmatisks cilvēks un skolo mani tajā pat virzienā. un es nenoliegšu, es esmu mājas vīrietis – dzīvoju kopā ar mammu un jaunāko māsu, tomēr es būšu tā, kura savienos vadus, salabos kompi, kaut nomainīs spuldzīti. tā nu tas ir, es nesūdzos, man patīk, ka es protu visu ko izdarīt, bet tas nedaudz kaitina. vai tas, kā es apņemos nebūt vāja, norakstot visas vājības un citas lietas. beigu beigās, es skatos spogulī un nesaprotu, kas īsti es esmu. man patīk tā pavasara sajūta, kad es nopērku Cosmopolitan – un arī par to ir vesels stāsts – es parasti pērku LV variantu (bet tas jau ir nopirkts un izlasīts), bet mana vājība ir UK variants (un ir starpība arī starp US un UK! bet es neiedziļināšos) – trīsreiz biezāks un vēeel foršāks. sliktā puse? viņš maksā 4.90ls. tomēr ir reizes, kad es neturos pretī kārdinājumam.. kā, piemēram, šorīt. tātad, es nopērku šo žurnālu, turu viņu rokās, kad izeju no GC, paskatos atspulgā un nopētu savus matus, kas nenormāli ātri aug, savu glīto lillā mētelīti.. un es, pavisam godīgi, sajūtos ļoti sievišķīgi. man ir vājība, es tai ļāvos un es esmu laimīga. bet tas vēl nav viss. matemātikas stundā es ar lielu ziņkāri lasīju garu un skaistu rakstu par intuīciju, priekšnojautām un zinātnisko pamatojumu zem tā visa. tas viss beidzās ar to, ka es izlasīju veselu rindkopu ar tekstu, kas tobrīd perfekti atspoguļoja manas sajūtas – bet labi, es tikšu tam pāri. un tad sekoja nākamā rindkopa par to, cik ļoti bieži mēs to ignorējam, pamatojoties uz loģisko saprātu un, kaut vai, domu, ka mūsu šaubām un/vai intuīcijai nav nekāda pamata. tas tāds niķis. tas beidzās ar to, ka es paklausīju intuīcijai. tad jau redzēs, bet šobrīd es vēl neesmu sākusi to nožēlot – es jūtos labi. jā, mana sievišķā vājība – bet es ar to lepojos. es lepojos ar to, ka esmu meitene, ar visām savām skaistajām vājībām – un, tai patā laikā, stiprāka, kā puse no tiem, kas ir man apkārt. es zinu, ko gribu un es zinu savu vērtību. žurnāla beigās bija skaists raksts par body confidence (kā to latviski smuki pateikt?) – aiii, kā es mīlu tos rakstus! jo, pašsaprotami, man – kā katrai meitenei, haha – ir entie kompleksi par savu izskatu un tā. kurai gan nav? šie raksti mani iedvesmo – un es atnāku mājās apmierināta ar to, kas es esmu un kas no manis sanāks. kā es mīlu to sajūtu – kad man nav bail. jo dažkārt man ir ļoti bail no tā, kas no manis dzīvē sanāks un kur es būšu, teiksim, pēc pieciem gadiem – bet tagad man nav, nē. kaut arī bailes ir mana sievišķā vājība, bet man nav bail. un tas viss slēpjas šajos trīs vārdos – es. esmu. laimīga. un tu? bet, turpinam, jo man šodien gribas runāt. vakar es pabeidzu lasīt (godīgi sakot – pārlasīt) Change of Heart, grāmatu, kuras autore ir burvīgā Jodi Picoult – es paskatījos jr.lv un tur viņa bija kā Džodija Pikulta – if you say so. anyway. Change of Heart ir grāmata par kādu sievieti (kura tobrīd bija astotajā mēnesī ar otru bērnu), kuras vīru un meitu pirms vienpadsmit gadiem nogalināja strādnieks Šajs, kas remontēja viņu māju. Vīrietim piesprieda nāvessodu, taču tikai tagad tas beidzot tiks izpildīts – laikā, kad sievietes otrajai meitai Klērai ir 11 gadu – un viņai vajag sirds donoru, jo meitene mirst. Un donors atrodas – Šajs. Viņš piedāvā ziedot savu sirdi Klērai, taču jautājums ir – vai Klēra un viņas māte var to pieņemt? Vai māte var ļaut savam bērnam pieņemt slepkavas sirdi – bet vai viņa var skatīties, kā Klēra nomirst? Pavidam iet reliģija, ticība un tās apšaubīšana, iet nāvessodi un to piemērotība mūsdienām, iet uzticība un izvēles. God, I love that book. Par spīti tam, ka lasīju jau otro reizi, vienalga nenormāli aizrāva un es nespēju viņu nolikt malā. Varbūt esat dzirdējuši par My Sister’s Keeper? Filma nesen iznāca, tiesa, ne uz LV ekrāniem, ar Kameronu Diazu un tā. Tā ir balstīta uz grāmatu – tā pati autore. Viņai ir daudz superīgu grāmatu, kaut pilnībā izlasīju tikai Change of Heart – bet taisos to tuvākajā laikā mainīt. Jel, es nevaru apstāties. Ir tik daudz, ko pastāstīt! Es varētu runāt un runāt. Bet tagad es iešu lakot nagus. Un man skan European Hit Radio, jo man vienkārši tā gribas. Un tad es palasīšu vēl savu Cosmo un pajautāšu kādam, ko viņš šovakar dara – pat tad, ja netaisos to cilvēku satikt. Vienkārši tapēc, ka es to varu. tu dzīvo tikai vienreiz un dzīve ir sasodīiiiti skaista. 🙂 xxx

Man kārtējais pārdomu vakars. Šovakar par poētiskāko tēmu, par mīlestību (tās fikcionālo daļu). Jau ilgu laiku uzskatu, ka tā nepastāv. Jā, kaut kur ideālajā pasaulē un starp ideālajiem cilvēkiem – varbūt… Bet ne šeit. Ne man. Diemžēl jāatzīst, ka vienīgais cilvēks, ko es jebkad esmu mīlējusi, esmu es pati. Egocentrisms tā pārākajā pakāpē, zinu. Man patīk hedonisma ideja, kad savu baudu un apmierinājumu (no jebkā!) izvirza priekšplānā un tas kļūst par vienu no galvenajiem dzīves virzītājspēkiem. Vailda lugas, Kafkas proza un Jeseņina poēzija… antīkā skaistuma paraugi mākslas izstādēs, Pinot Noir vai Syrah glāze skatoties talantīga režisora gara darbu… un vīrieši. Mans klupšanas akmens. Mirušie ģēniji un neeksistējošie tēli mani saista daudz vairāk kā mūsdienās pieejamais (…) kontingents. Man ir interesanti tikai līdz mirklim, kad sajūtu otra lielo ieinteresētību sevī. Tā nav sevis apliecināšana jeb zemā pašvērtējuma sekas… Tas ir mans dzīvesstils. Cilvēks savā būtībā ir daudz mazāk aizraujošs un unikāls, – jāatzīst, ka starp lielāko daļu var savilkt paralēles, par kurām neviens nepriecātos. Jau sen to saucu par lauvas instinktu – pamanīt, noķert un pagaršot… un atstāt. Te nu es esmu. Ar neiespējamas mīlestības mokām un kārtējo sarkanvīna pudeli, jo vismaz garšas un smaržas eksistencē es vēl pagaidām nešaubos. Pavadījumam: Massive Attack – Paradise Circus

This is a man’s world- But it wouldn’t be nothing, nothing without a woman or a girl… Sveiki manas milas sen ”needzeetaas” daamas. Taa nu sanaca,ka dabuju jaunu darbinju, tapec pedeja laika cosmo loti reti iegriezos. Bet nu jau jaunaja kolektiva esmu iejutusies, tapec domaju ,ka irlaiks atgriesties cosmo. Darbinsh dikti feins- tagad tapat,ka lielakaa dala no jums dzivojos pa ofisu. Stradaju labi pazistamaa firmaa -BP. pavisam noteikti- sudzeties nevaru. Savaadak man viss pa vecam. Esmu laimiga savas attiecibas. Ar veselibu viss kartiba (nosplaujos)… Tagad par sho weekendu_ ta kaa tuviojas valentin diena, un mes jau pagajusho gadu vienojamies,ka valentin-diena ir parak komercilizeta, veltijam sev nevis pirmdienu (kad patiesiba ir visu miletaju diena) bet visu weekendu. Mans mr bija rezervejigs galdinju burviga restoranaa, taa kaa mans uzdevums bija tikai sapuceties. Tas tika izdarits kautcik veiksmigi, un varejam doties izbaudit sestdienas vakaru… vakarinjas bija patiesam burvigas. Man tika pasniegta burviga valentin dienas davana. gredzens, uzreiz saku,ka ne saderinashanas, bet tikuntaa tik looti ipash un skaists. divdaljiigs swarovski gredzentinsh. pec vakarinjam devamies talak pilsetas naksnigaja dzive izbaudit kokteilus. sodien visu denu slinkojam neko nedarot. man pat nebija jataisa eest,jo ari par to mans ipashais cilveks parupeejaas… esmu laimiga meitene

Sveikas! Ir jau 30.12.12. un šajā vēlajā stundā vēlējos ko uzrakstīt savā blogā, ko neesmu darījusi vismaz pusgadu vai vairāk. Vēl viens gads paskrējis, vēl viens maratons noskriets vai noiets , kā nu kuram, bet es pirmo reizi nejūtos laimīga un satraukta par nākamo gadu. Jauns gads , jaunas iespējas – tā man vienmēr ir licies, bet šogad es zinu, ka nākamais gads labāks nevar būt, tikai sliktāks. Šajā gadā esmu pieļāvusi pārāk milzīgu kļūdu, un zinu , ka ar to būs jāsadzīvo arī nākamajā gadā, katrā tā dienā…Es negribot šo ierakstu pārvērtu par ļoti pesimistisku, bet es tiešām vēlu visiem citiem visu to labāko! 🙂 Un galvenais jau ir svētku sajūta, kas pašlaik manī vēl ir, bet kas mūs sagaida pēc jaunā gada sagaidīšanas jau tomēr ir mūsu ziņā. Vai mēs cīnīsimies , slinkosim vai priecāsimies nākamajā gadā ir jautājums kuram atbildi zinām vienīgi mēs pašas. 🙂 Un neaizmirstam arī apsveikt un atcerēties visus mūsu mīļos un tuvos cilvēkus, kas šo, jau pagājušo gadu, ir padarījuši lielisku! 🙂

Viņš teica, ka manī ir uguns. Vajag, lai kāds piešķiļ dzirksteli, tad tā degs. Bet es neļaušu tam notikt! Uguns taču iznīcina visu savā ceļā. Reiz es ļāvos dzirkstelei, tā gandrīz izpostīja ko lielu. Tas vairs nedrīkst atkārtoties. Es labāk peldu pa rāmu ezeru, ūdens apslāpē uguni! Bet vai reiz nesāksies ugunsgrēks? Ja nu ūdens būs par vāju, lai nodzēstu uguni?

Manī IR uguns un es no tās baidos!

Rīts sākas ar sla’pju suņa buču un mīlīgus skatienu. Tiek apauti zābaki, jo jau kādu laiku līst un līst un nepārstāj. Mugurā ir vienalga kas, kas tik ir pa rokai, jo celties negribas nu nemazz… ir astoņi no rīta, cilvēki steidzas uz darbiem, liela daļa jau tur atrodas, citi tik vēl malko kafiju un plāno lielo dienu. Kad sētas kaķi izgaiņāti un pirmais rīta prieks pārgājis, varam doties atpakaļ gulēt. Bet miegs vairs nenāk. Ko es šodien darīšu. ? Ir jāsagatavojas eksāmeniem, jāmācās, pēc pārsi dienma ir eksāmeni. Pabeigšu skola, būs diploms. varēšu pilntiesīgi sākt meklēt darbu. Bet kādu. Nu to, ko esmu izmācījusies? Mjā… cik daudz vietu tur ir? iegūšu savu sapņu darbu no 8 līdz 17 un… aa, kaimiņu puisis, nu ne mans kaimiņu, bet mammas kaimiņienei dēls, esot ļoti labs- izglītos, strādīgs un pat izskatīgs un..labas manieres. Bērni? … Gribētos domāt kā šādi dzīvei nav jāpatie, jo tas mani nu nemaz neiejūsmina. Bet, ko tad, kas ir tā alternatīva? A, dzīvot tā kā es vēlos! Bet es vēlos pabeigt skolu, dabūt savu sapņa darbu, aprecēt kādu labu kaimiņpuisu un kādsu bērnsu ar, lai nav tik suņa buča vien, bet vai tas ir viss… Viss, kas mēs esam? Kas paliek aiz mums? Ko mēs atstāsim? Es būšu bijusi laba māte, cītīgi strādājusi un bijusi laba sieva? Vai tāda ir mana dzīves misisja? Ne vienu brīdi nesaktu, ka tas ir slikti, aj tas ir viss, bet ko darīt ar savu sajūtu, kas liek domāt, ak manai dzīvei ir jābūt kam vairāk. bet kam vairāk, kam tieši, ko tieši? Un kāpēc?? vai es esmu vienīgā, karai liekas, ka ir jābūt kādam uzdevuma, kas kaut komaiana, kas atstāj ko citiem. Lai paliek cilvēkos atmiņas par mani, par mani kā personību, bet ne tikai ”ja, reiz bija viņa”, bet svarīgsum, ko es ienesu. Nē, prezidenta amatam kandidēt esmu par jaunu… un arī vēlmes nebutu. esmu atpakaļ savos piecos gados, kad gribas visu aliku pajautāt Kāpēc?

yes, yes, yes!!! (l) (l) (l) 😀 😀

Pēdējās dienas sanāk ļoti daudz domāt. Par dzīvi… par savējo. Par to, kāda tā BIJA. Nemelošu, ka toreiz (un arī atskatoties atpakaļ tagad) mana dzīve man patika daudz vairāk. Tajā bija prieks. Emocijas. Nozīmīgi man cilvēki, kuri man, vismaz it kā, rūpēja. Šķiet, ka esmu izaugusi.. nobriedusi – kļuvusi nopietna un… neinteresanta. Auksta. Jā, pēdējos gados ir bijis daudz pārbaudījumu, kuri norūda un uzaudzē to vienaldzības kārtu. Bet es tāda nevēlos būt. Gribu būt mīļa. Smaidīt. Smieties. Baudīt dzīvi… It kā vēlos to baltās lapas iespēju – sākt visu no sākuma, ar svaigām domām un jaunām pārliecibām… bet bail. 😐 Agrāk nemaz nezināju, ko nozīmē baidīties. Bet tagad jau no domas vien par citādas dzīves varbūtību kļūst neomulīgi.