man, lielajai Valentīna dienas nīdējai [pateicoties uzplēstajai sirdij] vakar bija neticami jauks vakars. un patiesībā, lai svinētu svētkus un sajustos labi, nav jau nemaz vajadzīgs tas sirdsdraugs, pietiek ar jauku cilvēku kompāniju. bāc! bet bija tik jautri, negaidīti jautri. prieka pilna sirds! un man pie kājas, ka uzvedos pārāk skaļi, man vienalga, ka pateicu varbūt lietas, ko nevajag tā uzreiz visiem atklāt, man vienalga ka iedzēru par daudz un ka ēdu par daudz jo vakars bija tiešām izdevies. salauzto siržu klubiņš izsmējās no visas sirds un ne par kādu vientulības sajūtu un asaru liešanu pat domāt nevajadzēja. laikam jau kopējas izjūtas šadās svētku dienās cilvēkus vieno un satuvina ah, žēl tikai, ka pohmelis mani šodien vajā bet tas bija tā vērts! āmen!

vinjsh bija ljoti skaists tajaa briidii,kad man shkjita,ka starp mums vairs it nekas nav palicis. un ka tuuliit tuuliit,aiziesim katrs uz savu pusi.

Mūsu attiecības ir savdabīgas. Savādākas. Ne-standarta. No sākuma mocījos un pārdzīvoju, tagad izbaudu un novērtēju. Nedomā, nav nekādas krāpšanas, nav nekādu mīļāko. Nav trešo iesaistīto. Nav pat neatbildētas mīlas. Esam mēs 2. Es, viņš. Un sekss. Lielisks, brīnišķīgs un vislabākais. Un sarunas. Garas, caurām naktīm, vieglākas un smagākas. Pierastas un mīļas. Un viss. Nav iemīlēšanās un visdrīzāk arī mīlestību tur grūti atrast. Varbūt vienīgi pret seksu. Mūsu kopēju. Draugi mūs abus uzskata par dīvainiem. Jo sabiedrībā tak pieklājas būt vai nu kopā vai atsevišķi. Bet mēs neesam ne tā, ne tā. Un visdrīzāk nemaz negribam tajā neko mainīt. Neatkarība ir tik dārga un saskaņa ir tik skaista, tik noslīpēta, bet tik intīma, nepubliskojama. Emocijas uznāk un pāriet, bet mēs paliekam. Un atkal ir brīnišķīgs sekss, garas sarunas un draugi, kas mūs nesaprot. Bet lai jau!

Ir pagājuši daudzi gadi kopš manas dzīves pamats sagrīļojās un es pirmo reizi raudzījos bezdibenī to reāli jūtot. Un izdzīvot likās tik grūti. Tajā brīdī nekam vairs nebija jēgas un nozīmes, es nezināju kā elpot, es nezināju kā nepārstāt pukstēt. Es jutu visu sevi, bet nejutu sevī dzīvību. Karkass bija viss, kas es biju. Un es nejutu sāpes – es griezu rokās ar papīra nazi, griezu ar žiletēm skujoties, es plēsu un man nebija bail mirt. Es nejutos dzīva, es nejutos nekā. Es biju jauna un man nebija neviena, neviens jau tāpat nebūtu sapratis, neviens nebūtu iededzis manī dzīvību. Līdz tam ir katram jānonāk pašam, katram ir jāizcīna cīņa pašam par savu dzīvi. Katram ir jāatrod iemesls, kādēļ celties no miroņiem un spert soli tālāk. Un man šķita, ka es šo soli spēru. Bet es nevaru uzvarēt, es nevaru mainīt cilvēkus, nevaru likt tam nebūt. Šķiet uz gadiem diviem es saņēmos. Es jutu pateicību par elli, kurai gāju cauri. Es iemācījos novērtēt sevi. Tad lietas atkārtojās – es iemīlējos, es ticēju, es cerēju, ka esmu drošībā. Bet pagātnes rēgi tikai iemājojās svešā ķermenī. Atkal es kritu, šoreiz gan sāpēja mazāk. Šoreiz es ļāvos. Un nosolījos vairs nekad nejust, vairs nekad sevi nepievilt. Es smaidot pati sev iestāstīju, ka tas nekad nav noticis. Iestāstīju, ka viss ir mainījies, ka tālāk būs labāk. Es gāju uz priekšu un neskatījos sev acīs. Un mainījos līdz ar drēbēm un dienām. Nebija jēgas kaut ko tēlot, jo nebija kam. Ticēju, ka teātris nav tur, nav te – nav nekur. Es tikai nemitīgi kaut ko gaidīju laužot sirdis vienu pēc otras, cerot gūt kādu mierinājumu fiziskām sāpēm. Jā, cilvēku pieskārieni degradēja mani, tie lika justies pretīgai. Bet kretīnu jau pasaulē netrūkst, es stundām sēdēju dušā, stundām mērcēju sevi karsta ūdens garaiņos. Es nevarēju to dabūt nost. Tas nav iespējams, to nevar noberzt, tas iedeg ādā. Tas kropļo visu – ķermeni un garu. Vēl nespēdama atgūties es jau atkal pamodos kādā dzīvoklī. Šoreiz mans ķermenis runāja pats par sevi – krampji, vemšana un maņu zudums. Un teksts, kas mūžam paliks man atmiņā – tu teici, ka es nedabūšu to pēc kā tīkoju. Es gribēju bēgt no sevis, bet aizskrēju par tālu. Es pārstāju ticēt laimei un sapņi izplēnēja. Es tur gulēju kaila, bez grācijas, asaras nebira. Es nespēju. Kāpēc es izdzīvoju? Es nezinu. Un tad lietas gāja tālāk, es izlēmu piedot visiem. Tikai sev nespēju. Un pasaule nav laba. Tā nekad arī nebūs. Gadu no gada es velku sev līdzi katru iepriekšējo gadu. Un tas ir par smagu vienai dzīvei. Tas ir par smagu pat divām. Ir burvīgas teorijas – saņēmos un dzīvoju tālāk. Es mīlu sevi, bet tikai tādēļ, ka kādam mani ir jāmīl. Un tad nāca šie pēdējie notikumi. Pamesta un viena – es gribēju prom. Tā vietā mani aizveda. Un es atkal mokos ellīgās sāpēs. Es atkal degu. Bet vairs es nejūtu. Es nevaru tā dzīvot. Mani ēd apziņa, ka tās nav beigas. Tās nekad nav. Un ticēt labajam. Un skaistajam. Es ticu gaismai tuneļa galā, jo cilvēki saka to redzējuši. Es gribu, lai rētas pagaist. Es gribu, lai rētu nav, bet zilumi uz manas miesas runā savā valodā. Miesa, ko nevar atmazgāt un galva, kas tika atsista pret galda stūri. Es nedrīkstu palikt viena. Es nedrīkstu. Šī pasaule ir skaista ar kalniem un mežiem. Bet cilvēki ir kropli savā būtībā. Sapuvuši līdz pašai serdei. Un es cīnos ar neuzveicamo, katru rītu atverot acis. Es nejūtos skaista, es nejūtos vajadzīga, bet es turpinu būt. Šiem cilvēkiem ir vajadzīga atbilde. Viņiem ir vajadzīgs, lai liktenīgā brīdī atrastos kāds, kas piedos nejautājot, ir vajadzīgs kāds, kas nekad neliegs palīdzību, kāds, kurš neskatoties ne uz ko ziedos visu, lai glābtu. Var jau būt, kāds smiesies un teiks, ka nesaprotu. Bet neviens nezin un neviens nesaprot, kādu dzīvi es spēlēju. Neviens nekad nejutīs to ko jūtu es. Un nevis tādēļ, ka tā, bet tādēļ, ka es gribu būt, lai neviens nekad nejustos tik netīrs un viens. Es nemīlu runāt par to visu. Un ir viegli man mest ar akmeni sejā, sakot, ka esmu naiva un muļķe. Un es nekad neliegšos, jo tā tiešām ir, tikai pamatojums mums katram savs. Man ir ārprātīgas bailes būt sev pašai. Jo īstenībā. Manis nav. Un nāks un mainīsies dienas. Un atkal mani piekrāps, jo tā ir pasaules norma. Šķiet, vien spīts ļauj neizdegt. Ļauj mirdzēt, kad kādam to vajag. Un es mirdzēšu pasaulei. Es piedošu un pacelšu sevi, es nepadošos, jo es zinu, kāds vienmēr jutīsies viens. Un kamēr vien kādam es spēšu dot, to, kas nekad nav bijis man pašai, manai dzīvei būs jēga, vismaz tik daudz, lai noklātu sevi ar krāsas kārtu un neatzītos tukšumam, ka tas mani ir saēdis. Man sāp krūtis. Ievelkot elpu tā nenāk ārā – vai es vispār ieelpoju? Man sāp kauli, man deg āda. Es piedzimu sen ceļš līdz šejienei ir mērots tāls un lozungi ir mainījušies. Un ticība ir zudusi un dzimusi. Es nedomāju, ka cilvēki vispār īsti saprot kā ir dzīvot. Es nedomāju, ka viņi zin kā ir novērtēt to, kas mums ir dots. Es nedomāju, ka cilvēki saprot, ka reizēm viss ir sāpīgāk. Es cildinu dzīvību kaut pati to nejūtu, jo citi tai netic. Ja es rakstītu savu biogrāfiju, neviens nemācētu saredzēt sāpēm malu, es nekāroju līdzjūtības. Man nevajag. Es esmu pati sev ienaidniece. Es nīstu visu ap sevi. Iekš sevis. Un šo īpašību es sevī mīlu. Tu varbūt mani satiec uz ielas, bet tev pat prātā neienāks. Un tā ir labāk. Man ir pamats būt, jo es esmu atslēga uz svešu laimi. Es māku piecelt, kad redzu citus krītam. Un, ak, jel, cik dzīves es neesmu mainījusi. Cik, personības auklējusi savās rokās! Tev tas skan kā pasaka, bet. Man nav cita iemesla šeit sēdēt. Man ir tikai apziņa, ka ar katru savu elpu es pietuvojos nākošajam kritušajam, kam vajadzēs mani un pat ja viņā neviens nesaskata vērtību, es mācēšu to izgaismot un darīt pasaulei zināmu. Manī pietiek bagāžas. Manī pietiek visa kā. Vien sev pašai ir par maz. Tagad es gaidu. Kādu ko auklēt, lai atkal es sajustu to brīdi, kad nāve elpos man pakausī. Un nevīpsnā, bez sāpēm nav laimes. Pat ja es nekad nebūšu pilnīga, pat ja es nekad neiemācīšos sevi mīlēt kā cilvēku, es sevi mīlēšu par naidu un piedošanu ko sevī jūtu. Es nekad nespēšu mainīt savu pagātni, bet tā ir bāze, lai sniegtu nākotni, kādam, kurš neredz savas dzīves perspektīvas. Pat, ja rētas nekad nesavilksies, pat ja miesa, nekad nebūs tīra. Pat tad, es spēšu nebūt un dot.

Sveika, mīļā, Cosmo meitene. Dienas rit – vien pēc otras, brīžiem sķiet, ka esmu iestrēgusi starp sevi un sevi. Brīžiem šķiet, nav spēka tam visam. Grūti jau ir, bet es tiecos pēc baudpilnās uzvaras. Kas gan var būt vēl saldāks, par skatu spogulī uz sevi un līksmu smaidu, kas sevī ietver apziņu – "es to paveicu!" – un par spīti visam – reizēm sev, reizēm liktenim, reizēm nelabvēlim – mēs turpinam savu ceļu. Kur un kā – pareizi un nepareizi – taisni un zigzagā, bet mēs saņemamies un ejam. Jo zinam, ka būs saldi apzināt sevi – ar visu iegūto – startā, ceļā un finišā. Jau esmu raksījusi – grūtībās cilvēks top liels – ar to es nedomāju pārākumu vai lepnumu, bet dvēseles izaugsmi. Ja esi spēcīga personība, ja esi par sevi un nebaidies mazliet kritikas un mazliet sevis rāšanas – tad spēj no visa sliktā, no visas "melnās strīpas" gūt labumu iekšēji. Rast atziņu tam ko esi veicis ne tā, un rast apziņu, ka vairs nevēlies būt šādi klasificējamā stāvoklī. Bet mēs visi esam cilvēki – kļūdas reizēm nemanot mēdzam tās atkārtot – un kad tas notiek, ja esam tapuši jau reiz lieli, mēs spējam tās apzināt un risināt daudz tempiskāk un veiksmīgāk. Ar to es tikai vēlos veidot vēl vienu atsauci uz Dāles rakstīto par gara grāciju. Katram no mums ir iespēja saskatīt pasaulisko daili un katram no mums iekšā ir bagāta un dziļa dvēsele. Vien atliek to izkopt un izaudzināt. Nepadoties, būt stipriem un rast iespējas panīkuma brīžos. Neklasificēties ar cilvēkiem, kuri mūsos sējuši nīgruma, bezspēka vai cita negatīvisma sēklu. Bet rīkoties tiem pretēji. Būt cēliem, raudāt un varbūt mazliet paklusēt. Reizēm neizteiktajos vārdos slēpjas dziļāka jēga un spēks, neka tajos, kuri mums nule lidojuši sejā un atstājuši rētas sirdī. Kop sevi, lai taptu laimīgs. Un izkopjot sevi tu sadzirdēsi un izpratīsi, spēsi pateikt un spēsi paklusēt. "Labi tam, kas dzīvo vārdu dzird, kas to dzird un neaizmirst." /P.Dāle "Vārdu vara" Kādēļ es sāku ar pazušanu – starp sevi un sevi. Jo jūtu krituma smago varu. Jūtu to dziļi un spēcīgi. Bet apzinos sevi un apzinos, to, kas nevēlos būt – zinu, ir jāizskauž sevi un to, kas dara mani vāju iepretim kritiena cēloņiem. Savas esības vārdā ir jāizskauž. Ir jāiznīdē viss līdz pat saknei – jo. Man ir tikusi apbrīnojamā iespēja dzīvot – nest savu vārdu pasaulē – skaļāk vai klusāk un tomēr ir. Man anv tiesību nebūt pateicīgai par to, ka sēžu un klabinu taustiņus, jo esmu dzīvotāja. Esmu šeit un tagad. Un neviens pasaules spēks nav tik stiprs, lai gāztu manu varu pašai pār sevi. Tā nedrīkst būt. Ir jāatrod atslēga un jāaizslēdz tās durvis caur kurām manī ielaužas citu netīrais gars un ļaunie nodomi. Ir jāsmaida un jāstaro. Sev. šeit un tagad. Rīt un parīt. Ir. Es esmu ābele, un man mīļie āboli manos zaros. Un savukārt otrādi – viņi ir ābeles, bet es ābols. Nav vietas tārpiem šajos zaros un šajos ābolos. Nav vietas saltiem rasas pilieniem. Ir tikai dzīslas un salda sula. Tā vieno, tur un neatlaiž. Un ir jāpietiek spēkam nekrist. Ir jāpietiek spēkam noturēt.

mani māc skumjas,apjukums un nedrošība..vakar izšķīros no sava drauga….šķita,ka viņš ir mana lielā mūžā mīlestība,bet izrādās,ka aplauzos un smagi…sakrāmēju mantas,visas,kas salīda mašīnā un asarām acīs,šķukstos,atgriezos mājās pie vecākiem..kā lai zinu vai izdarīju pareizo izvēli…sāp ļoti,bet visi saka,ka ar laiku pāries un būs labi…pati jau saprotu,ka attiecībās bija tik lielā dēēē,ka ārā netikām,mēģinājām,bet nekas nemainījies…ja jau apkārtējie sāka jautāt,ko kopā daram,tad jau laikam no malas labāk redzams…bet sāp jau vienalga,jo divus gadus nevar,kā ar nazi nogriezt…es zinu,ka vnm viņu mīlēšu,nekad nespēšu pa īstam aizmirst,jo ar viņu mna kopā sākās īstā kopdzīve-ģimenes dzīve….man viņš bija viss…bet kā saka mana vecvecmamma vnm viss labais beidzas…un varbūt šim visam bija jābeidzas,lai ar mani notiktu,kas labāks,savādāks un īpašāks…

es vairs nevaru asaras birst un viss sāk migloties….

Es protu mīlēt divējādi – ar acīm un ar sirdi, tikai man tas nekad neizdodas vienlaicīgi. Vienmēr, kad iepazīstos ar kādu nežēlīgi izskatīgu pretējā dzimuma pārstāvi, kuru ieraugot, ļimst ceļi, un kad gandrīz vai jau iztēlojos, kā es izskatīšos viņam blakus, agrāk vai vēlāk pār mani nāk tā skarbā atklāsme, ka mums patiesībā taču nav nekā kopīga un, pat ja ir, tad kaut kas tomēr tā īsti neštimmē. Savukārt tad, kad šķiet, ka esmu atradusi bez maz vai savu dvēseles radinieku, ar kuru sarunājoties, stundas paskrien kā minūtes, atkal jūtu, ka ar to vien tomēr nepietiek, gribas arī to vizuālo baudījumu, tā teikt. Jā, iespējams, esmu pārāk prasīga, bet tas laikam ir kaut kas tāds, ko vienkārši nevar mainīt. Var jau, protams, mēģināt sev iestāstīt, ka izskatam nav nozīmes, ja sajūtu līmenī viss saskan un otrādi, tomēr es neprotu pavēlēt tam savam "klikšķim" ieslēgties vai izslēgties, kad vien iegribas. Nez vai vispār ir iespējams mīlēt vienlaicīgi un vienlīdz stipri gan ar acīm, gan sirdi arī tad,kad "rozā briļļu" laiks ir pagājis?..