Slavenību izraisītās dārgu šķirņu suņu modes dēļ Honkongā katru dienu tiek iemidzināti vairāk nekā 30 negribēti suņi, ziņo Honkongas Nežēlastības pret dzīvniekiem novēršanas sabiedrība. Zeltainā retrīvera, Sibīrijas haskija vai Krievu toiterjera iegāde ir kļuvusi par sekošanu modei, nevis rūpīgi apsvērtu rīcību.

Tā kā pirms kāda laika meklēju sev suni, tad esmu šo un to uzzinājusi arī par situāciju Latvijā. Patiesībā, aizejot jau uz dzīvnieku izstādi Pūkainās dienas Ķīpsalā, daudz kas kļūst skaidrs. Kucēnu pārdošanas placī starp n-tajiem Jorkšīras terjeriem un Īsspalvainajām čiuauām vīd vien daži lielo suņu mazuļi. Īstu mājas sargu šajā izstādē bija nereāli noskatīt. Taču tikai pirms nieka pieciem gadiem aina šajā pašā izstādē bija pavisam citāda.

Šobrīd pavisam bēdīgi klājas tā laika populārākajām šķirnēm: dalmāciešiem, sanbernāriem un kollijiem, kuri atpazīstamību un fanus iemantoja mākslas filmu dēļ. Ja ieskatīsies www.ss.lv, tur šo šķirņu kucēnus gandrīz vairs nepiedāvā, taču uzvaras gājienu svin kāds cits "aktieris"- Džeka Rasela terjers (atceries hiperaktīvo sunīti no filmas Maska?).

Arī Latvijas dzīvnieku patversmēs esot uzskatāmi redzams, kādi suņi kurā brīdī ir modē. Pirms kāda laika mēdza atteikties no cīņu suņiem – rotveileriem, Stafordšīras terjeriem, bulterjeriem, kuri arī bija kļuvuši par prestižu apliecinošiem dzīvniekiem. Izrādījās, ka daudzi netiek galā ar to audzināšanu. Tagad modes dzīvnieka liktenis piemeklējis klēpja sunīšus. Pilns internets ar meiteņu izmisīgiem lūgumiem uzdāvināt vai par lētu naudu pārdot tādu mazu sunīti kā bagātniecei Parisai Hiltonei vai dziedātājai Ellai. Jautājums ir tikai viens, kad viņi parādīsies patversmēs?

Šis atkal būs stāsts no sērijas: „kādai manai draudzenei…” Atcerējos viņu nesen, kad diskutēju ar kādu par saprāta lomu, izvēloties partneri romantiskām attiecībām. Tad, lūk, šī pieminētā draudzene man savulaik sīki izklāstīja savu racionālo pieeju mīlas frontē.

Viņa apgalvoja, ka mīlestības dēļ nekad galvu neesot pazaudējusi un pat nezinot, kas tās „rozā brilles” tādas ir. Kad viņu sāka aplidot tagadējais vīrs, meitene rāmi ļāva viņam izrādīt sev uzmanību un vēroja notiekošo it kā no malas. Pēc pāris mēnešiem viņa izsvēra visus par un pret un nolēma, ka šis vīrietis ir viņai pieņemams kandidāts un ka ar tādu cilvēku viņa spēj iedomāties nodzīvot dzīvi. Šai mirklī viņa sāka ļauties jūtām. Viņai izmainījās balss, skatiens un kustības. Viņa izskatījās nevis iemīlējusies, bet gan kā sieviete, kura jau ilgi un nopietni mīl.

Šis pāris ir kopā jau ilgi. Viņiem ir bērniņš, un, cik nu var spriest, skatoties no malas, viņi tiešām ir laimīgi. Lai arī kā man to nesaprast, jo personīgi es neesmu piedzīvojusi mīlestību bez vismaz mirklīgas prāta zaudēšanas, es mazliet apskaužu šīs ģimenes spēju saglabāt mieru un nekrist destruktīvās kaislību galējībās, kā tas nereti notiek starp cilvēkiem, kuri ir neprātīgi iemīlējušies.

Ko es ar to vēlos pateikt? Laikam to, ka ir skaisti, ka cilvēki ir dažādi! Tikpat dažādas var būt mīlestības formas. Svarīgi galu galā ir tikai tas, ka mīlestība ir dzīva…

Man nav 90-60-90 (vai kāds cits figūras standarts). Nav, nekad nav bijis un, visticamāk, arī nebūs. Māte Daba mani ar apveltījusi ar apaļīgām formām. Jā, jau kopš 12 gadu vecuma es esmu apaļa. Esmu ar to cīnījusies, esmu mēģinājusi kaut ko izmainīt, bet man ķermenis spītīgi vairāk vai mazāk ir turējies pie sava. Tomēr visu šo gadu laikā es esmu iemīlējusi sevi tādu, kāda es esmu. Un nu es ļoti labi sadzīvoju ar savu ķermeni.

Šķiet, ka visgrūtāk savu apaļīgumu bija pieņemt pusaudžu gados, kad tik ļoti gribējās būt tādam pašam kā visi pārējie. Skolas laikā kopā ar klasesbiedreni (kas arī bija ar līdzīgām formām) veiksmīgi cīnījāmies pret puišu dzēlīgajām piezīmēm. Un lieliski mācējām sevi aizstāvēt – ar pretsmiekliem, jokiem un asprātībām.

Vidusskolas pēdējās klasēs es pamazām sāku meklēt savu īpašo stilu, mēģinot būt pēc iespējas atšķirīgāka, ģērbjoties izaicinoši spilgtās, pilnīgi trakās un neordinārās drēbēs. Un cilvēki ievēroja ne jau manu apaļīgumu, bet gan to, kā es sevi pasniedzu – drosmīgi, radoši un ar dzirkstošu prieku. Mana pārliecība par sevi tikai pieauga. Protams, brīžiem bija arī grūti – īpaši tad, kad neveicās attiecībās, jo šķita, kas pie visa ir vainīgi vien liekie kilogrami (meli!).

Pirms pāris gadiem, kad sapratu, ka esmu jau kļuvusi pārāk apaļīga, ļoti mērķtiecīgi divu gadu laikā atbrīvojos no 20 liekajiem kilogramiem. Darīju to pati, neviens mani ne spieda, ne kontrolēja. Par pamatu ņēmu Svaru vērotāju ēšanas principus un pati sekoju līdzi tam, kā tos ievēroju. Nu jau ilgāku laiku esmu veselīga uztura piekritēja, kaut gan neliedzu sev arī ne našķus, ne kārumus. Dzīve taču ir jāizbauda!

P.S. Un kā ir ar tevi? Vai tu esi apmierināta ar savu figūru?

Kopš es studēju psiholoģiju, man daudz sanāk domāt, kāpēc cilvēki veido atkarīgas attiecības. (Viens no plašāk sastopamajiem un viegli saskatāmajiem atkarības veidiem ir dzīvot attiecībās ar cilvēku, ar kuru kopā ir grūti, piemēram, alkoholiķi vai agresīvu tipu, un neizbeigt šīs attiecības. Vienmēr atrodas simts iemeslu, kāpēc mēs nevaram aiziet prom no šī cilvēka.) Jo it kā tas ir neloģiski: izvēlēties ciest, kaut dziļā mīlestībā pret sevi ir skaidrs, ka ar citu cilvēku dzīve varētu būt daudz foršāka.

Es šoreiz nerakstīšu par iemesliem – ne par to es gribēju rakstīt šo blogu. Gribēju uzrakstīt, ka viena no jaunu cilvēku ļoti nozīmīgām dzīves un pasaules izzināšanas jomām – mūzika un dziesmas – ir pārbagāta ar atkarīgu attiecību modeļiem. "I can't live without you" – protams, mīlas skurbumā šķiet, ka nevarētu. Bet ir skaidrs, ka varētu, turklāt ja viņš "go away" un izvēlas dzīvi bez manis, tad ir pilnīgi muļķīgi savu dzīvi padarīt nožēlojamu un skumt pēc kāda, kurš mani negrib. Jo kāds cits kā reiz meklē tādu kā mani.

Vai arī "we will never be apart". Neesam tak Siāmas dvīņi! Un kā lai cilvēki pilnveidojas, sevi meklē un attīsta, ja neredz tālāk viens par otra degungalu? Tieši tāpēc jau rodas apsīkums un apnikums attiecībās, jo neviens attiecībās nenes klāt neko jaunu – ne individuālus iespaidus vai pārdzīvojumus, ne jaunas idejas vai citu pieredzi. Cilvēkiem taču jāattīstās, un ne jau visi pāri attīstās vienā ātrumā un līdzīgā telpā, bet pārlieku vienam otru ierobežojot un piesaistot sev pārāk tuvu, zūd iespēja attīstīties, rodas īgnums, sajūta, ka nespēj realizēties utt.

Paklausoties mīlas dziesmu vārdos, atkarīgas attiecības no popkultūras elku puses ir norma, standarts un atzīta vērtība. Atkarīgas attiecības tiek novērtētas kā liela mīlestība un skaista uzupurēšanās. Bet kas tā par mīlestību, ja mēs neļaujam viens otram attīstīties vai lūdzamies dzīvot ar kādu, kurš mūs negrib!

Tāpēc es domāju, ka popkultūra jauc mūsu prātus un bieži vien nespēj atšķirt īstu mīlestību no tādām attiecībām, no kurām būtu jāmūk. Tagad seko sakrālais jautājums – nu un? Ko es varu darīt? Jāmēģina uzrakstīt dziesma "Es netaisos gadiem raudāt spilvenā un nebaidos riskēt veidot citas, labākas attiecības. Ja tu mani pamet, es atradīšu kādu citu, ar kuru kopā mēs abi būsim ļoti laimīgi."

Svētdien braucu ar laivām. Tiesa, upe nebija diezko sarežģīta, tāpēc pasākums beigās izvērtās par plezīru, nevis reālu cīņu ar krācēm un pavasara paliem. Tā kā laivu dalīju ar vēl diviem puišiem, tad mans vienīgais uzdevums bija turēt rokās džina dzēriena skārdeni (saulessargi sievietēm laivās laikam pienākas tikai vecās filmās :)) un pasniegt to brīdī, kad kādam no brašajiem airētājiem gribēsies padzerties. Šķiet, mana laipnība atmaksājās…

Kāpēc? Jo jau pēc kopā pavadītās pirmās pusstundas pēc abu puišu stāstiem sāku nojaust, kā kuram iet mīlas dzīvē un pats galvenais – kas viņiem ir vai nav sanācis iepriekšējā vakarā, kad visi laivotāji sapulcējāmies kādā pirtī. Tā kā gulēt aizgāju salīdzinoši laicīgi, tad tikai no laivas biedriem uzzināju, ka viens no ballītes organizētājiem nakts gaitā atkal ir iemīlējies, kāds cits izkāvies ar vietējiem džekiem un vēl kāda meitene kaila staigājusi pa visām viesu nama istabiņām. Ko es ar visu šo uzskaitījumu gribēju teikt? Johaidī, puikas klačojas vēl trakāk nekā meitenes! Nu vismaz tie, ar kuriem sēdēju vienā laivā. Vienu brīdi pat šķita, ka manas ausis nokritīs no intīmajām detaļām, kuras viņi bārstīja par saviem attiecību mēģinājumiem un seksuālo dzīvi. Netika runāts ne par karjeru, ne ceļojumiem, ne medībām un makšķerēšanu (kaut, cik man zināms no nostāstiem, tieši abus laivotājus tas viss aizrauj)! Viss tikai par un ap mīlas dzīvi! Turklāt, tiklīdz mūsu laivai pietuvojās kāda cita laiva no tās pašas kompānijas, es nekavējoties tiku informēta par laivā sēdošās meitenes panākumiem pie džekiem un līdzšinējo uzvedību tusiņos. Nu gluži kā marta Cosmo rakstā par to, ko vīrieši runā pie alus glāzes (to vari izlasīt arī www.cosmopolitan.lv, sadaļā Lasītāko rakstu Top 5). Nebūtu nosēdējusi tai laivā visu dienu, vēl joprojām neticētu, ka vīrieši savos donžuānu piedzīvojumos savā starpā dalās līdz sīkākajām detaļām.

Tā kā man un manai labākajai draudzenei dzimšanas dienas ir pavisam blakus, arī šogad nolēmām nosvinēt kopā, tikai šoreiz pavisam mazā kompānijā – „dubultrandiņā” kopā ar mūsu draugiem. Ielocījām čemodānā svētku drēbes, sasēdāmies auto un devāmies uz Liepāju (nebūšu oriģināla, tā no visām Latvijas pilsētām ir mon amour numur viens).

Pēc vakariņām malkojot kaipiriņju, sākām atcerēties iepriekšējo gadu dzimšanas dienas ballītes un aizrunājāmies līdz vidusskolas laikiem, kad bijām garmatainas teicamnieces, kas draudzējās ar vislielākajiem delveriem no vecākajām klasēm. Tajās vasarās – pirms pieaugušo dzīves sākuma – tika gāzti tādi podi, ka no šī brīža skatu punkta nemaz nav skaidrs, kā to visu varēja iespēt. Aizgūtnēm smejoties, viena caur otru atstāstījām komiskākos piedzīvojumus, un vienprātīgi nonācām pie atziņas, ka tieši šis pusaudžu vecuma pasaules izzināšanas periods un cilvēki, kuriem bija lemts atrasties mums blakus, lielos vilcienos ir noteikuši to, kādas mēs esam šodien.

Mēs varējām sapīties ar sabojātākiem tipiem, un mums būtu nodarīts pāri. Mēs varējām nesapīties ne ar vienu, un tā arī būtu beigušas vidusskolu ar teicamnieces diplomu, bet bez grama dzīves pieredzes. Bet mēs sapināmies ar pilnīgi trakiem, bet absolūti labdabīgiem puišiem, kuri vēl joprojām mums ir ļoti labi draugi. Toreiz mana pasaules uztvere radikāli mainījās. Es iemācījos redzēt labas lietas caur nepareizību, tai pat laikā spējot nosargāt pati savu vērtību robežas.

Tā nu mēs, divas draudzenes ar kopīgu pagātnes pieredzi, mūsu dzimšanas dienā pacēlām glāzes pateicībā par vienu no vērtīgākajām dzīves skolām. Bet skaistāko tostu šai brīdī uzsauca mūsu draugi, sakot paldies mūsu pagātnei par to, ka mēs viņiem esam tādas, kādas esam.

Pagājušajā sestdienā notika akcija "Zemes stunda", kurā varēja piedalīties ikviens planētas Zeme iedzīvotājs, plkst. 20.00 uz vienu stundu izslēdzot gaismu un citas elektroierīces, lai kaut uz mirkli apstādinātu globālo sasilšanu un samazinātu enerģijas patēriņu un CO2 izmešus. Par šo akciju uzzināju nejauši (kāds mans paziņa bija ievietojis uzsaukumu savā draugiem.lv dienasgrāmatā) un uzreiz izlēmu piedalīties.

Izrādās, ka šāda veida akcija pirmo reizi notika 2007. gadā Sidnejā, kad 2,2 miljoni cilvēku un 2100 Sidnejas uzņēmumu uz vienu stundu izslēdza elektrību (pat tādos nozīmīgos objektos kā Sidnejas Operas nams, Hārbora tilts u.c.). Akcijas rezultāti esot pārsnieguši iecerēto – elektroenerģijas patēriņš samazinājās par 10,1% (cerēto 5% vietā).

Tieši 20.00 mēs ar vīru izslēdzām gaismu un citas elektroierīces, pat ledusskapi un elektrisko tējkannu. Patiesībā šī viena stunda paskrēja ļoti ātri, bija tik jauki un romantiski sestdienas vakarā pasēdēt sveču gaismā. Mazliet gan mēs grēkojām, jo uz portatīvā datora (kas darbojās uz baterijām) skatījāmies filmu. Varbūt arī tāpēc laiks paskrēja tik ātri un bija sajūta, ka tā vēl varētu sēdēt un sēdēt. Pēc tam ieslēdzot gaismu, pirmajā momentā viss likās tik žilbinoši gaišs, ka pilnīgi bija jāpiemiedz acis.

Mēs cenšamies arī ikdienā kaut nedaudz rūpēties par planētas veselību – ejot ārā no mājām, atslēdzam datoru un televizoru, krājam izlietotās baterijas, izvairāmies un pat atsakāmies no plastmasas maisiņiem (man vienmēr ir līdzi auduma maisiņš) utt.

P.S. Un kā tu cīnies pret globālo sasilšanu? Vai arī tu piedalījies šajā akcijā?

Vakar man nācās pārliecināties, cik ļoti svarīgi tomēr ir rūpīgi domāt par savu drošību. Tikmēr, kamēr pati nebiju saskārusies ar dzīvokļu zagļiem, man likās, ka tas diez vai uz mani attiecas – gan tāpēc, ka dzīvoju normālā rajonā, gan tāpēc, ka apkārt ir daudz uzkrītošāku cilvēku. Un man vispār grūti aizdomāties līdz tam, ka manu dzīvi kāds varētu izsekot, lai mēģinātu pēc tam apzagt. Bet redz, ka var, un vakardien, ierodoties pie sava dzīvokļa durvīm, atklāju, ka zagļi bija tās lauzuši.

Apakšējā atslēga bija pārlauzta uz pusēm. Tas bija visai viegli (10 minūšu darbs), jo atslēga bija pieskrūvēta ar parastajām skrūvēm (nevis plakanajām). Es varu iztēloties, ar kādu gandarījumu viņi to pārlauza, saožot, ka laupījums jau ir rokas stiepiena attālumā. Augšējā izskatījās drusku sarežģītāka, bet, ņemot vērā veiksmi ar apakšējo, pie darba viņi ķērās klāt optimistiski.

Skrūves tur bija plakanas, kuras iespējams izskrūvēt tikai no iekšpuses, bet tas viņus nebiedēja. Kādu brīdi ar visu spēku mēģināja izkasīt ar nazi. Nesanāk. Mazliet sasistas skrūves, bet ne vairāk. Tad to nazi pabāza apakšā zem metāla apļa, kas ieskauj serdeni, bet tik ilgi ķimerējās, kamēr – johaidī! – nazis nolūza. Zagļiem nu jau iestājas besis. Turklāt jābūt klusiem, nevar baigi trobelēties, lai kaimiņus nepamodinātu. Tagad jau ar kaltu mēģina čakarēt gan pašas koka durvis, gan stenderi, cerībā aizrakties līdz mēlītei un mēģināt to atbīdīt. Bet tā ir CISA atslēga, un pret tādiem gājieniem tā ir izturīga. Tad mēģināja vēl dziļāk to koku klopēt, un tagad jau ar dusmām, ka vienas atslēgas dēļ šitāds čakars. Nu neiznāk. Mēlīte nu jau ir salocīta un vispār iestrēgusi. Baigais besis (man, bloga autorei, šķiet, ka arī kārtējā deva prasījās).

Bet iet prom ar tukšām rokām arī kaut kā pazemojoši. Noskrūvēs vismaz misiņa rokturi. "Latgalītē" par to var dabūt desmit latu.

Ar nolauztu nazi un misiņa rokturi kabatā viņiem nācās atkāpties.

Galvenais, ka uz durvīm ir skaidri un gaiši uzrakstīts, ka objekts tiek apsargāts, bet pat tas viņus nebiedēja. Līdzko viņi būtu izkustinājuši durvis, tā apsargi būtu klāt.

Šoreiz izglāba fantastiska atslēga un tas brīnišķīgais atslēgu pārdevējs, kurš ieteica likt gludās skrūves. Bet skaidrs ir viens – nekad nedrīkst aizmirst, ka sevi tomēr jāsargā. Nevajag dzīvot ar baigo domu, ka tagad nāks zagļi, un kas nu būs. Bet, ja jāizvēlas starp lētāku ķīniešu atslēgu vai dārgāku un pārdomātu, tad labāk jau otrais variants. Tagad, stāvot pie totāli sabojātām koka druvīm, man ir ne tikai mierinājums par to, ka es netiku apzagta. Man ir liels gandarījums, iedomājoties, kādā besī viņi saprata, ka te iekšā tomēr netiks.

Vakar vakarā žurnālā Klubs lasīju Jurģa Liepnieka eseju par skumjām. Tik spēcīgu iespaidu uz mani sen neviens darbs nebija atstājis. „Kurš gan nepazīst šo pretīgi rūgto riebumu? Apnicis. Līdz fiziskam nelabumam pieriebies. Visa šī pretīgā ikdiena, sadzīves rūpes, steiga, sīkie konflikti, garlaicīgie pienākumi, muļķi, vienmuļība, bezcerība un bailes no pilnīgās skaidrības…" viņš raksta. Dīvaini, ka pirms pāris dienām šo pašu domu Milānā dzirdēju no kāda vācu biznesmeņa. „Esmu vecs un noguris," teica četrdesmitgadīgs vīrietis.

Ja pirmajā brīdī man šķita, ka Georgs (tā sauca Milānā iepazīto biznesmeni), runājot par savu vecumu un nogurumu, koķetē, tad šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš tā tiešām jūtas. Vai cilvēks, kurš jau 17 gadus dzīvo ārzemēs, nevis dzimtenē un ir noteiktās aprindās atzīts biznesa konsultants ar dzīvokli pašā Milānas centrā, sakot: „Esmu redzējis visu. Neko vairs negribu," varētu dzīt muļķi? Manuprāt, viņš tiešām ir noguris no dzīves pieredzes, no saviem panākumiem, no adrenalīna meklējumiem, no tā, ka viņu aizvien mazāk kas spēj pārsteigt.

Šķiet, abu iepriekšminēto vīriešu pieminētās dzīves skumjas mūsdienās ir talantīgo un spējīgo cilvēku lāsts. Tiklīdz viņi sasniedz vienu mērķi, rodas nākamais. Taču nekad nav gana, jo „dzīves pieredze visu var padarīt nožēlojami iepriekšparedzamu. Nekad taču vairs nebūs tā, kā pirmo reizi skūpstoties vai pirmo reizi iemīloties, kā jūtot pirmo panākumu tuvumu vai piedzīvojot pirmos melus un nodevību," savā esejā raksta Jurģis Liepnieks. "Un pēkšņi bija tik skaidrs, kāpēc man ir vajadzīgi tie mūžīgie klienti un projekti, kas padara dzīvi neciešamu, un tās meitenes, un aizvien ekstrēmāki sporta un atpūtas veidi. Tas viss tikai tādēļ, lai vismaz brīžiem vēl justos dzīvs. Riskējot, uzņemoties pēc iespējas lielāku atbildību, tērējot naudu, vadot kolektīvu tur tajā bārā pie letes un pa ceļam uz dzīvokli. Dzīvs. Vismaz brīžiem vēl it kā dzīvs," viņš turpina.

Spēcīgi vārdi. Un, ja godīgi, man ir ļoti bail no tā, ka brīžiem jūtos tieši tāpat.  

Pirms došanās uz Milānu internetā atradām ziņu, ka tur notiks grupas Portishead koncerts, kurā nokļūt ir man sens sapnis kopš 20 gadu vecuma. Diemžēl informācija bija nepielūdzama – biļetes ir izpārdotas! Tomēr nolēmām riskēt un doties uz klubu Alcatraz, varbūt tomēr paveicas.

Ap pulksten septiņiem pie kluba jau pulcējās pamatīgs bars cilvēku, bet uzmanību uzreiz piesaistīja pāris jocīga izskata kungi, kuri dreifēja šurpu turpu cauri pūlim, nemitīgi atkārtojot: "Compro biglietto!" Tik daudz no itāļu valodas saprotu, ka "compro" nozīmē "pērku", tāpēc sākumā padomāju – re kā, neesam vienīgās gribētājas. Aizdomas izraisīja vienīgi šo vīreļu izskats, viņi nu nekādi nelīdzinājās Portishead faniem. Drīz vien apjēdzām situāciju. Protams, šie kungi nav nekas cits kā spekulanti, kuri patiesībā biļetes pārdot, tikai kluba apsargu klātbūtnē viņi nedrīkst par to bļaustīties.

Tā nu bijām situācijas ķīlnieces. No vienas puses, šo vīreļu viltīgais izskats un viņu nodarbošanās izraisīja, maigi izsakoties, nepatiku. No otras – ļoti gribējās redzēt koncertu. Tik ļoti, ka beigās, sagaidījušas gandrīz koncerta sākumu, nokaulējām viņu prasīto summu, cik vien tas bija iespējams, un iekšā tikām. Neko daudz jau viņš uz mūsu trim biļetēm nenopelnīja – pa kādiem desmit eiro uz katru. Un koncerts tiešām bija ģeniāls un vēl lielākas naudas vērts, tikai apbēdina fakts, ka koncerta organizētāji nebija spējuši parūpēties par to, lai spekulanti nevarētu vairumā izpirkt biļetes.

Gan jau arī Latvijā pastāv pamatīgs biļešu melnais tirgus – ažiotāža ap Dziesmu svētkiem to pierādīja. Jācer, ka koncertu organizācijas domā, kā to ierobežot, citādi drīz vien normālā veidā dabūt biļetes uz koncertu būs gandrīz neiespējami.

Šķiet, ka, atbraucot uz darbu, es ik uz soļa "uzdūros" kolēģiem, kas tikko no kautkurienes atbraukuši – cits bijis nobaudīt Itālijas lauku ciematu romantisko noskaņu, vēl cits – pasnovot Austrijas Alpos. Īpaši mani iepriecināja Cosmo kolēģes stāsts par to, kā viņai gājis Bergamo pilsētā, Itālijā, kur viņa atpūtās vairāk kā nedēļu. Ēdot itāļu sieru un uzkožot īstas itāļu zaļās olīves, klausījos par pilsētas burvību, par lauku ciematu dabiskumu un vietējo iedzīvotāju sirsnību. Vislabākais man tajā visā likās tas, ka, patiesībā jau uz turieni aizbraukt ir pavisam vienkārši – kā mēs pasmējāmies ar kolēģēm, pateicoties lēto aviokompāniju cenām, šis ceļojums var pat izrādīties mazāks nodarījums naudasmakam kā gadījumā, ja kopīgi ar draugiem mēs izdomātu doties uz kādu Latvijas tālāko galu, piemēram, uz Ventspili vai Liepāju.

Jā, tieši šī apziņa mani laikam iepriecina visvairāk – sajūta, ka mūsdienās ļoti daudz kas ir iespējams, pat netērējot lielus līdzekļus. Vajag tikai mazliet pacensties, sadūšoties, izbrīvēt laiku un – aidā! Jau plānojot savu ceļojumu, gribēju arī jums apjautāties, vai arī jūs tuvākajā laikā esat ieplānojušas kur doties, un, ja jā, tad – uz kurieni?

Pirms kāda laika Ārzemju mākslas muzejā notika Indijas dienas, precīzāk indiešu amatnieku dienas. Ļoti sen nebiju bijusi nevienā muzejā, tādēļ piekritu draudzenes uzaicinājumam un agrā svētdienas rītā devos baudīt Indijas mākslu. Jau iepriekš biju piezvanījusi uz muzeju, lai uzzinātu, vai patiešām tur varēs sastapt īstus indiešu amatniekus. Solīja, kā jā. Tomēr rezultātā no mākslas baudīšanas nekas prātīgs neiznāca.

Patiesībā man ļoti patīk dažādi etniski aksesuāri un lietiņas, it īpaši indiešu kleitas (reiz jau rakstīju, ka esmu īsta kleitu fane, starp citu nu jau manā kolekcijā ir vairāk nekā 20 indiešu kleitas). Tāpēc gaidīju ieraudzīt kaut ko tā-ā-ādu! Tika solīts, ka varēs iepazīties gan ar Indijas tradicionālajiem audumiem, gan metāla, koka izstrādājumiem un gleznojumiem, kā arī vērot amatnieku darbu

Amatnieku uz vietas nebija, bet visām lietām bija klāt pieliktas cenas, un ne jau tās mazākās. Muzeja uzraudze stāstīja, ka no sākuma, piemēram, viens tušas zīmējums maksājis ap 30 latiem, bet tad indieši pastaigājuši pa Vecrīgas galerijām un sapratuši, ka vajag taču cenu pacelt! (Kaut gan pašā Indijā tas maksā desmit, ja ne divdesmit reizes lētāk.) Tas viss vairāk atgādināja tādu kā indiešu preču tirdziņu tūristiem, ne izstādi.

Amatnieki nenāca, gaidījām jau kādu pusstundu. Tad nolēmām paskatīties video prezentāciju par Indiju. Liels bija mūsu pārsteigums, kad ieraudzījām kaut ko līdzīgu Latvijas reklāmas klipam (kur par zilajām govīm un latviešiem kā dziedātāju tautu), ne miņas no "īstās" Indijas. Beigās vienkārši aizgājām prom, tā arī nesagaidot īstos indiešu amatniekus.

P.S. Kad tu pēdējo reizi esi bijusi kādā izstādē vai muzejā? Un kādi bija tavi iespaidi?

Aprīļa numuram mēs sagatavojām pāris rakstu par šiku dzīvi – par dzīvesstilu, kas zvaigznēm un bagātniekiem ir ikdiena. Manolo Blahnik kurpes (atceries no Seksa un lielpilsētas), ceļojums uz Lasvegasu, šampanietis no Šampaņas provinces uut. Pielāgojot šīs fīčas Latvijas situācijai, mēs piemeklējām variantus, kā superšikas dzīves elementus ieviest arī latviešu dzīvē.

Mēs ar baigo azartu strādājām pie šī raksta, jo izrādās, ka ja labi zināms, ko tieši šiku tu savā dzīvē vēlies, nav nemaz tik neiespējami to iegūt. Protams, ka jākrāj nauda un jāatrod iespēja piepelnīties, kā arī vienas ekstras vārdā ir varbūt jāatsakās no kaut kā cita, bet vispār viss ir iespējams.

Un šī raksta tapšanas gaitā es domāju par to, kas man saistās ar šiku dzīvi, un ko es vēlētos par visu vairāk. Zini, ko izsecināju? Man laikam visvairāk ir nepieciešamība ceļot. Es zinu, ka nespētu ilgstoši dzīvot ārpus Latvijas (vismaz ne pagaidām) – esmu mēģinājusi, bet nav sanācis. Tāpēc man ar šiku dzīvi saistās iespēja ceļot kur un kad vien vēlos. Šodien uz Lasvegasu (palasi rakstā, tur ir tādas viesnīcas, kas pat sapņos nerādās!), rīt uz austrumiem palīdzēt mūkiem vākt meža bišu medu, parīt uz ziemeļu taigu, lai pabūtu neeiropeizētā vidē. Jo tieši dzīves dažādība man sniedz baudu.

Tā ir man. Bet mani ļoti interesē, kas citiem saistās ar šiku dzīvi, un vai vēlies to sasniegt? 

Kādai manai draudzenei, kura ir precējusies jau vairāk nekā desmit gadus, vīrs mīl dažreiz iedzert tā pavairāk un jūtu karstumā arī palaist rokas. Tas nenotiek bieži, un viņš to nekādā ziņā nedara aiz ļauna prāta – vienkārši pēc dabas padevies tāds karstasinīgs. Var jau sevi šādi mierināt un mānīt gadiem ilgi, cerot, ka līdzīgas situācijas vairs neatkārtosies. Bet reālā dzīve apliecina pretējo… Par laimi, mana draudzene beidzot vīram ir uzstādījusi ultimātu – devusi t.s. pārbaudes laiku, ja viņš sešu mēnešu laikā nelabosies, tad viņa šķirsies.

Atmosfēra ģimenē gan pašlaik ir ļoti saspīlēta, draudzenes vīrs pat citu cilvēku klātbūtnē nespēj atturēties no dzēlīgām piezīmēm par šķiršanos un tml. Bet es ļoti lepojos ar savu draudzeni, ka viņa beidzot kaut ko ir darījusi lietas labā, nevis kā parasti klusām pasūdzējusies sev tuviem cilvēkiem un tik dzīvojusi tālāk, it kā nekas tāds nebūtu noticis. No sērijas – kāds vīrs pie sāniem, ar tādu jāsadzīvo.

Es nezinu, vai šādi "pārbaudes laiki" reāli darbojas, jo nekad pati neesmu izmantojusi šādu metodi attiecību risināšanā. Es laikam pēc dabas esmu tā karstasinīgā, jo runāju uzreiz un nemaz nedomāju samierināties ar situācijām, kurās mani kaut kas neapmierina. Pats svarīgākais jau ir rīkoties – vienalga, agrāk vai vēlāk, bet kaut ko darīt lietas labā.

P.s. Vai tu esi savam mīļotajam cilvēkam kādreiz devusi pārbaudes laiku?

Es piederu pie cilvēkiem, kuriem patīk sevi analizēt, un meklēt savas rīcības motīvus. Nesen ievēroju kādu interesantu parādību: brīžos, kad mans viedoklis konfliktē ar kāda cita viedokli, es pēkšņi nolemju "mīļā miera labad" piekāpties un līdz ar to nodot savu viedokli. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka te kaut kas nav kārtībā.

Protams, ka man, tāpat kā daudziem citiem latviešiem piekāpšanās ir ieaudzināta entajās paaudzēs. Par to, ka piekāpšanās ir tikums, vēsta pat dainas. Un vispār – kur tas redzēts, ka balta tautu meita nāktu klajā ar argumentiem un pastāvētu par savām interesēm. Bet es savā 21.gadsimta sabojātajā domāšanā (un ilga mācību procesa rezultātā) pēkšņi nonāku pie secinājuma, ka šāda izturēšanās nekam neder. Jo tajā brīdī, kad es izlemju nepacīnīties par savām vēlmēm un viedokli, es sevi nododu. Jo atzīstu, ka otra cilvēka viedoklis ir nozīmīgāks (svarīgāks, gudrāks utt.) par manējo, tāpēc es to pieņemu. Sviests.

Cita lieta, ja es nonāku pie kompromisa, vai saprotu, ka esmu kļūdījusies – protams, ka šie procesi ir tikai normāli. Bet vispār pat nemēģināt aizstāvēt savu viedokli " mīļā miera labad" – vienalga, vai tas būtu attiecībās ar mīļoto vai priekšniecību – man liekas, ka nav pareizi. Un kā tu domā? Vai tev ir raksturīgi piekāpties tāpēc, ka slinkums cīnīties; ka tev liekas, ka otram droši vien tāpat taisība, vai citu iemeslu dēļ?

Šodienas Dienā ir rakstīts, ka jau pēc diviem mēnešiem par muzeja vērtību kļūs papīra aviobiļetes. Tā vismaz cer starptautiskā lidsabiedrību asociācija IATA. Tās biedri apņēmušies no 1. jūnija izmantot tikai elektroniskās biļetes.

Pagājušajā nedēļas nogalē savas sistēmas jaunajai kārtībai pieskaņoja arī Latvijas nacionālā aviosabiedrība airBaltic, priecājoties, ka, izskaužot papīru, tā palīdzēs paglābt no nociršanas 50 tūkstošus koku gadā. Tieši tik daudz koku būtu nepieciešams, ja visā pasaulē biļetes turpinātu drukāt pa vecam.

Patiesībā šim rakstam pievērsu pastiprinātu uzmanību, jo nākamajā nedēļā mēs ar Baibu dodamies komandējumā uz Milānu un šodien vēl viena otrai atgādinājām, kādus papīrus nedrīkst aizmirst. Lidmašīnas biļete ir tai skaitā. Šķiet, jau daudzus gadus pirms došanās uz lidostu pie sevis noskaitu pantiņu: "pase, lidmašīnas biļete, naudas karte un apdrošināšana." Vienkārši zinu, ka ar šo komplektu izdzīvošu gandrīz jebkur. Tagad, kad aizvien modernākas kļūst elektroniskās biļetes, šīs drošības sajūta ir mazliet zudusi. Nu nevieš man uzticību tā papīra izdruka, kuru iegūstu, kad ar interneta starpniecību pasūtu lidmašīnas biļeti! Kaut pievīlusi jau nav ne reizi…   

Ir cilvēki, kas pamanās iemīlēties viena un tā paša tipa sievietēs/vīriešos. Tas neattiecas tikai uz ārējo izskatu, lai gan puišu, kuriem katra nākamā draudzene atkal ir slaida, garmataina un tādās pašās drēbēs tērpta blondīne, nav mazums.

Pazīstu vīrieti, kuram jau trešā draudzene ir vārdā – pieņemsim – Linda (turklāt visām Lindām pat uzvārdi ir bijuši kaut kādu koku un krūmu apzīmējumi). Nav ne jausmas, ko tas par viņu liecina, taču kaut kādu sistēmu tas jau sāk atgādināt. Tas pats attiecas uz meiteni, kurai jau otrais draugs pēc kārtas ir Ainis – un tas jau ir mazliet biedējoši, jo Ainis nav pārāk izplatīts vārds, vai ne? Kur nu vēl visi tie gadījumi, kad līdzība ir nevis izskatā, bet konkrētās rakstura iezīmēs…

Man tas kaut kā atgādina nepārtrauktu kāpšanu uz viena un tā paša grābekļa. Ja jau šis viens tips cilvēkam ir tik liktenīgs, kāpēc iepriekšējās attiecības neturpinājās? Izvēloties ļoti līdzīgu nākamo partneri mēs, protams, varam mēģināt sākt visu no jauna un nesačakarēt, taču visbiežāk šādi cilvēki parasti nesaprot, ko tieši viņi ir sačakarējuši un no kādām kļūdām viņiem būtu jāizvairās. Tāpēc atkal seko grābekļa kāta belziens pa pieri.

Man jau kaut kā šķiet, ka katras attiecības ir kā dzīves skola – pat ja tiec no tās izmests, mācību esi guvis uz mūžu. Laikam tāpēc visus savus bijušos draugus uztveru kā manas dzīves skolotājus, kuri man bijuši blakus dažādos dzīves posmos un ļoti dažādās personības attīstības stadijās. Es viņiem klonus nemeklēju, bet cenšos iet tālāk.

Vakar netīšām (nu labi ne gluži pavisam netīšām) pieslēdzos slavenajam šovam Skrējiens pēc miljona. Nu patīk man darbadienas vakaros slinki pazvilnēt pie televizora. Šis šovs (gluži tāpat kā citi šāda veida raidījumi) mani piesaista tikai viena iemesla dēļ, man ļoti patīk pavērot cilvēkus – uz ko viņi ir gatavi, lai iegūtu piesolīto balvu – šajā gadījumā veselu miljonu dolāru.

Es laikam esmu tāds nedaudz dīvains cilvēks, bet man nemaz negribētos, lai man kāds tā vienkārši piesola miljonu. Un man nekādā gadījumā naudas dēļ negribētos darīt kaut ko, kas būtu pretrunā ar maniem principiem un dzīves pārliecību!

Vakardienas Skrējienā pēc miljona viens no dalībnieku pāriem ieguva īpašo caurlaidi (ar kuras palīdzību var viegli apsteigt pārējos dalībniekus). Viņiem bija jādodas uz kādu indiešu templi un jāveic laimes rituāls. Un tikai nonākot templī, viņi uzzināja, kas viņiem būs jādara. Izrādās, ka tā bija svētvieta, uz kuru savas dzīves laikā dodas ikviens indietis, lai īpaša rituāla laikā nodzītu savus matus. Šova dalībnieki bija šokā – džekam jau nekādu problēmu (viņam tāpat bija plika galva), bet viņa draudzene, kurai bija gari mati, patiešām bija izmisumā. Tomēr viņa, daudz nedomājot, paziņoja: "Es to darīšu!" (jo nedrīkst taču tagad zaudēt!) Raudot viņa ļāvās šim svētajam rituālam. Bet viņa to darīja tikai un vienīgi naudas dēļ (ne lai iegūtu svētību vai garīgu atklāsmi)! Un pēc tam viņa no visiem cītīgi slēpa savu tikko noskūto galvu.

P.S. Uz ko būtu gatava tu, ja tev kāds piesolītu miljonu dolāru?

Cenu ilustrācijai daži piemēri: Tommy Hilfigher jaunākās kolekcijas džinsi maksā ap Ls 35. Līdzīgas cenas arī džinsiem no DKNY un Calvin Klein. Hugo Boss džinsi ap Ls 100. Oscar de la Renta pagājušās sezonas blūzes (kurās vienalga jūtama šīs sezonas ietekme) Ls 25. Šikomderna Banana Republic jaunākās kolecijas blūzīte – tik skaista, ka acis tek ārā – Ls 40. Nine West rudens zābaciņi februārī jau bija divas reizes nocenoti un maksāja Ls 13.40. Piebildīšu, ka katrā veikalā un katrā stendā, neatkarīgi no mēneša vai sezonas, ir preces, kurām ir atlaides līdz pat 80%.

Nolēmu šodien uzrakstīt par tēmu, ko biju iepriekš solījusi – par milzīgo apģērba cenu atšķirību Latvijā un Amerikā. Piebildīšu, ka jau iepriekš esmu ar mieru uzklausīt kritiku par to, ka salīdzinu šīs divas it kā nealīdzināmās valstis un situācijas tajās. Piemēram, lielu lomu spēlē dolāra zemais kurss – protams, ka līdz ar to pircēji no ārvalstīm ir ieguvēji. Taču izejas punkts man nav veikalnieku kritika Latvijā, bet gan dalīšanās ar savu pieredzi – ja nu kādai lasītājai tā palīdz iztērēt mazāk naudas un tajā pat laikā nopirkt daudzveidīgāku un kvalitatīvāku apģērbu.

Tu teiksi – kāda jēga man to zināt, ja es tāpat nebraukšu uz Ameriku. Domāju, ka katram kāda reize ir pirmā, kad tiek aizbraukts uz Ameriku (un palasi žurnāla aprīļa numurā rakstus par šiko dzīvi, un tev nebūs nekādu šaubu – ja vien vēlēsies aizbraukt uz Ameriku, tad ātrāk vai vēlāk tur būsi). Tāpēc modes dāmām patiešām no visas sirds varu ieteikt sakrāt mazliet vairāk naudas un Amerikā sapirkties apģērbu. Ņemot vērā milzīgo izvēli un stilu un zīmolu daudzveidību, tā būs jauka pieredze.

Bet, ja brauciens pagaidām nav paceļams, apģērbs jāpērk caur internetu. Tikko, rakstot šo blogu, paskatījos vairāku zīmolu mājas lapas, un man izskatījās, ka cenas vienalga ir zemākas, nekā Latvijā nopērkamam apģerbam. Turklāt patīkami pārsteidza, ka itin visās ir maģiskā sadaļa „Sale“.

Es nekādi nevaru apgalvot, ka šāds apģērba pirkšanas veids ir universāli pielietojams un absolūti vislabākais, bet, iespējams, ja šķiet, ka zudusi interese (vai iespēja) Latvijā pirkt apģērbu, šis ir veids, ko pamēģināt.

Labrīt, Cosmo redakcijas piezīmju lasītāj! Šo jocīgo uzrunu izvēlējos tāpēc, ka pirms nedēļas pagāja gads kopš mēs – Elīna, Baiba, Ērika un Zane, dalāmies ar Tevi savās pārdomās un ikdienas notikumos. Pačukstēšu: mani draugi ir teikuši, ka pat savos komandējumos un ceļojumos, viņi izmanto šo portālu, lai uzzinātu, kā tad man īsti klājas. Un tas mani mazliet biedē, jo…

…ir tik trausla robeža starp personisko un publisko. To, kas ir tikai tavs, un to, ko var stāstīt citiem. Un, ja draugi interesējas par manām piezīmēm Cosmo portālā, tad personiskuma tajās ir vairāk nekā publiskuma (protams, viņiem ir papildinformācija, kas uzrakstīto ļauj nolobīt līdz kodolam). Kaut varbūt tas ir arī viens no veidiem, kā sajust vienam otru tad, kad nevaram tikties klātienē.

Atklāšu, ka pašā sākumā man gribējās rakstīt kā Kerijai Bredšovai no seriāla Sekss un lielpilsēta. Zinu, jau zinu, ka viņa ir meistarīgu scenāristu izgudrojums, taču – cik aizraujošs! Savukārt pēc šī gada, kura laikā esmu rakstījusi interneta piezīmes, var apgalvot, ka reti kura sieviete realitātē atļautos publiski tik detalizēti aprakstīt savus piedzīvojumus karjerā un mīlas dzīvē. Manuprāt, tad dzīve savā pīļu dīķī vairs nebūtu iespējama! Iedomājies – kā gan es varētu turpināt attiecības, piemēram, ar Mārtiņu, ja ik pa laikam šeit ierakstītu pārdomas par to, ka īsti labi kopā ar viņu nejūtos? Un detalizēti aprakstītu iepriekšējā vakara randiņu. Kā viņam pēc tam var skatīties acīs?!

Savas domas esmu pateikusi, un mani ļoti interesē arī Tavējās. Vai esi kādreiz rakstījusi dienasgrāmatu internetā? Cik patiesa tajā biji/esi? Un vēl – kurš no mūsu, Cosmo redakcijas meiteņu, ierakstiem Tevi ir aizrāvis visvairāk vai arī krietni noderējis?

Man ir patiess prieks būt kopā ar Tevi un lai jaukas brīvdienas,

Z.

Nu, re – allaž rosīgie britu zinātnieki atklājuši arī to, ka futbola komandām, kuru spēlētāji ir sarkanās formās tērpti, ir lielākas izredzes uzvarēt. Krāsa pievelkot vairāk fanu, pašiem sportistiem vairo enerģiju un entuziasmu, bet pretinieku komandu – atbaida. Ka tikai tagad nesanāk tā, ka visas pasaules futbola komandas nomaina savas formas uz sarkanām – tad britu zinātniekiem nāksies veikt jaunus pētījumus. (Kā man patīk šis jēdziens – „britu zinātnieki”! Nu jau tas iegājis folklorā gluži kā „franču skūpsts” vai „japāņu tūristi”.)

Lai gan par sarkanās krāsas ietekmi uz sportiskajām aktivitātēm jau sen bija zināms. Ne velti bullim gar degunu vicina sarkanu lupatu – bullim no tās krāsas ne silts, ne auksts, viņš tāpat visu redz melnbaltu, toties līdzjutēji tribīnēs trako un matadors jūtas kā varonis.

Bet, ja nopietni, arī pavisam ikdienišķām fiziskām aktivitātēm psihologi iesaka izvēlēties sarkanu atribūtiku. Šī krāsa tiešām vairojot motivāciju un palīdzot justies sportiskākai. Tāpēc, ja tev ir grūtības motivēt sevi atsākt vingrot vai skriet, varbūt pamēģini iegādāties jaunu – šoreiz sarkanu – sporta tērpu.

Pēdējā laikā arvien biežāk var dzirdēt dažādus šausmu stāstus par mediķu nolaidību vai nevēlēšanos pildīt savus tiešos darba pienākumus. Man tas šķiet biedējoši. Pat ļoti. Es saprotu, ka katrs gadījums prasa individuālu pieeju, un ne vienmēr pārmetumi, kas vērsti pret mediķiem, ir pamatoti, bet tomēr…  Ātrā palīdzība atsakās braukt uz izsaukumu un tādēļ mirst cilvēks, slimnīcā netiek uzņemta sieviete, kurai tūlīt sāksies dzemdības utt. Par laimi, personīgi mani tas nav skāris, bet man tuvus cilvēkus gan.

Visšokējošākais atgadījums notika pirms pāris gadiem, kad divas manas draudzenes cieta smagā autoavārijā. Jā, var jau teikt, ka pašas pie visa bija vainīgas – jo viņas bija lietojušas alkoholu, un arī puisis, kas vadīja mašīnu, bija dzēris. Tas ir nenoliedzams fakts. Un pie tam viss notika naktī uz slidena ceļa. Par laimi, toreiz ātrā palīdzība uz notikuma vietu tomēr atbrauca, bet pēc virspusējas apskates slimnīcā abas meitenes palaida uz mājām.

Un tikai nākamajā dienā atklājās, ka vienai no viņām ir lauzts ne tikai deguns, bet arī roka, bet otrai meitenei palika tik ļoti slikti, ka jau pēc pāris stundām viņa nokļuva uz operācijas galda (izrādās ārsti nebija ievērojuši, ka viņai ir iekšēja asiņošana). Par laimi, viss beidzās labi, un nu jau ir pagājuši vairāki gadi kopš šī briesmīgā notikuma. Bet iznākums varēja būt arī ne tik pozitīvs. Daudz kas tajā reizē bija atkarīgs no cilvēkiem, kas abām meitenēm bija blakus, un tie nebija ārsti (profesionāļi, kuriem būtu zibenīgi jāreaģē, lai glābtu cilvēka dzīvību!), bet gan labi draugi, kuri kritiskā situācijā bija gatavi palīdzēt.

P.S. Vai arī tu esi nokļuvusi situācijā, kad mediķi rīkojas nolaidīgi un pavirši?

Sen jo sen nebiju to darījusi, bet apmēram pirms mēneša man nācās izstaigāt gandrīz visus Rīgas veikalus, kuros nopērkami prestižo zīmolu apģērbi (pati zini, kuri tie ir. Nevaru to šeit minēt, lai nedabūtu pa kaklu no reklāmas nodaļas.). Teikšu atklāti – es neeju uz šiem veikaliem, jo ne tie mani pievelk, ne arī es tajos varu kaut ko atrast. Bet, tā kā bija jāiztērē dāvanu karte, saņēmos un gāju.

Vispār dizaineru apģērbiem ir viena fīča, kuras dēļ es tam tērēju naudu (ārpus Latvijas). Pārsvarā gadījumu tie ļoti labi izskatās, un tas ir patiešām apbrīnojami, ka ja salīdzina dizaineru apģērbu ar precīzi tādu pašu pakaļdarinājumu, tad pēdējais uz auguma nu nekādi neizskatās tik labi – kaut arī uz pakaramā tos būtu neiespējami atšķirt. Jo dizaineru veidotā apģērba ražotāju komandā ir simts un viens cilvēks, kuri rūpējas ne tikai par to, lai džemperis būtu uzšūts, bet pat par diega spīdumu, dzijas griezumu un auduma kritumu tādā un citā leņķī. Tā ir smalka sistēma, kuras rezultātā drēbes patiešām izskatās ekselenti.

Ieejot Rīgas prestižo brendu veikalā, es jūtos neērti. Esmu vienīgā visā veikalā, kaut ārā dzīvība kūsāt kūsā: ir darbdienas vakars. Uz garumgariem pakaramajiem skumji karājas daži kostīmiņi un džemperīši (vienā vai divos izmēros), un vienu reizi nostaigājot tiem garām, ir pilnīgi skaidrs, ka manai gaumei neatbilst nekas. Bet tas pat nav stāsts par gaumi. Man patīk, ja veikalā es varu aizrauties: ka tur ir foršs tas un vēl kaut kas, un gribas pamērīt vēl to un to. Ja var stumdīt pakaramos un iztēloties sevi šajā vai tajā žaketē… Bet te vienkārši nav, ko mērīt.

Toties pakustoties par katriem pieciem metriem, kaut kur nozvana sensors – lai veikala vadītāji zina, kur es atrodos. Viņi jau nevar nezināt, jo pārdevēja man kā pielipusi seko 50 cm attālumā! Es saprotu, ka viņa vēlas palīdzēt, bet kā jau padomju gados augušam cilvēkam man šķiet, ka viņai šķiet, ka es tūlīt kaut ko nozagšu.

UN CENAS! Meitenes, es biju mēma. Tikko esmu atbraukusi no Amerikas un, lai arī kā man negribētos salīdzināt šīs divas valstis, man jāatzīst, ka cenas Latvijā ir pazemojošas. (Par to es vēl uzrakstīšu nākamajā bloga ierakstā.) Žakete, kurai ir visai attāls sakars ar jaunākajām modes tendencēm (nu labi, kaut kas tur spīd), un kurai ir tikai viens izmērs vienā eksemplārā, nedrīkst maksāt 700 latu. Adīti svārki pa 300 latiem. Vai tiešām atrodas kāds, kuram to būtu iespējams pārdot? Droši vien. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma.

Es ātri izsprāgu ārā no pāris šādiem veikaliem. Beigās atradu veikalu, kurā bija gan normālas pārdvējas, gan plašāka izvēle. Iztērēju dāvanu karti, bet gandarījuma man nav. Kaut kas šajā sistēmā pamatīgi klibo, un mans veselais saprāts saka, ka es tā neesmu.

Pagājušā ceturdienā devos uz Rīgas pili, lai piedalītos Valsts prezidenta rīkotajā diskusijā Starptautiskās sieviešu dienas 100-gade un vardarbība ģimenē. Ja sākumā biju pārsteigta par diskusijai izvēlēto nosaukumu (svētki+reālas traģēdijas), tad pilī redzētais cirks mani patiešām šokēja.

Valda Zatlera rīkotajā diskusijā piedalījās gandrīz visi speciālisti, kuri varētu sniegt vērtīgu informāciju par vardarbības situāciju Latvijā. Tur bija gan vairāku ministriju pārstāvji, gan policisti, gan krīžu centru darbinieki, gan psihologi, gan sociālie antropologi un vēl, un vēl. Tiesa, cilvēks, kura ieņemamais amats vismaz daļēji liek atbildēt par to visu, proti, Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš jau pēc pirmajām ievadminūtēm augsti paceltu galvu atstāja pils zāli. Iespējams, viņš ar prezidentu par to bija vienojies, taču skats bija graujošs: kamēr kāds no diskusijai pieaicinātajiem ekspertiem klātesošos iepazīstināja ar savu prezentāciju, Mareks Segliņš ar super vēsu sejas izteiksmi pagāja garām gan runātājam, gan Valsts prezidentam. Nekādas cieņas – kā pret vienu, tā pret otru!

Vēlāk no vairāku ministriju un Saeimas komisiju darbinieku mutēm izskanēja vārdi, ka, braucot mājās no šīs tikšanās, mēs visu dzirdēto būsim aizmirsuši, taču beidzot esot jāsāk strādāt. "Kā viņiem nav kauna," domāju pie sevis, jo, piemēram, krīzes centrs Skalbes un citas sabiedriskās organizācijas, kas arī piedalījās šajā diskusijā, to vien dara, kā cenšas palīdzēt cilvēkiem, kuri ir cietuši no vardarbības. Ikdienu viņi redz sasistus bērnus, raudošas sievietes un nelaimīgus vīriešus! Tikmēr Bērnu un ģimenes lietu ministrijai ir nepieciešami n-tie gadi, lai izstrādātu "vardarbības" definīciju. Tas tikšot izdarīts līdz 2009. gadam.

Kā punkts visam bija Valda Zatlera uzruna, kurā viņš teica (citēšu aptuveni): "Ir divi svarīgi vārdi: cilvēktiesības un cilvēka pienākums. Vienu raksta kopā, otru atsevišķi. Es ceru, ka pēc šīs diskusijas mēs abus vārdus rakstīsim kopā." Vai šādas runas teicējs var cerēt, ka Iekšlietu ministrs, atstājot zāli, vismaz paklanīsies viņa priekšā?

Pēdējā laikā apkārt dzirdu stāstus par meitenēm ar salauztām sirdīm, kuras nesamērīgi ilgi nespēj atjēgties no vīrieša zaudējuma. Viņas jūtas nokritušas no visaugstākās virsotnes visdziļākajā bezdibenī un nespēj no tā izkļūt – stāsti, cik gribi, ka tas nav pasaules gals. Nezinu, vai tā ir sakritība, bet visi šie gadījumi ir saistīti ar ļoti naudīgiem vīriešiem.

Lai kā mums negribētos atzīt, cik naudai ir liela nozīme, bagāts vīrietis prot apburt. Pats pieradis visas iespējamās izklaides un emocionālos kairinājumus pirkt par naudu, viņš nežēlo līdzekļus, lai paceltu noskatīto sievieti elpu aizraujošos piedzīvojumu augstumos. Viņš tevi vizina ar gaisa balonu, ved ceļojumā apkārt pasaulei, uzaicina vakariņās uz šikāko restorānu kaut kur Parīzē un atklāj vēl daudz tādu brīnumu, kādi tev pat sapņos nav rādījušies. Vīrietis izpleš savu pāva asti un dod vaļā, cik jaudas. Turklāt bieži vien viņš ir ne tikai ietekmīgs, bet arī gudrs, ar viņu kopā pavadītais laiks ir intelektuāls piedzīvojums, kas tev sniedz sajūtu, it kā tu pāris mēnešu laikā būtu nodzīvojusi pusi dzīves un apguvusi vai visas pasaules gudrības.

Nav brīnums, ka, viņa riesta programmai beidzoties, sieviete nogāžas uz zemes ar tādu blīkšķi, ka vēl ilgi nevar attapties. Kamēr vīrietis jau noskatījis jaunu kairinājumu, kuru nopirkt par naudu, pamestajai sievietei nākas no jauna pārskatīt visas dzīves vērtības. Un tas nav viegli, jo kā varavīkšņaina ilūzija tik spilgtā atmiņā ir kopīgie piedzīvojumi, uz kuru fona realitāte šķiet pelēka un neinteresanta. Gluži kā pēc narkotiku iedarbības beigām.

Psihologi apgalvo, ka laiki, kad sievietes iemīlējās vīriešu naudas makos, nu jau kādu laiku esot aiz muguras. Profesionālie panākumi neesot galvenais vērtēšanas kritērijs. Iekārojamāki esot tie vīrieši, kuri izstaro atbildības sajūtu un konkrētajai sievietei izraisa paļāvības jūtas. Kaut nu tā būtu…

Viņi satikās, iemīlējās (ideālākajā variantā – no pirmā acu skatiena) un dzīvoja laimē un mīlestībā līdz sirmam vecumam. Izklausās pēc īstas pasakas, bet es nešaubos, ka arī reālajā dzīvē ir sastopami daudzi šādi gadījumi. Diezgan spilgts piemērs, vismaz priekš manis, ir mani vecāki, kuri ir kopā nu jau vairāk nekā 40 gadus un vēl joprojām dzīvo mīlestībā un saticībā. Nesen mani ļoti aizkustināja kāds stāsts par diviem cilvēkiem, kas savu lielo mīlestību otrreiz sastapa jau sirmā vecumā. Lai šis stāsts ir kā vēl viens apliecinājums lielajam mīlestības spēkam.

Stāsts ir par diviem sirmgalvjiem kaut kur tālu, tālu Krievijā. Viņa – tantiņa tā ap gadiem 90, veca kukažiņa ar smaidīgām un mīlestības pilnām acīm. Paklusām viņa stāsta par savu kavalieri – viņam ir tikai 70, gara sirma bārda un arī tās pašas smaidīgās, mīlestības pilnās acis. Viņi abi bija palikuši vieni paši un domāja, ka šādā vientulībā būs jāpavada dzīves pēdējie gadi, bet tad notika brīnums – viņi satika viens otru un iemīlējās. Dzīve nu ir ieguvusi pavisam citu krāsu un garšu, vecā sieviete stāsta, ka, pateicoties mīlestībai, viņa vairs neslimo un nedzer it nekādas zāles. Viņa jūtas laimīga un grib dzīvot kopā ar savu mīlestību vēl vismaz gadus trīsdesmit.

Izrādās, ka agrāk (vismaz Krievijā tā esot bijis) vecus un vientuļus cilvēkus mūža nogalē pārcēla uz dzīvi kaut kur nomalē, lai nemaisās pa kājām un mierīgi sagaida savu pēdējo stundiņu. Jo nebija pieņemts, ka cilvēki šādos gados varētu vēlreiz iemīlēties un sākt ar kādu dzīvot kopā. Starp citu, arī slavenā krievu ragana baba Jaga bijusi vien tāda veca, pamesta večiņa, kura aiz lielās vientulības un skumjām esot sākusi darīt visādas "nejaukas lietas". Tad jau labāk, lai dzīvo mūžīgā mīlestība!

Pirms dažām dienām man bija iespēja noskatīties operas izrādi Seviļas bārddzinis Metropolitena operā Ņujorkā, kur galveno lomu atveidoja Elīna Garanča, un, meitenes, tas ir bijis viens no jaukākajiem pārdzīvojumiem pēdējā laikā. Tāpēc nolēmu par to pastāstīt.

Vispirms jau teikšu atklāti – man ļoti gribējās okeāna otrā pusē, turklāt tik slavenā operteātrī redzēt latvieti. Saviem amerikāņu draugiem tā arī teicu: ja pasaulē ir 1.6 miljoni latviešu, un viens no viņiem dzied uz Metropolitēna skatuves, man tas ir jāredz. Tā arī visu operu noklausījos – aizgrābta un aizkustināta, un klusībā turot īkšķi.

Kaut droši vien mans īkšķis nekādu lomu nespēlēja – Elīnas Garančas sniegums caurcaurēm bija pārliecinošs un aizrraujošs, un amerikāņu operas mīļi par viņu runāja jau kā par zināmu un iemīļotu dziedātāju. Garanča dzied brīnišķīgi, un arī spēlē ļoti talantīgi. Izrādi caurvij vieglums, draiskums un jaunas meitenes koķetērija – kā jau Rosīni opera to prasa. Elīnai pat muti nepaverot, tikai no pozas un kā viņa uzmet kājas uz dīvāna, ir skaidrs, ko viņa ar to vēlas pateikt. Viņa ir ļoti talantīga. Zālē to jūt ,un kādas ovācijas Elīna izsauc! Zāle vairākkārt izrādes laikā kliedza "Bravo!", bet beigās vairāki cilvēki pat cēlās kājās.

Arī tagad, rakstot, es vēl dzīvoju atmiņās. Iespējams, mana patriotisma dēļ es tik personiski uztvēru latvietes panākumus. Taču neatkarīgi no tā – meitenes, mums ir pasaules līmeņa operzvaigzne MŪSU VECUMĀ (kura, starp citu, atstāj latvisko sava vārda rakstību, nevis raksta "Elina Garanca"), un man par to ir milzīgs prieks. 

Kāda attālāka draudzene atklāja, ka savu bijušo draugu viņa vēl joprojām mana blakus savai mājai. Kaut kopš viņu šķiršanās pagājuši jau vairāki gadi, reizēm vīrietis no rīta sēž mašīnā un vaktē, kad un ar ko mana draudzene dosies uz darbu. Ikdienā gan viņa pati, gan viņas bijušais izliekas, ka nekā tāda nav.

Kad izdzirdēju šo stāstu, atcerējos vairāku citu savu draudzeņu pieredzi. Piemēram, viena vairākus mēnešus baidījās no tā, ka bijušais draugs viņu novēro pie darba vietas. Otra sākumā tikai nojauta, bet vēlāk no paša puiša guva mutisku apstiprinājumu, ka viņš vēl ilgi pēc abu šķiršanās ar mašīnu mēdza braukāt gar meitenes privātmāju. Trešā nevarēja izturēt, ka darba kolēģis, ar kuru viņa bija ielaidusies īslaicīgā sakarā, turpināja viņai sekot ik uz soļa vēl ilgi pēc romāna beigām. Patiesībā arī es pati esmu piedzīvojusi līdzīgus stāstus. Reizēm tas ir glaimojoši un aizraujoši, bet bieži vien šī izsekošana iedveš milzīgas bailes. Kāpēc? Jo visbiežāk normāla komunikācija ar noteikto vīrieti vairs nav iespējama (nav teikts, ka tikai viņa dēļ), tāpēc, šķiet, ka notiekošo izrunāt ar pašu "detektīvu" nav vērts. Turklāt visticamāk, no tā, ka pievērsīsi viņam uzmanību, džekam kļūs tikai labāk. Vai Tev tā ir kādreiz bijis?