Kur palikušas pasaules dižgaru mirstīgās atliekas? Šis jautājums jau gadsimtiem nedod mieru gan zinātniekiem, gan vēstures entuziastiem. No Latvijas autoritārā līdera Kārļa Ulmaņa līdz Ēģiptes valdniecei Kleopatrai – viņu pēdējās atdusas vietas joprojām nav zināmas, un ap tām vijas leģendas, sazvērestības un neatlaidīgi meklējumi, vēsta kanāls “National Geographic”. 

Latvijai sāpīgs un līdz galam neatminēts ir bijušā ministru prezidenta, 30. gadu autoritārā līdera Kārļa Ulmaņa (1877-1942) liktenis. Viņš 1934. gada 15. maijā īstenoja apvērsumu un pats sevi pasludināja par Latvijas Valsts prezidentu, un turpināja vadīt valsti līdz pat tās okupācijai 1940. gada jūnijā. 

Drīz pēc tam viņš tika deportēts uz Maskavu. Ulmani arestēja un ievietoja Valsts drošības komitejas iekšējā cietumā. Vēlāk viņu kopā ar citiem politieslodzītajiem plānoja pārvest uz Sibīriju, taču tālākais bijušā prezidenta ceļš ir neskaidrs. Zināms, ka viņa pēdējie dzīves mēneši aizritēja tālu prom no dzimtenes – Turkmenistānā, toreizējā Turkmēnijā, kur viņš 1942. gada 20. septembrī mira, iespējams, no dizentērijas vai kuņģa čūlas.  

Tur viņam izveidots kaps, kuru vairākkārt apmeklējušas arī Latvijas amatpersonas, tostarp 2013. gadā toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš, taču nav pierādīts, ka tur guldīts tieši Ulmanis. 

Gadu gaitā notikušas vairākas ekspedīcijas gan Turkmenistānā, gan Gruzijā, un reiz pat uzvirmoja versija, ka Ulmanis varētu būt apbedīts Gruzijas pilsētā Gori. Šo pieņēmumu atbalstīja stāsts par kapraci, kurš slepus atzinies, ka apglabājis Latvijas prezidentu, un uz kapakmeņa redzamais ozollapu ornaments, kas nav gruzīniem raksturīgs. Tomēr zinātnisku pierādījumu tam nav.  

Par spīti ilgajiem centieniem, Guntis Ulmanis, bijušais Valsts prezidents un Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, 2017. gadā paziņoja, ka pieliek punktu meklējumiem, jo kapavietu atrast vairs nav iespējams. 

Par Hitleru runājam daudz, bet vai patiesību?  

Arī vienas no pagājušā gadsimta ļaunākajām sejām – Vācijas diktatora, Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas jeb nacistu līdera Ādolfa Hitlera (1889-1945) – mirstīgo atlieku liktenis saglabājas neskaidrs. 

1945. gada 30. aprīlī Nacistiskā Vācija neizbēgami tuvojās sakāvei. Hitlers, to apjaušot, izdarīja pašnāvību savā bunkurā Berlīnē. Viņš pats nošāvās, bet viņa sieva Eva Brauna (1912-1945) līdzās viņam norija cianīda kapsulu. Viņu abu mirstīgās atliekas tika sadedzinātas Hitlera mītnes – Reihskancelejas – dārzā. Pēc tam padomju karavīri atrada apdegušos kaulus un tos vairākas reizes slepus pārvietoja.  

1970. gadā pēc PSRS Valsts drošības komitejas pavēles mirstīgās atliekas tika iznīcinātas, sadedzinot kaulus pavisam un pelnus izkaisot Elbas upē. Vienīgais, ko drošības dienesti saglabāja, ir Hitlera galvaskauss un žokļu atliekas, un tie atrodoties Krievijas valsts arhīvā Maskavā – tāds ir klasiskais stāsts, kas dominē lielākajā daļā diktatora biogrāfiju. 

Tomēr 2009. gadā amerikāņu pētnieki paziņoja – galvaskauss, kas atrodas Maskavā, nepiederēja Hitleram. Arheologs un kaulu speciālists Niks Belantoni devās uz Maskavu, lai no galvaskausa paņemtu DNS paraugu, kas vēlāk tika pētīts Konektikutas universitātes Ģenētikas un tehnoloģiju centrā, ASV. Pētījumos apstiprinājās, ka galvaskauss viennozīmīgi piederējis sievietei. 

Vai Hitlers tiešām izdarīja pašnāvību? Vai viņam izdevās aizbēgt uz Argentīnu vai varbūt izveidot slepenu bunkuru tīklu tālu prom no civilizācijas? Sazvērestības teoriju netrūkst, un diktatora pēdējās atdusas vieta paliek neatbildēts jautājums. 

Pēta Leonardo da Vinči dzimtas koku 

Monas Lizas “tēvs”, leģendārais renesanses mākslinieks un izgudrotājs Leonardo da Vinči (1452-1519) nodzīvoja 67 gadus un mūžībā devās Šato Klo Lusē (Château du Clos Lucé) pilī Ambuāzā, Francijā. Viņa ķermeni apbedīja Svētā Florentīna baznīcā, taču Franču revolūcijā baznīcu iznīcināja, un zuda arī da Vinči kapavieta. 

Krietni vēlāk, 1863. gadā, vietā, kur agrāk slējās baznīca, izraka kaulus un fragmentu ar uzrakstu “EO… DUS VINC”. Šie vārdi tika interpretēti kā “Leonardo da Vinci”. Pīšļus pārapbedīja Svētā Hūberta katedrālē, turpat Ambuāzā, un tūristi tur noliek ziedus vēl šodien. Taču jautājums paliek – vai tas patiešām ir da Vinči? Zinātniski apstiprinātu pierādījumu tam nav. 

2016. gadā Kreiga Ventera institūts ASV aizsāka projektu “Leonardo da Vinci DNA Project”, lai noskaidrotu, vai mirstīgās atliekas patiešām pieder Leonardo da Vinči, pētot mākslinieka dzimtas koku un salīdzinot DNS profilus ar viņa radiniekiem. Meklējumus apgrūtināja fakts, ka da Vinči nebija bērnu, tomēr šā gada septembrī zinātnieki paziņoja, ka ģenētiski pārbaudītais dzimtas koks nu stiepjas jau līdz pat 1331. gadam. Iespējams, jau pavisam drīz uzzināsim, vai kapavieta, ko ik gadu apbrīno tūkstošiem interesentu un da Vinči talanta cienītāju, patiešām pieder slavenajam māksliniekam. 

Bez pēdām pazudis arī Aleksandrs Lielais 

Maķedonijas valdnieks un leģendārais karavadonis Aleksandrs Lielais (356 p.m.ē.-323 p.m.ē.) nomira Babilonā, būdams tikai 32 gadus vecs. Senie avoti vēsta, ka viņa ķermenis tika noklāts ar medu un ievietots zelta sarkofāgā. Pastāv liecības, ka Aleksandrs Lielais vēlējies tikt apbedīts Zeva-Amona templī Sīvas oāzē Ēģiptē, taču viņa ģenerāļi sākuši cīņu par viņa mirstīgajām atliekām.  

Vēstures liecības rāda, ka mirstīgās atliekas nonākušas Ptolemaja rokās, kurš vēlāk kļuva par Ēģiptes valdnieku, un viņš aizvedis tās uz Ēģipti, vispirms, iespējams, uz Memfisas pilsētu. Vēlāk ķermenis pārvietots uz Aleksandriju. Tur viņš apglabāts grandiozā mauzolejā, kas kļuva par svētnīcu, ko apmeklēja pat Romas imperatori, tostarp Jūlijs Cēzars (100 p.m.ē.-44 p.m.ē.) un Augusts (63 p.m.ē.-14 m.ē.). 

Taču tad pēdas pazūd. Varbūt kaps tika iznīcināts kādā dabas katastrofā, varbūt apzināti – kopš 19. gadsimta arheologi un vēsturnieki izvirzījuši vairāk nekā 140 versijas par apbedījuma atrašanās vietu, taču neviena no tām nav pierādīta. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka kaps reiz bijis Aleksandrijā, taču vēlāk, antīkajā laikmetā, pazudis.  

Kleopatras pēdējais noslēpums  

Ēģiptes valdniece Kleopatra VII (69 p.m.ē.-30 p.m.ē.) nodzīvojusi aptuveni 39 gadus un mirusi ap 30. gadu pirms mūsu ēras. Sieviete, kas apbūra gan Jūliju Cēzaru, gan Marku Antoniju (83 p.m.ē.-30 p.m.ē.) aizgāja mūžībā pēc tam, kad Romas karaspēks sakāva viņas armiju. Leģenda vēsta, ka viņa izvēlējās nāvi no čūskas kodiena – neilgi pēc tam, kad pašnāvībā mira viņas mīļotais Marks Antonijs. 

Pēc nostāstiem, Kleopatra esot teikusi, ka “neviens nekad neatradīs viņas kapu” (“no man will ever find my tomb”). Antīkais vēsturnieks Plūtarhs (46~119) rakstīja, ka Antonijs un Kleopatra apglabāti kopā viņas mauzolejā Aleksandrijā, taču pierādījumu tam nav. Pilsētu 365. gadā piemeklēja spēcīga zemestrīce un cunami, un liela daļa vēsturiskā kvartāla nogrima zem ūdens. 

Taču pastāv vēl viena teorija, un tā šobrīd kļuvusi ticamāka nekā jebkad. Arheoloģe un bijusī krimināltiesību advokāte Ketlīna Martinesa meklē Ēģiptes valdnieces kapu jau vairāk nekā 20 gadus, un nu kopā ar komandu atradusi nozīmīgu pavedienu “Taposiris Magna” tempļa apkaimē, aptuveni 50 kilometrus uz rietumiem no Aleksandrijas. 

Kopā ar slaveno zemūdens pētnieku un nogrimušā “Titānika” atradēju Bobu Balāru un Ēģiptes Jūras spēkiem zem Vidusjūras ūdeņiem atklātas senas ostas paliekas – grīda, kolonnas, amforas un enkuri. Atradumi pierāda, ka templis bijis ne tikai reliģijas centrs, bet arī aktīvs jūras tirdzniecības mezgls Kleopatras laikā, un tā varētu būt arī valdnieces iespējamā apbedījuma vieta. 

Meklēšanā Martinesa ņēmusi vērā arī Kleopatras pretošanos Oktaviānam (imperatora Augusta dzimtais vārds). Viņa uzskata, ka faraone, nevēlēdamās pakļauties Romai, izstrādājusi plānu pazust, paslēpjot savu ķermeni kopā ar Antonija mirstīgajām atliekām vietā, kur romieši nekad neiedomātos meklēt. Martinesa piebilst: “Viņai bija jāizvēlas vieta, kurā viņa varētu justies droši savai pēcnāves dzīvei kopā ar Marku Antoniju.” 

Arheoloģes un viņas komandas meklējumi iemūžināti dokumentālajā filmā “Kleopatras pēdējais noslēpums”, kuras pirmizrāde skatāma jau sestdien, 27. septembrī, pulksten 21.00 kanālā “National Geographic”, bet atkārtojums – svētdien, 28. septembrī, pulksten 17.35 un pirmdien, 29. septembrī, pulksten 19.10. 

Ledusskapis, kas vairs nepietur temperatūru. Mikroviļņu krāsns, kas silda nevienmērīgi. Veļasmašīna, kura kļūst arvien skaļāka un biežāk jāved uz servisu.
Šādi simptomi nav tikai “sīkumi” – tie nozīmē lielākus izdevumus, diskomfortu un pat drošības riskus. Katram aparātam ir savs kalpošanas laiks, un novecojuša tehnika var ietekmēt gan ikdienas ērtības, gan budžetu, gan arī vidi.

Kā atpazīt, ka ierīce kļuvusi neefektīva?

Pirmās pazīmes parasti ir nemanāmas:

• ierīce strādā skaļāk,
• mazgā, silda vai dzesē lēnāk,
• patērē vairāk elektroenerģijas.

Ja tehniku nākas regulāri remontēt, labāk padomāt par nomaiņu – īpaši tad, ja runa ir par vecākiem modeļiem, kam trūkst energoefektivitātes un drošības risinājumu.

Pieaugoši rēķini – skaļākais signāls

Ierīces, kas ražotas pirms desmit un vairāk gadiem, patērē būtiski vairāk elektrības. Tas nozīmē ne tikai lielākus rēķinus, bet arī biežākus bojājumus. Mūsdienu sadzīves tehnika, aprīkota ar sensoriem un optimizētām programmām, ļauj samazināt enerģijas patēriņu līdz pat 30–50 %.

Nolietotā tehnika – resurss, nevis atkritumi

Vecajās ierīcēs ir gan videi kaitīgas vielas (piem., dzesētājgāzes, smagie metāli), gan vērtīgas izejvielas – varš, alumīnijs, pat zelts. Tāpēc pareiza nodošana pārstrādei ir būtiska: tā pasargā vidi un ļauj izmantot resursus atkārtoti.

Visbiežāk bērnu finanšu pratība sākas ģimenē, un vecāki ar savu piemēru un skaidrojumiem palīdz veidot bērnu attieksmi pret naudu un tās izmantošanu. Veiksmīga finanšu prasmju attīstīšana jau bērnībā palīdz pieņemt labākus lēmumus nākotnē – veidot budžetu, krāt naudu, būt atbildīgam, plānot un iepirkties gudrāk, jo nav noslēpums, ka mainīt ieradumus pieaugušā vecumā ir krietni grūtāk. Kā, kad un kādā veidā bērnam iemācīt finanšu pamatus, naudas vērtību, taupīšanu un kad dot pirmo kabatas naudu, stāsta Luminor bankas finanšu eksperte Jekaterina Ziniča.  

Naudas pamati jau agrīnā bērnībā 

Finanšu pratība ir viena no prasmēm, ko bērni var pārņemt no savas ģimenes, tāpēc jau no agra vecuma ir vērtīgi viņus pakāpeniski un dažādos veidos iepazīstināt ar finanšu pasauli. To viegli var izdarīt, piemēram, veikalā, kopīgi iegādājoties pārtikas produktus visai ģimenei. Eksperte iesaka pievērst nozīmi naudas būtībai jau no agras bērnības, kad ir jūtams, ka bērns ir gatavs, piemēram, māk skaitīt un lasīt. Iepazīstinot bērnu ar naudu, ir būtiski izskaidrot pamatus, izstāstīt atšķirību starp monētām un banknotēm, kā arī “digitālo” naudu maksājuma kartēs, spēlēt “veikalu” spēli un citas rotaļas, kurās var iesaistīt neīstu jeb spēļu naudu. 

Kad bērns uzsāk skolas gaitas, tas varētu būt piemērots brīdis pievērst uzmanību naudas vērtībai un piešķirt nelielu kabatas naudu – tā kalpos kā praktisks rīks naudas vērtības apguvei. Vecāki bieži izvēlas regulāru kabatas naudu – nedēļas vai mēneša formātā –, kas ļauj bērnam saprast budžeta plānošanas nozīmi. Papildus tam vasaras laikā bērni var iesaistīties nelielos darbos ģimenes uzņēmumos vai palīdzēt mājsaimniecībā, saņemot simbolisku atlīdzību, kas veicina darba un naudas saistības izpratni.  

Tajā pašā laikā bērnam var skaidrot, ka nauda tiek iegūta ar pūlēm un darbu, kā arī iepazīstināt ar taupīšanas konceptu, piemēram, izmantojot krājkasi, kurā bērns vai visa ģimene kopīgi krāj kādam sapnim. Tāpat citviet ģimenēs tiek izmantotas bērniem paredzētas finanšu lietotnes, kas ļauj kā bērniem, tā vecākiem pārvaldīt kabatas naudu, sekot līdzi tēriņiem un arī veidot uzkrājumus. Šādi digitālie rīki var būt labs palīgs bērnam jau agrākā vecumā, lai saprastu naudas plūsmu. 

Budžeta plānošana un pirmie finanšu lēmumi 

Budžeta plānošana jau bērnībā ļaus bērnam saprast naudas krāšanas nozīmi un ilgtermiņā veidot apzinātākas budžeta izvēles. Sākumā, saņemot pirmo kabatas naudu, bērns to, iespējams, iztērēs sīkām lietām, piemēram, našķiem, taču ar laiku un pozitīvu piemēru viņam var veidoties izpratne un motivācija krāt nopietnākiem pirkumiem. Kopā ar bērnu izvirziet kopīgu mērķi: divritenis, jauns viedtālrunis, ar pulti vadāma automašīna vai kāds kopīgs piedzīvojums. Lai kāds būtu bērna mērķis, tā ir lieliska iespēja parādīt uzkrājumu veidošanas un budžeta plānošanas pamatus. Kopīgi izpētiet preces cenu, izvēlieties krāšanas veidu, piemēram, krājkasītē vai bankas kontā, un izplānojiet, cik lielu daļu no kabatas naudas nepieciešams atlikt, lai vēlamajā laikā sakrātu vajadzīgo apjomu. Krāt nav viegli nevienā vecumā, bet, veidojot šo ieradumu jau bērnībā un atbalstot bērnu jauno iemaņu veidošanā, tas noteikti izdosies. 

Lai motivētu bērnu krāt, var izmantot vizuālu “krāšanas termometru” vai vienkāršu plakātu, kur kopīgi atzīmēt progresu. Tas palīdz bērnam saprast, cik tuvu viņš ir savam mērķim, un veicina pacietību un apņēmību. 

Atbildība par pirmo maksājumu karti 

Luminor dati liecina, ka bērni pirmo karti saņem vidēji 10-11 gadu vecumā. Karte ļauj tērēt tikai kontā esošo naudu, un vecāki var uzraudzīt darījumus, uzstādīt limitus un bloķēt pirkumus internetā. Šajā posmā svarīgi ir sarunāties ar bērnu par drošību – PIN koda aizsardzību, rīcību kartes zuduma gadījumā, kā arī par krāpniecības riskiem. Kartes lietošana kļūst par pamatu dziļākām sarunām par finanšu atbildību un digitālo uzvedību. 

Tikmēr pusaudžu vecumā bērni kļūst patstāvīgāki – piedalās nometnēs, sporta pasākumos, ceļo. Maksājumu karte kļūst par ikdienas rīku, kas palīdz plānot budžetu, sekot līdzi izdevumiem un veidot uzkrājumus. Vidēji bērni tērē 50-70 eiro mēnesī, veicot vairāk nekā 20 pirkumus, no kuriem 90% ir bezskaidras naudas darījumi. Bankomātu lietošana ir minimāla, kas liecina par digitālās naudas dominanci. Šajā posmā var kļūt aktuāla arī apdrošināšana vai paplašinātas iespējas, ko piedāvā kredītkarte – ne obligāti ar kredītlīniju, bet kā papildu drošības un ērtību rīks. 

Finanšu pratības veidošana ir ģimenes kopīgs uzdevums. Kabatas nauda, pirmā karte un sarunas par drošību ir tikai sākums – vecākiem ir jābūt pacietīgiem, jāveicina bērna vēlme mācīties un jāatbalsta viņa pirmie soļi finanšu pasaulē. Šī iesaiste veido pamatu bērna spējai plānot, uzkrāt un analizēt savus tēriņus – prasmes, kas būs neatsveramas visā turpmākajā dzīvē. 

Astroloģiskais rudens ir sācies, tomēr daudzi vēl vēlas pagarināt vasaras sajūtu ar kādu ceļojumu. Tomēr reizēm ceļošanu pavada arī negaidīti sarežģījumi – no kavētiem reisiem līdz aizmirstiem vai pat nozaudētiem dokumentiem. Lai ceļojot justos drošāk un būtu gatavs neparedzētām situācijām, svarīgi laikus zināt savas tiesības. Tāpēc apdrošināšanas kompānija “Gjensidige” sagatavojusi praktiskus padomus, kas palīdzēs sagatavoties plānotajam izbraucienam. 

Kā EVAK karte palīdz izvairīties no liekām izmaksām 

Dodoties ceļojumā pa Eiropu, obligāti nepieciešama Eiropas veselības apdrošināšanas karte (EVAK), kas par brīvu pieejama visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem. Tā nodrošina pirmo neatliekamo medicīnisko palīdzību ne tikai Eiropas Savienības valstīs, bet arī Īslandē, Norvēģijā, Lihtenšteinā, Šveicē un Apvienotajā Karalistē.  

Ja EVAK karte ir aizmirsta mājās, svarīgi informēt slimnīcu vai klīniku, ka tā jums ir spēkā. Parasti iespējams attālināti nosūtīt EVAK kartes kopiju, bet gadījumos, kad kartes nav, ar apdrošinātāja palīdzību karte var tikt noformēta un aktivizēta attālināti.  

Svarīgi, ka karte nepieciešama pat tad, ja iegādāta ceļojumu apdrošināšana. Ja EVAK karte sedz visas pirmās palīdzības izmaksas, tad apdrošinātājs šīs izmaksas nesegs. Taču gadījumos, kad nopietnāka palīdzība, ko EVAK karte nesedz, apdrošinātājs kompensē šo starpību.  

Svarīgi arī par apdrošināšanu parūpēties savlaicīgi. “Mūsu pieredzē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki vēlas iegādāties ceļojuma apdrošināšanu tajā pašā dienā, kad paredzēts brauciens. Taču jāatceras, ka apdrošināšana stājas spēkā tikai tad, ja tā iegādāta pirms ceļojuma sākuma – pēc izlidošanas no Latvijas to vairs aktivizēt nav iespējams. Tāpēc par polisi ir jāparūpējas savlaicīgi, vēlams dažas dienas pirms došanās ceļā. Ja rodas kādi individuāli jautājumi, aicinām sazināties ar apdrošinātāju,” atgādina Sanita Glovecka, Gjensidige Latvijas filiāles vadītāja.  

Dokumenti nozagti – ko tagad? 

Aizvien biežāk dzirdam par kabatzagļiem gan Eiropā, gan ārpus tās. Visbiežāk par viņu upuriem kļūst tieši tūristi, kuri ceļojot līdzi ņem dokumentus un vērtīgas mantas. Pases vai eID kartes zādzība ārzemēs var radīt lielu stresu. Šādā situācijā vispirms nekavējoties jāvēršas vietējā policijā un jāsaņem oficiāls apliecinājums par zādzību. Dokuments būs nepieciešams gan vēstniecībā, gan vēlāk apdrošinātājam, ja polise paredz atlīdzināt dokumentu atjaunošanas izmaksas. Pēc tam ceļotājam jādodas uz tuvāko Latvijas vēstniecību vai konsulātu, kur iespējams saņemt atgriešanās apliecību vai pagaidu ceļošanas dokumentu, kas ļauj droši atgriezties mājās. Īpaši svarīgi rīkoties operatīvi, jo vēstniecības ne vienmēr strādā pilnu darba laiku – piektdienās un svētku dienās tās bieži vien ir atvērtas tikai līdz pusdienlaikam vai slēgtas pilnībā.  

Ja dokumentu zādzības dēļ nākas mainīt lidojumu, atkarībā no izvēlētā seguma, ceļojuma apdrošināšana var segt biļešu maiņu, kā arī pagarinātas uzturēšanās vai transporta izmaksas. Tomēr šie noteikumi stājas spēkā tikai tad, ja zādzība ir oficiāli fiksēta policijā un ceļotājs var uzrādīt šo faktu apliecinošus dokumentus. Atkarībā no polises seguma, apdrošinātājs sedz ne tikai jaunu dokumentu izgatavošanas izmaksas, bet arī citus ar to saistītos izdevumus. Piemēram, transporta izmaksas uz un no attiecīgajām valsts institūcijām, telefona operatoru izmaksas un uzturēšanās izdevumus dokumentu noformēšanas laikā. Kad ceļotājs ar pagaidu dokumentiem atgriežas Latvijā, tie jānodod Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, kur tiek noformēta jauna pase vai eID karte. Apdrošināšanas gadījumā arī dokumentu (pases, ID kartes, autovadītāja apliecības) atjaunošanas izmaksas var segt apdrošinātājs. 

Pasažieru tiesības gadījumā, ja lidojums kavējas vai tiek atcelts 

Ceļotāji nereti satraucas par to, kas notiks, ja lidmašīna kavēsies vai reiss tiks atcelts, taču šādos gadījumos palīdzību sniedz Eiropas Savienības regula¹, kas skaidri nosaka pasažieru tiesību aizsardzības principus. Šie noteikumi attiecas uz visiem lidojumiem Eiropas Savienībā, kā arī uz reisiem uz un no Islandes, Norvēģijas un Šveices. Ja lidojums kavējas vairāk nekā trīs stundas, pasažieriem ir tiesības saņemt maltīti un atspirdzinošu dzērienu gaidīšanas laikā, kā arī materiālu kompensāciju. Savukārt gadījumā, ja reiss tiek pārcelts uz nākamo dienu, aviokompānijai papildus tam jānodrošina arī naktsmītne, transports nokļūšanai uz to, kā arī iespēja bez maksas sazināties ar tuviniekiem. Ja lidojums tiek atcelts pavisam, pasažierim ir tiesības izvēlēties starp biļetes cenas atmaksu, citu maršrutu līdz galamērķim vai pārlidojumu citā datumā atbilstoši savām vēlmēm. 

Lai šīs tiesības varētu izmantot praksē, ceļotājiem ir svarīgi saglabāt visus dokumentus, kas pierāda kavēšanās vai lidojuma atcelšanas faktu, kā arī to rezultātā radušās izmaksas. Tas nozīmē, ka jāsaglabā oriģinālās aviobiļetes, iekāpšanas kartes, kā arī lidostas vai aviokompānijas sniegtie paziņojumi par reisu kavēšanos vai atcelšanu (piemēram, īsziņas, e-pasta vēstules vai paziņojumi mobilajā lietotnē). Ja kompānija nodrošina ēdināšanu vai izmitināšanu, nepieciešams pieprasīt rakstisku apliecinājumu par palīdzības sniegšanu. Ja izmaksas par viesnīcu vai transportu netiek segtas un ceļotājam nākas pašam tās apmaksāt, obligāti jāsaglabā visu izdevumu kvītis un rēķini, kas vēlāk kalpos par pamatu kompensācijas pieprasījumam. 

Vienlaikus jāņem vērā, ka šie pienākumi ir spēkā tikai tad, ja aizkavēšanos izraisījis pats pārvadātājs, nevis ārkārtēji apstākļi, piemēram, nelabvēlīgi laikapstākļi, gaisa satiksmes kontroles streiks vai medicīniska rakstura situācijas.  

Ceļojumi sniedz pozitīvas emocijas un ļauj mums ieraudzīt jaunus apvāršņus. Ja būsiet sagatavoti dažādām situācijām, pat nepatīkami pārsteigumi palīdzēs nezaudēt mieru un rīkoties racionāli un pārdomāti.