šomēnes LILIT svin dzimšanas dienu. Trīspadsmito! Bet, kā jau būsi pamanījusi, no zīmēm mēs te nebaidāmies, kaķus mīlam. Arī melnos un pat pār ceļu skrienošos. šajā numurā mums vispār ir pulka dažādu zīmju – arī dzejas vārdos ietērptu, uz ķermeņa iededzinātu un beigu beigās nemaz nepateiktu.

KARĪNA RAČKO gan piekodina, ka «nevajag runāt caur puķēm», taču tas attiecas tikai uz seksu. Visos citos dzīves gadījumos der arī mājieni, pustoņi un slepenas zīmes – taisni tas, ko labi pieprot GUNTARS RAČS. Viņa dzejoļos, šķiet, iekodēti kādi ikvienai latviešu sievietei saprotami un, spriežot pēc izpārdotās tirāžas, arī akūti nepieciešami noslēpumi, atklāsmes un formulas. Mīlestības formulas divās četrrindēs. Un vēl – kā lai nesāk ticēt zīmēm, ja abu šo patlaban fenomenāli pieprasīto latviešu autoru – Rača un Račko – uzvārdi skan tik līdzīgi? Bet varbūt visā šajā situācijā zīmīgais vēstījums ir pavisam cits? Proti, tā ir zīme mums – par mums pašām? Kas vienlīdz alkatīgi lasa romantiskus dzejas krājumiņus, pieprasot platoniskas jūtas, pielūgsmi un dievināšanu, bet ar otru roku jau sniedzas pēc uzbudinošiem un vēl uzbudinošākiem tekstiem… Pretrunas nav – gan dzeja, gan erotiskie romāni atstāj vietu iztēlei. Un tā ir laba zīme! Tātad Latvijā dzīvo ļoti daudz sieviešu ar ļo-o-oti spilgtu iztēli. Un tēli, kas mīt šajā mūsu pasaulē, ir tikai mūsu darīšana. Ja gribēsim tajā kādu ielaist, izliksim ceļa zīmes – divdomīgas, bet nepārprotamas. Ja ne, ļausim, lai viņi neizpratnē rausta plecus: «Dieva zīmes!» 
SILVIJA JOKSTE
GALVENĀ REDAKTORE

No visiem ceļu satiksmes pieklājības noteikumiem divi man ir vismīļākie. Tas, ka pasaka paldies, pāris reižu signalizējot ar avārijas ugunīm, un tas, ka lielās fūres ar labo pagriezienu signalizē, ka ceļš priekšā ir brīvs un droši var viņu apdzīt.

(Par trešo – pamidžināt ar tālajiem divas reizes pretīm braucošajiem, ka ceļā būs policija, šeit runāt nedrīkst, bet es ātri pateikšu, ka tas man arī patīk.)

Man šāda komunikācija patiešām uzlabo garastāvokli. Ņemot vērā to, ka uz ielas šoferi viens otru pārāk nelutina, pieredzēt šos divus jaukos žestus ir ļoti patīkami. Nezinu, vai tikai uz mani tas iedarbojas, bet pēc tam man nav grūti palaist arī citus un vispār rodas vēlme būt jaukai un braukt maksimāli pieklājīgi. Šos žestus es uztveru tik personīgi, ka pat mēdzu aizdomāties, kas tajā otrā mašīnā sēž pie stūres (smuks vai nesmuks, jauns vai vecs 😉 Skat. ilustrācijā.). Droši vien kā jau jebkuram citam cilvēkam mani ļoti iepriecina tas, ka mani ievēro un "uzrunā", šāda apmainīšanās ar laipnībām rada kaut kādu solidaritātes sajūtu.

Tas, protams, tikai veicina manu vēlmi purpināt par katru, ko esmu palaidusi, bet viņš pat paldies nevar pateikt. Nūģis tāds.

Klau, vai ir vēl kādas komunikācijas formas starp mašīnām bez jau uzskaitītajām? Varbūt tu zini…

Svētdienas pēcpusdienā, izdzirdējusi, ka manā īpašumā ir nonākusi balta, tamborēta, visai caurspīdīga kleita, fotogrāfe Inta Ruka mani uzaicināja uz fotosesiju. Pirms pāris gadiem es teiktu – nē, taču šobrīd man ļoti patīk izaicināt sevi un spēlēties ar erotiku.

Tad nu savācu matus copītē, izņēmu no ausīm auskarus, atturējos no krāsošanās, uzvilku caurspīdīgo kleitu un basām kājām devos fotogrāfēties pie zaļiem, zaļiem ķiršu kokiem. Un, zini, tādu pašpārliecinātību par sevi un savu ķermeni nebiju jutusi sen. Iespējams, pašpārliecinātība pat nav īstais vārds, jo tai reizēm tiek piedēvēta visai negatīva noskaņa. Svētdienas fotosesijai vairāk der vārds sievišķība. Tā, kura nerodas vien no kleitas uzvilkšanas un lūpu uzkrāsošanas, bet gan no sevis sajušanas. Piemēram, es to visspilgtāk piedzīvoju brīžos, kad manī ir ļoti daudz maiguma pret otru cilvēku. Kad, aizraujoties ar viņu, acu skatiens kļūst dūmakaināks, balss zemāka un burtiski ar katru šūnu var izjust savu sievišķību. Tieši tā es jutos svētdien.

Vēlāk centos izdomāt, vai fotogrāfēšanās absolūti kailai man sagādātu tikpat daudz pozitīvu emociju kā pozēšana caurspīdīgā kleitā. Šķiet, ir divi būtiski apstākļi, kas to ietekmētu. Pirmkārt, saskaņa ar fotogrāfu, jo gan fotogrāfējoties dažādiem rakstiem Cosmopolitan žurnālā, gan citiem mērķiem, esmu novērojusi, ka ir fotogrāfi, kuri liek man sastingt. Un tur gandrīz neko nevar padarīt! Otrkārt, man pašai sev vajadzētu argumentēt, kādēļ es fotogrāfējos kaila. Tiesa, gan jau es fiksi kaut ko izdomātu, jo piedzīvojumu meklētājas gars manī ir lielāks par konservatīvismu un kautrību. Tā kā esmu ievērojusi, ka arī jūs forumā esat runājušas par kailfoto, tad mani ļoti interesē, vai esi kādreiz ko tādu mēģinājusi un kā sanāca?

P.S. Nākamās trīs nedēļas mēs netiksimies šajā virtuālajā Cosmo pasaulē, jo dodos atvaļinājumā, tāpēc reibinošu vasaru arī Tev!

Aizvakar Rozes grāmatnīcā ievēroju četras piecas grāmatas par eņģeļiem. Tur bja gan par eņģeļu vēsturi, gan dažādi eņģeļu horoskopi, līdz pat tīri praktiskiem padomiem, kā sazināties ar eņģeļiem un gūt viņu palīdzību.Šķirstot tās grāmatas, domāju par to, vai es ticu eņģeļiem, un ko man nozīmē praktiski padomi saziņai ar eņģeļiem.

Laikam jau esmu naiva, jo man patīk doma, ka ir eņģeļi. Arī manā dzīvē bijušas dažas situācijas, kuras gribētos norakstīt uz eņģeļu palīdzību. Jo īpaši – saistībā ar kādu avāriju, un, to atceroties, man patīk domāt, ka ir tāds eņģelis, kurš mani sargā.

Tāpat man patīk bērnu figūriņas un attēli ar eņģeļu spārniņiem. Viņi ir aizkustinoši un mīļi, simbolizē nevainību un mieru. Arī sarunas par eņģeļiem, kad draugu pulkā par to esam runājuši, man patīk.

Bet man nenbija ienācis prātā kaut ko lūgt eņģeļiem. Piemēram, pārticību vai mīlestību. Man eņģeļi bija vairāk saistījušies ar aizsardzību un mieru, kas nāk tad, kad tam pienācis īstais laiks. Bet te ir veselas grāmatas, kur sniegti padomi, kā sazināties ar savu eņģeli (ko nosaka arī mūsu horoskopa zīmes), un kā gūt viņa atbildes. Interesanti. Iespējams, kādam tas sniedzis brīnišķīgas pārmaiņas dzīvē.

Runājot par sevi, domāju, ka man nebūs drosmes, lai jauktos eņģeļu pasaulē un viņus traucētu. Bet kā ir tev? Būtu interesanti dzirdēt arī citu pieredzi ar eņģeļiem.

Kamēr masu mediji un politiķi cepas par to, vai eksāmenu pirkšana ir ētiska padarīšana vai nav, es atcerējos savu pieredzi jautājumu iegūšanā pirms nopietnajiem pārbaudījumiem. Un es dodu 100 procentus, ka šodien rīkotos tāpat.

12.klasi beidzu 2000.gadā. Šķiet, tas bija viens no pirmajiem gadiem, kad sākās tagad jau tik ierastais farss ap eksāmenu pirkšanu. Kaut mācījos Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, kurā bija pieņemts, ka augstā mācību līmeņa dēļ tās audzēkņiem nevajadzētu uztraukties par valsts ieskaitēm, taču arī dažus no mums pārņēma panika pirms kāda no gala eksāmeniem. Kā nu ne, ja visu eksāmenu rezultātu novērtēšana notika pēc lielākā punktu skaita, kuru konkrētajā eksāmenā ieguva kāds skolnieks no visu Latvijas 12.klašu vidus. Kas šāda aprēķina dēļ prātā nāk vienam parastam vidusskolniekam? Ja kāds cits pāris dienu iepriekš iegūst eksāmena jautājumus, tad viņš var atrast pareizās atbildes un uz eksāmenu doties bez lieka stresa. Visdrīzāk šis vidusskolnieks eksāmenu uzrakstīs labāk par kādu zubrilu, kurš stresa dēļ pēkšņi aizmirst visas formulas, vai citu savu skolas biedru, kurš kaut ko zina un kaut ko arī nezina. "Vai tad tas ir godīgi?", man ienāca prātā, kad iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pirms pāris dienām aicināja skolniekus nekļūt par aitām un nepirkt eksāmenus. Kā pati Izglītības ministrija var pieļaut, ka brīdī, kad vidusskolniekam šķiet, ka izšķiras visa viņa nākotnē (uz mazliet taisnības jau tajā ir), tiek nopludināti eksāmena jautājumi? Nezinu gan, vai šobrīd eksāmeni tiek vērtēti pēc tās pašas sistēmas kā pirms astoņiem gadiem, taču, manuprāt, aitas ir eksāmenu jautājumu čiepēji, nevis skolnieki.

Un, ja man šodien būtu jāliek eksāmens priekšmetā, kurā nejustos sevišķi pārliecinoša, es rīkotos tieši tāpat kā 2000.gadā. Ļautu lai puiši sazvanās ar mistiskajiem eksāmenu tirgotājiem, pirmseksāmena vakarā dotos kopā ar viņiem uz Vērmanes dārzu, kur kādā tumšā stūrī notiktu naudas un eksāmena jautājumu apmaiņa, tad mēs dotos pie kāda uz dzīvokli un pusnakti rēķinātu uzdevumus. Lai no rīta tāpat neko daudz neatcerētos un atbildētu, balstoties uz savām reālajām zināšanām 🙂 Taču vismaz toreiz mums bija sajūta, ka esam darījuši kaut ko sevis labā, ja jau Izglītības ministrija mūs nesargāja. Proti, lai mēs būtu tie, pēc kuru rezultātiem noteiktu eksāmenā iegūto līmeni, nevis kāds cits. Tas bija izdzīvošanas jautājums.

Nesen, kad atgriezos no komandējuma, kāds draugs vaicāja, kurš ir tas, kas par manu atgriešanos izrāda visvairāk prieku. Nedomājot atbildēju, ka mans suns. Pēc tam, kad no sajūsmas bija izlēkājies, viņš istabā mēdza nogulties blakus un cieši jo cieši mani vēroja. Šodien paiet nedēļa kopš Seržo iemidzinājām.

Laikam visnepanesamākais man šķiet tas, ka viņam bija tikai četri ar pusi gadi un pēc teorijas viņam vēl bija jādzīvo vismaz divtik ilgi. Taču puika saslima ar epilepsiju, radās saasinājumi un mēs viņam vairs nekādi nevarējām palīdzēt. Jāatzīst, ka vēl neesmu samierinājusies ar to, ka mana ģimene (tai skaitā, arī es) izlēma par suņa eitanāziju, jo katru dienu man nāk prātā domas no sērijas "ja nu viņš atgūtos" un "mēs parāk vieglprātīgi izrīkojāmies ar viņa dzīvību."

Tagad sarunas par eitanāziju ir mana iemīļotākā tēma, jo gribu vismaz sevī rast atbildi uz jautājumu, vai mums ir tiesības to darīt, un, ko tur liegties, gūt mierinājumu pēc izdarītā. Taču tās nekad neaprobežojas tikai ar dzīvniekiem, un vienmēr tiek skarts jautājums arī par cilvēku eitanāziju. Tā, piemēram, Cosmo redaktore Baiba, kura tikko bija Amsterdamā dokumentālo filmu festivālā, stāstīja par filmu, kurā rādīja cilvēkus, kuri vēlas veikt eitanāziju. Kāds bija smagi slims un nevēlējās ciest vēl vairāk, taču bija arī vecāks pārītis, kuri vienkārši vēlējās kopā nomirt. It kā jau skaisti, jo viņi to vēlas darīt mīlestības vārdā. Ne viņiem kādas kaites, nekas. Taču šis stāsts gan man šķiet savienojams ar jēdzienu "visatļautība", jo, manuprāt, spēlēties ar dzīvību tad, ja tevi nemoka ne garīgas, ne fiziskas ciešanas, ir spļaušana acīs dzīvības likumiem.

Vakar vakarā žurnālā Klubs lasīju Jurģa Liepnieka eseju par skumjām. Tik spēcīgu iespaidu uz mani sen neviens darbs nebija atstājis. „Kurš gan nepazīst šo pretīgi rūgto riebumu? Apnicis. Līdz fiziskam nelabumam pieriebies. Visa šī pretīgā ikdiena, sadzīves rūpes, steiga, sīkie konflikti, garlaicīgie pienākumi, muļķi, vienmuļība, bezcerība un bailes no pilnīgās skaidrības…" viņš raksta. Dīvaini, ka pirms pāris dienām šo pašu domu Milānā dzirdēju no kāda vācu biznesmeņa. „Esmu vecs un noguris," teica četrdesmitgadīgs vīrietis.

Ja pirmajā brīdī man šķita, ka Georgs (tā sauca Milānā iepazīto biznesmeni), runājot par savu vecumu un nogurumu, koķetē, tad šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš tā tiešām jūtas. Vai cilvēks, kurš jau 17 gadus dzīvo ārzemēs, nevis dzimtenē un ir noteiktās aprindās atzīts biznesa konsultants ar dzīvokli pašā Milānas centrā, sakot: „Esmu redzējis visu. Neko vairs negribu," varētu dzīt muļķi? Manuprāt, viņš tiešām ir noguris no dzīves pieredzes, no saviem panākumiem, no adrenalīna meklējumiem, no tā, ka viņu aizvien mazāk kas spēj pārsteigt.

Šķiet, abu iepriekšminēto vīriešu pieminētās dzīves skumjas mūsdienās ir talantīgo un spējīgo cilvēku lāsts. Tiklīdz viņi sasniedz vienu mērķi, rodas nākamais. Taču nekad nav gana, jo „dzīves pieredze visu var padarīt nožēlojami iepriekšparedzamu. Nekad taču vairs nebūs tā, kā pirmo reizi skūpstoties vai pirmo reizi iemīloties, kā jūtot pirmo panākumu tuvumu vai piedzīvojot pirmos melus un nodevību," savā esejā raksta Jurģis Liepnieks. "Un pēkšņi bija tik skaidrs, kāpēc man ir vajadzīgi tie mūžīgie klienti un projekti, kas padara dzīvi neciešamu, un tās meitenes, un aizvien ekstrēmāki sporta un atpūtas veidi. Tas viss tikai tādēļ, lai vismaz brīžiem vēl justos dzīvs. Riskējot, uzņemoties pēc iespējas lielāku atbildību, tērējot naudu, vadot kolektīvu tur tajā bārā pie letes un pa ceļam uz dzīvokli. Dzīvs. Vismaz brīžiem vēl it kā dzīvs," viņš turpina.

Spēcīgi vārdi. Un, ja godīgi, man ir ļoti bail no tā, ka brīžiem jūtos tieši tāpat.  

Vakar ar riteni aizbraucām uz Dzegužkalnu un no augšas skatījāmies, kā pa ielām staigā pusaudžu bari. Platiem soļiem, rokām kabatās, acu skatienu zemē. Nu tādi svarīgi un dumpinieciski.

Arī es pirms vairākiem gadiem staigāju tieši tāpat. Ar draugiem mācījāmies uz ģitāras nospēlēt Nothing Else Matters pirmos akordus, smagākas mūzikas ritmos "mētājām" garos matus un pēc ballītes varējām aizmigt uz grīdas. Tagad no vecā bara ar gariem matiem gan var lepoties vien meitenes. Taču puiši vēl joprojām grib dzīvot tāpat kā toreiz. Viņiem nav stabilas darba vietas, nav augstskolas diploma, nav lielo mērķu… Meitenēm tai pašā laikā ir darbi, kas viņām patīk, un augstpapēžu kurpes. Dīvaini kaut kā.

Beidzot izdevās saskrieties ar vienu sen neredzētu draudzeni, kuru pēdējo pusgadu liku mierā, jo zināju – viņa ir svaigi iemīlējusies, tātad "nepieskaitāma". Iemīlējusies viņa esot joprojām, turklāt laimīgi, tomēr viena lieta bojā viņai dzīvi: pārāk daudz informācijas.

Izrādās, puisis viņai atklāti stāsta visu par savām iepriekšējām attiecībām, tai skaitā to, kāda katra ir bijusi gultā. Nav īsti skaidrs, kāpēc viņš to dara. Viņam pašam šķiet, ka tādējādi viņš pauž savu bezgalīgo uzticēšanos un nostāda manu draudzeni īpaši priviliģētā pozīcijā. Savukārt viņa pēc visiem šiem stāstiem jūtas kā sacensību zirgs, kuram tagad dots uzdevums pārvarēt visaugstāko barjeru.

Es (kā cilvēks no malas, kuram viegli runāt) to sauktu vienkārši par sliktu audzināšanu. Tomēr padoms "neņem to visu galvā" nestrādā, jo viņas galvā tas viss jau IR, turklāt ieriktējies uz palikšanu. Informācija sakārtota pa plauktiņiem un visnepiemērotākajos brīžos uzbur galvā dažādas ainiņas.

Cik daudz mēs gribam zināt par savu vīrieti? Daudz. Un mēs esam gatavas pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir – ar visiem viņa trūkumiem un pagātnes pieredzi. Taču diez vai mēs esam gatavas ielaist mūsu attiecībās vēl piecas sievietes, kuras caur šādiem stāstiem nenovēršami ienāk pa mājas durvīm – gluži kā dzīvas.

Starp citu, savu pagātni mana delikātā draudzene gan puisim pēc iespējas nepiemin, un šķiet, ka pret to viņam pretenziju nav…